MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Rakstnieks atgriežas mājās

Ir piepildīta Jaunsudrabiņa griba

Turpinājums

no 1.lpp.

“Kā sniegi kalnu galotnēs lai mūžam balti būtu mēs” — gaisma un dvēselisks spēks ar dziedātāju balsīm pielej Doma varenās velves, kad tās atvadās no Jāņa Jaunsudrabiņa un viņa ģimenes.

Lielais Rakstnieku savienības autobuss, daži mazāki, rindiņa vieglo automašīnu — pavadītāju pulks, kas izbrauc no Rīgas, nav pārāk liels. Toties pie Neretas baznīcas savu Rakstnieku sagaida Tauta. Cik pareizs gan bijis lēmums apglabāt Jaunsudrabiņu dzimtajā pusē! Atvadu sveicienus māj gan ģimenes kartupeļu tīrumā, gan vīri malkas laukumā. Braucēju ir daudz, bet pavadītāju vēl vairāk.

Ķišku kapos gājiens virzās uz kalniņu, kur atdusas Jāņa Jaunsudrabiņa vecvecāki un citi tuvi cilvēki. Visu ceļu apmirdz sveču liesmiņas skolas bērnu plaukstās. Dzied sieviešu koris “Līga” un valsts kora “Latvija” vīri.

Prāvests Modris Plāte:

Šodien Latvija piemin Jaunsudrabiņu. Ar rakstnieka un viņa ģimenes locekļu pīšļu atgriešanos Latvijā Jaunsudrabiņš varbūt ir spēris vienu soli pretī Mūžībai, mēs — tai skaidrībai, par kuru domāja rakstnieks, kad aicināja mūs mūžam baltiem būt. Kā uzsver mācītājs, tas ir tik svarīgi tieši pašlaik, kad sabiedrība pārdzīvo morālu krīzi un daudzi joprojām domā: sakārtosim vispirms ekonomiku un tad jau to cilvēku — pēc tam, kaut kā. Kad ar muti dažreiz par daudz tiek pieminēts Dievs un Latvija, bet sirdī nenotiek nekas.

Runā rakstnieks

Zigmunds Skujiņš:

“Es sēdēju zālē starp pienenēm un stabulēju, acis piemiedzis un vaigus piepūtis. (..) Ja nu tur no augšas raudzījas uz zemi Dievs, tad viņš manas gaišās galvas nevarēja atšķirt no pieneņu ziediem. Bet var būt, ka viņš mani tomēr redzēja un ievēroja. Varbūt viņš lika eņģelim pasaukt manu tēvu, saņēma viņu pie elkoņa, rādīja un teica: “Redzi, Jāni, kur tavs dēls zem vītola. Tu viņu atstāji bāreni. Viņam mugurā pakulu krekls, bet viņš stabulē un zied kā puķe.””

Tā “Baltā grāmatā” par sevi stāsta rakstnieks.

Kopš dienām, kad mazais Jaunsudrabiņu Jānis stabulēdams sēdēja pieneņu pļavā, mūžībā aiztecējis gadsimts ar piektdaļu. Laiks, šī brīnumainā vara, kas sevi atklāj caur pārveidībām, atraisot mezglus un bezkaislīgi sakārtojot vērtības, tagad izdarījis ar mums gandrīz to pašu, ko mazā Jāņa iedomās Dievs, kas liek eņģelim pasaukt Jāņa tēvu. Jo vai tad mēs te šodien Ķišku kapsētā stāvam tikai, lai paraudzītos uz šķirstiem ar nīcībai pakļautiem pīšļiem? Nē, mēs tiekam pacelti it kā augstienē, kas ļauj labāk redzēt un saprast nodzīvotos mūžus, laiku un sakarības, kas paveras vienīgi kopainā. Un pirmais, kas atklājas, — rakstnieks pats nule citētajās rindās par sevi daudz ko jau pateicis. No Brigaderes, Akuratera, Virzas, Blaumaņa darbiem var izveidot bagātu gleznu izstādi ar mūsu zemes un debesu portretiem. Bet Jaunsudrabiņa un dabas saplūšana ir tik pilnīga, ka viņš izjūt bailes, vai Dievs viņa gaišo pakausi nenotur par puķi. Nav mums otra tāda rakstnieka, kas sarunā ar Latvijas dabu tik dziļi iegrimtu: “Tev, kas mani lolojusi maigāk nekā mātes rokas, tev, kas remdi manas mokas, kad es nāku tavā mierā, tev lai visas baltās liesmas, pati ko man sirdī dedzi, tev lai visas manas dziesmas!”

1944. gadā Jaunsudrabiņš no Ropažiem dodas trimdā, mantību sakrāvis divriču ratiņos. Ko viņam visvairāk žēl atstāt? “Pirmām kārtām žēl Gaujas. Tad jauno ābelīšu... Vēl žēl meža un vakara mākoņu virs tā.”

Runājot par Jaunsudrabiņa devumu mūsu literatūrā, parasti min “Balto grāmatu”, triloģiju “Aija”, “Atbalss”, “Ziema” un romānu “Jaunsaimnieks un velns”. Jā, tie latviešu rakstniecības mantnīcā ieņem goda vietu starp prozas dārgumiem. Tomēr par īpatnējāko grāmatu, kam latviešu literatūrā nav līdzvērtīgas un kurā Jaunsudrabiņš atklāj savu dvēseli kā uz delnas, manuprāt, jāatzīst 1921. gadā iznākusī “Ar makšķeri”, kam 1935. gadā pievienojas tēlojums “Ūdeņi”. Iespējams, ka reiz pienāks laiks, kad “Mūsmāju” Jāņa prieki un bēdas lasītājiem vairs nebūs īsti aizsniedzami. Taču alkas pēc skaidriem ūdeņiem nezudīs nekad. Jau šodien abi Jaunsudrabiņa tēlojumi skan kā teiksmainas vīzijas, un diemžēl arī vienīgā iespēja atgriezties zaudētajā ūdeņu paradīzē.

Jaunsudrabiņa skolas gadus aptumšo pārkrievošana. Mācības latviešu valodā tolaik notiek pirmajās divās klasēs. Izglītība maksā lielu naudu, kas trūcīgajiem latviešiem nav pa kabatai. Tāpēc tas ir autodidaktu laiks.

Jāņa Jaunsudrabiņa biogrāfijā laikmeta lielie satricinājumi ārējus notikumus ieraksta maz. 1905. gada revolūcijas laikā viņš ir Minhenē. Pasaules karu pārlaiž Baku. Raksta, glezno, gūst atzinību. Uz ārzemēm Jaunsudrabiņš dodas arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, taču no sava latviskuma nezaudē nenieka. Redzēto, izjusto iestrādā savdabīgos sacerējumos, taču ārišķīgi neko klāt nekarina. “Kam nav labi savās mājās, tam nebūs labi nekur,” viņš saka. Laikā, kad daļa latviešu rakstnieku uz notikumu un attiecību pretišķībām raugās caur bauslības postulātiem vai šķiriskām gudrībām, Jānis Jaunsudrabiņš atbildi uz svarīgākajiem jautājumiem meklē cilvēciskajos instinktos, pamatlīnijās viņš ir likteņa tēlotājs. Un kā tāds vienmēr stāvēs mūsu dižāko rakstnieku pulkā, garā mūža darbu pārvērtis par pieminekli pats savam liktenim.

1955. gadā — jau mūžu tikpat kā nostaigājis — viņš no Vācijas raksta uz Stokholmu kritiķim Jānim Rudzītim: “Es sāku atzīt, ka manu darbu vērtība nav labumā, bet latviskumā.” Jaunsudrabiņa pieticība prasa labojumu. Viņš ir gan latvisks, gan labs. Un tāpēc tik daudzās paaudzēs visur, kur mīt latvieši, viņu lasa, mīl un ciena.

Jaunsudrabiņš pats pēc gariem ceļiem nu atgriežas Neretas pusē, bet viņa gars pie viena punkta nav piesienams. Tam mājvieta bijusi un būs Latvijā no vienas malas līdz otrai. Par savu viņu var saukt gan augšzemnieki, gan kurzemnieki, gan vidzemnieki, gan latgalieši. Visiem tiem kāda loma Jaunsudrabiņa mūžā.

Karstās vasaras dienās, kad nekādas atmosfēras frotnes no tālām malām netuvojas, kā balti ozoli Latvijas debesīs izaug majestātiski mākoņu milzeņi. Izaug tepat uz vietas, valgumu paņemdami no apakšā zilgojošām upēm, ezeriem un strautiem. Šie, kas izauguši no mūsu zilo spoguļu dvašas, ar citiem nav salīdzināmi. Tāds dižens, skaists un gaišs Latvijas radīts mākonis man liekas Jānis Jaunsudrabiņš.

Diemžēl rakstnieka atgriešanos aptumšo apziņa, ka Latvijas pašreizējie valdītāji iespēju nolīdzināt parādu trimdiniekam atstāja neievērotu. Paldies dievam, vajadzīgos līdzekļus sagādāja atsaucīgs cilvēks. Privātpersona. Es noraidu kā nepatiesu jautājuma nostādni, it kā Jaunsudrabiņam kaut kas bija jādod, kaut kas jāpiešķir. Jānis Jaunsudrabiņš savam un savu tuvāko cilvēku — sievas Natas un meitas Lilijas — mājupceļam ir nopelnījis tūkstoškārt. Piecdesmit gadus viņa darbi drukāti skolas grāmatās. Tie raidīti radioiestudējumos un rādīti tālrādē. Pēc Jaunsudrabiņa prozas uzņemtas divas filmas. Iznākuši Kopotie raksti 15 sējumos. Tas viss izrādās aizmirsts. Nepārmetīsim šiem cilvēkiem. Viņi ir tādi, kādas viņu intereses. Pārmetīsim sev, ka viņus esam iecēluši krēslos, kuros tie sēž.

... Varbūt tas pats eņģelis, kam Dievs lika pasaukt Jaunsudrabiņa tēvu, tagad paņēmis pie rokas un atvedis dēlu. Un viņš tur, no augšas, uz mums noskatās. Tā nu mēs te stāvam savos pakulu kreklos. Atnākuši ar cieņu un mīlestību sirdī. Ne jau tikai uzmest trīs smilšu saujas, bet lai kļūtu par liecinātājiem nākamajām paaudzēm, ka pie kapa nekas nebeidzas. Jānis Jaunsudrabiņš iekūst tautā savā tēvzemē, neatkarīgajā Latvijā, kur visi, cerams, kādreiz ziedēs kā puķes pļavā.

Pasaules brīvo latviešu apvienību un Latviešu tautas kopību Vācijā pārstāv

Arturs Cipulis:

— Es pēc 14 dienām atkal esmu Neretā. Nesu pēdējās ardievas no visas pasaules latviešiem. Septiņpadsmit mūža gadus Jaunsudrabiņš pavadīja trimdā. Šķirts no Latvijas un savu lasītāju un cienītāju lielā pulka, viņš dzīvoja trimdas latviešu lokā un ar lielu degsmi turpināja rakstīt un gleznot. Latviešu tautas daļā, kas pēc kara bija nonākusi Vakareiropas zemēs, bija liels skaits rakstnieku, komponistu, mākslinieku, aktieru, kultūras darbinieku. Visi dzīvoja ar vienu domu un cerību, ka Rietumos un Austrumos izklīdinātā tautas daļa drīz varēs atgriezties mājās. Tautas izdzīvošana 50 gadus bija pakļauta svešu varu un apstākļu ietekmei un diktatūrai. Visgrūtāk klājās mūsu deportētajiem un izsūtītajiem tautiešiem Austrumos. Rietumos izkliedētā tautas daļa varēja turpināt savu latvisko dzīvi, rūpēties par izglītību, kultūru, mākslu. Mēs neizklīdām Rietumu lielajā ļaužu masā, mēs kā tautas daļa apzinājāmies savu pienākumu pret tautu dzimtenē. Mēs gribējām un varējām izdzīvot svešā zemē, neizkust lielajā asimilācijas katlā. Ar mums bija Jānis Jaunsudrabiņš, Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte, Niklāvs Strunke, daudzi jo daudzi mūsu gara milži. Viņu klātbūtne deva mums paļāvību un ticību, stiprināja pārliecību, ka tautas nebrīve nebūs mūžīga un mēs varēsim atkal atgriezties dzimtenē.

Šodien mēs guldām mūsu lielā rakstnieka un viņa ģimenes locekļu mirstīgās atliekas dzimtenes zemē. Tā ir atgriešanās. Arī viss rakstnieka literārais pūrs ir atgriezies dzimtenē. Visus trimdas gadus par Jaunsudrabiņu rūpējās, viņa tuvumā bija ne vien piederīgie, bet arī daudzi latviešu kultūras darbinieki. Šodien īpaši gribas pieminēt divas personas, kas ļoti daudz darījušas tur un šeit, lai saglabātu Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņu. Un tās ir Ilze Līduma šeit un nelaiķe Austra Rudzīte, Minsteres ģimnāzijas skolotāja, kuras tik daudz darījušas, lai tiktu saglabāts viss rakstnieka literārais mantojums.

Trimdā Jānis Jaunsudrabiņš uzrakstīja tēlojumu krājumu “Bez dzimtenes”, grāmatu “Es stāstu savai sievai”, kurās tēlotas bēgļu izjūtas, trimdinieku dzīve svešumā. Iznāca daudz vērtīgu darbu, bet es atkal un atkal gribu uzsvērt, ka par pašu galveno grāmatu, īstu ceļa rādītāju mums visiem kļuva “Piemini Latviju!”, kas tika izdota trīs reizes.

Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Aigars Jirgens

atgādina, ka Jāņa Jaunsudrabiņa mūžs nav bijis ne viegls, ne vienkāršs. Viņa likteni malušas tās pašas dzirnavas, kam gājusi cauri latviešu tauta šajā gadsimtā, sākot ar 1905. gadu un beidzot ar bēgšanu no otrreizējās padomju okupācijas 1944. gadā. Jaunsudrabiņš darbojās rakstniecībā un glezniecībā, politiskajās norisēs aktīvi neiesaistoties. Varbūt tieši tāpēc neviena vara nav uzdrošinājusies viņu noliegt. Dzimtenes izjūta bijusi arvien spēcīga viņa darbos kā viena no vērtīgākajām Jaunsudrabiņa personības īpašībām. Un varbūt mūsdienu atvērtajā pasaulē tā mums visiem visvairāk vajadzīga. Un ir zīmīgi, ka pašreizējos pārmaiņu laikos mūsu bieži vien nesakārtotajā vidē atgriežas vīrs, kas allaž bijis lēnprātīgs, savaldīgs, nepretenciozs sava darba darītājs. Un vēl gribētos atgādināt Jaunsudrabiņa vārdus, ko varam izlasīt viņa 1912. gadā rakstītā vēstulē Andrejam Upītim: “Patiesībā taču mēs visi ticam savās sirdīs gaišākai nākotnei, kaut arī šīs ticības apliecināšana vārdos katram savādāk skan.”

Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas pašaizliedzīgais kopējs, Neretas pagasta ilggadējais saimnieks

Tālis Zālītis:

— Šajā dienā vienu no saviem dēliem un divas no savām meitām ir sagaidījusi arī mūsu visu māte — Latvija. Ilgus gadus daudzi tika jautājuši — kāpēc Jaunsudrabiņam vajadzēja toreiz bēgt? Viņš taču bija tik godīgs cilvēks, ar gaišu, skaidru dvēseli! Tieši tāpēc, lai saglabātu šo skaidro, gaišo dvēseli, viņam vajadzēja bēgt. Baigais gads brīdināja: “Arī tevi tas var skart!” Tāpēc arī viņš devās trimdā, lai šodien varētu atgriezties ar skaidru un gaišu dvēseli, ko viņš nav zaudējis nekad.

Atvadu vārdus saka Latvijas Republikas ģenerālprokurora vietnieks neretietis

Oļģerts Šabanskis,

kas ar prāvo naudas ziedojumu palīdzējis piepildīt sava novadnieka vēlēšanos atdusēties Latvijas zemē:

— Mūsu mazais ganiņš un kalpa zēns, mūsu dižais vārda un otas meistars ir atgriezies mājās. Atgriezies no Vāczemes — caur leišu zemi, pa mūsu baltajiem lielceļiem, apstājoties Rīgas Domā un pieturot pie Neretas dievnama un Mūsmāju ceļa gala. Pieturot pateicībā, jo Jānis Jaunsudrabiņš savā “Baltajā grāmatā” ierakstījis arī šādas rindas: “Esi mūžam sveicināta tu, pelēkā smilts, kas tu manas pēdas kādreiz saņēmusi mīkstām rokām! Esiet mūžam sveicināti jūs, mīļie cilvēki, kuri daudzkārt vadījāt manus soļus un manas domas uz visu labu!” Zeme paņem savu tiesu. Mums paliek viņa darbos paustās domas, paliek novēlējums darīt darbu, mīlēt dabu, cienīt cilvēku, nekad neaizmirst savu dzimteni. Lai viņa baltās domas un darbi ir ar visiem mums, lai mēs mūžam saglabātos ar viņu un viņš — ar mums!

Vienu no viscilvēciskākajām lappusēm Jaunudrabiņa biogrāfijā liek atcerēties

Marija Smeķerstāne —

viena no abām māsiņām, kas pēc 1927. un 1928. gada lielajiem plūdiem Latgalē tika uzņemtas rakstnieka ģimenē.

— Sākumā Tu biji mūsu onkulis, tad mīļais onkulis un vēlāk — mīļais audžutēvs un tētis. Es atceros Tavu silto plaukstu, kad Tu pirmajā vakarā saņēmi manu roku savējā. Tu mūs audzināji, skoloji, mācīji uz visu labu. Un, kad vēlāk es jau labi pelnīju un gribēju Tev kaut kā atlīdzināt, Tu man devi pamācību: “Ja vien vari, palīdzi citiem!”

Ziedus noliek un svecītes iededzina Neretas un apkārtējo pagastu skolotāji un skolēni, pārstāvji no Garkalnes, kur ir Jaunsudrabiņa mātes atdusas vieta ar pelēkā laukakmenī iekaltiem dzejnieka vārdiem: “Apciemojis māti viedu, noliecies un noliec ziedu”. Svecītes deg arī Neretas vidusskolas zālē, kur klāts galds Jaunsudrabiņa ģimenes atgriešanās svētku dalībniekiem. Savās pārdomās par šī notikuma svarīgumu un lielumu dalās Neretas pagasta galva Guntis Ozoliņš un ciemiņi. Runā Lija Brīdaka, Māris Čaklais, Jāzeps Pīgoznis, Jānis Ķuzulis, Andris Vējāns, Viktors Avotiņš un daudzi citi. Jāņa Branta sieviešu koris “Līga”, bez kura nav noticis neviens Jaunsudrabiņa piemiņas sarīkojums, vedina uz dziedāšanu. Skan gan Rasmas dziesma “Nodzisa vakara blāzma”, gan “Mazs bij' tēva novadiņis”, kas tik labi iederas vakara noskaņā.

Dzejniece Māra Zālīte

piemin to gaišo, lielo prieku, ka noticis tas, ko pirmām kārtām vēlējies pats Jānis Jaunsudrabiņš. Noticis tas, par ko vēl nesen mēs nevarējām ne cerēt, ne sapņot:

— Kad svinējām Jaunsudrabiņa 100. dzimšanas dienu, man kā Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas grupas dalībniecei bija tas gods būt klāt, kad atklāja piemiņas akmeni, kas tika nosaukts par Simtiņu. Un man bija arī tas lielais gods rakstīt vēstījumu nākamajām paaudzēm, ko likām zem šī akmens. Un, tā kā te nebija cenzora, neviens nestāvēja starp mani un to tālo nākotni, es uzdrošinājos izteikt cerību, ka Jānis Jaunsudrabiņš būs šeit Latvijā un Latvija būs brīva. Tas arī ir noticis. Es domāju, ka tagad ar Jāni Jaunsudrabiņu un viņa piederīgajiem ir kļuvis vairāk Latvijas, vairāk Latvijas zemes, vairāk Latvijas darba un dabas.

Tiek minēta arī kāda autobusā noklausīta saruna. Skolotāja savām audzēknēm liek pie sirds: “Meitenes, neaizmirstiet šo brīdi! Kad jūs jau būsit vecas, saviem mazbērniem varēsit stāstīt: “Te guļ mūsu rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Es pati savām acīm redzēju, kā viņa šķirstu pārveda no Vāczemes, lai viņš būtu mājās.” Neretieši par saviem bērniem un savām saknēm bija domājuši. Rīgas Domā daudz bērnu un jauniešu neredzēja. Laikam skolās par šo dienu nebija runāts.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Prāvests Modris Plāte ar pavadītājiem

No Jaunsudrabiņa atvadās visa Nereta, visa Latvija

Šķirstus sedz Neretas sievu austas segas

Izejot no Rīgas Doma

Asteres un dālijas no dzimtās puses dārzu kopējām

Dzied sieviešu koris “Līga”

Ojāra Feldberga veidotais piemineklis kļūs par piemiņas ansambļa centru

Runā rakstnieks Zigmunds Skujiņš...

...neretietis Oļģerts Šabanskis...

...rakstnieka audžumeita Marija Smeķerstāne...

...Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aigars Jirgens...

...PBLA valdes loceklis Artūrs Cipulis.