Aiz slepenības zīmogiem daudz neskaidrību

Igaunijai nav izredžu atgūt KGB arhīvus

Igaunijā vairāki politiskie spēki pieprasījuši valdībai, lai tā atgūtu no Krievijas Igaunijas PSR Drošības komitejas (KGB) arhīvus. 1994.gada rudenī Igaunija gandrīz panāca, ka ministrs Pēters Olesks Maskavā parakstīs līgumu par kultūrvērtību un arhīvu atdošanu, bet pēdējā brīdī līguma slēgšana aizķērās.

Tagad, kad Krievija no PSRS izjukšanas atguvusies, ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija neatdos Igaunijai neko, kas attiecas uz KGB. Igaunijas laikrakstu “Postimes” un “Luubi” žurnālistiem to apstiprināja Krievijas federālās drošības dienesta un Krievijas ārējās izlūkošanas dienesta pārstāvji, kas pauda savas valsts pozīciju, jo darīšana ir ar valsts noslēpumiem un tos var publicēt tikai ar bijušo aģentu atļauju.

Arhīviem, it īpaši izlūkošanas arhīviem, jābūt aiz atslēgas, jo tie nav nekādu atsevišķu partiju vai grupējumu noslēpumi, bet gan valsts un tautas noslēpumi. Bijušajiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR KGB aģentiem nav ko baidīties, jo dati par viņiem nonāk ārpus specdienestu sienām, pauda Krievijas atbildīgas amatpersonas Federālā drošības dienesta pulkvedis Boriss Kostenko un Krievijas ārējās izlūkošanas pārvaldes preses šefs ģenerālmajors Jurijs Kobaladze Igaunijas žurnālistiem.

1989.gada rudenī Igaunijas PSR KGB sāka gatavoties ārkārtas situācijai. No speciālā izlaiduma robežsargiem izveidoja labi bruņotu rotu, kurai vajadzēja garantēt Tallinas vecpilsētā Pagari ielā esošo KGB galvenās ēkas iekšējo drošību. Aizsardzības rotai bija arī pieci bruņu transportieri, ko gan neparedzēja izmantot ielu cīņās, bet tiem tautas nemieru laikā, piemēram, vajadzētu bloķēt vecpilsētas vārtus pie Resnās Margarētas (Paks Margareta) un pie Lielgabalu ielas pie pilsētas mūra. Ļoti kritiskā brīdī KGB personālsastāvs varētu no vecpilsētas Pagari ielas doties pa apakšzemes eju, kas iet zem Lai ielas Baltijas dzelzceļa stacijas virzienā.

1989.gada novembrī no Maskavas pienāca rīkojums nosūtīt uz Krieviju aģentu lietas. Lielāko daļu aģentu darba lietu sadedzināja, bet viņu personīgās lietas pārveda no Pagari ielas uz Edalas ielu, kur bija nesen uzcelta jauna KGB ēka. Vienā naktī no Krievijas ar treileri pienāca jūras konteiners, kurā salādēja aptuveni 13 500 cilvēku lietas, kuri laika gaitā bija savervēti par KGB aģentiem. Konteiners zem stingras apsardzes tika nogādāts Krievijā uz Uļjanovskas centrālo arhīvu. Aptuveni tajā pašā laikā Uļjanovskā tika pārskatīti GPU un NKVD materiāli, kas attiecas uz Igaunijas aģentūru, un lielākā daļa no tiem tika iznīcināti. Tika saglabātas tikai aptuveni 11 pirmās Igaunijas brīvvalsts prominenču aģentu lietas.

1990.gada janvāra beigās no Maskavas pienāca jauns rīkojums — evakuēt no Igaunijas tā saukto operatīvo lietu arhīvu. Tajā glabājās gadu desmitos sastrādātās operatīvās kontroles, — izsekošanas, apstrādāšanas un vajāšanas lietas. Visas šīs lietas un piedevām vēl arī KGB virsnieku personīgās lietas 31.janvārī Edalas ielā salādēja jūras konteineros un arī stingrā apsardzībā aizveda uz Krieviju uz Uļjanovsku un Tomsku (kadru lietas). Apmēram tajā pašā laikā no Tallinas rajoniem tika savāktas visas darbojošos aģentu personīgās lietas. Tās salādēja kartupeļu maisos un aizzīmogotus novietoja Pagari ielas galvenās mītnes pagrabos. Aģentu darba lietas tika sadedzinātas.

1991.gada kādā vasaras dienā Pagari ielas sētā iebrauca slēgta smagā automašīna. Tajā iekrāva no pagrabiem aizzīmogotos kartupeļu maisus ar darbojošos aģentu personīgām lietām, to bija aptuveni 2500. Sākumā tās aizveda uz vietējo robežapsardzes karaspēka vienību, bet no turienes tālāk uz Krieviju.

Pēc aģentu lietu izvešanas Tallinā palika aģentu kartotēka — aptuveni 30 000 pilnīgi slepenas kartotēkas kartītes, kurās bija visi, sākot no 1940.gada, savervētie parastie aģenti un aģentu kandidāti, rezidenti, konspiratīvo dzīvokļu un satikšanās vietu turētāji, ārkārtējā stāvokļa gadījumam vervētie aģenti un aģentu kandidāti, kartītē bija cilvēka personas vārds un pseidonīms, ar kuru viņš parakstīja aģentūras ziņas. Bet uzreiz pēc 1991.gada augusta puča nākamās nedēļas nogalē, 24. un 25.augustā, kartotēku sadedzināja.

Pēc 1991.gada augusta puča kāds virsnieks iznesa no Pagari ielas tieši no aizsargu deguna priekšas koferi ar magnetofona lenti, kurā bija apkopota aģentūras kartotēka.

1991.gada rudenī Igaunijas ārlietu komisija Hardo Āsmeē vadībā pārņēma no Igaunijas PSR Drošības komitejas vairāk nekā 29 000 krimināllietu, kas atspoguļoja masu represijas un disidentu vajāšanas. No Uļjanovskas ar lidmašīnu no KGB centrālā arhīva tika atvestas vēl 6797 lietas. Vēl Igaunijas valsts no KGB dabūja 4000 filtrācijas lietu, ap 9000 filtrācijas kartīšu, īpašās ziņas, KGB iekšējās kontroles un sevišķās inspekcijas materiālus, specbibliotēku, 1940. un 1950.gadu mežabrāļu iznīcināšanas materiālus, izsekošanai nepieciešamo spectehniku un bez sava skaita tā sauktās izbraukšanas lietas.

1997.gada pavasara sesijā premjerministrs Marts Sīmans uzstājās parlamentā, atzīstot, ka KGB arhīva fondu pārņemšana notika nekorekti, nekompetenti un pavirši. Aktos ierakstītas vairāk nekā 87 000 t.s. izbraukšanas lietu bez inventarizācijas aktu un lietu reģistrācijas numuriem. 1993.gada februārī lietas beidzot tika pārskaitītas, rezultātā bija tikai 48 846 lietas, tātad — 56% no iepriekš it kā esošajām lietām.

Lietas ilgu laiku mētājās policijas ēkas pagrabā, tur tās izvazāja, sadedzināja utt. Patiesībā gan nemaz nebija 87 000 izbraukšanas lietu, bet mazāk, jo KGB kārtība noteica: ja cilvēks 5—7 gadus nav braucis uz ārzemēm, tad viņa izbraukšanas lieta tiek izbeigta, bet izbraukuma lietu numerācija turpinājās uz priekšu, un 1991.gada rudenī šis skaitlis bija 87 000.

Dubultaģents stāsta arī par Baltiju

Oļegs Gordijevskis , VDK pulkvedis, 11 gadus ir sadarbojies arī ar Lielbritānijas ārējās izlūkošanas dienestu. 1985. gadā viņam izdevās izbēgt uz Rietumiem. Krievijā aizmuguriski Gordijevskim piespriests nāvessods, kas ir spēkā arī tagad. Pašlaik viņš dzīvo Londonas tuvumā un saņem pensiju.

Uz avīzes “Postimees” jautājumu, vai Krievijas ārējās izlūkošanas dienestam ir kāda interese Baltijā pēc 1991. gada rudens, O.Gordijevskis atbildējis, ka Krievijas intereses Igaunijā esot daudz lielākas, nekā var iedomāties. Tas izskaidrojams gan ar ģeopolitisko, gan ar psiholoģisko situāciju. Krievija nav atteikusies no nodoma iekļaut Igauniju savā ietekmes sfērā, tādēļ ir ļoti labi jāpazīst situācija valstī (politiskā, ekonomiskā, militārā). Krievija uzskata, ka Baltijas valstis kļūst par Rietumu valstu placdarmu slepenajam karam pret Maskavu. Šī problēma tiek īpaši uzpūsta. Un, ja, piemēram, Tallinā strādā Rietumu valstu īpašie dienesti, tad tādiem šeit jābūt arī no Krievijas. Līdz ar to Krievijas intereses Baltijā ir pat lielākas nekā jebkurā Rietumu valstī. Domājams, ka Krievijai arī Igaunija pašlaik ir būtiskāka nekā Somija.

— VDK Igaunijā tika likvidēta 1991. gada decembrī. Vai Krievijas izlūkošanas dienests joprojām izmanto VDK bijušos virsniekus un aģentus, vai viņi ir radījuši jaunu operatīvo tīklu?

— Visus arhīvus Krievija paspēja izvest īstajā laikā. Ja ir interese par kādu eksaģentu, tad tiek izpētīts, cik lojāls viņš ir pašlaik pret Krieviju un cik par viņu ir zināms Igaunijas varas iestādēm. Katru gadījumu izskata individuāli. Agrāk tika palaistas baumas, ka Helsinku rezidentūra ir vairāk orientēta uz Igauniju nekā uz Somiju. Tagad tā vairs nav, un Igaunijā ir sava rezidentūra.

— Kādā veidā Tallinā varētu būt izveidota Krievijas ārējās izlūkošanas rezidentūra?

— Pēc manām domām, Igaunijā darbojas četri Krievijas specdienesti: ārējās izlūkošanas dienests un militārizlūkošana. Abiem šiem dienestiem Tallinā ir sava rezidentūra. Šeit atrodas arī Krievijas pretizlūkošanas daļa, kurā visvairāk saglabājusies bijusī VDK struktūra un elektroniskā izlūkošana, kas no kosmosa un zemes noklausās Krieviju interesējošos sakaru kanālus.

Parasti Krievijas izlūkošanas rezidentūrā ir trīs lielas nodaļas: politiskā pretizlūkošana, kuras uzdevums ir iefiltrēties attiecīgās valsts īpašos dienestos un policijas struktūrās; arī tehnoloģiskā struktūra un nelegālo struktūru apkalpošana un tikšanās vietu nodrošināšana. Piemēram, Igaunijā ļoti vienkārši var iebraukt Krievijas izlūki, kam ir Austrijas, Vācijas vai citas rietumvalstu valsts pase.

Pastāv arī ekonomiskā izlūkošana un pieslēgšanās sakaru tīkliem, cauri Igaunijai tas iespējams arī citās valstīs; tāpat radioizlūkošana. Bez tam vēl rezidentūrā ir savs labu izglītību ieguvis šoferis, šifrētājs un radists.

— Cik personu, pēc jūsu domām, strādā katrā jomā?

— Igaunija Krievijas ārējai izlūkošanai ir ļoti būtiska valsts, tāpēc, manuprāt, ar politisko izlūkošanu varētu nodarboties 4; ar pretizlūkošanu — 3; ar tehnoloģisko izlūkošanu — 3; ar nelegālo — 1; ar ekonomisko — 1; ar aprēķiniem — 1; ar radioizlūkošanu — 1; vēl šoferis, šifrētājs un radists, kopā 16. Tradicionāli militārās izlūkošanas rezidentūra ir mazāka, ap 11— 12 speciālistu.

Katrā ziņā rezidentūras “visdrošākais jumts” ir vēstniecība. Tie, kas zem šī jumta neietilpst, Igaunijā iebrauc, izmantodami komercstruktūru izkārtnes.

Redakcijas piezīme: Krievijas vēstniecībā Tallinā un konsulātā Narvā pavisam strādā 60 — 70 cilvēku, no tiem 30 ir Igaunijā akreditētie diplomāti. Viņu rīcībā ir gandrīz 40 automašīnas ar diplomāta numuriem un nezināms skaits automašīnu ar Igaunijas numuriem.

— Cik informācijas no Igaunijas nodod ar cilvēku starpniecību un cik ar tehnisko līdzekļu palīdzību?

— Esmu pārliecināts, ka iepriekšējos 5 — 6 gados daudz informācijas nodeva ar tehnisko līdzekļu palīdzību. Tas nozīmē, ka noklausās telefonsarunas, lasa faksus un telegrammas. Pašlaik tendence mainās, jo igauņu puse strādā, lai izveidotu slepenās komunikācijas un tās varētu pilnveidot. Tāpēc Krievijas specdienesti sāk izmantot cilvēkus.

— Un vai viņi ir paspējuši savervēt tādus, īpaši tos, kas padomju laikā kaut kādā veidā ir bijuši saistīti ar VDK?

— Protams. Šie dienesti balstās uz veciem kadriem. Izlūki gan priekšroku dod citiem cilvēkiem, kas iepriekš nav sasmērējušies, orientējoties uz gados jaunākiem, ap 30 — 40, nevis uz tādiem, kam jau 50 — 60 gadu.

— Cik plašā apjomā ārējās izlūkošanas dienests pret Igauniju izplata kompromitējošus materiālus, apmelojumus u.c.?

— Attiecībā uz Baltijas valstīm galvenais uzdevums ir likt šķēršļus to tuvināšanās procesam Eiropas Savienībai un nepieļaut iestāšanos NATO.

Man kā bijušajam VDK augsta ranga darbiniekam ir pilnīgi skaidrs, kādas vadlīnijas ir Krievijas ārējās izlūkošanas rezidenta aktivitātēm Tallinā:

• diskreditēt tos politiskos un sabiedriskos darbiniekus, kas aktīvi izsakās par Igaunijas iestāšanos Eiropas Savienībā un īpaši NATO;

• diskreditēt tos politiķus un sabiedriskos darbiniekus, kas par sadarbību ar Krieviju izsakās skeptiski vai naidīgi;

• veidot kampaņas, kas mazinātu Igaunijas iespējas iegūt Rietumu aizdevumus, kuru izmantošana mazinātu Krievijas ietekmi Baltijas valstīs;

• atbalstīt uz Krieviju orientētās partijas un organizācijas un nepieļaut to diskrimināciju Baltijā. Īpašu vērību veltīt Igaunijas specdienestu un tradicionālās orientācijas partiju diskreditēšanai.

Viens no aktivitāšu veidiem ir cīņa pret krievvalodīgo “apspiešanu” Baltijas valstīs.

— Vai, jūsuprāt, tādai mazai valstij kā Igaunijai vajadzētu būt izlūkdienestam vai aprobežoties tikai ar pretizlūkošanu?

— Arī Zviedrijā man jautāja, vai viņiem nepieciešama spēcīga izlūkošanas aģentūra. Atbildēju apstiprinoši, jo Zviedrija ir salīdzinoši liela valsts ar samērā lielu armiju un stratēģiski svarīgu atrašanās vietu.

Igaunijā tā es neatbildētu. Ja jūs gribētu izveidot kaut cik būtisku izlūkošanu, jums jābūt gataviem strādāt Maskavā un izveidot tur aģentūru, lai iegūtu neatkarīgu informāciju. Bet kaut kur ir iespēju robeža, ar ko mazām valstīm nevajadzētu nodarboties. Pamatīgas aģentūras izveidošanai Maskavā jums vienkārši nav naudas un arī citu iespēju. (Turienes augsts valsts ierēdnis par informāciju var prasīt 50 000 līdz 150 000 dolāru gadā.) Bet tas arī nav nepieciešams. Igaunijai vajadzētu būt nelielai izlūkošanas nodaļai kā patstāvīgai vienībai. Var būt Ārlietu ministrijas pārziņā. Tās galvenais uzdevums būtu draudzīgs kopdarbs ar izlūkdienestiem Rietumos un Skandināvijā. Arī bez aģentūras jūs par Krieviju varat uzzināt ko tādu, kas ieinteresētu lielās izlūkorganizācijas. Igaunija vienkārši atrodas izdevīgā vietā. Lielie dienesti nodotu jums savu informāciju, un galu galā Tallina lēti saņemtu nozīmīgu informāciju, turklāt savstarpēju apmierinājumu.

Avīze “Eesti Päevaleht” šajā sakarā iztaujāja dažādus valsts ierēdņus par ārējo izlūkošanu Igaunijā, uzdodot vairākus jautājumus.

• Vai patiesi ir iespējams, ka Igaunija kļūtu par ārvalstu izlūkošanas placdarmu?

• Vai jums ir zināms par citu valstu izlūkošanas darbību Igaunijā?

• Cik lielā mērā mūsu valdības iestādes ir aizsargātas no noklausīšanās?

Jiri Pihls , drošības policijas galvenais direktors:

— Ikvienu zemi, no kuras var nokļūt citās valstīs, var izmantot izlūkdienestu vajadzībām. To es nevaru noliegt.

Kau kādas ziņas ir vienmēr, bet tie ir fantāzijas lidojumi. Tādā līmenī, kā par to stāsta pieredzējušais bijušais VDK pulkvedis, es par to nevaru runāt. Ir vajadzīgi fakti, tad mēs tos nodosim atklātībā. Bet pašlaik komentāriem ir par agru.

Elektronika ir ļoti strauji attīstījusies, tāpēc par absolūtu drošību nevar runāt neviena nozarē. Protams, savus sakarus katrs aizsargā savu iespēju robežās. Jo mazāka valsts, jo tai mazākas iespējas. Skaidrs, ka aizsardzība nav pilnīga.

Indreks Tarands , Ārlietu ministrijas kanclers:

— Pēc Oļega Gordijevska apgalvojuma varētu izmantot Krievijas virzienā vērstu retoriku: mums būtu uz ko atsaukties. Izlūkošanas placdarms — tas ir aukstā kara izpaudums. Es nedomāju, ka Gordijevskis tagad strādātu kāda izlūkdienesta uzdevumā vai arī ka viņa rīcībā būtu nopietna jauna informācija.

Ministrija nenodarbojas ne ar izlūkošanu, ne ar pretizlūkošanu. Šī nav mūsu kompetence, līdz drošības policija nav iepazīstinājusi ar faktiem. Tad jau tas kļūst par diplomātijas jautājumu. Es šajā ziņā uzticos drošības policijai.

Centīsimies darīt tā, lai interese par mums nekļūtu neveselīga. Mūsu lietvedības un sakaru līniju aizsardzībai ir savas sistēmas un procedūras. Tās tiek nepārtraukti pilnveidotas un uzlabotas. Tas ir gandrīz tāpat kā ar bruņošanās sacensību: ja viens izgudro tanku, tad otrs — prettanku līdzekli.

Jāks Lipmā , valdības sakaru direktors:

— Zināmā mērā Igaunija var kļūt par citu valstu izlūkošanas placdarmu, acīmredzot tādā ziņā, kā tas vērojams Somijā. Ģeopolitiski esam nozīmīgā vietā starp Rietumiem un Austrumiem, tādēļ, dabiski, par mums ir liela interese.

Tiešu datu nav, bet pērnā pieredze rāda, ka Krievijas izlūki ir šeit.

Valsts iestādes pret noklausīšanos nav profesionāli aizsargātas. Es neesmu pret aizsardzības profesionālajām metodēm, bet pamats ir ļoti vienkāršs — nav naudas. Arī valdība nav šai lietai veltījusi vajadzīgo uzmanību.

Ains Sepiks , policijas dienesta galvenais direktors:

— Neesmu kompetents uz šo jautājumu atbildēt, jo policija nenodarbojas ar izlūkošanu, rīkojamies tikai saskaņā ar drošības policijas dienestu.

Man nav un arī nevar būt tādu datu, jo likums policijai neparedz šādas funkcijas.

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Mēs un mūsu informācija ir zināmā mērā aizsargāta, bet ar mūsdienu tehnikas līmeni pat lielvalstis nevar būt pilnīgi drošas par absolūtu aizsardzību.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane