Valdis Bērziņš:

“Kārlis Ulmanis Latvijas neatkarības pasludināšanas un atbrīvošanas kara laikā”

Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšana 1918. gada 18. novembrī un tās pirmās, tolaik vēl Pagaidu, valdības izveide un darbība, arī turpmākā valsts dzīve neatraisāmi savijusies ar Kārļa Ulmaņa vārdu. Par spīti komunistisko ideologu ilgstošiem pūliņiem diskreditēt un nodot aizmirstībai izcilāko Latvijas valstsvīru, kurš daudz paveicis Latvijas un latviešu tautas labā, gadu ritumā viņš saglabājis cieņas pilnu vietu tautas atmiņā. Kā zināms, tas notiek visai retos gadījumos.

Tūlīt pēc Pirmā pasaules kara sevi pieteica vesela rinda jaunu valstu, kas izveidojās uz sabrukušo veco impēriju drupām. Starp tām bija arī Latvija. 1918. gada 17. novembrī divu sabiedriski politisku grupējumu — Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka — vienošanās rezultātā tika izveidota Latvijas Tautas padome, pārstāvot kā pilsoniskās partijas, tā sociāldemokrātus un revolucionāros sociālistus. Par Tautas padomes priekšsēdi ievēlēja Jāni Čaksti, bet par Pagaidu valdības Ministru prezidentu — Kārli Ulmani.

Latvijas Tautas padomes vienbalsīgais atbalsts četrdesmit vienu gadu vecajam Ulmanim, pieredzējušam lauksaimniekam ar augstāko izglītību, nebija un nevarēja būt nejaušs. Nevienam citam no klātesošajiem nebija tāda optimisma un enerģijas, lai ļoti sarežģītajos iekšpolitiskajos un ārpolitiskajos apstākļos uzņemtos nepateicīgos Pagaidu valdības galvas pienākumus. Latvija bija kara izpostīta, krievu un vācu karaspēka izlaupīta. Tepat vēl atradās vācu okupācijas karaspēks, kam sabiedroto lielvalstis ar Kompjeņas pamiera līguma 12. pantu bija uzdevušas gādāt par Baltijas drošību. Tādējādi Latvijas Pagaidu valdībai gribot negribot nācās sadarboties ar vāciešiem, slēgt līgumus par kopēju cīņu pret Latvijā iebrūkošo Padomju Krievijas Sarkano armiju. Tas ļoti kaitēja Pagaidu valdības prestižam tautā, jo vairāk tāpēc, ka ar Sarkano armiju atgriezās latviešu strēlnieki.

Latvijas pirmais Ministru prezidents, kam bija tas gods pasludināt neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanu, nevarēja lepoties ar lielu politiķa, vēl jo vairāk valstsvīra pieredzi. Toties viņš bija pieteikami pragmatisks un uzņēmīgs, lai par to negaustos.

Pagaidu valdību Ulmanim neizdevās tūlīt pilnībā sastādīt. Nevēlēdamies zaudēt radikāli noskaņoto strādnieku atbalstu, no līdzdalības valdībā atteicās sociāldemokrāti. Ministru prezidents pats uzņēmās vēl arī pārtikas un zemkopības ministra pienākumus. Lai gan jaunās valsts aizsardzība bija viena no galvenajām prioritātēm, divarpus nedēļas neaizņemta palika apsardzības, respektīvi, aizsardzības ministra vieta.

Īsā ziņojumā nav iespējams sīkāk aplūkot Latvijas Pagaidu valdības vadītāja darbību, tādēļ pakavēšos pie atsevišķiem momentiem.

Tieši divas nedēļas pēc Pagaidu valdības sastādīšanas (1918. gada 2. decembrī) Latvijas Tautas padomes sēdē Ulmanis izklāstīja šīs valdības uzdevumus un ieceres tuvākajam laikam. Drīzumā bija paredzēts sasaukt Latvijas Satversmes sapulci, lai veiktajiem pārkārtojumiem liktu stingri likumīgus pamatus. Diemžēl īstenot šo ieceri izdevās tikai pēc pusotra gada.

Pagaidu valdība domāja par palīdzību bezdarbniekiem, par darbavietu radīšanu fabrikās, kas sakarā ar iekārtu un mašīnu evakuāciju arī bija problemātisks pasākums, par strādnieku apdrošināšanu un sabiedriskajiem darbiem, atgriezušos karagūstekņu un bēgļu apgādi ar visnepieciešamāko. Uz laukiem valdība plānoja radīt zemes fondu, lai varētu izdot zemes gabalus laukstrādnieku ģimenēm. Tika domāts par rūpniecības un tirdzniecības atjaunošanas iespējām, bet izglītības jomā — par tautskolu nostiprināšanu, nacionālo minoritāšu skolu ierīkošanu. Valdībai bija vēl kāda iecere — Latvijas universitāte kā valstij vajadzīgo speciālistu sagatavotāja.

Tomēr pats neatliekamākais bija, kā jau teikts, valsts aizsardzības un pārtikas jautājums. Pārtikas apgādi Rīgā izdevās nedaudz uzlabot, bet ar bruņoto spēku formēšanu gāja pavisam grūti. Brīvprātīgo pieteicās maz, to pašu apbruņošanai vācieši lika dažādus šķēršļus.

Ulmanim nācās ne tikai rādīt priekšzīmi pārējiem valdības locekļiem, bet arī saņemt Latvijas Tautas padomē lauvas tiesu no valdībai veltītās kritikas. Pārlapojot Pagaidu valdības un Tautas padomes protokolus, paliek iespaids, ka pirmajā laikā viņš paveicis vismaz pusi no šī kabineta paspētā.

1918. un 1919. gadu mijā, Sarkanajai armijai no vairākām pusēm apdraudot Rīgu, Pagaidu valdība pieņēma lēmumu doties uz Jelgavu. No Jelgavas tā nedaudz vēlāk pārcēlās uz Liepāju.

Latvijas teritorijas lielākā daļa 1919. gada janvārī nonāca P.Stučkas padomju valdības varā, respektīvi, Padomju Krievijas kontrolē. Tomēr Ulmanis, sašaurinājis Pagaidu valdības darbību, nezaudēja optimismu. Lai iegūtu sabiedroto lielvalstu un Skandināvijas palīdzību, nelielas delegācijas sastāvā Ministru prezidents izbrauca uz Kopenhāgenu, no turienes devās uz Stokholmu, apmeklēja Helsinkus, Tallinu, Berlīni un Kauņu, tiekoties ar diplomātiem, valdību pārstāvjiem. Lielu panākumu minētajai delegācijai nebija, tomēr vismaz Skandināvijas valstis ieguva pilnīgāku priekšstatu par situāciju Latvijā. Tieši militāru palīdzību neviena no vastīm nevēlējās sniegt, un gan ASV un Lielbritānija, gan Francija sava karaspēka vietā Baltijā joprojām centās izlīdzēties ar tiem pašiem vāciešiem.

Tikai 1919. gada marta sākumā Kārlis Ulmanis atgriezās Liepājā, kur viņa prombūtnes laikā bija ieradies ģenerālis R. fon der Golcs un daudzi tūkstoši Vācijā savervētu algotņu, aizstājot izirušo okupācijas karaspēku. Uz sabiedroto lielvalstīm orientējošos Latvijas Pagaidu valdību Golcs ieskaitīja savos pretiniekos, iedvesmoja Landesvēra vācu baronus 16. aprīlī Liepājā organizēt puču un šo valdību gāzt. Iestājās drūms laiks, kad Ulmanim ar ministriem vajadzēja pārcelties uz Liepājas reidā noenkurotā tvaikoņa “Saratov”. Rēķinoties ar Golcu un viņa vācu algotņiem kā nopietnu pretlieliniecisku spēku, sabiedroto lielvalstis vilcinājās ar sankcijām pret pašpārliecināto vācu ģenerāli. Ne bez viņa ziņas un atbalsta tika sastādīts proģermāniskais Andrieva Niedras kabinets.

Paralizējot Latvijas Pagaidu valdības rīcībspēju, Liepājas pučs uzskatāmi apliecināja Ulmaņa valdības un vācu varas pastaru saspīlētās attiecības. Vienlaikus bez nopietnām sekām nepalika tautas vilšanās Stučkas valdības eksperimentos un piedzīvotajās represijās. Aizvien noteiktāk Ulmaņa valdība ieguva tautas atbalstu.

Miera konferencē Parīzē noskaidrojās, ka Baltijas nākotnes jautājumā sabiedroto lielvalstis atturas lemt par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas juridisko statusu. Tas iedrošināja Golcu pēc Rīgas ieņemšanas pacensties pārņemt Baltiju savā kontrolē, taču Cēsu kaujās Igaunijas karaspēks un Ziemeļlatvijas brigāde viņa algotņus sakāva. Šī sakāve nozīmēja nekavējošu Niedras kabineta krišanu. Jūnija beigās Ulmanis ar ministriem atgriezās Liepājā, bet 1919. gada 8. jūlijā ieradās Rīgā.

Piecas dienas vēlāk sanākusī Tautas padome apstiprināja jaunu Latvijas Pagaidu valdības sastāvu. Premjera vietu atkal tajā ieņēma Kārlis Ulmanis. 15. jūlijā Tautas padomes sēdē kā vienu no neatliekamākajiem uzdevumiem viņš minēja Latgales atbrīvošanu, paredzot, ka latgaliešiem vajadzēs palīdzēt ar pārtiku un citu nepieciešamo. Acīmredzot ne bez viņa līdzdalības jau nākamajā dienā pie Iekšlietu ministrijas nodibināja Latgales nodaļu, kam bija jāsagatvo Latgales pašvaldību likumdošanas projekts, jārūpējas par laikraksta “Latgales Words” izdošanu, par palīdzību trūkumcietējiem. Tika lēsts arī par palīdzību Latgales zemniekiem. Tomēr Lavijas armija nebija vēl pieteikami spēcīga, lai stātos pie Latgales atbrīvošanas. Turklāt pie Cēsīm sakautie vācieši nebija atkāpušies tālāk par Jelgavu.

Konsekventi realizējot jau minēto ieceri, 1919. gada 3. augustā Ulmanis parakstīja rīkojumu par iepriekšējā gadā reevakuētā Rīgas Politehniskā institūta pārņemšanu valdības ziņā ar domu to pārveidot par Latvijas universitāti. Šai sakarā valdība lūdza Latvijas delegāciju Parīzes miera konferencē parūpēties par profesoru Jāņa Endzelīna, Ernesta Felsberga, Roberta Krimberga, Jēkaba Oša un vairāku citu atgriešanos Latvijā. Tas tika darīts rūpēs par augstākās izglītības un zinātnes attīstību Latvijā apstākļos, kad Kurzemē steidzās organizēties Bermonta armija, bet Latgale vēl arvien atradās Sarkanās armijas varā. 28. septembrī Kārlis Ulmanis personīgi piedalījās Latvijas Universitātes atklāšanā un apsveikuma runā solīja piešķirt nepieciešamos līdzekļus, ko valdība arī darīja.

Visai drīz jaunajai Latvijas valstij vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai apturētu bermontiešus, kuri pārgāja uzbrukumā un mēģināja ieņemt Rīgu. Uzbrucēju kara tehnikas pārsvars neradīja nekādu šaubu, un Londonas “The Times” pārsteidzās publicēt ziņu par Rīgas krišanu. Taču tas nenotika. Latvijas neatkarībai liktenīgajās dienās tauta cēlās cīņai. Tāpat kā 1918. gada nogalē aizstāvēt savu valsti devās jaunieši, studenti, šoreiz viņiem pievienojās arī strādnieki, laukstrādnieki, zvejnieki, ne tikai latvieši, bet arī vietējo minoritāšu pārstāvji. Īsā laikā Latvijas armija strauji izauga. Studentu bataljonā iestājās arī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Arhīvā saglabājusies apliecība par Ulmaņa ieskaitīšanu Studentu bataljona 1. rotā. Šodien ir grūti teikt, cik ilgi viņš bija saistīts ar šo bataljonu, taču tas nenoliedzami bija iedvesmojošs piemērs. 14. oktobrī Ulmanis atradās Daugavmalas ierakumos un ar šķembu tika viegli ievainots kājā. Var, protams, apšaubīt, vai Ministru prezidentam par to pienācās 3. šķiras Lāčplēša Kara ordenis, kaut gan netrūkst piemēru, kad valstu un valdību vadītāji apbalvoti ar visaugstākajiem ordeņiem, atrodoties simtiem un tūkstošiem kilometru no cīņu vietām. Tāpat nav noslēpums, ka šo apbalvojumu Ulmanim piešķīra tikai 1927. gadā, ir zināms arī, kāpēc tad un ne agrāk. Galu galā tas nav būtiski. Skaidrs ir viens — valstij ļoti grūtā brīdī Ministru prezidents darīja visu iespējamo, lai ienaidnieks tiktu sakauts. Karadienestā nepabijis, Ulmanis ne tad, ne vēlāk nav izrādījis tieksmi pēc spožām militāro pakāpju zīmotnē. Pretēji dažam labam viņa vēlākajam kritiķim, Ministru prezidents nebija zaudējis optimismu.

Pēc bermontiešu satriekšanas 1919. gada 8. decembrī vēlreiz tika sastādīts jauns Ministru kabinets. Jau trešo reizi Tautas padome ar lielu balsu pārsvaru Ministru prezidenta pienākumus uzticēja Kārlim Ulmanim, kurš šoreiz vienlaikus uzņēmās arī aizsardzības ministra pienākumus.

Beidzot bija pienācis Latgales atbrīvošanas laiks. Šis uzdevums Latvijas armijai vienai bija saistīts ar lieliem sarežģījumiem, tādēļ par kopēju militāru operāciju pret Sarkano armiju Latgalē Latvija vienojās ar Poliju. Jau uzbrukuma pirmajā dienā, 1920. gada 3. janvārī, galvenokārt poļu karaspēka daļu trieciena rezultātā tika atbrīvota Daugavpils, bet mēneša beigās Sarkanā armija no Latgales bija padzīta.

Dienu pirms Latvijas un Padomju Krievijas pamiera līguma spēkā stāšanās (1920. gada 1. februārī) Ulmanis nosūtīja laikrakstam “Latvijas Sargs” nelielu rakstiņu. Tajā teikts: “Latvijas valdība ar dziļu prieku apsveic Latgales atbrīvošanu.(..) Latvijas valdība pieliks visas pūles, lai pēc grūtiem pārbaudījumiem Latgalē iestātos jauns laikmets.(..) Esi sveicināta, atbrīvotā Latgale, brīvā Latvijā!” Jau 1920. gada 4. februārī Ministru prezidents ieradās Viļānos, pāris dienas vēlāk izbrauca uz Višķiem, 7. februārī apmeklēja Daugavpili, pēc tam arī Rēzekni. To šoreiz tik sīki minu tādēļ, ka laiku pa laikam tiek izteikti melīgi apgalvojumi par Kārļa Ulmaņa it kā negatīvo nostāju pret Latgali. Tā kādā radiopārraidē 1995. gada 23. septembrī tika minēts, ka Ulmanis esot izteicies, ka Latgale Latvijai neesot vajadzīga. Jā, padomjlaiku izdomājumi uzpeld atkal un atkal.

1920. gada jūnijā Kārlis Ulmanis jau ar Latvijas Satversmes sapulces apstiprinājumu uzņēmās vadīt pilntiesīgu Ministru kabinetu. Tolaik turpinājās miera sarunas ar Padomju Krieviju. Mieru abas valstis noslēdza tā paša gada 11. augustā. Miera līgumā Krievija apstiprināja, ka bez ierunām atzīst “Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi”. Tas bija ļoti nozīmīgs Latvijas valsts panākums.

Viens no aplūkojamā laikmeta redzamākajiem latviešu žurnālistiem Ernests Blanks 1921. gada jūnijā, kad pēc diviem gadiem un septiņiem mēnešiem Ulmani Ministru prezidenta krēslā nomainīja Zigfrīds Meierovics, rakstā “Kārlim Ulmanim aizejot” atgādināja tiem politiķiem, kuri bija gatavi uzskaitīt “duci Ulmaņa kļūdu un to, ko viņš nav paspējis veikt savā valdīšanas laikā, mēs nostādam pretim to milzīgo darbu, ko Ulmanis ir veicis”.

Patiesi, paveikts bija daudz: Latvija bija brīva, miers bija noslēgts, un jaunā valsts arī starptautiski beidzot bija atzīta. Varēja sākties kara un okupācijas cirsto brūču dziedēšana, mierīgs atjaunošanas un jauncelsmes darbs.

Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē “Kārlis Ulmanis un viņa laiks” Rīgā 1997. gada 2. septembrī