Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Pieminekļi un monumentālā celtniecība Latvijā 30. gados". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.09.1997., Nr. 218/219 (933/934) https://vestnesis.lv/ta/id/44785

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Prezidents Kārlis Ulmanis un Latvijas trīsdesmito gadu jaunatne"

Vēl šajā numurā

05.09.1997., Nr. 218/219 (933/934)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Vaidelotis Apsītis:

“Pieminekļi un monumentālā celtniecība Latvijā 30. gados”

Pieminekļos un monumentālajā celtniecībā visuzskatāmāk parādās valsts garīgās un materiālās pasaules izpausme. Nav samērojami tie neatkarīgās Latvijas divdesmit divi gadi ar lielo kultūras tautu tūkstošgadīgajām tradīcijām. Tomēr arī mums ir ko lepoties. Un šodien, atskatoties uz sasniegto, mēs nevaram neatzīt Kārļa Ulmaņa ieguldījumu valsts dzīvē visā Latvijas pastāvēšanas laikā. Un, redzot straujo valsts uzplaukumu, īpaši viņa vadības gados, nebūt nav nejaušība, ka, šo laika posmu pieminot, mēdz teikt — tas notika Ulmaņlaikā.

Latvija Pirmā pasaules kara rezultātā bija smagi cietusi — pilnīgi iznīcināta rūpniecība, pārstājusi eksistēt ārējā tirdzniecība. Vairāk nekā pusē no Latvijas pagastiem bija notikusi karadarbība. Laukos daļēji vai pilnīgi nopostītas 182 854 ēkas. Zaudētas izcilas kultūras vērtības.

Jau 1918. gadā Kārlis Ulmanis “Baltijas Lauksaimniekā” raksta: “Lauku mājas ir tautas šūpulis.” Tas ir apgalvojums, kas kļūs par vienu no galvenajiem viņa valstsvīra darbības virzieniem. Realizējot zemes reformu un likvidējot kara gadu postījumus, uzceltas un atjaunotas 440 923 lauku ēkas. Bija padomāts arī par laukstrādniekiem. Tās bija arī Kārļa Ulmaņa rūpes. Viņš aizrāda: “Lauku sētā nedrīkst trūkt telpas ērtai dzīvei. Katram pieaugušam cilvēkam vajadzīgs savs kambaris, vajadzīga sava privāta dzīve.”

Jau pieminētajā “Baltijas Lauksaimniekā” Kārlis Ulmanis pievērš uzmanību lauku sētas estētiskajam izskatam. “Jaunie laiki,” saka viņš, “ir godā cēluši senos tikumus — arī cenšanos pēc daiļuma un tīrības pašā lauku sētā un tās apkārtnē. Cik skaistas, viesmīlīgas un patīkamas ir mājas, kuras ieslīgst lapu zaļumā (kuras pavasarī nogrimst ķiršu, ābeļu un citu augļu koku ziedu kupenās, kur vasarā atrodam atspirdzinošu pavēni), kur rudens pusē bagātīgi atrodam sārtos, veselīgos augļus. Vai pie jūsu mājām arī ir labi kopts dārzs?”

Plašu atskaņu un atsaucību sabiedrībā gūst Kārļa Ulmaņa aicinājums — “Dēstiet kokus, piedalieties Mežadienās!” Atklājot 1936. gada Mežadienas, viņš saka: “Lai katrs tad atceras, ka aug kur kupls koks, kura saknes sien un saista arī pašu dēstītāju pie mūsu mīļās, dārgās zemes! Tad nu mēs pamazām sāksim būt liecinieki tam, ka visskaistākās ir mūsu mājas, mūsu apkārtne, viss pagasts un beigu beigās — arī visa mūsu zeme.” Vēl šodien visviet — gan ceļā uz Kurzemi, Vidzemi, latgaļu un sēļu zemi — saglabājušās birzis un alejas kā Ulmaņlaika gara liecinieces.

Jau 1912. gadā Kārlis Ulmanis, vēl atrazdamies Amerikā, raksta uz dzimteni: “Gādāsim par prāta un dvēseles gaismu!” Tam uzdevumam kalpos neatkarīgās Latvijas laikā uzceltās jaunās gaismas pilis — pamatskolas Carnikavā, Zilupē, Ilūkstē. Zemgales kviešu druvu ieskautu pamatskolu ieguva Penkules bērni. Jaunas skolas uzceltas visos Latvijas novados — Kandavā, Pālē, Liepājā, arī Brocēnos, Jaunburtniekos, Galgauskā, Galēnos, Meirānos, Gulbenē, Bauskā, Rūjienā, Rēzeknē, Jelgavā, Cēsīs. Jaunas skolu ēkas paceļas arī Rīgā. 1937. gadā Kārlis Ulmanis piedalās skolu izlaiduma aktā Valkā. Ar lepnumu viņš tajā var paziņot, ka pēdējos 3 gados pabeigtas 283 jaunas skolas, t.i., 93 skolas katru gadu.

Saimnieciskās dzīves rosība izpaudās arī kultūras un ārstniecības iestāžu celtniecībā. Tās ir monumentālas celtnes, kas ne vien cēlušas nacionālo pašapziņu, bet ienesušas lielas izmaiņas Latvijas lauku un pilsētu ainavā. Viena no tādām — dižākā — uzcelta Daugavpilī. Tas ir Vienības nams, kurā zem viena jumta apvienoti teātris, tirdzniecības centrs, restorāns, viesnīca, peldbaseins, arī administratīvas iestādes. Savu uzdevumu Vienības nams daļēji izpilda vēl šodien. Lielas sabiedriskas ēkas — tautas nami, aizsargu nami — uzceltas arī Madonā, Jelgavā, daudzos apriņķu centros. Dažos gados jaunas viesnīcas ieguva Rēzekne, Jelgava, Cēsis, Valmiera, Rūjiena. Skaistāko viesnīcu, reizē arī dziedniecības iestādi, ieguva Ķemeri. Ļaužu veselības uzlabošanai kalpo tādas celtnes kā Tērvetes sanatorija, Žēlsirdīgo māsu skola Rīgā u.c. Savu tautas namu Mazirbē ieguva lībiešu tauta.

Kaut arī galvenais celtniecības apjoms bija virzīts uz laukiem, nozīmīgas izmaiņas Ulmaņlaiks ienesa arī galvaspilsētā: jaunajos savrupmāju rajonos nomalēs, kā arī lielajos īres namos. Jaunākās atziņas dzīvokļu celtniecībā tika ieguldītas municipalitātes celtajās mājās.

Lai varētu mērķtiecīgi ievirzīt visas tautas saimniecības, kultūrvides aizsardzības uan arhitektoniskās dzīves nozares kā valstī kopumā, tā arī Rīgā, 1936. gadā Ministru kabineta tiešā pakļautībā nodibināta Nacionālās celtniecības komiteja, kuru no 1938. gada vadīja Kārlis Ulmanis. Tās uzdevumos ietilpa arī pienākums ienest celtniecībā “nacionālo garu”.

Pie šādas prasības nepieciešams pakavēties tuvāk. Divdesmit neatkarīgās Latvijas gadi bija pavēruši ceļu vēstures pētīšanai. Vēstures pieminekļu apzināšanas, vākšanas un aizsardzības funkcijas jau 1923. gadā bija nodotas Pieminekļu valdei. Tās pakļautībā nodibināts Brīvdabas muzejs, kas kļuva par mūsu tautas materiālās un garīgās kultūras dārgumu krātuvi, par nozīmīgu ieguldījumu nacionālās pašapziņas stiprināšanā. “Krāsim un sargāsim visu, kas liecina par mūsu senču gara stiprumu,” atgādināja Kārlis Ulmanis, apmeklējot Brīvdabas muzeju 1935. gadā. Varam pateikties par paveikto darbu, apzinoties, ka Otrā pasaules kara un lauksaimniecības kolektivizācijas gados daudzas no tām vērtībām, kas muzejā saglabātas, mūsu kultūras vēsturei būtu zudušas. Ar iepriekš teikto izskaidrojama Kārļa Ulmaņa attieksme pret Latvijas galvaspilsētu, sevišķi pret tās centrālo daļu — Vecrīgu. Tā — gan vēl tajos senajos laikos, kad tā bija visa Rīga, gan vēlākajos, kad to apskāva pēdējo gadsimtu apbūves rajoni, vienmēr ir bijusi pilsētas pulsējošā sirds. Nepārtraukti augošās ekonomiskās, sociālās un politiskās prasības gadsimtu gaitā ienesa jaunas apbūves formas ar jaunām stilistiskām iezīmēm, kas vairoja arī tās māksliniecisko pievilcību. Laikmets nomainīja laikmetu, atstādams Vecrīgā jaunas pēdas. Daudzviet nojaucot mazvērtīgo apbūvi, nomainījušās vismaz trīs māju paaudzes. Šo “tradīciju” vēlējās turpināt arī Ulmaņlaikā. Lai vēsture šo rīcību attaisno vai nosoda!

Pašvaldību darbinieku sanāksmē 1936. gadā Kārlis Ulmanis griežas pie klausītājiem, paskaidrodams, ka “Nacionālās celtniecības komiteja (..) varēs ar gaišu, uz nākotni vērstu skatu strādāt un vadīt Rīgas celšanas darbu. Un, ja jūs gribētu acīm saredzamus un taustāmus pierādījumus tam (..), tad ejiet un pastaigājiet pa Rīgas ielām, pa Vecrīgas ielām. Kad jūs tur staigāsit, kad jūs vienam otram paprasīsit, tad jūs gan dabūsit zināt, kas jums Rīgā tagad jāskatās. Un tad arī pie tās pašas reizes atvadieties no visa vecā, no vecos laikos celtās bezkrāsainās materiālistiskās Rīgas”. Seko Rīgas lielvecākā Liepiņa aicinājums — vecajam un nederīgajam, un neglītajam no pilsētas centrālās daļas ir jānozūd, lai dotu vietu jaunām celtnēm, ielām, laukumiem. Nākotnes valsts vārdā tiek nojaukti kvartāli starp Melngalvju namu un 11. novembra krastmalu, pie Māras baznīcas, 13. janvāra ielā pie Vaļņu ielas, Smilšu un Zirgu ielā. Ne visi bija vienisprātis. Bet tiem rīdziniekiem, kas par veco ēku noplēšanu uztraucās, laikraksts “Rigasche Rundschau” atbildēja, apzīmēdams šo pasākumu par “die Befreiung der Monumente des Altertums von allen proletarischen Krimskrams” (RR 1937, 57). No 1935. līdz 1938. gadam Vecrīgā nojauca 42 dzīvojamās ēkas un 28 saimniecības ēkas. Atbrīvotajos kvartālos uzcelti Kara muzejs, Finansu ministrija; plašākam skatam atvērās Arhibīskapa katedrāle — Doma baznīca. Neīstenotas palika divas nozīmīgas celtnes — Rīgas pilsētas valdes nams un Pasta krājkase. Veco namu vietā uzcelts Armijas ekonomiskais veikals, Vecrīgas tuvumā — Tiesu pils un tipogrāfijas jaunceltnes Dzirnavu un Blaumaņa ielā. Bet Kārlim Ulmanim skats sniedzās arī tālākā nākotnē.

Nerealizēta palika iecere par laikmetam veltīta pieminekļa — arhitektoniska un ainaviska ansambļa celtniecību Pārdaugavā, bijušajos Daugavas senlejas klajumos. Tas vēl ieceres stadijā ieguva simbolisku, valsts varas apliecinošu nosaukumu — Uzvaras laukums, nosaukumu, kas pārdzīvojis karus un okupācijas gadus, saglabājies līdz mūsdienām.

Nozīmīgs notikums ir Lauksaimniecības akadēmijas un Latvijas lauksaimniecības kameras pārvietošana uz atjaunoto un paplašināto Jelgavas pili, kas vienlaikus ar šo notikumu iegūst Viestura piemiņas pils nosaukumu.

Valsts saimniecisko rosību atspoguļo arī daudzas rūpnieciska rakstura celtnes. Laukos tās ir pienotavas Bēnē, Neretā, Skujenē, Oktē un daudzviet citur, cukurfabrikas Jelgavā, Krustpilī, Liepājā. Tikai bagāta valsts ar cerīgu skatu nākotnē varēja uzcelt un piepildīt tādus piecus milzīgus Centrāltirgus paviljonus, kuros saplūda lauku darbarūķu un Dzintarjūras zvejnieku sagādātais cienasts rīdzinieku galdam.

Ar skaudību atceramies šos gadus, kad, paēduši paši, sviesta muciņas ripinājām kuģos, lai pretim saņemtu zeltu.

Nav lielākas celtnes, kas Latvijas neatkarības gados būtu sniegusi tik daudz, kā Ķeguma spēkstacija. Tās celtniecībai kopš pamatakmens likšanas svinībām 1937. gadā uzmanīgi sekoja Prezidents. Guldot pamatakmeni Daugavas gultnē, viņš saka: “Tas ir vissvarīgākais un plašākais pasākums mūsu dabas bagātību izmantošanā, un zinām, cik lielas izmaiņas tas ienesīs mūsu dzīvē.”

Latvijas arhitektūrā laikmets ir sarežģītu procesu atspoguļotājs. Nacionālās celtniecības komitejas likumā Valsts prezidents ietvēra atziņu, kas prasa “nostiprināt celtniecības darbā latviski nacionālo garu”. Meklējumos izpaužas katra arhitekta radošā individualitāte, kas ietverta tautas celtniecībai raksturīgajās vienkāršajās būvmasās, pārdomātā plānojumā un tautas tradīcijām tuvajā kolorītā. Tas saskatāms galvenokārt mēģinājumos ieviest to nelielajos apjomos, piemēram, “Jautrajā odā” Ķemeros, biedrību namos, savrupmājās, dažkārt arī nelielu skolu vai dzelzceļa staciju celtniecībā. Senās koku celtniecības tradīcijas īpašu vērienu iegūst monumentālajās koka būvēs — Latvijas vispārējo dziesmusvētku estrādēs.

Meklējumi latviskās arhitektūras izpratnei vairāk sastopami sabiedrisko un administratīvo ēku iekštelpās. Nereti tie sasniedz monumentālu dižumu un romantisku intimitāti.

Kā viengabalains arhitektūras, monumentālās glezniecības, mākslas metālkalēju, mēbeļnieku, tekstilmākslinieku, vitrāžistu un citu mākslas nozaru mākslinieku darba apliecinājums redzams bijušajā Rakstnieku pilī Siguldā. Latviešu stilizētās ornamentikas un kolorīta bagāts izmantojums redzams arī Finansu ministrijas, Tiesu pils, Kara muzeja jaunceltnēs, trīsdesmitajos gados uzceltajās banku ēkās provincē un viesnīcās. Seno arhitektūras tradīciju atblāzma redzama arī slēgtajā vasaras koncertzālē Dzintaros, Izglītības ministrijas interjeros, Latvijas sabiedriskajā klubā (RLB piebūvē) un citur.

Savdabisks mēģinājums ieviest latviešu arhitektūras un mākslas tradīcijas redzams 1938. gadā paveiktajā Rīgas pils — valsts prezidenta rezidences pārbūvē. Tās rezultātā, sevišķi galvenajās reprezentācijas telpās, parādās laikmetam raksturīgās latviskās telpas izpratne. 1936. gadā Prezidents dod padomu: “Tikai viena kultūra Latvijā var būt — latviskā kultūra — un nav vietas nekādai citai domai, kā tikai tai, ka vienas valsts robežās var būt viena kultūra un mūsu Latvijas valsts robežās vieta ir tikai latviskai kultūrai. Šī latviskā kultūra var būt ļoti iecietīga, tā var ļaut rasties arī vienam otram atzarojumam vai arī citādai izskaņai. Tikai latviskais novelk robežu un visam citam vajag ietilpināties šajā latviskajā kultūrā un ne otrādi.”

Ar šādu apziņu veidota Rīgas pils jaunā Svētku zāle. Tā ir arhitektoniska ilūzija par senlatviešu virsaišu saieta telpu — ar monumentāliem stilizētiem rustikālā baroka formās veidotiem griestiem, monumentālām gleznām, pieskaņotiem telpas iekārtas priekšmetiem. Kaut arī piecdesmit gados daudzas pils mākslinieciskās vērtības gājušas zudumā vai bojātas, ir saglabājies unikāls laikmeta daiļamatniecības liecinieks — latvisku mēbeļu garnitūra.

1938. gadā Rīgas pils iegūst Trīs zvaigžņu torni. Trīs zvaigznes — valsts laicīgās varas simbols — sasaucas ar trim zelta gaiļiem — kristīgās pasaules apliecinātājiem Jēkabā, Pēterī un Arhibīskapa katedrālē. It kā noslēdzies Kārļa Ulmaņa ceļš no Bērzes “Pikšām” līdz Trīs zvaigžņu tornim. Droši vien Prezidents nu pārdomā, kur radies šis spēks, kas ļāva Latvijai dzimt un tik strauji izaugt. Vai mīlestībā pret dzimto zemi, zemnieka sētu, gadsimtos saglabātajiem tikumiem? Vai cieņā pret tiem, kas nezaudēja ticību savai tautai, atdodami tai savu dzīvību?

Tikko bija beigušās Latvijas atbrīvošanas cīņas, kad grupa brīvības cīnītāju ierosina Rīgā uzcelt Brīvības pieminekli. Atklāts 1935. gada 18. novembrī, tas atgādina daudzu gadsimtu garumā saglabātās ētiskās saknes un mākslas tēlos apliecina Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās iegūtās brīvības vērtību. Izcilā ansambļa atklāšanā piedalās arī toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

Jau kopš pirmajiem valsts pastāvēšanas gadiem viņš atgādina, ka “visi darbi nobāl un paliek mazi to varoņu darbu priekšā, kuri par Latvijas un Latvijas valsts tapšanu ir savas galvas ķīlā devuši, (..) kurus mūža miegā aijā sirmās Daugavas sēru dziesma Nāves salas malā, kurus sedz garās balto krustu rindas Brāļu kapos. Viņi, mūsu svētie, kuriem uz mūžu paliek mūsu pateicība”. Šos vārdus kritušajiem varoņiem Kārlis Ulmanis veltīja 1920. gada 1. maijā — tikai dažus mēnešus pēc pēdējā svešzemju karavīra padzīšanas no Latvijas.

Šī tautas garīgās pasaules izpausme, kurā apvienojās tēvijas mīlestība un gadsimtos saglabātās mirušo piemiņas tradīcijas, jau pirmajos pēckara gados tika apliecinātas materiālā formā. Bijušo cīņu vietās un daudzos Latvijas novados uzcelti pieminekļi, novietotas piemiņas zīmes kritušajiem varoņiem — Ķekavā, Slokā, Ķemeros, Ogrē, Mālpilī, Smārdē, Līgatnē, Asaros, Ložmetējkalnā un citur. It kā sirdsbalss aicināta, Latvijā radās jauna mākslas nozare — memoriālā māksla. Tie bija lielāki vai mazāki ansambļi gan Valkā, Balvos, Cēsīs, Raunā, Rūjienā, Dzelzavā, Rēzeknē, Džūkstē, gan daudzviet citur. Lielais vairums no tiem padomju gados ir iznīcināti vai bojāti. Savu atjaunošanu gaida piemineklis pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem Jelgavā, Uzvaras piemineklis Cēsīs, piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Valkā un citi. Mēs varam būt gandarīti, ka Rēzeknē atkal pāri visam novadam svētīto krusta zīmi pacēlusi Latgales Māra, ka rūjienieši nav aizmirsuši savu Sējēju un Tālavas taurētāju, ka Dobelē savu vietu atkal ieņēmis piemineklis Latvijas atbrīvotājiem.

Šajās Latvijas svētvietās spēku smēlis Kārlis Ulmanis. Ieradies pie pulkveža Kalpaka pieminekļa Airītēs 1934. gadā, viņš paziņo, ka nācis izteikt “savu, valsts un tautas pateicību” par atdotajām dzīvībām varonīgajā brīdī.

Katru gadu 11. novembrī un 18. novembrī Kārlis Ulmanis kopā ar valdību ir Brāļu kapos — šajā visizcilākajā memoriālajā ansamblī, kritušo karavīru piemiņas vietā, augstākajā latviešu kultūras apliecinātājā.

Brāļu kapos Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ieradīsies arī tajās Latvijas traģiskajās dienās, kad Latvija kļūst par upuri lielvalstu sazvērestībai. Vienatnē Prezidents pēdējo reizi dosies gar kritušo karavīru vadiem, rotām un pulkiem. Galvu noliecis Mātes Latvijas priekšā, Kārlis Ulmanis vēl nenojauš, ka varmācīga roka arī viņu atraus no dzimtenes. Bet ir palicis viņa paveiktais darbs — labākais apliecinājums tam, ko viņam uzticīgā, augstas morāles un dziļu tikumu apveltītā Latvijas tauta paveikusi mierīgajos valsts uzplaukuma gados.

Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē “Kārlis Ulmanis un viņa laiks” Rīgā 1997. gada 2. septembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!