Fotomākslas Lielā dziesma\: Rīga — Eiropa — Rīga

Šķiet, kurš gan vēl no Latvijas fotomākslas lietpratējiem varētu mūs pārsteigt un iepriecināt vairāk, nekā to patlaban nu jau gana ilgi dara Vilhelms Mihailovskis! Viņa projekts “Fotogrāfija — Non Stop” divu gadu garumā paredz šajos 24 mēnešos citu pēc citas dažādās izstāžu zālēs Rīgā (bet kālab tikai Latvijas galvaspilsētā!) sarīkot sešpadsmit tematiski sakārtotas fotodarbu skates.

Vakar Arhitektu namā Torņa ielā 11, zināmā mērā pašā Rīgas centrā un tālab arī ar Rīgas astoņsimtgades emblēmu, pēcpusdienā atklāja Vilhelma Mihailovska kārtējo veikuma parādi ar moto “Rīga un Eiropa”. Ir zīmīgi, ka tieši šī izstāde ievada līdz šim nepieredzētā cikla otru desmitu.

Atgādināsim — pirms tam bijušas “Laikmeta sejas”, “Mans Ojārs”, “Humanus”, “Atmiņas”, “Vara”, “Ielūgums uz nāvessoda izpildīšanu”, “Sekvence”, “Labu apetīti!”, “Sieviete”, “Dziesma”. Pēc Rīgas būs “Atklātā pasaule”, “Dzīve kā realitāte”. Un tā tālāk un joprojām. To tālāko laika gaitā uzzināsim. Jo Vilhelms Mihailovskis ir arī “Latvijas Vēstneša” autors.

Vakar viņš bija iegriezies mūsu laikraksta redakcijā un kā allaž, būdams ļoti steidzīgs, bilda dažus teikumus par šodien atklājamās izstādes būtību.

— Arhitektu nams ir kā radīts tieši šādai izstādei. No manas kolekcijas ap septiņdesmit darbu iekļauti pirmās zāles ekspozīcijā, ko varētu dēvēt par Rīgas vecpilsētu. Otrā zālē būs redzamas dažādu Austrumeiropas pilsētu vīzijas, tostarp Belgrada, Prāga, daļa no Maskavas apkaimes “Zelta loka” ar Suzdaļu, Zagorsku un citām vietām. Trešā telpa rosinās pārcelties uz Rietumeiropu ar Berlīni, Parīzi, Lozannu, citām pilsētām.

Varu būt gandarīts par to, ka dzīve arī mani, tāpat kā daudzus Latvijas iedzīvotājus, ir diezgan mētājusi, reizumis pat kūleņu kūleņiem, tomēr ļāvusi redzēt pasauli, vispirms jau Eiropas valstis. No šiem skatījumiem šajā izstādē diemžēl izdevās iekļaut tikai kādas trīsdesmit bildes, pārējie iespaidi — citām reizēm.

Tiem, kuri bijuši viesi līdzšinējās desmit manās kolekcijās dažādās zālēs, nav noslēpums, ka vismaz pirmajā — skates atklāšanas dienā — allaž skanējusi mūzika. Tā vienmēr mani pavadījusi, varētu pat teikt, iedvesmojusi. Arī šoreiz biju aicinājis Aivaru Hermani un ansambli “Remix”. Domāju, ka viņi līdzradīs noskaņu, kas šādās reizēs ir vairāk nekā vajadzīga. Jo mēs neesam un nedrīkstam būt vieni.

“LV” informācija

No Vilhelma Mihailovska

fotokolekcijas

Rīga, 1975.gads

Parīze, 1995.gads