Runas. Referāti

Par Latvijas laukiem uz XXI gadsimta sliekšņa

Dr.prof. Voldemārs Strīķis, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidents, Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors:

Lauksaimniecība: loma, attīstība, problēmas mūsdienu kontekstā

Lauksaimniecības loma

Lauksaimniecība Latvijā ir cieši saistīta ar visu lauku vidi, ar to attīstību. Lauku apvidos dzīvo 30,8 procenti iedzīvotāju. Šiem iedzīvotājiem lauki, pirmkārt, ir dzīves veids. Šis dzīves veids Latvijā jāsaglabā, kas ir arī latviešu nācijas saglabāšanas svarīgs priekšnoteikums.

Lauksaimniecība Latvijā ir arī svarīga tautsaimniecības nozare. Mūsu valstī zeme un pārējās dabas bagātības ir galvenie izejvielu avoti. Tos izmantojot, jācenšas attīstīt konkurētspējīgu, racionālu, ienesīgu ražošanu - uzņēmējdarbību. Lauksaimniecībā tiek ražotas izejvielas rūpnieciskai pārstrādei. No tām tiek ražoti pārtikas produkti un daudzi patēriņa priekšmeti.

Agrārie zinātnieki ir vispusīgi pētījuši lauksaimniecības lomu, noteikuši tās galvenos uzdevumus. Proti:

- lauku attīstība, saistot to ar apkārtējās vides aizsardzību;

- pašapgāde ar galvenajiem lauksaimniecības produktiem atbilstoši veselīga uztura normām par patērētājiem pieņemamām cenām;

- laukos strādājošo ienākumu līmeņa atbilstība pārējās tautsaimniecības nozarēs nodarbināto ienākumiem;

- zemes, meža un ūdens resursu, kā arī vietējo enerģijas avotu racionāla izmantošana, ekonomiskās efektivitātes kāpināšana;

- lauksaimniecības racionāla attīstība un ražošanas resursu optimāla izmantošana, lai lauksaimniecības produktu ražošana būtu konkurētspējīga kā iekšējā, tā ārējā tirgū;

- izglītības, zinātnes un konsultatīvās darbības prioritāte kā lauku attīstības priekšnoteikums.

No teiktā iespējams formulēt arī lauksaimniecības lomu Latvijā.

Agrārās nozarēs ir nodarbināti, proti, lauksaimniecībā, tās apgādē, pārtikas produktu ražošanā un tirdzniecībā, meža nozarēs, zivsaimniecībā, apmēram 40 procenti no darbspējīgajiem iedzīvotājiem, kaut pašā lauksaimniecībā mazāk nekā puse no tiem - 17 procenti. Perspektīvā no agrārām nozarēm lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars samazināsies.

Agrārajās nozarēs tika ražots arī apmēram 30 procentu no nacionālā kopprodukta. Pēdējos gados, palielinoties pakalpojumu sfērās ražotam iekšzemes kopproduktam, bet sarūkot tautsaimniecībā, arī lauksaimniecībā ražošanas apjomam, lauksaimniecības apjoms gan absolūti, gan relatīvi ir samazinājies.

Tas noticis tāpēc, ka Latvijas lauki pārdzīvo kardinālu reformu un pārvērtību procesu, kas dziļi skāris lauksaimniecības struktūru un īpašuma formas.

Šis process sakņojas Latvijas vēsturē, visā garajā zemniecības attīstības, tiesību un īpašuma iegūšanas un zaudēšanas, reformu un atdzimšanas gaitā. Latvieši garus gadsimtus tika dēvēti par zemnieku tautu. Lauksaimniecība bija tautas eksistences pamats. Tam veltīts agrārā zinātnieka A.Boruka darbs "Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā no senākiem laikiem līdz mūsdienām", kas izdots šogad 449 lappušu monogrāfijā.

Agrāro zinātnieku pētījumi rāda, ka jārada priekšnosacījumi, lai lauksaimniecībā ražotais iekšzemes kopprodukts tuvākajos gados atkal abolsūti strauji palielinātos. Tomēr jāatzīst, ka citās tautsaimniecības nozarēs ražošanai jāpieaug vēl straujāk. Līdz ar to relatīvi lauksaimniecības īpatsvars nepalielināsies un tas saglabāsies iekšzemes kopproduktā tuvu 10 procentu līmenim. Bet arī šis īpatsvars lauksaimniecību saglabās galveno tautsaimniecības nozaru vidū. Ja pieskaitīsim arī lauksaimniecības produktus pārstrādājošās (miltu un maizes, piena, gaļas un to produktu, dzērienu, stērķeles, cukurrūpniecības u.c.) nozares, neskatoties uz pakalpojumu nozaru prognozējamo ievērojami straujāku attīstību, šīs nozares iekšzemes kopproduktā varētu dot 20-25 procentus.

Lauksaimniecībā tiek izmantota viena no galvenajām Latvijas dabas bagātībām - zeme. No Latvijas kopplatības 6,46 milj. hektāriem, lauksaimniecības zemes ir 2,81 milj. ha jeb 43,5%. Latvijā ir 2,54 milj. ha lauksaimnieciski izmantojamas zemes, no tās nosusināta 1,57 milj. ha.

1997.gada sākumā zemes lietotāju skaits bija: zemnieku saimniecības - 94905, piemājas saismniecības - 156600, personīgās palīgsaimniecības un sakņu dārzi - 16680, individuālo augļu dārzu lietotāji - 81902, specializētas valsts saimniecības - 81, statūtsabiedrības - 474 un citi lauksaimniecības uzņēmumi - 631.

Lauksaimniecībā nozīme ir gan ražošanas, gan sociālajai infrastruktūrai.

Lauksaimniecības attīstība

Latvijas tautsaimniecības, arī agrāro nozaru attīstības galvenie nosacījumi ir:

- politiskie,

- tiesiskie,

- ekonomiskie,

- bioloģiskie,

- tehniskie un tehnoloģiskie,

- sociālie, tajā skaitā izglītība

un zinātne.

Laika gaitā šie nosacījumi ir dažādi ietekmējuši lauksaimniecības attīstību. Pēc Latvijas kā neatkarīgas valsts pasludināšanas 1918.gadā lauksaimniecība izgājusi sarežģītu, līkloču attīstības ceļu. Ļoti strauji lauksaimniecība attīstījās 1920.-1940.gados. Ļoti labvēlīga un lauksaimniecības attīstību veicinoša bija agrārā politika. Latvijas zemniecība saņēma zemi un valsts atbalstu. Attīstījās lauksaimniecības izglītība un zinātne. 1938.gadā, kas raksturīgs pēdējiem pirmskara gadiem, salīdzinot ar 1913.gadu, kad Latvijā lauksaimniecība bija ievērojami labāk attīstīta kā pārējā cariskajā Krievijā, lauksaimniecības produkcijas apjoms pieauga 2,1 reizi, tajā skaitā augkopības - 2,5 reizes, bet lopkopības - 1,9 reizes. Latvija lauksaimnieciskās ražošanas līmeņa ziņā līdzinājās Somijai un tuvojās Dānijai, kurai bija visattīstītākā lauksaimniecība. 1935.gadā Latvijā uz vienu iedzīvotāju patērēja 85 kg gaļas un gaļas produktu, kā arī 566 kg piena un piena produktu, kas bija viens no augstākajiem rādītājiem pasaules valstu vidū.

1940.gadā Latvija zaudēja valstiskumu. Tika pasludināta zemes nacionalizācija. Norisinājās 1941.gada deportācijas uz Sibīriju, kur nokļuva arī izglītotākie, aktīvākie zemnieki. Lielus zaudējumus Latvijai, tās lauksaimniecībai nodarīja karadarbība tās teritorijā. Kara beigās, atceroties 1941.gada deportācijas, daudzi saimnieciski spējīgākie zemnieki evakuējās uz Rietumiem. Pēckara periodā 1948.-1950.gadā norisinājās piespiedu kolektivizācija. Ražošanas līdzekļi varēja piederēt tikai valstij. 275 tūkstoši zemnieku saimniecību tika likvidētas. Atkal daudzi zemnieki tika deportēti uz Sibīriju. Tika veidotas ekonomiski nepamatotas, arvien lielākas un lielākas saimniecības - kolhozi un sovhozi. Pirms neatkarības atjaunošanas 1990.gadā šādu saimniecību skaits bija apmēram 600, ar vidējo kopplatību 4000 ha. Līdzās pastāvēja arī piemājas saimniecības, kurās ražoja apmēram ceturto daļu no kopējās lauksaimniecības produkcijas.

Padomju varas piecdesmit gados, neskatoties uz lieliem kapitālieguldījumiem zemes meliorācijā, būvniecībā un tehnikas iegādē, kā arī lielu daudzumu par samērā zemām cenām piegādātiem minerālmēsliem un enerģētiku, augkopības produkcijas ražošana atpalika no pirmskara līmeņa un tikai lauksaimnieciskai ražošanai labvēlīgākajos gados (1970., 1988.) sasniedza pirmskara (1938.gada) apjomu. Lopkopības produkcijas ražošana, pateicoties lielam apjomam importēto graudu (1-1,5 milj. tonnu gadā), kas pārsniedza pašražotās spēkbarības apjomu, pieauga 1990.gadā salīdzinājumā ar 1938.gadu par 76 procentiem, jo palielinājās putnu gaļas, cūkgaļas un olu ražošanas apjoms, īpaši rūpnieciska tipa uzņēmumos.

Kopējais lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas apjoms 1990.gadā, salīdzinot ar 1938.gadu, bija pieaudzis par 36 procentiem, kas bija panākts, pateicoties ievestai spēkbarībai un zinātnei, kas sekmēja selekcijas un ciltsdarba attīstību.

PSRS agrākās politikas vērtējums ļauj lauksaimniecības attīstību Latvijā šajos gados iedalīt vairākos periodos.

Pirmais bija staļinisma periods, kad tika iznīcinātas zemnieku saimniecības piespiedu kolektivizācijas rezultātā. Tika likvidēts privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem, līdz ar to arī privātā iniciatīva, tika ignorēti zinātnieku ieteikumi. Rezultātā, piemēram, graudkopībā graudaugu ražas sniedzās tikai 5-6 centneri no hektāra un graudu kopievākums bija zem vienas trešdaļas no 1937.-1939.gadā vidējās graudu kopieguves.

Otrais bija Hruščova valdīšanas periods, kad tika nosodīts Staļina personības kults, tika revidēta dogma par to, ka ražošanas rīki drīkst piederēt tikai valstij, un atzina, ka tie var būt arī kolhozu īpašums. Nedaudz uzlabojās ražošanas ekonomiskā ieinteresētība. Lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenas tika paaugstinātas, un tās sedza vidēji strādājoša kolhoza produkcijas ražošanas izmaksas. Tika uzlabota arī lauksaimniecības materiāli tehniskā apgāde. Līdz ar to pieauga kultūraugu ražas un lopkopības produktivitāte, kā arī produkcijas kopieguve. Tomēr saglabājās komandekonomika, daudzās jomās netika ņemti vērā zinātnieku ieteikumi (kukurūzas audzēšanā u.c.). Tas neļāva racionāli izmantot zemi un citus ražošanas līdzekļus. Ievērojamā daļā saimniecību lauksaimnieciskā ražošana nesa zaudējumus.

Ar 1964.gadu sekoja Brežņeva periods. Tas sākumā raksturojās ar jaunu agrāro politiku. Bija cenšanās atrisināt pārtikas problēmu Padomju Savienībā. Intensīvi attīstījās zinātne. Bija cenšanās ekonomiski stimulēt ražošanu, attīstījās zemju meliorācija, lauksaimniecības mehanizācija un ķimizācija. Kopumā palielinājās kapitālieguldījumi lauksaimniecībā. Latvijā veicināja lopkopības produkcijas ražošanu, tika ieguldīti lieli līdzekļi dzīvnieku mītņu celtniecībā. Lielos daudzumos importēja lopbarības graudus. Tomēr saglabājās komandekonomika, netika pieļauts privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem, zemi. Līdz ar to gaidītais straujais lauksaimniecības produkcijas pieaugums uz resursu pieauguma rēķina vairākumā gadījumu izpalika. Laukos pieauga morālā degradācija, kuras cēlonis bija tālāka lauku dzīvesveida piespiedu pārkārtošana, sīko ciematu un viensētu likvidēšana un lielo agropilsētas tipa ciematu būve, kas izsauca laukos strādājošo pārvēršanu par lauku proletariātu.

Rezultātā PSRS lauksaimniecībā situācija saglabājās kritiska, jo tās attīstības tempi ievērojami atpalika no attīstītāko valstu lauksaimniecības. Īpaši zems bija darba ražīgums.

1985.gadā sākās Gorbačova periods - "pārbūve". Aktuāls kļuva jautājums par zemes īpašuma un lietošanas tiesībām, par zemniecības statusu. 1988.gada 4.oktobrī Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu "Par zemnieku saimniecībām". Tas lauku iedzīvotājos izsauca plašu atbalsi - tika iesniegti daudzi zemes pieprasījumi zemnieku saimniecību dibināšanai. Tomēr tas neatrisināja padomju varas gados notikušās patvarības.

Gorbačova "pārbūve" noslēdzās ar "dziesmotās revolūcijas" nosaukumu un Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu 1990.gadā.

Lauksaimniecībā tika pieņemts Latvijas Augstākās padomes lēmums "Par agrāro reformu Latvijas Republikā". Tas noteica, ka valdībai ir jārealizē zemes, ekonomisko attiecību un agrārās nozares vadības reforma.

Lauku apvidu zemes reformas likums, pieņemts 21.11.90., ko izstrādāja agrārie zinātnieki, izvirzīja mērķi - pakāpeniskas privatizācijas gaitā pārkārtot zemes lietošanas un īpašuma tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības laukos, lai veicinātu Latvijas tradicionālā dzīvesveida atjaunošanu, nodrošinātu dabas un citu resursu saimniecisku izmantošanu un aizsardzību, augsnes auglības saglabāšanu un celšanu, kvalitatīvu lauksaimniecības produktu ražošanas palielināšanu.

Latvijas kopējā platība aptver 6,5 milj. ha, no kuras 43 procenti ir meži, 40 procenti lauksaimnieciski izmantojamā zeme. 55 okupācijas varas gados, kad bija zaudēta valstiskā neatkarība, bija samazinājušās lauksaimnieciski izmantojamo zemju platības par 1,2 milj. ha, bet apmežojums pieaudzus par 1 milj. ha. Tomēr Latvijā arī pašreiz uz katru iedzīvotāju ir liela platība, turpat 1 hektārs lauksaimnieciski izmantojamās zemes.

Likums par zemes reformu attiecās tikai uz zemi, bet neskāra esošo lielsaimniecību - kolhozu, sovhozu un citu valsts saimniecību mantu - ēkas, būves, traktorus, mašīnas, lopus u.c. Visu ražošanas pamatlīdzekļu bilances vērtība 1988.gada beigās bija 6828,7 miljoni rubļu bez zemes vērtības.

Sākotnēji šos pamatlīdzekļus veidoja piespiedu kārtā apvienotā un ekspropriētā manta, īpašumi. Turpmāk šī vērtība pieauga laukos strādājošo darba rezultātā, kas viņiem netika izmaksāta. Sadalot zemi, radās nepieciešamība izlemt, ko darīt ar ražošanas līdzekļiem. Latvijas valsts Agrārās ekonomikas institūta zinātnieki izstrādāja likumu "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju" (pieņemts 21.06.91.). Likuma mērķis bija reglamentēt īpašuma formu maiņu kolhozos un valsts saimniecībās, kā arī atbalstīt privāto uzņēmējdarbību. Tas paredzēja šo saimniecību pārveidošanos statūtsabiedrībās un paredzēja iespēju turpmāk objektus un mantu privatizēt.

Privatizācijas gaita pierādīja, ka likumam bija trūkumi, kas deva iespēju padomju gados diezgan plašam morāli degradētam slānim privatizāciju izmantot savtīgos nolūkos.

Privatizācijas periodā 1991.-1993. gadā valstī notika straujš inflācijas process. Sevišķi strauji cenas palielinājās traktoriem, mašīnām, būvmateriāliem, minerālmēsliem, enerģētikai. Turklāt privatizācijas sākumā cenas lauksaimniecības produktiem tika fiksētas. Tas radīja cenu šķēres, kas ekonomiski nobremzēja lauksaimniecisko ražošanu, tā tika sašaurināta. 1992.gadā valsts no Latvijas Bankas aizņēmās kredītu ar 60% likmi graudu iepirkšanai par cenām, tuvām pasaules cenu līmenim. Daļa graudu ražotāju, kuri ieguva labas ražas un paguva ātri pārdot, bija ieguvēji, jo kredīta apjoms bija ierobežots. Bet kopumā lauksaimniecība no tā bija zaudētāja, jo Latvijā ieplūda liels daudzums lētāku kontrabandas graudu un to pārstrādes produkti, kas paralizēja vietējo labības produktu tirgu. Cenas lopkopības produktiem palika zemas, to ražošana kļuva neizdevīga.

Ekonomisko stāvokli pasliktināja arī Latvijas Bankas monetārā politika, pēc pārejas uz nacionālo naudas sistēmu nosakot ļoti augstu lata kursu pret visām pārējām valūtām un pie tam sekmējot kopš 1992.gada vidus nemitīgu lata kursa celšanos: tikai 1993.gadā lata kurss attiecībā pret ASV dolāru tika pacelts par 29%. Kāpjot lata kursam, pieauga ārzemju preču konkurences spēja Latvijas iekšējā tirgū, kā arī samazinājās lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijas konkurences spēja pasaules tirgū.

Sekas bija ražošanas strauja samazināšanās, bezdarba pieaugums un iedzīvotāju pirktspējas krišanās, kas samazināja kopējo pārtikas produktu patēriņu par vienu trešdaļu, bet gaļas un piena produktu vēl straujāk.

Sakarā ar to, ka Latvijā pārtikas produktu ražošana ievērojami pārsniedza iekšējo patēriņu, radās pārtikas produktu uzkrājumi, sevišķi sviesta un gaļas. Tas savukārt neļāva lauksaimniecības produkcijas pārstrādātājiem par lielākām summām norēķināties ar zemniekiem un pārējiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Šie parādi šobaltdien vēl visi nav samaksāti.

Savulaik, PSRS laikos, Latvijā pārtikas produktus arī ražoja ievērojami vairāk nekā patērēja. Tad uzkrājumi neradās, jo apmēram 1/3 no gaļas un piena produktiem bija jāpiegādā Maskavai un Ļeņingradai.

Minētie neizdevīgie ekonomiskie nosacījumi, kā arī kontrabandas pārtikas preču lielais ievedums par dempinga cenām noteica to, ka lauksaimnieciskā ražošana ļoti daudziem lauksaimniekiem nesa zaudējumus. Ražošanas apjoms ievērojami samazinājās.

Lauksaimniecības produkcijas indeksi (salīdzināmās cenās)

1990.gads - 100

1996.gadā, salīdzinot ar 1938.gadu, lauksaimniecības produkcijas kopapjoms samazinājās par 38%, bet, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, - par 58%.

1996.gadā lauksaimnieciskā ražošana vēl vairāk saruka un vairs nenodrošināja iekšzemes pārtikas produktu patēriņu. Pārtikas produktu uzkrājumi ar eksporta subsīdijām jau bija pārdoti. Atmatā tika atstāti apmēram 400 tūkstoši hektāru. Graudu kopieguve sastādīja 969 tūkst. tonnu, kas nenodrošināja iekšzemes patēriņu. Ievērojami samazinājās arī lopu skaits un lopkopības produkcijas ieguve. Tas liecina, ka Latvijas lauksaimniecībā iestājusies dziļa agrārā krīze.

Lauksaimniecības

attīstības problēmas

Agrārie zinātnieki, kas aktīvi piedalījās pie agrārās reformas likumdošanas izstrādes, aktīvi sekoja tās gaitai, analizēja tās norisi. Tika rīkotas mācības, LLU Ekonomikas, Zemes ierīcības un citu fakultāšu mācībspēki un studenti piedalījās zemes reformas un privatizācijas norisēs pagastos un rajonos. Ar apkopotiem materiāliem uzstājās semināros, konferencēs, tika izdotas to tēzes, materiāli. Notika pieredzes apmaiņa Baltijas zinātnieku starpā. Tika iepazīta Rietumeiropas valstu pieredze.

1992.gadā pēc Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas nodibināšanas pirmajā tās kopsapulcē tika izvērtēts zinātniskais potenciāls un noteiktas lauksaimniecības attīstības konceptuālās nostādnes. Pie šī darba strādāja visu zinātnisko institūciju zinātnieki un lauksaimniecības speciālisti. 1992.gadā tika sagatavots darbs "Agrārās reformas gaitas analīze un tālākās attīstības pamatvirzieni". 1993.gadā pētījumi tika apkopoti darbā "Latvijas lauksaimniecības attīstības koncepcija un tās realizācijas mehānisms laika periodam līdz 2000.gadam". 1994. un 1995.gadā lauksaimniecības politikas pētījumi turpinājās. LVAEI tos apkopoja materiālu krājumā "Latvijas lauksaimniecība - attīstības iespējas, problēmas" un Latvijas Republikas Zemkopības ministrija krājumā "Lauksaimniecības gada ziņojums (1994.gads un 1995.gada 1.pusgads)".

1994.gadā Latvijas lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija, Zemkopības ministrija ar Vācijas Federatīvās Republikas Lauksaimniecības, mežsaimniecības un pārtikas ministrijas atbalstu un ar zinātnieku līdzdalību rīkoja piecus intensīvus seminārus:

1. Agrārā politika;

2 Agrārā informācija;

3. Agrārais tirgus;

4. Lauksaimniecības struktūrpolitika

un reģionālā attīstība.

Katrs seminārs ilga vienu nedēļu, kas noslēdzās ar secinājumu un priekšlikumu izstrādi.

Turpmākos gados šo semināru sērijā tika rīkoti vēl vairāki semināri. Uzmanība tika pievērsta Eiropas Savienības lauksaimniecības politikai, un viens no semināra materiāliem saucās "Latvijas lauksaimniecības politikas veidošana saistībā ar gatavošanos iespējamai iestājai ES". Latvijas valsts Agrārās ekonomikas institūts uzsācis izdot materiālu krājumus "Eiropas Savienība un lauksaimniecība Latvijā". Jau izdoti vairāki krājumi: "Eiropas Savienība un Latvijas lauksaimniecības politika", "Eiropas Savienības lauksaimniecības stratēģijas dokuments un tā komentāri" u.c.

Agrārās krīzes cēloņus un to pārvarēšanas ceļus analizējuši vairāki agrārie zinātnieki. Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta zinātnieki pēc Saeimas pasūtījuma prof. P.Guļāna vadībā veica pētījumu "Krīze Latvijas lauksaimniecībā un tās pārvarēšanas iespējas". LLU prof. E.Grinovskis publicējis darbu "Agrārās politikas koncepcija tautsaimniecības struktūrpolitikas aspektā", kur sniedzis agrārās krīzes cēloņu analīzi un iestājies par valsts atbalstu lauksaimniecībai.

Agrārie zinātnieki prof. A.Boruks, prof. K.Špoģis, LVAEI direktors A.Miglavs un šī institūta nodaļas vadītājs R.Zīle, kā arī Zemkopības ministrijas valsts sekretārs J.Lapše izstrādāja darbus "Koncepcija valsts stratēģijai laukos" un "Lauksaimniecības likums". Šajos dokumentos raksturoti lauksaimnieciskās ražošanas specifiskie apstākļi un nosacījumi, noteikta lauksaimniecības uzņēmumu specializācijas nepieciešamība un to kavējošies apstākļi (faktori), norādīta zemes īpašuma tiesiskās nostiprināšanas un zemes kadastra nepieciešamība, izstrādāta valsts stratēģija atsevišķās lauksaimniecības nozarēs:

- labības ražošana, pārstrāde, patēriņš;

- cukura un cukurbiešu problēma;

- eļļas augu sēklu izmantošana;

- linšķiedras ieguve un pārstrāde;

- kartupeļu ražošana un izmantošana;

- dārzeņu audzēšana un tirdzniecība;

- dārzkopības produkcijas ražošana

un izmantošana (pārdošana);

- piensaimniecība;

- gaļas lopu audzēšana;

- cūkkopība;

- putnkopība;

- neērto platību izņemšana no lauk-

saimnieciskās apgrozības.

Koncepcijā iestrādāta arī iedaļa "Lauku uzņēmumu (saimniecību) vispārējās attīstības procesi".

Agrārās reformas un, pirmkārt, reprivatizācijas rezultātā Latvijas Republikā izveidojās ap 188 tūkstošiem dažāda lieluma individuālo saimniecību, 103 valsts saimniecības un 814 uzņēmējsabiedrības. Vairums no tām ir sīksaimniecības un mazsaimniecības, kuras katra audzē dažādus kultūraugus un mājdzīvniekus savām pārtikas vajadzībām. Vēl maz ir tādu uzņēmumu (saimniecību), kuri jau stabili izvēlējušies specializācijas virzienus un efektīvi ražo konkurētspējīgu tirgus (preču) produkciju.

Iedaļā teikts:

1. Jasekmē saimniecību konkurences process, lai Latvijas lauki ražotu pietiekami lētu un labu konkurētspējīgu produkciju, koncentrējot daļu zemes un kapitālu ekonomiski stabilu uzņēmēju rokās, ievērojot reģionālās īpatnības.

2. Spēcīgas saimniecības, apgrozot pietiekami lielu kapitālu, var iegādāties un lietot efektīvu tehniku un mūsdienu tehnoloģiju, efektīvi izmantot kredītus, radīt darbavietas pārstrādes - realizācijas ciklos un ceļos, ražojot lētu augstas kvalitātes produkciju konkrētam mērķim, konkrētam tirgus segmentam, konkrētai nišai.

3. Līdzās spēcīgajām saimniecībām darbosies arī ļoti daudzas sīkās un nelielās saimniecības. Jāsekmē princips, ka katrai lauku un mazpilsētas ģimenei ir zeme, ko var izmantot atbilstoši savām interesēm un spējām.

Koncepcijā vēl ir iedaļas:

- produkcijas aprites problēmas;

- lauku pašpārvaldes sistēma;

- vides aisardzība un lauku infra-

struktūra;

- finansu resursi;

- valsts stratēģijas tiesiskās doku-

mentācijas (likumdošanas) nepie-

ciešamība.

Noslēgumā teikts, ka konkurētspējīgu un ienesīgu lauksaimniecības attīstību Latvijā sekmēs saimniecību specializācija un stabila virzība, koncentrējot katra uzņēmēja (saimnieka) intelektuālo potenciālu un kapitālu, mērķtiecīgi attīstot ražošanas tehnisko un tehnoloģisko bāzi, veidojot konsekventu saimniekošanas sistēmu.

Tātad lauku attīstības koncepcija ir izstrādāta. Pašreiz to nepieciešams precizēt un valsts ierēdņiem ar zinātnieku līdzdalību izstrādāt konkrētas mērķprogrammas katrai koncepcijā ietvertai problēmai, katrai nozarei vai produktu grupai.

Nākošā lauksaimniecības attīstības problēmu grupa ir, un tās jāizstrādā sakarā ar vienota Baltijas valstu tirgus veidošanos un gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā. Aizsākta valsts nozīmes programma "Latvijas lauksaimniecības un lauku attīstība, integrējoties Eiropas Savienībā". Programmas izstrādē piesaistīti agrārie ekonomisti - gan zinātnieki, gan doktorandi, gan maģistranti. Ja tiks saņemts nepieciešamais finansējums, pēc šīs prioritārās tēmas izstrādes tiks sagatavoti arī nepieciešamie speciālisti darbam Eiropas Savienības struktūras.

Acīmredzot turpmāk nepieciešama daudz mērķtiecīgāka rīcība lauksaimniecības modernizēšanā, konkurētspējas radīšanā. Bet tam nepieciešams valsts atbalsts, investīcijas.

Lauksaimniecības produkcijas indeksi

(salīdzināmās cenās) 1990.gads - 100

Latvijas iedzīvotāju nodrošināšana

ar pašražotiem lauksaimniecības produktiem

uz 1 iedzīvotāju gadā, kg

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes kopsēdē Jelgavā 1997.gada 10.septembrī, apspriežot tēmu "Latvijas lauki XXI gadsimta priekšvakarā".