“Latvijas jaunie virsnieki atstāja labu iespaidu”

NATO Ziemeļrietumu grupējumu

štāba komandieris preses konferencē

NATO Ziemeļrietumu grupējuma štāba komandieris maršals sers Džons Češirs (pa kreisi) un Latvijas NBS komandieris pulkvedis Juris Dalbiņš

Turpinājums no 1.lpp.

Maršals Džons Češirs:

Štābs, kuru es tagad vadu, jau diezgan ilgu laiku cieši sadarbojas ar Latviju, un gribu atzīmēt, ka mūsu partnerattiecības, sadarbība un savstarpējā sapratne bijusi ļoti produktīva. Manā štābā to ļoti augstu vērtē. Es cerīgi raugos uz mūsu nākotnes sadarbību ar Latviju. Es ceru arī vēlreiz ierasties vizītē Latvijā.

NBS komandieris pulkvedis

Juris Dalbiņš:

— Vispirms jau tas ir gods mums, ka maršals Češirs ir šeit, un mums ir iespēja pēc mācībām saņemt viņa vērtējumu. Jo šīs mācības arī turpmāk būs šī NATO štāba ziņā. Jāteic, ka man šajās dienās, kopš maršals ir Latvijā, bija iespēja ar viņu personīgi pārrunāt jautājumus, kas interesē Latvijas pusi par mūsu tālāko attīstību un to, kā NATO vadība redz mūsu tālāko ceļu un kas būtu jāizdara, lai mēs varētu sasniegt savu mērķi. Mērķis, ko noteikusi mūsu valsts politiskā vadība, ir viens — pilna dalība NATO. Mums tika doti skaidri norādījumi. Protams, netiek saukti kādi skaitļi vai procenti. Bet pilnīgi skaidrs ir viens: Latvijas NBS jābūt gataviem aizstāvēt valsti un jāgatavo sevi, lai būtu pilnīgi gatavi iekļauties NATO struktūrās. NATO programma “Partnerattiecības mieram” ir pirmām kārtām. Domāju, ka tālākā nākotnē, veiksmes gadījumā, ja izpildīsim mums piedāvātos spēles noteikumus, mēs būsim arī NATO dalībvalsts.

Šī vizīte mums dod iespēju precīzi izvērtēt, kādā līmenī mums jāatttīsta savas spēka struktūras. Piemēram, par mūsu Jūras spēkiem. Latvijai nav nepieciešams veidot jūras spēkus, kuros būtu visi iespējamie veidi, kādi var būt — zemūdenes, pretraķešu kuģi. Mūsu specializācija ir mīnu meklēšana un iznīcināšana, un tādus arī NATO vadība vēlas mūs redzēt gan programmā “Partnerattiecības mieram”, gan citās NATO struktūrās.

Tas pats man jāsaka par citiem NBS veidiem. Nākamais ir gaisa telpas kontroles sistēma, kura ir kopīga mums, Lietuvai un Igaunijai, un tālāk tā saistās ar Poliju un Čehiju. Tā mums ir jāattīsta, un tas būs mūsu ieguldījums un reālais darbs virzībā uz NATO.

Pēc šīs vizītes es varu atkārtot to, ko esmu jau teicis: Latvijai ir jāieliek noteikti sava daļa finansu mūsu bruņoto spēku attīstībā, lai būtu attīstība gaisa telpas kontroles un jūras robežu kontroles sfērās, kas ir ļoti būtiskas kā NATO, tā mūsu kaimiņvalstīm, lai kopīgi sadarbotos. Šinī ziņā armija dod reālu labumu Latvijas valstij. Mēs varam pat izdarīt aprēķinus, cik tas ienes naudu. Ja tiek uzlabota gaisa telpas kontrole, tad tā ir drošība, un iespējams paplašināt gaisa koridorus caur Latvijas teritoriju. Ja nodrošinām glābšanu un drošību uz jūras, tad jūras transporta kompānijas šeit var kuģot daudz drošāk, un tie būs papildu ienākumi valstij. Tātad, ja kāds teic, ka armija nevar nest sabiedrībai labumu tīri ekonomikā ziņā, tas ir nepareizi.

Es esmu ļoti pateicīgs maršalam par diskusijām ar mums un domu apmaiņu, kas mums dos spēku turpināt uzsākto.

Pēc tam NATO Ziemeļrietumu grupējuma štāba komandieris atbildēja uz žurnālistu jautājumiem:

“Latvijas Vēstnesis”: — Ser Džon Češir, kā jūs vērtējat Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus Latvijas stratēģiskā mērķa — iestāties NATO — kontekstā?

— Paldies par jautājumu! Jāņem vērā, ka es Latvijā esmu pirmo reizi un šī ir mana pirmā iepazīšanās ar Latvijas NBS. Līdz ar to nevaru runāt par kādu agrāko pieredzi. Lai gan es zinu, ka ir panākts liels progress kopš brīža, kad tika nodibināti Latvijas NBS. Protams, ja jūsu NBS attīstību attēlotu grafiski, tā nebūtu taisne, kam redzams skaidrs galapunkts. Jo šeit nevar būt lineāra attīstība. Vienmēr jāņem vērā reālie cilvēku un finansu resursi. No mana — objektīvā militārā reālista — viedokļa raugoties, es redzu divus nezināmos, ko nevar izmērīt.

Jā, jums ir bijis labs progress. Bet, turpmākai attīstībai vajadzīgi jauni resursi un zināšanas. Bet lai to panāktu, ir vajadzīgs arī laiks.

Ja jūs vaicājat par nākotni, tad ir vērts pakavēties pie vēl viena aspekta. Ja pieņemam, ka Latvija kļūtu par NATO dalībvalsti, tad manis komandētais štābs būtu atbildīgs arī par Latviju, jo šis štābs ir atbildīgs par šo reģionu. Jāņem vērā, ka galīgo lēmumu par to, vai Latviju uzņems NATO, pieņems politiķi. Nevis mēs, NATO militārpersonas.

Jautājums: — Kādi, jūsuprāt, ir vājākie punkti Latvijas armijā?

— Nedomāju, ka šajās dienās esmu redzējis visus Latvijas bruņotos spēkus. Es biju Ādažu mācību centrā un redzēju jūsu jūras spēku Dienvidu rajonu. Es patiešām neko neesmu redzējis no jūsu Gaisa spēkiem. Neesmu redzējis arī komandējošo un kontroles struktūru kopumā. Tāpēc arī nevaru nosaukt kādu punktu, jo, ja jūs ziņosit, ka maršals Češirs minēja tādas un tādas Latvijas bruņoto spēku vājās vietas, tas nebūs pareizi. Es ceru, ka jūs tā nerakstīsit. Ja es raudzītos uz visu redzēto no militārā aprīkojuma viedokļa, tad es teiktu, ka nav nekā tāda, ko nevarētu atrisināt, attiecīgi investējot līdzekļus. Koncentrējot uzmanību uz šīm vajadzībām.

Jautājums: — Kāds ir jūsu brauciena mērķis, un ko jaunu tas varētu dot Baltijas valstīm?

— Es esmu apmeklējis Latviju, Igauniju un tagad dodos uz Lietuvu. Šis vizītes mērķis ir apmeklēt visas trīs Baltijas valstis. Tas arī bija visu trīs Baltijas valstu uzaicinājums. Mērķis visu valstu apmeklējumam ir vienāds. Pirmkārt, iegūt pirmreizēju sapratni par militāro attīstību katrā no jūsu valstīm. Atrast, ko katra valsts grib sasniegt un kā tā vēlas šo mērķi sasniegt. Otrkārt, atklāt, kā mans štābs un arī mana reģiona daļa var dot labāku ieguldījumu programmā “Partnerattiecības mieram”. Ņemot vērā, ka mana tiešā atbildība ir par šīm trim Baltijas valstīm.

Jautājums: — Cik liela budžeta daļa Latvijai, jūsuprāt, būtu jāizdod bruņošanās vajadzībām, lai varētu pretendēt uz iestāšanos NATO?

— Tas ir jautājums, ko jums vajadzētu prasīt Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem, nevis man. Es uz to negrasos atbildēt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka procents, ko kāda valsts no nacionālā kopprodukta atvēl aizsardzības jautājumiem, ir politisks jautājums. Bet es šeit esmu kā militārpersona. Otrkārt,katrai valstij pašai ir jāizlemj, cik tā var atļauties izdot aizsardzības vajadzībām. Runājot par šo jautājumu modernās aizsardzības kontekstā, varu tikai teikt, ka diemžēl, aizsardzība neizmaksā lēti.

Jautājums: — Ko jūs apspriedāt ar ārlietu un aizsardzības ministru?

— Būtībā jautājumu loks sarunās ar abiem ministriem bija viens un tas pats: lai iegūtu priekšstatu politiskajā ievirzē, runājot ar ārlietu ministru, un militārajā ievirzē, runājot ar aizsardzības ministru. Lai uzzinātu viņu domas kādā situācijā Latvijas aizsardzības spēki atrodas šodien un kurp tie virzās. Es centos uzzināt no abiem ministriem, ko NATO kopumā un mans štābs it īpaši varētu darīt un ko tam vajadzētu darīt, lai tālāk attīstītu programmu “Partnerattiecības mieram” šajā reģionā.

“Latvijas Vēstnesis”: — Ser Češir, kā jūs vērtējat Krievijas aizsardzības ministra neseno paziņojumu Kaļiņingradas apgabala apmeklējuma laikā, ka Krievija varētu palielināt savus bruņotos spēkus šajā apgabalā? Vai tas, jūsuprāt, varētu palielināt draudus Baltijas valstīm un visam Baltijas jūras reģionam?

— Mans štābs novēro visu šo reģionu kopumā. Manā atbildībā ir viss, kas notiek šajā reģionā. Ieskaitot arī Ļeņingradas apgabalu un Kaļiņingradas apgabalu. Mēs pievēršam uzmanību jebkādām militārām izmaiņām šajā reģionā. Viens no aspektiem, kā mēs raugāmies uz šo problēmu, ir līgums par parastā bruņojuma daudzumu Eiropā. Tajā ir precīzi noteikts, cik liels var būt parastais bruņojums šajā reģionā.

Šādā kontekstā, raugoties uz notikumiem, jebkura spēka palielināšana Kaļiņingradas apgabalā būtu fakts, kam mēs sekotu ar pastiprinātu uzmanību. Es nezinu tieši, cik lielu palielināšanu domāja Krievijas ministrs un cik reāls ir šis plāns. Taču jūs varat būt pārliecināti, ka mēs vērojam šos procesus.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”