Frakciju viedokļi

Pēc 11.septembra plenārsēdes

Valsts radio tiešajā raidījumā

K.Čerāns (frakcija “Latvijai”): Es gribu šovakar runāt par atsevišķiem šajā nedēļā skatītiem jautājumiem. Vispirms attiecībā uz vakardienas plenārsēdi, kurā tika skatīts jautājums par situāciju lauksaimniecībā. Jāsaka, ka šī plenārsēde ļoti lielā mērā tika pārvērsta par karikatūru un tautas muļķošanu, jo demokrātiskā valstī nebūtu iedomājams, ka zemkopības ministrs nāktu tribīnē un stundu runātu, kritizējot valdības politiku zemkopības jautājumos. Arī pēc tam valdošo frakciju deputāti viens pēc otra nāca un teica kritiku attiecībā uz to, ko valdība dara slikti. Šeit faktiski pilnīgi cenšas jaukt pēdas attiecībā uz to, kas par ko ir atbildīgs, jo tieši zemkopības ministram un arī visam kabinetam un valdošajai koalīcijai jāuzņemas atbildība par to, kādā veidā mūsu valstī tiek veidota un risināta lauksaimniecības politika, kā tiek un kā netiek pildīts Lauksaimniecības likums. Diemžēl problēma mūsu valstī ir tā, ka šis likums netiek pildīts. Tajā ir virkne tiešām vajadzīgu un vērtīgu normu — tie ir 3 procenti subsīdiju no valsts budžeta lauksaimniecības vajadzībām, par ko ir daudz runāts un kas tika iekļauti pēc frakcijas “Latvijai” ierosinājuma. Arī prasība sabalansēt zemnieku saimniecību resursu un produkcijas cenas — likumā ir noteikta šāda prasība, bet to jau neviens mūsu valstī nepilda, un zemniecības situācija varas vīrus faktiski neinteresē. Jāsaka, ka daudzus jautājumus varētu nokārtot, ja tos konkrēti censtos risināt, nevis nodarbotos ar bezgalīgu gumijas stiepšanu — nekā citādi kā šādu gumijas stiepšanu nevar vērtēt arī šo vakar pieņemto Saeimas lēmuma projektu, kurā patiesībā tiek runāts par to, kādā veidā dalīt atbildību starp ministrijām un kā aicināt pašvaldības un sabiedriskās organizācijas sadarboties, bet nekādas nopietnas prasības attiecībā uz to, kas jādara Saeimai un valdībai, izvirzītas netiek. Gribu pilnīgi noteikti uzsvērt un aicināt visus cilvēkus saprast, ka par šo normu neizpildi atbildīgi ir gan Latvijas Zemnieku savienība, gan “Tēvzemei un Brīvībai”, gan arī citas valdību veidojošās frakcijas.

Otrs ļoti smagais jautājums, kas tika skatīts šodienas plenārsēdē, bija pasažieru pārvadājumu politika Latvijā. Atkal no rīta bija atbraukuši cilvēki no Vaiņodes, kas jau četras nedēļas stāv uz dzelzceļa sliedēm un piketē — tagad jau arī lietus laikā. Diemžēl valdošais vairākums noorganizēja šī jautājuma neizskatīšanu Saeimā, jo gan “Tēvzemei un Brīvībai”, gan “Latvijas ceļam” acīmredzot ir bail no šāda jautājuma lemšanas. Ir bail pat no lemšanas, nemaz nerunājot par viena vai otra lēmuma pieņemšanu. Cilvēki bija cerējuši, bet cerības neattaisnojās. Un te nu atklājās “Tēvzemei un Brīvībai” īstā seja, par ko varbūt vēl kādam bija ilūzijas. Bet mēs redzam, ka tieši tēvzemieši ir tie, kuru spiediena rezultātā šī lēmuma bloķēšana tika panākta. Šajā sakarā kā turpinājumu, kā atbildi uz šo bloķēšanu opozīcijas deputāti un frakcija “Latvijai” iesniedza lēmuma projektu “Par neuzticības izteikšanu satiksmes ministram Vilim Krištopanam”. Es ļoti ceru, ka nākamajā plenārsēdē šis jautājums tiks skatīts.

Vēl pavisam īsi gribu pateikt par kārtējo pozīcijas nekaunību, kas šodien tika veikta, — pašās sēdes beigās ar balsu vairākumu tika noteikts, ka šovakar mēs neskatīsim valdības pārstāvju atbildes uz deputātu jautājumiem. Šie jautājumi, kopskaitā 27, ir par ārkārtīgi nopietnām lietām, tajā skaitā arī par korupcijas novēršanas likuma izpildi vai, pareizāk, neizpildi. Bet valdošais vairākums apzinās savu spēku un uzskata par vajadzīgu to realizēt, paralizējot uz nedēļu šo jautājumu uzdošanu un atbilžu izskatīšanu. Jāsaka, ka šie jautājumi ir krājušies jau no pavasara sesijas, kad ar līdzīgiem balsojumiem šī darba kārtība šodien tika izveidota.

A.Panteļējevs (frakcija “Latvijas ceļš”): Arī es gribētu pievērsties dažiem jautājumiem, kas tika izskatīti šodienas plenārsēdē.

Pirmkārt, “Latvijas ceļš” šodien atbalstīja likumprojektu par pievienošanos bēgļu konvencijas ratifikācijas labojumiem, faktiski mūsu iepriekšējo ratifikāciju, kurā mēs pārskatām režīmu, kādā pievienojamies šai konvencijai. Es gribētu minēt dažus vārdus šajā sakarā, jo man liekas, mēs aizvien dzīvojam ilūziju pasaulē. Viena no ilūzijām ir tā, ka Latvija šobrīd ir pievilcīga ļoti daudziem bēgļiem un ka pēc šādas konvencijas ratifikācijas Latvijā uzradīsies bēgļu kvantums, kas kā sociāla nasta gulsies uz pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Mēs varam teoretizēt par šo jautājumu, bet vajadzētu paskatīties uz tā praktisko pusi. Ne Lietuvā, ne Igaunijā, kur šāda konvencija ir ratificēta, nav bēgļu plūdu, un tātad arī šāda sociālā sloga uz pārējiem iedzīvotājiem. Ekonomiskais stāvoklis nevienā no šīm valstīm nav tāds, lai mēs būtu bēgļiem pievilcīgi.

Šī brīža situācija tāpat neattur bēgļus šeit ierasties, ja viņi to ir izlēmuši. Kā mēs zinām, pie mums jau bija ieradušies bēgļi neatkarīgi no tā, vai mēs bijām pievienojušies konvencijai vai nebijām. Visas ar to saistītās komplikācijas gan ekonomiskajā, gan nodrošināšanas ziņā tāpat parādās un gulstas uz mūsu pleciem.

Treškārt, es negribētu piekrist vērtējumam, ka bezvīzu režīma ieviešana ar Zviedriju un Somiju neinteresē Latvijas iedzīvotājus, kā šodien tas izskanēja plenārsēdē. Domāju, ka brīva pārvietošanās Eiropā ir viens no būtiskajiem sasniegumiem, ko Latvijas iedzīvotāji vairāk vai mazāk izmanto. Pasu režīms tomēr ir pazemojošs un, ja mēs darām speciālas, varbūt tīri simboliskas darbības, kas nekādus faktiskus rezultātus nenes, es atkārtoju vēlreiz, ka šīs konvencijas ratifikācija vai neratifikācija nemaina bēgļu plūsmu uz Latviju, lai būtu nepieciešams kaut kādā veidā sevi ierobežot un pielīdzināt tai pazemojošai vīzu iegūšanas procedūrai, kas tiek piemērota citām valstīm attiecībā pret iebraukšanu gan Zviedrijā, gan Somijā, gan varbūt vēl citur. Nedomāju, ka tas ir Latvijas iedzīvotāju interesēs. Katrā ziņā, kad mēs spriedīsim par trešo lasījumu, varbūt tad varēsim runāt par kaut kādu spēkā stāšanās termiņu vai kaut ko citu, bet, manuprāt, mums nevajadzētu tik ļoti lielu enerģiju tērēt, lai šobrīd cīnītos pret neesošu fantomu.

Otrs, par ko es gribētu minēt, ir grozījumi likumā par pašvaldību finansu izlīdzināšanu. Es zinu, ka šobrīd pieņemtais lasījums iepriecinās dažu rajonu un dažu pagastu pārstāvjus, kas visu lieku uzskatīja, ka šī izlīdzināšana atrisinās viņu problēmas, proti, kompensēs ar zemes nodokļa likumdošanas izmaiņām saistītā ieņēmuma bāzes samazināšanu. Man personīgi liekas, ka tā ir fikcija, jo šī kompensācija mums notiek nevis uz budžeta dotāciju pamata, bet uz citas izlīdzināšanas. Proti, citām pašvaldībām šajā gadījumā tiek samazinātas dotācijas — līdzekļi it kā tiek ņemti no citām pašvaldībām, no kurām kompensēt šos zaudējumus. Es baidos, ka šī izlīdzināšana var izrādīties fiktīva. Ja runā konkrēti par Rīgu, mēs ļoti bieži sakām, ka šīs izlīdzināšanas likumu rezultātā tieši Rīgas pašvaldībai būs jāiemaksā izlīdzināšanas fondā par vairākiem miljoniem vairāk.

Runājot arī par to, ka pašreiz pieņemtais likums kaut kādā paradoksālā kārtā samazina dotācijas vairākiem Latgales rajoniem, piemēram, Ludzas rajonam, Preiļu rajonam, Daugavpils rajonam, bet palielina — Jelgavas rajonam un Liepājas rajonam, arī Jelgavas pilsētai un Jēkabpils pilsētai. Manuprāt, diezgan grūti izskaidrot, kā sanāk, ka “nabadzīgā” Jelgava ir jādotē vairāk uz “bagāto” Preiļu, Ludzas un dažu citu Latgales rajonu rēķina. Es paredzu, ka trešajā lasījumā, kas vēl būs, būs smagas debates par to, bet šobrīd otrajā lasījumā pieņemtais variants, liekas, nav apmierinošs arī mums, “Latvijas ceļam”, un mēs uzskatām, ka šī kompensācija galu galā kaut kā jāmēģina veikt savādāk, iesaistot arī papildu budžeta līdzekļus.

Par Vaiņodi — vistrakāk ir spēlēt uz pamatotām cilvēku jūtām, spekulēt ar tām, provocēt, iepriekš zinot, ka nav panākami rezultāti tādā veidā, kā to grib izdarīt. Saeimas kompetencē nav jautājums par dzelzceļa līniju slēgšanu vai atjaunošanu. Saeimas kompetencē var būt jautājums par attiecīgās programmas izskatīšanu, kā tas arī tika izdarīts. Ministru kabineta kompetencē ir šo jautājumu atrisināt, un šobrīd, kad mēs vēl uzticamies šim Ministru kabinetam, ko esam iecēluši, un uzskatām, ka Ministru kabinets šo jautājumu atrisinās un atradīs nepieciešamo kontaktu starp ekonomiskajām interesēm, kas ir dzelzceļam, un sociālajām interesēm, kas ir tam reģionam. Domāju, vērst pašreizējo diskusijas smagumu uz vienu Saeimu nozīmē tikai lētu punktu pelnīšanu. Kā piemērs ir šodien iesniegtais lēmuma projekts, ko iesniedza Tautas kustība “Latvijai” un kurā viņi raksta: “Uzdot satiksmes ministram atjaunot satiksmi dzelzceļā starp Vaiņodi un Liepāju.” Interesanti, ka dokumenta iesniedzēji par nebija parūpējušies norādīt ne termiņus, ne kaut ko citu. Šāds lēmuma projekts vispār neko nenozīmē. Tas neuzliek pat pienākumus. Tas ļauj, piemēram, tam pašam ministram, pildot šo pienākumu, darīt to 10 vai 15 gadus. Tātad, skaidri redzams, ka šo dokumentu sastādītāji vispār nav domājuši par to, lai viņiem būtu kādi reāli rezultāti, bet tikai par to, kā “nosmelt krējumu” no, atkārtoju vēlreiz, spekulēšanas ar pamatotām cilvēku jūtām. Es tomēr ceru uz konstruktīvu šī jautājuma risināšanu, uz konstruktīvām sarunām starp valdības pārstāvjiem, no vienas puses, un Vaiņodes pašvaldības pārstāvjiem un iedzīvotājiem, no otras puses. Es ceru, ka šis jautājums tiks atrisināts.

A.Kiršteins (LNRP un LZP frakcija): Es gribētu sākt ar Vaiņodes problēmu. Tas ir diezan traģiski, ka reģions ar 10 000 cilvēkiem atsevišķa ministra skatījumā ir bezperspektīvs. Ja latvietis ir nerentabls... Redziet, muļķa latvietis nedzīvo Rīgā, viņš atļāvies dzīvot dažus simtus kilometrus attālumā no Rīgas. Tāpēc viņš ir jāpārvadā. Vaiņodē ir 3000 cilvēku, ar šo dzelzceļa līniju ir kādi 10 000, bet satiksmes ministrs vienpersonīgi var nospriest, ka šī dzelzceļa lieta jāslēdz.

Domāju, ja cilvēki nebūtu tik izmisuši, viņi neuzsāktu bada streiku. Šeit ļoti klaji ir redzams, ka divu gadu laikā Satiksmes ministrija nav izstrādājusi dzelzceļa attīstības koncepciju, un, kā atzina pats ministrs, šī koncepcija tiek izstrādāta. Tātad pēc divu gadu darba “čiks” valdības rezultātā un nekādi lēmumi pašreiz netiek pieņemti.

Es ļoti cienu frakciju “Tēvzemei un Brīvībai”, kas pieņēma lēmumu, ka valdībā nevar tikt iekļauti ministri, kuri kaut kādā mērā iejaukti korupcijas skandālā. Bet es saprotu, ka Ministru prezidents ir bijis par “mīkstu”— šis lēmums palicis uz papīra un lietas, protams, neiet. Domāju, ka šis jautājums tiks atrisināts un, ja tas neatrisināsies šīs Saeimas laikā, domāju, ka šajā reģionā dzelzceļa satiksmei tomēr jābūt. Šis ir ļoti perspektīvs reģions, un tas faktiski ir valsts un teritoriālās plānošanas attīstības jautājums. Liepājai ir ļoti liela perspektīva, tur dzelzceļa satiksme ir vietā, un tagad šo situāciju var nosaukt par cūcību. Jāsaka skaidri un gaiši — ministra attieksme pret šiem cilvēkiem ir tāda, ka latvietis tiešām ir nerentabls, ka viņš atļaujas dzīvot laukos. Te nu jums ir visa šī nacionālā identitāte un lauku politika!

Gribētu arī vēl nedaudz oponēt “Latvijas ceļa” pārstāvim par bēgļu konvenciju. Latvija pievienojās un ratificēja šo bēgļu konvenciju, bet tā ratificēja šo tā saucamo alternatīvu, kas dod patvēruma tiesības bēgļiem no Eiropas. Neaizmirsīsim, ka Eiropa ir gan Dienvidslāvija, gan Bosnija. Eiropā ir arī NVS valstis un Eiropā ir arī Turcija. Tikai NVS valstīs vien ir kādi 9 miljoni bēgļu. Domāju, ka Latvija pašreiz tam nav gatava. Piemēram, tik bagāta valsts kā Ungārija, kas ir vismaz divas reizes bagātāka nekā Latvija. Eiropas Savienība jau ir sākusi sarunas un paziņojusi, ka tā tikai nākotnē būs gatava pievienoties šai alternatīvai, kas atļauj uzņemt politiskos bēgļus no visas pasaules.

Negribu šeit runāt par visām šīm mentalitātes problēmām. Vai tiešām Latvija būtu tā vieta, kur vajadzētu bēgļiem, teiksim, ierasties no Āfrikas, no Āzijas vai no Latīņamerikas? Domāju, ka latvieši pēc Otrā pasaules kara tomēr centās vairāk braukt vai nu uz Eiropas valstīm, vai tur, kur dzīvojuši eiropieši. Bet es vēlreiz uzsveru, ka pašreiz mēs absolūti neesam gatavi. Es arī nepiekrītu Panteļējeva kungam, ka nekas briesmīgs nenotiek Lietuvā. Tieši otrādi — bēgļi, zinot, ka Lietuva ir ratificējusi šo konvenciju, brauc tagad nevis caur Latviju, bet caur Lietuvu. Tur šie bēgļi jau ir vairāk nekā 800. Caur Latviju pašreiz neviens nebrauc. Tieši šī iemesla dēļ, jo viņi ļoti labi zina, ka mēs konvencijas sadaļu neesam ratificējuši un atšķirt ekonomiskos bēgļus no politiskajiem bēgļiem pašreiz nespējam. Kad būs sakārtotas robežas, kad mūsu līmenis būs vismaz tāds, kāds ir Maltā, vai tāds, kāds ir Ungārijā — divas, trīs reizes augstāks, tad mēs varēsim runāt par šo jautājumu. Domāju, ka īstais laiks pievienoties šai sadaļai būs pēc diviem trim gadiem.

Vēl gribu uzsvērt, ka likumi, kas ir saistīti ar radio un televīziju, faktiski nedarbojas. Klaji tiek pārkāpts likums par valsts valodu. Filmas tiek dublētas krievu valodā, kas ir klajā pretrunā ar Latvijas likumdošanu, un, ja Korupcijas likuma pārkāpumi Saeimas deputātiem un ministriem jānovērš dažu dienu laikā, tad pašreiz, godīgi sakot, Latvijā notiek ņirgāšanās par Latvijas likumdošanu. Televīzijā mēs redzam šīs amerikāņu vai angļu filmas, kas dublētas krievu valodā. Tā ir klaja ņirgāšanās. Televīzijas padome ir pilnīgi neefektīva, un faktiski pirmā un otrā programma ir kļuvušas par tādām kā kabatas televīzijām “Latvijas ceļam”, kurās notiek nepārtraukta pārkrievošana no rīta līdz vakaram. Tāpēc es domāju, ka uz otro lasījumu Latvijas Nacionālā reformu partija izstrādās priekšlikumus, lai novērstu šādu situāciju.

J.Dobelis (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK): Mūsu partija — apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ļoti labi apzinās to atbildību, kuru ir uzņēmusies, izvirzot savu premjeru. Un tāpēc, protams, mēs nevaram tēlot tikai kritiķus, izvirzīt dažādas prasības un nepiedāvāt savus risinājumus, šādā gaisotnē es arī gribētu runāt par šīsdienas plenārsēdi, kurā mēs paguvām izskatīt visus darba kārtības jautājumus, neskatoties uz opozīcijas mēģinājumiem nepiedalīties balsošanā un izgāzt šo plenārsēdi.

Tagad par dažiem mūsu pieņemtajiem dokumentiem. Domāju, ka ļoti daudzas pašvaldības gaidīja, lai uz priekšu virzītos likumprojekta “Grozījumi likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997.gadā”” pieņemšana. Šodien mēs pieņēmām šo projektu otrajā lasījumā, un es domāju, tas vismaz ieviesīs zināmu skaidrību pašvaldību darbā un viņiem būs vismaz kaut kāda jēga par to, ko darīt ar zināmu līdzekļu daudzumu. Protams, ka uz trešo lasījumu acīmredzot būs šādas tādas izmaiņas, bet tas jau ir darba jautājums.

Tālāk — ir ļoti interesanti dzirdēt lielās rūpes par laukiem un arī šo interesanto (pēdiņās) K.Čerāna kunga izrunāšanos par lauku atbalstīšanu. Tajā pašā laikā šis pats kungs šodien izmisīgi centās aizstāvēt atsevišķas produkcijas datoru ražošanas atbrīvošanu no pievienotās vērtības nodokļa, ko nebūt necentās darīt vakar, runājot par lauksaimniecības produkcijas dažu veidu atbrīvošanu no šī nodokļa. Tā ka redzat, tur, kur lobisms spēlē galveno interesi, tur aizmirstas kvēlās runas par zemnieku aizstāvēšanu un ko tamlīdzīgu. Uzreiz parādās ļoti skaidri izteikta lobistu pieeja, jo tur jau mēraukla ir pavisam citi rādītāji. Šajā gadījumā Saeimas vairākums izgāza šo projektu, jo, ja mēs dotu šādus atvieglojumus kādai atsevišķai produkcijai, tad izjauktu kopīgo ainu, ietekmētu budžeta pieņemšanu un dotu nevajadzīgu precedentu, jo arī citi ražotāji sāktu pieprasīt sev kaut kādas privilēģijas.

Ļoti klusi un mierīgi šodien Saeimā pagāja divu ārkārtīgi svarīgu likumu pieņemšana. Tur nebūt nebija ne kvēlu diskusiju, nekā tamlīdzīga, jo, redziet, tur politiski laikam maz ko varēja iegūt. Tā, piemēram, pieņemot likumprojektu “Robežsardzes likums”, kurš ir ārkārtīgi svarīgs mūsu valstij, lai sakārtotu robežu, tie paši, kas kvēli runāja par robežu vispār — kaut kad un kaut kur — šī likuma pieņemšanas laikā debatēs neuzstājās, un šo likumu pieņēma ļoti ātri.

Līdzīgi tas pats bija ar vēlāk svarīgāka likumprojekta “Latvijas Republikas Krimināllikums” pieņemšanu. Šis likums paver pilnīgi jaunu lappusi mūsu jurisprudencē. Pilnīgi jaunu, jo šeit ir pavisam cita pieeja daudzu jautājumu risināšanai. Šis 160 lappušu biezais likumprojekts tika pieņemts ļoti ātri, un visā izskatīšanas laikā K.Čerāna kungs tikai vienreiz atskrēja līdz tribīnei un pilnīgi nesakarīgi izvilka vienu punktu, kam nebija nekādas saistības ar citiem, un mēģināja ieviest kādu savu labojumu, it kā pamatojoties uz saprašanu. Šo labojumu Saeima noraidīja, un likumprojekts tika pieņemts tāds, kāds tika iesniegts uz otro lasījumu. Es ceru, ka oktobra vidū mēs to varēsim iesniegt trešajā lasījumā, un tas būs ļoti nopietns solis ceļā uz tiesisku valsti.

Dalītas jūtas, protams, izraisīja grozījumu pieņemšana likumā “Par 1951.gada 28.jūlija Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu un 1967.gada 31.janvāra protokolu”. Mēs šo likumu kā tādu jau esam atbalstījuši. Un šodien runa bija par papildu normu par šī statusa attiecināšanu uz bēgļiem, kas ierodas ne tikai no Eiropas, bet arī no Āfrikas un Āzijas. Ļoti daudzi no mums, tajā skaitā arī mūsu partijas pārstāvji, neuzskata, ka šis papildinājums dod kaut ko Latvijas valstij un latviešu tautai, un mēs to neatbalstījām, bet vairākums tomēr nobalsoja par šo projektu.

Pēdējais, ko es gribētu teikt, ir īpatnējā attieksme pret Vaiņodes problēmu. Jā, protams, tā ir smaga problēma, un neviens par to nestrīdas. Bet te jau ir tā starpība — vai vienkārši piedāvāt protestēt un neko tālāk pašiem nedarīt — iesniegt Saeimā kaut kādas lapeles, kur faktiski nav nekādu konkrētu risinājumu, bet kas ļoti labi izskatās: “Redziet, kā mēs atbalstām”, vai arī izstrādāt kārtīgu koncepciju. Jo te nav runa tikai par vienu dzelzceļa līniju, te ir jārunā par vairākām — par atsevišķu likumu par Latvijas dzelzceļu, kas ir sagatavots. Diemžēl zināma ierēdņu neizdarība ir radījusi šo situāciju, par to mēs nestrīdamies. Katrā ziņā mūsu partija tieši šovakar savā valdes sēdē gatavojas pieņemt savu piedāvājumu, kā šo un citas līdzīgas problēmas risināt, lai sakārtotu to, ko varam sakārtot. Un te ir tā starpība — viens ir uzkāpt tribīnē un pateikt, ka mēs ļoti atbalstām to un to, tas labi skan, bet vēlāk, kad runa nonāk līdz konkrētai darbībai, tad kaut kā tās kvēlās runas aizmirstas un nepiedalīšanās balsošanā, un tīša kvoruma samazināšana vispār varēja novest pie tā, ka mēs nebūtu pabeiguši plenārsēdi. Tad nemaz nevarētu skatīt lēmuma projektu par Vaiņodi. Katrā ziņā mēs turpināsim savu darbu, un, es domāju, ka turpināsim savu konstruktīvo pieeju visu jautājumu risināšanā.

E.Jurkāns (Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija): Man ir nedaudz grūtāk uzsākt sarunu nekā maniem kolēģiem, jo jūs noteikti zināt, ka vakar ceļā uz Saeimu pēkšņā nāvē miris mūsu frakcijas deputāts Oļģerts Dunkers. No mums šķīries pazīstams kinorežisors, kultūras darbinieks, audzinātājs, ģimenes draugs, un es savā, frakcijas un visu kolēģu un draugu vārdā, kas cienīja šo cilvēku, izsaku visdziļāko līdzjūtību viņa ģimenei.

Par Demokrātiskās partijas “Saimnieks” iniciatīvām šajā nedēļā. Vakar jūs visi bijāt liecinieki un klausījāties Saeimas plenārsēdi par lauku problēmām. Es gribētu vēlreiz atgādināt, ka šī ārkārtas plenārsēde tika sasaukta pēc Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas iniciatīvas, tajā tika ieguldīts diezgan liels, protams, kopā ar citiem kolēģiem, organizatoriskais darbs, lai šāda plenārsēde varētu noritēt. Protams, nav pilnīga gandarījuma par tās rezultātiem, bet gandarījums ir par to, ka pirmo reizi atsevišķā plenārsēdē uzsākta diskusija par lauku problēmām. Atsevišķi punkti dos arī risinājumu tuvākajā nākotnē, bet es esmu pārliecināts, ka, izstrādājot koncepciju, kura Saeimā jāiesniedz nākošā gada pavasarī, tiks meklēti un atrasti risinājumi lauku problēmu un lauku dzīves uzlabošanai.

Otrs jautājums, kas arī bija ļoti svarīgs, — šodien Saeima akceptēja reģionālā fonda padomi. Jūs zināt, ka nesen tika pieņemts likums par īpaši atbalstāmiem reģioniem, un saskaņā ar šo likumu Saeima akceptēja reģionālo padomi. Tātad ar reģionālās padomes akceptu sācies reāls darbs īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanā, finansu līdzekļu iedalīšanā un, protams, arī situācijas uzlabošanā Latvijas novados.

Rīt un parīt valdība uzsāk intensīvu darbu pie nākamā gada budžeta projekta. Tāpēc vakar uz frakcijas sēdi mēs bijām aicinājuši Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru Sončika kungu un Finansu ministrijas speciālistus, lai runātu par to, kā tiek realizēts šī gada budžeta plāns un kādas ir ieceres uz nākamo gadu. Atsevišķi skaitļi, kurus nosauca šie kolēģi, mūs, protams, uztrauca. Piemēram, tas, ka uz šodienu apmēram par 12 miljoniem latu netiek pildīts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas ir pašvaldību nodoklis. Līdz ar to šodien ir 12 miljonu latu liels robs pašvaldību budžetā. Domāju, ka līdz gada beigām šis skaitlis vēl palielināsies, līdz ar to radīsies problēmas, kā to nosegt, jo likums par budžetu nosaka: ja prognozes nepildās, tad valsts pamatbudžetam jānosedz šī neizpilde. Tātad saspringts jautājums ir par to, kā vispār budžets izpildīsies. Liela problēma ir ar ceļa nodokli, kas arī diemžēl nepildās un skar pašvaldības un pašvaldību ceļu uzlabošanu. Sevišķi tas saistīts ar ziemas apstākļiem. Tāpēc bija ļoti smaga saruna ar Finansu ministrijas ierēdņiem par to, kā tiks prognozēti budžeta ieņēmumi nākošajā gadā, kāda būs šī shēma, cik lieli procentu pieaugumi būs, un, protams, uz šādas bāzes mēs asi diskutēsim arī par izdevumu daļu.

Vēl viens jautājums, ko esam pārrunājuši un pie kā atgriezīsimies nākošnedēļ. Tas ir — apkure. Tuvojas apkures sezona, un jautājums par degvielas kurināmā iegādi pašvaldībās ir kļuvis ļoti aktuāls. Tas bija aktuāls arī pagājušogad, aizpagājušogad un citus gadus. Tāpēc nākamnedēļ mēs esam ieplānojuši tikšanos ar Pašvaldību savienības tehnisko lietu komisiju, lai pārspriestu šos jautājumus un meklētu konkrētus risinājumus, kurus tuvākajā laikā gatavojamies iesniegt valdībai, lai tiktu pieņemti kaut kādi mēri un Latvijā uzsākta apkures sezona.

R.Dilba (LZS, KDS un LDP frakcija): Arī es gribētu sākt ar vakardienas ārkārtas plenārsēdi. Nepiekrītu K.Čerāna kunga izteiktajam par to, ka vakardienas plenārsēde nebija lietderīga. Manā uztverē tā bija ļoti lietderīga, un to varētu argumentēt ar vairākiem faktoriem.

Pirmais ir tas, ka sabiedrība kopumā redzēja un, cerams, ka lielākā daļa izprata, ka laukos tiešām ir izveidojusies ļoti smaga situācija, tāpēc visai sabiedrībai jārēķinās ar zināma veida budžeta pārdali, lai veidotu atbalsta politiku laukiem.

Otrkārt, daudzām sabiedriskām organizācijām un daudziem zemnieku pārstāvjiem bija iespēja ierasties Rīgā, lai izteiktu savu protestu, gan tieši tiekoties ar atsevišķiem deputātiem, gan kopumā parādot to visu sabiedrībai.

Un, treškārt, bija iespēja šoreiz, un tas arī tā notika, ka arī daudzi pozīcijas deputāti izteica gan pārmetumus, gan arī lietišķus priekšlikumus par to, kas būtu jādara, lai uzlabotu situāciju laukos. Arī Latvijas Zemnieku savienība iestājās par un atbalstīja to, ka zemnieki ierodas Rīgā. Mēs sagatavojām vairākus priekšlikumus, tajā skaitā arī es izteicu atsevišķus priekšlikumus, kas varētu uzlabot situāciju, kaut vai saistībā ar graudu iepirkumu, lai nākošajā gadā situācija būtu daudz labāka. Šeit nav būtiski lielu problēmu — ir jāatrod papildu līdzekļi, kas nav jāiztērē, bet tikai jāaizdod labības tirdzniecības organizācijai, vismaz 1 miljona latu apjomā, ar kuru būtu iespējams samaksāt zemniekiem par nodotajiem graudiem. Tāpat arī par hipotekāro kreditēšanu. Tātad daudzi jautājumi reāli tika izskatīti un vēl tiks skatīti un vērtēti turpmāk.

Otrs būtiskākais ir tas, ka ne tikai lauksaimniecība kā tāda, bet arī lauku kopīgās problēmas ir tādas, kas noteikti jārisina kopīgi un ne tikai Zemkopības ministrijai, bet visām ministrijām kopā. Un šis lēmums arī to parāda. Tātad līdzatbildīgas par lauku problēmām būs arī citas ministrijas, nevis tikai Zemkopības ministrija. Es ceru, ka tas noteikti uzlabos situāciju laukos.

Kopumā par šodienas plenārsēdi. Protams, šeit jau kolēģi ļoti daudz ko pateica. Es negribētu atkārtoties, varētu tikai pateikt to, ka šodien, neskatoties uz to, ka opozīcija boikotēja atsevišķus jautājumus, plenārsēdes darbs tomēr bija ļoti ražīgs, jo tika pieņemti daudzi likumi.

Pēc izdevuma “Saeimas Vēstis”,

Nr. 120