Tautas un tautības Latvijā.

Katra par sevi un visas kopā

Dr.oec., prof. Bruno Mežgailis — “Latvijas Vēstnesim”

1. Izmaiņas etniskā sastāvā

Lai Latvija varētu iestāties Eiropas Savienībā, tai jāveic virkne “mājas darbu”. Viens no tiem — samazināt nepilsoņu skaitu.

Kā to panākt?

Uz šo sarežģīto jautājumu varēsim kvalificētāk atbildēt, ja zināsim, kā un kad Latvijā veidojās tik liels citu etnosu cilvēku skaits un īpatsvars starp visiem valsts iedzīvotājiem. Kā tas ir citās Eiropas valstīs?

Periodā pēc pirmā pasaules kara, 20.gadu sākumā, Eiropā izveidojās 36 samērā mononacionālas valstis. Šīm valstīm bija raksturīgs tas, ka pamattauta bija 80—90 un vairāk procentu no visiem valsts iedzīvotājiem.

Līdz Otrā pasaules kara sākumam pamattautai vislielākais īpatsvars bija Portugālē — 99,5%, Zviedrijā — 98,9%, Vācijā — 98,5%, Islandē — 98,0%, Nīderlandē — 97,8%, Itālijā — 97,5%, Spānijā — 97,4%. Bez tām vairāk nekā 85% tas bija Igaunijā (88,1%), arī vairākās citās valstīs.

Arī Latvijā starpkaru periodā nacionālais sastāvs iedzīvotājiem bija visai monolīts. 1935.gada tautas skaitīšanā tika konstatēts, ka latviešu īpatsvars visu iedzīvotāju skaitā (pašreizējās robežās) ir 77,1%. Īsi pirms Otrā pasaules kara, pēc vāciešu aizbraukšanas (repatriācijas) no Latvijas, pamattautas īpatsvars bija 80%. Tāds tas apmēram saglabājās arī padomju okupācijas (1940.—1941.gada) laikā un vācu okupācijā (1941.—1944.gadā), kaut arī šis laikmets bija bagāts ar iedzīvotāju skaita izmaiņām (kara izraisītās bēgļu plūsmas uz Austrumiem un Rietumiem, kara un okupāciju režīmu upuri, citi iedzīvotāju skaita zudumi). Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās aptuveni par trešdaļu, kamēr pamattautas īpatsvars saglabājās.

Par to, ka Otrais pasaules karš un 1940.—1944.gada okupācijas būtiski neizmainīja Latvijas nacionālo sastāvu, liecina vācu okupācijas laika (1943.gadā) tautas skaitīšana, kas konstatēja ka latviešu īpatsvars bija saglabājies nemainīgs — 80,1%.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika pastiprināts okupācijas režīms. Bez varas aparāta pastiprināšanas pēc Otrā pasaules kara, sākoties masveida demobilizācijai, sākās arī masveida migrācijas plūsmas no Austrumu teritorijām.

Tāpēc, sākot ar 1945.gada otro pusi, var uzskatīt, ka Latvijā sākās etnodemogrāfiskās peripētijas. Ar peripētiju (gr. peripeta ) svešvārdu vārdnīcās skaidro pēkšņas pārmaiņas, negaidītus sarežģījumus.

Jaunizveidoto etnodemogrāfisko situāciju pēckara Latvijā var raksturot arī kā perturbāciju (lat. perturbatio — `nekārtība, sajukums parastajā gaitā, kārtības traucējums, kas rada sajukuma parādības, normālas gaitas izjukšanu').

Pēckara laikā Latvijā peripētijas veidoja un perturbācijas situācijas etnodemogrāfijā radīja apzināti arvien pieaugošā apjomā. Daudz jau netrūka, ka šie procesi un situācija kļūtu nevadāma un pamattautai katastrofāla.

No 1945.gada šīs “pēkšņās pārmaiņas” ar sekojošu “sajukumu” normālā etnodemogrāfiskajā norisē Latvijā iestājās labi pārdomāts process, kam galarezultātā būtu jārada neatgriezeniskas pārmaiņas kādreizējā mononacionālā teritorijā.

Hronoloģiski tas izskatījās tā: 1943.gadā — 80,1% pamattautības iedzīvotāju īpatsvars visu valsts iedzīvotāju skaitā, 1959.gadā — 62,0%, 1970.gadā — 56,8%, 1979.gadā — 53,7%, 1989.gadā — 52,0%. Tas, ka nākamajā tautas skaitīšanā latviešu īpatsvars būtu zem 50%, nevarēja radīt šaubas. Tad jau būtu bijis “pamats” Latvijai iet Somu–Karēļu Republikas pēdās, t.i., zaudēt (kaut arī ierobežotu) nacionālās republikas statusu (Padomju Savienības sastāvā).

Kā būtu bijis, ja viss būtu palicis pa vecam, var tikai (samērā droši) iedomāties. Tomēr to, kas bija jau izveidojies, samērā precīzi fiksē pēdējā padomju laika tautas skaitīšana 1989.gadā. Arī publicētie dati pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas (1991.gada 21.augustā) ļauj spriest par etnodemogrāfiskajiem procesiem pēdējos gados.

45 gadu garumā (1945.—1990.) Latvijā bija laikposms, kurā etnodemogrāfiskie procesi sarežģījās, bet, sākot ar 1991.gadu, notiek lēna, tomēr konsekventa šī “sajukuma” atmezglošanās.

Pēdējos gados etnodemogrāfiskajos procesos var vērot peripētijām pretējus notikumus — sarežģījumu pakāpenisku likvidāciju.

Pirms izvērtējam etnodemogrāfisko procesu norisi atjaunotās neatkarības apstākļos, kaut nedaudz ieskicēsim situāciju, kāda bija izveidojusies pēckara ieilgušās etnodemogrāfiskās perturbācijas apstākļos.

2. Izmaiņas izglītības līmenī

Latviešu samērā neapskaužamo situāciju Latvijā pēckara apstākļos raksturo cilvēku iegūtais izglītības līmenis.

Latvijā pirms Otrā pasaules kara iedzīvotāju izglītības līmeni raksturo tas, ka uz katriem 1000 bērniem 6—16 gadu vecumā bija 7,9 skolas (pēc Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas) un šajā vecumā gāja skolā 664 bērni (PSRS 383).

No bērniem un jauniešiem 10—20 gadu vecumā, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, vidusskolu apmeklēja 64,1 skolēns (6. vieta Eiropā, PSRS 20.vietā). Uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā bija 30 augstskolu studenti. To pārspēja tikai Igaunija — 38 studenti. PSRS — 5 studenti (36.vieta Eiropā).

Ņemot vērā to, ka tajā laikā latvieši Latvijā bija 80% visu iedzīvotāju un augstāko izglītību varēja iegūt tikai latviešu valodā, minētie dati pilnībā attiecināmi uz latviešiem.

Pēckara laikā veiktās tautas skaitīšanas reģistrēja arī iegūto izglītības līmeni. Dati par Latvijas iedzīvotāju izglītības līmeni 1970., 1979., 1989.gadā atsevišķiem etnosiem doti 1.tabulā.

Latviešu tieksme pēc izglītības pazīstama jau kopš cara laikiem. Tā neaprima arī neatkarības apstākļos.

Veiktās tautas skaitīšanas pēckara periodā (līdz 1989.gadam) konstatēja visu 15 gadu veco un vecāko iedzīvotāju iegūto izglītības līmeni pa dažādām pakāpēm līdz augstākai izglītībai.

Var meklēt izskaidrojumus, kāpēc latviešiem padomju varas gados izglītības līmenis auga, tomēr tas atpalika no ebrejiem, ukraiņiem un krieviem. Te var šo situāciju mēģināt izskaidrot gan ar to, ka latvieši savā vairumā dzīvoja lauku apvidos, kur iegūt izglītību grūtāk, gan ar to, ka pēckara (un vēlākie) imigranti Latvijā ieradās ar jau iegūtu augstāko vai vismaz vidējo izglītību. Tas ir skaidrs, ka uz Latviju parasti devās aktīvākie, izglītotākie cilvēki ar nodomu apmesties uz dzīvi Rīgā vai citā lielā pilsētā, kur bez izglītības nebija ko darīt.

Attaisnojumu var meklēt, taču īstais iemesls bija izglītības motivācijas trūkums. Pārāk daudzi vietējie cilvēki uzskatīja, ka bez “augstas izglītības” dzīvot vieglāk nekā “pārāk izglītotajiem”.

Patīk mums to atzīt vai ne, latviešiem pēckara gados nebija pietiekama stimula mācīties augstās skolās. Turklāt ne jau katrreiz to var izskaidrot ar to, ka daudziem nebija pa prātam valdošā ideoloģija. Daudzi centās iegūt sev vēlamo un interesējošo specialitāti, apejot ideoloģiskās barjeras.

Kā tālāk veidosies cilvēku izglītošanās jaunajos, postsociālisma apstākļos, to fiksēs jau nākamā tautas skaitīšana. Taču par to, ka latviešiem sava izglītības līmeņa paaugstināšanai jāvelta daudz lielāka vērība, nekā tas darīts padomju apstākļos, nav jāšaubās. Bez progresīvās speciālās izglītības iegūšanas visaugstākajā līmenī nevarēs dzīvot ne katrs atsevišķs cilvēks, ne tauta kopumā.