Ar domu un datoru dainu dārzā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Sarunā ar laureāti LZA viceprezidents Jānis Stradiņš un prezidents Tālis Millers

Vakar, 16. septembrī, Latvijas Zinātņu akadēmijas sēžu zālē

godināja LZA ārzemju locekli Vairu Vīķi–Freibergu,

pasniedzot viņai Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu.

Latvju dainas ir neapstrīdama vērtība un bagātība mūsu tautai. Bet citām? Varam jau lūgties pasaules priekšā, lai uz mums paskatās, apbrīno, lai mums aplaudē. Bet nav teikts, ka pārējie tūlīt to darīs. Un katrā ziņā nav teikts, ka pasaule no tā pamatā mainīs savas komerciālās intereses un grozīs savus uzskatus.

Šī doma vakar izskanēja Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur bija sanākusi kopā neparasti daudzpusīga sabiedrība — zinātnieki, politiķi, rakstnieki, mūziķi, mākslinieki, žurnālisti, pat daļa no folkloras kopas “Skandinieki”. Viņi visi bija klāt, lai būtu kopā ar Vairu Vīķi–Freibergu, kurai piešķirta Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa.

Sanākušos uzrunāja LZA prezidents Tālis Millers, iepazīstinot ar apbalvojamās dzīves gājumu. Prezidents atzina, ka līdz šim šādās reizēs allaž viņš izticis bez ielūkošanās papīros, bet šoreiz ir spiests lasīt, jo zinātnieces darbība ir tik bagāta un daudzpusīga un negribas atstāt ko neminētu.

Vaira Vīķe–Freiberga — psiholoģe, literatūrzinātniece. Ph.d. (Makgila universitātes McGill , 1965.), LLD (goda doktore Kvīnsas universitātē — Queen 's, 1991.), Dr.habil.philol. (1992.), LZA ārzemju locekle (1990.), F.R.S.C. (Kanādas ZA locekle 1990.), profesore (1979.).

Dzimusi 1937. gada 1. decembrī Rīgā. 1945. gada 1. janvārī devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc nepilnu četru gadu latviešu pamatskolas bēgļu nometnē Lībekā un viena gada pamatskolas franču Marokas laukos mācījusies franču vidusskolā Kasablankā (1950. — 1954.). Pārcēlusies uz Kanādu 1954. gadā, beigusi Ontario provinces vakara vidusskolu (1955.). Beigusi Toronto universitāti ar bakalaura (B.A., 1958.) un maģistra grādu psiholoģijā (M.A., 1960.). Lektore Makgila un Konkordijas universitātēs Monreālā (1964. — 1965.), Monreālas universitāes ( Universite de Montreal ) Psiholoģijas departamenta palīgprofesore (1965.), ārkārtas profesore (1972.), profesore (1979.). Žurnālu “Journal of Baltic Studies” un “Jaunā Gaita” palīgredaktore fokloras un sabiedrisko zinātņu jomā. Latviešu jaunatnes audzinātāja, “Divreizdivi” nometņu vadītāja (1979.), padomes vadītāja un ilggadīga lektore.

Kanādas Zinātnes padomes viceprezidente (1984. – 1989.), Kanādas Psihologu apvienības (1980. – 1981.) un Sabiedrisko zinātņu federācijas prezidente (1980. – 1982.). NATO zinātniskās programmas “Cilvēciskais faktors” priekšsēdētāja Briselē (1980. – 1981.), Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (AABS) prezidente (1984. – 1986.). Dažādu Kanādas un Latvijas iestāžu konsultante.

A.Ābeles piemiņas fonda (kopā ar I.Freibergu — 1979.) un PBLA Kultūras fonda goda balvas (1989.) laureāte. Saņēmusi Kanādas franciski runājošo zinātnieku apvienības (ACFAS) Marsela Vinsenta ( Marcel Vincent ) balvu un medaļu sabiedriskajās zinātnēs (1992.), Kanādas ZA Pjēra Šovo ( Pierre Chauveau ) godalgu un medaļu humanitārajās zinātnēs (1995.), Killama pētniecības stipendijas laureāte (1993. – 1995.), Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (1995.).

Galvenie pētniecības virzieni: prāta psiholoģija, psiholingvistika, psihofarmakoloģija, folkloristika, literatūra. Aktīva referente (vairāk nekā 200 referātu) un publiciste (ap 150 rakstu). Publicējas angļu, franču un latviešu valodā, raksti tulkoti arī zviedru, lietuviešu, krievu un poļu valodā. Sadarbojusies ar Imantu Freibergu dainu elektronisko datu bāžu izveidošanā — “Saules dainas” (1977.) un “Imantas” izd. 12 sēj. transkripcijas aizsākšanā (1966. – 1982.). Grāmatas “La frequence lexicale des mots au Quebec” (1974.), “Saules dainas” (1988., kopā ar I.Freibergu), “Dzintara kalnā” (1989., 1993.), “Pret straumi” (1993., 1995.), “Saule, pasaule, viņsaule” (1995.); “Linguistics and poetics of Latvian folksongs” redaktore un līdzautore (1989.).

Pēc Lielās medaļas saņemšanas, pēc ziedu klēpju un apsveicēju vēlējumu straumes Vaira Vīķe–Freiberga devās pie katedras, lai nolasītu akadēmisko lekciju. Bet pirms tam, protams, bija mazliet citi vārdi:

“Godātais prezident! Godātie akadēmiķi, šīsdienas viesi, dāmas un kungi, draugi un radi! Atļaujiet man vispirms pateikties Zinātņu akadēmijai par man izrādīto lielo godu, par ko jūtos ļoti dziļi aizkustināta. Tas ir liels gandarījums par padarīto darbu un liels uzmundrinājums to turpināt tālāk.

Kāds Kanādas psihologs aprakstīja tā saucamo atalgojuma likumu: ja jūs gribat, lai kāds organisms vairāk kaut ko dara, tad viņam par to vajag sniegt atalgojumu. Un, apskatoties savā darba grāmatā, es konstatēju, ka nākamajā dienā pēc paziņojuma saņemšanas par šo balvu es esmu pie datora padarījusi divas reizes vairāk nekā iepriekšējā dienā. Tātad, redziet, gluži zinātnisks pierādījums — tas tiešām bija uzmundrinājums tālākajam darbam. Te es saskatu sevis kā latviešu zinātnieces atzīšanu un ieņemšanu manas dzimtās zemes zinātnes klēpī. Es priecājos, ka varu visu to piedzīvot, jo jāapzinās, ka vēl tikai pirms dažiem gadiem tas nebūtu bijis iespējams tāpēc vien, ka mani kā mazu meitenīti vecāki paņēma pie rokas un aizveda politiskā trimdā.

Es priecājos par to, ka mani kolēģi manā mītnes zemē Kanādā ir augstu novērtējuši šo Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu, jo tas liecina, ka LZA ir iestāde, kas bauda augstu prestižu arī citās zemēs. Un, beidzot, es vispār priecājos par to, ka Latvijā ir šāda medaļa, ka tā ir iedibināta. Jo tā, tāpat kā visas citas zinātnes laukā iegūstamās atzinības, liecina par to, ka Latvija ir prāta kultūras zeme, kur zinātne ieņem savu ietekmīgu un svarīgu vietu kā daļa no tautas kultūras. Blakus sasniegumiem mākslā, sportā, literatūrā un citos laukos arī zinātnes sasniegumi var stiprināt mūsu visu kopējo pašapziņu. Arī tai ir nepieciešama vieta publikas apziņā un psiholoģijā.

Ceļš no manas pamatizglītības eksperimentālajā psiholoģijā līdz zinātniskam darbam ar “Latvju dainām” ir bijis visai līkumains, bet ne bez savas loģikas un sakarības. Kā vadītājs pavediens vienmēr cauri ir vijusies interese par prāta procesiem.”

Pēdējā rindkopa jau, šķiet, ir no zinātnieces akadēmiskās lekcijas “Tradīcija un jaunrade “Latvju dainās””, ko visi klātesošie noklausījās ar milzu interesi. Vaira Vīķe–Freiberga apsolīja tuvākajās dienās nodot šo akadēmisko lekciju iespiešanai “Latvijas Vēstnesī”.

Bet atvadām vēl īss jautājums LZA Lielās medaļas saņēmējai:

— Mēdz apgalvot, ka ikvienam latvietim ir sava daina. Vai tāda ir arī cilvēkam, kas pētī dainas ar datoru? Un kura tā ir?

— Vienmēr tā pēdējā, ko tajā brīdī esmu atradusi. Nē, man nav vienas mīļākās dainas. Tajā brīdī, kad es vienu redzu, saskatu, es par to sajūsminos. Un tad eju tālāk, uz nākamo. Jo ļoti daudzas tautas dziesmas ir ārkārtīgi skaistas un mani sajūsmina. Citas nav sajūsmas vērtas, tās es aizmirstu. Bet vienu izcelt es negribu.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors