INFORMĀCIJA

Sava Latvijas nauda savā Latvijas bankā

Papildus 1.lpp.

informācijai

Latam un Latvijas Bankai - 75 gadi

Nauda ir valsts neatkarības simbols, taču tā nu iznāca, ka pēc 135 gadu pārtraukuma savu patstāvīgu naudu Latvijā atsāka izlaist nevis vietējā valsts vara, bet gan atsevišķas pilsētas 1915. gadā - Pirmā pasaules kara laikā -, lai nomaksātu vācu okupācijas režīma uzlikto kontribūciju.

Pēc Liepājas ieņemšanas 1915. gadā vācu ģenerālis Paprics pavēlēja pilsētai iespiest un laist klajā savu papīra naudu. G.Meijera grafiskajā iestādē tika izgatavotas 1, 2, 3, 5 un 10 rubļu, kā arī 1, 3, 5, 10, 25 un 50 kapeiku zīmes. Ar šīm zīmēm pilsēta gan samaksāja 50 000 rubļu lielo kontribūciju, gan arī izmaksāja strādniekiem algas. Izlaida divu veidu naudas zīmes: maiņas un parādzīmes. Ar Latvijas Pagaidu valdības 1919. gada 28. marta rīkojumu Liepājas pilsētas parādu zīmes tika pielīdzinātas valsts naudai un bija apgrozībā arī Grobiņas un Aizputes apriņķī.

Arī Jelgavā saskaņā ar pilsētas domnieku lēmumu J. Stefenhāgena grafiskajā iestādē kopš 1915. gada 12. augusta iespieda savas 1, 3, 5, 10, 15 un 50 kapeiku, 1 un 3 rubļu, vēlāk arī 6, 9 un 30 kapeiku, 5, 20 un 50 rubļu, 5 feniņu un 100 marku zīmes. 1916. gadā kapeiku un feniņu kurss bija šāds: 5 feniņi = 3 kapeikām, 10 feniņi = 6 kapeikām un 15 feniņi = 9 kapeikām, savukārt 3 kapeikas atbilda cara laika krievu altinam. Arī Jelgavas pilsētas parādzīmes sākotnēji Latvijas Republikā tika pielīdzinātas valsts naudai. Valdība pasludināja, ka pēc 1924. gada aprīļa tās vairs nebūšot likumīgs maksāšanas līdzeklis, tomēr Saeima termiņu pagarināja līdz 1925. gada 1. janvārim, bet valsts kasē Jelgavas naudu pret latiem varēja apmainīt līdz 1931. gada 1. aprīlim.

Pēc Aleksandra Platbārža datiem, Liepājas parādzīmju emisijas kopsumma bija

2 886 827 rubļi un 69 kapeikas, bet no apgrozības izņēma un iznīcināja zīmes par 2 331 862 rubļiem un 10 kapeikām. Jelgavā attiecīgi par 1 107 621 rubli un 50 kapeikām bija izlaistas un par 894 961 rubli atmaksātas. Turklāt jāatzīmē, ka Jelgavas pilsētas domnieki ar 1915. gada 20.oktobra lēmumu aizdeva Ventspilij 65 000 rubļu, Kuldīgai - 50 000, Aizputei - 2 000 rubļu.

Acīmredzot ar aizņēmumu vien Ventspilij nepietika, un tā izlaida arī savas parādzīmes: 1, 3, 5, 10 un 50 kapeiku nominālos 122 560 zīmes par 35 000 rubļu. Tās bija apgrozībā arī ārpus pilsētas.

Jautājumu par atļauju Rīgas pilsētas valdei izlaist savu naudu Tautas padome apsprieda 1919. gada 30. augustā, kaut gan naudas zīmes jau bija iespiestas un atradās apgrozībā no 1919. gada 15. augusta. Līdz ar to Tautas padome, nostādīta jau notikušā fakta priekšā, atļāva izlaist 1 un 3 rubļu naudas zīmes 8 miljonu kopsummā, no kurām vēlāk izpirkšanai bija nodoti tikai 6 011 352 rubļi.

Ir zināms, ka arī Rēzeknes pilsētas valde izdevusi savas naudas zīmes, bet diemžēl par tām nav nekādu tuvāku ziņu un arī kolekcijās tās tikpat kā nav sastopamas.

Pirms pievēršamies Latvijas Republikas naudai, nedaudz arī par citu varas institūciju naudas izlaidumiem.

Cēsīs, kur padomju vara pastāvēja no 1918. gada 23. decembra līdz 1919. gada 23. maijam, apriņķa Strādnieku deputātu padomes izpildkomiteja nacionalizētajā O.Jēpes tipogrāfijā iespieda 5 un 10 rubļu aizņēmuma kuponus, uz kuriem iespieda lakonisku paziņojumu:" Šo kuponu viltotāji tiks nošauti." Cik zināms, tas ir vienīgais šāda veida brīdinājums naudas vēsturē. Šo zīmju apzīmogošanai lietoti divi zīmogi. Viens no tiem bija metāla - aplī uz zobrata piecstaru zvaigzne ar izkapti un āmuru, apkārt zobratam teksts: "VISU ZEMJU PROLETĀRIEŠI SAVIENOJIETIES! LATVIJAS SOC. PADOMJU REPUBLIKA Cēsu Apr. Str. Dep. Pad. Izpildu komiteja." Otrs zīmogs - gumijas, ar tekstu - "Cēsu Apriņķa Strādnieku Deputātu Padome", aplī - "Izpildu Komiteja".

Rīgas Strādnieku deputātu padome saskaņā ar 1919. gada 7. aprīļa rīkojumu izlaida 1 rubļa (no 9.IV līdz 14.V), 3 rubļu (no 8.IV līdz 16.V), 5 rubļu (no 3.V līdz 14.V) un 10 rubļu (no 9.V līdz 15.V) maiņas zīmes. Šo zīmju iespiešanas apstākļus raksturo Finansu nodaļas raksts Nr. 954 Pārtikas nodaļai. Finansu nodaļa pieprasīja izsniegt spiestuves strādniekiem kaut kādus produktus, jo tos nodarbināja "... pie jaunās Rīgas naudas drukāšanas. Drukāšana turpinājās visas 24 stundas bez pārtraukuma, bez tam strādā tikai 2 maiņas - katra 12 stundas, neizslēdzot arī svētdienas. Bez tam darbs ir ļoti atbildīgs, steidzams un grūts, kurš prasa no strādniekiem ļoti daudz uzmanības un enerģijas. Šādos apstākļos minētiem strādniekiem būs jāstrādā vairākas nedēļas..." Naudas zīmju metu autori bija vēlāk izcili latviešu mākslinieki: 1 rubļa - K.Ubāns, 3 rubļu - A.Cīrulis, 5 rubļu - L.Liberts, 10 rubļu - B.Dzenis. Zīmējumiem izmantoja ģerboni, ko P.Stučka kautrīgi dēvēja par "republikas zīmogu", sakot tā: "... mēs savu valsts nozīmi drusku pārgrozām - tā uz Krievijas zīmoga ir likts sirpis un āmurs, priekš mums tas Latvijas saimnieciskās dzīves attīstības dēļ nav piemērots, tāpēc sirpja vietā tiek likta izkapts."

Šīs maiņas zīmes iespieda nacionalizētajā A.Groseta grafiskajā iestādē Rīgā. Apgrozībā tām bija noteikts šāds kurss: 1 rbl. = 1 ostrublim, cara vai Krievijas Pagaidu valdības rublim, turklāt īpašs dekrēts noteica, ka privātām personām drīkstēja būt: sīknauda (zīmes līdz 10 rubļiem) par ne vairāk kā 100 rubļiem, citas vērtības - par ne vairāk kā 1000 rubļiem. Pārējā nauda divu dienu laikā bija jāiemaksā Tautas bankā kā noguldījums. Ja pie kāda atradīšot vairāk par šo normu, nauda tikšot konfiscēta. Kā pats P.Stučka izteicies, šīs maiņas zīmes ne ar ko nebija garantētas.

Pēc padomju varas krišanas spiestuvē palika pusgatavas zīmes, kas daļēji nonāca krājēju rokās, kā arī tika izmantotas citiem nolūkiem, piemēram, 5 un 10 rubļu pusgatavās zīmes ar iespiedumu vienā pusē 1919. un 1920. gadā izmantoja Latvijas Republikas pastmarku izgatavošanai.

Brīvprātīgās rietumu armijas virspavēlnieks Bermonts-Avalovs 1919. gada 6. oktobrī Jelgavā bija nodibinājis īpašu politiski administratīvu pārvaldi, un 10. oktobrī viņš izdeva rīkojumu par savas naudas izlaišanu, pasludinot to par esošu apgrozībā no 24. oktobra. 1, 5 un 10 marku zīmes tika iespiestas J.Stefenhāgena grafiskajā iestādē Jelgavā, bet 50 markas - Berlīnē, uz tām attēlojot cariskās Krievijas divgalvaino ērgli un maltiešu krustu. Uzraksti bija vācu un krievu valodā, turklāt krieviskais ar kļūdām. Bermonta nauda bija nodrošināta ar īpašumu, kas atradās viņa armijas ieņemtajos apgabalos. Armijas vācu vienību karavīri pēc atgriešanās Vācijā Bermonta naudas zīmes varēja apmainīt pret vācu markām, turpretī Latvijā piespiedu kārtā ieviestās naudas zīmes vēlāk apmainītas netika.

Izlaiduma oficiālā kopsumma bija 10 miljoni marku. Zīmju kurss: 2 markas = 1 ostrublim vai 2 cara rubļiem. Arī šī izlaiduma pusgatavās 10 marku loksnes ar iespiedumu vienā pusē 1920. gadā izlietoja Latvijas pastmarku iespiešanai.

Brīvības cīņu laikā Vidzemē, kur kopā ar latviešiem cīnījās igauņu un somu brīvprātīgie, apgrozībā bija arī Somijas un Igaunijas nauda - markas un peniji. Igaunijas naudu 1920.gadā Valkas, Valmieras un Alūksnes valsts kases nodaļās apmainīja pret Latvijas naudu pēc kursa: 1 marka = 40 kapeikām.

Īpaša nauda bija arī Latgales partizānu pulkam (apvienojās 1919. gada 5. jūlijā) - Krievijas 1917.-1919. gada dažādu izlaidumu naudas zīmēm uzspieda rotas komandiera zīmogu ar tekstu, piemēram, " I LATGALES PARTIZĀNU PULKS ", vidū - " ... ROTAS Komandeers ".

Latvijas Republikas Pagaidu valdības finansu ministra 1918. gada 11. decembra rīkojumā teikts, ka, parakstoties uz 5% Brīvības aizņēmumu, tiks ņemta pretī Krievijas cara laika, Pagaidu valdības un " domes " nauda (tikai 1000 un 250 rubļu zīmes) un ostnauda pēc šāda kursa: 1 cara rublis = 1,25 domes rubļiem = 80 ostkapeikām, bet 1919. gada 4. februārī tika noteikts jauns kurss: 1 cara rublis = 1 ostrublim = 2 markām.

Latvijas valdība saprata, ka ar svešu naudu vien nebūs iespējams saimniekot. Jau 1919.gada 4.februārī Ministru kabinets nolēma izlaist Latvijas valsts kases zīmes, kas būtu nodrošinātas ar visu valsts mantu un ienākumiem. 27. martā Liepājā, kur uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, tika noteikts Latvijas naudas - rubļa - kurss: 1 Latvijas rublis = 1 ostrublim = 2 vācu markām = 1,5 cara rubļiem. Šīs svešās naudas joprojām paralēli palika likumīgs maksāšanas līdzeklis, jo tolaik cilvēki tām uzticējās vairāk nekā Latvijas rublim. Arī pati valdība kavējās pasludināt Latvijas rubli par vienīgo maksāšanas līdzekli. Tas bija iespējams tikai 1920. gada 18. martā. Valsts kase no 1920. gada 30. marta līdz 20. aprīlim mainīja Latvijas naudu pret cara naudu (1 cara rbl. = 0,50 Latvijas rbļ.). Līdz tam, lai radītu valsts zelta fondu, Finansu ministrija iepirka no iedzīvotājiem "zelta, sudraba, kapara un ārzemju naudas, kā arī zelta un sudraba lietas", bet 1920.gada 23.martā tika izdots rīkojums par valsts zelta fondu.

Sākumā inflācijas dēļ Latvijas rubļa vērtība strauji kritās, piemēram, 1920. gada janvārī angļu mārciņa maksāja 230 rubļus, decembrī - 720, bet pēc gada jau 1010 rubļus. Tomēr pamazām radās arī priekšnoteikumi, lai stabilizētos Latvijas naudas kurss. Tā 1920. gada 26. martā valdība izsludināja likumu par valsts kases zīmju izlaišanu (1, 3, 5, 10, 25, 50, 100 rbļ. nominālu) kopsummā par 200 000 000 rubļu, norādot, ka no šīs summas 25 miljoni izlietojami mežu izmantošanai, 5 miljoni - kūdras ieguvei, 20 miljoni - linu iepirkšanai, tātad naudas izlietojums pakļaujams kontrolei. Šī valdības ierosmē veiktā mežu izstrādāšana un linu monopols radīja preču krājumus, un 1921. gada pavasarī tos sāka eksportēt uz ārzemēm. Tolaik pasaules tirgū sevišķi augsti kotējās lini (1 tonna maksāja 250 - 300 sterliņu mārciņas).

Mazliet arī par Latvijas rubļa tehnisko un māksliniecisko izpildījumu.

Kamēr Rīgā atradās LSPR valdība un arī kādu laiku pēc tam naudu iespieda Liepājā G. Meijera litogrāfiskajā iestādē (no 1919. gada aprīļa līdz oktobrim), bet no 1919 .gada 28. jūlija līdz 1921. gadam - A. Groseta spiestuvē Rīgā. 5 un 25 rubļu zīmes vienbrīd iespieda F.F.C.Tilgmana spiestuvē Helsinkos, uz kurieni Bermonta uzbrukuma laikā aizsūtīja litoakmeņus, bet kopš 1921. gada jūlija - Valstspapīru spiestuvē Rīgā.

Teksts uz visām valsts kases zīmēm ir trijās valodās: priekšpusē - latviešu, mugurpusē pa kreisi - vācu, pa labi - krievu valodā. Latvijas rubļiem izmantoja to papīru, ko vācu iestādes bija lietojušas dažādu dokumentu iespiešanai. Lai cīnītos pret 500 rubļu zīmju viltojumiem, kas lielā daudzumā ieplūda no Padomju Krievijas, naudas papīru iegādājās Anglijā (Portals Limited).

Viena rubļa autors ir J. Madernieks. Mākslinieks izmantoja tikai viņam raksturīgā stilizētā latviešu ornamenta motīvus, arī saulītes emblēmu, kas pārņemta no karavīru zīmotnes, kurā uzlecošā saulīte simbolizēja Latvijas brīvību, burts L saules lokā - Latvija, trīs zvaigznes - Vidzeme, Kurzeme, Latgale, apakšā sarkanbaltsarkana lente. Latvijas Republikas pirmajos gados šī profesora B. Dzeņa zīmētā saulīte bija ļoti populāra un to lietoja ģerboņa vietā.

5 rubļu zīmes meta autors ir B. Dzenis, tās izveidošanai arī izmantots latviskais ornaments, aversā vidū tautumeitas profils uz daļējas Latvijas kontūras fona, bet reversā - stilizēta saulīte.

10 rubļu meta autors ir V. Krūmiņš. Aversā vidū stilizēta buru laiva, tai apkārt ovāls vainags ar puķēm, augļiem, vārpām, zivīm, kas simbolizēja Latvijas zemes un ūdens bagātības, reversā - saulītes emblēma medaljonā.

25 rubļu naudas zīmes meta autors nav zināms, domājams, ka spiestuves litogrāfa komponēts zīmējums, līdzīgi ir ar 50 rubļu kases zīmēm. Arī pēdējās tika viltotas Padomju Krievijā. Viltojumu dēļ 50 rbļ. zīmes no apgrozības tika izņemtas jau 1922. gada 1.janvārī.

100 rubļu zīmes meta autors ir H. Grīnbergs, tās aversā stipri stilizēts saulītes simbols, piecstūraino zvaigznīšu vietā - sešstūrainas; reversā uz uzlecošas saules fona stilizēts ozols. Tautā šīs zīmes sauca par "ozoliem".

500 rubļu zīmes meta autors ir R. Zariņš, tās aversā dažādas vinjetes un režģījumi, reversā divi pilnības ragi, grozs ar augļiem, zobrats, maiss, ar virvi apsieta kaste, uz kuras līdaka, enkurs, sviesta muca, tai pāri labības kūlis. Tas viss simbolizēja Latvijas lauksaimniecību, rūpniecību un jūrniecību. Tautā šīs zīmes sauca par "līdakām". Padomju Krievijas viltojumi parādījās ar sēriju burtiem G, H, K, kas neatbilda Latvijas Republikā izlaistajām sērijām.

Latvijas rubļa periodā izlaida arī valsts kases maiņas zīmes 5, 10, 25 un 50 kapeiku nominālā. Metus tām visām bija zīmējis prof. R. Zariņš, un atšķirība bija krāsās - sarkana (5 kap.), zila (10 kap.), brūngana (25 kap.), violeta (50 kap.).

Lietpratīgi un stingri saimniekojot, toreizējam finansu ministram Ringoldam Kalningam izdevās līdzsvarot valsts budžetu. Jāatzīmē, ka līdzekļus valsts ieguva, arī pārskatot un samazinot valsts administratīvi birokrātisko aparātu. Tika ievērots stingrs taupības princips: "Stabilizēt naudas kursu nozīmē stabilizēt valdību. Stabils naudas kurss nozīmē veselīgu izglītību, un tas ir tas vislabākais līdzeklis, kas tagad var iznīcināt komunistu idejas."

1921. gada 14. jūlijā Satversmes sapulce noteica, ka līdz galīgai naudas reformai visus darījumus var slēgt, izmantojot iedomātu ideālo maksāšanas līdzekli - zelta franku (1 zelta franks = 0,2903226 g tīra zelta). Sākotnēji 1 zelta franks līdzinājās aptuveni 100 Latvijas rubļiem, bet, saprātīgi veicot dažādus saimnieciskos pasākumus, piemēram, ieviešot 1921. un 1922. gadā nodokļu un aizdevumu noteikumus, Latvijas rublis nostabilizējās līmenī: 1 zelta franks = 50 rubļiem.

Saskaņā ar Kredīta departamenta 1922. gada 5. maija rīkojumu katrs, kas vēlējās, varēja dabūt pret 50 Latvijas rubļiem tik daudz zelta, cik tā bija vienā zelta frankā. Turklāt zelts bija izsniedzams monētās vai stieņos. Radās bažas, ka valsts zelta rezerves "aizplūdīs tautā", taču tās izrādījās nepamatotas. Lielākā daļa iedzīvotāju šai brīvajai apmaiņai nepiegrieza nekādu vērību. Jau tas vien liecināja par Latvijas rubļa stabilitāti šajā laikā.

Nu beidzot varēja ķerties pie tiem pasākumiem, ko paredzēja jau 1919. gada 16. jūlija noteikumi par naudu, proti, ka Latvijas naudas sistēma pamatojas uz zeltu un naudas vienība ir lats. Turpmākie naudas reformas projekti noteica, ka lata sistēma ievedama, kolīdz būs radīti tādi apstākļi, kas tās eksistenci pilnībā nodrošinātu. Lai nediskreditētu lata nosaukumu, kopš 1919.gada izlaistās Latvijas valsts kases zīmes nosauca par rubļiem. "Tāpēc lats ievedams tikai tad apgrozībā, kad būs radīti tādi iepriekšapstākļi, kas nodrošina viņa normālu eksistenci, t.i., viņa apmaiņu zeltā. Zināmu laiku abas sistēmas pastāvēs viena otrai blakus. Tiklīdz lata sistēma būs ieguvusi pilsoņa tiesības, Latvijas rubļi maz pamazām jāizņem no apgrozības," paskaidrots 1919. gadā Finansu ministrijai iesniegtajā naudas sistēmas projektā. Lats vēl lāgā nebija dzimis, bet jau pret to izturējās ar cieņu un bijību.

Finansu ministrijai bija grūti izšķirties par jaunās naudas vienības nosaukumu. Sākotnējā projektā bija paredzēts franks un santīms, bet vēlāk kā naudas vienība figurēja lats ar grašiem un tā daļām. Taču nosaukumam "lati" bija daudz pretinieku, kas uzskatīja, ka tie ir lati, ko namdari sit uz spārēm jumta nostiprināšanai vai arī ar ko zemnieki iemēra savus tīrumus. Sekoja vairāki priekšlikumi naudas nosaukumam:

Uzreiz tika atzīmēts, ka pēdējais nosaukums būtu grūti izrunājams sveštautiešiem.

1922. gada 3.janvārī Ministru kabinets saņēma Finansu ministrijas izstrādāto likumprojektu par naudu, kas noteica, ka naudas pamatvienība ir "lats", bet tā 1/100 daļa - "santīms". Tālāk likumprojektu iesniedza Satversmes sapulcei, kas ar tā pieņemšanu gan īpaši nesteidzās. Taču laiks negaidīja. Tāpēc jau 1922. gada 3. augustā Ministru kabinets pieņēma noteikumus par naudu - atbilstoši 1919. gada 16. jūlija likumam.

Latvijas rubļa periods noslēdzās 1922. gada 3. augustā. Šeit gribas atzīmēt to, ka Latvijas Republika bija vienīgā jaunā valsts, kas tik īsā laikā, gudri un taupīgi saimniekodama, nostabilizēja savu valūtu, iztiekot bez ārējā aizņēmuma. Bez ārējā aizņēmuma neiztika ne Igaunijas Republika, ne Lietuvas Republika.

1922. gada sākumā Latvijas valsts zelta fondā bija zelts, sudrabs un citi dārgmetāli par 12 752 735,20 latiem, tai skaitā 4 miljoni bija saņemti no Krievijas saskaņā ar miera līgumu.

Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, radās nepieciešamība dibināt Latvijas Banku. Latvijas Bankai tika piešķirtas emisijas tiesības. Tās pagaidu statūti tika apstiprināti 1922. gada 19. septembrī ar Ministru kabineta lēmumu, un tās sākotnējais kapitāls bija 10 miljoni latu.

Jau 1922. gada 10. novembrī banka paziņoja, ka no 1. līdz 7. novembrim laistas apgrozībā Latvijas Bankas naudas zīmes - lati - par 1 700 000 latu, kas nodrošināti ar 225 700 ASV dolāriem, savukārt no 1. līdz 14. decembrim tika izlaisti 2 550 000 latu ar nodrošinājumu 547 500 sterliņu mārciņās un 225 700 ASV dolāros. Lata un Latvijas rubļa kurss tika noteikts: 1 pret 50.

Bija paredzēts kalt arī zelta monētas 10 un 20 latu vērtībā no 900. raudzes zelta ar svaru attiecīgi 3,225805 g un 6,45161 g. Latvijas Vēstures muzejā ir saglabājies profesora T. Zaļkalna mets 20 latu zelta monētai, ir zināms arī prof. R. Zariņa mets 20 latu zelta monētai, vēlāk nedaudz izmainītā veidā tas tika izmantots piecu latu sudraba monētas kalšanai. Finansu ministrijas Kredītdepartaments "Valdības Vēstnesī" izsludināja "sacensību mazāksolīšanā uz zelta naudas kalšanu".

Galu galā zelta naudas kalšana tomēr netika uzsākta. Lats bija līdzsvarojies ar zeltu kā vērtības mērauklu, un nebija nekādas nepieciešamības pēc zelta monētas naudas apgrozībā.

Jāatzīmē tāds mazāk zināms interesants fakts Latvijas naudas vēsturē, ka 2 latu sudraba monētas ir izkaltas no izkausētajām Norvēģijas monētām. Norvēģija atteicās no turpmākas sudraba monētu - 10, 25, 50 ēru, 1 un 2 kronu - kalšanas. 1925. gadā Norvēģija no apgrozības izņemtās monētas (kopsvarā 139 758 kg) pārdeva angļiem, tālāk tās tika nosūtītas uz Hamburgu, kur tās izkausēja un atdalīja ligatūru. Tālākais ceļš veda atpakaļ uz Angliju. Kaltuvē " Royal Mint " no iegūtās izejvielas kala ne tikai Latvijas divlatniekus, bet arī pašas Anglijas, kā arī Polijas un Lietuvas monētas.

Tātad Latvijas Republikas metālnauda - 1, 2, 5, 10 un 20 santīmu pirmā un daļēji arī otrā izlaiduma monētas - no 1922. līdz 1925. gadam kalta Šveicē "Huguenin Freres & ", " Le Locle ", 1 santīma trešā, ceturtā un puse sestā izlaiduma monētas - Anglijā kaltuvē " King's Norton Metal Company, Limited", 2 santīmu otrā un trešā izlaiduma un puse sestā izlaiduma 1 santīma monētas arī kaltas Anglijā, tikai citā kaltuvē - " Mint Birmingham, Limited ", bet 1 santīma piektā izlaiduma, 2 santīmu ceturtā izlaiduma un visa sudraba nauda kalta Londonā kaltuvē " Royal Mint ".

1936. gada 29. augustā pieņēma likumu par 1 santīma monētu kalšanu Rīgā. Monētu kaltuvi svinīgi atklāja 1937. gada 17. martā, piedaloties finansu ministram L.Ēķim, Valsts saimniecības departamenta direktoram J.Skujevicam un tās vicedirektoram H.Lielmanim, Latvijas Bankas padomes priekšsēdim A.Klīvem u.c., klātesot arī presei. Laikraksts "Rīts" 1937. gada 18. martā atreferēja finansu ministra teikto runu: "Savu naudu esam izlaiduši gandrīz jau no pirmās valsts pastāvēšanas dienas. Līdz šim mēs esam pagatavojuši tikai banknotes, bet tagad pirmo reizi sākam kalt paši savu metāla naudu - pirmo reizi kopš ilgajiem nebrīves gadiem. Tie būs tikai 1 santīma gabali, bet no santīma krājas lati, no latiem simti, tūkstoši un miljoni." Valstspapīru spiestuvi (pārvaldnieks R. Zariņš no 1919. līdz 1933. gadam) pārdēvēja par Valstspapīru spiestuvi un naudas kaltuvi (pārvaldnieks no 1935. līdz 1940. gadam - L.Liberts).

1937.gadā Rīgā sāka kalt arī 2 santīmu monētas, bet ar nepareizu diametru - 19,5 mm vietā 19,0 mm, kas atbilda 1922. gadā izkaltajiem 10 santīmiem. Nedaudzas izmēģinājuma 2 santīmu monētas (aptuveni 30 līdz 60 gabali) ir kaltas arī 1938. gadā.

Šajos divos gados kaltās 2 santīmu monētas ir retākās Latvijas Republikas monētas.

Kā palīgnaudu Latvijas Republikā ieviesa apgrozībā arī sudraba latus. 1924.gada 18.februārī - 1 lata monētu, kas izgatavota Anglijas naudas kaltuvē ("Royal Mint") pēc profesora J.R.Tilberga zīmējuma. Bija atļauts izgatavot 10 miljonus sudraba viena lata monētu. Monēta saturēja 835 daļas sudraba un 165 daļas vara, tās svars 5,0g, diametrs 23,0 mm. 1925. gada 30. martā sāka kalt tādas pašas raudzes sudraba 2 latu monētas, to svars bija 10,0 g, diametrs 27,0 mm. Šo monētu skaits nedrīkstēja pārsniegt 5 miljonus. Pēc pusgada tika izdoti noteikumi par sudraba monētu atkārtotu izlaidumu 2,5 miljonu skaitā. Līdz ar to pieprasījums pēc sudraba naudas kļuva mazāks. Dažas kaimiņvalstis sekoja Latvijas paraugam, arī izlaida apgrozībā sudraba naudu, un tādēļ izbeidzās Latvijas sudraba aizplūšana no valsts un atkrita vajadzība pēc turpmākiem tās izlaidumiem.

Bija paredzēts izlaist arī sudraba 5 latu monētas pēc profesora J.R.Tilberga zīmējuma, bet, tā kā tobrīd pēc tās nebija lielas vajadzības, šis projekts palika nerealizēts un 5 latu monētas izlaida tikai 1929. gada 12. martā pēc profesora R.Zariņa meta. Monētas svars 25,0 g, diametrs 37,0 mm. Papildus pieclatniekus izlaida 1931. un 1932. gadā.

Par Latvijas papīrnaudu runājot, jāizšķir divu veidu zīmes: 1) bankas zīmes (10, 20, 25, 50, 100 un 500 Ls vērtībā), kuras izlaida Latvijas Banka un kas bija nodrošinātas ar zeltu; 2) Finansu ministrijas izlaistās valsts kases zīmes (5, 10, 20 Ls vērtībā) un valsts kases maiņas zīmes (5 Ls vērtībā), kas bija nodrošinātas ar valsts īpašumu un vēlāk to 1/4 daļa ar ārzemju valūtu.

Pirmā pēcreformas papīrnauda - kā valsts kases zīme - bija uz 500 rubļu naudas zīmes "zaļās līdaciņas" abās pusēs uzspiests jaunais vērtības apzīmējums sarkanā krāsā - 10 LATU. Uzdrukas meta autors - R. Zariņš.

Pirmās 100 latu bankas zīmes pēc R. Zariņa meta un K. Krauzes vara gravējuma iespieda uz Līgatnes papīrfabrikā ražotā papīra Valstspapīru spiestuvē. Uz naudas zīmes attēlota tautumeita ar rūpniecības simboliem - veseri un zobratu, pie kājām tai enkurs - jūrniecības simbols - un ar virvi apsiets sainis - tirdzniecības simbols, pa kreisi - zemniece ar labības kūli, pie kājām tai grozs ar augļiem un dārzeņiem (lauksaimniecības simboli). Fonā ozols, rūpnīcu dūmeņi, lauku mājas. Apakšā vidū valsts lielais ģerbonis. Tā attēlojums ir uz visām Latvijas naudas zīmēm, tāpēc turpmāk tas aprakstos netiks minēts. Valstspapīru spiestuves pārvaldnieks un arī 100 Ls naudas zīmes meta autors prof. R. Zariņš uzskatīja, ka tās ir pilnīgi drošas pret viltojumiem, jo esot īsts spiestuves meistardarbs - priekšzīmīgs vara grebums, komplicētas rozetes, fons utt. Tomēr tām trūka raibā aizsargspieduma (iridēšanas metode), un zīmes bija iespiestas tikai divās krāsās - zilā un melnā, kas atviegloja viltošanu. Drīz vien Zariņa kungam nācās "Valdības Vēstnesī" paziņot par 100 latu naudas zīmju viltojumiem. A. Platbārzdis šajā sakarā citē bijušā Latvijas ģenerālkonsula Oslo A. Vanaga vēstuli:" Sevišķi lepns bija Zariņa kungs uz savām 100 latu naudas zīmēm, par kurām viņš teica, ka neviens nevarot tās pakaļtaisīt. To paziņoju Norges Bankai, no kuras Zariņa kungs pēc pāris nedēļām saņēma viltojumu, kuru nosūtīju kopā ar oriģinālo 100 latu zīmi ar lūgumu paziņot, kurš ir viltojums, kurš īstais. Tas Z. kungam bija ķēries pie dūšas, jo atbildi nesaņēmu."

Turpmāk Latvijas Banka nolēma naudas zīmju izgatavošanu pasūtīt Anglijā. Uz Anglijas spiestuvēm tika aizsūtīti dažādi materiāli - latviskā ornamenta elementi, valstsvīru un kultūras darbinieku portreti, Rīgas, Daugavas un citi dabas skati utt. Izmantojot šo materiālu un pielikot klāt savu fantāziju, spiestuves mākslinieki radīja Latvijas naudu, tādēļ daudzām zīmēm meta autori nav zināmi, jo spiestuve mākslinieku un gravieru vārdus neizpauda. Pasūtījumi tika izdarīti vairākās grafikas iestādēs: 1) " Waterlow & Sons Limited ", London; 2) " Bradbury, Wilkinson & Co.Ltd. ", New Malden, England; 3) " Thomas de la Rue & Co. Ltd. ", London.

Piemēram, uz 1924. gada 50 latu bankas zīmes Rīgas panorāma ir nozīmēta no fotoattēla, bet rozete un nomināla - 50 Ls - apzīmējums ir darināti pēc A. Cīruļa meta; 1925.gada 20 latu bankas zīmei izmantots J. Čakstes portrets; 1929.gada 25 latu zīmes ir ar K. Valdemāru, burinieku un ledlauzi "Krišjānis Valdemārs", kurš uzbūvēts 1925. gadā Dalmuirā un bija pats spēcīgākais Baltijas jūrā; bet uz 1929. gadā izlaistās 500 latu naudas zīmes ir tautumeita Nīcas tautastērpā olīvzaru (!) ietvarā, kā arī rūpniecības, lauksaimniecības, amatniecības un tirdzniecības simboli, reversā vidū - Latvijas lauku ainava ar Merkura zižļiem pa labi un pa kreisi, nomināla - 500 latu - apzīmējums veidots uz stilizētas Dienvidkurzemes saktas fona. 1934. gadā izlaistie 50 lati ir ar Ministru prezidenta K.Ulmaņa attēlu, bet 1938.gada 25 lati - ar R.Maura veidoto Lāčplēša skulptūru, kas atradās Saeimas nama fasādē, reversā - likteņupe Daugava ar plostiem un raudošo Staburagu. Uz plostiem attēloti pieci plostnieki.

Pēdējā Latvijas Bankas izlaistā zīme ir 1939. gada 100 lati, kuras meta autors un gravieris bija mākslinieks J. Šternbergs. Tās atkal iespieda Rīgā Valstspapīru spiestuvē un naudas kaltuvē. Šo naudas zīmju fons ir sarkans, un jau toreiz tautā runāts, ka labi nebūs, ka tā neesot laba zīme... Uz naudas zīmes attēlota zemnieka ģimene, daudzi tēva sejā saskatīja līdzību ar ģenerāli J.Balodi jaunībā; reversā eksportostas skats - tvaikonis " Laimdota ", krastā sakrauti eksportkokmateriāli u.c.

Kā jau iepriekš bija teikts, Finansu ministrija iesāka Latvijas valsts kases zīmju izgatavošanu tepat Rīgā, iespiežot tās arī uz Līgatnē ražotā papīra. Taču divdesmitajos gados Līgatnē ražotais papīrs vēl nebija vajadzīgajā kvalitātē, un pēc 1925. gada 5 un 10 latu izlaidumiem turpmāk papīru iegādājās Anglijā firmā " Portals Ltd ", bet 1940. gadā izlaistās kases zīmes un maiņas zīmes atkal tika iespiestas uz Līgatnē ražotā papīra, kas tagad jau bija pienācīgā līmenī.

1925. gada 10 latu kases zīmes ar ozolu un Merkura zizli, 1926. gada 5 latu - ar tirdzniecības un jūrniecības simboliem, 1933. gada 10 latu - ar tautumeitu, 1935. gada 20 latu - ar Rīgas pili ir zīmējis R. Zariņš, bet vara grebumu darinājis K.Krauze. Pēdējais ir arī autors 1937. gada 10 latu zīmei, uz kuras attēlots sējējs un zvejnieki. 1940. gada 20 latus ar Jelgavas pili un pļāvēju, kā arī 5 latu maiņas zīmes ar Gaujas tiltu Siguldā zīmējis A. Apinis, bet gravējis K. Krauze.

Visus Latvijas Republikas pastāvēšanas gadus latam bija stabils kurss. Piemēram, "Valdības Vēstnesī" publicētajās valūtas tabulās tas bija šāds:

Tātad Latvijas naudas sistēma sastāvēja no Latvijas Bankas zīmēm (banknotēm), kuras iespieda Anglijā un kas bija brīvi apmaināmas pret zelta stieņiem (līdz 1931. gada 8. oktobrim); valsts kases zīmēm, kas bija nodrošinātas ar valsts mantu (vismaz 1/4 daļa no apgrozībā esošajām valsts kases zīmēm arī bija nodrošinātas ar zeltu vai stabilu ārvalstu valūtu) un kuras iespieda Rīgā; metāla naudas. Latvijas Banka bija noteicēja par banknotēm, bet valsts kases zīmju un metāla naudas emisijas tiesības bija Finansu ministrijai.

Pasaules ekonomiskās krīzes laikā 1931. gada rudenī Anglija atsacījās no banknošu apmaiņas pret zeltu un atcēla zelta standartu. Šim piemēram sekoja arī tās valstis, kuru finanses balstījās uz Anglijas valūtu, tostarp arī Latvija. Valdība pazemināja banknošu nodrošinājumu no 50% līdz 30% un 1936. gada 28. septembrī realizēja lata devalvāciju šādā paritātē: 1 sterliņu mārciņa = 25,22 lati. 1939. gada septembrī sakarā ar Anglijas iesaistīšanos karā un mārciņas kursa svārstībām Latvijas Banka izstājās no mārciņas sistēmas un valūtas rezerves pārvērta ASV dolāros, bet zelta rezerves glabāja ārzemēs (1939. gadā Latvijā atradās tikai 29% zelta rezervju).

Kādas tad bija cenas neatkarīgajā Latvijā? Piemēram, valdības oficiālajā laikrakstā " Valdības Vēstnesis " 1939. gadā ir minētas siera šķirnes un to cenas par 1 kilogramu:

Akciju sabiedrība " Bekona eksports " savu preci pārdeva par šādām cenām kilogramā:

50 gramu rauga paciņa maksāja Ls 0,13, bet kilogramu rauga varēja nopirkt par Ls 4,95. Sāls cena varēja būt ne vairāk par Ls 0,10 kilogramā. Tukša puslitra parastā tipa degvīna pudele maksāja Ls 0,06, 0,25 l - Ls 0,04, 0,1 l - Ls 0,02, litrs gaišā alus, ja to pirka no mucām, - Ls 0,64, bet puslitra pudelē - Ls 0,35. 40% parastais degvīns puslitra pudelē maksāja Ls 1,80, puslitrs 95% spirta maksāja Ls 4,30.

Vidējā strādnieka alga bija ap Ls 125, labs amatnieks varēja nopelnīt arī Ls 200, bet VEF ražotā fotokamera " MINOX " maksāja Ls 247.

Valsts augstākā atzinības velte "Tēvzemes balva" naudas izteiksmē bija noteikta ne mazāka par Ls 3000, bet, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni, apbalvotajiem par I šķiras pilnu komplektu bija jāmaksā Ls 150, par II šķiru - Ls 85, III šķiru - Ls 35, IV šķiru - Ls 22, V šķiru - Ls 20. Likums par Krišjāņa Barona prēmiju noteica, ka tā piešķirama ik gadus par kopējo summu Ls 5000.

Lats kā maksāšanas līdzeklis palika spēkā arī pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Toreizējais Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve liecināja, ka jau 1940. gadā naktī no 12. uz 13. jūliju (t.i., jau pirms formālās Latvijas iekļaušanas PSRS) tika izņemti un aizvesti Latvijas Bankas zelta, valūtas un sudraba monētu krājumi kopsummā par 13 - 14 miljoniem latu, 6,6 miljonu latu vērtībā niķeļa un 0,5 miljonu latu vērtībā bronzas monētas. 1941. gadā, sākoties kara darbībai Latvijas teritorijā, padomju ierēdņi atkāpjoties aizveda līdzi sudraba, niķeļa un bronzas monētas kopsummā par 18,4 miljoniem latu.

Jaunā valdība 1940. gada jūlijā bija deklarējusi, ka lata līdzšinējā stabilitāte tiks uzturēta arī turpmāk, tomēr īstenībā tika veikta virkne pasākumu - paaugstinot algas un preču cenas -, lai devalvētu lata vērtību.

Ar 1940. gada 10. oktobri Latvijas Bankas vietā stājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas sastāvdaļa. 1940. gada 25. novembrī paralēli latam kā likumīgu maksāšanas līdzekli Latvijā ieviesa PSRS naudu pēc kursa 1 Ls = 1 rbl. Apgrozībā izlaisto rubļu naudas zīmju nomināli bija 1, 3 un 5 rbļ. (valsts kases zīmes), 1, 3, 5, un 10 červoncu (banknotes). Turklāt Latvijas teritorijā par likumīgu maksāšanas līdzekli kļuva visas PSRS (KPFSR) Valsts bankas agrākajos gados izlaistās papīra naudas zīmes un monētas, ieskaitot sudraba rubļus un kapeikas (izlaisti 1921. - 1930. gadā).

Bet 1941. gada 25. martā plkst. 13.05 lats bez brīdinājuma tika anulēts un privātpersonu noguldījumi, kas lielāki par 1000 latiem, tika nacionalizēti. Šāda akcija tika veikta vienlaikus visās trijās Baltijas valstīs.

Otrā pasaules kara laikā Latvijā (1941 - 1945) naudas apgrozībā bija nevis nacionālā, bet divas ārvalstu valūtas: vācu okupācijas nauda - reihsmarkas (RM) - un PSRS rubļi, kas paralēli atradās apgrozībā pēc kursa: 10 rbļ. = 1 RM.

Reihsmarku pirmais (pamata) izlaidums visās Vācijas okupētajās teritorijās sastāvēja no šādu nominālu papīra naudas zīmēm: 50 feniņi, 1, 2, 5, 10, 20, 50 RM. Metāla sīknauda bija 1, 2, 5, 10 un 20 feniņu monētas.

Otrs reihsmarku izlaidums okupētajiem apgabaliem 1944. gada beigās un 1945. gada sākumā nonāca vienīgi Kurzemē. Šīs naudas zīmes (1, 5, 10 un 50 RM nomināli) bija datētas ar 1944. gada 15. septembri.

Kara laikā 1941. gada jūlija sākumā bija arī mēģinājums atjaunot nacionālo valūtu - latu, bet to nepieļāva Vācijas varas iestādes. Kā liecība tam ir saglabājušies lati ar uzdruku "LATVIJA 1941.G.1. JŪLIJS" (bankas zīmes - 500, 100 Ls, valsts kases zīmes - 20, 10, 5 Ls) divos veidos.

Pēc Otrā pasaules kara un līdz pat 1992. gadam Latvijā apgrozībā bija PSRS rubļi un kapeikas. Gan naudas emisijas, gan valsts kases funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēma atradās pilnīgā tās kontrolē.

Līdz pirmajai pēckara naudas reformai (1947) apgrozībā palika visi pirmskara laikā izdotie naudas zīmju nomināli un metāla monētas. Naudas reformas gaitā (1947. gada 16. - 22. decembrī) no apgrozības izņēma tikai agrāko izlaidumu naudas zīmes, kuras apmainīja pret 1947. gada parauga rubļu zīmēm proporcijā 10 : 1. Agrāko červoncu banknošu vietā stājās PSRS Valsts bankas banknotes (10, 25, 50 un 100 rubļu). Valsts kases zīmes bija 1, 3, 5 rubļu nominālos, bet metāla sīknauda - 1, 2, 3, 5 (bronza), 10, 15, 20 (niķelis) kapeiku nominālos. Metāla sīknaudu reforma neskāra.

Iedzīvotāju noguldījumu apmaiņa notika diferencēti: līdz 3000 rubļiem - 1:1; no 3001 līdz 10 000 rubļu - 3:2; vairāk nekā 10 000 rubļu - 2:1.

Otrā pēckara naudas reforma notika laikā no 1961. gada 2. janvāra līdz 31. martam. Iepriekšējā parauga naudas zīmes apmainīja pret jaunā parauga zīmēm proporcijā: 10:1. 1961. gada parauga PSRS rubļu zīmes bija 1, 3, 5 rubļi (kases zīmes) un 10, 25, 50 un 100 rubļu (banknotes). Jaunā parauga metāla monētas bija: 1, 2, 3, 5 kapeikas (bronza), 10, 15, 20, 50 kapeikas un 1 rublis (vara/niķeļa sakausējums). Ar šo naudas reformu no apgrozības tika izņemtas arī sudraba monētas. Ņemot vērā to, ka apmaiņas laiks bija pietiekami ilgs (3 mēneši) un iedzīvotāji tiešus zaudējumus necieta, šī uzskatāma par korektāko no visām padomju varas laikā notikušajām naudas reformām.

Trešā - 1991. gada naudas reforma - notika laikā, kad inflācija draudēja pilnīgi sagraut Padomju Savienības naudas sistēmu. Ja 80. gadu pirmajā pusē vidēji ik gadus tika papildus emitēti 3 - 4 mljrd. rubļu, tad 1988. gadā - jau 11,5 mljrd.,

1989. gadā - 18,0 mljrd., bet 1990. gadā - 25,0 mljrd. rubļu. Turklāt bija sākusies valsts īpašuma legāla un puslegāla privatizācija, kurā, savstarpēji konkurējot, iesaistījās ne tikai PSKP augstākā nomenklatūra, bet arī "ēnu ekonomikas" darboņi. Šajā laikā Baltija un Aizkaukāzs cīnījās par valstisku neatkarību, radās separātiskas tieksmes arī citos PSRS reģionos. Iespējams, ka, strauji izņemot no apgrozības 50 un 100 rubļu naudas zīmes, kas veidoja apgrozībā esošās naudas masas lielāko daļu, reformai vajadzēja atrisināt trīs tās autoriem aktuālas problēmas: sagraut ekonomisko konkurenci, radīt republiku naudas saimniecībā haosu, no kura tās saviem spēkiem nespētu atžirgt un tādēļ samierinātos ar piederību PSRS, kā arī noslāpēt valstī strauji progresējošo inflāciju.

Reformu ievadīja PSRS prezidenta 1991. gada 22. janvāra dekrēts un PSRS Ministru padomes lēmums par 50 un 100 rubļu naudas zīmju apmaiņas noteikumiem. Tās bija apmaināmas šādā kārtībā:

- strādājošiem pilsoņiem darbavietās vidējās mēnešalgas apjomā (lielākas naudas summas vajadzēja deklarēt);

- pensionāriem un pārējiem iedzīvotājiem PSRS krājbankas republikāniskajā bankā, pastā vai tautas deputātu padomē, nepārsniedzot 200 - 500 rubļu vienai personai.

Anulētās naudas zīmes bija iesniedzamas apmaiņai 3 dienu laikā: 23., 24. un 25. janvārī (atsevišķos gadījumos šo termiņu pagarināja).

Tādējādi valsts institūcijām vajadzēja pārfiltrēt milzīgu naudas masu, cerot, ka legāli neapmaināmās banknotes izzudīs no apgrozības un to summu varēs ieskaitīt reformas aktīvā.

Iecerētos politiskos un monetāros mērķus reforma nesasniedza: naudas daudzums apgrozībā netika optimizēts, inflācija turpināja palielināties.

Reformas gaitā apgrozībā izlaida jauna parauga naudas zīmju sēriju. Tajā ietilpa 1961. gada parauga 1, 5, 10, 50 un 100 rubļu zīmes, kurās uzdruka kombinēta ar nedaudz pārveidotu aversa un reversa zīmējumu un iespiests gada skaitlis - "1991". Sērijā ietilpa arī jauna parauga naudas zīmes ar 200, 500, 1000 un 5000 rubļu nominālvērtību.

1990. gada 31. jūlijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas programmu". Latvijas Banka uzsāka Latvijas nacionālās valūtas atjaunošanu. Tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja, kas 1992. gada 4. maijā pieņēma lēmumu par Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes - Latvijas rubļa - laišanu apgrozībā. Šo naudas zīmju nominālvērtība bija 1, 2, 5, 10, 20, 50, 200 un 500 rubļu (mākslinieks Kirils Šmeļkovs).

1993. gada 5. martā apgrozībā tika ieviesta Latvijas Republikas nacionālā valūta - lats - attiecībā pret Latvijas rubli 1:200. 5, 10, 20, 50, 100 un 500 latu banknošu grafiskā attēla autori ir Imants Žodžiks un Valdis Ošiņš, bet 1, 2, 5, 10, 20, 50 santīmu un 1 un 2 latu monētu dizainu veidojuši Gunārs Lūsis un Jānis Strupulis. Nauda atguva agrākajos gados zaudētās funkcijas. Naudas reformas sekmīga norise un lata ieviešana radīja priekšnoteikumus kapitāla uzkrāšanai un ražīgai apritei un pārejai uz tirgus ekonomiku.

Latvijas naudas vēsturē pirmās jubilejas monētas (2 latu, 10 latu un 100 latu nominālvērtībā) tika izlaistas 1993. gada novembrī, atzīmējot Latvijas Republikas neatkarības 75. gadadienu (mākslinieki A. Krūklis un E. Grīnfelds).

Starptautisku monētu programmu ietvaros izlaistas četras sudraba monētas: 1995. gadā - 1996. gada Atlantas olimpiskajām spēlēm veltīta piemiņas monēta (mākslinieki - G. Cīlītis, J. Strupulis); 1995. gadā - ANO 50. gadadienai veltīta jubilejas monēta (mākslinieki - H. Vorkals, J. Strupulis); 1996. gadā - kuģniecības vēsturei veltīta piemiņas monēta (mākslinieks - J.Strupulis, šī sižeta monēta ir izgatavota arī programmas "Pasaulē mazākā zelta monēta" ietvaros); 1997. gadā - apdraudētajai faunai veltīta piemiņas monēta - grieze (mākslinieki E. Folks, J. Strupulis).

Atzīmējot Rīgas 800 gadu jubileju, Latvijas Banka sākusi veidot sudraba monētu sēriju. Katram Rīgas vēstures gadsimtam būs veltīta viena 10 latu monēta. Monētu dizainu, balstoties uz vēsturiskiem materiāliem, veido grafiķi Laimonis Šēnbergs un Gunārs Cīlītis, kā arī tēlnieki Ligita Franckēviča-Ulmane un Jānis Strupulis.

Latvijas Bankas centrālo ēku projektējis izcilais latviešu arhitekts Augusts Reinbergs (1860 - 1908). Valsts bankas būvdarbus uzsāka 1902. gadā, tos veica latviešu mūrniekmeistara P. Radziņa būvuzņēmums. Bankas ēku nodeva ekspluatācijā 1905. gada janvārī. Bankas ēka izcēlās ar savam laikam ļoti modernu konstruktīvo izpildījumu: operāciju zāļu daļa veidota dzelzsbetona karkasā. Ēkas apdare ir samērā vienkārša, taču pamatīgi nostrādāta un ar rūpīgi pārdomātām detaļām. Fasādes ieturētas stilizētās Florences renesanses formās. Metālā kaltie ērgļi virs ēkas ieejas simbolizē bagātību un ir savdabīga ēkas vizītkarte. Latvijas Bankas ēka ir Latvijas Republikas arhitektūras piemineklis un pieder pie pēdējām eklektisma stila celtnēm Rīgā.

1987. gadā PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris tika pārdēvēts par PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku, taču par valsts centrālo un emisijas banku nekļuva.

1990. gada 2. martā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Banku", kas noteica, ka Latvijas PSR tiek dibināta (faktiski - atjaunota) Latvijas Banka - centrālā banka ar naudas emisijas tiesībām. Taču tikai pēc 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un PSRS sabrukuma ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 3. septembra lēmumu "Par Latvijas Republikas teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju" Latvijas Banka kļuva par reālu centrālo un emisijas banku. Šo statusu galīgi nostiprināja 1992. gada 19. maijā pieņemtie Latvijas Republikas likumi "Par bankām"un "Par Latvijas Banku".

Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku" Latvijas Banku pārvalda bankas padome un valde. Bankas padomes sastāvā ir 8 cilvēki: bankas prezidents, viņa vietnieks un 6 padomes locekļi. Bankas padomi vada bankas prezidents. Kopš 1991. gada 3. septembra Latvijas Bankas prezidents ir Einars Repše. Latvijas Bankas padome pieņem lēmumus Latvijas Bankas vārdā. Latvijas Bankas padomes izveidotā valde 6 cilvēku sastāvā veic bankas praktiskā darba operatīvo vadīšanu. Bankas prezidents apstiprina Latvijas Bankas struktūru, pieņem darbā un atbrīvo no darba Latvijas Bankas darbiniekus.

Rīga. Latvijas Bankas nams

Aivara Liepiņa fotoattēli (Latvijas Bankas īpašums)

Latvijas Bankas prezidenta kabinets...

...norēķinu un operāciju zāle....

...Latvijas Bankas centrālās kāpnes.