Inesis Feldmanis:

“15.maija Latvija un autoritārie režīmi Austrumeiropā: salīdzinošs raksturojums”

Pirmā pasaules kara beigas atnesa Eiropas tautām moderno demokrātiju. Vecajā kontinentā bija novērojams īsts demokrātijas uzplaukums, īsta demokrātijas uzvara. Autokrātiskās monarhijas bija palikušas pagātnē. Gandrīz vai visas Eiropas valstis bija skārusi t.s. pasaules demokrātiskā revolūcija, un tās tagad tika parvaldītas ar parlamentāri demokrātiskām metodēm. Izņēmums nebija arī jaunās nacionālās valstis, kas izveidojās Austrumeiropā: Polija, Latvija, Lietuva un Igaunija. Latvijā, piemēram, parlamentāro demokrātiju, kā mums tas labi zināms, nostiprināja 1922.gada 15.februārī pieņemtā Satversme, kas ietvēra daudzas Šveices konstitucionālās mācības idejas un līdz ar to akcentēja tiešās demokrātijas elementus. Taču jau dažus gadus pēc Pirmā pasaules kara beigām pasaules demokrātiskās revolūcijas izpausmes aizēnoja antidemokrātisko kustību izplatība jaunajā Eiropā, kuras pieteica karu parlamentārajām demokrātijām un kuras līdz ar B.Musolini vadīto fašistu nākšanu pie varas Itālijā 1922.gada oktobrī svinēja savu pirmo lielāko panākumu. Eiropā iesākās laiks, īpašs periods, kad cits aiz cita un tikai ar dažu gadu atstarpi sekoja veseli trīs autoritārisma viļņi. Rezultātā uzvaru guva un triumfēja diktatūras, bet demokrātiskā Eiropa 30.gados saruka līdz pat 12 valstīm. No tās diemžēl atkrita arī Austrumeiropa: Polija, Latvija, Lietuva, Igaunija. Pirmā no minētajām valstīm uz autoritārisma ceļa nostājās Polija — 1926.gada maijā, otrā Lietuva — 1926.gada decembrī. Pēc nepilniem astoņiem gadiem abām šīm valstīm sekoja Igaunija — 1934.gada martā un Latvija 1934.gada maijā. Ar šo raksturoto starpkaru perioda kā noteikta laikmeta pretrunīgumu un reizē attīstības pamattendenci — no demokrātijas uz diktatūru — bija ciesi saistīta arī izcilākā latviešu valstsvīra Kārļa Ulmaņa darbība. Viņš bija viens no tiem politiķiem, kas 1918.gadā stāvēja pie neatkarīgās Latvijas valsts šūpuļa, kura Eiropas politiskajā kartē parādījās un uz īsu brīdi eksistēja kā izteikti liberāli demokrātiska valsts. Un otrādi — tieši K.Ulmanis bija tas, kas izšķīrās, iespējams, pat visai atzīstamu motīvu vadīts, 1934.gada 15.maijā, pareizāk sakot naktī no 15. uz 16.maiju, izdarīt valsts apvērsumu, kuru grūti citādi vērtēt kā nelikumīgu varas aktu, kurš vērsts pret Latvijas demokrātiju. Šī apvērsuma rezultātā tika pārtraukts demokrātiskās tradīcijas nostiprināšanās process Latvijas sabiedrībā. Nav šaubu, ka tas bija mīnuss K.Ulmaņa bagātajā politiskajā biogrāfijā.

K.Ulmanis iedibināja režīmu, kuru nereti dēvē par “15.maija Latviju” un vēstures literatūrā parasti apzīmē ar aptverošu, bet ne ar akadēmiski precīzu terminu “autoritārs”, kas vācu valodā sarakstītos darbos šad un tad tiek aizstāts ar jēdzienu “Ein–Mann–Herrscheft”. Izejot atkal no tā, uz kādiem sociāliem un politiskiem spēkiem šis autoritārais režīms balstījās, ir iespējams to saukt par nacionāli konservatīvu diktatūru. Savukārt, ja ņem vērā, kādi pārkārtojumi tika veikti “15.maija Latvijā” (šeit es domāju — vispirms konservatīvi) un kāda bija to iecerētā ievirze, mēs varam runāt par korporatīvi autoritāru vai pat par autoritāro modernizācijas režīmu.

Kā K.Ulmaņa diktatūra, tā arī citās Austrumeiropas valstīs izveidotie autoritārie režīmi bija mēģinājums “valsts politiku” atdalīt no “partiju politikas” un iedibināt “partejiskām interesēm” pāri stāvošu prezidentālu režīmu. Visās valstīs liela vērība tika veltīta valsts autoritātes un valsts izpildu varas nostiprināšanai. Tas notika uz likumdošanas varas rēķina, un limitējot, tiesa, dažādā mērā, politisko plurālismu.

Līdzās šīm kopīgajām iezīmēm, kas raksturo autoritāro režīmu vispār, starp Austrumeiropas diktatūrām pastāvēja arī citas līdzības un atšķirības. Taču, tā kā visi šie režīmi bija ļoti savdabīgi, ko noteica attiecīgo tautu nacionālais raksturs un politisko tradīciju specifika, tos ir visai grūti salīdzināt, izvēlētos vienīgi formālus, tīri ārējus kritērijus. Neraugoties uz to, tomēr, liekas, ir iespējams šādā veidā, vismaz ārējo pazīmju līmenī, noskaidrot, cik antidemokrātiska vai demokrātiska bija katra valsts pārvalde, cik lielā mērā bija ierobežota varas dalīšana utt.

Nav šaubu par to, ka tieši Latvijā K.Ulmaņa autoritārā režīma laikā bija raksturīga diezgan izteikti antidemokrātiska valsts pārvaldīšana. Šķiet, ka ir pamats apgalvot, ka 15.maija režīms bija pats autoritārākais Baltijā, iespējams arī autoritārākais no minētajiem četriem režīmiem Austrumeiropā. Turklāt formāli tas bija pat gandrīz vai vienīgais diktatūras tipa režīms visā Eiropā, kas nesaglabāja faktiski nekādu tautas vēlētu pārstāvniecību. Saeimas funkcijas bija pārņēmusi valdība. Daudzās citās autoritārajās vai pat totalitārajās valstīs tika paturētas vismaz noteiktas parlamentārisma formas vai tā izkārtne. Lietas būtību, protams, tas gan nemainīja.

Kas attiecas uz Lietuvu, tad tur situācija pēc apvērsuma bija visai līdzīga tai, kāda bija vēlāk Latvijā. 1927.gadā prezidents A.Smetona, kuru viņa piekritēji bija pasludinājuši par “tautas vadoni”, atlaida parlamentu un deviņus gadus valdīja bez tautas pārstāvniecības. Tikai 1936.gada nogalē notika parlamenta vēlēšanas, kas, pateicoties t.s. netiešajai vēlēšanu sistēmai, nodrošināja panākumus vienīgi tautininku partijai. Opozīcijas partijas īsi pirms vēlēšanām bija spiestas pārtraukt savu darbību.

Arī Igaunijā K.Petsa režīms sākotnēji pārvaldīja valsti ar dekrētu palīdzību, bez parlamenta. Taču jau 1936.gada septembrī tur tika ievēlēta Nacionālā sapulce, kura 1937.gada februārī pieņēma jaunu konstitūciju, kas paredzēja izveidot no divām kamerām sastāvošu parlamentu. Konstitūcija stājās spēkā ar 1938.gada janvāri, bet parlaments pirmo reizi sanāca 21.aprīlī. Līdz ar jauno konstitūciju un parlamentu K.Petsa autoritārais režīms faktiski tika legalizēts un transformējās par t.s. autoritāro demokrātiju. Atsevišķi igauņu vēsturnieki pat uzskata, ka 1938.gadā tika sperts pirmais nopietnais solis demokrātijas atjaunošanas virzienā.

J.Pilsudska apvērsums Polijā savukārt nenoveda uzreiz pie būtiskām izmaiņām valsts struktūrās. Tās norisinājās ļoti lēni, saglabājot vecās formas un ieradumus. Polija, pastāvot šķietamam parlamentārismam, pakāpeniski kļuva par slēptu militāru diktatūru, kas balstījās uz J.Pilsudska personālo varu un larizmu. Pēc konstitūcijas pieņemšanas 1935.gadā un maršala nāves Poliju, izmantojot vācu vēsturnieka K.Brahera formulējumu, varētu raksturot jau kā pusautoritāru un puskonstitucionālu diktatūru.

Aplūkojot jautājumu par autoritārajiem režīmiem piemītošo antidemokrātiska pakāpi, svarīgi ir noskaidrot arī to, kāda vara sakoncentrējās larizmātisko vadītāju rokās un vai pastāvošās institūcijas to ierobežoja. Sāksim, protams, ar Latviju, ar K.Ulmani.

Latvijā pēc maija apvērsuma visas lietas izlēma “lielais” un arī “mazais” kabinets. Lai gan abu šo kabinetu sākotnēja sastāvā bija pazīstami politiķi, kas baudīja ietekmīgu sabiedrības grupējumu uzticību un parstāvēja to intereses, viņu ietekme uz lēmumu pieņemšanu bija samēra neliela. Pēc ministru ziņojumu noklausīšanās vai viņu nostājas noskaidrošanas visus jautājumus izlēma K.Ulmanis, kuru toreiz, 30.gados, daudzi uzskatīja, kā to precīzi fiksējis toreizējais vacu sūtnis Rīgā G.Marciuss, par vienīgo izcilo latviešu politiķi. Latviešu vēsturnieks E.Dunsdorfs Ministru kabinetu salīdzināja ar kori, kas dziedāja, turklāt vienbalsīgi, to, ko lika dziedāt diriģents — Ministru prezidents.

Līdz ar to varētu teikt, ka Ministru kabinets K.Ulmani kā valsts vadītāju ierobežoja samēra maz. Drīzāk tas kalpoja kā institucionāls aizsegs Ministru prezidenta gribas īstenošanai. K.Ulmaņa varas monopolu neapdraudēja arī Valsts prezidents A.Kviesis, kas ieņēma šo amatu līdz 1936.gada pavasarim. Valsts prezidenta institūts Latvijā nebija īpaši spēcīgs jau parlamentārisma laikā, un tas nebija nostiprināts arī vēlāk. Valsts apvērsuma rezultātā Valsts prezidents neieguva nekādas jaunas tiesības. Taču ir skaidrs, ka formāli A.Kviesis tomēr mazliet aizēnoja K.Ulmani, jo oficiāli joprojām skaitījās pirmā persona valstī. Šis jautājums tika atrsināts 1936.gada 11.aprīlī, kad K.Ulmanis pārņēma Valsts prezidenta amatu. Sava vietnieka M.Skujenieka skatījumā viņš tagad bija ieguvis valsts varas pilnību, “tādu varu, kāda valstīs atsevišķam cilvēkam parasti nav”.

Citās Austrumeiropas valstīs situācija tomēr bija mazliet atšķirīga. Tur galvenie valsts amati netika sakoncentrēti vienās rokās. Tur tas nebija modē. Lietuvā, piemēram, neskatoties uz to, ka 1928.gada konstitūcija nodrošināja A.Smetonam gandrīz vai pilnīgu varu, tomēr Ministra prezidenta posteni ieņēma citas personas. Tas pats vērojams arī Igaunijā pēc 1938.gada. Turpretī Polijā kopš 30. gadu vidus veidojās jauns varas centrs ap Valsts prezidentu I.Moscicki, bet neatradās cienīgs aizvietotājs maršalam Pilsudskim.

Nobeigumā es gribētu uzsvērt, ka K.Ulmaņa autoritārajam režīmam piemita šķietams pretrunīgums, kas izpaudās galvenokārt kā neatbilstība starp diezgan izteikti antidemokrātisko valsts pārvaldīšanu un salīdzinoši ierobežoto policejiskās varas pielietošanu. K.Ulmaņa režīms, lai neteiktu vairāk, nebija ne tuvu represīvs. Latvijā izveidotā diktatūra bija maiga. Kopumā tika saglabāti tiesiskas valsts pamatprincipi. Acīmredzot tāpēc, kā arī pateicoties režīma panākumiem noteiktās sfērās, K.Ulmanis ir latviešu atmiņā palicis vispirms kā valsts dibinātājs, kā izcils un nacionāls valstsvīrs, kā latviešu tautas nacionālo centienu izteicējs.

Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē “Kārlis Ulmanis un viņa laiks” Rīgā 1997. gada 2. septembrī