Integrācija Eiropā — tas ir ceļš uz saticību, stabilitāti, demokrātiju un labklājību

Pēc Viļņas konferences

Šodien aprit nedēļa, kopš mūsu kaimiņvalsts Lietuvas galvaspilsētā sākās starptautiskā konference “Nāciju līdzāspastāvēšana un labas kaimiņattiecības”, par ko “Latvijas Vēstnesis” jau rakstījis iepriekš (nr.220/222., 223.). Operatīvajos ziņojumos no Viļņas un pirmajos komentāros plašsaziņas līdzekļu uzmanība bija koncentrēta uz vienpadsmit valstu vadītāju viedokļiem, kā arī uz gaisotni Viļņā konferences dienās.

Tagad, kad Viļņas sanāksme jau pieder vēsturei, reljefi saskatāmas paliekošās vērtības, kas konferences dienās diemžēl palika aiz plašsaziņas līdzekļu atreferējumiem. Proti — vienpadsmit valstu zinātnieku, politiķu un sabiedrisko darbinieku konferencē paustās atziņas. Valstu līderu runas izskanēja konferences pirmajā sēdē, kurām sekoja vēl trīs plaši darba cēlieni ar dziļi aktuālu problemātiku: “Starptautisko institūciju un organizāciju loma drošības un stabilitātes nostiprināšanā Eiropā”, “Eiropas nāciju samierināšanās pēc Otrā pasaules kara un sadarbības perspektīvas”, “Pilsoņu un nevalstisko organizāciju ietekme uz nāciju līdzāspastāvēšanu un labām kaimiņattiecībām”.

Daļēju priekšstatu par šajā problemātikas lokā izvērsto diskusiju līmeni var sniegt dalībnieku saraksts, kurā lasāmi Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša, VFR Bundestāga deputāta, ilggadējā VFR ārlietu ministra Hansa Dītriha Genšera, Eiropas Komisijas locekles Anitas Gradīnas, Lietuvas Seima priekšsēdētāja Vītauta Landsberģa, ASV Austrumu studiju institūta direktora Džona Mroza, EDSO priekšsēdētāja, Dānijas ārlietu ministra Nīlsa Helvega Petersena un citu pasaulē plaši pazīstamu personību vārdi.

Pavisam Viļņas konferencē tika nolasīti vairāk nekā trīsdesmit ziņojumi par Viduseiropas un Austrumeiropas reģionam un arī visai pasaulei aktuālām problēmām. Rūpēm par drošību, sadarbību, kultūru, ētiku, morāli — vērtībām, ar ko cilvēce ieies XXI gadsimtā. Grūti atcerēties otru starptautisku forumu, kas pēdējā laikā būtu analizējis tik plašas un dziļas cilvēcei aktuālas problēmas. Ne velti foruma laikā vairākkārt izskanēja vēlējums apkopot konferences materiālus vienotā izdevumā. Foruma izskaņā tas arī tika apsolīts.

Protams, nav iespējams vienā rakstā aptvert kaut daļu no konferencē paustajām atziņām. Vien nosaukšu dažas raksturīgākās tendences vispārcilvēcisko atziņu plūsmā.

Kopīgā atbildības nasta, gadsimtam beidzoties

Šādā nesaudzīgi dziļas atbildības aspektā netieši ikvienu no konferences dalībniekiem aicināja paraudzīties uz pasauli Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs. Viļņā dzimis poļu dzejnieks un rakstnieks, kas tagad dzīvo ASV. Cilvēks, kurš līdz mielēm izdzīvojis daudziem baltiešiem tik pazīstamo trimdinieka likteni, Viļņas konferencē teica arī asus pārmetuma vārdus stiprākajai un daudzējādi labklājīgākajai pasaules daļai:

“Ilgus gadus distance starp to, ko es zināju, un to, ko varēju pateikt, bija ārkārtīgi liela. Un ilgus gadus mani nospieda mana esamība. Tas, kas es biju. Es biju emigrants Francijā un ASV. Rietumi negribēja zināt, kas notika šeit, Baltijā. Negribēja zināt par masveida deportācijām.

Eiropā nedrīkst atdalīt atsevišķu cilvēku un tautu likteņus.

Manā dzīves pieredzē figurē divi lieli, asiņaini diktatori. Taču viņu abu vara vēlāk pārvērtās pelnos. No tā var secināt, ka labais tomēr uzvar.”

Tālāk izcilais pasaules rakstnieks izteica šķietami paradoksālu domu — šis gadsimts, viņaprāt, ir mācījis, ka “vēsture ir liela ironiste. Tā ņirgājas par visām zinātnieku prognozēm”.

Kā apliecinājumu cilvēka mūžīgajai ticībai taisnīguma uzvarai Česlavs Milošs minēja poļu trimdinieku Ježiju Gedraiti, kurš vairāk nekā pusgadsimtu Francijā rediģējis emigrantu žurnālu “Kultūra”, nenoguris paužot pārliecību, ka staļiniskā komunistu impērija sabruks, tāpat kā sabrukušas citas šķietami visvarenas impērijas.

Vispārcilvēciskajām morāles un garīguma vērtībām, to saglabāšanas aktualitātei asiņainajā aizejošajā gadsimtā bija veltītas daudzas uzstāšanās. Taču laikam gan uz visiem konferences dalībniekiem vienu no visdziļākajiem iespaidiem atstāja ārēji necilā, trauslā sirmgalvja, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša ziņojums, kurā viņš, atceroties sev garīgi tuvo Heraklīta laika plūdumu, aicināja cilvēkus vienoties pārliecībā, ka XXI gadsimtā neatkārtosies mūsu aizejošā gadsimta šausmas.

“Baltkrievijas sindroms”

Tā kāds konferences dalībnieks nosauca Baltkrievijas problēmu akcentēšanu valstu līderu un zinātnieku runās. Grūti teikt, vai uzmanība pret šo arī Latvijas kaimiņvalsti būtu tik liela, ja tā nebūtu pārstāvēta Viļņas samitā. Taču Baltkrievijas Republikas prezidents Aleksandrs Lukašenko bija viens no samita dalībniekiem, un šis faktors konferences gaitā ienesa īpašu spriegumu. Pats prezidents asi nosodīja Baltkrievijai veltīto kritiku, apgalvojot, ka cilvēka tiesību ievērošanas ziņā viņa valsts varot būt paraugs citām zemēm.

Pirmo reizi tieši, ne caur tālrāža ekrānu Baltkrievijas prezidentu vērojot, daudziem konferences dalībniekiem acīs dūrās šī cilvēka pašapziņa un ārējā dinamika — kuluāru sarunās daudzi atzīmēja šīs īpašības, kā arī Lukašenko prasmi pasniegt lietas savā redzējumā, nepieļaujot tālāku diskusiju. Tā pagalmā sarīkotajā preses konferencē, kur Aleksandru Lukašenko bija apstājis vislielākais žurnālistu pulks, vairums jautājumu bija veltīti Krievijas sabiedriskās televīzijas žurnālistu arestam Baltkrievijā. Jautājumi lielākoties izskanēja ne tuvu draudzīgā tonī. Taču, kad kāda simpātiska krievu žurnāliste prezidentam pavaicāja: “Vai jums starp žurnālistiem ir arī draugi”, atbilde bija: “ Esmu pārliecināts, ka starp šeit esošajiem žurnālistiem man nav neviena ienaidnieka.”

Taču Viļņas konference uzskatāmi apliecināja, ka Baltkrievijas problēmas tālu pārsniedz varas iestāžu attieksmi pret žurnālistiem un diametrāli pretējiem — ārvalstu politiķu un paša Baltkrievijas prezidenta — apgalvojumiem par cilvēka tiesību situāciju šajā valstī. Konferences preses centrā tika izplatīts plašs gan pašu baltkrievu cilvēktiesību sargāšanas organizāciju, gan starptautisko institūciju faktu materiāls par Sorosa fonda piespiedu slēgšanu Baltkrievijā un citiem cilvēka tiesību pārkāpumiem. Bet arī tas ir tikai viens, kaut ļoti būtisks, aspekts šajā valstī notiekošajos procesos.

Profesors Oļegs Manajevs, Baltkrievijas Neatkarīgā sociālekonomisko un politisko pētījumu institūta direktors, ar bagātīgu faktu materiālu parādīja, kā valsts sabiedrība ir būtībā sašķēlusies “divās antagoniskās sociālā tipa pārstāvju daļās”. Pirmā tipa kopējais sauklis nosacīti ir “atpakaļ uz PSRS”, otrā — “uz priekšu, uz Eiropu”. Tieši pirmais sociālais tips, pēc profesora Manajeva vārdiem, veidojot prezidenta Lukašenko elektorātu. Pēc baltkrievu sociologu aptauju datiem, šī tipa aizstāvji lielākoties ir vecākā paaudze. Zinātnieks uzsvēra arī ļoti būtisku Baltkrievijas īpatnību un problēmu: katrs ceturtais Baltkrievijas iedzīvotājs ir pensionārs. Tas, pēc profesora Manajeva domām, arī nosakot šo cilvēku konservatīvo dzīves pozīciju. “Prezidenta Lukašenko elektorāta dinamikas analīze rāda, ka sociāli pasīvais tips ar konservatīvo apziņu aizvien vairāk dominē, pakāpeniski izspiežot sociāli aktīvo tipu ar demokrātisko apziņu ne-elektorātā. Tas nozīmē, ka Baltkrievija iet uz strupceļu,” teica Oļegs Manajevs, saskatot šajā faktorā galveno Baltkrievijas sociālās nestabilitātes iemeslu. Pēc viņa domām, šīs tendences pastiprināšanās var “kļūt par faktoru, kas detonē sociālo nestabilitāti vispirms Krievijā un Ukrainā un stimulē impērijas restaurāciju (kaut arī jaunā čaulā, teiksim, ne padomju, bet panslāviskā)”.

Baltkrievu profesors izteica arī savu, zinātnieka un pilsoņa pozīcijā balstītu, viedokli par savas zemes pašreizējo situāciju: “Es esmu pārliecināts, ka sociālajai stabilitātei Baltkrievijā vajadzīga ne tik daudz līdera, cik elektorāta maiņa. Tātad arī politiskā kursa maiņa. Kāpēc gan Aleksandrs Lukašenko pats nevarētu stāties šī jaunā kursa priekšgalā? Tādā gadījumā viņš iegūtu atbalstu ne vien visā valstī, bet arī visā Eiropā.”

Otra baltkrievu zinātnieka Leonīda Zaiko, Baltkrievijas Stratēģisko iniciatīvu centra “Austrumi — Rietumi” prezidenta, viedoklis bija mazliet citāds: “Ja Lukašenko būs iespēja balotēties Krievijas prezidenta vēlēšanās, viņu varētu ievēlēt. Kādreiz mēs arī Baltkrievijā nedomājām, ka viņu var ievēlēt. Kļūdījāmies! Baltkrievijā ir sākusies sociālisma restaurācija, un tas var iespaidot arī kaimiņvalstis.”

Baltkrievu zinātnieki akcentēja nepieciešamību attīstīt sabiedriskās organizācijas, pastiprināt to lomu sabiedriskās apziņas veidošanā. Tieši šis aspekts, viņuprāt, esot viens no vājākajiem šodienas Baltkrievijā.

Cik centru ir Eiropai

Šis nebūt ne retoriskais jautājums Viļņas konferencē izskanēja ne reizi vien. Ukrainas pārstāvji teica — Karpatos, lietuvieši — pie Viļņas. Kāda teorija pat liecinot, ka Eiropas ģeogrāfiskais centrs esot Baltkrievijā....

Taču vēl daudz būtiskāka problēma konferencē izrādījās tās dalībvalstu — vēl nesen bijušās sociālistiskās impērijas — ģeopolitiskās piederības formulējums. Pretrunas parādījās arī konferences apzīmējumos un preses publikācijās. Visbiežāk tika lietots apzīmējums “Viduseiropas un Austrumeiropas valstis” — tas pats, kas tiek lietots jau kopš padomju impērijas sabrukuma, kad Eiropas kartē atkal parādījās vesela virkne neatkarīgu valstu. Bet kuras tieši ir Viduseiropas un kuras — Austrumeiropas valstis? Strikts, konkrēti formulēts dalījums starptautiskajā praksē tā arī nav ieviests. Sastopami šī apzīmējuma visdažādākie traktējumi. Bez tam — vai šāds apzīmējums neizslēdz Baltijas valstis? Problēma, ko ne pirmo gadu centusies risināt mūsu valsts Ārlietu ministrija, arī lietuviešu un igauņu diplomāti. Virknē starptautisku konferenču, pēc Baltijas valstu ierosinājuma, pat tika lietots formulējums “Viduseiropas, Austrumeiropas un Baltijas valstis”.

Taču Viļņas konferencē izskanēja jauns problēmas traktējums. Vairāki referenti izteica viedokli, ka visas konferencē pārstāvētās valstis pieder Viduseiropai, jo atrodas starp Rietumeiropu, kurā tiecas integrēties, un Eiropas austrumos esošo Krieviju.

Konferences materiāli tiks izdoti atsevišķā krājumā un kļūs par politologu, sociologu, publicistu pētījumu un analīzes avotu. Laiks arī rādīs, vai un kā starptautiskās politikas praksē ieies Viļņas konferencē izvirzītais reģiona formulējums.

Taču jau šodien ir skaidrs: Viļņā spilgtāk nekā daudzos citos starptautiskos forumos apliecinājumu guva šī pagaidām vēl formulējumos strīdīgā postsovjetiskā reģiona valstu ārpolitisko un ekonomisko interešu, kultūras vērtību, garīgo, morālo un ētisko vērtību kritēriju kopība.

Kopīgais kapitāls, ar ko šīs atkal suverēnās valstis, atbrīvojušās no okupācijas gadu murga, ieies XXI gadsimtā kā strauji spēku atgūstoša Eiropas daļa.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors