Saeimas 1997. gada 10. septembra ārkārtas sēdē

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti, lūdzu reģistrēties kvorumam! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies 77 deputāti. Saeima ir tiesīga izskatīt akceptēto darba kārtību.

Godātie kolēģi! Paziņoju par atklātu Latvijas Republikas Saeimas 1997. gada 10. septembra ārkārtas sesijas sēdi. Saskaņā ar 43 deputātu pieprasījumu 10. septembra Saeimas ārkārtas plenārsēdes darba kārtībā iekļauts jautājums "Par likumu izpildes gaitu lauksaimniecībā un lauku vides attīstības perspektīvām" un lēmuma projekts "Par likumu izpildes gaitu lauksaimniecībā un lauku vides attīstības perspektīvām".

Ziņojumu šajā jautājumā sniedz un vārdu dodu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā deputātam Edgaram Bānam. Lūdzu, Bāna kungs!.

E. Bāns (DPS). Augsti godātais Prezidij! Augsti godātais premjerministra kungs! Augsti godātie deputāti!

Man šodien ir jāizpilda sarežģīts uzdevums, un vispirms... (No zāles: "neko nevar dzirdēt, skaļāk. Paregulē tos tur skaļāk!")... bet jūs tur klusāk... jāizpilda tāds uzdevums, ka šorīt smagi saslima Seiles kundze, kurai bija paredzēts ziņot šinī plenārsēdē, un es atļaušos nolasīt viņas vēstījumu, kuru viņa uzrakstīja, lai darītu zināmu Saeimas deputātiem.

"Es vēršos pie jums, cienījamie 6. Saeimas deputāti, valdības pārstāvji, visa Latvijas tauta, kurai rūp Latvijas lauku vides un lauksaimniecības problēmas. 41 Saeimas deputāts iesniedzis Saeimas Prezidijam lūgumu sasaukt ārkārtas sēdi, lai runātu par lauku turpmāko attīstību. Šis lūgums tika atbalstīts. Neskaidra Latvijas lauku nākotne prasa risinājumu, šo risinājumu gaida ne vien lauku, bet arī pilsētu iedzīvotāji, jo visi esam vienā ķēdītē saistīti: lauksaimniecības produkcijas ražotāji, pārstrādātāji, pircēji un arī tie, kuri nevar atrast darbu un nespēj pabarot savas ģimenes. Visi gaida saprātīgumu Saeimas un valdības lēmumu veidā un problēmas risinājumus.

Mēs gandrīz visi esam redzējuši, cik gludi un appļauti tīrumi ir Rietumeiropā un Ziemeļeiropā, cik labas kvalitātes ceļi, cik tur ir, kādas ērtas un vieglas konstrukcijas dzīvojamās mājas laukos. Bet Latvija septīto gadu mostas, taču īstā saimnieciskā atmoda vēl priekšā. Aicinu visus ar savu prātu, zināšanām un erudīciju dot savu ieguldījumu lauku problēmu risināšanā!

Gatavojoties šai sēdei, par kuras sasaukumu Saeimas Prezidijs pieņēma lēmumu jau 9. jūnijā, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijā uzaicinājām sēdes sagatavošanas procesā aktīvi iekļauties pārstāvjus no Zemkopības ministrijas, Vides un reģionālās attīstības ministrijas, Finansu ministrijas, Ekonomikas ministrijas. No deputātu vidus darba grupā bija iesaistīti Jānis Ābele, Edgars Bāns, Indulis Emsis , Viesturs Gredzens , Ervids Grinovskis , Anna Seile, Valdis Stikuts .

Lauksaimniecības apakškomisijas un Tautsaimniecības komisijas sēdēs tika izskatīti Zemkopības ministrijas, Vides un reģionālās attīstības ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Finansu ministrijas priekšlikumi un ziņojumi sakarā ar ārkārtas sēdē izskatāmo jautājumu. Ļoti aktīvi ārkārtas sēdes sagatavošanā iesaistījās Hipotēku un zemes banka, privatizējamā valsts akciju sabiedrība "Latvenergo", Pašvaldību savienība un Valsts zemes dienests, kā arī Latvijas Zemnieku federācija un Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija.

Kopīgā darbā lēni tapa lēmumprojekts, tā mērķis - konstruktīvi izvērtēt izteiktos viedokļus, sagrupēt tos, atsijāt zelta graudus no pelavām. Anna Seile."

Šodien, izskatot šo jautājumu, izvērtējot lauksaimniecības attīstību un lauku vides attīstības perspektīves, būtu jāvadās no zināmiem priekšnosacījumiem. Kā pirmo varētu minēt to, ka lauksaimniecības attīstība jāskata kopā ar visas tautas saimniecisko attīstību kā tās svarīga un nozīmīga sastāvdaļa. Lauku vides attīstībai ir ne tikai ekonomiskas, bet arī sociālas problēmas dzīves līmeņa, izglītības, medicīniskās apkalpošanas un citu faktoru izvērtēšanā, kuru mijiedarbībā veidojas pašu lauku cilvēku materiālo un sociālo vajadzību apmierināšana.

Latvijas lauku vides un lauksaimniecības attīstība jāuzskata kā vienots pasākums ar pārējām Baltijas valstīm, kas būtu šo valstu vienotības pamatā, sevišķi attiecībā uz savstarpējo atbalstu integrācijā Eiropas Savienībā. Visam, ko mēs darām šajā jautājumā, jābūt virzītam uz šķēršļu samazināšanu un likvidēšanu, vienotas lauksaimniecības politikas izstrādāšanu ceļā uz Eiropas Savienību, īsāk - ko darīt pārejas periodā.

Virzot šo jautājumu diskutēt Saeimas ārkārtas plenārsēdē, vadījāmies no sekojošiem motīviem: Pirmkārt, ekonomiskā situācija laukos raksturojas ar lejupslīdes turpināšanos, nepārtrauktu ražošanas izmaksu pieaugumu, kurš nekompensējas ar lauksaimniecības produkcijas cenu pieaugumu, padara lauksaimniecisko ražošanu arvien nerentablāku. Zemais ieņēmumu līmenis naudā no realizētās produkcijas - 175 lati uz vienu saimniecības locekli gadā - nekompensē izdevumus - 190 latus. Katastrofāli trūkst apgrozības līdzekļi ražošanas turpināšanai, lauksaimnieki nav spējīgi uzkrāt līdzekļus, lai investētu ražošanu, kas padara tās produkciju arvien mazāk konkurētspējīgu un situāciju vēl nelabvēlīgāku.

Turpinās ražošanas apjomu sašaurināšanās līdz pat atsevišķu ražotņu slēgšanai. Tā tas notika Tilžas pienotavā Balvu rajonā, Mežotnē likvidē lopkopību, Bulduru sovhoztehnikumā tiesu izpildītāji aizveda tehniku, vasaras vai rudens sākumā, kad jānovāc ir raža un varētu daļu no parādiem, nodokļu parādi viņiem ir lieli, varētu segt, tas netiek ņemts vērā un tehniku ved prom. Pagaidām tikai automašīnas, kas būs tālāk, redzēsim.

Visvairāk cieš lielie ražotāji. Sevišķi piensaimniecībā ar augstāku mehanizācijas pakāpi. Ja 1995. gadā katrs lauksaimniecībā izmantojamais hektārs deva peļņu 1,78 lati, tad 1996. gadā - 6,50 lati, 6,57 lati zaudējumus. Šogad zaudējumus lēš apmēram uz 18-20 latiem, jo pieaug izdevumi, lauksaimniecībā nodokļu, dažādu maksājumu un cenu krišanās veidā un citu faktoru veidā par 20 miljoniem pieaug šie izdevumi.

1996. gadā lauksaimniecības produkcijas apjoms sastādīja 41% no iekšzemes kopprodukta 1990. gada apjoma. Iekšzemes kopprodukta lauksaimniecības īpatsvars kritās šajā periodā no 20 uz 6%. To izraisījā atšķirīgās cenu izmaiņas, tautsaimniecībā tās pieaugušas 90 reizes, bet lauksaimniecības produkcijai - tikai par 50 reizēm. Tas lielā mērā nosaka arī vides attīstību.

Otrkārt, lauksaimniecības jautājumi ir samilzuši. Liela daļa zemnieku ir vīlušies, kā rezultātā pieaug neticība valstij un neapmierinātība ar valdības un Saeimas darbu lauksaimniecības jautājumu risināšanā. Ka nepieciešams izstrādāt reālu attīstības programmu laukiem, kā to stingrās prasībās šodien izvirzīja arī piketētāji pie Saeimas.

Treškārt. No laukiem sākas gados jaunu cilvēku, pat ģimeņu aizplūšana, kas apdraud jauno demokrātiskās valsts ekonomisko un politisko stabilitāti un ekoloģisko līdzsvaru. Sašaurinās lauku reģiona daudzveidīgās funkcijas.

Ceturtkārt. Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas iespējamību iestāties Eiropas Savienībā uzliek mums par pienākumu pārejas periodā, tas ir pirmsapvienošanās periodā, palielināt investīciju apjomu lauksaimniecības infrastruktūrā un lauku sabiedrības attīstībā, veikt lielus pārstrukturizēšanās un modernizācijas pasākumus pārstrādes sektorā. Turpmāk atzīt ekonomiskās un sociālās attīstības saliedētības principu.

Analizējot likumdošanu par lauksaimniecības un vides jautājumiem, Saeima ir pieņēmusi zināmu likumu paketi. Ja likumdošanas jautājumi, likumu jautājumi par agrāro reformu, zemes jautājumiem, nodokļu politiku tiek pildīti, tad to nevar teikt par Lauksaimniecības likumu, kur Ministru kabinets nav nodrošinājis 10 pantos formulētās 19 likumu normas.

Neapšaubāmi, ka šajā likumā ir normas, kuras ir grūti izpildāmas. Tā, piemēram, 10. pants - tirgus attiecību regulēšana, kolēģi to traktē kā palieku no sociālisma laukiem. Praktiskā pieredze liecina, ka fukcionējoša agrārā tirgus apstākļos zemnieks pats nespēj izbraukāt ar izaudzēto paša produkciju pa pasauli. Neviens nav noliedzis organizēt pārejas periodā agrāro tirgu, bet tirgus izpēti - vēl jo vairāk. Šī panta 5. daļa uzliek par pienākumu Zemkopības ministrijai reizi ceturksnī apkopot datus par svarīgāko lauksaimniecības produktu tirgus situāciju un prognozēt tās dinamiku, imports - eksports, patēriņš, pārstrāde, preču resursi. Ja ar importētā rezultātiem rodas vai var rasties vietējiem iedzīvotājiem no ražotā materiālie zaudējumi, Ministru kabinets pēc likuma "Par muitas nodokli (tarifiem)" veic starptautiskos līgumos un citos normatīvajos dokumentos paredzētos iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus.

Pašreizējā situācijā par labības tirgu var teikt, ka Zemkopības ministrija nespēj prognozēt faktiski sagaidāmo ražu, ne arī virzīt notikumus kaut cik saprātīgā gultnē. Pēc Zemkopības ministrijas lauksaimniecības gada ziņojuma labības imports 1995. gadā sastādīja 53,8 tūkstoši tonnas, 1996. gadā - 204,4 tūkstoši tonnas. Tātad pieaugums vienā gadā - 3,8 reizes. Šogad Lietuva sola piegādāt ap 200 tonnu labības, ko zemkopības ministrs minēja mūsu laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", jo viņiem 200 tūkstoši tonnas paliek pāri, ko nevajag ne valstij, ne lopbarībai, ne kur citur.

Ja vērtē, ka pārtikas graudu patēriņš 1996. gadā bija 221,5 tūkstoši tonnas, tad ar ievestajiem graudiem nodrošināja 92% no kopējā patēriņa. Šī likuma darbības norma ir vairāk nekā nepieciešama.

11. punkta 3. daļā ir runāts par to, ka no konfiscētās lauksaimniecības produkcijas 50% ieskaita... no realizētās produkcijas 50% ieskaita lauku attīstības fondā. Pagaidām ieskaitīts nav nekas.

16. panta 1. daļā runā par to, ka subsīdijām ir jābūt 3% apmērā no kopbudžeta gada apjoma. Arī tur ir zināmas grūtības, un zināma problēma te pastāv.

Likumā ir arī formulētas smagas, grūti izpildāmas, bet zemniekam ļoti nepieciešamas normas. Šī paša 10. panta 4. daļā ir teikts tā: Ministru kabinets apstiprina noteikumus lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo ražojumu pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai. Zemkopības ministrija nav spējīga izstrādāt šos noteikumus, to paziņoja Tautsaimniecības komisijas sēdē Zemkopības ministrijas pārstāvji. 10. panta 3. daļā norma - cenu stabilitātes nodrošināšanai Ministru kabinets katru gadu nosaka tirgus intervences noteikumus.

Bet ir arī jautājumi, kas nav pārāk sarežģīti. Un tā: 7. panta norma uzliek par pienākumu Ministru kabinetam katru gadu līdz 1. augustam apstiprināt lauksaimniecības attīstības gada programmu nākamajam gadam. Pagaidām mēs neesam redzējuši un pagājis ir jau turpat, nu vairāk kā mēnesis.

8. pants runā par informatīvo nodrošināšanu. Nav skaidrības, kāda ir zemnieku ražotās produkcijas pašizmaksa, tās virzība un tā tālāk. Tas bija ierakstīts likumā, ka pa 1500 saimniecībām ir jāizstrādā, jāapkopo šie dati un jāizstrādā zināmi secinājumi. Viena tāda lieta, ka, izstrādājot likumus vai grozījumus tajos, tiek iestrādāta norma saskaņā ar Ministru kabineta izstrādātiem noteikumiem. Likums ir pieņemts. Statūtnoteikumi, kad būtībā vienā otrā gadījumā, kā tas bija par zemes nodokli un citiem jautājumiem, izmaina pat visu lietas būtību. Par zemes nodokli, tā rezultātā laukos zemes nodoklis pieaudzis divkārtīgi un, nu, zināma problēma te ir. Uz priekšu būtu jāvienojas par to, ko ierosināja Gorbunova kungs Tautsaimniecības komisijā, ka, ja ir minēts, ka pēc Ministru kabineta izstrādātajiem noteikumiem, tad komisija var virzīt likumu tālāk, ja to noteikumu projektu mēs redzam, kas viņos ir paredzēts. Rodas it kā tāda paradoksāla situācija, kad likums vēl nav pieņemts, bet noteikumi jau tiek izskatīti. Nu, bet ko darīt, ja pēc tam mums jāsniedz ir labojumi pašā likumā vai Ministru kabineta noteikumi jālūdz koriģēt. Tā tas notika ar civiltiesisko apdrošināšanu, kur mēs visi priecājāmies, ka zemnieki var apdrošināt uz vienu komplekso polisi piecas tehnikas vienības, bet pēc tam nāca skaidrojums, ko izvirzīja pašas apdrošināšanas firmas, ja šī tehnika pieder zemnieku saimniecības īpašumam pašam, tad tas uz to neattiecas. Mēs nosūtījām, Tautsaimniecības komisija, Ministru kabinetam lūgumu pārskatīt šo jautājumu, kad tapa šie noteikumi, atbildi mēs neesam saņēmuši.

Ļoti nopietni jāizanalizē likums par norēķiniem ar nepārstrādātas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Tur ir teikts, ka jānorēķinās 10 dienu laikā, ja līgums nenosaka citādi. Pirmkārt, mazie ražotāji līgumu nevar noslēgt, pie tam vairākus mēnešus viņiem nesamaksā par piegādāto produkciju. Otrkārt, līgumu samaksas termiņu nosaka pārstrādes uzņēmumi, teiksim, labībai, kas ir noteikts 31.marts. Treškārt, līgumus vienkārši lauž, nemaksājot ne lauksaimniecības kompensāciju, un vispār par zemniekiem neliekas ne zinis. 81.panta kārtībā pieņemtie un iesniegtie Saeimā Ministru kabineta noteikumi par zemes reformu pabeigšanu lauku apvidos, 9. pants skaidri nosaka, ka zemi izpirkt īpašumā var par privatizācijas kompensācijas sertifikātiem vai par latiem, un tālāk seko, ka Ministru kabinets var noteikt šo latu un privatizācijas sertifikātu attiecību. Nu, it kā viss būtu pareizi, bet es domāju, ka sertifikāti, teiksim, par ko izpirkām zemi ar sertifikātiem, maksa bija novērtēta.

Zemkopības ministrija rūpīgi ir izanalizējusi likumu paketi un gatavo grozījumus, kādus jaunus likumus par 24 jautājumiem. Strauji samazinoties realizācijai, tirgus noteicēji kļu-va pārtikas pārstrādātāji, nevis zemnieki, kas nobremzēja lauksaimniecības produktu cenu pieaugumu. Pēc privatizācijas laukos pašreiz pārsvarā ir sīkražošana, tāpēc nav iespējams nodrošināt konkurētspējīgu preču produkcijas ražošanu bez noteiktā valsts atbalsta. Budžets subsīdiju veidā pašreiz nespēj sniegt pietiekamu atbalstu lauksaimniecībai. Un ražotāju subsīdiju ekvivalents 1995.gadā bija 8% Latvijā, Eiropas Savienībā 46%. Subsīdiju nepietiek un nez vai tuvākā laikā pietiks. Tāpēc ir jādomā par subsīdiju izlietošanu pēc iespējas racionālāk. Pirmkārt, domājam, ka ļoti svarīgs jautājums ir jaunā zemnieka ģimenes saimniecību atbalsts, jo lauku iedzīvotāji strauji noveco, 29% ir vecāki par 35 gadiem. Zemkopības ministrija šo jautājumu uzsākusi risināt, un domāju, ka tas mudinās jaunos zemniekus iesaistīties lauksaimnieciskā ražošanā. Otrkārt, zemes auglības saglabāšanai, tas ir, melioratīvās sistēmas uzturēšanai, kopšanai, augsnes kaļķošanai, organiskā mēsloja uzklāšanai, šeit es domāju kā sapropeli, tā zaļmēslojumu un citu organisko mēslojumu veidus. Treškārt, jaunās tehnikas un tehnoloģisjas iegādei un ieviešanai, lai celtu darba ražīgumu, produkcijas ieguvi. Latvijas lauksaimniecībā darba ražīgums ir desmitkārt zemāks nekā Ziemeļvalstu kaimiņiem. Racionālāk būtu daļu no subsīdiju summas novirzīt vispār kreditēšanas fonda palielināšanai Latvijas Hipotēku un zemes bankā par zemiem procentiem, tad nauda netiktu patērēta vienā, teiksim, ciklā, bet cikliski atgrieztos pie ražotājiem un to varētu izmantot vairākkārtīgi. Bez šaubām, šī pāreja būtu programmējama lēnām un vairāku gadu garumā. Pēc būtības subsīdijas apkalpo pircēju patērētāju, ražotājam jāsaņem ir pilna cena, kas nosaka pašizmaksu un dod nelielu peļņu. Gudrie politiķi nebeidz skandināt, ka nevar lauksaimniecību subsidēt uz pensionāru, skolotāju, ārstu un citu sociālo slāņu rēķina. Katrs saprot, ka subsīdijas lauksaimniecībai notur minimālā, pagaidām vēl nepietiekamā līmenī pārtikas produktu pirktspēju tieši maznodrošinātajiem. Galarezultātā subsīdijas dod caur lauksaimniecību, un tās netieši izmanto patērētājs. Lauksaimniecības produkcijas cenas ir daudz zemākas par Eiropas Savienības cenām. Kviešiem 81%, miežiem 47%, pienam 46%, liellopu gaļai 49% no vidējām Eiropas Savienības cenām 1995.gadā. Cenas tiek noteiktas voluntāri, kā izdevīgi pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, bez tam samaksu aiztur līdz pusgadam, nostādot ražošanu bezizejas situācijā, jo trūkst līdzekļu ražošanas turpināšanai. Pēc mūsu saprašanas tā nav funkcionējoša tirgus ekonomika.

Vai situācija ir bezcerīga? Domāju, ka ne, pirmkārt, vispirms jāliek prāti kopā un jāpārdomā, kā nodrošināt zemnieku izaudzētās produkcijas realizāciju. Prakse pierādījusi, ka termins, ka zemniekam pirms sējas ir jāzina, kur viņš pārdos produkciju, nu, liecina to, ka tas ir diezgan tāds, maigi izsakoties, nepārdomāts. Aizbildināties, ka tā nav valsts funkcija, ir nekas vairāk kā nevēlēšanās lauku ražotāju kaut cik atbalstīt. Pārejas periodā ir iespējams un nepieciešams organizēt agrāro tirgu pēc pieprasījuma un piedāvājuma principa vai pēc pasūtījuma kopdaļas komplektēšanas.

Kādas būtu šīs metodes? Par to var diskutēt, jāatjauno lauku ražotājiem ticība, ka viņa darbs ir vajadzīgs sabiedrībai un var nodrošināt normālu izdzīvošanu ģimenei. Patēriņa kopprodukta pašražotās produkcijas īpatsvars gadu no gada krītas, pašreiz tas sastāda piena produktiem 89%, graudu produkcijai 62% un gaļas produkcijai 53%. Tātad pieprasījums netiek apmierināts, un lauksaimniecības produkcijas cenām vajadzētu būt fantastiski augstām. Pieprasījuma stabilitāte apstiprina tas fakts, ka viena trešdaļa pasaules iedzīvotāju saņem tikai 20% no nepieciešamās pārtikas raciona. Pārprodukcija lokālos reģionos, bet ne pasaulē. Domāju, ka tieši šī tirgus izpētē svarīgākā valsts funkcija - sabiedrības intereses, lauku ražotāju intereses beidzot jāpēta... Šeit varētu minēt mūsu Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa tēzi par to, ka zemniekam ar abām rokām ir jāturas pie arkla, bet nevis jābraukā ar savu vezumu apkārt pa tirgiem. Un nav jau nemaz jāskraida apkārt pa pasauli, ja pašu mājās vajadzīga šī produkcija. Pēc Labklājības ministrijas noteiktām fizioloģiski vajadzīgām normām uz vienu iedzīvotāju attiecībā uz saražoto produkcijas daudzumu nodrošinājums ir piens un piena produkti 97% apmērā, gandrīz pilnīgi, pārtikas kvieši 81% apjomā, pārtikas rudzi 66% apmērā, cukurs, es te domāju no pašu izaudzētām cukurbietēm, 50% un gaļas un gaļas produkti 51% apmērā. Zemā pirkspēja tā, kas liedz palielināt iekšzemes tirgus ietilpību. Jāmeklē risinājums.

Ļoti nopietni jāpārdomā, kā izskaust nevēlamo praksi nemaksāt ražotājam par nodoto produkciju, kaut arī saskaņā ar diktētiem līgumiem. To nevar savādāk nosaukt kā par parazitēšanu uz ražotāju rēķina.

Tās, manuprāt, ir deformētas tirgus attiecības, pirmkārt, cenu nosaka pircējs, pēc tam samaksā tikai daļu, pārējo liek pagaidīt. Tas arī pieder pie agrārā tirgus organizācijas jautājuma, un tā ir valstiska funkcija. Aktīvāk jādarbojas šajā jautājumā lauksaimniecības departamentiem rajonos. Varbūt ka viens no iespējamiem variantiem nemaksas samazināšanai arī būtu voluntārisks lēmums, kad zemkopības ministram dotu tiesības no pārstrādes uzņēmumu kontiem norakstīt vienkārši zemnieku saimniecībai šos naudas resursus, bet es saprotu, ka tas nav iespējams. Daudz vēl jāpiestrādā pie šī jautājuma sakārtošanas gan likumdošanas jomā, gan tīri organizatoriskā praksē.

Būtisks trūkums ir tas, ka zemturiem nav savas pašpārvaldes institūcijas, kas apvienotu visu lauku ražotāju intereses. Atzīstami Latviešu zemnieku federācijas centieni virzīt šo jautājumu un konsolidēt lauku ražotājus interešu aizstāvībai. Sīka aizbildniecība pēc īpašuma formām un nozarēm pagaidām kavē apvienot spēkus, tāpēc nenotiek konstruktīvs dialogs - ražotājs - pārstrādātājs - valdība. Sarunu ceļā būtu iespējams atrisināt daudzus jautājumus. Visi tie samilzuši un rada sabiedrībā nevajadzīgu spriedzi. Pašlaik notiek nevajadzīga lauku sabiedrisko organizāciju nozaru asociāciju interešu skaldīšana. Te ir jāvienojas par to, jo arī Lietuvā 20. maijā ir pieņemts likums par Lietuvas Republikas lauksaimniecības palātas izveidi, kas palīdz īstenot zemkopju pašpārvaldi.

Runājot par valsts protekcionismu, es gribētu tikai nosaukt dažus faktus par Lietuvas Zemkopības ministrijas darbību, kas bija publicēta "Latvijas Vēstnesī" 29.augustā. Šogad pēc noteiktām kvotām paredzēts nopirkt no zemniekiem 340 tūkstoš tonnas labību. Apstiprinātas minimālās cenas kviešiem 100 latu, rudziem 90 lati par tonnu. Labības pārstrādes uzņēmumiem tiek dotas valsts garantijas kredītu saņemšanai, par ķīlu uzskata iepirkto ražu. Atļaujot labības eksportu, privātuzņēmēji steidz izmantot izdevību un par pieklājīgu cenu eksportē labību uz Latviju. Par ievedamajiem graudiem jāmaksā 30% muitas nodoklis, par glabāšanu nebūs jāmaksā laukos, jo glabāšana nodota labību pārstrādes uzņēmumiem, iespējams paņemt kredītu un zemkopjiem iepriekš samaksāt 60-70% apmērā no graudu vērtības. Piena pārdošana ir lauku iedzīvotāju ienākumu pamats, valdības lēmums - no 1.augusta piena cenas paaugstinātas par 3 procentiem. Vasarā tiek uzkrāta pārtikas produkcija, ko pārdos ziemā ārzemēs, kad ceļas cenas.

Otrs svarīgākais jautājums lauksaimniecībā ir - izstrādāt lauku ražotājiem pieņemamu kredītpolitiku. Pirmkārt, valstī pietiekami skaidri jāformulē ilglaicīgās lauku attīstības politikas pamatprincipi, lai radītu komercbankās uzticību zemturu lietai. Tagad par visu lauksaimniecībā, ja ņem kredītus, jāmaksā ir par 50% augstākā likme par riska pakāpi. Otrkārt, nepieciešams daļu no privatizācijas fonda līdzekļiem - 3-5 miljoni - Hipotēku un zemes bankā novirzīt lauku uzņēmējdarbības kreditēšanai, kā tas paredzēts par valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas fondiem. Treškārt, ik gadus 2-3 miljonus no valsts budžeta subsīdiju resursiem būtu jāizskata, vai nenovirzīt Hipotēku un zemes bankai kredītresursu un kredītgarantiju fonda palielināšanai. Pašlaik valsts budžeta projekti 1998./1999.gadam paredz šos līdzekļus ieskaitīt privatizācijas fondā un izmantot tikai nelauksaimniecisku vajadzību finansēšanai. Tādējādi kopā ar kredītiem, ko saņemam no Pasaules bankas, būtu iespējams uz laukiem novirzīt 30-35 miljonu latu kredītplūsmu. Nepieciešams tuvākā laikā pieņemt krājaizdevumu likumu par krājaizdevu sabiedrībām, lai attīstītu pagastos sīko uzņēmumu aizdevumu plūsmu no pašu akumulētiem līdzekļiem. No valsts īpašuma fonda līdzekļiem būtu nepieciešams izdalīt ap 1,5-2 miljoniem kapitāla izveidošanai trīs gadu laikā, lai katrai krājaizdevu sabiedrībai bez pašu līdzekļiem varētu nedaudz palīdzēt. Laukos nepieciešams attīstīt visas uzņēmējsabiedrību darbības formas. Tām jānodrošina vienādi apstākļi ražošanas attīstībai. Pirmkārt, nodokļu nastai visiem uzņēmējdarbības veidiem jābūt taisnīgai un nodokļu slodzei jābūt vienlīdzīgai uz lauksaimniecībā izmantojamo zemes hektāru. Tātad nav pieļaujams atcelt darbojošos nodokļu atvieglojumus 10 latu uz hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes uzņēmumu ienākuma nodoklī un iespēju saimniecībām ar gada apgrozībā līdz 3000 latiem nereģistrēties kā pievienotās vērtības maksātājiem. Tādā veidā tiktu stimulēti gan lielie, gan mazie, gan vidējie ražotāji. Bez tam, lai attīstītu kooperāciju, jāatbalsta pašreizējās kooperācijas likuma variantā piedāvātie nodokļu atvieglojumi kooperatīvām sabiedrībām. Šie atvieglojumi attiecas uz uzņēmumu ienākuma nodokli un PVN, tie būtu iestrādājami šajos nodokļu likumos. Nav pieļaujams saistīt nodokļu atvieglojumus ar subsīdiju summu.

Otrkārt. Izskatot katru gadījumu atsevišķi, iesaldēt darbojošos statūtsabiedrību iepriekšējā nodokļa parāda nomaksu, kā arī apturēt skaitīšanas mašīnu. Tādā veidā mēs saglabātu šīs statūtu sabiedrības nākotnē kā nodokļu maksātājas. Skaidrs piemērs ir Bulduru saimniecība, ko tagad izputina, jo tā kā nodokļu maksātāja laikam vairs nevarēs eksistēt.

Ceturtkārt. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka nākotnē galvenā preču produkcijas dabūšana notiks lielās saimniecībās ar augstu darba ražīgumu, augstražīgām tehnoloģijām un ienākumu masu. Bet nevaram aizmirst arī sīko ražotāju, arī tas grib izdzīvot. Arī tas grib sūtīt bērnus skolā. Bet ir taču daudzi produkcijas veidi, ko varētu ražot tieši sīkie ražotāji. Sākot no netradicionālām lauksaimniecības ražotnēm, beidzot ar, teiksim, to, ka kooperācijas var organizēt šo sīko ražotāju iespējamās produkcijas saražošanu. Tie ir kartupeļi, dārzeņi, saldie zirnīši un daudzas citas produkcijas, kuras var saražot pamatā ar roku darbu, pārstrādājot tos, un sameklēt tirgu, šie sīkie zemnieki var iegūt eksistencei nepieciešamos minimālos līdzekļus.

Neapšaubāmi, ka labība un piens ir tie produkcijas veidi, ko prot un var saražot ikviena saimniecība. Liela vai maza. Tātad mums jādomā galvenokārt par šo produkcijas plūsmu, par šīs produkcijas tirgiem. Tomēr pamatā ir tirgus, tirgus un tirgus. Bez tā mēs nekur netiksim, bez tā mēs nekur nevarēsim neko realizēt dzīvē.

Es domāju, ka šīsdienas jautājuma izskatīšanā Saeimas ārkārtas sēdē ir sākums tam, ka tālāk šie jautājumi ir jāskata regulāri Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā un citās komisijās, lai sekotu tam, kā šie jautājumi attīstās, kā šie jautājumi tiek risināti, to arī prasa piketētāji, kas šodien ar mums runāja, un galu galā lauksaimniecība ir tāda nozare, kas valstij ir vajadzīga. Mums ir jāatjauno cerība zemniekam, ka šis zemnieka nopietnais un grūtais darbs sabiedrībai ir nepieciešams. Paldies par uzmanību!

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aigars Jirgens.

Sēdes vadītājs. Atklājam debates, uz šo brīdi debatēs pieteikušies 14 runātāji, tāpēc paziņoju runātāju secību: Andris Rāviņš, Aivars Kreituss, Kārlis Leiškalns, Ervids Grinovskis, Oskars Grīgs , Viesturs Gredzens, Jānis Ābele, Ādolfs Ločmelis , Leonards Stašs, Jānis Urbanovičs, Imants Liepa, Gundars Valdmanis, Jānis Rāzna un Roberts Dilba.

Kā pirmajam vārds Andrim Rāviņam, zemkopības ministram.

A.Rāviņš (zemkopības ministrs). Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Ņemot vērā šodienas jautājuma svarīgumu, ceru, ka šodien būs lietišķa saruna par reālām tēmām un reāliem konkrētiem priekšlikumiem un risinājumiem. Šodien vajadzētu koncentrēties galvenokārt vienai problēmu grupai un tikai vienam šo nozaru problēmu aspektam, proti, valsts problēmām lauksaimniecībā. Tas ir, koncentrēties uz tām problēmām, kuras, pirmkārt, ir Saeimas uzraudzības cienīgas.

Otrkārt, kuras risināmas šajā valsts likumdevēju namā.

Treškārt, kuru konkrētā risināšanā jāpiedalās daudzām visaugstākā līmeņa institūcijām. No valsts problēmu grupas lauksaimniecībā es apspriešanai gribu piedāvāt piecas problēmas:

1. Tiesiskās bāzes jeb likumu nepietiekamība.

2. Esošo likumu nepildīšana.

3. Valsts institūciju funkciju nepildīšana.

4. Saimnieciskās pašpārvaldes sistēmas trūkums un tās darbības dziļa nepietiekamība.

5. Diskutablās koncepcijas tautsaimniecības virzības stratēģijai.

Izklāsta sākumā par situāciju lauksaimniecībā. Visi deputāti un valdības locekļi savlaicīgi saņēma Zemkopības ministrijas gada ziņojumu un pilnu tā analīzi. Bez tam godājamiem deputātiem mēs papildus esam nodevuši arī koncentrētu informācijas materiālu. Daļu no tā es komentēju savā ziņojumā, bet citi uzskatāmi par ziņojuma papildinājumu, jo, cienot jūsu laiku, es tos nekomentēšu.

Vispirms es atļaušos dažas piebildes, kas raksturo kopējo rezultātu un situācijas nopietnību.

Pirmkārt. Par lauksaimniecības izsīkšanu. Iepriekšējā - 1996.gadā - lauksaimniecības pievienotā vērtība iekšzemes kopproduktā samazinājās par 20 miljoniem latu. Pēc mūsu speciālistu aprēķiniem, tāds pats lauksaimniecības pievienotās vērtības samazinājums turpinās arī šogad. Tātad lauksaimniecības izsīkšana jeb lejupslīde vēl nav apturēta. Tam ir vairāki cēloņi. Viens no tiem ir maksātspējīgā pieprasījuma samazināšanās valsts iekšējā tirgū. Otrais cēlonis ir stipri ierobežotās lauksaimniecības produkcijas eksporta iespējas. Nesakārtotās tirgus attiecības ar Austrumiem un citām kaimiņvalstīm.

Trešais cēlonis saistīts ar produkcijas kvalitāti. Kvalitātes prasības lauksaimniecības produktiem paaugstinās. Bet lielai daļai zemnieku palīgsaimniecību - piemājas saimniecību nav iespējams vadīt savas produkcijas kvalitāti vajadzīgajā līmenī.

Runājot par ražošanas motivāciju un tirgus iespējām, gribu papildināt ar Austrumu tirgus izmantošanas problēmu. Uzskatām, ka daudz darāmā ir Austrumu virzienā. Šis reģions ir patērētāju ietilpīgs, kā arī šeit pagaidām ir zemākas kvalitātes prasības, salīdzinot ar Rietumu virzienu - Eiropas Savienību un citām Rietumu valstīm. Tomēr tirdzniecību ar lauksaimniecības un pārstrādes precēm Austrumu reģionā iespaido brīvā tirdzniecības līguma trūkums starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju, kā arī citām NVS valstīm. Ar brīvo tirdzniecības līgumu esamību vajadzētu sakārtot arī savstarpējo norēķinu stabilitāti, jo pašreiz šajā aspektā Austrumu reģions ir nedrošs. Samaksa par produkciju kavējas dažādu iemeslu dēļ. Tāpat ir problēmas ar produkcijas transportēšanu uz Austrumu valstīm, kā arī produkciju sadārdzina daudzie starpnieki.

Vēl gribu piebilst, ka tirdzniecībā ar NVS valstīm bilance ir pozitīva. 1997.gada pirmajā pusgadā sastāda 43,5 miljonus. Salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo pusgadu pieaugums ir 8,2 miljoni. Mūsu speciālisti konkrēti izanalizēja ienākumu un zaudējumu veidošanos šā gada pirmajā pusgadā. Izmantojot saimniecību datus, grāmatvedības uzskaiti apkalpo konsultāciju dienests. Rezultāts ir tāds, ka zaudējumus no lauksaimniecības daļēji sedz ieņēmumi no mežu izstrādes un kokapstrādes. Tāpēc, rēķinot uz vienu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, vidēji ieņēmumi šajā saimniecību grupā it kā ir palielinājušies. Bet krasi - par 81%, rēķinot uz katru hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, palielinājušies ražošanas izdevumi. Īpaši minerālmēslu, pesticīdu un citu resursu cenas. Otra piebilde par valsts iekšējā atbalsta efektu. Tas līdz šim bija tik neliels, ka lauksaimniecībā notiekošo procesu dinamiku radikāli mainīt nespēja, par ko jau nupat teicu.

Taču gribu akcentēt, ka iepriekšējos gados saņemtās valsts atbalsta subsīdijas bija vienīgais un galvenais faktors, kas palīdzēja saglabāt un pat attīstīt vairākus no svarīgākajiem saimnieciskajiem ražošanas faktoriem un resursiem: ciltsdarbam, sēklkopībai, ģenētiskajiem resursiem, agroķīmiskajam dienestam un citiem, kuri bez valsts atbalsta būtu izputējuši neatgriezeniski.

Šim gadam subsīdiju apjoms ir palielināts. Zemkopības ministrija būtiski pilnveidojusi Valsts atbalsta izmantošanas programmu 1997.gadam un subsīdiju izmantošanas noteikumus. Veidojas kredītu atbalsta fonds, kas paplašina tehniskās attīstības iespējas. Tas dos pozitīvus rezultātus nākotnē. Izstrādājot valsts ilglaicīgās lauksaimniecības atbalsta programmas turpmākajam periodam - 1998. - 2002. gadam, ministrija pilnībā rēķinājās ar Lauksaimniecības likumu, ar tiem atbalsta veidiem un virzieniem, kas šajā likumā ir paredzēti. Un ar likumā noteikto subsīdiju minimālo apjomu, kas nedrīkst būt mazāks par 3% no valsts pamatbudžeta izdevumiem.

Lauksaimniecības atbalsta programmās esam paredzējuši būtiski palielināt atbalstu kredītu izmantošanai. Atbalstu saimniecību tehniskajai un tehnoloģiskajai attīstībai, zemes kultūrtehniskajai ielabošanai un citiem aktuāliem pamatpasākumiem. Par šīm programmām un subsīdiju izmantošanas kritērijiem ir bijis daudz informācijas presē, tāpēc jūsu uzmanību par šiem jautājumiem vairāk nekavēšu.

Trešā piebilde situācijas raksturošanai ir nepieciešamība mums visiem izprast, ka lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība ir tikai daļa no lauku teritorijas problēmām.

Ne mazāk svarīga, ja ne vēl svarīgāka, ir lauku sociālo problēmu grupa. Tūlīt paskaidrošu šo savu tēzi. Mums lauku apvidos ir liels skaits - vairāk nekā 300 000 - dažādu lieluma saimniecību, kuras mēs saucam par zemnieku saimniecībām, piemājas saimniecībām un palīgsaimniecībām. Bez tam vēl ir daudzas zvejnieku saimniecības, meža darbinieku un citas palīgsaimniecības. Visu to absolūtais vairākums ir sīksaimniecības, kuras neražo preču produkciju vai pārdod to nelielos daudzumos. Bet mazos apmēros audzē ļoti daudz dažādu kultūru, dažādu lopiņu un putnu pašu ģimenes iztikai, pašu vajadzībām. Tātad vairākiem simtiem tūkstošu ģimeņu lauki ir dzīvesvieta, dzīves veids un uztura galvenais avots. Tās visas ir sociālās problēmas, un viņiem ir nepieciešama visa sociālā aprūpe un sociālā uzmanība. Visu veidu un visu lielumu saimniecībām ir jāpastāv un jāattīstās. Un par tām kā par ļoti plašu sociālo sfēru jārūpējas mums visiem. Visām ministrijām savas kompetences un savu funkciju ietvaros.

Lauku sociālo problēmu asumu palielina bezdarbs. Tas var mazināties tad, ja veidojas spēcīgi lauksaimniecības, mežizstrādes, kokapstrādes, zivsaimniecības un citi uzņēmumi, kuri ir spējīgi radīt jaunas darbavietas. Protams, man var iebilst, ka laukos ir ap 400 000 hektāru neapstrādātas zemes, tādēļ bezdarbam nevajadzētu būt. Bet šī zeme pieder īpašniekiem, kuri varbūt ne vienmēr domā par šīs zemes izmantošanu lauksaimniecībai. Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā var runāt tikai par to daļu, kas pēc būtības ir lauku uzņēmēji, kuri veic uzņēmējdarbību, ražojot tirgus produkciju, pārstrādājot pārtikai, kā arī izejvielas citām nozarēm. Tāpēc es savā ziņojumā runāšu galvenokārt par lauku uzņēmēju problēmām, lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību, kas ir Zemkopības ministrijas kompetencē un pārziņā. Ceru, ka par lauku vides un par lauku sociālajām problēmām runās mani kolēģi.

Un tā situācijas rakturošanai vēl par dažām sociālajām problēmām. Lauki strauji noveco. Ir vairāki 10 000 lauku viensētu un zemes īpašumu, kur dzīvo un saimnieko tikai pensijas vecuma cilvēki. Ar katru dienu palielinās tukšo lauku māju skaits, kurās, šiem cilvēkiem aizejot, neviens nenāk viņu vietā. Daļu no šīm tukšajām mājām bērni vai mazbērni labākajā gadījumā izmanto kā vasarnīcas. Likvidējot netiešās sociālās subsīdijas, ko lauki saņem no nodokļu atlaižu sliekšņa un atvieglojumu veidā, tukšo māju skaits var palielināties straujāk. No lauku dzīves veida un lauku vides tad var atteikties arī daļa to zemnieku, piemājas vai palīgsaimniecību apsaimniekotāju, kuri, apgādājot sevi un savus radus pilsētā, tomēr daļu piena un citu ražojumus pārdod. Zemkopības ministrija jau ir paredzējusi īpašus pasākumus šīs smagās lauku novecošanas problēmas risinājumam. Nākošajā un turpmākajos gados valsts budžeta subsīdiju programmās daudz lielāks atbalsts jāparedz saimniekiem, kuri jaunāki par 35 gadiem. Joprojām mums paliek aktuāla savas labības problēma. Prognožu aprēķini rāda, ka arī šogad mums var pietrūkt kvieši un citas labības. Diemžēl.

Labības novākšanas sezonā laika apstākļu un stabilu līgumu attiecību trūkuma ietekmē bija izveidojušās garas rindas pie labības uzpircējiem. Taču iepirkti tika tikai nedaudz vairāk par pusi no gada nepieciešamās pārtikas kviešu daudzuma. Piegādes tempi samazinās. Kur vēl spirta un citu lopbarības graudu patērētāju vajadzības! Mūsu lauku uzņēmējiem un visiem labības tirgus dalībniekiem ir jāiemācās veidot racionālas, efektīvas un sabalansētas attiecības citam ar citu.

Un tagad par pirmo manis nosaukto problēmu - par likumdošanas nepietiekamību. Mūsu rīcībā jau no novembra mēneša ir lauksaimniecības "jumta" likums, kas saturā ir ļoti ietilpīgs. Taču tieši tas, kā jau "jumta" likums, nosaka tikai valsts principiālo attieksmi pret lauksaimniecību, lauksaimniecības stratēģijas mērķus un uzdevumus, un ekonomiskos mehānismus un instrumentus likumā definēto mērķu un uzdevumu sasniegšanai. Lai šis Lauksaimniecības likums varētu darboties, ir nepieciešama vesela gamma tam pakārtotu likumu, Ministru kabineta noteikumu un citu normatīvo aktu. Protams, mums jau ir vairāki specifiskie likumi, kuri regulē vai reglamentē lauksaimniecību: par zemes lietošanu, par zemes privatizāciju, par zemes dzīlēm, par augu šķirņu aizsardzību, par meliorāciju, par veterinārmedicīnu un vairāki citi. Bez tam ir daudzi vispārējie uzņēmējdarbību regulējošie likumi, kuri pilnībā vai nosacīti attiecas arī uz lauksaimniecību. Un tomēr ir grupa struktūrpolitisku un ekonomiska rakstura problēmu un Lauksaimniecības likumā formulētu normu, kuru risinājumam nav tiesiskās bāzes vai tā ir nepilnīga.

Likums "Par saimnieciskās darbības pašpārvaldi". Par tās nepieciešamības pamatojumu teikšu, runājot par ceturto problēmu grupu.

Likums "Par produkcijas kvalitātes vadīšanu". Zemā lauksaimniecības produkcijas kvalitāte, īpaši piena kā izejvielas kvalitāte, smagi "sit" pirmām kārtām pašu lauksaimnieku, zemnieku, kurš zaudē gandrīz pusi no iespējamās realizācijas cenas. Otrkārt, smagi "sit" pārstrāde, jo pārstrādes uzņēmumiem neļauj gatavot augstas kvalitātes produktus, kas varētu izkonkurēt ievestos produktus iekšējā tirgū. Nekas nepiespiedīs pat karstāko savas lauksaimniecības atbalstītāju un savas valsts patriotu pirkt zemākas kvalitātes produktus tikai tāpēc, ka tie ražoti Latvijas laukos.

Treškārt, tas smagi nīdē pašu nozari kopumā. Jo sliktu produkciju nevar pārdot ne savā tirgū, ne arī kur citur. Turot maksimāli stingru ekonomisko robežu un muitas barjeras, mums tomēr skaidri jāsaprot un jāsaka, ka ievestos produktus no tirgus var izspiest tikai ar augstu kvalitāti un tai atbilstošu cenu. Bet kvalitātes vadīšana ir plašs jēdziens un daudzveidīgs process. Tas sākas katrā tīrumā un katrā kūtī, turpinās pirmapstrādē, transportā, glabāšanā, pārstrādē un tālākā apritē. Tāpēc kvalitātes vadīšanā jāpiedalās visiem pārtikas un tās izejvielu ražotājiem, pārstrādātājiem, glabātājiem, starpniekiem un tirgotājiem, visām pašvaldībām, saimnieciskās pašpārvaldes apvienībām un daudzām valsts institūcijām. Likumi "Par patērētāju tiesību aizsardzību", "Par pārtikas aprites kustību un uzraudzību" un citi esošie likumi kvalitātes vadīšanas problēmas nerisina. Ir izstrādāts jauns likumprojekts "Par pārtikas aprites uzraudzību", kuru Zemkopības ministrija atbalsta.

Par pašvaldību funkcijām lauku uzņēmējdarbībā. Lai laukos attīstītos uzņēmējdarbība, lai rastos jaunas darbavietas un nodokļu maksātāji pašvaldību budžetā, ir jāveido tehniski, tehnoloģiski labvēlīga vide. Tas nozīmē - jāveido un jāattīsta tehniskā, tehnoloģiskā un sociālā infrastruktūra. Un tā ir pilnīgi ekskluzīva pašvaldību funkcija. Tāpēc likums "Par pašvaldībām" jāpapildina ar jaunu nodaļu par šīm svarīgākajām pašvaldību funkcijām. Ļoti svarīgi laukiem būtu, ja pašvaldības vairāk rūpētos par savu budžetu pildīšanu caur infrastruktūras attīstīšanu un jaunu darbavietu radīšanu. Tāpēc šeit nepieciešams nākotnē domāt tieši par šo ekonomisko motivāciju.

Zemes nomas tiesiskā bāze. Daudziem jums zināms, ka zemes nomas process laukos reāli un plaši darbojas un ka turpmāk noma paplašināsies vienlaicīgi ar zemes tirgus attīstību. Bet, mūsuprāt, pirms 60 gadiem pieņemtā Civillikuma normas neatrisina visus svarīgākos jautājumus par tādu zemes nomas sistēmu un kārtību, kas tiesiski garantētu zemes auglības uzlabošanos. Pašreizējās nomas attiecības darbojas noplicinošā režīmā. Tam ir vairāki cēloņi. Nomas līgumi ir īslaicīgi, nomnieki nav pietiekami aizsargāti no zemes īpašnieku, iznomātāju iespējami nekorektās rīcības, laužot nomas līgumu, kad nomnieks viņu zemi jau iekopis. Un nav nokārtoti arī citi jautājumi. Zemes nomas likumprojekta izstrādāšana mums jāapspriež tuvākajā laikā.

Likums "Par kooperatīvajām sabiedrībām un to apvienībām", ko ministrija sagatavoja pagājušajā ziemā, un jau martā Saeimā konceptuāli tika pieņemts. Šogad to vajadzētu neatliekami izlemt kā vienu no pirmajiem rudens sesijā. Tas varētu pozitīvi ietekmēt divus procesus.

Pirmo - mazo saimniecību un sīkzemnieku kooperēšanos mašīnu iegādē un izmantošanā, pirmapstrādē un citu iekārtu iegādei produkcijas realizācijai un tā tālāk. Otrkārt - nozaru saimniecības pašpārvaldes zemāko un vidējo posmu veidošanos, jo kooperatīvās sabiedrības taču ir piemērotākā forma pašpārvaldes formējumiem katrai nozarei un katrai teritorijai. Lauksaimniekus interesē arī jau pavasarī Saeimā uzsāktā valsts Statistikas likuma izskatīšana. Mums nepieciešama korekta, objektīva informācija par lauksaimniecību. Tāda informācija, kas ļautu detalizēti analizēt saimniecības attiecīgās grupas valsts novados un reģionos. Šim nolūkam nepieciešams arī visu saimniecību reģistrs neatkarīgi no zemes platības un nosaukuma. Bez korektas un oficiālas statistiskas informācijas mēs nevaram risināt ne reģionālās problēmas, nedz nozaru un citus jautājumus. Jāpieņem jauns likums par veterinārmedicīnu. Projektu jau esam sagatavojuši, daudzas normas jāsakārto mūsu pašu, mūsu produkcijas patērētāju interesēs. Sakārtojot kvalitātes vadības procesus atbilstoši Eiropas Savienības direktīvām. Būtiski jākoriģē fitosanitārā likumdošana, jāsakārto augu aizsardzības likums, papildinot un pieskaņojot to Eiropas prasībām. Par augu aizsardzību jāpieņem jauni augu karantīnas noteikumi, kuru projekts jau sagatavots, un citi normatīvie dokumenti. Vairākos likumos jāizdara papildinājumi, lai atrisinātu uzkrājušās problēmas privatizācijas procesa nobeigumam lauksaimniecībā. Šo grozījumu pakete jau atrodas izskatīšanas stadijā Ministru kabinetā.

Nepieciešama likumdevēju iejaukšanās arī saimnieciskajās attiecībās starp lauksaimniekiem - ražotājiem un lauksaimniekiem - pārstrādes uzņēmumu īpašniekiem vai līdzīpašniekiem. 1995.gada 2.novembrī Saeima pieņēma Zemkopības ministrijas izstrādāto likumu "Par norēķiniem ar neapstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem", kas noteica, ka pārstrādes uzņēmumiem norēķini ar produkcijas ražotājiem par piegādāto produkciju veicama 10 dienu laikā no piegādes dienas vai līgumā noteiktajā termiņā. Par nokavētajiem termiņiem paredzētas soda sankcijas, taču dzīve pierāda nepieciešamību šo likumu papildināt. Uzņēmumu parādi ražotājiem, pēc Zemkopības ministrijas datiem, uz 1996.gada 15.novembri sastādīja 3,2 miljonus latu. Uz 1997. gada 1.jūliju kopējais parāds ir samazinājies un sastāda vairs tikai 1,5 miljoni, bet tas ir ļoti daudz. Likuma darbības laikā rajona lauksaimniecības departamenti tiesās ir iesnieguši vairāk nekā 170 prasības ražotāju interesēs. Arī šī parādu summa ir liela, jo tie ir lauksaimnieku operatīvās darbības līdzekļi. Daudzi parādnieki kļūst maksātnespējīgi. Lai paredzētu produkcijas ražotāju piegādātāju prasījumu apmierināšanu ārpus kārtas, pirms pārējo kreditoru prasījumiem Zemkopības ministrija ir izstrādājusi grozījumus likumprojektā "Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem". Likumprojekts šobrīd atrodas Saeimā, un to vajadzētu steidzīgi pieņemt.

Smagā situācija ar šā gada graudu ražas iepirkšanu parāda graudsaimniecības, saimnieciskās pašpārvaldes sistēmas trūkumu vai vājumu, nespēju vadīt līgumattiecības un pārējo partnerattiecību procesu visā labības ceļā. Tāpēc valsts ir spiesta iejaukties arī līgumu slēgšanas procesā. Lai uzlabotu situāciju un pastiprinātu atbildību norēķinos, Zemkopības ministrija uzskata, ka nepieciešams normatīvajos aktos paredzēt šādus grozījumus:

Likumā "Par norēķiniem ar neapstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem", pirmkārt, nosakot, ka arī savstarpēji noslēgtos līgumos samaksas termiņš nedrīkst pārsniegt divus mēnešus no piegādes dienas. Nosakot, ka rajona Lauksaimniecības departamentam ir tiesības pieņemt lēmumu atmaksāt bezstrīdus kārtībā uzņēmuma parādus produkcijas ražotājiem, kā arī veikt šo piedziņu līdzīgi, kā to veica Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas. Papildināt likumus, nosakot, ka uzņēmējsabiedrības, kuras darbības veids ir lauksaimniecības produkcijas pārstrāde, padomes sastāvā jābūt attiecīgā lauksaimniecības produkcijas veida ražotājiem.

Otrā problēmu grupa saistīta ar spēkā esošo likumu un valdības normatīvo dokumentu. Runa, pirmkārt, ir par to, ka likumi ir savstarpēji saistīti un viena likuma nepildīšana izslēdz vai kavē cita likuma izpildes iespējas un rada jaunas smagas problēmas. Vispirms ir jārunā par Lauksaimniecības likuma normu izpildes gaitu pagājušos 10 mēnešos pēc tā pieņemšanas.

Par subsīdiju apjomu. Zemkopības ministrija, kā jau iepriekš atzīmēju, ir izstrādājusi subsīdiju izmantošanas programmu paketi 1998.-2002.gadu periodam, kuras realizācijai nākošajā gadā nepieciešami vismaz 20 miljoni latu. Ministru kabinets savā iepriekšējā sastāvā šo paketi novērtēja pozitīvi un pilnībā akceptēja. Jaunās subsīdiju programmas pilnībā atbilst likumu prasībām un lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju interesēm. Bet ir nepieciešams Saeimas atbalsts divos jautājumos.

Pirmkārt, lauksaimniekam ir jāzin subsīdiju programmas un to noteikumi ilglaicīgam periodam un stabili. Tikai ilglaicīgā sistēmā šo valsts atbalstu var izmantot efektīvi un mērķtiecīgi. Otrkārt, iepriekšējā Ministru kabineta akceptētās programmas paredzētā summa - 20 miljonu latu - ar attiecīgu palielinājumu nākošajos gados nedrīkst samazināties, lai ražotāji var sagatavoties līdzekļu racionālai pielietošanai. Šī summa nedaudz pārsniedz likumā noteiktos 3% no valsts pamatbudžeta. Bet situācija laukos prasa patiešām labvēlīgāku attieksmi. Tāpēc varbūt uz priekšu būtu iespējams arī šo summu palielināt līdz 20 miljoniem.

Mums ar visu atbildības sajūtu jāapzinās, ka efektīva lauksaimniecība, līdz ar to efektīva visu resursu un atbalstu izmantošana ir iespējama vienīgi un tikai ilglaicīgā stabilā zemkopības sistēmā. Un valsts politika, valsts stratēģija lauku uzņēmējiem jāzina vismaz piecus gadus uz priekšu. Ikgadējā subsīdiju summa un to izmantošanas noteikumu mainīšana ir līdzekļu neefektīva un neracionāla izmantošana, bet nereti vienkārši izniekošana. Visām valsts institūcijām, veidojot 1998.gada programmas un budžetu, jāpilda savas funkcijas Lauksaimniecības likuma 5.panta kontekstā. Šajā 5.pantā ir paredzēti divi svarīgākie pasākumu kompleksi. Reģionālo īpatnību ievērošana, un otrais - pielietojamie valsts ietekmes veidi. Attiecībā uz reģioniem ministrijas viedoklis un priekšlikumi ir formulēti jums nodotajā ziņojuma pielikumā. Bet otrā normu grupa 5.pantā nosauc visus tos atbalsta veidus, kādus lauki patiešām gaida. Tie ir: valsts investīcijas, stabila nodokļu politika, valsts subsīdijas, kredītu politika, muitas tarifi un kvotas, tirgus cenu valsts intervence. Analīze un Zemkopības ministrijas priekšlikumi par katru šo veidu ir manā ziņojumā vai pielikumos un mūsu gada ziņojumā.

Zemkopības ministrija ir izstrādājusi un iesniegusi Lauksaimniecības likuma 7. pantā noteikto gada programmu, kurai nepieciešams valdības atbalsts, kā to prasa likums, kurā ir runa par lauksaimniecības politikas valstiskās realizācijas veidiem. Par investīciju programmām, nodokļu politiku, kreditēšanu un tā tālāk.

Jāizdiskutē Lauksaimniecības likuma 10. panta nosaukto tirgus attiecību regulēšanas ekonomisko instrumentu pielietošanas problēmas. Lai būtu skaidras valsts reālās finansiālās iespējas un ražotāji netiktu maldināti. Piemēram, šajā 10. pantā paredzētās valsts intervences cenas būtu ļoti derīgas lauksaimniekiem, bet tās varam noteikt tikai un vienīgi tad, ja valsts budžets var izdalīt speciālo summu starpību segšanai starp vēlamo, nosakāmo intervences cenu un to cenu, ar kādu šo iepirkto produkciju var pārdot kaut kur pasaulē.

Par kredītpolitiku. Zemkopības ministrija valsts ilglaicīgā atbalsta programmas paketē ir paredzējusi krasi palielināt kredītu garantijas fondu. Gan kredītu pamatsummas finansēšanu no subsīdiju fonda lauksaimniecības stabilizācijas un attīstības ekonomisko problēmu risināšanā, kāda ir augsnes ielabošana, mašīnu iegāde, tehnoloģiju modernizācija un citas. Ja budžetā netiks ietverta Ministru kabineta akceptētā programmu summa, tad visi plāni sabruks un lauksaimniecības lejupslīde turpināsies.

Par 15. pantu - par valsts investīcijām. Zemkopības ministrija iesniedza Ekonomikas ministrijai investīciju pieteikumus par 6,5 miljoniem latu. 22. augustā Ministru kabineta akceptētajā investīciju programmā lauksaimniecībai paredzēti tikai 1,1 miljons latu, kas ir 17% no mūsu prasītās minimālās vajadzības. Taču paredzēts plašs ieguldījumu spektrs, par ko vēl teikšu, runājot par lauksaimniecības problēmu piekto grupu.

Nepildās Lauksaimniecības likuma 11. panta 3. daļa - par īpaši iegūto no kontrabandas un citādu līdzekļu 50% ieskaitīšanu lauku attīstības fondā, par ko plašāka informācija ir pielikumā.

Nepildās 10. panta 4. daļas prasība par cenu paritātes nodrošināšanu, kas prasa valsts budžeta līdzekļu divreiz lielāku summu nekā šī gada subsīdiju summa. Ja tāda norma likumā ir un paliek, tad mēs esam pateicīgi, bet, ja tā ir absolūti nereāla, tad mānīt lauksaimniekus nevajag. Runa ir par to, ka lauksaimniecībai nepieciešamo pērkamo resursu sadārdzinājums stipri apsteidz lauksaimnieku ražojumu cenas. Tas būtiski samazina lauksaimnieku, mežstrādnieku un zivsaimnieku ienākumus, investīciju iespējas, kavē attīstību.

Trešā problēmu grupa. Kopumā Latvijā zemes īpašuma tiesības zemesgrāmatās nostiprinātas tikai ceturtajai daļai. Ap 110 tūkstošu no faktiskajiem zemes prasītājiem, īpašniekiem un lietotājiem. Arī Valsts zemes dienesta kadastra reģistrā... Valsts zemes dienests kadastra reģistrā reģistrējis tikai ap trešdaļu noformēto zemes īpašumu, kaut gan pašvaldības savus lēmumus pieņēmušas un dabā iemērīti jau absolūtais vairākums lauku zemes apsaimniekotāju platību. Kāpēc es akcentēju šo problēmu? Tāpēc, ka šī iemesla dēļ kavējas divas citas lauksaimniekiem ārkārtīgi svarīgas problēmas. Bez nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatās nevar sākties un attīstīties hipotekārā kredītu sistēma. Lauksaimnieki netiek pie izdevīgākiem kredītiem, jo viņiem nav aizdevuma nodrošinājuma, nav ko ieķīlāt. Bet bez kredītu iespējām taču tiek kavēta daudzu lauksaimnieku attīstība.

Otrkārt. Bez zemes noformēšanas zemesgrāmatā nevar sākties un attīstīties zemes tirgus, un tāpēc milzīgs skaits īpašumu atrodas nenoteiktā stāvoklī, kavējas koncentrēšanās kārtīgu saimnieku rokās, kuri to izmantotu profesionāli, racionāli un efektīvi.

Valsts zemes dienests līdz 1997. gada 31. decembrim ieplānojis reģistrēt kadastra reģistrā visus valstī izveidotos zemes lietotājus un īpašniekus neatkarīgi no tā, vai viņu zemju robežas dabā ir ierādītas un uzmērītas. Valsts zemes dienestam ir pietiekošs speciālistu skaits, lai izpildītu pasūtījumu, kas saistīts ar zemes īpašumu noformēšanu. Tomēr daudzviet, īpaši Latgalē, īpašumu tiesību noformēšanu kavē arī naudas trūkums zemniekiem un citiem zemes īpašniekiem, jo visi ar īpašumu noformēšanu saistītie procesi prasa naudu un kopā visi maksājumi vienam īpašumam sastāda ievērojamu summu. Tāpēc vajadzētu vienu gadu neprasīt visas valsts nodevas Latgales reģiona zemniekiem par zemesgrāmatu lietām.

Otrā problēma. Teritoriālā plānošana un reģionālā attīstība. Nekavējot jūsu laiku un cerot uz mana kolēģa Gorbunova kunga referātu, es gribētu akcentēt tikai vienu - kamēr visos pagastos nav izstrādāti ģenerālplāni, kā arī detālplānojumi un lokālie plānojumi, nav iespējams normāli risināt daudzus lauku attīstības jautājumus. Zemes transformāciju uz lietderīgākiem izmantošanas veidiem, zemes mērķtiecīgāku iekopšanu konkrētā teritorijā, meliorācijas sistēmas sakārtošanu, veidojot vietējo ceļu sistēmas veidošanu, komunikāciju attīstību, subsīdiju un citu valsts atbalsta efektu pielietojumu.

Ceturtā problēmu grupa. Šajā grupā es vispirms gribētu runāt par saimniecisko pašpārvaldi. Ir ļoti jūtams saimnieciskās darbības pašpārvaldes sistēmas vājums, lai neteiktu vakuums un tukšums. Ir zināms, un es jau iepriekš par to runāju, ka demokrātiskā sabiedrībā par funkcionējošu tirgus ekonomiku savas funkcijas precīzi jāzina un jāpilda visiem četriem līmeņiem jeb sistēmām: likumdevējam, valsts izpildinstitūcijām, pašvaldībām un saimnieciskajai pašpārvaldei. No šīm četrām sfērām visvājāk attīstīta ir saimnieciskā pašpārvalde. Zināms, ka tā strukturāli veidojas no vairākiem līmeņiem. Par galveno un pirmo līmeni vajadzētu nosaukt pašu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību pārvaldi. Tā visai bieži vēl ir nekvalitatīva, kas stipri pazemina saimnieciskās darbības efektivitāti, un tam cēloņi ir vairāki: uzņēmēja talanta trūkums, profesionālās izglītības, praktiskās pieredzes trūkums un citi. Bet tomēr šis pašpārvaldes līmenis funkcionāli attīstās, un var teikt, ka attīstās normāli, vieniem plaukstot, citiem izstājoties vai bankrotējot. Taču ļoti daudzas uzņēmējdarbības saimnieciskās problēmas nav pa spēkam katram, vienam uzņēmējam, un tās ir jārisina, kopīgi kooperējoties, veidojot biedrības, sabiedrības, savienības, asociācijas un citus formējumus. Un šai pašpārvaldes sistēmai jāveidojas divās paralēlās plaknēs jeb divos virzienos un jāpilda ārkārtīgi svarīgas funkcijas, no kurām nosaukšu tikai dažas. Ražojumu pirmapstrāde, glabāšana, saldēšana, dzesēšana, izdevīgāka pašapgāde ar resursiem, tehnoloģiskā, tehniskā vadība, tirgus, ražotāju interešu un tiesību pārstāvība un aizstāvība visos līmeņos un aspektos, rūpes par tiesiskās un normatīvās bāzes attīstību, ilglaicīgu stabilu likumu attīstību veidošanas veicināšana.

Viens virziens ir katras apakšnozares vai katra produkta pašpārvaldes veidošanās. Piemēram, piensaimniecības, graudsaimniecības. Otrs virziens - teritoriālais, kam jābūt pagastos, rajonos, reģionos un nacionālajā līmenī. Lauksaimnieku kopdarbības un pašpārvaldes sabiedrībām vajadzētu būt katrā pagastā. Pašreiz ir tikai viena lauksaimniecības joma, kurā saimnieciskās pašpārvaldes sistēma visos līmeņos izveidojusies, kaut gan ar robiem un nepilnīgām funkcijām, tā ir piensaimnieki. Daļēji pašpārvaldes sistēma darbojas cukura sektorā. It kā arī Graudu ražotāju nacionālā asociācija, taču tā praktiski nedarbojas, un šī vakuuma sekas pašreiz graudu iepirkšanas sezonā bija un vēl ir redzamas. Un šo ražotāju pašpārvaldes funkciju daļēji bija jāizpilda ministrijai.

Atsevišķi pašpārvaldes fragmenti ir kartupeļu, lopu audzētājiem, pārstrādātājiem, dārzkopjiem. Galvenais iemesls saimnieciskās pašpārvaldes izpalikšanai, atpalikšanai, mūsuprāt, ir jau manis iepriekš nosauktais tiesiskās bāzes vakuums. Nav likumu, kurā būtu skaidri, visiem saprotami un pilnīgi definētas un sakārtotas normas par saimnieciskās pašpārvaldes mērķiem, būtību un tās principiem, par tās tiesisko statusu, par pašpārvaldes uzdevumiem, funkcijām, tiesībām, attīstību, par citiem aspektiem. Nedrīkst saimnieciskās darbības pašpārvaldi jaukt ar sabiedrisko vai politisko organizāciju darbību. Šo divu procesu jaukšana ir saimnieciskās pašpārvaldes būtības neizpratne vai sekla, pavirša spriešana par tās būtību. Tāda jaukšana jau ir nodarījusi lielu ļaunumu, it īpaši lauksaimniecībai. Likums par saimnieciskās darbības pašpārvaldi ir jāiekļauj īpaši steidzamo un neatliekamo, nepieciešamo jauno likumu sarakstā.

Šīs saimnieciskās pašpārvaldes problēmas spilgti sasaucas ar graudu saimniecības šā rudens problēmām, ar nervozitātēm, kritiskiem brīžiem. Visa labības un tās produktu, kā arī citu ražojumu aprite normāli un sekmīgāk var darboties tikai ilglaicīgu, stabilu līgumattiecību sistēmā, tāpēc šo es gribētu akcentēt kā otro šajā grupā. Ilglaicīgām, vismaz piecgadīgām un stabilām līgumattiecībām jābūt graudu ražotāju un dzirnavnieku, lopu un putnu patērētāju, spirta ražotāju un citu labības uzpircēju starpā. Gudram lauksaimniekam tas rada drošu pamatu vairākos aspektos. Stabilai savas darbības un rīcības perspektīvai, plānošanai, mērķtiecīgai savu augšņu īpašumu īpašību veidošanai, augu sekas veidošanai un visu agrobioloģisko faktoru izmantošanai, graudu kvalitātes mērķtiecīgai vadīšanai zināmam konkrētam izmantošanas mērķim un nolūkam.

Savukārt lai dzirnavnieks vai lopbarības graudu patērētājs precīzi zinātu, kas un cik graudu un kādus graudus viņam piegādās un cik labības viņam būs jāmeklē citur. Šādu līgumu kopsavilkumam jābūt par pamatu arī visu valsts līmeņa atbalsta un citu pasākumu plānošanai un realizācijai. Cenas, protams, nevar noteikt vairākus gadus uz priekšu, un tās jāprecizē katrā gada sākumā ar papildu līgumu, ievērojot reālo tirgus situāciju un cenu attīstību.

Abpusēji izdevīgu līgumattiecību veidošanā visaktīvāk un lietišķāk jādarbojas tieši saimnieciskās pašpārvaldes veidojumiem, pagastu graudaudzētāju biedrībām, rajonu un reģionālajām apvienībām un visu šo sabiedrību un apvienību racionālai savienībai. Šai pašpārvaldes sistēmai reāli jāorganizē arī graudu pirmapstrādes un glabāšanas problēmas. Līgumos paredzēto graudu glabāšanas izdevumu kompensēšanai varētu pat izmantot valsts atbalsta subsīdijas, piemēram, vienu latu par tonnu glabājamo graudu mēnesī, par ko arī ir šī papildu informācija. Precīzs līgums, korektas, solīdas partnerattiecības ar lauku uzņēmējiem un graudu pārstrādātājiem un patērētājiem, nevis naidošanās garantētu mierīgu produktīvāku darba atmosfēru sezonā un ikdienā. Protams, līgums neliedz nevienam graudu audzētājam ražot vairāk graudu virs līgumā paredzētajiem apjomiem, pašam meklēt citus tirgus.

Piektā problēmu grupa. Šajā grupā es gribētu runāt par jautājumiem, kas dziļi skar un interesē laukus un lauksaimniekus. Un pirmā šajā grupā, manuprāt, ir diskusija par tiešajām un netiešajām valsts budžeta subsīdijām laukiem un lauksaimniekiem. Netiešās subsīdijas nāk pa vairākiem kanāliem. Pirmkārt, tie ir nodokļu atbrīvojumi jeb sliekšņi, kas noteikti likumos. Par uzņēmumu ienākumu nodokli 45 tūkstošu latu apgrozījums, par iedzīvotāju ienākumu nodokli - 3 tūkstoši latu ienākums, par pievienotās vērtības nodokli - 30 tūkstoši latu apgrozījums un citi. Šādas normu grupas nodokļu likumos atbrīvo no nodokļiem visus sīkzemniekus, mazsaimniekus, piemājas saimniecību un palīgsaimniecību izmantotājus, kādi ir absolūtais lauku iedzīvotāju vairākums. Tie maksā tikai zemes nodokli.

Otrkārt. Tie ir būtiski nodokļu atvieglojumi, kas lauksaimniekiem noteikti likumos.

Treškārt, tā ir samaksātā akcīzes nodokļa kompensācija par degvielu. Šo triju kanālu kopsumma ir krietni lielāka par tiešo subsīdiju summu. Valsts finansistu un ekonomistu aprindās notiek diskusija par netiešo subsīdiju zemo efektivitāti. Tai ir noteikts pamats. Var piekrist, ka tādas pašas summas tiešo subsīdiju un investīciju veidā varētu izmantot daudzkārt mērķtiecīgāk. Taču jāņem vērā, ka no nodokļiem atbrīvoti ir nevis lauksaimniecības tirgus produkcijas ražotāji, bet tas zemes īpašnieku un lietotāju absolūtais vairākums, kuriem lauksaimniekošana ir tikai vai galvenokārt dzīves veids laukos. Tātad šīs summas nosacīti izmanto nevis lauksaimnieki, bet lauki. Kopējo lauku ļaužu iegūto summu no visiem šiem nodokļu atvieglojumiem pašreiz grūti ir aprēķināt, taču tā varētu būt ievērojama.

Citādi ir ar nodokļu atvieglojumiem, kurus izmanto arī ražotāji lauksaimnieki, nodokļu maksātāji. Šī gada 1.janvārī kā nodokļu maksātājs bija reģistrēti 92% no statūtsabiedrībām un apmēram 15% no zemnieku saimniecībām. No reģistrētajām statūtsabiedrībām kā pievienotās vērtības nodokļu maksātāji reģistrēti 50%, bet zemnieku saimniecības tikai 7% saimniecību. Nodokļu atvieglojumus 1996.gadā saņēmuši 44,7% no reģistrētajiem nodokļu maksātājiem. Šie skaitļi norāda uz to, ka līdz šim pastāvošie nodokļu atvieglojumi lauksaimniecībā kā iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātājiem, tā arī uzņēmumu ienākuma nodokļu maksātājiem vairāk ir teorētiski, jo praksē nevar tikt pilnībā izmantoti zemo ienākumu dēļ. Pastāvot šiem nodokļu atvieglojumiem laukos, kaut daļēji tiek risināti arī sociālie jautājumi, tiek mazināta sociālā spriedze. Akcīzes nodokļa kompensācija dīzeļdegvielai 1996.gadā uz 1 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir tikai 0,55 santīmi, 1997.gada pirmajā pusgadā - 0,85. Teorētiski iespējamā akcīzes nodokļa kompensācija 1996.gadā uz 1 hektāru ir 2,4 lati, bet 1997.gadā - 9,6 lati. Tāpēc jādomā par atmaksas mehānisma pilnveidošanu un vienkāršošanu, lai šo atvieglojumu būtu iespējams saņemt. Nodokļu maksājumi lauksaimniecībā vidēji uz 1 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes šā gada 6 mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielinājušies par 0,75 latiem un sastāda 17,6 latus. Zemkopības ministrija 1997.gadā nodokļu maksājumus prognozēja vidēji 26,48 lati uz vienu hektāru, taču, ņemot vērā stāvokli uz 1.jūliju, sagaidāms, ka nodokļu maksājumi uz 1 hektāru iespējami vēl lielāki. Otrā koncepcija, kas, mūsuprāt, prasa diskusiju, ir valsts investīciju programmas struktūras koncepcija. Ministru kabineta akceptētā valsts investīciju programma nākamajam periodam sastāda 41,8 miljoni latu valsts budžeta līdzekļu. Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības daļa investīciju programmā ir tikai 2-3% jeb 1,1 miljons latu. Ja arī likumdevējam nebūtu vēlēšanās runāt par manis nosaukto nozaru grupas prioritāti, tad tomēr jāievēro, ka šo mūsu nozaru kopējā daļa iekšzemes kopproduktā ir 17-18%. Es atļaušos vēlreiz atgādināt Lauksaimniecības likuma 15.pantu, kurā noteikts, ka valsts iegulda investīcijas meliorācijā, skābo augšņu kaļķošanā, sakaru līniju, elektrolīniju, lauku ceļu un citu infrastruktūras objektu rekonstrukcijā un būvniecībā laukos, agrārās zinātnes, profesionālās izglītības un citās sfērās.

Trešais diskusijas objekts ir kvalitātes vadīšanas sistēmu izveide un sakārtošana. Pašreiz Ekonomikas ministrijā ir kvalitātes struktūrpolitikas un vadīšanas bloks, Labklājības ministrijā arī ir savs struktūras un iestādes, Zemkopības ministrijā ir Produkcijas kvalitātes vadības departaments, ir kvalitātes valsts inspekcija, sanitārā robežu inspekcija, veterinārā inspekcija un citas tematiskas valsts inspekcijas. Bet šī sistēma kopumā vēl ļoti vāji ietekmē produkcijas kvalitāti visā produkcijas aprites ceļā, sākot ar ražošanas vietām, kūtīm, kautuvēm, tīrumiem un tā tālāk. Tādēļ piena produktu kvalitāte, kas nonāk tirdzniecībā, bieži ir zema un nestabila. Gaļas kvalitāte arī neattīstās vēlamā virzienā, graudu kvalitāti maz ietekmē mērķtiecīgs darbs. Tas rada milzīgus un nepamatoti bezjēdzīgus zaudējumus. Pirmkārt, pašiem lauksaimniekiem saņemot zemāku cenu, otrkārt, pārstrādātajiem, jo nestabilas kvalitātes izejvielas nedod iespēju labi pārdot produktus. Treškārt, nerodas eksporta iespējas. Ceturtkārt, zemā kvalitāte kopumā ir galvenais faktors, kas palielina ievesto produktu pieprasījumu iekšējā tirgū un izslēdz iespējas konkurēt ārējā tirgū. Ierobežotā laika dēļ es savā ziņojumā mazāk skāru mūsu mežsaimnieku, kokrūpnieku, zivsaimnieku problēmas, arī to tur ir daudz, un par šīm jomām varētu būt atsevišķa diskusija.

Nobeigumā vēlreiz gribu uzsvērt - visu veidu visu lielumu saimniecībām ir jāpastāv un jāattīstās. Vēl nedaudz par labības iepirkumu organizēšanu. Labības tirgū šogad izveidojās sastrēgums, un šādas situācijas pamatā ir vairāki pamatiemesli. Graudu audzētājiem steidzami nepieciešami finansiālie līdzekļi, labības pārstrādes uzņēmumu rīcībā esošie apgrozāmie līdzekļi nevar nodrošināt visā gada laikā nepieciešamo graudu daudzuma iepirkšanu tūlīt pēc ražas novākšanas. Audzētāju rīcībā ir nepietiekoši finansu un tehniskie resursi, lai nodrošinātu graudu uzglabāšanu līdz nākošā gada ražai, lai pārdotu to pakāpeniski. Valsts labības birojs nav pilnībā izmantojis savas iespējas ietekmēt stāvokli labības tirgū. Un kā mēs redzam šo risinājumu? Un risinājums ir - jāiesaista komercbanku kredītlīdzekļus norēķinu paātrināšanai ar graudu audzētājiem. Jānoslēdz korekts, ilglaicīgs līgums starp graudu audzētājiem un pārstrādātājiem. Graudu audzētāju pārstāvniecību uzņemoties Latvijas graudu audzētāju, uzglabātāju un pārstrādātāju asociācijai. Jāizstrādā parauglīgums, kurš jāapstiprina varbūt Ministru kabinetā. Parauglīgumā jāparedz galvenie graudu piegādes, uzpirkšanas, kvalitātes un samaksas nosacījumi, pušu atbildība un varbūt arī nepieciešamas izmaiņas Civillikumā. Privatizējot Rīgas ostas elevatoru, jāparedz pietiekoša valsts kapitāldaļa, lai būtu iespējams ietekmēt graudu iepirkšanu, uzglabāšanu un transportēšanu ar ekonomiskajiem līdzkeļiem. Paredzēt subsidēšanu graudu uzglabāšanas tiešo izmaksu daļējai segšanai, ventilēšanai, žāvēšanai, kaitēkļu iznīcināšanai, kā arī kalšu tehnoloģisko iekārtu iegādei un modernizācijai. Jāizdara nepieciešamās izmaiņas esošajā likumdošanā ar mērķi, lai pirms ražas novākšanas valsts labības rezerve būtu naudas izteiksmē, nevis graudos. Un tā es ceru uz visu jūsu ciešu sapratni un jautājumu risināšanu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, sakarā ar to, ka apspriežamajā lietā ir vairāki Ministru kabineta pārstāvji, kuriem saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli vārds jādod ārpus kārtas, runātāju secībā ir izmaiņas. Runās Atis Sausnītis , ekonomikas ministrs. Ja jūs nevarēsiet iekļauties 10 minūtēs, tad pēc pārtraukuma.

A.Sausnītis (ekonomikas ministrs). Paldies! Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Izveidojusies situācija Latvijas laukos nevienam klātesošam nerada šaubas par nepieciešamību pievērst lielāku Saeimas un valdības uzmanību uzņēmējdarbības veicināšanai laukos un lauku vides attīstībai. (No zāles: "Pareizi!") Es gribētu piedāvāt sistēmisku pieeju šiem jautājumiem, tas nozīmē, ka, pirmkārt, zemkopība un lauku vide būtu jāskata saistībā ar visu valsts tautsaimniecību, kā vienu no tautsaimniecības nozarēm, kura nevar attīstīties atrauti, izolēti no citām nozarēm. Lauksaimniecībā un lauku vidē notiekošie procesi ir ļoti cieši saistīti ar ekonomisko situāciju visā valstī kopumā un katrā nozarē atsevišķi. Un, treškārt, lauksaimniecības produktu pārstrāde tikpat lielā mērā kā citās nozarēs regulē ražošanas efektivitātes likums. Un mūsu rīcībā nav un nevar būt nekādu citu līdzekļu, kā sekmēt lauksaimniecības preču kvalitatīvu ražošanu ar sabiedrībā adaptētām izmaksām. Tāpēc jebkāda valsts palīdzība vai konkurences ierobežojumi, tos neprasmīgi pielietojot, var pārvērsties par "lāču" pakalpojumu. Tas varētu traucēt nepieciešamās lauksaimniecības preču sortimentu izmaiņas un ražošanas pielāgošanos tirgus prasībām.

Valsts ar savu atbalsta programmu laukiem nedrīkst pārvērsties par labdarības biedrību. Palīdzība lauksaimniecībā, bez šaubām, ir nepieciešama, taču finansiāla un tehniska palīdzība ir jāsniedz tiem, kas paši mērķtiecīgi un profesionāli meklē savām iespējām un interesēm efektīvāku nodarbošanās veidu. Manuprāt, ir principiāli svarīgi, un mums nevajadzētu mānīt pašiem sevi un zemniekus, kas kuplā skaitā šodien sabraukuši Rīgā, lai kārtējo reizi atgādinātu par savu grūto stāvokli. Ne valdībai, ne Ekonomikas ministrijai nav brīnumnūjiņas, ar kuras palīdzību vienā paņēmienā varētu atrisināt sasāpējušās lauku problēmas.

Taču mūsu rīcībā ir valsts kopbudžeta līdzekļi gandrīz miljards latu kopapjomā. Saeima un valdība, valsts institūcijas, juridiskā bāze, tāpēc zemkopības un lauku vides attīstības problēmas ir jārisina ar mūsu rīcībā esošiem līdzekļiem un resursiem, liekot likumiem kalpot valsts ekonomiskām interesēm, radušos problēmu efektīvam atrisinājumam. Mums šodien skaidri vajadzētu pateikt, ka mūsu valsts nav tik bagāta, lai ilgstoši uzturētu neefektīvas nozares un neveiksmīgus ražotājus. Neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz rūpniecību, vai uz lauksaimniecību. Ja mēs kaut kādu iemeslu dēļ baidāmies vai nevaram atzīt šo patiesību, tad atliek vēl otra iespēja - vienoties par nodokļu nastas palielināšanu tādā apjomā, lai segtu neveiksmīgu ražotāju radītās izmaksas, bet tas jau ir cits ceļš citā virzienā. Ir jāatsakās no ilūzijām, ka mums izdosies iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā, parakstīt brīvās tirdzniecības līgumus ar Poliju un citām valstīm un vienlaicīgi saglabāt ievedmuitas barjeras vai piešķirt valsts dotāciju zemniekam, lai izlīdzinātu ražošanas izmaksu un preču realizācijas izņēmumu starpības.

Acīmredzot izeja no radušās situācijas lauksaimniecībā ir jāmeklē pašā lauksaimniecībā un šīs nozares vadībā. Sākot ar vadības līmeni, beidzot ar paša zemnieka prasmi un vēlēšanos strādāt efektīvāk, ar mazākiem izdevumiem un lielākiem ieņēmumiem. Runājot par lauksaimniecības nozares vadību, gribot negribot ir jāatzīst, ka Zemkopības ministrija lielu uzmanību velta ciltsdarbam, sēklkopības politikas izstrādei un citam. Taču nepietiekoša uzmanība tiek veltīta ražošanas efektivitātes un preču kvalitātes jautājumiem, kā arī zemnieku izglītošanai, lai viņš pēc neveiksmīgas saimniekošanas privātajā saimniecībā būtu spējīgs atrast citu nodarbošanās veidu. Bet sadarbība reģionālās attīstības jautājumos, teritoriālā plānošanā, mazo un vidējo uzņēmumu veidošanas politikā starp ministrijām varētu būt daudz konstruktīvāka, lietišķāka un arī noderīgāka zemniecības jaunākai paaudzei, kura labprāt paliek laukos, bet nevēlas savu dzīvi atdot smagajam un nepateicīgajam zemnieka darbam. Valsts un pašvaldību institūciju darbības saskaņošanai lauksaimniecības un lauku vides attīstības jautājumos lietderīgi būtu izveidot pastāvīgi darbojošās lauku attīstības koordinācijas lauku grupu. Zināmā mērā šo darbu varētu arī uzticēt Reģionālās attīstības padomei, kuru mēs tikko izveidojām, taču tādā gadījumā vajadzētu paplašināt šīs padomes kompetencē esošos jautājumu loku un tās rīcībā nodot nepieciešamos resursus, kuru izmantošanu varētu veicināt laukiem piemērotākas uzņemējdarbības attīstību, darbaspēka pārkvalifikāciju un lauku infrastruktūras veidošanu.

Kam un kā palīdzēt? Sabiedrībā ar plaši izplatījies viedoklis par nepieciešamo valsts atbalstu lauku subsīdijām. Produkcijas ražotājiem pārāk maz ir subsīdiju, nav atrasts racionāls pielietojums. Šo sarakstu varētu turpināt, bet no tā nekas nemainīsies. Man ir pamatotas šaubas, vai situāciju laukos spēs glābt valsts subsīdiju un dotāciju palielināšana arī divkāršā apjomā, atvieglotie kreditēšanas noteikumi un cita valsts palīdzība zemniekiem. Šīs šaubas apstiprināja arī tikko zemkopības ministra Andra Rāviņa ziņojumā izteiktais apgalvojums, ka šajā pusgadā zaudējumu summa, zemniekam nodarbojoties ar lauksaimniecības produktu ražošanu, rēķinot uz vienu lauksaimniecības izmantojamās zemes hektāru, ir pieaugusi. Pārrēķinot visu lauksaimniecībā izmantojamās zemes kopplatību valstī, nākas atzīt, ka kopējā ienākumu samazinājuma summa lauku ražošanā šajā gadā pārsniegs 40 miljonu latu. Ja šie skaitļi patiesībā raksturo stāvokli laukos, nav pamata man apšaubīt šo zaudējumu patieso apjomu, jo nelielā izmaiņa pārtikas preču cenā nespēj nosegt strauji augošās ražošanas izmaksas. Par to vairākkārt ir atgādinājis deputāts profesors Grinovskis, gan citi, nosaucot šo parādību par izmaksu šķērēm, kuru novirzes ar katru gadu palielinās.

Kā segt šos zaudējumus? Tikai uz Latvijas iedzīvotāju rēķina? Bet vai mēs būsim spējīgi maksāt tik augstu cenu par gaļu, pienu un citiem lauksaimniecības produktiem, lai pilnībā nosegtu ražošanas izmaksas zemniekam? Domāju, ka šis piemērs visai uzskatāmi raksturo situāciju lauksaimnieciskajā ražošanā. Runājot par turpmāko valsts atbalstu lauksaimniekiem, jābūt skaidrībā, vai mēs varam atļauties vai mēs esam tik bagāti, lai tiešā vai netiešā veidā segtu šos zaudējumus zemniekam, un kā mēs aizsargāsim šos dārgi saražotos produktus no lētāko preču konkurences, kas nāk no Lietuvas vai arī no Polijas pēc brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanas varbūt vēl vairāk, arī Vācijā un Francijā saražotie pārtikas produkti var izrādīties lētāki nekā Latvijā ražotie. Tāpēc domāju, ka jautājums, kam un kā palīdzēt, joprojām ir aktuāls. (No zāles: "Ļoti precīzi!") Meklējot atbildi uz šo jautājumu, ir jāatbrīvojas no visiem stereotipiem un jauno laiku vēstures radītajiem aizspriedumiem par Latviju kā piena un gaļas ražošanas lielvalsti. Ekonomikas ministrija uzskata, ka Saeimas un valdības sniegtajai palīdzībai laukiem ir jāveicina tādu lauksaimniecības produktu ražošana, kuru pārdošanas ieņēmumi pilnībā nosedz visas izmaksas un tirgū būtu pieprasīti. Saeimas un valdības politikai zemniecības un lauku vides attīstības jautājumos ir jābūt ilglaicīgam raksturam. Tas nozīmē, ka valdības noteiktie pasākumi ir jāgarantē vismaz četru, piecu gadu periodam. Šie pasākumi nedrīkst būtiski mainīties līdz ar izmaiņām valdībā un Saeimā. Pašreizējā situācija ar Lauksaimniecības likumu nav pietiekoši efektīva, tā vairāk atgādina darbību ugunsgrēka dzēšanas režīmā, nevis nopietnu attieksmi pret lauksaimniecību un zemkopību. Ir jādod iespēja arī zemniekam padomāt par savas saimniecības attīstības iespējām, kā samazināt ražošanas izmaksas vai pārkārtot savu uzņēmumu uz citu preču ražošanu. Valdībai un Saeimai ir jābūt gatavai mainīt savu attieksmi pret valsts investīciju piešķiršanu lauksaimniecībā. Šajā aspektā mums vajadzētu vienoties par to, ka līdz minimumam jāsamazina gadījumi, kad ražošanas infrastruktūras veidošanā valsts iegulda līdzekļus, bet par to apgūšanu un lietderīgu izmantošanu privātīpašnieks neuzņemas nekādas saistības un atbildību.

Un noslēgumā es gribētu izteikt priekšlikumu. Tā īstenošana, no vienas puses, palielinātu valsts līdzekļu piešķiršanu un izmantošanas efektivitāti, no otras puses, palielinātu arī pašu zemnieku atbildību un celtu viņu pašapziņu, tādējādi sekmējot viņu organizāciju veidošanos un nostiprināšanos. Tās ir laukos nodarbināto profesionālās asociācijas. Tieši šīs organizācijas noteiktā kārtībā ir jāiesaista daudzu svarīgu jautājumu izlemšanā, kuri ir saistīti ar dažādām lauku attīstības programmām, valsts finansējumu piešķiršana dažādiem zemkopības un lauku vides attīstības pasākumiem. Zemniekiem pašiem ir jāatzīst, ka viņu problēmas ļoti lielā mērā ir saistītas ar viņu neorganizētību, ar neprasmi izvirzīt un deleģēt savus pārstāvjus valdībā, Saeimā, nodrošināt viņu darbību atbilstoši zemnieku interesēm. Valdība nevar vienlaicīgi apspriesties ar vairākām zemnieku intereses pārstāvošām organizācijām, kurām nereti svarīgos lauksaimniecības jautājumos ir visai atšķirīgs viedoklis. Taču var sekmēt šīs norises pašiem zemniekiem, lai līdz ar to arī valdība vēlamā virzienā izstrādātu un pieņemtu atsevišķus normatīvos aktus par profesionālām asociācijām un par piedalīšanos atsevišķu jautājumu izlemšanā.

Sēdes vadītājs. Sausnīša kungs...

A.Sausnītis. Šo darbu nevajadzētu atlikt uz ilgu laiku, jo valsts subsīdiju sadale būtu tieši tas jautājums, kura racionālā risināšanā vajadzētu piedalīties arī zemnieku profesionālām asociācijām. Domāju, ka Zemkopības ministrijai vajadzētu vēlreiz padomāt par lauksaimniecības pašpārvaldes veidošanās nepieciešamību, kura varētu pārņemt visus jautājumus, kas saistīti ar lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Savu vietu rastu arī profesionālās asociācijas. Ministrijas pārziņā tad paliktu jautājumi, kas saistīti ar normatīvās bāzes izstrādi un kontroli lauksaimniecības jautājumos, kā arī lauku vides attīstības jautājumu koordinācija ar citām ieinteresētām valsts iestādēm. Paldies, ja klausījāties!

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrēties! Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātu!

M.Rudzītis (Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Ameriks , Indulis Bērziņš , Alfreds Čepānis , Ziedonis Čevers , Imants Daudišs , Edvīns Inkēns , Ernests Jurkāns , Paulis Kļaviņš , Odisejs Kostanda , Ģirts Kristovskis , Aristids Jēkabs Lambergs , Jānis Mauliņš, Andris Rubins , Anna Seile , Leonards Teniss , Māris Vītols, Roberts Zīle.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 17.05.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aigars Jirgens .

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, turpinām Saeimas ārkārtas sēdi. Turpinām debates apspriežamajā jautājumā. Nākamais runās Anatolijs Gorbunovs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. (No zāles: "Vai kvorums ir? Kvoruma nevajag.")

A.Gorbunovs (vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs). Cienījamo sēdes vadītāj! Godātie deputāti! Līdzās lauksaimnieciskajai ražošanai laukos tikpat aktuāls jautājums ir, kā laukos un mazpilsētās attīstīt uzņēmējdarbību, jo bezdarbs un reāls attīstības perspektīvas trūkums, it sevišķi lauku ciematos, visvairāk nomāc cilvēkus. Piemēram, apsekojot Bauskas un Preiļu rajonu, tika konstatēts, ka īstenībā bezdarbs potenciāli ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū Bauskā ir 35% un Preiļos - 55%. Oficiālie dati savukārt - Bauskā - 5,7%, bet Preiļos - 23,2%. Lauku vides attīstība nav iedomājama bez attīstības plānošanas. Vai tas būs pagastā, vai pilsētā, vai reģiona mērogā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ziņā ir pašas sistēmas radīšana, attīstības plānošana. Protams, gribētos precizēt, ka ministrija nav valsts plāns un nevar būt visaptveroša valsts plānošanas iestāde apstākļos, kad Reģionālās attīstības departamentā strādā 14 cilvēki ar tik pieticīgu budžetu, cik vien iespējams. Departamenta darbinieki piedalās projektu izstrādē, līdzdarbojoties pie projektu vadības, izstrādā metodiku, labākos projektus analizē semināros un sniedz atzinumus par citu ministriju izstrādātiem attīstības plāniem no reģionālā attīstības viedokļa. Kopumā mēs vēl nevaram runāt par izveidotu attīstības plānošanas sistēmu valstī. Tā vēl tikai top. Sākts ir ar attīstības plānošanu pašvaldību līmenī. Tās ir sociāli ekonomiskās programmas un teritoriālplānojums.

Sastādot sociāli ekonomiskās programmas, pašvaldības izvērtē savus resursus, iespējas un galvenos attīstības virzienus. Savukārt teritoriālplānojums piesaista visas šīs lietas konkrētai vietai. Piemēram, Gaujienas un Ērgļu pagasti savu attīstības stratēģiju saista ar vēsturisko kultūrvidi. Tūrismu un atpūtu. Jaunsvirlaukas pagasts ar zemnieku saimniecību attīstību. Rucavas pagasts ar unikālo Popes ezera apsaimniekošanas plānu. Protams, tādu pārskaitījumu varētu turpināt. Valdība teritoriju plānošanai un attīstības programmu izstrādei pašvaldībām pagājušajā gadā piešķīrusi pusmiljonu latu. Šogad - 1 miljonu latu. Mērķdotāciju piešķiršanas komisija pašvaldību lietu valsts ministra Zunda s vadībā izvērtēja gan pieteikumus, gan pašu izstrādātos projektus. Tomēr mēs saprotam, ka attīstības plāns kādam pagastam ir tikai priekšnoteikums konkrētiem lauku uzņēmējdarbības attīstības projektiem. Jebkurš, mazs vai liels, attīstības projekts savukārt ir priekšnoteikums investīciju piesaistīšanai, kredītu saņemšanai un garants tam, ka ideja ir dzīvotspējīga, tas ir, galarezultātā dod peļņu.

Varbūt šī mazā pieredze, kura ir gūta faktiski pēdējā gadā, rāda, ka attīstības plānošana pagastos paver pavisam citādas iespējas skatījumam arī uz lauksaimniecības problēmām, un tas ir reāls impulss pašiniciatīvai un pašattīstībai.

Taču bez finansiālā atbalsta konkrēti lauku attīstības projekti nerealizēsies. Ar lauku attīstības projektiem mēs saprotam jebkuru uzņēmējdarbību laukos, un tā nebūt nav saistāma tikai ar lauksaimniecisko ražošanu vien. Naudas, kā zināms, bankās netrūkst. Bet neviena banka nedos aizdevumu, lai kāds projekts arī tiktu piedāvāts, bez garantijām un bez ķīlas.

Pasaules banka, piemēram, piedāvā savus resursus 25 miljonu dolāru apjomā. Bet tikai ar nosacījumu, ka valdība radīs sistēmu lauku projektu atbalstam. Tieši lauku projektu atbalstam. Shēma varētu būt tāda: ja pagastā ir projekts pakalpojumu jomā, netradicionālā zemkopībā, lauku tūrismā vai citās sfērās, arī, protams, lauksaimnieciskajā ražošanā, tad iniciatīvas grupa vai atsevišķi cilvēki caur pagastu padomi iesniedz šos projektus. Valdība šādiem lauku attīstības projektiem izveido kredītu garantijas fondu un garantē 30% no aizņēmuma. Kredītu aizņēmuma procenti līdz ar to varētu būt 10% apmērā. Paši aizņēmumi nelieli - 1000 latu, 3000 latu, kā saka, pirmajam atspērienam, ne vairāk. Hipotēku un zemes banka ir gatavas strādāt ar šādiem aizdevumiem un atvērt Pasaules bankas kredītu līniju. Protams, arī citas bankas var iesaistīties šīs kredītlīnijas apkalpošanā.

Ja patiesi gribam radīt laukos alternatīvas darba iespējas, tad kredītu garantijas fonda radīšanai nākamā gada budžetā ir jāparedz apmēram 400 000 latu, kurš laika gaitā atmaksātos. Projekti varētu skart visdažādākās nozares, tāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir gatava izveidot starpministriju vadības koordinācijas grupu to novērtēšanai. Protams, ja to uzticēs Kabinets, tas ir - valdība. Tas varētu būt tiešām reāls solis uzņēmējdarbības veicināšanai laukos, un ceru, ka tas tiks akceptēts, apspriežot budžetu gan valdībā, gan Saeimā.

Šodien būtu vietā pieminēt vēl vienu sfēru, kura ir mūsu ministrijas pārziņā un kurai ir tieša un netieša ietekme uz lauku vides attīstību. Blakus lauksaimniecisko produktu ražošanai arvien lielāka vieta laukos kā papildu ienākumu avotus iegūst lauku tūrisms. Tam ir īpaša nozīme mazo saimniecību nostiprināšanā, nemaz nerunājot par lauku ainavas un vides kvalitātes uzlabošanu.

Par vietējo tradīciju kopšanu. Bieži vien tie ir vietējie zemnieki, kas tādā veidā arī izmanto savā saimniecībā saražoto. Bet līdz ar to varam runāt par nodarbināto skaita pieaugumu, kas ir ne mazāk svarīgi, ka ap šo saimniecību nostiprinās arī citu pakalpojumu sniedzēju tīkls. Tāpēc ceru, ka lauku tūrisma attīstību nākotnē labvēlīgi ietekmēs ministrijas iniciētie un pārraudzītie tūrisma attīstības reģionālie projekti. Ekotūrisma attīstības plāns Kurzemes rietumu piekrastē un tūrisma attīstības plāns Ziemeļvidzemes reģionālajā dabas aizardzības kompleksā.

Līdztekus tiek izstrādāts cits darbs. Latgales novada perspektīvās tūrisma attīstības sistēmas pamatojums, ko atbalsta rajonu pašvaldības. Ir izvērtēta situācija, kādi ir resursi tūrisma attīstībai, kā un kur tie tiek izmantoti. Turpmākais darbs saistīsies ar attīstības plāna izstrādi pagastiem un rajoniem un Latgalē kopumā.

Tagad par reģionālo attīstību. Par reģioniem mēs varam saukt administratīvi teritoriālo kopumu vai vienkārši teritorijas ar kādu noteiktu kopīgu pazīmi vai problēmu. Tas nav tikai un vienīgi kultūrvēsturiskais novads. Piemēram, var runāt par reģionu, kur ir vislielākais bezdarbs, par piekrastes reģionu, pierobežas reģionu un tā tālāk. Mūsu ministrijā reģionālajai attīstībai ir īpaši akcenti. Tie saistīti ar to, ka mūsu atbildībā ir vides aizsardzība. Pasaules prakse šodien lielā mērā ir vērsta uz ilglaicību. Tas ir, uz vidi saudzējošu attīstību. Par to, kā mēs šo principu realizējam, es ceru, runās vides valsts ministrs Emša kungs. Reģionālā attīstība nesaraujami saistīta ar pašvaldību attīstību.

Tāpēc es turpināšu par attīstības plānošanu. Tikai šoreiz reģionālā līmenī. Piemēram, Limbažu rajona sociāli ekonomiskās attīstības stratēģija. Šajā projektā, analizējot dažādus datus, ir iezīmētas objektīvi pastāvošās attīstības zonas un attīstības centri rajonā. Ja pagasti vēlēsies apvienoties, tad saskaņā ar šo plānu tas nenotiks voluntāri, bet pamatojoties uz reālu kooperāciju un sadarbību, kā arī attīstības centra ietekmē.

Interesanti iecerēts ir Zemgales reģiona attīstības projekts, kuru kopīgi izstrādāja Jelgavas pilsēta, rajons, Dobeles pilsēta un rajons un Bauskas pilsēta un rajons. Šeit paredzēts pētīt tādas sadarbības iespējas kā lauku vidusskolas, lauksaimniecības skolas un tehnikuma plānošana. To specializācijas, skolotāju tematiskie kursi, tāpat arī bezdarbnieku pārkvalificēšanās iespējas, kopīga Zemgales tūrisma projekta izstrāde. Uzņēmēju kopīga reklamēšana, kooperācija lauksaimniecības produkcijas pārstrādei. Tāda veida atīstības plāni var sekmēt lielāku reģionālu pašvaldību veidošanos nākotnē. Rajonu mērogā šādi attīstības plāni ir izstrādāti Dobeles rajonam un Kuldīgas rajonam, Liepājas pilsētai un rajonam, Ludzas rajonam, Rīgas rajonam un vēl citiem. Sagatavošanas stadijā atrodas ministrijas koordinētais un Eiropas Savienības finansētais, atbalsta reģioni - Daugavpils, Rēzeknes, Krāslavas, Ludzas, Balvu, Preiļu rajonu ilgspējīgās attīstības plāns. Taču turpmākā projekta attīstība būs atkarīga no tā, kāda būs pašvaldību vadītāju attieksme un kā viņi pratīs apvienoties kopīgam darbam kopīgā Latgales attīstības plāna izstrādei. Te jāsaka un vēlreiz jāatkārto, ka ministrija šo attīstības plānu izstrādāšanu nevar veicināt cidādi, kā ministrijas darbiniekiem strādājot projekta vadības grupās. Pilnīgu neveiksmi līdz šim cietuši mēģinājumi izstrādāt šādus projektus "no augšas", jo tad nav vietējās iniciatīvas un atbildības.

Pavisam cita situācija veidojas, ja par kādu ideju un tās realizāciju vienojas pagasti. Kā piemēram, Nīcas, Otaņķu, Dunikas, Rucavas, Bārtas pagasti ir apvienojušies kopīgā projektā "Bārtas upes aizsardzība un apsaimniekošana". Un tie nav vienīgie pagasti, kas kooperējas ar vienu vai citu konkrētu nolūku. Tā, piemēram, Ances, Dundagas, Kolkas un Tārgales pagasti, kopā analizējot sociāli ekonomiskās un vides problēmas, meklē līdzsvarotas attīstības iespējas Ziemeļkurzemē. Arī Krāslavas rajonā piecas pašvaldības ir apvienojušās kopīgai attīstības plāna izstrādei, proti, Dagdas pilsēta, Dagdas pagasts, Ķepavas, Konstantinovas un Asūnes pagasti. Manuprāt, šie fakti liecina par to, ka tikai caur attīstības projektiem izkristalizējusies gan nepieciešamība pašvaldībām apvienoties, gan pati apvienošanās.

Nevienam šodien nav noslēpums, ka Latvijā vērojama nopietna disproporcija attīstības līmeņa ziņā starp atsevišķām vietām un reģioniem. Arī ministrijas veiktie pētījumi un analīze liecina par arvien izteiktāku pularizācijas procesu. Vienas vietas attīstās straujāk, pārmaiņām ir pozitīvs raksturs, bet citās vietās situācija pasliktinās. Lai izvērtētu situāciju Latvijā, pēdējos gados ir izstrādāts pagastu un pilsētu, administratīvo rajonu randžējums pēc četrām pazīmēm. Darba spējas vecuma iedzīvotāji, bezdarbnieki, pašu ieņēmumi pašvaldību budžetā, zemes kadastrālā vērtība, kas kopumā raksturo reģionālās attīstības priekšnoteikumus. Protams, ja šīs pazīmes iezīmē kartēs, tad paveras aina, kuru vajag speciāli analizēt. Jo skaitļi rāda, ka minimālo un maksimālo rādītāju amplitūdas var būt ļoti lielas. Kaut arī kartes apstiprina vispārējās reģionālās likumsakarības, vērā ņemams ir fakts, ka blakus var atrasties arī pagasti un rajoni ar krasi atšķirīgu situāciju. Kopumā jāsaka, ka Latvijas centrālajā daļā pēc daudzām pazīmēm ir labvēlīgāka situācija nekā pārējā teritorijā. Savukārt nelabvēlīga situācija vērojama Latvijas austrumdaļā - Latgalē un Vidzemē, Sēlijā, kā arī Kurzemes piekrastes atsevišķos rajonos. Kopumā nelabvēlīga situācija vērojama pierobežas rajonos. Pēc atsevišķām pazīmēm uz nelabvēlīgā fona izdalās "salas" - vietas ar krasi atšķirīgiem labvēlīgiem apstākļiem, piemēram, Latgalē izdalās Rēzeknes un Daugavpils pilsētas piepilsētas areāli. Atsevišķos gadījumos arī to pašu var teikt arī par lielo transporta maģistrāļu joslām. Reģionālo attīstības politiku mēs vēršam uz nelabvēlīgo atšķirību izlīdzināšanu, bet labvēlīgo nostiprināšanu. Šajā gadījumā no lauku attīstības viedokļa ir svarīgas tieši nelabvēlīgās atšķirības un to izlīdzināšana. Turpretī dabas, kultūrvides un ainavas atšķirības dažādos Latvijas reģionos, tieši otrādi, ir saudzējamas un saglabājamas.

Valdības 1996.gada beigās akceptētā reģionālās attīstības koncepcijā, kuru izstrādāja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, bija paredzēta iespēja piešķirt īpaši atbalstāmā reģiona statusu nelabvēlīgiem reģioniem, izveidojot Reģionu attīstības fondu un Reģionālo attīstības padomi. Visi dokumenti, kas to reglamentētu, ir jau izstrādāti Ekonomikas ministrijā Ineses Vaideres vadībā sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālistiem. Reģionālās attīstības padome būtu neatliekami jāapstiprina Saeimai. Padome tad varēs izvērtēt ekonomikas un vides ministrijas priekšlikumus par konkrētiem reģioniem, kam būtu piešķirams īpašā atbalsta statuss, un iesniegs tos Ministru kabinetā. Statusa piešķiršanā galvenais noteicošais kritērijs, protams, būs nelabvēlīgo nosacījumu kopums. Taču dažādas uzņēmējdarbību veicinošus kredītus un nodokļu atvieglinājumus varēs izmantot tikai konkrētiem projektiem, tātad atkal atgriežamies pie plānošanas jeb attīstības projekta izstrādāšanas, to izvērtēšanas un realizēšanas.

Citu Eiropas valstu pieredze rāda, ka plānošanai ir vajadzīga tiesiskā bāze. Latvijā šajā ziņā ir jārunā par attīstības plānošanas likumu un nacionālā plānojuma koncepciju, pie kā pašlaik strādā mūsu ministrija. Tas ir ļoti apjomīgs darbs, kam būtu jāiezīmē valsts ilgspējīgas un līdzsvarotas attīstības meti. Likumprojektā "Par attīstības plānošanu" paredzēts norādīt attīstības plāna veidus, to mērķus un uzdevumus, saturu, plānošanas dalībnieku kompetenci, tiesības, atbildību un savstarpējās saistības. Un tieši šis likums būs arī tas, kur tiks noteikts, ka mūsu valstī līdzīgi Eiropas Savienības valstu pieredzei jāizstrādā valsts attīstības stratēģija.

Un noslēgumā es gribēju jūs informēt, godātie deputāti, par tuvākajiem uzdevumiem lauku vides attīstībai, pie kuriem strādā un strādās ministrija. Tātad pats apjomīgākais likumdošanas jomā ir tas, ka līdz gada beigām ir jāiesniedz valdībā likumprojekts "Par attīstības plānošanu".

Nākošais. Ja valdība tā lems, tad ministri ir gatavi uzņemties Pasaules bankas projekta vadību lauku attīstības projekta realizācijā.

Nākošais, ko jau mēs arī darām, - līdzdarboties investīciju piesaistē lauku infrastruktūras attīstībai. Saskaņā ar likumu mums ir jānodrošina Saeimā apstiprinātās Reģionālās attīstības padomes darbība. Mēs arī turpmāk metodiski vadīsim un koordinēsim attīstības plānošanu pašvaldībās un organizēsim apmācības pašvaldību vadītājiem un speciālistiem par attīstības plānošanas jautājumiem. Jo, un to es gribētu vēlreiz un vēlreiz uzsvērt, mūsu ministrija par svarīgāko uzskata pašiniciatīvas veicināšanu un sadarbību ar pašvaldībām.

Un visbeidzot, godātie deputāti, tam visam būs nepieciešama arī jūsu izpratne un atbalsts, apspriežot un apstiprinot valsts budžetu 1998.gadam. Pateicos par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Aivars Kreituss , pie frakcijām nepiederošs deputāts.

A.Kreituss (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie deputāti! Darba partijas programmā ir noteikts, ka valstij ir jārūpējas, lai visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme tiktu sakopta un racionāli izmantota kā latviska dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa. Diemžēl pēdējos gados vismaz 0,3-0,4 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes paliek neapstrādātas. 1996.gada 24.oktobrī Saeimā pieņēma Lauksaimniecības likumu. Tā 4.pantā "Lauksaimniecības politikas realizēšana" teikts: Lauksaimniecības politika tiek realizēta, investējot valstu un ārvalstu, arī fizisko un juridisko personu līdzekļus lauku infrastruktūras sakārtošanā un konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijas izveidē. Palielinot subsīdiju apjomus (pievērsiet uzmanību!), palielinot subsīdiju apjomus, nodrošināt labvēlīgu kredītu politiku, veicot iekšējā tirgus aizsardzību un radot atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku. Jāsaka, ka lauksaimniecības produktu ražotājiem nācās pat rīkot protesta akcijas, lai saņemtu likumā ierakstītos 3% no budžeta apjoma subsīdiju apjomos. Lielas problēmas ir iekšējā tirgus aizsardzībā, jo pagājušajā gadā gandrīz puse no patērētās gaļas tika ievesta. Šī gada pirmajā pusgadā ir ievestas vairāk nekā 56,9 tūkstoši tonnas graudu. 56,9 tūkstoši tonnas! SIA "Iecaviņa" visas problēmas izvērtās tikai ap 10 000 tonnām salīdzināšanai. Bet zemnieki rīkos piketus Saeimas sēdes laikā, rīko šodien, lai panāktu līgumu izpildi labības iepirkšanā.

Runājot par atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku, no tā visvairāk cieš lauksaimniecības statūtu sabiedrības, paju sabiedrības, kooperatīvās sabiedrības un SIA. Ar precīzu grāmatvedības uzskaiti. Zemnieks var pārdot savu produkciju tirgū un nemaksāt nodokļus. Bet, tikko zemnieki izveido kooperatīvu, tad viņus apkrauj ar tādu nodokļu nastu, kas nereti noved pie to izputēšanas. Turpretī Rietumu valstīs kooperatīviem ir īpaši nodokļu atvieglinājumi.

Tālāk. Lauksaimniecības likuma 10.panta 4.punktā ir noteikts, ka Ministru kabinets apstiprina noteikumus lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai. Drīz būs apaļš gads kopš Lauksaimniecības likuma pieņemšanas, un noteikumi nav apstiprināti.

Mēs, deputāti, esam saņēmuši Lauksaimniecības statūtu sabiedrību asociācijas priekšlikumus šajā jautājumā, kuros teikts, ka 1997.gada pirmajos mēnešos piena pārstrādes uzņēmumi ir samazinājuši piena iepirkuma cenu vidēji par 15 latiem uz tonnu. Savukārt veikalos pienu un tā produktu pārdošanas cenas nav kritušās. Tendence samazināties ir arī liellopu gaļas iepirkuma cenām. Tas ievērojami samazina lauksaimniecības uzņēmumu un zemnieku ieņēmumus. Savukārt jau kopš gada sākuma lauksaimniecības uzņēmumi izjūt nopietnu finansiālu spiedienu, ko izsauc papildu izdevumi par benzīnu, palielinātā sociālā nodokļa likme, darba nespēju lapas apmaksa uz darba devēja rēķina, izdevumi pieaug arī sakarā ar paaugstināto zemes nodokli, sauszemes transporta līdzekļu obligāto civiltiesisko apdrošināšanu, kā arī elektroenerģijas tarifu paaugstināšana. Šīs esošās un gaidāmās papildu izmaksas 1997.gadā sasniegs vismaz 10 miljonus latu. Tādēļ valdībai ir jāatrod līdzekļi, lai tiktu nodrošināti lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu paritāte šogad un arī turpmāk.

Satraucoši ir arī lauku cilvēku sociālie apstākļi. Daudzi, kas ilgus gadus ir smagi strādājuši uz lauka un fermās, tagad saņem pensijas, kas nepārsniedz sociālā pabalsta līmeni. Rezultātā ir atsākušās izmisīgas zemnieku protesta akcijas. Valsts atbildīgo amatpersonu atsaucība laukos samilzušo problēmu risināšanā nav jūtama. Valdība atsakās piedalīties zemnieku problēmu risināšanā, tā vietā ir tikai aizbildināšanās ar zemnieku un citu lauksaimniecības produkcijas ražotāju it kā nereālajām prasībām un smago stāvokli tautsaimniecībā kopumā. Brīvais tirgus, lūk, visu nolikšot savās vietās.

Darba partija uzskata, ka viens no šīs kritiskās situācijas izveidošanās cēloņiem ir nepārdomāta atsevišķu politiķu subjektīvā darbība lauku saimniecību un pārstrādes uzņēmumu privatizācijā. Rezultātā notika lauksaimniecībā esošo pamatlīdzekļu izsaimniekošana. To, bez šaubām, veicināja nesakārtotā likumdošana. Francijā, Vācijā, Zviedrijā un citās attīstītās kapitālvalstīs pārstrādes uzņēmumi pieder zemniekiem. Viņu padomēs ir tikai zemnieki, savukārt mēs labi zinām, kāda vieta ir paredzēta zemniekiem mūsu pārstrādes uzņēmumos.

Valsts institūciju pārstāvjiem jābeidz stāstīt zemniekiem pasakas, ka viņi ir šo uzņēmumu īpašnieki. Faktiski īstais saimnieks ir administrācija, kas ar akcionāriem tikpat kā nerēķinās. Arī zemnieku pārziņā esošais akciju daudzums ir ļoti niecīgs. To spilgti apliecina 26.septembrī Jelgavā notikusī zemnieku protesta sanāksme pret graudu pārstrādes uzņēmumu graudu iepirkšanā.

Manuprāt, es šeit nepieminēšu tos piemērus, kas pēdējās dienās ir presē bijuši. Varbūt man referāta beigās būs laiks to pateikt, bet Zemkopības ministrija pēdējās dienās, vēlēdamās palīdzēt zemniekiem ātrāk saņemt naudu par nodoto produkciju, atrada līdzekļus 200 000 latu, lai atmaksātu 10% no pārstrādes uzņēmuma saņemtajiem kredītiem bankās. Līdz ar to valsts dotē privatizētus pārstrādes uzņēmumus. Manuprāt, par to valstij pretī jāsaņem pārstrādes uzņēmumu akcijas. Bez tam šādi mākslīgi tiek uzturēti pietiekoši augstie banku kreditēšanas procenti. Bet Valsts ieņēmumu dienests prasa no graudu piegādātājiem samaksāt pievienotās vērtības nodokli, lai gan naudu par nodotajiem graudiem tie saņems tikai nākamā gada sākumā. Ja zemnieks savlaicīgi to neizdarīs, Valsts ieņēmumu dienests pierēķinās nabaga zemniekam soda procentus par maksājuma kavējumu. Zemkopības ministrija līdz ar to nepalīdz zemniekam, bet gan zemnieku pāridarītājam.

Tālāk gribu sīkāk pakavēties pie problēmas, kas prasa nekavējošu risinājumu, un tā ir zemnieku kooperācija jeb sadarbība. Latvijā kooperācijas tradīcijas ir vēsturiskas, un tās 30.gados balstījās uz starptautisku pieredzi. Kārlis Ulmanis piedalījās un sekmēja piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību veidošanos. Tieši, pateicoties zemnieku kooperācijai, Latvijas sviests un bekons spēja iziet Rietumu tirgū. Un arī šodien man neviens neiestāstīs, ka katrs zemnieks atsevišķi ar savu kartupeļu maisu vai piena kannu spēs konkurēt ar lielražotājiem. Daudziem politiķiem un amatpersonām ir izdevīgi pielīdzināt kooperāciju kolektivizācijai, lai atbaidītu kooperācijas piekritējus sadarboties. Es domāju, ka nav nejauši, ka joprojām vēl darbojas pirms Latvijas neatkarības atzīšanas pieņemtais likums "Par kooperatīvajām kopdarbības sabiedrībām". Jau trīs gadus tiek gatavots jauns likumprojekts, kurā iestrādāta Rietumu valstu pieredze un atvieglojumi kooperatīviem. Bet tālāk par pirmo lasījumu tas nav ticis. Bet pa šo laiku ir nomainījušies trīs kooperācijas valsts ministri, un tagad ir panākts, ka šāds amats valdībā nav vajadzīgs. Arī Zemkopības ministrijā likvidēja Kooperācijas departamentu. Tas arī sekmē šī likumprojekta torpedēšanu, kas visu laiku notika Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja Sausnīša kunga vadībā. Ko var darīt? Ieinteresēti šajā procesā ir daudzi. Darba partijas deputāti ir iesnieguši konkrētus priekšlikumus šī likumprojekta otrajam lasījumam Saeimā. Un, kad lieta nonāks līdz izskatīšanai plenārsēdē, mēs to pamatosim un centīsimies pārliecināt savus kolēģus, ka likumprojekts ir vajadzīgs. Un to gaida lauku cilvēki, kas darbojas kooperatīvos, un arī tie, kas ir gatavi veidot jaunus kooperatīvus. Darba partija neatlaidīgi atbalstīs un sekmēs lauku saimniecību kooperāciju, jo tieši kooperācija var palīdzēt zemniekiem sakārtot ražošanu, organizēt pašu saražotās produkcijas pārstrādi un tirgu produkcijas realizācijai. Tas, protams, nav izdevīgi tiem, kuri ir līdzīpašnieki pārstrādes uzņēmumos un, otrkārt, arī tiem, kuri labi nopelna, organizējot lētās, ārzemēs ievērojami subsidētās produkcijas ievešanu un tirgošanu. Viņi deklarē, ka kooperācija Latvijas lauksaimniecībā nav vajadzīga, ka nelielajām lauku saimniecībām, kas ražo produkciju tirgum, ir jālikvidējas un zeme jāpārdod vai jāiznomā.

Darba partija uzskata, ka tieši šīm saimniecībām ir jākooperējas un jāsadarbojas koptirgus organizēšanā. Francijā 90% no visiem zemniekiem produkciju ražo un realizē, būdami kooperatīvos. Tieši kooperatīviem ir bijusi izšķirošā loma šīs valsts augšupejai lauksaimniecībā pēdējos 30 gados. Franču speciālisti ir iepazinušies ar mūsu kooperatīvu praktisko darbību un ir gatavi ar mums sadarboties, bet reāli līdz šai dienai nekas nav iesākts.

Ne mazums līdzekļu lauksaimniecībā saņemts "Phare" programmas ietvaros, bet tikai ne lauksaimniecības kooperācijai. Mani priekšlikumi balstās uz vairāku simtu Latvijā darbojošos kooperatīvu vajadzībām, tie ir viņu izdzīvošanas un turpmākās attīstības interesēs. Tieši kooperatīvi, kuru galvenais mērķis nav peļņas iegūšana, bet gan pakalpojumu sniegšana zemnieku saimniecībām, sākot ar zemes apstrādi un beidzot ar izaudzētās produkcijas realizēšanu tirgū, var kļūt par galveno ražotājspēku mūsu panīkušajā lauku saimniecībā.

Latvijā ar labām sekmēm darbojas vairāki desmiti kooperatīvi. Pirmkārt gribu nosaukt Jelgavas rajona Svētes pagasta lauksaimniecības kooperatīvo sabiedrību, prēmijas "Sējējs" uzvarētāju "Svētes kopdarbs", kooperatīvs darbojas no 1992. gada, apsaimnieko 410 hektārus aramzemes, peļņa pagājušajā gadā sasniedza 20 tūkstošus latu. Šāds kooperatīvs, piemēram, saņem no Krājbankas kredītu uz diviem gadiem 32 tūkstošu latu apmērā, lai nopirktu jaunu lauksaimniecības tehniku, bet pašreiz ar aizkavētajiem maksājumiem par nododamo lauksaimniecības produkciju, protams, visa šī kredīta atdošanas ritmika tiek stipri traucēta. Labi darbojas Tukuma rajona zemnieku kooperatīvā sabiedrība "Pūres grauds" un citas. Lauku kooperatīvi prasa un gaida atbalstu šo problēmu risināšanā. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai jāpasteidzina likumprojekta "Par kooperatīvajām sabiedrībām un to savienībām" sagatavošana izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.

Tālāk nepieciešams valdības ekonomisks atbalsts kooperatīviem un valsts tautsaimniecības interesēm sakārtots tirgus. Un vēl viena problēma, kurai risinājumu deputātiem lūdz Lauksaimniecības statūtu sabiedrību asociācija. Izmainot pašreizējos likumdošanas nosacījumus, tajā skaitā Ministru kabineta 1997. gada 5. augustā pieņemtos noteikumus par zemes reformas pabeigšanas kārtību lauku apvidos, paredzēt iespēju statūtu sabiedrībām un lauksaimniecības kooperatīvajām sabiedrībām saņemt lietošanā lauksaimniecības zemi, kuru nav pieprasījuši bijušie īpašnieki vai kuras vērtību bijušajiem īpašniekiem atlīdzina ar kompensācijas sertifikātiem, un, ja tā līdz 1996. gada 1. novembrim nav piešķirta fizisko personu lietošanā vai īpašumā, pieprasīt lietošanā, izpirkt par statūtu sabiedrību dalībnieku ieguldītajiem vai par statūtu sabiedrību mantas realizācijas rezultātā iegūtajiem privatizācijas sertifikātiem.

Un daži vārdi par to, kas rūpējas par zemniekiem. Lauksaimniecības nozarē izveidojušās daudzas sabiedriskās pašpārvaldes organizācijas gan pēc to dalībnieku īpašuma veida - Latvijas zemnieku federācija, Latvijas lauksaimniecības statūtu sabiedrību asociācija, gan pēc ražošanas nozaru principa, gan arī pēc teritoriālā principa - rajonu un pagastu organizācijas. Atbilstoši katras organizācijas statūtiem tās cenšas realizēt specifiskās nozares vai tās biedru īpašuma formai raksturīgos mērķus un uzdevumus. Tiekoties rajonos un pagastos ar zemniekiem, statūtu sabiedrību pārstāvjiem bieži tiek izteikti priekšlikumi veidot Latvijas lauksaimniecībā vienotu lauksaimnieku organizāciju līdzīgi kā trīsdesmitajos gados to sekmīgi veica Latvijas lauksaimniecības kamera. Līdzīgas vienotas lauksaimniecības pašpārvaldes organizācijas ir Vācijā, Francijā, abās šajās ir lauksaimniecības kameras, un, piemēram, Čehijā ir lauksaimniecības ūnija. Saeimai, es domāju, likumdošanas ceļā ir jānosaka dažādu sabiedrisko organizāciju, kā arī pašvaldību un arodbiedrību vieta kopējā valsts sabiedriski politiskajā sistēmā, jānosaka šo organizāciju tiesības iesniegt, bet Saeimai un Ministru kabinetam pienākumu uzklausīt un respektēt šo organizāciju iesniegtos konstruktīvos priekšlikumus.

Un tagad dažus vārdus par graudu pārstrādātāju patvaļu, tātad par to īsto iemeslu, kas izsauca būtībā arī šo ārkārtas Saeimas sēdi. Pamatā visam, un es to nedzirdēju šodien arī no zemkopības ministra Rāviņa kunga, pamatā visam ir tas, ka netiek pildīti noslēgtie līgumi. Kā tas ir iespējams, ka valdība, un vai vispār valdība pārvalda šo valsti, ja tā nevar piespiest pildīt noslēgtos līgumus, ja zemnieki var tikt nerroti visādā veidā, un šie dati ir publicēti avīzēs. Es varu pieminēt, piemēram, SIA "Iecaviņa". Līgumā ir ierakstīts, kādā laikā kas ir jāmaksā. Desmit dienu laikā šī organizācija var paziņot, ka tā kaut ko maksās 40% apmērā, pēc tam tā 30% apmērā un tad, kad visiem būs nomaksāts, - vēl 30% apmērā. "Rēzeknes dzirnavnieks" - ir soda procenti ierakstīti. Kas būs, ja laikā kaut kas netiks apmaksāts? Konkrēti - divu mēnešu laikā. Organizācija var paziņot, ka tā 50% maksās līdz 1997. gada beigām. "Dobeles dzirnavnieks" var paziņot, ka tas tikai pusi pieņems no līgumā paredzētajiem graudiem. Tajā pat laikā viņi, atbildot uz zemnieku izmisumu, pasaka, ejiet un tiesājieties. Mēs labi zinām, ko nozīmē advokāts, šodien algot advokātu un ko nozīmē zemniekam braukt uz Rīgu un šeit tērēt laiku. Tā ir pilnīga izmisuma cīņa, kas pilnīgi ir bez rezultātiem.

Tāpēc es gribētu Rāviņa kungam oponēt, zemkopības ministrs runāja par nepieciešamību likumā noteikt termiņus, kuros drīkst paredzēt līgumus, nē, ir jāpilda noslēgtie līgumi. Ja es vienojos ar zemnieku, es varu paredzēt, ka es viņam atmaksāšu gada laikā, bet nevar būt tāda situācija, kā es tikko minēju, ka organizācijas, privātas organizācijas, kurām atļāva privatizēties, pilnīgi atklāti atsakās pildīt noslēgtos līgumus un neviens tās nedomā par to tiesāt, un arī procentus tās netaisās maksāt.

Tāpēc es domāju, ka šodien mums vajadzētu deputātus un zemniekus nevis barot ar ziņojumiem, attīstības koncepcijām, ilgtermiņa mērķprogrammām, solījumiem par saulaino nākotni Eiropas Savienībā, bet skaidri un gaiši pateikt: samaksājiet zemniekiem par godīgi padarītu darbu, un es šeit gribētu dzirdēt no valdības vīriem, kas traucē piespiest pārstrādātājus samaksāt zemniekiem par padarītu darbu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, es aicinu ieņemt vietas visus zālē atrodošos deputātus!

Ārpus darba kārtības vārds steidzamam paziņojumam iekšlietu ministram Ziedonim Čeveram.

Z.Čevers (DPS). Cienījamie kolēģi! Es ļoti atvainojos, ka es pārtraucu šo ierasto dienas kārtību, bet šodien mēs esam pazaudējuši savu kolēģi... Šodien pulksten 16.35 pēkšņā nāvē ir miris mūsu kolēģis Oļģerts Dunkers . Es lūgtu viņa piemiņu godināt ar klusuma brīdi. (Klusuma brīdis.) Paldies!

Sēdes vadītājs. Turpinām debates - Kārlis Leiškalns , frakcija "Latvijas ceļš".

K.Leiškalns (LC). Godātais Prezidij, augsti godātie deputāti! Kā mēs zinām, pastāv vairāki paņēmieni, kā var atrisināt jebkuru vai gandrīz jebkuru problēmu. Dažkārt pietiek kādu problēmu bez mitas formulēt, pārformulēt, reformulēt, līdz tā ir novesta līdz absurdam, kur, kā zināms, atrisināt nav iespējams. Ir paņēmiens, kas paredz par problēmu runāt, runāt, runāt, līdz visiem tā ir apnikusi, un beigu beigās vienīgā izeja ir to aizmirst.

Šķiet, ka Latvijas mūžīgā problēma ir lauksaimniecība. Nezin, vai tās sākums ir meklējams nacionālajā mentalitātē, Latvijas brīvvalsts gūtajā saimnieciskajā pieredzē vai līdz banalitātei novestajā latviešu tautas pašraksturojumā - mēs esam zemnieku tauta. Jebkuras, tai skaitā arī lauksaimniecības, problēmas pozitīvais risinājums paģēr vienu - skaidru, uzsveru, skaidru esošā stāvokļa apzināšanu. Latvijas teritorija ir 64 589 kvadrātkilometri. Šo teritoriju apdzīvo nedaudz vairāk kā 2,5 miljoni iedzīvotāju. 42% Latvijas teritorijas ir izmantojami lauksaimnieciskajai ražošanai. Vai ar šādiem resursiem var lepoties tādas Eiropas Savienības lauksaimniecības lielvalstis kā Dānija un Nīderlande? Droši - nē. Gan zemes par maz, gan cilvēku par daudz. Varbūt mēs varam runāt par dramatiskām klimatiskām atšķirībām? Jā, ir atšķirības, bet, ja pievēršamies starptautiski atzītu zinātnieku publikācijām, piemēram, Falu pētījumiem, tad Latvijas ģeoklimatiskie apstākļi ir piemērotāki lauksaimnieciskajai ražošanai nekā minētajās zemkopības brīnumzemēs.

Neskaršu nedz vēsturi, nedz hiperintensīvās lauksaimniecības postošās sekas. Liekas, ka viss ir gana, bet kā gan pietrūkst? Esmu pārliecināts, ka visi šīsdienas oratori runāja un runās par naudu, lētajiem kredītiem, garantētajām iepirkuma cenām un par līdzekļiem, kā piespiest valdību izpildīt Saeimas pieņemtos likumus. Lasiet Satversmi, noskaidrojiet, kas ir kas un priekš kā šajā valstī.

Visu partiju programmās pirms 5. un 6. Saeimas vēlēšanām... visu partiju programmas pirms 5. un 6. Saeimas vēlēšanām vieno kopēja vēlme - palīdzēt zemniekam. Ikkatrai partijai ir skaisti mērķi šajā jomā, bet neviena no partijām neuzrāda, kur ņemt līdzekļus šo mērķu realizācijai. Varbūt tieši tāpēc gan man, gan Krustiņa kungam, gan arī daudziem citiem šajā zemē gribētos redzēt zemnieku partiju, kas runātu par mērķi - attīstīt lauksaimniecību un labklājību zemniekiem, bet, paturot prātā šo mērķi, būt gataviem godīgi pateikt, ka pat pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem laukos ir jāiegulda vismaz 150 miljonu latu gadā, darot to daudzus gadus no vietas, kā arī to, ka šī nauda ir atrodama tikai un vienīgi nodokļu maksātāju makos, arī to, ka šī mērķa dēļ būtu jāpaaugstina kāds no nodokļiem, visdrīzāk pievienotās vērtības nodoklis par apmēram 6%. Vēlēšanu rezultāts šajā gadījumā parādītu, vai lauksaimniecība ir visas sabiedrības problēma vai tā rūp tikai kādai sabiedrības daļai, kas būtu gatava ne tikai uzstāties ar abstraktiem lozungiem, bet arī maksāt, apzinoties, ka ieguldītais nesīs augļus tikai pēc daudziem gadiem.

Vai mēs šeit godīgi runājam par līdzekļu avotiem? Vai, solot vieniem dot, mēs godīgi pasakām, ka mums ir jāatņem citiem? Un vēl viena varbūt politiska ābece. Partija - tas nenozīmē daļu no nomenklatūras. Partija ir sabiedrības daļa. Šobrīd es domāju, ka cilvēki ir ielāgojuši, ka tie, kas grib būt labi visiem, beigu beigās nav derīgi nevienam.

Ņemot vērā to, ka vairums šodienas runātāju skars zemniecības finansiālo stāvokli un aicinās meklēt resursus šī stāvokļa uzlabošanai, es gribētu pakavēties pie tām valsts funkcijām, kuras līdz šim ir mazāk skartas un kuras nebūt nav mazsvarīgas un neprasa lielus finansiālos resursus. Gribu runāt par valsts mārketinga politiku lauksaimniecībā. No savas pieredzes es zinu, ka vairums zemnieku ik dienas 12 līdz 16 stundas apsaimnieko savus laukus, fermas, dārzus, un mārketingam neatliek laika. Tirgus lieta paliek visa veida starpniekiem, kas šo mārketingu nonivelē līdz savam izdevīgumam. Valstiskā mārketinga trūkums gala rezultātā parādās kā zemnieku prasības pēc valsts garantētajiem apjomiem un garantētajām cenām saražotās produkcijas iepirkšanā. Manuprāt, prasība pēc vienotas valsts lauksaimnieciskās politikas ilgākam laikam, ignorējot valstisko mārketingu, padara tukšu pļāpāšanu par brīvo tirgu nebrīvā zemniekā. Valstij ir jāuzņemas šīs mārketinga funkcijas un, balstoties uz stratēģisko informāciju, jādod zemniekam padomi, kuras lauksaimnieciskās nozares attīstība varētu dot viņam vislielāko peļņu. Tieši šīs nozares varētu piesaistīt kredītus un investīcijas, jo šī prognozējamā peļņa ir pakļauta mazākam riskam. Tās varētu būt arī Latvijā netradicionālās lauksaimnieciskās ražošanas nozares, kuru produkti pasaules tirgū uzrāda ilglaicīgu deficītu un kur cenu pieaugums jau ilgāku laiku vairākkārt pārsniedz inflāciju. Kaut vai tās pašas dzērvenes, par kurām daudz gan nopietni, gan ironiski rakstīts pašmāju presē un kuru audzēšanai kā industrijai Latvijā nopietnu vietu saredz respektablais "Wallstreet Journal". Un kāpēc mēs savas lauksaimniecības attīstībai neizmantotu problēmas, kuras vairākus gadus nomāc Dānijas un Nīderlandes valdības, - zemes trūkums?

Līdzīgi mēs varētu attīstīt arī citas nozares, gaļas, lopkopības, brīvās zemes platības, kas noaugušas ar tā saukto ziemeļu kokvilnu, mums to atļauj vajadzīgi, tikai attiecīgo šķirņu lopi. Zemkopības ministrijas un visas valdības uzdevums šajā gadījumā ir nodibināt kontaktus ar ražotājiem Eiropas Savienības zemēs, kuriem ir pieredze, tehnoloģija un pozīcijas tirgū, bet kuriem nav lauksaimniecīskās ražošanas pamatresursu, zemes. Minēto resursu summēšana dod labus rezultātus kā vieniem, tā otriem. Ja mēs runājam par kopuzņēmumiem, tad kāpēc mēs aizmirstam par iespēju dibināt kopuzņēmumu starp Latvijas un Holandes zemnieku, tas būtu vienlīdz izdevīgs abiem? Ir gadījies lasīt, ka Holandes zemnieku dēli pērk zemnieku saimniecības pārapdzīvotajā Dānijā un Austrumvācijā. Uzņēmīgākie gana savus lopus Dienvidāfrikā un pārdod Rietumeiropā, bet mēs sūdzamies par kokvilnu un bezdarbu. Nebaidos būt ekstravagants, arī strauskopībai varētu būt sava vieta Latvijas lauksaimniecībā, jo situācijā, kurā mēs atrodamies, spiež mums ne vien sekot pieprasījumam pasaules tirgū, bet arī to apsteigt. Lai nodrošinātu valsts mārketinga politiku lauksaimniecībā, Zemkopības ministrijai ir jāsāk domāt, analizēt un strādāt lauksaimniecībā ne tikai lēmumu pieņemšanas līmenī, valsts mērogā, bet lauksaimnieciskajā ražošanā pasaules tirgus kontekstā. Maksimāli jāizmanto savā darbā Ārlietu ministrija un tik daudz pieminētie ekonomiskie atašeji. Ticiet man, laikā, kad mēs runājam par lauksaimniecības izdzīvošanu, daudzas jo daudzas valstis runā par mums kā nopietniem konkurentiem, bet konkurentus, kā zināt, neatbalsta, ar tiem cīnās. Pie labas un precīzas valstiskās politikas lauksaimniecībā latviešu zemnieks būs gatavs šai cīņai. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Ervids Grinovskis, LZS, KDS un LDP frakcija.

E.Grinovskis (LZS, KDS, LDP). Godātā Saeima! Laukos ir tik daudz samilzušu problēmu, ka grūti izšķirties, pie kuras ķerties un kuru atmest. Pieskaros dažām, manuprāt, prioritārām problēmām, kuras ir apietas tajos dokumentos, kas mums ir iesniegti.

Pirmais un galvenais - ir nepieciešams "jumta" likums, kuru papildinātu normatīvu aktu pakete par zemnieku saimniecību, arī paju sabiedrību ienākumu aizsardzību. Zemnieka ienākumi nav aizsargāti, un to apstiprina sekojoši fakti, kas mums, šķiet, ir diezgan zināmi. Resursu cenas, kas nepieciešamas zemniekam, nemitīgi pieaug, pakalpojumu tarifi nemitīgi pieaug, nodokļi aug lavīnveidīgi. Tajā pašā laikā produkcija, ko ražo zemnieks un pārdod, vienalga, par kādu kanālu un kam, vai nu stāv uz vietas, vai samazinās. Veidojas cenu šķēres jeb ienākumu šķēres, kuras samazina zemnieka ienākumus un nenodrošina zemnieku saimniecībai pietiekamu attīstību. Šajā sakarībā nobriedis jautājums, ka valsts ekonomiskajā politikā ir nepieciešams kaut kāds mehānisms, kas nodrošinātu kaut aptuvenu cenu paritāti, un nemēģiniet mani pārliecināt, ka tas runā pretī kaut kādiem brīvā tirgus principiem. Nē, šis mehānisms nav manis izgudrots, tas ir aizgūts no vecu vecām tirgus ekonomikas valstīm. Stāvoklis sevišķi nopietns tajā ziņā, ka, ja netiks šīs cenu šķēres apturētas, tad tehnika, kas ir šodien zemnieku rīcībā, kuru viņš ieguva, privatizējot kolhozu, sovhozu lauku tehniku, izies no ierindas, un, zinot jaunās ārzemju tehnikas cenas, šķiet, šai auditorijai nav jāpierāda, ka pie tās tikt būs praktiski neiespējami, ja šīs cenu šķēres darbosies.

Lauksaimniecības iznākums pēc dažiem gadiem var būt letāls. Piebildīšu, ka šīs cenu šķēres lielā mērā darbojas monopoldarbību rezultātā, it sevišķi kas attiecas uz pakalpojumu tarifiem, uz resursu cenām un varbūt arī kaut kur caur nodokļiem. Bet monopoldarbības apkarošana nav pretrunā ar tirgus ekonomiku, bet iekļaujas tirgus ekonomikas nodrošināšanas tiesiskajā pamatā.

Nākošais jautājums par subsīdijām. Es šeit negribu aģitēt, tas ir lieki, bet pievērsties dažiem momentiem, kas nav skarti, un domāju, arī šajā auditorijā ir maz zināmi. Tas nav nekas, ka mums ir iestrādāts Lauksaimniecības likumā parametrs 3 procenti no pamatbudžeta. Mēs visi zinām, ka ir jāpieliek ne mazums pūļu, lai to nodrošinātu, jo darbojas spēki, bruņoti ar superliberālisma ideoloģiskajiem ieročiem, lai šo parametru samazinātu. Bet atcerēsimies vienu, ko derētu iegaumēt īpaši tiem, kas iestājas pret lauksaimniecības subsidēšanu. Lauksaimniecības kā tautsaimniecības nozare atšķiras no citām vismaz ar divām pazīmēm, ar diviem parametriem, kas runā tai par sliktu. Lauksaimniecībai ir augstāka nekā citās nozarēs produkcijas kapitālietilpība, tas ir, lai saražotu produkciju, teiksim, par 1000 latiem, ir jāpielieto lielāka pamatkapitāla summa nekā jebkurā citā nozarē, tātad, lai kāpinātu ražošanu, teiksim, par vienu procentu, lauksaimniecībā pamatkapitālā jāiegulda lielāka summa nekā jebkurā citā nozarē.

Un otrs, tas ir lēnais kapitāla aprites cikls. Summējot abu šo faktoru iedarbību, ko mēs parasti nenovērtējam, mēs pienākam pie nepieciešamības lauksaimniecības subsudēšanas labā, piebilstot, ka tuvākā vai tālākā nākotnē, pilnīgi iespējama, būs agrārā politika, kur subsidēšanu pakāpeniski un pa daļām varētu aizstāt ilgtermiņa kredīti no Hipotēku un zemes bankas.

Tālāk gribu pievērsties trešajam jautājumam, ko Gorbunova kungs skāra, bet no citiem aspektiem - par agrārās telpas jeb lauku struktūrpolitiku. Ir zināms, ka lauksaimniecībā strādājošo skaits visās zemēs samazinās. Notiek tas arī pie mums, šodien ir piecpadsmit līdz sešpadsmit procenti, nav tālu laiks, kad arī mums būs pieci līdz seši procenti un ne vairāk. Lauki draud palikt tukši, un jau šodien pasaulē par šo parādību valda zināmas bažas un uztraukums. Zinātne un prakse nākusi pie atziņas, ka, lai saglabātu laukus, ir nepieciešams, lai tajos dzīvotu apmēram divdesmitpieci līdz trīsdesmit procenti nācijas. Mēs esam šajā robežā, bet kā mēs viņu saglabāsim? Tas nozīmē, ka uz vienu lauksaimniecībā strādājošo ir jābūt četriem, pieciem, sešiem cilvēkiem, kas dzīvo laukos, bet strādā citās nozarēs, protams, vairāk vai mazāk saistītās ar lauksaimniecību. Es negribu šeit dot šo potenciālo struktūru inventarizāciju, tā ir sastopama publikācijās, tajā skaitā arī manās publikācijās presē, šādu struktūru ir ap 30 - 35, un tās ir jāattīsta, tās jau ir, bet tās jābagātina, lai mēs varētu saglabāt laukos to cilvēku minimumu, ap divdesmitpiecu līdz trīsdesmit procentu, kas nepieciešams, lai saglabātu laukus kā tādus un arī lauku dzīvesveidu, bez kura nav iespējama nācijas pastāvēšana. Īpaši šajā kontekstā gribu pasvītrot nepieciešamību realizēt aktīvu kredīta politiku attiecībā uz jaunajām ģimenēm 30 - 35 gadu vecumā, kuras veido savu saimniecību. Tā ir Latvijas lauku nākotne. Ja mēs tai nepievērsīsimies un negādāsim par zināmām priekšrocībām, lauki ne tikai novecos, kā tagad, bet lauki arī izmirs. Atbalsts jaunajām ģimenēm ir vienīgais ceļš, kā saglabāt laukus un lauku dzīves veidu kā vienu no nācijas esamības garantiem. Šajā sakarībā gribu pievērst uzmanību, ka lauku dzīvesveida saglabāšana daudzējādā ziņā prasa risinājumus, kas ir pretrunā ar brīvā tirgus mehānisma darbību. Lūk, došu jums vienu citātu. "Brīvā tirgus koncepcija tīrā veidā - pasvītroju - tīrā veidā nav piemērojama lauksaimniecībā, ja nolūks ir saglabāt lauku vidi un lauku dzīvesveidu." Es citēju. Tikai es necitēju nevienu savu publikāciju. Citāts, kuru jums nolasīju, ir ņemts no Eiropas lauku attīstības hartas 12.panta. Bet Eiropas lauku attīstības harta arī ir viens no Eiropas Savienības dokumentiem, kuru radījusi tā pati Briseles birokrātija, pēc kuras mēs tā cenšamies, bet izrādās, ka mēs bieži vien aizmirstam to, kas mums ir izdevīgi. Jau savā laikā Edvarts Virza teica, ka latvieši ir savāda tauta, ka mēs kāri dzenamies pēc svešām idejām, neprasīdami, vai tās mums der vai neder, bet to, kas der, mēs reizēm aizmirstam.

Un beidzot par zemi, ko jau šeit skāra, ka Latvijas zeme aizaug ar nezālēm, aizaug ar ziemeļu kokvilnu. Daudziem deputātiem šodien tika pasniegtas kuplas buķetes no vībotnēm, nātrēm un tā tālāk. Arī man ir tāda. Es to vedīšu mājās un paglabāšu. Tā ir atgādinājums.

Mums, pirmkārt, ir nepieciešams izdarīt šo, no lauksaimnieciskās aprites izkritušo, platību inventarizāciju, ko apmežot un ko apstrādāt un apsēt. Laukos ir jābūt sistēmai. Šeit tīrums, šeit mežs, bet nevis džungļi, kādi ir un par kādiem top mūsu lauki. Arī šeit es konkrētam darbības algoritmam nepievērsīšos, arī tas ir publicēts, tikai daudzi nav ieinteresēti to apgūt, bet piebildīšu, ka bez valsts atbalsta šeit neiztiks, vajadzīgi īstermiņu kredīti apgrozāmā kapitāla iegādei, degviela, sēkla un tā tālāk. Nepieciešams, lai valsts garantētu šīs labības iepirkšanu. Es saprotu, es minu instrumentus, kas īsti neiekļaujas brīvā tirgus mehānismā. Jā, tā tas ir. Bet mūsu situācija ir tik ekstraordināra, un, ja mēs pieturēsimies pie vecām shēmām, bet mēs nespēsim ņemt vērā to, ko prasa realitāte, tad mēs savu lauku vidi zaudēsim, tā pārvērtīsies par džungļiem. Viss vēl nav zaudēts, bet, ja turpināsies tāda attieksme no valsts augstāko institūciju puses, arī šeit, no Saeimas, kāda līdz šim, tad lauku iznākums būs letāls. Man nav nolūks šeit biedēt un paniku celt, bet lietas īstajā vārdā ir jānosauc, un kā es to pratu, tā es arī darīju. Paldies! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

O.Grīgs (TB/LNNK). Cienījamie 6.Saeimas deputāti! Ir diezgan sarežģīti pēc tik izsmeļošiem referātiem runāt vienkāršam zemniekam. Kaut gan jautājums šodien ir ļoti vienkāršs, ko prasīja zemnieki ārpus šīs Saeimas sienām. Viņi prasīja vienu: "Izlemjiet - būs nauda vai nebūs nauda par mūsu darbu šoruden!" Un ar to varētu izbeigt šīs diskusijas. Diemžēl mēs nevaram atbildēt - Saeimas deputāti. (No zāles: "Prasi savam šefam! Šķēlem pajautā!") Tāpēc pēc šiem lieliskajiem referātiem, kas šeit izskanēja, es pievērsos nedaudz lauksaimniecības tēmai retro skatījumā. Vēsturiskā skatījumā. Valstīs, kur svarīgākā tautsaimniecības nozare ir lauksaimniecība vai viena no tām, agrārai politikai jābūt tai labvēlīgajai, jo no lauksaimnieka ražotspējām ir atkarīga arī visu pārējo iedzīvotāju un līdz ar to arī visas valsts labklājība. Tā ir elementāra ābece. Apskatot tuvāk mūsu agrāro politiku, jānāk pie atzinuma, ka ne vienmēr valsts vara ir pareizi izpratusi lauksaimniecības nozīmi mūsu zemē. Vajadzēja paiet daudziem gadiem, es vēlreiz atkārtoju, ka es pieskaros vēsturiskā skatījumā. Šis ir rakstīts pirms 1940.gada. Vajadzēja nostaigāt garus maldu ceļus, līdz agrārā politika ievirzījās pareizajā gultnē. Latvijas agrāro politiku var iedalīt šādos galveno posmos:

1) no valsts dibināšanas līdz 1930.gadam;

2) no 1930. - 1934. gada 15.maijam;

3) pēc 1934.gada 15.maija līdz 1940.gadam. Un šodien, dabiski.

Pirmais un visgarākais posms aizņem pēckara straujo saimniecības dzīves uzplaukuma laiku līdz lielajai saimnieciskajai krīzei trīsdesmitajos gados. Mūsu zemē tad noteicošā vara piederēja Saeimai ar tās politiskajām partijām. Nu gluži kā šodien. Saeimas deputātu vairākums bija tanīs ieskatos, ka Latvijai jātop par rūpniecības zemi. Šodien vairums domā, ka ir jābūt banku zemei vai tranzīta valstij. Lai ražošana būtu lētāka, ir jāatļauj lētas labības un arī citu lauksaimniecības ražojumu ievešana no ārzemēm. Nu tieši kā šodien! Zemniecības pārstāvji nostājās pret to Saeimā, aizrādīdami, ka mūsu zemes dabīgais pamats ir lauksaimniecība, bet mākslīgi radītā rūpniecība ar ievestām izejvielām nebūs spējīga konkurēt pasaules tirgū ar citām rūpniecības zemēm. Šajā laikmetā agrārā politika nebija labvēlīga lauksaimniecībai, tā netika aizsargāta pret citu zemju konkurences, tādēļ nonāca grūtībās. Vienā otrā gadījumā dažām lauksaimniecības nozarēm gan izdevās panākt labvēlīgākus apstākļus, bet tas vispārējo stāvokli daudz neuzlaboja.

Otrais mūsu agrārās politikas posms iesākās ar vispārējās saimnieciskās krīzes iestāšanos visā pasaulē, kad sabruka cenas kā rūpniecības, tā arī lauksaimniecības ražojumiem. Saeimā radās neliels vairākums labvēlīgai agrārajai politikai. Tas ir, 3. un 4.Saeimā. Zemniecības pārstāvjiem radās iespēja izvest dažu tādu likumu pieņemšanu, kas glāba mūsu lauksaimniecību no galīgas pagrimšanas, kā tas ir šodien. Tomēr šajā otrajā posmā visa agrārā politika bija nedroša un nenoteikta, jo katru brīdi Saeimā varēja atkal rasties lauksaimniecībai nelabvēlīgs vairākums.

Trešais agrārās politikas posms sākās ar 1934.gada 15. maiju, kad izbeidzās politisko partiju vara un nodibinājās jauna iekārta, kuras pamatā bija valdonības princips. Šis jaunais laikmets iezīmējas ar noteiktu un plānveidīgu valsts saimnieciskās politikas izvešanu, kur katrai nozarei ierādīta atbilstoša vieta. Sevišķi daudz tika darīts mūsu svarīgās tautsaimniecības nozares - lauksaimniecības - labā. Latvijas apstākļiem atbilstošas agrārās politikas pamatlīnijas mūsu zemē toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis bija jau nospraudis ilgus gadus atpakaļ. Mēs varam kritizēt šo posmu, slavēt vai nopelt, bet ar labvēlīgu valsts saimniecisko politiku var padarīt mūsu lauksaimniecību ienesīgu. Precīzāk sakot, rentablu. Nedaudzos vārdos šeit ir ietverta ļoti plaša programma, kuru tagad konsekventi tajā laikā izveda dzīvē.

Visspilgtāk agrāro politiku izteica lauksaimniecības ražojumu tirgus sakārtošana. Tas ir soļos, kādi no valsts puses tika sperti, lai lauksaimnieki varētu izdevīgāk pārdot savus ražojumus, cienījamais lauksaimniecības ministr! Un visur izdevīgāk arvien iespējams pārdot labus un tirgus prasībām atbilstošus ražojumus. Tādēļ lauksaimniecības ražojumu tirgus kārtošanā svarīga nozīme ir ražojumu kvalitātes pacelšanai un nodrošināšanai.

Lai pārredzamāka būtu dažādo lauksaimniecisko ražojumu tirgus kārtošanas nozīme, varētu parādīt jums diagrammu, bet tāds šeit nav mans mērķis.

Tāpēc es pieskaršos vienai no lauksaimniecības nozarēm. Labībai jeb, citiem vārdiem sakot, dienišķai maizei, ko mēs lietojam ikdienā. Latvijā labības ražošana arvien ir ieņēmusi ļoti svarīgu vietu. Tas ir neapstrīdami, cienījamie kolēģi! Jau ilgi pirms lielā pasaules kara mums bija ievērojams labības eksports. Latvijas klimatiskie un augsnes apstākļi nav tik labvēlīgi, kā tas ir citās zemēs, kur iegūst pat divas ražas. Tādēļ labības ražošanā panākumi gūstami ar neatlaidīgu un grūtu darbu, ko veic mūsu Latvijas zemnieki. Šā iemesla dēļ mūsu lauksaimnieki nevar ražot labību tik lēti, kā tas iespējams zemēs ar labvēlīgiem apstākļiem. Lai lauksaimnieki būtu pasargāti no citu zemju konkurences, mūsu zemē ir nepieciešama labības ražošanas aizsargāšana. Lielā pasaules kara laikā labības ražošana mūsu un arī citās kara skartajās zemēs stipri sašaurinājās, tādēļ arī, karam beidzoties, labības cenas bija augstas. Mūsu lauksaimniecība kara laikā bija smagi cietusi, bet, pateicoties labajām labības cenām, ražošana sāka strauji attīstīties. Tā mums bija arī šogad. Bet kur pašlaik mēs esam?

Vēl straujāk labības ražošana paplašinājās aizjūras zemē, un drīz vien sākās Eiropas zemju pārpludināšana ar lēto Amerikas labību, kas notiek arī šodien. Nekādu šķēršļu ārzemju labības ievešanai mūsu zemē nebija. Tā drīz vien izspieda mūsu labību no iekšzemes tirgus. Labības tirgotājiem un dzirnavniekiem, kas nav zemnieku rokās, bija daudz izdevīgāk iepirkt lielos daudzumos noteiktā labuma ārzemju labību, nekā nelielos daudzumos salasīt no mūsu lauksaimniekiem, nešķirojot vietējo labību. Bez tam ārzemju labību bija iespējams iepirkt uz izdevīgāka kredīta, bet par vietējo bija jāmaksā tūlīt skaidrā naudā. Mūsu labības ražotāju stāvoklis tādēļ ar katru gadu pasliktinājās. Labības ražošana kļuva neienesīga. Zemniecības pārstāvji Saeimā pastāvīgi nāca ar lielākiem vai mazākiem priekšlikumiem par lauksaimniecības aizsardzību, bet jūtami panākumi nebija, jo Saeimas vairākums bija pret to. Es nekļūdīšos teikdams, ka jūs arī esat vairākums pret to. (No zāles: "Saeimas vairākums ir koalīcijā".) Šādas politikas rezultātā, cienījamais Ozoliņa kungs, 1930.gadā ar lielām grūtībām tika ievadīti tikai daži mēģinājumi labības tirgus kārtošanā. Pie tādiem pieskaitāmi 1919.gada noteikumi par putraimu aplikšanu ar 2% lielu ievedmuitu.1921.gadā ar muitu aplika kviešu miltus, pupas, zirņus un citus produktus, bet vēlākajos gados arī miežus un auzas. Muitas nebija augstas, tomēr tās nelielu labvēlīgu iespaidu atstāja. 1927. gadā labības tirgus kārtošana ar sabiedriskajām organizācijām izsniedza naudas aizdevumus. Šie aizdevumi bija paredzēti vietējās labības uzpirkšanai, kā arī elevatoru labības noliktavu būvēm un iekārtošanai. Tomēr šie mēģinājumi cerētos panākumus nedeva, jo nelielās muitas nebija par šķērsli ārzemju labības ieplūšanai.

Vēl atzīmējams, ka auzu labības un citu sēklu eksporta veicināšanai 1929.gadā izdeva likumu "Par ievedlēsēm". Tajā laikā ievedlēšu sistēma bija diezgan plaši izplatīta daudzās pasaules valstīs, tajā skaitā, Eiropā. Īsā pastāvēšanas laika dēļ uz labības tirgu kārtošanu šis likums atstāj tikai nelielu iespaidu. Lūzums Saeimas piekoptajā agrārajā politikā notika pēc 1928.gada un 1930.gada neražas un vispārējās saimnieciskās krīzes iestāšanās, kad visiem kļuva redzams, ka mūsu zemes labklājības pamatā ir lauksaimniecība, ka valdībai jādod plašākas pilnvaras.

Cienījamais Krasta kungs! Saeimai jādod valdībai plašākas pilnvaras cīņai ar krīzi lauksaimniecībā. Līdz ar to radās iespēja izdot likumus, kuri jūtamāk uzlaboja grūtībās nonākušo lauksaimniecības stāvokli. 1930.gada 31.jūlijā Ministru kabinets Saeimas starpsesiju laikā izdeva 81.panta kārtā noteikumus "Par maizes, labības tirgus regulēšanu". Es dzirdu, kā Kiršteina kungs jau sarosās. Kāda var būt regulēšana? Tie paredzēja, ka Ministru kabinets var izdot saistošus noteikumus par samēriem, kādos jāpārstrādā dzirnavās iekšzemes un ārzemju maizes labība. Tālāk bija paredzēts, ka Zemkopības ministrija var pieņemt savās noliktavās glabāšanā un lombardēšanā Latvijas bankā no lauksaimniekiem pašražotās maizes labību un labību izsniegt un par labību izsniegt avansu līdz tirgus cenas apmēriem. Noteikumos vēl bija paredzēts, ka rudzus un kviešus var importēt tikai tās personas, kas iepirkušas attiecīgu daudzumu iekšzemes labību no valsts pārziņā esošām noliktavām. Cienījamie kolēģi! Varbūt jums tas neinteresē, bet varbūt interesē Zemkopības ministriju. Un ceru, ka viņš izņems stenogrammu un paskatīsies līdz 1940. gadam rakstītā domā par lauksaimniecības problēmām Latvijā.

1932.gada 9.aprīlī noteikumus "Par maizes labības tirgus regulēšanu" atvietoja ar Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem "Par maizes labības importa monopolu un iekšējā tirgus regulēšanu". Jaunie noteikumi paredzēja, ka rudzu, kviešu, miežu un kukurūzas, to pārstrādājums no ārzemēm var ievest vienīgi valsts, respektīvi, Zemkopības ministrija. Sakiet, Rāviņa kungs, vai tas nebūtu labi? Iekšzemē ražoto labību var pārdot brīvā tirgū par brīvām cenām. Rudzus un kviešus par Ministru kabineta noteiktām cenām iepērk arī Zemkopības ministrija. Tālāk bija paredzēts, ka zemkopības ministram ir tiesības izdot saistošus noteikumus, cienītais Rāviņa kungs, kas regulē dzirnavās pārstrādājamās labības samērus un miltu procentu izmalumā, kā arī miltu maisu cenas samērā ar noteiktām labības cenām. Vai tas ir slikti? Zemkopības ministrijai šie noteikumi deva tiesības pārraudzīt dzirnavu, maizes ceptuvju un miltu tirgotavu darbību šo noteikumu izpildīšanā. Ar šiem noteikumiem Zemkopības ministrijai bija dota iespēja pilnīgi regulēt vietējo labības tirgu, jo ar cenu noteikšanu labības iepirkšanu bija iespēja uzturēt labības cenas noteiktā līmenī. Tāpat ministrijai bija iespējams noteiktā līmenī uzturēt arī maizes cenas. Līdz ar labības importa tiesību piešķiršanu Zemkopības ministrijai radās arī iespēja viegli izbeigt ārzemju labības ievešanai. Rudzu ievešana, imports izbeidzās, cienījamie kolēģi, 1931.gadā! Kviešu imports izbeidzās 1932. gadā! Iesākās maizes cepšana no Latvijā audzētiem rudziem un kviešiem. Un nekur vairs nebija dzirdama žēlošanās, ka šī maize būtu slikta. Atšķirībā no šīs dienas, kad ir pēc puvuma smirdoša baltmaize no importa graudiem. Īsā laikā tika panākts tas, kam daudzi neticēja. Ka mūsu zemkopji ir spējīgi ražot tik daudz labības, kas pilnīgi pietiek visas mūsu valsts prasībām. Un tas notika, pateicoties tam, ka bija ievadīta lauksaimniecības aizsardzība, kas nodrošināja zemkopjiem viņu smago pūliņu algu.

Ja lauksaimniecības aizsardzības likums būtu izdots dažus gadus agrāk, tad nebūtu izdoti daudzi miljoni latu par ārzemju labību. Mūsu zemniecība nebūtu novesta saimnieciskās grūtībās. Un daudzas lauku mājas nebūtu nonākušas zem ūtrupes āmura. 1934.gada 24.augustā noteikumi "Par maizes labības importa monopolu iekšējā tirgus regulēšanu" atvietoja ar likumu "Par maizes labības tirgus kārtošanu". Šajā likumā tika ieviests jauninājums, ka ar maizes labību iekšzemē arodveidīgi var tirgoties tikai tās personas un firmas, kas saņēmušas Zemkopības ministrijas atļauju. Bez tam zemkopības ministrs var izdot saistošus noteikumus, kas noliedz piejaukt miltiem maizei klijas un dažādus surogātus, kā arī noteikt kliju un pārējās spēkbarības cenas un tirdzniecības veidu ar tām. Tālāk likumā noteica, ka Zemkopības ministrija ar Ministru kabineta piekrišanu var pārdot arī labību eksportam.

Cienījamie kolēģi! Es varētu turpināt šo līdz 1940.gadam lauksaimniecības pozīcijas izklāstu, kas ir ļoti mūsdienīgs, jo, kā zināms, vēsture iet spirālē ar šodienu. Un, ja mēs atraujamies nedaudz no šīs spirāles, tad mēs neizglābjami ejam postā. Es tikai gribēju pateikt vēl vienu lietu, ka Latvijas laukiem un Latvijas zemniekiem nevajag mākslīgi radīt siltumnīcas apstākļus. Bet ja reizi par visām reizēm mēs, cienījamie partijas kolēģi un Saeimas kolēģi un nākošie Saeimā iekļuvušie kolēģi, kas dzird, mēs sapratīsim...

Sēdes vadītājs. Grīga kungs, jūsu runas laiks ir beidzies.

O.Grīgs. ...ka latviešu tautas avots ir zemniecība un lauku cilvēks, tad latviešu tauta dzīvos ilgi. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Viesturs Gredzens, LZS, KDS un LDP frakcija.

V.Gredzens (LZS, KDS, LDP). Cienījamie kolēģi!

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu ievērosim zināmu klusumu, lai mēs varam dzirdēt viens otru.

V.Gredzens. Es domāju, ka situācija mums jau bija pietiekoši skaidra pirms šīs plenārsēdes sākuma. Un es domāju, ka daudz skaidrāka tā mums kļuva pēc mūsu cienījamo ministru kungu tāda pamatīga apgaismojuma. Un diez vai tā skaidrāka paliks šodien pēc plenārsēžu debašu garuma jeb skaļuma, jeb patriotiskuma, jeb dzīvniecisko kliedzienu no mūsu cienījamo kolēģu mutēm.

Bet laikam jau mūsu rīcību lauku ļaudis vērtēs pēc tā, kādi sekos darbi, mūsu deputātu darbi, Saeimas darbi pēc šīs plenārsēdes. Un negribu atkārtoties pie tā, ko daudzi kolēģi jau teica, tikai pasvītrot vienu, ka to, ko mēs šodien šeit runājam, to, kas ir noteikts ar Lauksaimniecības likumu un daudziem citiem likumdošanas aktiem, tam ir jāatspoguļojas nākošā gada valsts budžetā un par to jānotiek mūsu deputātu balsojumam. Ja tas tā nenotiks, tad nav vērts, ka mēs šeit runājam, nav vērts, ka mēs šeit vispār sēžam. Ja šodien bija teorētisks solījums par šo gadu subsīdijas izmaksāt iespēju robežās pilnā apmērā, tad šodien mēs apzināmies, ka gandrīz 7 miljoni, no Lauksaimniecības likumā paredzētās summas lauksaimnieki šogad nesaņems. Tāpēc vēl jo kategoriska prasība ir, lai nākošgad šīs subsīdijas un arī pēc tam sekojošos gados lauksaimnieki saņemtu pilnā apmērā. Situācijas dramatiskumu jeb kritiskumu laikam var raksturot šobrīd pavisam īsi, ka, pastāvot kritiski sliktiem laika apstākļiem ar ilgstošu sausumu, ir iekavēta un kritiski iekavēta ziemāju sēja. Kad šobrīd ir iestājušies optimāli apstākļi ziemāju sējai, bet optimālie termiņi iet uz beigām, kad zemniekiem kritiski nav naudas, ka šobrīd reālā situācija ir tāda, ka zemnieki draud apsēt tikai pusi no šī gada pļaujamās platības, kad ir jādara viss, lai paredzēto zemi šoruden visu apartu, tā ir nākošā gada raža, tā ir nākošā gada maize. Un laikam jau nabaga ir tā valsts, kurai nav savu graudu, kurai nav savas maizes. Un, ja valstij nav savas maizes, tad nav arī savas politikas.

Tālāk, pie kā es gribu sīkāk pakavēties, ko jau profesors Grinovskis aizskāra. Ir Latvijas mežu apsaimniekošanas politika. Mūžīgi mūžos Latvijā ir bijis tā, ka zemnieks vasarā strādā tīrumā, bet ziemā viņš brauc un strādā mežā. Gandrīz katram latviešu zemniekam ir lielāka vai mazāka meža platība. Un šobrīd mežs zemniekam ir vienīgais glābšanas riņķis, kurā, strādājot un papildus piepelnoties, var līdzsvarot lauksaimniecisko ražošanu, kā tas ir daudzās jau pieminētajās zemnieku saimniecībās. Diemžēl situācija Latvijas mežos ir galēji kritiska. Ja mēs kaut kur teorētiski skaitām, ka tiek nepiedodami izcirsti un izlaupīti Latvijas meži, diemžēl tas tā nav. No visa dabīgā pieauguma, cik koksne pieaug Latvijas mežos, pie 16 miljoniem kubikmetru gadā, mēs šobrīd izcērtam pavisam nedaudz vairāk nekā 7 miljonus pie izcirst atļautiem 8,5 un vairāk miljoniem kubikmetru. Pie kam jāpiezīmē gan ir viens, ka izcērt no izcirst atļautā labāko daļu, kur ir vieglāk izcirst un apaļkoku veidā eksportēt uz ārzemēm, kas diemžēl nebūtu valstij pieļaujami - tādos apmēros eksportēt mežu uz ārzemēm, kas Latvijas valstij nebūt nav izdevīgi, bet daudziem tas tomēr ir izdevīgi. Mums nesaprotamu apstākļu dēļ, varbūt tā ir informācijas nepietiekamība, ka buksē jeb klusē tā saucamais celulozes rūpnīcas celtniecības projekts. Šodien varbūt man tikai, bet daudziem nav informācijas par to, kas notiek šinī jomā. Mēs zinām, ka Latvijas mežu tālāku intensīvu izmantošanu var glābt tikai perspektīva mežu ciršana un izmantošana celulozes ražošanai. Vēl nepiedodamāka situācija ir tā, ka Latvijā nevajadzētu ievest nevienu kubikmetru ne tonnu, ne akmeņogļu, ne šķidrā kurināmā, ne ko tamlīdzīgu. Izmantojot visu koksni, kāda Latvijā ir pieejama kurināšanai. Diemžēl šis dabas resurss, kāds lielos apmēros sapūst Latvijas mežos, bet vēl jo vairāk pie tā saucamajiem gateriem un gaterīšiem laukos, un daudzās kokapstrādes darbnīcās, zāģu skaidu un nomaļu veidā sapūst, bojājot apkārtējo vidi. To visu var reāli pārvērst kurināmā, kā tas ir daudzās Latvijas vietās jau izdarīts. Pat tādās pilsētās kā Tukumā un Rūjienā pilsētas kvartālus apkurina ar šķeldu un ar malku zāģu skaidām, tādā veidā apkuri padarot divarpusi reizes lētāku. Te ir lieli iekšējie resursi, kā risināt īpaši lauku problēmas. Ja Liepājas siltums ir uz bankrota robežas, tad diemžēl Kurzemes pusē retais zina, kas ir šķelda, ko nozīmē pārkārtotas katlumājas koksnes kurināšanai.

Un vēl viena problēma. Te jau minēja, ka lielas platības Latvijā ir neapstrādātas. Un tāpat lielas platības ar 300 tūkstoš hektāru ir lauksaimniecībā grūti izmantojamas, kuras perspektīvā neatmaksāsies lauksaimniecībā izmantot, kuras vajadzētu mērķtiecīgi apmežot, bet neapaudzēt stihiski ar krūmājiem. Šādā veidā šīs platības apgūstot, atliek vienīgi parēķināt, ja katrs apmežosim šodien mežā ar mežu augošu hektārus, vidēji gadā, ne īpaši kopts, ne aprūpēts, iedod no viena hektāra 6,3 kubikmetru koksnes pie visai primitīva aprēķina, 15 latu kubikmetrā, viens hektārs iedod gadā 100 latu ienākuma. Ja šī platība savlaicīgi būtu sākta apmežot, nevis aizlaista džungļos, kā profesors teica, jau šodien mēs varētu lepoties ar lielām jaunaudžu platībām.

Vēl jo dramatiskāk ir tas, ka lielas ar slēgto drenāžu nodrenētās platības arī aizaug ar krūmiem. Mēs zinām, ka padomju okupācijas gados diezgan daudz tika ieguldīts tā saucamajos kapitālieguldījumos, un, ja mēs vērtējam to daļu, kas tanī laikā uzcelta virs zemes, fermu, kalšu, noliktavu, darbnīcu un citu veidā, tad lielākas summas tika ieguldītas zemē slēgtās drenāžas veidā. Diemžēl no visām šīm platībām apmēram 12-15% ir aizlaistas postā neatgriezeniski, kuras pārpurvojās, kuras kā aramzeme perspektīvā nebūs izmantojamas. Un tāpēc pie visām it kā likumīgi izvirzītām zemnieku prasībām ir lieli pārmetumi šodien jāizvirza tanī apstāklī, kad netiek koptas, kas neprasa nekādas naudas līdzekļus, netiek koptas viņu rīcībā esošās meliorētās platības. Un noteikti turpmākos gados, piemaksājot zemniekiem subsīdiju veidā, vajadzētu ņemt vērā šo apstākli, lai ar slēgto drenāžu nodrenētās platības tiktu pienācīgi apkoptas. Es domāju, ka, visus šos apstākļus vērā ņemot un ne tikai beidzot šīsdienas plenārsēdi ar tukšām runām, ir jāseko pēc šīs sēdes darbiem, tad arī lauku ļaužu vidū būs mums autoritāte un cieņa. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, Saeimas Prezidijs ir saņēmis 10 deputātu iesniegumu, kurā viņi ierosina turpināt 10.septembra ārkārtas sēdi bez pārtraukuma līdz visas darba kārtības izskatīšanai. Vai kāds vēlas runāt par vai pret šo priekšlikumu? Modris Lujāns , pie frakcijām nepiederošs deputāts. Jūs runāsiet par vai pret?

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Tā kā laikam palicis ir gads līdz vēlēšanām, es skatos, ka šovakar cienījamais vairākums jo cītīgi organizē priekšvēlēšanu kampaņas sapulci, kurā var klausīties vienu ministru pēc otra, kas ļoti rūpējas par tautu un it sevišķi zemniekiem, tāpat patīkami ir dzirdēt dziļās domas no vairākuma pārstāvju puses - no Grīga kunga no Grinovska kunga un visiem pārējiem kungiem, it sevišķi, tā kā šī sapulce, pārvēršas priekšvēlēšanu sapulcē patiešām būtu jāstrādā bez pārtraukuma, jo nu ko tur sevišķi vairāk klausīties opozīciju. Izrādās, viss vairākums ir opozīcija, vienīgais jautājums, kādēļ Krasta kungs vēl nav demisionējis. Jo, ja Latvijā neeksistē ne lauku koncepcijas, nekas, tad attiecīgi, protams, aktīvi jāatļauj vairākumam organizēt savu priekšvēlēšanu kampaņu, un tādēļ varētu noteikti strādāt bez pārtraukuma. Paldies!

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis , pie frakcijām nepiederošs deputāts. Runās pret.

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Kolēģi! Mums tāda interesanta diena šodien. 35 deputāti jeb vairāk parakstīja, lai būtu šitā speciālā ārkārtējā sēde, un, lūk, viena grupa deputātu uzurpējās un ielika cilvēku, kas mūs uzrunāja vairāk kā pusstundu un mums gandrīz nekā nepateica. Kāpēc Prezidijs to pieļāva, es nezinu, Prezidijs smagi jāmaina. Tautsaimniecības komisijai nekāda oficiāla statusa šeit nebija, viņu lēmums bija pilnīgi nevietā. Tad mēs skatāmies, valdības cilvēki nolemj, ka četriem ministriem ir jārunā, lai vēl nogurdinātu tautu un mūs pašus. Es domāju, ja viņi grib mūs gurdināt, lai viņi mūs gurdina, redzēsim, vai mēs varēsim izturēt. Nu, izsēdēt to laiku un runāt, un būs ļoti interesanti, varbūt valdības cilvēki nogurs un vēl gudrāk runās kā beidzamie. Un ka viņi ko neko darīs, iekasēs visu naudu un tā tālāk, ja jūs, veči, esat valdībā, tēvzemieši, jums pat premjers ir, iekasējiet to naudu un iemaksājiet to zemniekiem. Ko jūs šeit, Tabūna kungs, atļaujat šitādu muldēšanu, tagad nekā nerunājiet, ja. Šeit ir vienkārši muldēšana, visu laiku valdības cilvēki runā, kā viņi aizstāv zemniekus, ne vella viņi nedara, bet izturēsim, darīsim, kā viņi saka, bet gāzīsim arī Prezidiju.

Sēdes vadītājs. Valdmaņa kungs, jūs saņemat piezīmi par ar Saeimas cieņu nesavienojamiem izteikumiem. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot par 10 deputātu priekšlikumu turpināt sēdi bez pārtraukuma. Lūdzu rezultātu! Par - 39, pret - 14, atturas - 7. Lēmums pieņemts.

Nākamais debatēs runās Jānis Ābele, frakcija "Latvijas ceļš".

J.Ābele (LC). Godājamais priekšsēdētāj! Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi, dāmas un kungi! Šodien mēs apskatām ļoti svarīgu jautājumu, ne tikai par Lauksaimniecības likuma izpildi, bet arī par lauksaimniecības attīstības perspektīvu un nākotni. Šajā aspektā ir viens ļoti svarīgs jautājums, kurš gan šajā pašreizējā plenārsēdē ir mazāk apskatīts, tas ir jautājums par izglītību gan šaurā, gan plašā nozīmē. Ir interesanti, ka šo izglītības problēmu, kas, es uzskatu, ir viena no mūsu lauku svarīgākām problēmām, Zemkopības ministrija savās anālēs ir ierakstījusi kā 20.problēmu. Un varbūt, ja šī izglītība būtu sakārtota vairāk, tad arī šodien piketētāju būtu mazāk. Runājot par izglītību, ir jārunā par to gan plašākā, gan šaurākā nozīmē. Šaurākā nozīmē tā ir izglītība, ko kūrē Lauksaimniecības ministrija, kuras pakļautībā 1966.gadā bija 25 lauksaimniecības skolas ar 5544 audzēkņiem, 15 lauksaimniecības tehnikumi ar 4284 audzēkņiem, kopā gandrīz 10 tūkstoš audzēkņu.

Jau 1997.gadā, tas ir, šogad, uzsākta šo skolu pakāpeniska likvidācija, un pašreiz jau ir likvidētas divas. Rīgas 2.pārtikas rūpniecības skola un Zūru lauksaimniecības skola. Zemkopības ministru var saprast, jo šajās skolās lauksaimnieciska rakstura apmācība sastāda tikai līdz 40%, bet ko darīt lauku bērniem, kuri knapi, knapi dažādu problēmu dēļ ir beiguši 9.klasi, un viņu zināšanu līmenis ne katrreiz ir piemērots vidusskolai, ģimnāzijai? Un kad šeit rodas jautājums, ko viņiem darīt, kur mācīties? Un tad labi noder šīs skolas, kas atrodas tuvāk mājai, un mazāk izglītotiem cilvēkiem tīri psiholoģiski vēl ir problēmas kaut kur iet tālu projām no savas dzimtās puses. Uzskatu, ka lauksaimniecības skolu perspektīvas noteikšana ir ļoti svarīga un nav tikai Zemkopības ministrijas prerogatīva, bet gan vairāku ministriju - kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Labklājības, Ekonomikas, Finansu ministrijas kompetence. Slēdzot šīs skolas, var iznākt, ka jāceļ īpašas iestādes, kur pārvietošanās brīvībā ir stipri ierobežota un cilvēka uzturēšana tajās, ja to realizē pēc Eiropas standartiem, var maksāt ievērojami dārgāk, nekā viena cilvēka skološana šajās skolās. Zemkopības ministrijas pārraudzībā ir arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte, kur uz 1.augustu 1997.gadā mācījās 6014 studenti. Rodas jautājums: vai tas ir daudz vai maz? Neviens nevar pateikt. Un šeit arī ir būtiska Zemkopības ministrijas problēma, noteikt to, ko mācīt, cik daudz mācīt un kādiem nolūkiem mācīt. Jo citādi var iznākt, ka šīs problēmas risina paši studenti. Risina ļoti vienkārši, uzrakstot iesniegumu uz to vai citu fakultāti, un tad iznāk tā, ka uz Lauksaimniecības fakultātes 125 vietām piesakās 115, bet uz Ekonomikas fakultātes vienu vietu piesakās vairāk par astoņiem. Un var iznākt nākotnē, ka Latvijā būs ekonomisti, būs juristi, bet nebūs vienkārši tehnoloģiju veidojošo cilvēku, kas izstrādā šīs jaunās tehnoloģijas kā laukos, tā arī pārstrādes sfērās. Šo problēmu var apskatīt ne tikai no Zemkopības ministrijas viedokļa, varbūt var apskatīt no Lauksaimniecības universitātes lēnās pārkārtošanās procesa viedokļa, jaunu, laikmetam Latvijas laukiem vienkārši piemērotu specialitāšu trūkums, jo tiem studentiem jau nav kur nākt, kā tikai uz ekonomiku.

Trešais moments, kas saistīts ar Lauksaimniecības universitāti, un tas arī būtiski kavē tās attīstību, ir pasniedzēju, profesoru straujais novecošanās process. Un jauno pasniedzēju kadru lēnā iesaistīšanās studentu apmācības procesā. Kas lai nāk veco profesoru vietā? Ja to alga svārstās ap 130 latiem mēnesī. Bet jauno asistentu alga, kas tikko beiguši maģistratūru, ir 60-65 lati mēnesī. Jūs paši saprotat. Ja vēl kāds pēc maģistratūras beigšanas uzsāk pasniedzēja darbu, tad pēc pusgada, gada jau raksta atlūgumu un aiziet no universitātes, jo izrādās, šī maizes garoza pasniedzējam ir ļoti tāda cieta. Tā ir ļoti aktuāla realitāte, kura prasa risinājumu.

Tagad par lauksaimniecības izglītību plašākā nozīmē. Tas ir, par zemnieku konkrētu, praktisku izglītošanu saprātīgā saimniekošanā. Jo tas vēl līdz šim nav izdarīts, un sekas mēs šodien redzējām pie Saeimas. Es apbrīnoju šo lauku cilvēku izturētību. Es ar viņiem aprunājos 45 minūtes, un mums atradās tik daudz kopējas valodas, un tad mani satrauca viena Saeimas mašīna ar tumšiem stikliem, kas lauzās cauri šim pūlim. Tātad vajadzētu noskaidrot, kas ļoti rupji šo te darīja. Man ir bailes, ka tas bija nevis deputāts, bet gan Saeimas apsardzes dienests.

Iespējas šeit ir. Tātad šo zemnieku mācīšanā, jo Zemkopības ministrijā strādā 243 konsultanti lauksaimniecības konsultantu punktos, 20 izglītošanas metodiķi, 15 lauksaimniecības papildizglītotāji. Tātad kopā kaut kur 280 cilvēku. Bet tā ir viena puse izglītošanas.

Ir otra puse vēl. Pēc Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta lauku sociologu grupas pētījumiem, tikai 20-25% zemnieku saimniecību spēj reāli izmantot konsultantu pakalpojumus un saprot viņu ieteikumu būtību. Es pasvītroju - prot izmantot un saprot viņu ieteikumu būtību. Bet pārējās, tātad 75-80% zemnieku saimniecību, vienkārši strādā pēc tēvutēvu vai kolhozā redzētām metodēm. Savas saprašanas un tradīciju varā, kuras bieži vien vēl ir mantotas no trīsdesmitajiem gadiem, kas ir ne visai piemērotas mūsdienām.

Šeit arī varbūt ir meklējama viena no lauksaimniecības attīstības pamatproblēmām. Tā ir totāla, es pasvītroju jēdzienu totāls, ar atsevišķiem retiem izņēmumiem zemnieku neorientēšanās tirgū. Tas ir, pieprasījumu un piedāvājumu sfērā.

Otrkārt. Tā ir neprasme saskatīt un analizēt ražošanas izdevumus, jo bieži man ir nācies dzirdēt - kāpēc tas ir vajadzīgs, man jau tāpat viss ir galvā, es tāpat visu zinu un tā tālāk...

Un trešais. Arī ļoti būtisks. Jauno ražošanas tehnoloģiju nepieņemšana. Tas ir tas 80% īpatsvars. Jo šo tehnoloģiju viņi vienkārši nesaprot, vecaistēvs tā nedarīja, un kolhozā bija citādāk. Un līdz ar to šo tehnoloģiju noraidīšana, kas arī ir viens no mūsu laiku, varētu teikt, šīs te stagnācijas vai kā citādi cēloņiem. Jādomā, ka mums visiem, ne tikai Zemkopības ministrijai, un jādomā, ar kādām metodēm, ar kādiem paņēmieniem šīs problēmas risināt.

Apmācības jautājumā der nedaudz ieskatīties zemnieku saimniecību ranžējumā pēc vecuma. Un šeit varbūt arī tas 35 gadu, tā dotācija zemnieku saimniecībām līdz 35 gadiem ne visai iztur kritiku. Tātad zemnieku saimniecības, kuru vecums ir no 18 līdz 30 gadiem, Latvijā ir 15,8%, 31-40 gadu - vēl 22,5%, tātad kopā nākotnē, perspektīvā 38%, 41-50 - ir 16,5%, 51 - 60 - ir 19,5% un vecāku par 60 gadiem ir 25,4%. Tātad krīzes robežās, perspektīvas robežās jau strādā tātad ceturtā un piektā grupa, tātad nepilni 50% zemnieku saimniecību.

Bet vēl interesantāk šis ranžējums pārdomām, arī Zemkopības ministrijai, ir ģimeņu ranžējums pēc cilvēku sastāva zemnieku ģimenē. Viena cilvēka zemnieku saimniecība - 31,1%. Kas šeit strādā? Es domāju, skaidrs visiem, tās ir sievietes. Tālāk. Viena cilvēka un ar bērnu līdz 16 gadiem - šeit vismaz ir nākotne kāda - ir 2,2%. Tātad kopā šo nepilno ģimeņu, kas strādā laukos, zemnieku saimniecībās, ir trešā daļa - 33,3%. Un nākošais interesantais skaitlis, kuru var iedomāties, runājot par laukiem, tas ir, laulātā pāra bezbērnu ģimenes, kas strādā zemnieku saimniecībās, tas ir 22,9%. Un tātad tādas īstas zemnieku saimniecības ...zemnieku ģimenes latviskā izpratnē ir tikai 44,7%.

Noslēgumā daži vārdi vēl par īpašu problēmu, tas ir, lauku sieviete. Kas ir specifiska, varbūt tikai Latvijai piemītoša problēma. Šo problēmu ir izraisījis bezdarbs laukos. Un it īpaši tas ir skāris sievieti. Un arī līdz ar bezdarbu ir ļoti sašaurinājies sievietes, lauku sievietes sociālās iespējas. Kā rezultātā lauku sieviete ir nostādīta ievērojami zemāk. Viņai ir daudz sliktākas iespējas par pilsētnieci. Otrkārt, lauku sieviete ir nostādīta zemāk par vīrieti pilsētā, un arī lauku sieviete ir nostādīta zemāk par vīrieti laukos. Ja mēs gribam atrisināt Latvijas lauku lauksaimnieciskās ražošanas problēmas, tad mēs nevaram tās risināt, nerisinot arī šīs te lauku sievietes problēmas.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Ādolfs Ločmelis, LZS, KDS un LDP frakcija.

Ā.Ločmelis (LZS, KDS, LDP). Cienījamās dāmas, godātie kungi! Šīsdienas jautājumā bija arī runa par reģionālo attīstību mūsu Latvijā. Protams, varbūt ne tik nozīmīgi, kā man gribētos dzirdēt par austrumu jeb Latgales rajonu turpmāko attīstību.

Protams, ir zināmas atšķirības starp Latvijas centrālajiem un austrumu rajoniem, augsnes auglības atšķirības starp Zemgali un Latgali, mums vēl pastāv Ventspils, Liepājas ostas ar viņu finansēm, Kurzemes jūrmala ar zvejniecību, bet Latgalei paliek viņas akmeņainie tīrumi, kalni, purvi, zemes ceļi, tūkstošiem hektāru alkšņu un atkal sen daudzinātais dzelzs priekškars, tikai šoreiz ar austrumiem, un šie austrumi savā laikā uz izdevīgiem noteikumiem ņēma pretī latgaliešu ražoto gaļu, pienu, rūpniecības produkciju, uz kuras ražošanu bija specializējušies lielākie Daugavpils un Rēzeknes uzņēmumi un visi pierobežas rajoni.

Šodiendienu skar sāpīgs jautājums, ja runājam par saimniecību analīzēm un rezultātiem, ka Latgalē ir vissīkākās zemnieku saimniecības pēc zemes platībām. Un tikai 98% no saimniecībām, kur zemes platības ir zem 10 hektāriem. Šodien, protams, šis jautājums ir... es nevaru piekrist, ka tas būtu izsaukts sakarā ar latgaliešu slinkumu vai bailēm no zemes apstrādāšanas, bet tas ir gluži vēsturisks mantojums, jo arī pirmajos brīvās Latvijas gados bija sīkas saimniecības, un reformas sākumā, protams, varēja saņemt šie tagadējie zemnieki tikai no tēva mantotās zemes platības. Uz šodiendienu, protams, ir daudz brīvas zemes, un šīs zemes platības varbūt arī iespējams paplašināt, bet te jau uzreiz saskaramies ar jautājumu par starta kapitālu, ar ko sākt šos entos desmitus hektāru šiem jaunajiem tagadējiem zemniekiem apsaimniekot.

Protams, pamatā šie kritēriji nosaka Latgales, jāsaka, kritisko stāvokli bezdarbnieku daudzumā, ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju, reflektantu skaitu augstskolās no Latgales, un tā tālāk.

Runājot par šīsdienas ražošanu, jāsaka, ka arī Latgales zemnieki prot zemi kopt, un arī manā pagastā, Dagdā un Krāslavas rajonā, ir daudzi zemnieki, kuri šodien iekūla pāri 35 centneriem graudu no hektāra. Es domāju, ka šis rādītājs jau tuvojas tam, lai graudkopība būtu pamatoti rentabla. Bet, ja runājam par graudu realizācijas problēmām Latgalē konkrēti, tad jāsaka, ka ir ļoti lielas atšķirības. Mums ir divi galvenie dzirnavnieki - "Rēzeknes dzirnavnieks" un "Daugavpils dzirnavnieks". Un mans kaimiņš, kura zemes platība jau ir pāri simt hektāriem un audzē graudus, aizbrauca februārī pie "Rēzeknes dzirnavnieka" un gribēja noslēgt līgumu par graudu realizāciju. Viņam februārī Rēzeknē atbildēja, ka vēl neslēdzam līgumus, brauc pavasarī. Viņš ieradās aprīļa mēnesī, un tad viņam paziņoja, ka jau neslēdzam līgumu ar šo kungu. Bet tas norāda, ka te kaut kas nu noteikti nav kārtībā. Un noteikti ir kaut kāda "melnā" politika šajā "Dzirnavniekā".

Bet jāsaka, ka, gods un slava, es varu teikt atklāti, ir "Daugavpils dzirnavniekam", kurš tiešām no visiem man zināmajiem zemniekiem, kuri bija kritiskā stāvoklī sākumā ar realizāciju, "Daugavpils dzirnavnieks" iepirka graudus: rudzus, kviešus, miežus un tā tālāk un solās tuvākajā laikā norēķināties.

Kas skar jautājumu "Latgales lopkopība", tad, protams, jau daudzi šodien šeit runāja, tāpat Leiškalna kungs pieskārās jautājumam, ka Latgalē varbūt vajadzētu audzēt gaļas lopus. Jā, vai nu viņus tur brīvi ganīt, vai kādā veidā rast no tā labumu. Jāsaka tiešām, ja mēs ņemam šo gaļas ražošanas problēmu, tad Latvija 1996.gadā, ņemot vērā vēlamo nodrošinājumu ar gaļu kopumā, tikai 33% jeb 76 000 tonnas gaļas bija ražoti Latvijā. Jādomā, ka šī problēma arī būs uz priekšu. Piemēram, pēdējos gados trīs reizes ir palielinājies liellopu gaļas imports Latvijai. Tātad arī Latgalē šajā ziņā varētu būt laba perspektīva. Te atkal ir finansu jautājums. Jo zinām, ka liellopu gaļa pamatā būtu jāražo no tikai izkopti augstvērtīgām gaļas nobarošanas šķirnēm, kurām diemžēl vaislas materiāls šodien ir jāiepērk Rietumos. Uz šodienu šī, piemēram, 14 mēnešu veca gaļas šķirnes telīte maksā 600 latu. Tā ir liela nauda! Tāpēc Latgalē ir laikam tikai 20 lopu, kas uz šodienu ir Latgales reģionā kā pamatganāmpulks. Visā Latvijā kopumā šodien ir tikai tuvu pie 200 šā gaļas šķirnes pamatganāmpulka lopu. Tātad šis jautājums ir ļoti lēni risināms un ar lielu finansiālu ieguldījumu. Te jāsakārto, protams, kredītu jautājums, un domāju, ka noteikti mums būs tuvākajos mēnešos jāsaskaras ar ciltsdarba likumu, pie kura šodien strādā Zemkopības ministrija.

Daudz, protams, ir dzirdēta tēma jeb nostādnes, šodien arī Gorbunova kungs runāja, ka neko tāpat vien nedāvinās, bet vajag izstrādāt labus un interesantus pamatotus projektus un tikai viņu realizāciju varētu, teiksim, daļēji dotēt.

Es gribu jums vienu piemēru pastāstīt. Tas ir Krāslavas rajona Andrupenes pagasts, kuram ir izstrādāts viens pamatots un interesants projekts,- brīvo zemju apmežošana, iesaistot šajā pasākumā šā pagasta 300 bezdarbnieku. Šis projekts ir ilglaicīgs, tas ir līdz 2015.gadam, un tas ir atzīts gan Vides un reģionālās attīstības ministrijā, gan Labklājības ministrijā, gan Ekonomikas ministrijā. Un es zinu, ka Gorbunova kungs pat viņu ir, kā saka, slavējis un licis kā piemēru citām pašvaldībām, ka, lūk, Andrupenei ir labs projekts. Bet tas projekts ir iesniegts gada sākumā, un līdz šodienai tā projekta realizācijai pagasts nav saņēmis nevienu santīmu. Šis pagasta vadītājs astoņas dienas ir bijis Rīgā, lai stimulētu un paātrinātu saņemt līdzekļus, lai sāktu vismaz nākošajā pavasarī tos realizēt. Es teikšu, ka galīgi bez panākumiem. Vakar pagasta vadītājs bija Rīgā, un viņu novadīja Rīgas kungi līdz Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamentam, kur viens no vadītājiem ir Jānis Koulsbergs, un šis Jānis Koulsbergs pat neatļāvās satikties ar pagasta vadītāju personīgi, bet caur iekšējo telefonu izveda mazu pārrunu, kurā teica: "Nu ko gan mums tikties, parunāsimies tāpat pa telefonu, naudiņas pagaidām man nav šim projektam, jo ir pirmkārtīgākas lietas, salīdzinot ar jūsu projektu." Domāju, ka tas stipri aizskāra pagasta vadītāju, domāju, ka arī pārējos, jo šis kungs dikti kundziski izrīkojās ar šo cilvēku, kas bija braucis 300 kilometrus, lai kārtotu šo jautājumu. Lūk, kāda ir attieksme dažās ministrijās pret šiem projektiem!

Bet, nerunājot tik smagi, es citēšu Krasta kungu, kura citāts ir no tiem laikiem, kad viņš vēl bija ekonomikas ministrs. Viņš raksta šādi: "Balstoties uz sociāli ekonomisko rādītāju kopumā, provizoriski tiek noteikti potenciālie īpaši atbalstāmie reģioni. Tie varētu būt: lauku teritorijās - Rēzeknes, Preiļu, Krāslavas, Ludzas un Balvu rajonos, kā arī atsevišķi pagasti parējā Latvijas teritorijā. (Kā mēdz teikt, citāta beigas).

Tātad ir tomēr tās cerības, ka ekonomikas ministrs šādu domu izteica. Šodien viņš ir Ministru prezidents, gandrīz tā doma būtu jāierāmē, jānoliek tajā zālē, tajā telpā, kur tiek cilāts Latgales jautājums.

Pāris vārdus par subsīdijām. Bez tām mēs neiztiksim, lai loka tie kungi, kā grib, šo jautājumu, es esmu pārliecināts, un es esmu pārliecināts, ka subsīdijas vai Privatizācijas fonda līdzekļi, pirmkārt, būtu jānovirza mazajām krājaizdevu sabiedrībām kā starta kapitāls. Tas būtu pamatu pamats visiem sīkzemniekiem kaut cik atsperties.

Otrkārt, es domāju, ka subsīdijām ir jārealizē doma vai mērķis, ka vismaz jāaptur lauksaimniecības lejupslīde nākamgad. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs , pie frakcijām nepiederošs deputāts.

L.Stašs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Tas, ka mūsu valstī lauksaimniecība ir sagrauta, par to, es domāju, neviens nešaubās. Bet mēs vēl šeit runājam un kaut kā mēģinām it kā runāt par reanimēšanu un tā tālāk, it kā tā vēl nebūtu sagrauta, bet viņa principā jau ir sagrauta. Jau ir sagrauta. Ja tas būtu ārzemēs, tur uzskatītu, ka nu vairs te nav ko darīt. Kas to izdarīja? Kas ir tie vaininieki? Viņi nav tālu jāmeklē, viņi tepat sēž. Mūsu zālē. Tie ir "Latvijas ceļš", kuri šodien jau ir mazākumā, gandrīz neērti ir šeit sēdēt. Tā ir arī Tautas fronte, kas to iesāka, nu un tagad lielā trijotne, kas visi kopā atkal turpina graut lauksaimniecību, un viņu satelīti ir tie, kas apkārt viņiem grozās. Tā mēs darām un darām, un galu galā esam panākuši savu. Ar liberālo politiku, ar importa politiku, ar cilvēku aplaupīšanu caur bankām, ar zārka naudas noņemšanu tiem pašiem cilvēkiem, ar naudas reformu un tā tālāk, un tā tālāk. Un nu mēs te esam! Mēs te esam. Es domāju, ka zemniecības jautājumā, lauksaimniecības jautājumā ir ļoti daudz aspektu. Ļoti daudz! Daļēji mēs šeit tos varam iztirzāt. Daļēji vienkārši laika pēc nespēsim. Bet visā visumā, ko mēs šeit runājam un kāpēc mēs šodien esam šeit sanākuši? Lai veltītu lauksaimniecībai, zemkopībai sēdi. Ir izstrādāts arī lēmums, sagatavots un tā tālāk.

Es domāju, ka šeit ir tikai tāds jautājums. Jeb viena galvenā lieta. Nevajag mums ne plānošanu, valsts pabalstus, nevajag zemnieku bikstīt, nevajag zemnieku varbūt mācīt. Bet dodiet zemniekam un tikai samaksājiet to, ko viņš ir nopelnījis. Vārdu sakot, samaksājiet zemniekam par produkciju tādu naudu, kas viņam pienākas. Jo par katru vienādi strādātu darbu ir jāsaņem vienāda atmaksa. Bet šodienas zemnieks par savu darbu nesaņem nekā. Viņš noiet pats sevī, un tikai retais Zemgales zemnieks un vēl viens otrs retais no dažiem simtiem, no tūkstoša - viens, kaut ko pelna. Kā tādā gadījumā kaut ko mēs varam runāt? Vienkārši ir jāļauj, bet kā to panākt? Mums ir brīvā tirgus ekonomika. Mēs sakām, ka mums ir liberālā politika, mēs nedrīkstam nevienu ierobežot, cīnieties, konkurējiet un tā tālāk! Tā kā daži no mūsējiem un arī bijušais premjerministrs teica: "Nu ko jūs te ņaudiet, nu, konkurējiet ar tiem ārzemniekiem, konkurējiet, kas jums liedz, strādājiet! Dienu un nakti strādājiet un konkurējiet, un dzīvosit."

Bet kāpēc tad tās subsīdijas maksā visa Eiropa, kāpēc tās subsīdijas maksā visi, un kāpēc Eiropa pēc kara, kad bija sagrauta arī viņu tautsaimniecība un lauksaimniecība, viņiem bija valsts regulēšana. Visstingrākajā veidā valsts regulēšana, kā subsīdijām, tā cenām, tirgum un tā tālāk, un šodien arī pastāv regulēšana šajās valstīs, un subsīdijas kā tādas pastāv. Un pastāv pat Anglijā 500 latu par izaudzētu rudzu hektāru. Bet mums? Mēs tikai runājam, ka subsīdijas nav vajadzīgas. Nu ko mēs gribam? Un kāpēc mums par to jārunā? Tad nav mums te ko runāt. Ja mēs nevaram nodrošināt normālus apstākļus. Nu, šogad pat, mēs panācām, pieņēmām Lauksaimniecības likumu, kurā ir rakstīts ar melnu uz balta - 3 procenti no pamatbudžeta zemnieku subsīdijām. Nu, izrēķināja gudri vīri Lauksaimniecības ministrijā, 17 miljoni latu, salīdzinot ar pagājušo gadu, divas reizes vairāk apmēram. Divas reizes vairāk, un tanī pašā laikā tā pati Lauksaimniecības ministrija savā pārskatā atzīst, ka šogad cenu paaugstināšanās dēļ dažādiem resursiem - degvielai, minerālmēsliem un tā tālāk - mēs zaudēsim... zemnieks zaudēs 20 miljonus, tas tā optimāli, bet neatkarīgie speciālisti ir izrēķinājuši - 24 līdz 26 miljoni - tas būs zaudējums. Nu un tad parēķiniet, ja man iedod subsīdijas 17 miljonus un paņem no kabatas laukā 24 miljonus, nu, ko tas ir vērts? Var dzīvot zemnieks vai nevar? Nu tad tas ir skaidri redzams un izrēķināms, un kāpēc mēs te kaut ko vēl, atvainojiet, muldam? Un tērējam laiku, ja mēs nevaram nodrošināt minimālo izdzīvošanu zemniekam, tad nav ko par viņu runāt, lai viņš mirst nost. Tā viens otrs to sludina.

Un pēc tam vēl, jau šogad ministrijas atskaitē, ko mums ir iesnieguši šim lēmumam, šim ārkārtas plēnumam ir rakstīts ar melnu uz balta, tāpat kā šogad subsīdijas, jā, mēs sadalīsim tur par šķirnes lopiem, par sējumiem, tur tālāk... Bet pasakiet man, ja Latgalē un Vidzemē vairākos rajonos zemes vērtība ir 28-30 balles, un to neņem vērā, bet maksā par šķirnes lopiem un tā tālāk, var šķirnes lopus un šķirnes sēklu uz 28 ballēm zemes jeb Zemgalē uz 60 ballēm un 65, tad ir jābūt kaut kādai paritātei, tās subsīdijas taču ir jānodala galu galā pēc zemes vērtības, kas ir pats galvenais priekšnoteikums, lai varētu ražošanu... kāda būs ražošana, un, ja tās zemes balles nav, tur var strādāt tas čangalis no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, viņš, vienalga, nevar panākt ražību 30 centnerus. Nevar un mēs to neskaitām, nu, tātad lai tie vidzemnieki un čangalieši iznīkst. Neviens par to nav padomājis un neviens arī nedomā. Nu tā taču galu galā nevar!

Kaut vai paņemsim, ja mēs uzskatām, ka pareizi vadām, akcīzes nodokļa atmaksu, kad mēs pieņēmām akcīzes nodokļa kompensācijas likumu, bija tāda gaisotne, ka zemnieks apsēj, apstrādā savu zemi, aiziet uz pagastu, viņam izdos pagasts zīmi, ka viņš ir apstrādājis tik un tik hektāru, un ar to viņam samaksāts tas, kas pienākas, aptuveni 9 lati par apstrādāto hektāru. Bet, kad Ministru kabinets pieņēma noteikumus, uzreiz izrādījās, ka vēl vajag zemniekam, nepietiek ar to, viņam vēl vajag paņemt čeku, ka viņš pircis dīzeļdegvielu.

Bet kurš šodien... kurš zemnieks, kuram nav traktora jeb tehnikas, viņš taču nepērk to dīzeļdegvielu, viņam vispirms nav kur glabāt, un nedrīkst viņš glabāt. To dīzeļdegvielu pērk tas un lieto, kam ir tie traktori, un, ja zemnieks iet pie kaimiņa un lūdz, lai viņam apstrādā, viņš samaksā kaimiņam jeb gadījuma caurbraucējam sveiks vesels un aizbrauc. Un galu galā, ja viņš ar rokām var apstrādāt, kāpēc viņam nesamaksāt, un kas tagad notiek? 70 procenti zemnieku vismaz Latgalē nesaņem tās subsīdijas, tātad kur tās paliek valstī, valsts labā vai? Nē, nekā. Šodien ir radušies uzņēmīgi biznesmeņi, braukā pa mājām un vadā čekus un saka zemniekam, tev deviņi lati pienākas par hektāru, man trīs lati, tev seši, maksā man 3 lati, lūdzu čeks, un varēsi saņemt. Un zemnieks pakasa galvu, ja viņam ir 20 hektāri, 180 latu viņš varētu saņemt, viņš parēķina - aha, 60 latu lai paliek tam vai cik tur latu paliek, es viņam maksāju, es saņemšu 120 latu. Lūk, ko mēs esam radījuši. Un neviens par to... Ko nozīmē mūsu pieeja, mūsu likumdošana un mūsu noteikumu pieņemšana, un šodien tas tirgus iet visā plašumā. Un čeku jau pietiek, un lūdzu! Un biznesmeņu kabatās, kur viņi ņem, es nezinu, bet viņu kabatās ieslidinās baigie tūkstoši, varbūt pat miljoni.

Otrs piemērs. Mums ir likums pieņemts, ka zemniekiem, zemes īpašniekiem, bijušiem vai tiešiem viņu mantiniekiem zeme ir jāuzmēra par valsts līdzekļiem. Šodien mēs pildām to likumu? Cik tad ir iemērīts par valsts līdzekļiem? Un, ja tu, zemnieciņ, gribi - ir tev vai nav, aizej, samaksā, tad tev varbūt uzmērīs. Bet ir likums, bet mēs to nepildām. Un, ja mēs to nepildām un visi to zinām, nu, kā tad tālāk, un tātad laikam nepildīsies arī Lauksaimniecības likums galu galā. Nu, lūk, divi piemēri, kuri raksturo mūsu attieksmi pret zemniecību, pret zemniekiem un tā tālāk.

Tagad mēs sākam atzīt, jau pat oficiāli sākam runāt, nu, vajadzētu Austrumu tirgu atvērt, vajadzētu tirgot ar Austrumiem, Rietumi neņem mūsu produkciju, citur nav kur likt un tā tālāk. Bet ko mēs darījām visus šos sešus, septiņus gadus? Mēs aizklapējām to Austrumu tirgu ciet politisko ambīciju dēļ, nebarosim krievus, un šodien mums garām ved eiropiešu, ved to pašu produkciju, tirgus jau ir aizņemts. Bet mēs gudrojam tagad, kur mēs to tirgu tagad... nu jāmeklē tirgus. Lūk, tā mēs strādājam un nostrādājam septiņus gadus, un visu laiku sludinām, tas ir pārejas periods, un tas ir pielaižams, un septiņus gadus tas iet, un vēl tas ies septiņi, varbūt septiņdesmit gadus, un lai zemnieks mirst. Lūk, tā mēs strādājam, un mēs esam valsts un valdība un mums ir jārūpējas par zemnieku. Tā mēs esam nostrādājuši. Un tagad kaut vai arī laukos ir visādi nodokļi statūtsabiedrībām, ir likvidētas jau 200 statūtsabiedrības, pat vairāk, kaut kas uz šodienu, dažas likvidējas, dažas ir likvidētas. Tanīs pašās statūtsabiedrībās, likvidējamās, mantu neviens nepērk, viņam nav, parādi milzīgi, nu, galu galā tie parādi ir jānoraksta un to noraksta. Nu likvidējās, nav, nav, viss pa tīro, tās statūtsabiedrības, kuras šodien strādā, viņiem tie paši parādi ir, to pašu parādu slogs uz viņiem guļ, bet viņiem neviens nenoraksta, jūs vēl strādājat, nu tad arī maksājiet. Nu tak galu galā kā iznāk, tad jau labāk ātrāk likvidēties, pat tas, kas ir, nav viņa, un arī parādi nebūs jāmaksā.

Tas nozīmē, ka mēs paši stimulējam likvidāciju tur, kur nevajadzētu to darīt. Un tagad, ja tas viss tā notiek, jūs taču saprotat, un mēs saprotam visi, kāds zemnieka sociālais nodrošinājums būs, kādu viņš saņems pensiju. Zemnieks šodien, kurš nekā nevar iemaksāt, nekā nesaņem, un viņš pensiju fondā principā nevar iemaksāt nevienu kapeiku. Nu, bet viņš paliek vecs, un viņš jau ļoti... lūk, jau iet šogad pensijā, nākošo gadu, bet ko viņš saņems? Nu ko viņš saņems? Un mēs par to nemaz neuztraucamies. Tā taču ir galu galā... cilvēks visu dzīvi ir nostrādājis, un šodien viņš aiziet pensijā un nekā nesaņem tikai tāpēc, ka viņam nav to ienākumu, un arī viņam nevar būt pie mūsu tādas politikas un nebūs. Jeb ņemsim otru piemēru, ir daudzi priekšlikumi no pašvaldībām, no statūtsabiedrībām, viņi dzīvo laukos, apkārt ir meži, viņi lūdz - atļaujiet iznomāt mežu, paņemt nomā mežu...

Sēdes vadītājs. Staša kungs, jūsu runas laiks beidzies. Paldies! Jānis Urbanovičs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

J.Urbanovičs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Augsti godātā Saeima! Es katrā ziņā nerunāšu gari, un būtībā es runāšu, ļaudamies vilinājumam pieteikties debatēs, nezinot, cik būs daudz runātāju, un tāds vilinājums man bija tāpēc, ka es sevi uzskatu joprojām par vienas no laukiem svarīgas nozares, kā man liekas, speciālistu, manas profesijas pārstāvju šeit nav. Es nezinu. Bet tas nenozīmē, ka nav speciālistu, es zinu, ka Bāna kungs un Gredzena kungs pat šodien runāja... Es domāju par meliorāciju. Un man bija sagatavota gara runa, un es pat griezos pie Zemkopības ministrijas iepriekš ar jautājumiem un uz tiem saņēmu atbildes, un es pētīju un tā... Es pat biju izdomājis salīdzinošas formas tā, lai lielais daudzums ārstu, kas šeit ir, saprastu, cik svarīgi ir meliorāciju uzturēt, pat neskatoties uz to, vai lauki attīstās, vai lauksaimniecība attīstās, zemkopība attīstās, vai lauki ir apdzīvoti... cik svarīgi, vienalga, būtu uzturēt zemkopību... atvainojiet, meliorāciju uzturēt un vismaz kopsaimniecības, tas ir, tās lielās sistēmas, ja ne remontēt, tad vismaz uzturēt pie dzīvības līdz tiem labākajiem laikiem, kad nāks citi, kuri šeit, Saeimā, un piketos nerunās par rezolūcijām un par nepieciešamību likumus pildīt, kurus paši ir pieņēmuši, un paši arī sēž valdībās, bet ka tas laiks pienāks un ka tad tomēr uz laukiem brauks cilvēki ar... Ozoliņa kungs, es tūlīt beigšu, es jau gandrīz beidzu... ja jūs man netraucētu, es jau būtu pabeidzis...

Tātad, ja dzīvā organismā, vai tas ir cilvēks, vai tā ir zeme, kas ir arī dzīvs organisms, kaut kas uzkrājās par lieku, tad uzsāk kaut kādus procesus, un neatgriezenisko ārstēt vienmēr ir grūti, un tāpēc kaut kas ir jāizvada un piespiedu kārtā, ja tie dabīgie procesi tiek traumēti, tad piespiedu kārtā ārstēt un atjaunot viņus ir daudz grūtāk, nekā vienkārši uzturēt. Vienkārši varu pateikt par Zemkopības ministrijas datiem, šodien, lai uzturētu melioratīvās sistēmas, būtu nepieciešams 1-2 lati, es domāju tā saucamās drenāžas sistēmas un tā tālāk, bet, ja tās vienu gadu, vismaz vienu gadu nav koptas, tad nākošajā gadā vajag vismaz simts, un tad tas viss attīstās ģeometriskā progresijā. Bet var jau, protams, arī zirgoties un staigāt, un tīrīt tās iztekas un pat akas un pat neņemt aku grodus nost, un kombains tur neiekritīs un smiltis netiks sanestas, un lops tur nelauzīs savu kaklu, bet, ja nebūs kopsaimniekošanas sistēmas, es domāju, ka lielie kanāli - upes, strauti - netiks tīrīti, tam arī nebūs nekādas nozīmes.

Redziet, man ir kauns par to visu runāt. Goda vārds, kauns, jo mēs šodien esam tādā kā kādreiz, es arī neslēpšos, esmu bijis vairākos tāpat kā daudzi šeit tā saucamajos parthozaktīvos, un nekas cits šeit nenotiek. Vienīgi ir cita slodze varbūt, ka nu mēs esam deputāti, un mums visiem jāparāda, cik mēs labi mīlam laukus un lauciniekus un tā tālāk.

Problēma manā skatījumā ir ne laukos un arī ne varbūt mūsu attieksmē pret lauksaimniecību, te nav neviena, kurš būtu, pat Leiškalns, kas runāja zināmā mērā alegorijās, arī viņš bija par laukiem un vispār visi šeit, kas ir vai kas nav, iestājās un grib iestāties, vismaz ir centrēti uz to, lai laukiem palīdzētu. Redziet, problēma ir pavisam ne šajā nozarē, bet problēma ir mūsos tajā lietā, kā mēs saprotam šīs valsts, mūsu valsts iekārtu. Redziet, kā sanāk, mēs pieņemam likumus, un pēc tam mums vajag veidot šādu te... vākt parakstus tiem likuma pieņēmējiem, lai pieņemtu jaunu likumu, mēs to varam saukt par lēmumu, bet būtībā mēs esam likumdevēja orgāns, lai pieņemtu likumu, lai šis konkrētais likums pildītos. 1993. gadā tika pieņemts Likums par meliorāciju, es neko jaunu... Lūdzu, nedomājiet, ka es gribu tagad ar kādu iniciatīvu nākt. Liela daļa klātesošo atceras, ka 1993. gadā tika pieņemts ne bez trūkumiem, bet, vienalga, ļoti labs mūsu apstākļiem likums par meliorāciju. Tas, protams, netiek pildīts. Nekas vispār netiek darīts šī likuma reālā pildīšanā. Ir struktūras, ir cilvēki, kas mēģina savu iespēju robežās tāpat kā jūs, cienījamie deputāti, kā labi cilvēki, kā labi lauksaimnieki, kas šodien runāja, mēģināt palīdzēt, izteikt savu sāpi par laukiem, bet ne kā likumdevēji. Mums vajadzētu laikam tomēr atcerēties, kas mēs esam, un droši vien sanākt kā savā ierastajā stilā bez opozīcijas Sadarbības padomē, valdībā, tas ir viens un tas pats. Tāpat arī tas ir mīts, ka šeit ir Saeima, tur ir valdība, un ir kaut kas un vēl kaut kas. Mēs visi esam viens organisms, protams, opozīcija te neiederas, un tas ir skaidri parādīts, un nevajag to vēlreiz demonstrēt, ka, lūk, opozīcija neko nenozīmē, jūs te varat runāt, ko gribat, mēs, vienalga, darīsim, kā gribēsim. Bet es tagad domāju, nu jā.. es pabeigšu to domu, piedodiet. Ka vajadzētu sarakstīt likumus un izlikt tos kaut kur, šis likums darbojas tikai pie atsevišķa vēl viena balsojuma, par to, ka tas darbojas, un šodien vajadzētu balsojumu izdarīt tādu, uzreiz, lai nevajadzētu vēlreiz mītiņu taisīt, ārā tur, nerrot cilvēkus, un galvenais ir ne jau varbūt par tiem cilvēkiem, bet par sevi. Kāpēc mēs paši sevi mokam? Nospiedīsim piecas pogas. Piecreiz - par, par, par.... Un beigsim šo te lietu, ka likums par lauksaimniecību jāpilda. Un ja kāds nepilda, lai iet cietumā.

Tālāk. Par meliorāciju. Ir jāpilda. Nu piedodiet.... nu tas ir apkaunojoši, mēs vienkārši tā niekojam savu laiku un ņirgājamies par sevi, es atkārtoju. Es neapelēju pie jums kā nākošajiem cilvēkiem, kas ies tagad pie vēlētājiem un stāstīs, cik viņi daudz laba varēs izdarīt nākošreiz....

Redziet, vēl kas ir. Pavisam maz. Nu tas ir opozīcija, tā ir tāda slikta lieta, un skaidrs, ka, ja opozīcija nāks kaut ko runāt, tad noteikti ir nepareizi, un var arī neklausīties, un katra ziņā var palaist garām. Bet es tagad domāju par jums, cienītiem lielās pozīcijas deputātiem. Kāpēc jūs mokāt sevi? Nu mums ir skaidrs, mums te jānāk, ja mēs nereģistrēsimies un nenāksim, tad mums atņems algu un visādas citādākas ....

Bet kāpēc jūs sevi mokāt? Tad jautājums par to, kura nozare, kuras ministrijas tur kādas partijas, un tālāk tas viss saskaņošanas jautājums ir valdības jautājums. Nav taču tā, ka ir ministrijas bez valdības. Kāpēc tad notiek valdības sēdes? Kāpēc jūs šos jautājumus nesaskaņojiet? Un, ja jūs šo likumu nevarat pildīt, cienītie, atnāciet un pasakiet: šis likums šodien nav reāls. Es to visu sapratīšu un arī balsošu vienmēr par šādu rīcību, ka teiksim, kaut vai tikai tāpēc, ka tas būs loģiski. Deputāti iet garām tikai tāpēc, ka tas būs loģiski. Deputāti iet garām šiem te piketētājiem, stāsta, ka nu tikai būs, nu tikai mēs strādāsim, mēs tur visu, jūs tikai turaties, mēs visu ko izdarīsim. Bet cienītie, ir arī tā saucamā Sadarbības padome, kur viss tiek saskaņots. Kāpēc jūs nesat uz šejieni savas problēmas, savas domstarpības? Pasakiet, lūdzu, ka nav nekādas pozīcijas, un labāk iesim mājās un desmit reizes rīkosim vēlēšanas, kamēr būs kaut kas. Atnāks tāds, kas var izveidot valdību. Tā ir vienkārši tāda niekošanās, bet es atkārtoju, kāpēc jūs sevi mokāt? Mani kā opozicionāru, es saprotu. Tas ir... man ar to ir jārēķinās, ka man ir jāpieņem jūsu noteikumi. Kāpēc jūs sevi mokāt? Vai tad jums pašiem sevis nav žēl? Apbrīnojami!

Tagad vēl kas ir. Redziet, ja mēs pieņemsim šo lēmumu, nekas nemainīsies. Ja mēs to nodosim komisijām, to pataisīsim skaistāku un tā tālāk, nekas nemainīsies. Pēteris Apinis , iedams projām, šodien demonstratīvi pateica, ka viņš nākošreiz sasauks un savāks parakstus (katrā ziņā savāks parakstus) veselības aprūpei, par aptiekāriem vai citādi. Viņš saka, lūk, šitādas pasēdēšanas, savi pāris miljoni nozarei atnāks. Tā ir visa mūsu darba devalvācija. Un problēma ir ļoti dziļa. Mēs esam devalvējuši mūsu neatkarīgās valsts iekārtu, un man par to ir kauns, un es ceru, ka ne tikai man. Paldies!

Sēdes vadītājs . Imants Liepa , frakcija "Latvijai".

I.Liepa (TKL). Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Būdams opozīcijas pārstāvis, es nekritizēšu nedz aizgājušo valdību, nedz arī pašreizējo valdību, valdības attieksmi lauksaimniecības jomā. Gluži otrādi! Pamēģināšu atrast kādu lauciņu, kuru kopjot varētu kaut kā palīdzēt situācijai lauksaimniecībā. Un to es darīšu gan aiz savas pārliecības, gan arīdzan Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas prezidenta profesora Strīķa un Latvijas Universitātes vadības mudināts. Un, lūk, šo lauciņu sauc par lauksaimniecības zinātni.

Lauksaimniecības zinātne pie mums atšķiras ar vairākām ļoti iezīmīgām īpatnībām, ja mēs to salīdzinām ar citām zinātnes nozarēm. Pirmkārt, tas ir izziņas objekts. Atomus var skaldīt un molekulas dzenāt vienlīdz sekmīgi gan Rīgā, gan Tokijā, gan Ņujorkā vai kur citur. Pietiek, ja ir attiecīgie speciālisti, aprūpējums un finansējums. Bet Latvijas lauksaimniecības un mežsaimniecības problēmas var pētīt tikai un vienīgi Latvijas klimatiskajos un dabiskajos apstākļos. Tikai un vienīgi šeit. Tātad, lūk, pēc šī pētīšanas objekta Latvijas lauksaimniecības zinātne krasi atšķiras no visām pārējām.

Tālāk, otrā īpatnība ir, ka mums nebija nepieciešama pārstrukturēšanās. Padomijas laikā ļoti daudzas zinātnes nozares, institūti, tēmas un tā tālāk bija Maskavas pasūtījums ar militāru ievirzi. Skaidrs, ka tagad šāda pasūtījuma vairs nav. Mēs vairs neesam šajā impērijā, un šī impērija savukārt neuzticas vairs mums. Tādēļ šis pasūtījums ir zudis, un šo te nozaru zinātniekiem galvenā problēma bija pārstrukturēšanās - atrast savu spēka pielietošanas punktu. Lauksaimniekiem šādas vajadzības nebija, tāpēc, lūk, arīdzan mums ir saglabājušies gan izziņas objekti, gan pētījumu aktualitāte. Kā teorētiskā, tā praktiskā. Mums ir saglabājušies gan zinātnieki un pētnieciskās tradīcijas specifiski Latvijas lauksaimniecības zinātnei. Tas ir ļoti daudzu gadu mantojums. Iepriekšējo zinātnieku paaudžu mantojums, un iegūts ļoti nopietnā un grūtā darbā. Un tagad ir tas brīdis - vai mēs to viegli palaidīsim, vai arī tomēr centīsimies to saturēt. Es domāju, ka visādā ziņā pienāks laiks, vai pēc 10 vai 5 gadiem, kad vajadzība pēc zinātniskajiem pētījumiem, pēc zinātniskajām atziņām būs ļoti liela, un tas, ko tagad mēs palaidīsim, tas ārkārtīgi dārgi un nepatīkami atsauksies uz mums.

Tālāk. Trešā īpatnība, kas traucē lauksaimniecības un vispār zinātnes attīstību Latvijā. Tas ir tautsaimniecības nacionālās programmas trūkums. Ja mēs nezinām, kādā reģionā un kādu tautsaimniecības nozari attīstīt, ja to nenosaka vadošās valsts institūcijas, kā tad lai zinātnieki izšķiras, ko tad īsti pētīt. Kuru no zinātnes apakšvirzieniem attīstīt vairāk un kuru attīstīt mazāk? Šādas tautsaimniecības nacionālās programmas vajadzība ir primārs jautājums ne tikai šodienas apskatāmās tēmas kontekstā, bet caur un cauri.

Man bija ļoti patīkami dzirdēt ministra Gorbunova kunga teikto par darbu, kas notiek Reģionālās attīstības ministrijā. Cik man ir bijusi darīšana ar šīs ministrijas cilvēkiem, es varu apliecināt, ka, lūk, šajā ministrijā tiešām profesionāli tiek domāts un strādāts valsts reģionālās attīstības jomā. Cik tas tālu ir, nu žēl, ka vēl šāds dokuments nav uz galda, bet ministra kunga sacītais bija ļoti, ļoti iepriecinošs moments šodienas skatījumā.

Tālāk. Ceturtā īpatnība ir ārkārtīgi niecīgais finansējums - lauksaimniecības zinātnes finansējums. Ārkārtīgi niecīgais. Uz liesā Latvijas zinātnes finansējuma fona lauksaimniecības zinātne izskatās sevišķi kārna. Ja no iekšzemes nacionālā kopprodukta zinātnei Latvijai atvēl 0,25%, es nezinu otru valsti Eiropā. Varbūt pasaulē, kaut kur Āfrikā vai kur ir valstis, kur vēl mazāks procents no nacionālā kopprodukta tiek atvēlēts zinātniskajai darbībai. Tad, lūk, Šķēles Valdības deklarācijā Latvijas Zinātnes padome, kas ir, pēc Tabūna kunga datiem, mūsu Latvijas Zinātnes padomes vadītāja datiem, lūk, bija iestrādāta tēze, ka šim procentam vajadzētu būt 0,5%. Tagad, pēc Tabūna kunga sacītā, Krasta Valdības deklarācijā šis jautājums ir visai miglaini un daiļrunīgi aprunāts, nepasakot nevienu konkrētu skaitli. Es saprotu, ka valstī ir lielas grūtības ar naudu, ka mēs neprotam naudu paņemt un ka tā mums aiziet garām. Un tomēr tas ir jāsakārto, un zinātniskajai domai mums ir jāatvēl līdzekļi. Vienkārši kaut vai tādēļ, lai mēs neizskatītos kā nelgas pasaules priekšā.

Tāpēc es domāju, ka mūsu šodienas lēmumā vajadzētu iestrādāt dažus punktus, vispār vajadzētu nodot komisijām, lai būtu iespējams cilvēkiem savus priekšlikumus izvirzīt. Un šajā lēmumā tādi divi potenciāli punkti varētu būt šādi, kas vienlaicīgi veicinātu gan lauksaimniecības zinātni, gan zinātni kopumā, gan lauksaimniecības un tautsaimniecības attīstību kā tādu. Un, pirmkārt, intensificēt jaunu, augstvērtīgu augu un dzīvnieku šķirņu un tehnoloģiju izstrādi un aprobāciju.

Un, otrkārt, 1998.gada budžetā paredzēt zinātnes finansējumu 0,5% apjomā no IKP - 0,5% kopējai zinātnei Latvijā. Un tad jau Latvijas Zinātnes padome sapratīs, ka, ņemot vērā lauksaimniecības pašreizējo situāciju, palielināt arī īpatsvaru, šī te 0,5% sadalījumu struktūru par labu lauksaimniecības vajadzībām. Lūk, tādas man pārdomas attiecībā par šodienas tēmu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs . Gundars Valdmanis, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezidij! Kolēģi Saeimā! Mēs balotējāmies dažs vienā partijā, dažs otrā, bet mums laikam visās runās bija kopīgs mērķis, ka mēs gribam glābt mūsu tautu, mūsu zemi. Vēlēšanas beidzās. Vienības partijai bija tikai astoņi mandāti. Mēs sašaurinājām savu mērķi - glābt tos, kas dzīvo uz mūsu zemes, un tos, kas zvejo mūsu ūdeņos. Tajā laikā, kad mēs vēl bijām politiski nevainīgi un ticējām. Mēs spējām Saeimā veidot sadarbību ar citiem, kas teica, ka viņiem ir Latvijas zemnieki, latviešu lauki svēti. Un mēs šur tur valdību drusku pakratījām, mēs to spējām darīt pirmo reizi ar akcīzes nodokli. Mēs spējām to pāris citas reizes. Saeimā bija bloks, kas cīnījās par zemniekiem un par viņu eksistenci. Mēs gan tikām arvien tālāk atgriezti atpakaļ. Viens kompromiss pēc otra. Mums trūka mugurkaula, lai pateiktu "Nē!". Tā tā lieta neiet! Mēs labprātāk ietu prom no valdības, nekā atdotu jums vēl šo papildu kumosu.

Bija viens no mūsējiem, kas atšķīrās no citiem. Viņš bija ministra amatā. Viņš tautai skaidri pateica: "Zemnieki, viss tiek darīts, lai jūs iznīcinātu!" Tas bija Alberts Kauls. Un mums ir jāsaprot, ka, vienalga, ko mēs šeit runājam, gandrīz viss iespējamais tiek darīts, lai iznīcinātu mūsu zemniekus, mūsu gadsimtiem veco tradīciju, to saisti starp mūsu tautu un mūsu zemi, jo gadu simtiem tie, kas ir apstrādājuši mūsu zemi, ir spējuši sevi pilnīgi uzturēt un ir spējuši taupīt, tirgoties, veidot bagātības, celt mūsu karogu starptautiskajos forumos, un tas kaut kādi ir lemts, lai mūsu tautai vairs nebūtu. Es klausījos uz pozīcijā esošajiem cilvēkiem. Viens paskaidroja, ka zemnieki šodien tikai prasa, lai to likumu ievērotu, tās subsīdijas un citu, un to Lauksaimniecības likumu ievērotu.

Mīļie draugi valdībā, kāpēc jūs neuzstājaties, lai tā būtu. Citi stāsta, ka viss, ko zemnieks grib, ir, lai ar viņu godīgi norēķinātos. Bet kā jūs varat palikt, ja jūs patiešām ticat un gribat kalpot mūsu tautai un mūsu zemei? Kā jūs varat palikt tādā kroplā valdībā, kas nenodrošina, ka viņi paši, ka valdība pati samaksās savu solīto un ka viņa neuzstāj par to, ka kontrakti ar mūsu zemniekiem tiek pilnīgi izpildīti.

Manuprāt, no pozīcijā esošajiem es eju izlūkos ar dakteri Grinovski, es zinu, ka viņš cīnās, cik vien viņš spēj. Es domāju, ar Andri Nagli, bet par tiem citiem, jums, es šaubos. Kāpēc nav no jums skaļas balsis? Kāpēc, ja jūsu mērķis ir glābt mūsu tautu un zemi, tas netiek pildīts? Ja jūs redzat, ka tas zemnieks tiek patiešām iznīcināts? Kāpēc jūs neatsakaties no tiem mazajiem labumiem, kas jums tiek doti, un jūs nenākat pie mums opozīcijā? Es to nesaprotu. Tā nav tikai politiķu runa. Mums ir jāsaprot, ka gandrīz visā pasaulē tiek saprasts, ka ir daudz labāk ražot pašiem priekš sevis, nekā to naudu aizsūtīt prom.

Mēs varam lauku produkciju dotēt 70% no valsts budžeta, un valsts budžets itin neko nepazaudēs, jo tas lats, kas tiks dots tam zemniekam, apritēs daudzas, daudzas reizes. Tā naudiņa atnāks atpakaļ valsts budžetā. Bet it kā šis ļoti vienkāršais jēdziens mums ir svešs. Neizprotu, kāpēc netrūkst pasaulē gudrības, modeļi, grāmatas. Profesors Grinovskis teica, ka mums vajadzētu dotēt laukus, lai mēs varētu ražot paši priekš sevis. Kāpēc mēs to nedarām? Kāpēc mēs labprātāk ievedam no ārzemēm to sviestu? To sviestu mēs ievedam, bet ar to jau nebeidzas. Tas sviests ienāk no ārzemēm. Mūsu pienu vairs nevajag, lai to sviestu taisītu. Mēs to govi vairs neturam. To lopu barību mēs vairs neaudzinām, un lēnām, lēnām mūsu ekonomiskais spēks izsīkst, kā dakteris Kalnbērzs teica: "Mēs kļūstam par aitām, par šašliku citām valstīm."

Latvijas zeme vēsturē ir bijusi viena no ražīgākajām, un tai ir jābūt vienai no vērtīgākajām. Bet, skat, kas notiek, ja mēs izmisumā sākam skatīties, kas notiek. Cenas šeit ir trīs reizes zemākas nekā Eiropas Savienībā, mēs mēģinām ar to trešdaļu no tā ienākuma, ko Eiropas Savienības saimnieks dabūn, maksāt par izejvielām un tā tālāk pasaules līmenī, un paliek arvien mazāk. Šeit bija cipari, par cik zemnieki zaudē gadā, saprotot, ka viņiem tiek izsūktas asinis, un beigās kas notiek, viņam izmisumā ir jāpārdod. Mēs viņam liekam vienu salmu pēc otra. Obligātā apdrošināšana, akcīzes nodokļi, zemes nodokļi. Baltijas tirgus un tā tālāk. Tas zemnieks kļūs nespējīgs. Ko lai viņš dara? Viņam kaut kas ir jāpārdod.

Šodien, runājot ar zemniekiem, kāds stāstīja, ka viņam sieva salauza roku, viņš beigās aizgāja pie "Parex" bankas un aizņēmās naudu priekš savas zemes, labi zinādams, ka viņš šo naudu nespēs atmaksāt, ka tā zeme aizies "pa burbuli". Tā izmisuma un vajadzības dēļ mēs tiekam atsavināti no savas zemes.

Ir daudz kas cits, kas notiek. Mūsu valdība negrib saprast, ka, ja mēs ražojam šeit, tā nauda paliek šeit, tā nauda aprit, nāk nodokļi, nāk nodarbinātība. Nodarbināts cilvēks būs veselīgāks, mazāk meklēs izmukt no dzīves ar alkoholu vai ar ko citu, bet mums nevienā ministrijā nav tāda politika, ka jāpērk no Latvijas. Latviešu valsts firmām arī nav tāda politika, "Rīgas balzamam" mūžos būtu jāpērk tikai graudi no Latvijas. Latvijas dzirnavām būtu jāpērk tikai Latvijas graudi. Latviešu zemei vajadzētu ražot ne tikai priekš Latvijas, bet arī priekš Krievijas, un, ja kāds grib piegādāt labības preci uz Krieviju caur Latviju, kamēr Latvijas prece nav izpirkta, mēs varam viņam pataisīt šo tranzītu grūtu, lai pērk no latviešu zemniekiem. Par pareizu cenu dotēsim to zemnieku. Ja mums teiktu, ka nomas aktivitāte ir veselīga, tā rada tos ienākumus budžetā, kas mums it kā trūkst. Mums ir pilnīgi jāatkratās no tās aplamības, kurā mēs neizprotam, kas ir ieguldījums un kas ir izdevums. To lauku meliorēt, to saimniecību uzbūvēt, to jaunieti izskolot, to tautieša veselību atveseļot, tie nav izdevumi. Tie ir ieguldījumi. Tie cilvēki, tajos meliorētos laukos spēs ražot, nodarbināt ne tikai sevi, bet arī nodokļu iekasētāju, un tur mums būtu tā ekonomiskā augšupeja.

Jūs varbūt atminat, ka vismaz mana politiskā nevainība beidzās tanī dienā, kad mēs nolēmām pieņemt Baltijas brīvo tirgu lauku produktos. Es toreiz piesaucu Tālavas taurētāju, un mani sāka smagi ķengāt. Bet tauta arī sāka mani pazīt. Es atminu, ko Māris Bumbieris teica dažiem no jums, ka ar taurēšanu nepietiek, ka vajadzētu baurot par to, kas notiek. Gandrīz divi duči no jums man solīja, ka ja tas, ko es jums stāstīju, ka Eiropas Savienībā iekšzemes produktu cenas, lauku produktu cenas ir divas, trīs reizes augstākas nekā Latvijā, Gundar, tas tā nevar būt. Bet, ja ir, es ar tevi... Uzdevām to jautājumu mūsu goda ministram Dilba m, un viņš apstiprināja, ka tā ir. Viņš gan trijās lapās to pateica. Bet kur palika tie 20 balsojumi pret to Baltijas tirgu? Kas ar mums notiek, draugi? Ko mēs darām?

Šodien mēs esam sanākuši runāt par to, kā mēs varētu glābt laukus. Tur nekāda ķīniešu ābece nav. Pirmā lieta, mums ir jāsaprot, ka mūsu zemei ir liela, liela vērtība. Valstij ir jāgarantē tā zemes vērtība. Tā, lai būtu kaut kas, ko likt ķīlā. Valstij ir jāsagādā normāla procentu cena, normāli procenti priekš aizdevumiem lauksaimniekiem, priekš lopiem, sugas lopiem, sugas sēklām, priekš labiem traktoriem. Mums ir jāgarantē Latvijā tās pašas iekšzemes cenas, kas mums ir Eiropā, kurā mēs ieiesim, un to mums ir jādara šodien. Un mums ir jāsaprot, ka tā dotācija, kas tagad būs, jādod, ja tam lauksaimniekam mēs maksāsim 100, bet tirgū viņš prasīs tikai 33, tad 67% dotācija, ka tā atnāk atpakaļ tautas budžetā, ka tā nav, tas nav zaudējums. Mums ir jāsāk atrast, kur mēs konceptuāli varam mainīt. Tas samērā tiktu viegli, ja mēs gribētu. Bet saprotat, ka Alberts Kauls konstatēja pēc trīs, četriem mēnešiem valdībā, ka tā griba nav. Ir tieši pretējā griba. Tā griba ir iznīcināt latviešu lauku cilvēku. Atņemt viņam to zemi un pataisīt viņu par baltu vergu. Un mēs šodien it kā to jautājumu aprunājam, runājam gari un gudri un gandrīz viens otram nekā nepateicām. Es domāju, ja es būtu lauku iedzīvotājs un būtu gaidījis ar lielām cerībām uz šito debatu, es sēdētu mājās klusu un raudātu. Man pateica. Beidzamo reizi, kad es biju tribīnē, ka es esmu izteicies ar cieņas trūkumu pret Saeimu. Es nezinu, vai kāds laukos pēc šitās dienas tādu Latvijas Republikas 6.Saeimu spēs cienīt. Valdības cilvēki paši runā, bet neko nedara. Jautājumos, kas ir viegli, viņu kompetencē, likums ir. Kāpēc tas netiek ievērots? Kontrakts ir. Kāpēc valdība nespiež tos kontraktus izpildīt? Un, ja nē, tad lai tie lauksaimnieki pārņem atpakaļ tās dzirnavas. Kā sodu. Tas ir iespējams. Mēs varētu sākt kā Saeima domāt par pilnīgi citu veidu, kā tos laukus attīstīt, kā to zemi nodrošināt ar vērtību. Nē, mēs darām tīši pretējo. Mēs apgrūtinām to zemnieku vēl un vēl tā, ka viņam izmisumā ir jāpārdod sava zeme tāpat, kā viņš pāris mēnešus agrāk pārdeva savus sertifikātus, lai kāds cits lielkungs varētu pelnīt.

Es gribētu cerēt, ka mēs varētu atkal relativizēt to koalīciju, kas bija, kad Seiles kundze un Bāns un citi strādāja kopā un veidoja to pulku Saeimā, kas atbalstīja Latvijas laukus. Es ceru, ka tas notiks, jo laiks ir jau sen aiztecējis. Mums ir jāsāk un bija jāsāk jau sen strādāt. Bet varbūt sāksim ar šodienu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Jānis Rāzna, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija.

J.Rāzna (DPS). Godātais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es gan esmu šeit tribīnē, lai teiktu, ka es ticu tomēr, ka mūsu lauksaimniecība mainīsies un mainīsies noteikti uz labo pusi, ja vispār to tā varētu teikt. Jo citas alternatīvas vienkārši mums nav. Valsts pastāv tikai tad, ja tai ir šī lauksaimniecība. Ja nav lauksaimniecības, diez vai tad var teikt, ka valsts vispār pastāv.

Es gribētu varbūt precizēt, ko tad mēs gribam šodien šeit un ko mēs vispār gribam. Es domāju, ka mūsu mērķis pamatā būtu šodien runāt par to, ka mums vajadzētu strādāt pie tā, lai mēs izveidotu modernu lauksaimniecības sistēmu valstī. Ko tad šī modernā lauksaimniecības sistēma nozīmētu? Pirmkārt, jau to, ka pietiekoši situētiem jābūt tiem cilvēkiem, kas strādā lauksaimniecībā, un šie cilvēki piegādā pārējai sabiedrības daļai pārtikas produktus par normālām cenām.

Un otrs moments, tas varbūt tāds ārējais vairāk. Mēs esam iekļāvušies Baltijas tirgū, mēs šobrīd slēdzam starpvalstu līgumus par tirdzniecību un nākotnē ceram, ka mēs iestāsimies Eiropas Savienībā. Lai mēs šos uzdevumus veiktu, mums ir nepieciešama lauksaimniecība, kas būtu spējīga konkurēt pasaules tirgū. Bet acīmredzot mums šodien, lai mēs runātu par to, kas mums jādara, mums ir jāpaskatās, kādi mēs izskatāmies, kāpēc mēs tādi izskatāmies, un kas jādara, lai šo stavokli labotu. Es šeit gribu pieskarties varbūt tikai dažām nozarēm.

Piena lopkopība. 1990.gadā mūsu valstī ir 560 000 slau-camu govju. Šogad 270 000. Tātad mīnus 300 000. Varētu domāt, ka tas viss ir pareizi, ja šie piena izslaukumi no govs būtu kāpināti. Bet nav tā. Arī pagājušajā gadā no govs izslaukts tikai 3300 kilogramu jeb praktiski izslaukums, kas bija valstī 10 gadus atpakaļ. Kāpēc tas tā? Es domāju, ka šeit varbūt būtu lieki daudz runāt, bet tomēr jāpasaka. Diez vai no jums kāds varētu atrast valsti, kurā piena iepirkuma cenas ir trīs reizes mazākas par benzīna cenām. Diez vai jūs atradīsit tādu valsti, kur šīs nemaksas par šo pienu velkas mēnešiem un gadiem ilgi. Un ja mēs vēl pieliksim klāt, ka pārstrādes uzņēmumi, iepirkdami šo pienu, jau plāno, ka viņiem 30 vai 40% jāiepērk par zemākas šķiras pienu, lai viņi varētu uzturēt paši sevi un gūt kaut kādu peļņu, un to, ka vēl nepareizi vai nekvalitatīvi tiek noteikts tauku procents, un vēl citas visas likstas, varbūt arī to, ko mēs ar jums esam kopā izdarījuši.

Es šobrīd gribu jums varbūt parādīt ar vienu piemēru. Pagājušā gada nogalē mēs pieņēmām grozījumus likumā "Par zemes nodokli", pēc tam marta mēnesī sekoja Ministru kabineta noteikumi, kur tika noteikts, ka, lūk, zeme zem lauksaimniecības uzņēmumiem praktiski ir turpat vai 10 reizes dārgāka nekā zeme, kas izmantojama lauksaimniecības produkcijas ražošanai. Lūk, šāda viena ferma, kas pieder vai nu zemniekam vai statūtu sabiedrībai, kurai apkārt ir četri vai pieci hektāri zemes, varbūt, lai šis piemērs būtu konkrētāks, runāsim - 5 hektāri. Tātad 1 hektārs šobrīd maksā, kadastrālais vērtējums ir 2000 latu Zemgalē. Lai izpirktu šo zemi zem šīs fermas, ir vajadzīgi 10 000 latu. Tajā pašā laikā, lai samaksātu zemes nodokli, par katru hektāru ir jāmaksā 30 lati. Tas ir 5 hektāri - 150 latu gadā. Bet pieņemsim, ka šī zeme pieder kādam no īpašniekiem. Tad šim fermas turētājam 5% no kadastrālās vērtības ir jāsamaksā nomas maksa, 500 latu gadā. Ja mēs zinām, ka 4000 l izslaukums šobrīd no govs var iegūt apmēram 50-60 latu peļņu, tas nozīmē, ka šim fermas īpašniekam ir jātur 10 govis, lai samaksātu tikai nomas maksu par zemi. Domāju, ka šī situācija nav normāla. Protams, pēc tam aprīlī Ministru kabinets jau, redzēdams šo situāciju, pieņem nākošo lēmumu, ka, lūk, nomas maksa nedrīkst būt augstāka par 2,5%. Bet tā arī tie netika pielietoti.

Un vēl viena situācija. Vai mēs esam izmantojuši visas iespējas, kā attīstīt mūsu piena lopkopību? Mūsu republikā ir divas sausā vājpiena rūpnīcas - Krāslavas un Aizputes. Praktiski tās tika šajos gados izdemolētas un nestrādā. Tajā pašā laikā vājpienu mēs vedam pārstrādei uz Igauniju. Eiropas Savienība mums iedeva kvotas, lai mēs varētu tirgot sauso vājpienu Eiropas Savienības valstīs. Vai tad mēs ķērāmies pie šo rūpnīcu atjaunošanas, lai varētu ražot vājpienu? Taču nē! Mēs pirkām sauso vājpienu Ukrainā un Krievijā, protams, zemes kvalitātes, un par 900 dolāriem tonnā to pārdevām tālāk projām. Bet šeit ir viena nianse. Ja šī vājpiena kvalitāte būtu augstākā labuma, pietiek tikai viņiem samazināt tauku saturu zem 0,5%, šī vājpiena tonna maksātu 2,5 tūkstošus. Tātad iespējas un rezerves, lai attīstītu mums piena lopkopību, republikā ir.

To pašu mēs varētu runāt varbūt arī par gaļas ražošanu, kur no 126 kilogramiem mēs esam nokrituši šogad, ko plāno lauku zemkopības ministrija, uz 26 kg uz katru republikas iedzīvotāju. Man liekas, ka ļoti spilgti parādīja, ka mēs neesam sakārtojuši savu lauksaimniecību, šī gada vasara. Tieši par graudu iepirkumu. Es saprotu, ka mums visiem, gan lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, gan arī pārstrādātājiem, trūkst naudas līdzekļu. Bet tāpēc pārstrādes uzņēmumiem nav tiesību savas problēmas risināt uz lauksaimniecības produkcijas ražotāju rēķina. Un spilgts piemērs šeit ir "Dobeles dzirnavnieks", kurš pazaudējis 150 000 latu, iepērkot graudus Ukrainā, šobrīd... Es runāju apaļos skaitļos. 140 ar kapeikām, teiksim, 150. Šobrīd lauž līgumus ar zemniekiem, pieņem graudus, liek maksāt 2 latus par tonnu, uzglabāšanu un iepirks tos it kā februārī, martā vai nezin kad vēl. Un ko viņš maksās, to arī neviens nezin.

Otrs moments ir tie paši līgumi, kuri praktiski ir vienpusēji. Graudu ražotājiem šeit pie šiem līgumiem nekādas teikšanas nav. Pārstrādes uzņēmumi tos var lauzt un tiesāt un nekā nepanāks, jo sankciju vienkārši nav. Ja tu prasi, lai ieraksta sankcijas, ar tevi neviens šādu līgumu neslēgs.

Nākošais ir kvalitātes rādītājs. Ir jau labi lipeklis, lipekļa kvalitāte, bet es jums, cienījamie kolēģi, gribu tikai pateikt to, ka šobrīd Latvijā praktiski kvieši, kuri tiek audzēti, būtībā 80% ir Rietumu valstu sēkla un šķirnes, vai tad viņi neprot audzēt kviešus, vai tad viņiem ir slikta kvalitāte? Kāpēc šīs problēmas ir pie mums Latvijā? Un vēl, ja kāds grib painteresēties tālāk, tad es jums ieteiktu, ja ir iespēja kādreiz redzēt vai arī aizbraukt uz Angliju, Anglijā es redzēju vienu filmu, jaunākie sasniegumi pārtikas tehnoloģijā - viņi vispār atteikušies no cieto kviešu iepirkšanas un tikai ar saviem kviešiem ražo pārtikas produktus. Izrādās, ka nemaz nevajag to lipekli tik lielu vai tik labi, bet vajag ar kompjūteriem šos graudus sagatavot, šo mīklu, lai šos pārtikas produktus ražotu.

Un vēl viens. Protams, mēs visi saprotam, ka šo kredītu un naudas līdzekļu trūkst gan lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, gan arī pārstrādātājiem. Bet vai mēs viņus saprātīgi izmantojam? Un viens piemērs. Šogad, kā mēs visi redzējām, ka aug ļoti laba graudu raža, ko tad mēs izdarījām? Paņēmām vienu miljonu, iepirkām priekš valsts 10 tūkstoš tonnas un ar to apstājāmies, par pārējiem lai domā... es nezinu, kam jādomā par pārējiem graudiem. Bet ļoti vienkārši varēja šo lietu atrisināt. Šo miljonu, vienojoties ar pārstrādes uzņēmumiem, atdot, lai segtu vienu daļu kredītprocentu, un tādā gadījumā pārstrādes uzņēmumi varēja saņemt no 20-25 miljoni naudas līdzekļus, lai iepirktu visu, kas šajā gadā bija izaudzētas, graudaugu ražu. Būtu apmierināti pārstrādes uzņēmumi, būtu apmierināti arī graudu audzētāji.

Šeit mēs runājam arī par likumdošanu. Es domāju, ja mēs runājam par likumdošanu, protams, daudz kas mums nav pieņemts, bet to, ko esam pieņēmuši, man vienkārši uztrauc tas, ka mēs paši arī nepildām. Nu, padomāsim, pagājušā gadā pieņēmām likumu par 3% no budžeta, ka jānovirza subsīdijām. Mēs pieņēmām, mēs arī neizpildījām. Ko mēs gribam prasīt šobrīd no citiem? Kāda nozīme mums runāt, ka mums jāpieņem tādi vai tādi likumi? Šogad atkal mēs šajā lēmuma projektā rakstām paši priekš sevis, ka 1998./1999.gadā mums ir jāieplāno 3%, mēs esam aizmirsuši to likumu, ko mēs pieņēmām?

Un viens, ko es gribētu teikt varbūt Zemkopības ministrijas personā Rāviņa kungam ar viņa speciālistiem. Mēs esam ielikuši lēmuma projektā par to, ka šī koncepcija mums ir jāizstrādā un jāiesniedz Saeimā līdz 31.martam. Es gribētu lūgt, ja Zemkopības ministriju tiešām interesē lauksaimniecība, šo uzdevumu veikt līdz 30.vai 31.decembrim. Vēlākais līdz 1.februārim, lauksaimnieki gaida, sāksies jauns lauksaimniecības gads, es domāju, ka viņiem būtu jābūt skaidrībā, ko darīt, kā rīkoties. Vēl jo vairāk, tā kā šeit runāja par zemes lietām, tad es gribu pateikt, ka mums ir 2,5 miljoni ha lauksaimniecības zemju, no tiem 1,7 miljoni aramzemes, un būtībā šobrīd kaut kur ap 300 tūkstoši vispār no šīm zemēm nav pieprasītas. Bet, ja šīs koncepcijas nebūtu un šobrīd jau masveidā ļoti daudz kur... tie, kuriem bija jāsaņem šī zeme atpakaļ īpašumā un kuri vēl varbūt saņems īpašumā, vispār atsakās un nerādās pagastos, lai šīs zemes saņemtu, jo viņi vienkārši nezina, ko ar šo zemi darīt. Tāpēc acīmredzot mums ir ļoti daudz jautājumu, problēmu, kas saistīti ar lauksaimniecību, un es ceru, ka, sagatavojot šo koncepciju, mēs ļoti daudz šo problēmu arī atrisināsim, un es aicinu jūs visus, lai šis darbs šeit neapstātos...

Sēdes vadītājs . Rāznas kungs, jūsu laiks beidzies.

J.Rāzna . Es atvainojos, lai šis darbs neapstātos un lai mēs tiešām to vienreiz novestu līdz galam. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs . Roberts Dilba, LZS, KDS un LDP frakcija.

R.Dilba (LZS, KDS, LDP). Cienījamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Vispirms gribu pateikt, ka nekorekta un nepareiza informācija sagatavota no padomnieku puses Ministru prezidentam Krasta kungam, ko viņš paziņoja šodien rīta raidījumā, kur izteikti pārmetumi Zemkopības ministrijai par ievestajiem graudiem ar pazeminātu muitas nodokli. Likumā par Latvijas labības tirgu valsts rezervi ir noteikts, ka līdz kārtējā gada 1.janvārim Ministru kabinetam jāizskata un jāapstiprina valsts labības ražošanas un patēriņa gada bilance. Tātad, izvērtējot 1996.gada graudu bilanci, valstī trūka 19 tūkstoši tonnu pārtikas kviešu, 20 tūkstoši tonnu pārtikas rudzu un 50 tūkstoši tonnu lopbarības graudu. Tāpēc Zemkopības ministrija lūdza Ministru kabinetu ievest ar pazeminātu tarifu rudzus 20 tūktoš tonnu, kuru vietā tika ievesti tikai 15 tūkstoši, un lopbarības graudus 50 tūkstoš tonnu, kuru vietā ievestas tikai 30 tūkstoš tonnas. Ievest ar pazeminātu tarifu drīkstēja tikai līdz šā gada 1.jūnijam. Vienīgā pieļautā kļūda no Labības biroja vadības un padomes ir tas, ka tās nenomainīja lēmumu, ka no valsts rezerves varētu pārdot pārstrādes uzņēmumiem arī lētāk - par 100 latiem tonnā. Šeit tad radās šī situācija, kad pārstrādes uzņēmumi, tajā skaitā arī "Dobeles dzirnavnieks", iepirka 4,5-5 tūkstoš tonnas kopumā lētākus pārtikas kviešu graudus no Igaunijas un Lietuvas saistībā ar brīvās tirdzniecības līgumu.

Un kāda situācija ir kopumā, Valdmaņa kungs, klausies, lūdzu, kopumā uz šā gada 1.septembri graudu bilance ir šāda: atlikums 32 tūkstoši tonnu, tajā skaitā Labības birojā ir 4600 tonnas, iepirkti augustā 23 tūkstoši tonnu. Ja kopumā mums ir vajadzība - 50 tūkstoši tonnu kviešu, 128 tūkstoši tonnu, Labības birojā iepirkts 29 tūkstoši - es saucu apaļos skaitļos, iepirkti augustā 86 tūkstoši tonnu. Mieži 589 tūkstoši tonnu, iepirktas augustā tikai 158 tonnas, tātad tas nozīmē to, nerunājot jau par lopbarības graudiem, ja lopbarības graudu iepirkums ir tikai 64 tūkstoši tonnu, kaut gan vajadzība ir 350 tūkstoši. Tas nozīmē tikai to, ka kopumā mums vēl joprojām pietrūkst 22 tūkstoši tonnu rudzu, 40 tūkstoši tonnu kviešu, un tāpēc ir aicinājums visiem zemniekiem iesniegt Lauksaimniecības departamentos visu objektīvu, protams, informāciju par to, kādi graudi jums atrodas mājā, kādi tie ir, vai vēlas graudus pārdot pārstrādei, vai daudzi patērē paši sev. Un valdībai ir aicinājums ieviest pilnu obligātu statistikas sistēmu par katru pagastu, jo bez objektīvas informācijas mēs ļoti daudz ko zaudējam.

Tātad šogad galvenais nav tas, kad nevar nodot graudus, bet gan tas, ka graudu pircēji jeb graudu pārstrādātāji maksās par graudiem ļoti garā laika posmā. Lai novērstu minētās problēmas nākošam gadam, mums vispirms, izejot no likuma par Latvijas labības tirgu un labības rezervi, tuvākā laikā jāpieņem Ministru kabineta noteikumi par valsts labības rezervi, tās iegādes un uzglabāšanas, un izmantošanas kārtību. Likumā ir noteikta triju mēnešu norma, bet tas sastāda 45 tūkstoš tonnu, bet no Labības tirdzniecības aģentūrai esošās naudas ir iespējams iepirkt tikai 32 tūkstošus tonnu. Tātad nākošgad papildus jāatrod vismaz viens miljons latu, lai izpildītu likumu. Bet ideāls variants būtu, ja Labības tirdzniecības aģentūra vismaz 50% no valsts pārtikas bilances varētu apgrozīt, tad par samaksu vispār nebūtu problēmu. Par pašreizējā finansējuma... Valdmaņa kungs, klausieties, lūdzu... pie pašreizējā finansējuma Labības tirdzniecības aģentūra tikai iepērk 13% no kopējās valsts pārtikas labības bilances un tikai 3% no kopējā graudu augu ražošanas apjoma. Tātad tas nozīmē, ja mēs varētu palielināt iespēju izveidot šo Labības tirdzniecības aģentūru kā īstu, normālu buferi graudu iepirkumā, tad mēs arī šo iepirkumu jeb šo problēmu par maksāšanu sakārtotu, bet tā var vēl vairāk saasināties, tāpēc ka tiešām arī daudziem pārstrādes uzņēmumiem ir smaga situācija šajos konkurences apstākļos. Pie reizes, gribu aicināt cienījamos zemniekus - graudu audzētājus, arī Valdmaņa kungu, uz pārdomām par to, ka katru gadu tik sausa vasara nebūs, un tāpēc jau laikus jārisina vai jānoslēdz līgumi par graudu kaltēšanu un tīrīšanu, lai nākošgad nebūtu pavisam citas problēmas, salīdzinot ar šo gadu.

Viena no mūsu aktuālākajām problēmām ir lauku uzņēmēju kreditēšana. Saimnieciskās darbības paplašināšanai laukos lauksaimniecībā noteikti ir vajadzīgi īstermiņa vai ilgtermiņa kredīti. Daudziem uzņēmējdarbības uzsākšanai trūkst sākumkapitāla. Nav nepieciešamā nodrošinājumu garantija, lai varētu aizņemties naudu. Tāpēc jāturpina hipotekāro aizdevumu sistēmas attīstība un ilgtermiņa kreditēšanas veidošana Latvijas Hipotēku un zemes bankā. Šim nolūkam turpinot izmantot Pasaules bankas kredītlīniju lauksaimniecības attīstībai 22 miljonu dolāru apmērā, palielinot esošo Pasaules bankas kredītlīniju vēl par 25 miljoniem dolāru un novirzīt to ar Latvijas Hipotēku un zemes bankas starpniecību lauku uzņēmējdarbības attīstībai. Latvijas Hipotēku un zemes banka kopā ar Pasaules bankas ekspertiem jau ir izstrādājušas lauku attīstības projektu, tikai vajadzīgs valdības atbalsts, ko varētu sākt realizēt ar 1998. gadu. Latvijas Hipotēku un zemes bankas kredītu resursu palielināšanai un kredītu garantijas fonda palielināšanai ik gadus būtu jānovirza 6 līdz 8 miljoni latu, sākot ar nākošo gadu, no Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļiem. Starp citu, Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu iesaistīšana uzņēmējdarbības kreditēšanā ir paredzēta kā viens no galvenajiem mērķiem likumā par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem. Minētie pasākumi ļautu uzņēmējdarbības kreditēšanai palielināt finansiālo resursu plūsmu uz laukiem līdz 35 miljoniem latu gadā, bet pats galvenais - ļautu samazināt kredītu procentu likmes no 15-20 % uz 6-8% gadā.

Nākošais ļoti būtiskais jautājums - pieņemt likumu par krājaizdevu sabiedrībām, jo esošais Kredītiestāžu likums bremzē to dibināšanu, kā arī neļauj būtībā darboties kā tipiskai krājaizdevu sabiedrībai. Jāturpina paplašināt kredītu garantijas fonda darbība.

Visas lauku saimniecības es nosacīti varētu sadalīt trīs grupās. Pirmā grupa ir lauku uzņēmēji, kuru būtība, uzņēmība un darbība atbilst ļoti ietilpīgam jēdzienam - uzņēmējs ar visām tam nepieciešamajām īpašībām un darbībām. Tie pārsvarā ir specializējušies komercijā un sparīgi lauku uzņēmēji, kuri ražo apjomīgu tirgus produkciju. Viņi veido gan darbavietas, gan pozītīvi ietekmē sociālo vidi. Viņi nes smagāko nodokļu nastu.

Otrā, jau daudz plašākā grupa, ir tādi cilvēki, kuru saimniecības ir dažu desmitu hektāru lielas, kuri grib būt uzņēmēji, grib attīstīt intensīvu, efektīvu, sociāli tehnoloģiski modernu saimniekošanu.

Trešais. Skaitliski liela zemnieku grupa, kas darbojas amatieru līmenī un ražo produktus galvenokārt sev un savas ģimenes iztikai. Un šīm, protams, obligāti jāatrod alternatīva nodarbošanās un, protams, arī ienākumi papildus ģimenes budžetam. Šai grupā arī ietilpst īpaši atbalstāmie reģioni. Tāpēc valdībai steidzīgi jāizdara viss, lai ieviestu dzīvē likumu par īpaši atbalstāmajiem reģioniem. Tātad steidzīgi ir jāizveido Reģionālās attīstības padome, jāizveido reģionālais fonds un, protams, jāpieņem attiecīgie nolikumi. Un vēl gribētu pateikt to. Strādādams kā zemkopības ministrs, es konstatēju, ka tik daudz mums ir gudru lauksaimniecībā, tik daudz mums ir padomu devēju, ka beigu beigās sāks prasīt, kurš tad atbildēs par tiem lielajiem padomdevējiem, par to rezultātu. Diemžēl tad vairs atbildīgo nav.

Un beigās iznāk tā, ka Zemkopības ministrija vai ministrs ir tas vienīgais, kas neko nezina, neko nesaprot, neko nav spējīgs izdarīt.

Un tāpēc es gribētu nobeigumā aicināt, cienījamie kolēģi, šis sagatavotais lēmuma projekts, kur tiek runāts par to, ka ir veikts racionālas atbildības sadalījums starp ministrijām, gan Zemkopības, Finansu, Vides un reģionālās attīstības, Ekonomikas ministriju un pārējām, lauksaimniecības un lauku vides problēmu risināšanai.. ir noteikti jāpieņem, jo lauksaimniecība nav vienīgā problēma laukos, problēmu laukos ir daudz vairāk un daudz plašāk. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs . Kārlis Čerāns , frakcija "Latvijai".

K.Čerāns (TKL). Godājamo sēdes vadītāj, augsti godātie deputāti! Šodienas Saeimas plenārsēdi var nosaukt par politiskās bezatbildības kultivēšanas un tautas muļķošanas meistardarbu. (Aplausi.)

Šodien izskan no politiskās loģikas viedokļa absolūti absurdas runas no pozīcijas pārstāvjiem, kas kritizē valdības politiku, un, atklāti sakot, šādas sēdes norisi jau varēja paredzēt. Kur gan vēl tālāk var aizdomāties par to, ka zemkopības ministrs nāk un kritizē valsts lauksaimniecības politiku, par ko viņš pats tieši ir atbildīgs. Kāpēc jūs nerīkojaties, Rāviņa kungs? (Aplausi.)

Sēdes vadītājs . Godātie kolēģi, lūdzu nepārtraukt runātāju ar aplausiem un ievērot zālē kārtību.

K.Čerāns . Es domāju politiski... politiskās loģikas ietvaros, ja zemkopības ministrs, kas ir atbildīgs par valsts politikas realizāciju lauksaimniecības jomā, nav spējīgs savus uzskatus realizēt šīs valdības ietvaros, tad viņam ir jāiet no šīs valdības projām. Un tāpat kā jāiet projām no šīs valdības visām tām frakcijām vai partijām, kuras neatbalsta šīs valdības politiku kādā pietiekami principiālā jautājumā. Un, ja šīs frakcijas vai partijas to neizdara, tad līdz ar to arī uz šīm frakcijām un partijām gulstas pilnā mērā atbildība par valdības darbu. Un tādā... tas nozīmē, ka arī atbildība par līdzšinējo Lauksaimniecības likuma neizpildi un par visādām citādām nejēdzībām, kas šobrīd mūsu valstī notiek un kas ir tautu iedzinušas postā, tā pilnīgi konkrētā veidā gulstas gan uz Latvijas Zemnieku savienību, gan uz apvienību "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, no kuras mums ir premjers, tāpat tā gulstas arī uz "Latvijas ceļu" un demokrātisko partiju "Saimnieks". Un jebkādi mēģinājumi izvairīties no šīs atbildības ir tautas muļķošana. Un es saprotu, ka pašreizējā politiskā elite ar citām metodēm pie varas vairs noturēties nevar. Viņiem tautas muļķošana ir palikusi vienīgā iespēja. Un tas arī šodien prasmīgi... To arī šodien prasmīgi mēģina izmantot. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs . Kolēģi, es lūdzu ievērot zālē klusumu!

K.Čerāns. Es pateicos par šo vētraino atbalstu, un būtu ļoti labi, ja tas tiešām būtu nācis no sirds, jo tukšās un garās, un gaudulīgās runas, ko mēs šodien esam dzirdējuši, un varbūt arī enerģiskās runas, ja tās paliek tikai runas vai arī šādi skaļi savas attieksmes, sajūsmas vai nosodījuma, izpaudumi, ja tie paliek tikai šādu izpaudumu līmenī, tas mūsu zemniekiem nedod pilnīgi neko.

Un tautas kustība "Latvijai" aicina valdību un arī visus deputātus, kas šo valdību atbalsta, visus tautas priekšstāvjus nevis uz tukšām runām, bet uz pilnīgi konkrētu darbību. Un tautas kustība "Latvijai".... (Zālē troksnis, un Čerāns apklust.)

Sēdes vadītājs. Lūdzu turpiniet, Čerāna kungs!

K.Čerāns . Paldies! Tautas kustība "Latvijai" ierosināja noteikt Lauksaimniecības likumā 3% subsīdijas no valsts budžeta, kas novirzāmas lauksaimniecības vajadzībām. Paldies deputātiem par to, ka šis ierosinājums tika pieņemts, bet diemžēl mēs redzam, ka gan Šķēles vadītajai valdībai, gan arī šai valdībai ir problēmas ar šīs normas izpildīšanu.

Tautas kustība "Latvijai" ir pilnīgi konkrēti likumdošanā piedāvājusi iestrādāt nepieciešamību nodrošināt mūsu zemniekiem līdzvērtīgus konkurences nosacījumus brīvās tirdzniecības līguma apstākļos ar citām valstīm. Mēs esam par to, lai robežas tiktu atvērtas, bet mēs esam pret to, lai šī robežu atvēršana iznīcinātu mūsu zemniekus. Kā diemžēl tas ir redzams šobrīd, kad mūsu priekšlikumi par šo līdzvērtīgas konkurences nosacījumu radīšanu netika uzklausīti. Mēs tātad varam apskatīties šodien šo pašu materiālu, kas mums ir nācis no Zemkopības ministrijas, un, ja mēs salīdzinām to importu un eksportu apjomu, kas ir 1997. gada 1. pusgadā, tad mēs redzam, ka imports ir palielinājies no 87 miljoniem latu līdz 102,8 miljoniem latu, kamēr eksports ir samazinājies no 67 miljoniem latu līdz 65 miljoniem latu. Lūk, ko mums ir devuši brīvās tirdzniecības līgumi, kuri noslēgti, neņemot vērā mūsu zemnieku intereses, un patiesībā tieši arī šie brīvās tirdzniecības līgumi ir tie, kas dod savu būtisku ieguldījumu tajā krīzes problēmā, kas mums ir izveidojusies šobrīd ar graudiem, kad ir šie labības pārstrādes uzņēmumi pilni ar ārzemju graudiem un mūsu zemniekiem graudus nav kur likt. Tautas kustība "Latvijai" brīdināja no šīs situācijas iestāšanās, bet diemžēl vairākums neuzskatīja par vajadzīgu to uzklausīt.

Tautas kustība "Latvijai" arī ierosināja ārlietu resoram noteikt pilnīgi konkrētas funkcijas lauksaimniecības produkcijas mārketingā ārzemēs. Tātad mūsu pasūtījumu meklēšana mūsu zemnieku ražojumiem. Tas ir pilnīgi konkrēts darbs, kas ir jāveic mūsu ārlietu resoram un mūsu vēstniecībām. Bet ko šobrīd mūsu vēstniecības dara šajā jomā? Tautas kustība "Latvijai" pieprasa sakārtot produkcijas ražotāju un pārstrādātāju attiecības, lai nebūtu iespējams šis tiesiskais nihilisms, ka zemniekam šie līgumi tiek grozīti produkcijas nodošanas brīdī, un ne jau viņam izdevīgā virzienā. Tautas kustība "Latvijai" ir arī iesniegusi pilnīgi konkrētas prasības likumos, lai dotu iespēju zemniekiem saņemt kredītu resursus, kuros šo pašu zemnieku iegādātā tehnika varētu kalpot kā kredīta garants. Jo tā ir problēma šobrīd mums, ka kredītu resursi mūsu valstī ir, bet tos nevar saņemt tāpēc, ka nav šīs garantijas. Mums ir jāievieš šī mērķa kreditēšanas sistēma. Ir absolūti svarīgi noteikt, panākt tādu situāciju, lai zemniekam būtu iespējams plānot savas produkcijas ražošanas iespējas un plānot to, kur viņš savu saražoto produkciju varēs likt.

Un es jums pateikšu, godātie kolēģi, ka nekur pasaulē zemkopība praktiski netiek pakļauta brīvā tirgus principiem. Un sevišķi tas nav iespējams šobrīd Latvijā.

Un tāds uzskats, ka zemnieks ir tikai neveiksmīgs biznesmenis, es to uzskatu pilnīgi par amorālu. Es domāju, viens no sevišķi svarīgiem jautājumiem, kur mēs arī uzskatām, ka ir obligāti nepieciešama likuma izpilde, tāpat, kā, protams, ir nepieciešams pildīt jebkuru likumu, bet ir absolūti nepieļaujama tāda situācija, ka šobrīd netiek pildīts Lauksaimniecības likums, kurā ir noteikts, ka ir jānodrošina zemnieku saimniecību resursu un produkcijas cenu paritāte. Tas ir ierakstīts mūsu Lauksaimniecības likumā. Bet es tiešām nesaprotu šo zemkopības ministru kritiku šajā jautājumā par šīs normas neizpildīšanu. Un ir jāsaprot, teiksim, ka gan zemkopības ministram, gan arī visai valdībai kopā ir pilnīgi konkrēta atbildība par to, ka šis jautājums netiek risināts. Ka nav šīs paritātes, ka nav tas, ka piena cena un degvielas cena ir vienādas. Ka degvielas litrs maskā tikpat, cik piena litrs, jeb otrādi.

Un te arī ir tā problēma, kas faktiski neļauj mūsu zemniekiem līdzvērtīgi konkurēt brīvajā tirgū ar citu valstu zemniekiem. Tas ir tas, kas nospiež mūsu zemnieku postā. Un mēs nevaram atļauties mūsu valstī to darīt. Tāpēc šeit bija daži konkrēti principi, kas mums būtu darāmi, un tas ir tieši Zemkopības ministrijas uzdevums - izstrādāt mehānismu šo principu īstenošanai. Arī izstrādāt pilnīgi konkrētus mehānismus subsīdiju sadalei, un ir jāgādā arī par to, lai šīs subsīdijas nenonāktu tikai pie lauksaimniecības produkcijas pārstrādātāja uzņēmumiem, bet lai tās nonāktu arī pie zemniekiem, un lai tās nonāktu ne tikai pie sarkaniem baroniem, bet arī pie vienkāršiem zemniekiem, kam nav bijusi iespēja salaupīt, sazagt no kolhoziem un saimniecībām tehniku, bet arī kas savu saimniekošanu sāk praktiski no nulles. Es aicinu visus uz pilnīgi konkrētu rīcību, un es neloloju lielas ilūzijas attiecībā uz šodien pieņemamo lēmuma projektu un atkārtoju vēlreiz, ka jebkādu valdošās koalīcijas pārstāvju - gan ministru, gan deputātu - mēģinājumi kritizēt pašiem savu darbību un izvairīšanās no politiskās atbildības, tā ir vienkārši tautas muļķošana. Paldies!

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Priekš Saulīša kunga speciāla pauze. Cienījamie kolēģi! Protams, šodienas pasākums viss bija ļoti oriģināls, es sākotnēji, ienākot sēžu zālē, domāju patiešām, kādēļ Valdmaņa kungs nesa dakšas, vajadzēja atnest spaini ar mēsliem, bet, skatoties uz šīm runām, es nācu pie secinājuma, kaut kas ļoti interesants notika, vairākuma pārstāvji paši lēja viens otram uz galvas mēslus, varbūt ja ne tiešā veidā, tad pārnestā. Jo tas patiešām bija oriģināli, kad bijušais Zemnieku savienības ministrs uzstājās pret tagadējo zemnieku ministru, divi partijas biedri viens otram izsaka komplimentus, tad jautājums, kaut kas īpatnēji, varbūt laiks nākt patiešām pie opozīcijas? Tāpat, protams, patīkami bija dzirdēt svaigas domas, kā Leiškalna kungs piedāvāja audzināt strausus, bet Andrējeva kungs bija oriģinālāks, viņš piedāvāja, būdams vēstnieks, sūtīt tulpju sīpolus uz Kanādu, tas arī ir biznesa variants.

Un, protams, cienījamie kolēģi, man liekas, ka vispirms būtu jāsāk runāt par to, kad mēs melojam un kad mēs esam īsti, tad, kad pieņēmām bezdeficīta budžetu, mēs bijām īsti. Sāksim no tā brīža - nekādas dotācijas lauksaimniecībai nebūs. Un tas ir pirmais. Tāpat arī no tā brīža, kad mēs ejam uz Eiropas Savienību, es gaidīju, ka Eiropas Savienības "lakstīgala" uzstāsies, arī kādu vārdu pateiks, kāda vieta lauksaimniecībai būs Eiropas Savienībā, vismaz Latvijas. Tāpat, protams, šodien iepazīstoties ar šo saucamo projektu, es domāju, vai nu patiešām to ir sastādījis analfabēts, vai reizēm rodas sajūta, kad tur ir parakstījies komisijas priekšsēdētājs, tad tas projekts ir ļoti nekompetents. Jo vismaz līdz šim es zinu to, ka Latvijas Banka veic emisijas bankas funkcijas, bet pēc šī projekta ir piedāvāts tas, ka Latvijas Bankai jāizstrādā lauksaimniecības kreditēšana, nu, es nezinu, ja Repšes kungs tādu projektu organizēs, tad tas būs kaut kas jauns, un viņš veiks jaunas funkcijas. Tad līdz ar to nevajag rakstīt muļķības, it sevišķi, ja tas nāk no komisijas.

Tāpat arī tālāk, ja es paskatos, ka atzīt par nepieciešamu veikt neatliekamos pasākumus krājaizdevu sabiedrību darbības veicināšanā, lai nodrošinātu mazo lauku uzņēmēju kreditēšanu, tad mani atkal interesē, vai tas ir dekoratīvs jēdziens vai konkrēts, kur budžetā ir šie līdzekļi ieplānoti, vai atkal organizēs kaut kādas grupas, kad no katra zemnieka kratīs par 3 latiem, un tā būs tā krājaizdevu sabiedrība, kāds būs valsts nodoklis šīm krājaizdevu sabiedrībām?

Deklaratīvi, priekš tā, ka šodien bija šovs, ko šodien organizēja gan Greiseļa kungs, gan kompānija? Priekš tā mums tas ir vajadzīgs, melosim, melojiet. Man bija arī patīkami šodien no rīta klausīties, Greiseļa kungs teica, nu mēs jau Zemnieku savienība esam sīkpartija, mums jau 13 vietas Saeimā, mūs jau lielie neklausās. Nu, bet ja nākošajās vēlēšanās mums iedos kaut ko vairāk, es nezinu, ko vairāk par figu viņiem varētu iedot. Tāpat arī mani ļoti interesē šodien jautājums, kur tad ir Latvijas Zemnieku savienības goda priekšsēdētājs, laikam aizņemts ļoti? Nu, ja jau Zemnieku savienība tik vāja, tad palūdziet savu priekšsēdētāju, to mazo Kārli, lai viņš arī atnāk uz šejieni un parunā par zemnieku problēmām. Braukāt apkārt kā, nezinu, grūti pateikt kā, par visiem laukiem un stāstīt anekdotes, tas ir patīkami, bet lai atnāk šeit un iedod likumprojektu, lai iedod iniciatīvu. Nu, Zemnieku savienība, nu aizejiet, palūdziet viņam, nobučojiet roku, varbūt mazais Kārlis atcerēsies lielo Kārli. Stāstīt ir patīkami par onkuļiem un radiniekiem.

Un tāpat arī, tā kā es saku, šis projekts vispār ir oriģināls, no vienas puses, jau vajadzētu teikt to, ka mēs šodien šādu lēmuma projektu nevaram pieņemt, jo tā ir pornogrāfija, bet, nu, es domāju, ka mūsu Saeima jau ne tādas vien lietas ir pieņēmusi, un, protams, komisijai būs oriģināls darbs. Tai skaitā arī kolēģi no vairākuma varēs stāstīt, kā viņi ir panākuši zemniekiem kaut kādu lēmumu, kas beigās nogrims komisijās, es domāju, jo tādā veidā... Tāpat arī oriģināls ir 1.2.punkts par to... Ā, 1.3., izstrādājot valsts budžetu 1998. gadam. Cienījamie kolēģi no vairākuma, nu tad rakstiet priekšlikumus, budžets tiek izskatīts. Drīzumā cienījamais Krasta kungs to stādīs Saeimai, nu, kur tad atkal ir anekdote, nu kur tad, Grīga kungs, jūs te nelabi spiedzat, nu griezieties pie Krasta kunga, vai Krasta kungs vairs netiekas ar jums? Nu, atkal, nu saprotiet, tas viss pārvēršas ļaunā parodijā. Grīga kungs, rau, nu, ejiet pie Krasta kunga! Rāznas kungs, nu, atkal... jūs taču esat valdošais vairākums. Šovs ir vajadzīgs, nu tad šodien ir gads, par ātru sākat šovu vēlēšanām. Nu, nevajag pārvērst cirkū šo visu! Man ir kauns no tiem cilvēkiem, kurus jūs šodien paši pacēlāt un šodien paši piesmējāt. Nu, tā jau nevar darīties!

Tādēļ es vēlreiz saku, pirms mēs runājam par... tad mani arī ļoti interesē, ja, uzstājas ministrs, lai ministrs pasaka, kāds ir saldo balanss pēc brīvā Baltijas vienotā tirgus ieviešanas, kā labā ir saldo balanss? Latvijas labā? Nu nav laikam, kur jūs esat, Dilbas kungs, jūs savā laikā toreiz bijāt ministrs, nu, pastāstiet, kā ir veicies, kad jūs stāstījāt no šīs Saeimas tribīnes par to, cik Latvijai būs labs Baltijas vienotais tirgus. Šodien to pašu graudaugu audzētāji iekuļas tur, kad no Lietuvas iepirks salīdzinoši lētākus, dotētus graudus, nekā Latvijas zemniecība spēj. Tā ir realitāte. Nu ko tad jūs viens otram te melojat, viens pa priekšu pats realizē, pēc tam otrs stāsta... ai, ai, ai, nu zemniekiem nav. Nu tā ir realitāte. Nu tad parādiet saldo balansu, ja Latvijai ir pozitīvs, tad ir ļoti labi, ja nav pozitīvs, tad jautājums, kāpēc mēs tādu darbību esam veikuši, kas atbild? Ja Vaiņode šodien taisās vilkt cilvēkus par kaitniecību, cienījamais Krištopana kungs, tad jautājums, vai atsevišķus ministrus arī nevajadzētu par kaitniecību, varētu kopā ar Laventu pasēdēt. Varbūt apgūtu labāku kaitniecību vai padomātu par kaitniecību. Tāpat arī, cienījamie kolēģi, kāpēc šeit projektā nav ierakstīts - Satiksmes ministrija, tātad iznāk tas, ka lauksaimniecība nebūs saistīta ar Satiksmes ministriju, lauksaimniecības produkcija netiks vesta pa dzelzceļu vai arī zemnieki nepārvietosies pa dzelzceļu? Kāpēc šis jautājums nav? Tādēļ, ka tā ir ērtāk, tādēļ, ka tanī pašā Vaiņodē stāv ārā tie paši zemnieki, vēl no kādām citām zemnieku saimniecībām.

Cienījamie kolēģi! Nebūsim naivi! Nevar taisīt šovizrādes, labāk patiešām jūs Sadarbības padomē apsēdieties, izrunājieties, un nepārvērtiet visu šeit šovā! Izsmieklā un ņirgāšanā! Tauta taču to sapratīs. Tādēļ es vēlreiz aicinu, es tomēr aicinu šādu deklarāciju, šo papīreli, kas mums šodien ir piestādīts, es personīgi uzskatu, ka opozīcijai nevajadzētu atbalstīt, jo tie ir klaji meli, un ja jau jūs - vairākums - gribat klaji melot, nu parakstieties! Ne jau pirmo reizi. Tāpat bezdeficīta budžetu jūs parakstījāt melodami. Tāpat arī Eiropas Savienība ir kārtējie komunistiskie meli, kur varēs ilgstoši soļot, cerot uz kaut kādām Eiropas subsīdijām. Nu, nebūs viņas! Nekādā Eiropas Savienībā nebūs! Tāpat bija ļoti interesanti, kad jūs runājāt ar Somijas parlamenta pārstāvi. Viņš pateica, ka, iestājoties Somijai Eiropas Savienībā, tika likvidētas 200 000 zemnieku saimniecības. Tā ir realitāte, tikai Somijas valsts atrada līdzekļus šo zemnieku pārvietošanai, šo zemnieku apmaksai. Nu nebūs Latvijai tādas naudas, nekad nebūs! Arī šīs teorijas par to, ka nebūs tie krīzes reģioni. Nu būs atzīti krīzes reģioni, un nebūs ne santīma. Tie zemnieki kā tur dzīvoja, tā dzīvos.

Tāpat ir ļoti labi pateikts arī Eiropas Komisijas slēdzienā par Latvijas reālo situāciju. Pēc neatkarības atgūšanas Latvija īstenojusi privatizācijas stratēģiju. Šobrīd lielas zemnieku saimniecības aizņem 47% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Vidējais lielums 20 hektāru. Bet 32% aizņem ļoti mazas zemnieku saimniecības vai dārziņi.

Vidējais lielums - 2-4 hektāri. 17%, 456 statūtu sabiedrības. Pēc zemes reformas pabeigšanas valsts zemes rezervi veido 542 000 hektāru nepieprasītas zemes. Uz 1996.gada 1.jūniju bija reģistrētas 46 500 īpašumtiesības uz zemi. Tas ir, 678 hektāriem. Līdz ar to līdz šai dienai mēs neesam beiguši zemes reformu. Šī zeme ir atmatā patiešām, tā nav izmantota, un mēs paši esam to radījuši. Tā ir mūsu vaina. Tā ir 5.Saeimas vaina. Mēs neesam pareizi veikuši struktūru attiecības. Kamēr mēs arī... Šis jautājums ir primārais. Mums ir šī zeme maksimāli ātri jāpalaiž apgrozījumā, lai šie cilvēki sāktu realizēt un darboties. Kamēr šis balanss būs, šī zeme "karājas", un iestājas tas, ka mēs nevaram stabilizēt lauksaimniecību. Nekādā veidā mēs nevaram neko piedāvāt. Tādēļ, cienījamie kolēģi, es vēlreiz saku. Beigsim vienreiz melot! Sāksim domāt, un ja jau jūs esat... vismaz daļu varētu noteikt Sadarbības padomē, ja esat tās "gudrās galvas", jums viena trūkst tagad. Tad patiešām, nu savācieties "gudrās galvas", nu, kur tad ir opozīcija? Nu nav jau viņa jāņem vērā. Un padomājiet, un padomājiet nopietni, nevis deklaratīvi, un tad nesiet ārā uz Saeimu! Ko var piedot opozīcijai, patiešām man negribas piedot jums kā vairākuma pārstāvjiem. Šovus atstājiet prezidentiem, partiju priekšsēdētājiem un pārējiem klauniem.

Sēdes vadītājs. Godātais Lujāna kungs, jums nav tiesību no šīs tribīnes savus kolēģus saukt par meļiem. Par to jūs saņemat piezīmi.

Pauls Putniņš , LZS, KDS un LDP frakcija.

P. Putniņš (LZS, KDS, LDP). Godātais sēdes vadītāj! Godātie nogurušie mani kolēģi! Patiesība jau faktiski ir tāda... Patiesība ir tāda, ja mēs vērtējam nacionālo pašapziņu par vērtību, šeit Grinovska kungs jau pieskārās mums visiem zināmajām patiesībām, ka, lūk, laukos ir šī iespēja nācijai pastāvēt, nostiprināties un tad arī valstij kļūt par valdošo ideoloģisko spēku, un tā vārdā ir vērts mums iestāties par to, ja mēs esam šajos uzskatos. Tāpēc, es domāju, šie 3% dotācijas lauksaimniecībai, kas ir ierakstīti Lauksaimniecības likumā, ir minimums un absolūti kaut kas nepietiekams. Ja mēs pašlaik kā valsts savā nabadzībā nespējam neko vairāk laukiem piedāvāt, tad noteikti nākamajās Saeimās, ja arī mūsu domāšana mainīsies, šis procents noteikti palielināsies. Vērosim gadu garumā šo procesu, ja tas tā būs, tad mēs pastāvēsim arī kā valsts. Ja tas tā nebūs, tad būs degradēšanās.

Es ar jums gribu padalīties par dažām citām lietam. Šeit jau Ābeles kungs pieskārās skolām. Zemkopības ministrijas pakļautībā esošajām skolām. Pašlaik ir tā, ka ir projekts, kā jūs zināt, pakļaut arī Zemkopības ministrijas pakļautībā esošās skolas, tāpat kā Kultūras ministrijas pakļautībā esošās skolas, kopējai Izglītības ministrijas sistēmai. Es domāju tā, ka pašlaik mēs faktiski tam neesam īsti gatavi. Lūk, labi iecerētais Lauksaimniecības izglītības centrs, kas apvieno tos 8 tehnikumus, tas tā viss var būt, tikai ir ļoti lielas bažas, ka uz tā rēķina neciestu šīs pārējas, cik tur bija, liekas, 30 lauksaimniecības skolas, tīri finansiāli. To mēs nedrīkstam pieļaut. Un jau tāpēc vien, ka, lūk, 23 specialitātēs šis skolu areāls dod, ja nemaldos, 29 arodus. Tas ir milzīgi daudz un milzīgi konkrēti šajos grūtajos materiālajos apstākļos. Lūk, jaunie cilvēki iegūs savu specialitāti. Bet Izglītības ministrija jau pati vēl ir ceļā uz reformu jeb reformu ceļā. Nav nodrošināta attiecīgā likumdošana. Ja pienāks kādreiz laiks, tad arī šī pakļautība varēs notikt. Pašlaik no tās vajadzētu ļoti atturēties, jo mēs varam ļoti lielu ļaunumu nodarīt ne tikai laukiem, bet vispār vienam noteiktam cilvēku kontingentam.

Tas pats faktiski attiecas arī uz tām Kultūras ministrijas pakļautībā esošajām skolām, kas skar tieši laukus. Tās ir mākslas un mūzikas skolas, jo saskarsme tieši ar profesionālo vidi, tāpat kā tas ir Zemkopības ministrijas gadījumā, arī ir liels ieguvums, un mēs šeit nedrīkstam pārsteigties.

Tā kā Gorbunova kungs jau pieskārās, ka šis jautājums nav tikai zemkopības vai lauksaimniecības jautājums, bet tas ir reģionālās attīstības jautājums, ka mums šeit šodien ir jādomā vai vismaz jāmēģina atsvaidzināt tās zināšanas, kā tad jūtas cilvēks pašlaik laukos?

Lūk, skolu sistēmai, vispārizglītojošo skolu sistēmai, šeit tagad nepieskarsimies, par to mēs esam daudz runājuši, un šī apdraudētība pastāv un nepastāv. Un šeit es viennozīmīgi gribu akcentēt pašvaldību milzīgi noteicošo lomu šajā jautājumā. Mēs redzam, ka tur, kur ir pašvaldības arī kopīgajos nabadzības apstākļos atbildīgas, pirmkārt, par izglītību, otrkārt, par kultūru, tur uzreiz pieslienas arī sociālo jautājumu risināšana, un tas jau arī tūlīt saistās ar ekonomisko jautājumu risināšanu, un tur nekas nesabrūk. Tādi skaisti piemēri ir kaut vai Inešu pagasts, kaut vai Jaunpils pagasts un daudzi, daudzi citi pagasti.

Ja mēs paskatāmies, kas ir noticis pēc 1991.gada. Tieši tas ir tā ļoti uzskatāmi lauku un vispār mūsu, ne tikai lauku, kultūras namu pastāvēšanā, tad no apmēram 900 kultūras namiem ir palikuši 600. Daudzi ir likvidējušies tāpēc, ka bija paralēles, bet daudzi nav izturējuši, pašvaldības nav izturējušas šo atbildību, un tāpēc rezultātā ir 20 pagasti pašlaik pilnīgi bez kultūras namiem un tātad arī bez šīs elementāras kultūras dzīves.

Interesanta parādība pašlaik ir tāda, ja bija pirms dažiem gadiem arī amatieru mākslas atplūdums, tad pašlaik ir atkal pieplūdums. Un tulkojums ir dažāds. Viens tulkojums ir tāds, ka cilvēki tomēr, dzīvojot materiāli ārkārtīgi pieticīgi un nabadzīgi un būdami vientuļi un nomākti, meklē, kur pulcēties, un atrod, teiksim, to šajos kultūras namos. Un vēl viens papildu apstāklis ir tāds, ka cilvēki, savā materiālajā trūkumā, teiksim, pašlaik esot, nevar braukt uz pilsētām, uz teātriem, uz koncertiem un patērēt profesionālo mākslu tā, kā tam vajadzētu būt. Un tāpēc prognozes ir tādas: pašvaldībām ļoti vajadzētu būt uzmanīgām. Ja pašlaik lielais, milzīgais pašdarbnieku skaits ir tāds un turpina pat pieaugt, tad, ja cilvēku materiālā situētība neuzlabosies, tad būs atkritums, jo vienkārši pašvaldības pašlaik nav spējīgas finansēt pietiekoši kvalificētus šo amatieru mākslas vadītājus, un šī uzmanība ir ļoti jāsaasina, un labākās pašvaldības jau savlaicīgi par to domā, bet visur, kā jūs redzat, ir nauda, nauda un nauda.

Gorbunova kungs pieskārās tādam jautājumam kā lauku tūrisms, šeit kā varbūt tāds īpašs un varbūt tieši kultūras nozaru skarošs ir tā saucamais kultūrtūrisms. Tas prasa, protams, lielu pašvaldību uzņemšanos un arī ieguldījumus, lai sakārtotu šo kultūras infrastruktūru, tādējādi kultūru padarot, kultūras objektus un ne tikai kultūras objektus, bet kultūras vidi pievilcīgu ekskursantiem, cilvēkiem, kas par to interesējas. Tas ir viens no priekšā stāvošajiem darbiem, un mēs jau redzam, ka daudzos, neteiksim, daudzos, bet vienā otrā pagastā vai mazpilsētā tas jau ļoti intensīvi notiek.

Ļoti svarīgi ir piedomāt un attīstīt pašlaik, arī Bibliotēku likums šeit Saeimā ir, mums jādomā par to, lai bibliotēku finansējums būtu pietiekams tajā nozīmē, lai varētu iegādāties pietiekoši grāmatas, jo, kā jūs zināt, pašlaik cilvēki lauku bibliotēkās it īpaši ļoti nāk un lasa ne tikai grāmatas, bet arī laikrakstus, žurnālus, ir gadījumi, kad uz atsevišķiem žurnāliem pat stāv rindā. No vienas puses, tas ir skaisti, bet, no otras puses, tas liecina vienkārši par cilvēku pašreizējo nabadzību.

Un visbeidzot es gribēju teikt, teiksim, šis Kultūras ministrijas ietvaros nu jau vairākus gadus realizētais kultūras projektu konkurss skar arī laukus, protams, tās iespējas pašlaik ir mazas, piemēram, šajā gadā projektu bija pāri par 300, bet finansējums bija tikai kaut kas 180 tūkstoši. Tātad desmitām reižu atpalika no nepieciešamā, bet tomēr tas ir viens ceļš, un tā arī tas realizējas, kā lauku kultūras projektus var realizēt. Mums priekšā stāv tagad kultūrkapitāla pieņemšana, likuma pieņemšana. Ļoti saspriegti, nopietni attieksimies pret to, jo tas skar arī tieši laukus, jo šeit arī slēpjas iespējas, kā laukos nostiprināt šo kultūras klimatu. Finansējot konkrētus projektus.

Tātad, kolēģi, es vēlreiz gribu lauku kultūras aspektā akcentēt pašvaldības, bet pašvaldības tikai ar savu labo gribu vien neko nedarīs, ja valsts politika nebalstīs pašvaldības gluži finansiāli. Tātad tas arī ietilpst mūsu kompetencē gan šeit Saeimā, gan jau lielākajos, tālākajos skatījienos, kā valdība šo lietu konkrēti risina, un tādā gadījumā, ja šie procesi attīstās pašvaldībām par labu, un pašvaldību kvalitāte arī ar laiku uzlabosies, kā mēs redzam, tomēr šis process notiek, tad lauku kultūrvide kļūs arvien kvalitatīvāka, nozīmīgāka, kas saistās tomēr ar šo nacionālo jautājumu labā nozīmē, kas mums ir un vismaz vajadzētu būt ārkārtīgi, teiksim, nozīmīgam, jo cita ceļa es faktiski arī neredzu, kā nostiprināt mūsu valsti caur vienu noteiktu kultūru. Paldies!

Sēdes vadītājs . Vents Balodis , frakcija "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.

V.Balodis (TB/LNNK). Godātie kolēģi! Saku paldies tiem, kas vēl ir palikuši zālē un nav aizgājuši mājās. Es mēģināšu nerunāt gari un neatkārtot to, ko teica daudzi lauku draugi, tās frāzes, kuras ir rakstītas avīzēs un cenšas atkārtot visi savās runās. Es runāšu to cilvēku vārdā, kas varbūt šodien neatbrauca pie Saeimas un nepiketēja, bet ar kuriem es satikos no rīta, kuri ara savā zemē, sēja ziemājus un vāca kartupeļu ražu. Arī mani ir skārušas tās pašas problēmas. Paralēli darbam Saeimā arī es apstrādāju savus 150 hektārus un šogad novākšu vismaz pusotru tūkstoti tonnu kartupeļu.

Tādēļ gribu arī pateikt: ģenerālā problēma, kas ir vedusi šos cilvēkus šeit pie Saeimas un viņus ir novedusi uz šo soli, ir graudu iepirkums. Dilbas kungs, jums vasarā jau bija skaidrs, ka graudi valsts iepirkumam... jau viss iepirkums ir iepirkts. Jūlija mēnesī jūs Labības birojs informēja, jums bija skaidrs, ka graudus valsts vairāk neiepirks un šāda situācija veidosies. Arī diemžēl Labības tirdzniecības aģentūra, kura bija jāizveido pēc likuma 1. septembrī, nav izveidota vēl arī šodien.

Es gan negribētu pārmest šeit konkrēti lauksaimniecības ministriem, kuri pēdējos gados ir bieži mainījušies, bet es gribētu gan izteikt kritiku Lauksaimniecības ministrijas daudziem vadošajiem darbiniekiem, kuri ir cienījami, pensijas vecumā, kā paši lielās, ka ir pārdzīvojuši astoņus un vairākus ministrus, kuri lieliski sastāda runas, māk atrast vainīgos, bet diemžēl daudzas problēmas nevar atrisināt. Arī pārmetot par Lauksaimniecības likuma nepildīšanu, mēs redzam tomēr visus šos punktus, ko zemnieki uzskaita. Tie galvenokārt bija jārisina Lauksaimniecības ministrijai.

Jā, gribu mazlietiņ paanalizēt tieši graudu iepirkuma tirgu. Latvijā būtībā ir trīs lieli graudu iepircēji. Tie ir "Rīgas dzirnavnieks" un "Rēzeknes dzirnavnieks", "Dobeles dzirnavnieks" un "Daugavpils dzirnavnieks". Kā mēs zinām, tad šobrīd daudzi Lauksaimniecības ministrijas darbinieki vēl piedalījās šo uzņēmumu privatizācijā, un šobrīd ir tāda situācija, ka diemžēl diviem kļūst saimnieks somu firma, kas gan ir... Rēzeknē ir vairāk somu "Kultore" , un, kā mēs zinām, šobrīd "Seriali" taisās pirkt "Rīgas dzirnavnieku", tā diemžēl ir tā pati meitas firma šai Somijas kompānijai. Bija nepieciešama ļoti neliela summa, bija nepieciešams no 1 līdz 3 miljoniem, lai šo graudu iepirkumu veiktu vēl valsts rezervē, un te es gribētu atgādināt Sausnīša kungam, kurš šodien skaļi un pārliecinoši aizstāvēja zemniekus, ka šī summa ir tieši tāda pati, Sausnīša kungs, kādu atstāja "Latvenergo" Lihtenšteinas kompānijā, un tas varēja atrisināt visu graudu iepirkumu un... Jā, ļoti bēdīgi būs arī tas, ka zemnieki šeit pulcēsies arī aprīļa mēnesī un maija mēnesī, tad, kad valsts būs spiesta iepirkt graudus no ārzemēm, un tad viņi pārmetīs mums daudz sāpīgāk to.

Es beidzu savu runu un saku: dārgie zemnieki, sargiet sevi darbā un sargiet savas ausis un prātus no politiķu runām!

Sēdes vadītājs . Dzintars Ābiķis , frakcija "Latvijas ceļš".

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamie kolēģi, es saprotu, ka visi ir noguruši, es ilgi jūsu uzmanību nekavēšu, bet tikai gribētu akcentēt dažas lietas, kas, manuprāt, bija ļoti būtiskas. Īstenībā mums šodien nevajadzēja runāt tik daudz šauri par lauksaimniecību, bet vairāk runāt kompleksi par lauku attīstību kopumā, un tāpēc es jums teikšu atklāti - man bija ļoti simpātiska Gorbunova kunga uzstāšanās, kurā viņš, manuprāt, diezgan perfekti izgaismoja galvenās mūsu problēmas. Es pilnīgi piekrītu Ābele s kungam vienā lietā, ka, protams, runāja daudz par to, ka ir nepietiekamas subsīdijas, ir grūti pieejami vai nepieejami lēti kredīti, tā ir liela problēma, bet, manuprāt, šo jautājumu šodien mums ir grūti atrisināt, jo mēs zinām, kādas ir mūsu valsts budžeta iespējas. Lielākā problēma, un šo problēmu, manuprāt, valsts ir spējīga sekmīgāk risināt, ir tā, ka, proti, zemnieks neorientējas tirgū, neorientējas tehnoloģijā, neorientējas elementārā grāmatvedībā. Šeit valstī bez ievērojamiem finansiāliem resursiem ir iespējams zemniekam daudz palīdzēt. Tas ir valsts pienākums.

Elementārs piemērs. Lauku tūrisma statistika rāda, ka kopš 1995.gada pieprasījums pēc atpūtas laukos pieaudzis 2,5 reizes. Pagājušajā gadā vienas tūristu uzņēmēju saimniecības vidējie ieņēmumi bija 3000 latu mēnesī. Mums laukos ir Lauksaimniecības konsultāciju dienests, kurā strādā 100 cilvēku. Es domāju, ka dienestam ir arī jānodarbojas kaut vai arī ar šo problēmu, jo tieši informācijas salīdzināšanas iespēju trūkums kavē iniciatīvas rašanos. Tā ir, es pats ļoti daudz savu laiku pavadu laukos un ļoti labi redzu, ka bieži vien pati galvenā problēma ir nezināšana, informācijas trūkums, nespēja orientēties tirgū un tā tālāk. Kādi ir mūsu valsts plusi šodien? Neapšaubāmi, mūsu plusi ir lieli. Pirmkārt, jau tas, ka mūsu zeme salīdzinoši ir desmitiem reižu mazāk piesārņota nekā Rietumos, un varbūt vienam otram tas liekas naivi, ka šeit no tribīnes runāja par eksotisku lauksaimniecību, par strausu audzēšanu, kas nekad nebūs masveidīga, bet var runāt par vēžu audzēšanu, var runāt par zivkopību, var runāt par ogu, augļkopību un tā tālāk. Bet Latvijai, kā jau teicu, šis pluss ir liels, un perspektīvas ir lielas. Valstij vienkārši jāmēģina palīdzēt šīs nišas atrast un izgaismot, kurās zemniekam, lauku uzņēmējam vai vienkāršam lauciniekam iespraukties.

Kādi ir lielākie mīnusi Latvijā? Tas arī, neapšaubāmi, ir valsts uzdevums šos mīnusus novērst. Pirmkārt, Latvija diemžēl izceļas uz pārējo Eiropas valstu fona nevienmērīgas teritorijas attīstības ziņā. Nevienā citā valstī Eiropā tik daudz iedzīvotāju nav koncentrēti valsts galvaspilsētā. Tas ir - apmēram trešdaļa Rīgā. Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo Rīgas aglomerācijā. Ko tas nozīmē praksē? Tas nozīmē automātiski to, ka ārvalstu investīcijas gandrīz jebkurā jomā pamatā Latvijā nonāk Rīgā vai Rīgas reģionā. Tāpēc valsts uzdevums ir investēt ne jau tikai lauksaimniecībā, bet investēt tajās jomās, kas var sekmēt lauku attīstību. Tas ir, investēt infrastruktūras attīstībā. Ceļu būvniecībā, izglītības sistēmā un tā tālāk. Tā ka es negribētu, lai mēs koncentrētu savu uzmanību tikai uz naudas trūkumu, jo jāatzīst objektīvi, ka naudas nav, bet jākoncentrē vairāk ir uzmanība tur, kur bez lieliem naudas ieguldījumiem valdība var uzņemties atbildību, tas ir, reģionālajā politikā veiksmīgāk sadalot investīcijas un tā tālāk. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs . Jānis Ādamsons , pie frakcijām nepiederošs deputāts.

J.Ādamsons (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, es gribu atzīmēt, ka man likās, ka es atrodos kādā sociāldemokrātu saietā tāpēc, ka gal-venokārt visi, kuri uzstājas, kritizē eksistējošo valdību. Neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas pozīcijā vai opozīcijā. Šajā sakarā man arī radās daži jautājumi, tieši vērsti pie pozīcijas deputātiem.

Cienījamie kolēģi, vai tad jūs nebijāt tie, kuri apstiprināja iepriekšējo valdību, labi zinādami, ka tās valdības vadītājs ir viens no lielākajiem tā saucamajiem privātīpašniekiem lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumos. Vai tad jūs nebijāt tie, kuri atradās valdībā un pagājušogad, klusu ciešot, pieņēmāt, ka bez ievedmuitas Latvijā tiek ievestas 12 000 tonnas baltā cukura. Un lielākā daļa no tiem aizgāja tieši uz "Avelat" pārstrādes uzņēmumiem. Vai tad jūs nebijāt tie, kuri, klusu ciešot, atbalstījāt, ka Latvijā faktiski bez ievedmuitas tiek ievestas 40 000 tonnas cūkgaļas. Kā rezultātā mūsu zemniekiem radās problēmas ar cūku nodošanu. Vai tad jūs nebijāt arī tie, kuri mierīgi nobalsojāt par brīvās tirdzniecības līgumu ar lauksaimniecības precēm starp Baltijas valstīm, kā rezultātā zemniekiem ir radušās problēmas ar graudu nodošanu.

Visu šo garo runāšanu, kura šodien bija, varēja formulēt ļoti īsi. Mums ir Likums par lauksaimniecību. Ir pieņemts Likums par budžetu. Ir cits jautājums, ka likums netiek pildīts. Tādā gadījumā bija vienkārši jāpasaka, kuras ir tās vainīgās amatpersonas, kuras nav izpildījušas likumu, un viņas ir jāsauc pie kriminālatbildības par dienesta pienākumu nepildīšanu vai par nolaidību. Kriminālkodekss paredz konkrētu atbildību līdz pat 15 gadiem cietuma. Varbūt tad būsim pietiekoši konkrēti un par konkrētu darbu vai bezdarbību pieprasīsim arī konkrētu atbildību. Paldies! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs . Vairāk debatēs pieteikušos nav. Debates beidzam. Komisijas vārdā Bāna kungs vēlas ko piebilst? Nevēlas.

Pirms balsošanas pēc būtības izskatām deputāta Čerāna iesniegumu. "Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 136.pantu ierosinu lēmuma projektu nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Šo projektu nodot sagatavošanai otrajā lasījumā un noteikt, ka 12.septembris ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš." Par šo deputāta iesniegumu viens var runāt par, viens pret. Par vēlas runāt deputāts Kārlis Čerāns, frakcija "Latvijai".

K.Čerāns (TKL). Godāto sēdes vadītāj! Godātie kolēģi deputāti! Šīsdienas apspriede skaidri un gaiši ir parādījusi, ka šajā likumprojektā, šajā Saeimas lēmuma projektā ir būtiskas nepilnības, un arī patiesībā ir redzams tas, ka šāda lēmuma projekta pieņemšana zemniekiem neko reālu nedos. Tāpēc priekšlikums, kuru es šeit ierosinu un kas arī šeit tika izskanējis vairākkārt apspriežu laikā, ir tāds, ka tagad nodot šo lēmuma projektu Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, deputātiem iesniegt savus priekšlikumus šā teksta pilnveidošanai un noteikt šo priekšlikumu iesniegšanas termiņu pietiekami īsu, tas ir, šajā piektdienā, 12.septembrī, lai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija jau nākamās nedēļas sākumā varētu šo lēmuma projektu izskatīt savā sēdē un ar visu jūsu atbalstu to iekļaut nākamās nedēļas kārtējā sēdē, un izskatīt visus deputātu priekšlikumus šeit. Es aicinu deputātus atbalstīt šo priekšlikumu, bet tajā gadījumā, ja šis priekšlikums netiks atbalstīts, būšu spiests pats balsot arī par šādu nekvalitatīvu lēmuma projektu, jo nevar šo sēdi atstāt pilnīgi bez nekāda rezultāta. Es aicinu atbalstīt šo priekšlikumu! Paldies!

Sēdes vadītājs . Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Ja mūsu cienījamais vairākums ilgstošā garīgā pārpūlē un darbā ir radījis šādu iniciatīvu, tad man ir bailes, ka divu dienu laikā viņi neko labāku nespēs, jo rīt viņi būs ļoti aizņemti ar parlamenta sēdi. Līdz ar to tātad jautājums būs tikai, kad jautājumu varēs apspriest, tas ir, tikai piektdien. Tādēļ es tomēr piedāvātu līdz 18., jo man patiešām gribējās nobalsot par šo projektu, jo tas ir pārlieku smieklīgs, bet nevajag ņirgāties, jo ja jau jūs zemniekus pacēlāt, sasolījāt... Es aicinātu līdz 18., lai mierīgi sagatavotu un izdarītu labojumus. Jo patiešām, tādu kāzusu, ka Latvijas Bankai tad ir jāmaina likumi. Tāpat arī vēl daudzās vietās ir jāmaina likumi, ja jau jūs gribat realizēt tādu labdarību. Ja negribat realizēt labdarību, tad ir jāmaina šis likums, jāpārstrādā. Un, ja mēs to pārstrādāsim, man bail, ko mēs saņemsim gala rezultātā. Tādēļ es aicinātu līdz 18.septembrim iedot labojumus un tad pastrādāt. Tad nāks arī budžets, kurā arī varēs reāli izdarīt piedāvātās variācijas. Jo citādi šis variants ir anekdotisks.

Sēdes vadītājs. Par ko jūs vēlaties runāt, Valdmaņa kungs? Par datumu? Lūdzu! Gundars Valdmanis, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Es domāju, ka abiem runātājiem ir patiesība. Nedrīkstētu ilgi ievilkt ar šito jautājumu, bet vajadzētu tomēr dot cilvēkiem laiku, kad varētu strādāt. Tāpēc mēs ierosinām 15.septembri, lai iesniegumi būtu tad un lai varētu jau komisija nākošnedēļ sākt strādāt. Es ierosinu 15.septembri kā iesniegumu dienu.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Mums vispirms ir jāizšķir jautājums par šī dokumenta nodošanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai projekta sagatavošanai otrajam lasījumam. Ja šis lēmums tiek pieņemts, tad mēs tālāk varam balsot par termiņiem.

Vai par balsošanas secību nav iebildumu? Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot par Saeimas lēmuma projektu - dokuments nr.2984, nodošanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai šā projekta sagatavošanai otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu! Par - 29, pret - 5, atturas - 39. Šis lēmums nav pieņemts. Līdz ar to par termiņiem, protams, nav jābalso.

Ir jābalso lēmuma projekts kopumā. Lūdzu vēlreiz zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot par Saeimas lēmuma projekta "Par likuma izpildes gaitu lauksaimniecībā un lauku vides attīstības perspektīvām" pieņemšanu kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par - 48, pret - nav, atturas - 2. Lēmums pieņemts.

Līdz ar to sēdes darba kārtība ir izskatīta. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties. Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

Rudzīša kungu lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

M. Rudzītis (6.Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Ameriks, Pēteris Apinis, Indulis Bērziņš, Alfreds Čepānis, Imants Daudišs, Edvīns Inkēns, Odisejs Kostanda, Aristids Jēkabs Lambergs, Jānis Mauliņš , Andris Rubins, Anna Seile, Māris Vītols , Roberts Zīle . Paldies!

Sēdes vadītājs. Saeimas ārkārtas sēdi paziņoju par slēgtu. Nākamā kārtējā sēde rīt, 11.septembrī pulksten 9.00.