Latvija piemin Jaunsudrabiņu...

Rakstnieks atgriežas mājās

Sestdien, 1997.gada 13.septembrī, dzimtā novada kapukalnā tika guldīts Jānis Jaunsudrabiņš, viņa sieva Natālija un meita Lilija

Valsts prezidenta vainags Jānim Jaunsudrabiņam;

novadniece sagaida;

arhibīskaps Jānis Vanags svētrunā;

atvadās Daugavas Vanagu kopa.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

“Zini, — neviena māte tā neilgojas redzēt savu bērnu, kā ilgojas pēc katra no mums mūsu visu Māte — Latvija. (..) tiklīdz Latvija būs brīva, mēs nepaliksim šeit. (..) Šeit mēs esam lieki, tur — nepieciešami, lai nezustu latvju cilts, lai Latvija nebūtu tikai tukšs vietas apzīmējums.” — Tā Jānis Jaunsudrabiņš sauca mājās savu pasaules vējos kliedēto tautu, ar degošu sirdi rakstot “Piemini Latviju!” Sestdien, 13. septembrī, tika piepildīta rakstnieka griba un vēlēšanās atdusēties dzimtās zemes klēpī. Ceļš uz Neretas pagasta Ķišku kapiem sākas ar dievkalpojumu Rīgas Domā, kur novietotas no Kērbekas kapsētas pārvestās Jāņa Jaunsudrabiņa, viņa sievas Natālijas un meitas Lilijas mūža mājas — divi šķirsti un urna. Svētrunu saka Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Skat. zemāk un 19.lpp.

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga svētruna Rīgas Domā 13.septembrī

“Es tevi darīšu par lielu tautu” — tādus vārdus tālā senatnē Dievs ir sacījis uz dažiem vīriem, kurus varētu nosaukt par Viņa tautas patriarhiem. Vai tas nav pārāk daudz teikts vienam cilvēkam? Viens vīrs taps par tautu? Gluži kā tāds “tautas tēvs”. Un tomēr ļoti bieži nākas pārliecināties, cik liela nozīme tautu vēsturē var būt vienam cilvēkam, vienam vīram. Gan mazās, gan lielās lietās. Sākot kaut vai no latviskajai ainavai un dzīves izjūtai neatņemamajām lauku baznīcām, no kurām tik daudzas viena “tautu tēva” laikā tika sagrautas un izpostītas. Tajās, kuras tos laikus spēja pārdzīvot, vai tajās, kuras tagad slienas augšā no postažas, ļoti bieži var dzirdēt apkaimes ļaudis sakām — ja nebūtu bijis viena cilvēka, kādas vienkāršas lauku sievas vai kāda parasta lauku vīra, šis dievnams gulētu drupās. Cik daudz kādreiz var nozīmēt viens cilvēks — gan tādā salīdzinoši mazā lietā kā lauku baznīca, gan lielās lietās — kā valsts un tauta. Ja neatrastos tā viena cilvēka, tā viena vīra, kas ir vajadzīgā brīdī gatavs kaut nātres kailām rokām satvert, daudz kas varēja būt citādi un daudz kā vispār varēja nebūt. Paldies Dievam, mūsu tautai ir bijuši tādi vīri un tādas sievas — gan lielās, gan mazās lietās.

Mēs pavadām pēdējā gaitā Jāni Jaunsudrabiņu un viņa ģimeni. Gan jau tas pats tika sacīts arī tur, Vācijā, pirms 35 gadiem, — ka viņš tiek pavadīts pēdējā gaitā. Taču tādiem kā Jānis Jaunsudrabiņš, kurš daudziem citiem atkal un atkal atgādināja “Piemini Latviju!”, pēdējā gaita var būt tikai ceļš atpakaļ uz Latviju, uz tēvu zemi, uz zemi, kuras dvēselei viņš savā mērā un ziņā ir bijis par tēvu. Bez tā nav beidzamā piepildījuma un miera. Mēs esam iemācīti ar lielām aizdomām raudzīties uz visu un visiem, kas kāro pielikt sev dižus vārdus. Mums ir pazīstami un mīļi Baltais tēvs un Debesu tēvs, bet no tādiem, kas sev grib pielikt vārdus “tautas tēvs” — no tādiem lai Debesu tēvs mūs pasargā. Pietiekami sāpju un nāves no tādiem ir gājis pār pasauli un arī pār Latviju. Pārāk daudz latviešu vīru un sievu ir gājis svešumā vai nāvē. No tādiem pat zeme cenšas atbrīvoties. Atmodas laiku kinostāstā “Grēku nožēlošana” viens tāds baismīgais “tautas tēvs” nevarēja palikt zemes klēpī, bet beidzot tika nomests pa krauju līdz ar atkritumiem. Bet mēs, latviešu tauta, šodien, nevarēdami samierināties, ka Jāņa Jaunsudrabiņa kauli atdusas kaut kur tālu svešā zemē, esam viņu veduši mājās, tuvāk pie mums. Jo tā katrai tautai ir tāda būtiska sakņu izjūta, drošības izjūta — še guļ mūsu tēvu un māšu, mūsu patriarhu kauli. Te mēs esam mājās, dzimtenē, tēvu zemē. Tēvu zemē. Viens no tādiem šai zemei nenoliedzami bija Jaunsudrabiņš. Vai kāds ir izaudzis liels bez “Baltās grāmatas” un “Zaļās grāmatas”? Bez “Aijas”, bez “Augšzemniekiem”? Būtu lieki tagad mēģināt pārskaitīt viņa grāmatas un gleznas. Ja šodien no daudziem, daudziem latviešiem, kas miruši svešumā, vienu esam gribējuši pārvest mājās — ne tikai ģimenei, tuviniekiem, bet zemei un tautai, tad mums tas ir bijis vajadzīgs tādēļ, ka Jānis Jaunsudrabiņš ir bijis savā veidā un mērā mūsu tautas dvēselei par tēvu. Tas ir tas gadījums, kad cilvēks, droši vien par to pat nedomādams, ir bijis savai tautai tik nozīmīgs un veidojis līdzi vidi, kurā veselas paaudzes ir uzaugušas un ieguvušas savu seju, savu īpato dvēseli. Viņš ir veidojis gaisotni, kurā, uz mirkli patapinot citu rakstnieku vārdus, valda Dievs, daba, darbs un cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem.

Taču Jaunsudrabiņš nav tikai pagātne vien. Var būt, ka tagad, kad katrs bērns zina, kur atrodas Brīvības piemineklis, — nu, protams, blakus “Makdonaldam”, kad sarkanbaltsarkanais karogs un “Dievs, svētī Latviju!” daudziem jauniešiem šķiet vien veču sentiments, kad vārds “patriotisms” daudzu ausīm sāk šķist pārāk uzmācīgs, viņš top aizvien nozīmīgāks. Svarīgāk nekā jebkad agrāk ir, ka mūsu patriarhu kauli un viņu gara mantojums ir šeit. Ka šis mantojums top ne tikai atklāts, bet arī saņemts. Lai mēs par to cīnītos, vēlēdamies to iemantot sev. Cīnītos, kā daždien cīnāmies par materiālām lietām. Tādēļ, paldies Dievam, ka Viņš mums ir devis tādus vīrus kā Jaunsudrabiņš un arī tādus, kuri ir sapratuši viņa klātbūtnes nozīmību un darījuši viņa atgriešanās dienu iespējamu. Viņiem lai šodien īpaša pateicība.

“Piemini Latviju!” — diez vai ir vēl kāda cita tik cildena Augstā dziesma Latvijai. Viss Latvijas skaistums, visa dzimtenes mīlestība te ietērpta krāsu, skaņu, smaržu un jēdzienu tēlos. Jaunsudrabiņš pats teica, ka augstākais mirklis no tā visa viņam ir bijis brauciens uz baznīcu. Kopā ar ģimeni, ar sievu, ar visiem mīļajiem. Zvaniņiem skanot, uz Ziemsvētku dievkalpojumu, kur tāds gaišums, siltums un miers. Kur tiek pasludināta labā vēsts, ka Kristus Glābējs ir klāt! Klusa nakts, svēta nakts... Šodien laikam šāds brauciens pēdējo reizi, kopā ar sievu Natāliju un meitu Liliju un ar pateicīgo latviešu tautu, zvaniem skanot, uz Neretas baznīcu un kapsētu. Šim ceļam mēs novēlam un izlūdzamies no Dieva mieru, gaišumu un prieku. Kristus teica: “Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu. Jūsu sirdis lai neizbīstas un neizsamist. Mana Tēva namā ir daudz mājokļu, es aizeju jums vietu sataisīt. Un, kad es būšu gājis un vietu sataisījis, es nākšu atkal, lai ņemtu jūs sev līdzi. Lai tur, kur esmu es, būtu arī jūs.” Tā ir labā vēsts tiem, kas Kristum uzticas un seko. Pavadot Jāni Jaunsudrabiņu un viņa ģimeni, darīsim to, pieminēdami, ka viņš bija kristīts šai ticībā, kuras ceļu ejot, beidzamais gājums ir Dieva klātbūtnes un mīlestības apmirdzēts. Lūgsim Dievu, lai viņš tos uzlūko savā žēlastībā, mīlestībā un piedošanā un lai piepildās pravieša Jesajas vārdi: “Ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā — mirtes. Un tas būs tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.”