Baiba Rivža, Benjamiņš Treijs:

“Kārļa Ulmaņa agrārpolitika šodienas skatījumā”

Kārļa Ulmaņa darbs par ekonomikas un īpaši par lauksaimniecības attīstības jautājumiem atspoguļojas daudzās viņa runās un publikācijās. Kārļa Ulmaņa iespiestie darbi aptver 5000 vidēja formāta grāmatas lappuses un attiecas uz laika periodu no 1907. gada līdz pat viņa izsūtīšanai trimdā 1940. gadā. Nozīmīga ir 1929. gadā iznākusī grāmata “Kā pacelt un padarīt ienesīgu mūsu lauksaimniecību” (500 lpp.). Šajā darbā aprakstīts katras lauksaimniecības nozares stāvoklis un dots sīks tās nostiprināšanas un veicināšanas plāns. Otrs nozīmīgākais viņa darbs, kas publicēts 1932. gadā, ir “Kas un kā jādara saimnieciskās rosības atdzīvināšanai” (650 lpp.). Šeit autors noskaidro Latvijas saimniecības stāvokli un parāda ceļu, pa kuru ejot, krīzes grūtības varētu pārvarēt. Un krīzes grūtības tiešām bija lielas.

Nevar neminēt arī K.Ulmaņa aktīvo darbību Latvijas Saeimā: no 20 Latvijas valsts pastāvēšanas gadiem Kārlis Ulmanis deviņus gadus bija valdības galva. Viņš ir bijis valdības priekšgalā tieši visgrūtākajos mūsu valsts dzīves brīžos, kad bija jācīnās par valsts un tautas pastāvēšanu, un arī tad, kad Latviju apdraudēja smagā saimnieciskā krīze. No 1936. gada 11. aprīļa Kārlis Ulmanis ir Latvijas Valsts prezidents. Daudzus gadus Kārlis Ulmanis ar savu darbu ir iespaidojis Latvijas saimniecisko dzīvi visās tās nozarēs. Bet viņa sevišķa rūpe un sevišķi nopelni, pēc mūsu domām, ir agrārie uzskati un darbība lauksaimniecības vadīšanā un nostiprināšanā.

Kārļa Ulmaņa agrārā politika ir galvenokārt zemnieku saimniecības attīstīšanas politika. Šādas politikas nepieciešamību Kārlis Ulmanis pamato ar to, ka caurmērā ienākums uz vienu no lauksaimniecības pārtiekošo Latvijā bija daudz mazāks nekā pārējās nozarēs. Tā 1935. gadā lauksaimniecībā tas līdzinājās Ls 338, bet pārējās nozarēs, proti, rūpniecībā un tirdzniecībā, tas bija Ls 770. Turklāt šādu situāciju Kārlis Ulmanis izskaidro nevis ar pašu lauksaimnieku neizdarībām, bet gan ar objektīvām lauksaimniecībai piemītošām īpatnībām.

Te viņš min, ka lauksaimniecību daudz vairāk iespaido meteoroloģiskie apstākļi, zemāks mehanizācijas līmenis, ierobežota specializācija, ražošanas sezonas raksturs, daudz lēnāka kapitāla aprite, caurmērā augstāks mazgadīgo un sieviešu darba izmantošanas līmenis.

Šajā apstāklī, ka darbs lauksaimniecībā ir mazāk ienesīgs, Kārlis Ulmanis saskatīja galveno šķērsli lauksaimniecības attīstībai un izvirzīja veselu pasākumu sistēmu šīs nozares ienesīguma celšanai: ražības un produktivitātes celšana, pašizmaksas pazemināšana, bet par visām lietām — lauksaimniecības produktu cenu regulēšana, vajadzības gadījumā — arī paaugstināšanas virzienā.

Piezīmēsim, ka šie cenu paaugstinājumi sevi ekonomiski attaisnoja ar produkcijas pieaugumu. Tā, salīdzinot divus periodus — krīzes periodu 1929./33. g. ar pēckrīzes periodu 1934./38. g., gada vidējais produkcijas apjoms pieauga: rudziem — par 32 procentiem, kviešiem — par 51 procentu. Latvija kļuva par valsti, kura ne tikai sevi pilnīgi nodrošināja ar pašražoto maizes labību, bet arī spēja uzkrāt ļoti ievērojamas rezerves. Šajā pašā laikā vidējā gada produkcija pienam pieauga par 15 procentiem, gaļai — par 22 procentiem, olām — par 25 procentiem. Tā Latvijas augkopības produkcija ražības rādītāju ziņā ievērojami pietuvojās Dānijai, Zviedrijai un Somijai. Piena produkcijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju Latvijā 1935./36. saimniecības gadā bija ievērojami augstāks nekā Lielbritānijā, Vācijā, Francijā un ASV. Gaļas patēriņš šai pašā gadā bija 85 kg uz vienu iedzīvotāju, tai pašā laikā Lielbritānijā — 64 kg, Vācijā — 50 kilogrami. Neapšaubāmi, šis kāpums izskaidrojams ar cenu regulēšanas politiku valstī un ne tikai, jo vienlaikus tika realizēti arī daudzi citi lauksaimnieciskās ražošanas veicināšanas pasākumi, kuri labvēlīgi iespaidoja lauksaimnieku ienākumus: tika uzceltas trīs cukurfabrikas, ieviesti cukura un labības monopoli, tā, piemēram, dzirnavnieki centās izmantot ievestos (importētos) graudus, līdz K.Ulmanis izdeva valdības noteikumus, ka jāizmanto vietējie graudi un var būt tikai ievesto graudu piemalums. Tiek nodibināta cenu inspekcija un lauksaimniecības kamera, paplašinājās mākslīgo mēslu piegāde uz kredīta, pieauga asignējumi lauku parādu pārjaunošanai, izveidoti jauni nacionāli uzņēmumi, kas bija cieši saistīti ar lauksaimniecisko ražošanu (“Aldaris”, Ādu un vilnas centrāle, “Bekona eksports”, “Dzirnavnimeks”, “Maiznieks”, nodibināta arī a/s “Turība”). Izmaiņas notika arī kreditēšanas sistēmā.

Tas deva jaunas iespējas paplašināt lauksaimniecības regulēšanu. Galarezultātā tautsaimniecībā izveidojas jauna, īpatnēja situācija, kuru A. Aizsilnieks nodēvēja par “diriģētu ekonomiku”.

Tāds īsumā ir Kārļa Ulmaņa laikā realizētās agrārās politikas raksturojums. Taču mūsu uzdevums ir sniegt šīs politikas vērtējumu šodienas skatījumā. Tas nozīmē, ka ir jācenšas sniegt atbildi uz jautājumu: vai un kādā mērā Kārļa Ulmaņa agrārās politikas principi ir piemērojami Latvijas pašreizējā lauksaimniecības attīstības stāvoklī, jo tas taču ir radikāli mainījies, salīdzinot ar pirmskara periodu.

Kā zināms, līdz ar sociālistiskās iekārtas likvidēšanu jūtami ir samazinājies iekšzemes kopprodukts. Pēc Statistikas komitejas publikācijām, tas samazinājies (1995. gada salīdzinošās cenas) no 2,69 miljardiem 1990. gadā uz 1,5 miljardiem 1995. gadā. Sevišķi straujš šis samazinājums bija lauksaimniecībā (attiecīgi no 0,28 mljrd. uz 0,19 mljrd.). Pieņemot 1990. gadu par 100, tas 1995. gadā līdzinājās augkopībā 66, lopkopībā — pat 39. Tātad lielākais samazinājums bija tieši lopkopībā. Radikāli mainījusies arī produkcijas struktūra pēc īpašuma formām. 1995. gadā valsts saimniecības un kopsaimniecības ražoja vairs tikai 24 procentus no 1990. gada apjoma. Pašreiz galveno produkcijas daudzumu dod zemnieku saimniecības un piemājas saimniecības.

Šobrīd pašu augkopības un lopkopības produkcija vairs nesedz valsts vajadzības un līdz ar to ievērojamus produkcijas daudzumus nākas importēt. Tā piemēram, no Rietumeiropas mēs pašreiz apmēram divas reizes vairāk ievedam pārtikas produktus nekā izvedam. Tādējādi mūsu zeme no lauksaimniecības produkcijas eksportētājas pārvērtusies par tās importētāju. Rezultātā izveidojās pasīvā tirdzniecības un parasti arī maksājumu bilance. Dažu autoru izteiktās cerības, ka tautsaimniecība varētu izkļūt no šīs situācijas, plaši attīstot tikai tranzītoperācijas, ne vienmēr ir ekonomiski pamatotas.

Tikpat iluzorisks ir uzskats, ka tikai brīvais tirgus ar cenu pārregulēšanu varētu stihiski nodrošināt tautsaimniecības atveseļošanos.

Savās publikācijās zinātņu doktors A. Straume pauž uzskatu, ka tirgus mehānisms vien nespēj nodrošināt ekonomikas augšupeju, ja pastāv tautsaimniecības lejupslīde. Tādā periodā, pēc viņa uzskata, jāpastiprina valsts regulējošā loma. Šim viedoklim piekrīt arī vairāki citi agroekonomisti.

Te vēlreiz jāpasvītro vispārzināmā patiesība, ka lauksaimniecība ir īpaša tautsaimniecības nozare, kuras objektīvu īpatnību rezultātā (saikne ar zemes auglību, sezonas raksturs, klimatiskie apstākļi, dažādais saimniecību novietojums no tirgiem) tas pats darba un kapitāla ieguldījums dod mazāku rezultātu nekā rūpniecībā un tirdzniecībā. Tas padara šo nozari par permanenti subsidējamo no visas sabiedrības ieņēmumiem vismaz Eiropas valstīs. Tautsaimnieku un politiķu vidū joprojām turpinās diskusijas, bet tās izvērtējums nav šīs tēmas uzdevums.

Šodien Latvijā šiem augšminētajiem faktoriem pievienojas vēl papildu grūtības, proti, objektīvi nepieciešamā pāreja no kopsaimniecībām uz privāto saimniekošanas sistēmu.

Jāsaka gan, ka šobrīd situācija lauksaimniecībā mainās sakarā ar 1996. gada 13. novembrī Saeimas pieņemto un Valsts prezidenta izsludināto Lauksaimniecības likumu. Šajā likumā ir paredzētas ikgada valsts subsīdijas lauksaimniecībai 3% apmērā no valsts paredzētā pamatbudžeta, kas ir apmēram 17 miljoni latu. Paredzēta arī Latvijas tirgus intervence ar noteiktu, valsts garantētām lauksaimniecības un pārtikas produkcijas iepirkuma cenām, labvēlīgu kredītpolitiku, iekšējā tirgus aizsardzību un atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku.

Lauksaimniecības attīstību labvēlīgi var ietekmēt lēmums turpmāk ik gadu sastādīt lauksaimniecības attīstības gada programmas, kurās jāparedz galveno lauksaimniecības produkcijas veidu ražošanas apjomi, muitas tarifi, zinātnes un izglītības attīstība, kā arī jānosaka ekonomiski atbalstāmas nozares un reģioni utt.

Diemžēl valsts subsīdijas, vismaz pagaidām, ir ierobežotas ar 3% no gada pamatbudžeta. Kārļa Ulmaņa darbības laikā lauksaimniecības atbalstīšanai tika asignēti ievērojami lielāki līdzekļi. Pēc A.Aizsilnieka aprēķiniem, 1933./34. saimniecības gadā piemaksas no valsts kases lauksaimniecības produktiem bija 22,1 mljrd. Ls, t.i., 17 procenti no valsts budžeta ieņēmumu kopsummas.

Neraugoties uz lauksaimniecības situācijas radikālām izmaiņām mūsdienu Latvijā, arī pašreiz paliek spēkā lauksaimniecības attīstīšanas nepieciešamība. Mums jāpanāk vispirms lauksaimniecības produkcijas ražošanas apjoma pieaugums, lai ne tikai apmierinātu mūsu iedzīvotāju vajadzības, bet varētu zināmu tās daļu eksportēt. Pēdējais ir nepieciešams tādēļ, lai nodrošinātu lauksaimniecību ar modernu tehniku, degvielu, ķīmiskajiem preparātiem, bez kā nav iedomājama jaunas, mūsdienīgas tehnoloģijas ieviešana šai nozarē.

Arī šodien ir jāievieš tādi pasākumi, kas nodrošinātu pietiekami augstu lauksaimnieciskās ražošanas ienesīgumu. Tātad principā arī šodien būtu jārealizē tie pasākumi, kuri nodrošināja ražošanas apjoma un ienesīguma palielināšanos Kārļa Ulmaņa laikā. Tāpēc ir noteikts pamats ekonomistu interesei par Kārļa Ulmaņa savā laikā veiktajiem lauksaimniecības attīstīšanas paņēmieniem, kuri būtu noderīgi mūsdienās lauksaimniecības ražošanas spēju atjaunošanai.

Aktuāli šodien skan Kārļa Ulmaņa ietiekumi celt lauksaimniecības izglītību un zinātni. Otrs novads, kurā mēs ievērojami atpaliekam no Kārļa Ulmaņa laikmeta, ir kooperācija, bez kuras nav domājama efektīva lauksaimniecības produkcijas ražošana, pārstrāde un realizācija. Ir jānokārto attiecības starp ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju.

Gribētos beigt ar cerību, ka divi pēdējie lēmumi, kurus minējām un kuri zināmā mērā realizē Latvijas lauksaimniecībā zināmu tirgus ekonomikas regulēšanu un atbalstu lauksaimniecībai, ir diezgan lielā mērā Kārļa Ulmaņa agrārās politikas turpinājums.

Atliek tikai cerēt, ka tie neiegulsies valdības arhīvos, bet reāli iespaidos lauksaimniecības augšupeju, jo lauksaimniecībai ir nākotne, tā tiek noniecināta nepamatoti, jo mēs taču atrodamies mērena klimata zonā, kurai nākotnē būs jāuzņemas lielāka līdzdalība pārtikas produktu ražošanā pasaulē.

Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē “Kārlis Ulmanis un viņa laiks” Rīgā 1997. gada 2. septembrī