mēs savā zemē un laikā

100 muižas un pilis ceļas no gadsimtu dzīlēm

Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā beigušās, problēmas — palikušas

No dziesmas vārdus neizmetīsi. Atkal un atkal jaunas paaudzes dzied senseno un lipīgi vienkāršo melodiju “Man bij reiz muižiņa...” gadsimtiem Latvijas pilsētu un it īpaši lauku ainavā izcēlās pilis un muižas. Garajos okupācijas gados daudzas no tām gājušas bojā, pamestas un laika zoba apdraudētas. Tikai dažām mākslinieciski izcilām ēkām laimējies atgūt kādreizējo spožumu.

Cik tad vēl mūsdienu Latvijā ir piļu un muižu? Vismaz simt, jo tik daudzās vietās aizvadītās nedēļas nogalē risinājās atvērto durvju dienas jeb, precīzāk, Eiropas kultūras mantojuma dienas, ko sadarbībā ar Eiropas Padomi, karaļa Boduēna fondu (Beļģija), kultūras pieminekļu īpašniekiem un pašvaldībām rīkoja Valsts kultūras pieminekļu inspekcija.

Eiropas kultūras mantojuma dienas, kas jau trešo gadu notika arī Latvijā, guvušas plašu atzinību daudzās zemēs. Mūsu valstī šogad tēma tātad bija — “Latvijas muižas un pilis”.

Senas ēkas ir kā veci cilvēki — pilni atmiņu un pieredzētā, ja vien būtu kāds, kas atraisa stāstījuma pavedienu un vēlas uzklausīt. 13.un 14.septembrī pilis un muižas visos Latvijas novados — no Vadakstes līdz Burtniekiem, no Kazdangas līdz Alūksnei — bija ļaužu uzmanības degpunktā, senajās ēkās notika dažādi kultūras pasākumi, izstādes, koncerti, semināri, teatralizēti uzvedumi. Skolas bērni darināja zīmējumus, sacerēja domrakstus. Viens no tematiem iztēlei un atveidošanai fotoattēlos — “Man bij reiz muižiņa...”

Daudzviet Eiropas kultūras mantojuma dienām veltītie pasākumi turpināsies visu mēnesi.

“LV” informācija

Dāvājot dzimtās ainavas prieku

Jāzepa Pīgožņa gleznas — izstāžu zālē Konventa sētā, “Melnejā balodī”

Klāt rudens, un apcirkņos krājas jaunā raža. Arī dabas apdziedātājs Jāzeps Pīgoznis rāda savu veikumu gleznās. Atklājot izstādi, galerijas “Melnais balodis” saimniece Agija Sūna veica mākslinieku, kam šī saulainā vasara bijusi viens vienīgs darba cēliens. Konventa sētā Kalēju ielā 9 izstāde būs atvērta līdz 23.septembrim.

Jāzepa Pīgožņa kolēģi un cienītāji labprāt dalījās iespaidos.

Rakstnieks Alberts Bels: “Gleznās jūtams, ka šai personībai ir liels dvēseles līdzsvars, un pasaules haosā mākslinieks paver optimisma lodziņu. Lai gan darbos ieskanas arī pa dramatiskai stīgai. Meistars ir spītīgs, viņš neskrien līdzi modei. Cauri visiem laikiem viņš smeļ no dabas avota.”

Gleznotājs Oļģerts Jaunarājs: “Pēdējos divos gados mākslinieks kļuvis bagātāks kolorītā, garīgajā vibrācijā. Viņš apbrīnojami pareizi izprot un komponē ainavu, kas nebūt nav viegli. Pa šo dabas ceļu var iet un iet — labajam taču nav robežu. Mani visvairāk aizkustina viņa ritmi “Rāznas vītolos””.

Arī tēlnieks Aivars Gulbis domā, ka mainījies gleznieciskais traktējums, ka meistars devies dziļumā, savos gaismas caurstrāvotajos mežos. Kā tai gleznā, kur druva sasaucas ar atspulgu debesīs. Te jau rodamas filozofiskas kategorijas.

Gleznotājs Juris Ģērmanis: “Jāzeps Pīgoznis arvien bijis labs zīmētājs. Viņa daudzo grāmatu, īpaši pasaku, ilustrācijas iegājušas latviešu kultūrā kā apliecinājums mūsu mentalitātei. Šodien viņš atmirdzējis atkal jaunā krāsu priekā.”

Ekspozīcijā — mākslinieka dzimtās Latgales ainavas, Vidzemes jūrmala, dažu mazpilsētu atainojums un akti.

Autors pieminēja, ka šovasar radoša bijusi sadarbība ar režisoru Jāni Streiču, veidojot mākslas filmu “Likteņdzirnas”. No filmā izmantotajām gleznām izstādē redzamas divas — “Pūces dzirnavas” un “Flora”.

Stāvot savu cienītāju vidū, meistars ar saviļņojumu teica: “Ja esi prieka pilns, ja tev ir ko dot, tad gribas dalīties ar citiem. Nekad neesmu vīlies savos draugos un savos meklējumos.”

Aina Adermane,

Foto: Harijs Burmeistars

Īpašā nometnē īpašiem bērniem

No starptautiskas vasaras nometnes Ročesterā, Ņujorkas pavalstī (ASV), atgriezušies četri ar leikēmiju slimojoši bērni no Latvijas. Šajā braucienā viņus pavadīja Mārtiņa fonda prezidente ārste Inese Vectirāne. Nometnē, kuras programma ir darīt pasaulei labu, šovasar atpūtās un turpināja iesākto ārstēšanos bērni (vecumā no 7 līdz 17 gadiem ar dažādām onkoloģiskām saslimšanām) no desmit pasaules valstīm — Amerikas, Anglijas, Itālijas, Vācijas, Polijas, Venecuēlas, Bahamām, Krievijas un Latvijas.

Lai gan nometne darbojas jau astoņpadsmit gadus, par starptautisku tā kļuvusi pirms sešiem gadiem. Mūsu valsts bērni tajā piedalījās trešo rezi. Nometne ir sabiedriska organizācija, kuru nefinansē valdība, bet galvenokārt individuāli ziedotāji. Ik vasaru nometnē ārstējas bērni ar onkoloģiskām saslimšanām, bet gada pārējos mēnešus — pēc smagiem apdegumiem, ar dažādām psiholoģiskas dabas problēmām, bērni, kas cietuši no vardarbības. Vasaras mēnešos nometnē uzturas vairāk par divarpus tūkstošiem bērnu un brīvprātīgu palīgu.

Nometnes dibinātājs un vadītājs Garijs Merviss saka: “Šī ir īpaša nometne īpašiem bērniem.” Pirms piecpadsmit gadiem viņa paša meita Tedija mirusi ar smadzeņu audzēju. “Jau astoņpadsmit gadu šī nometne ir daļa no manas dzīves,” saka Garijs Merviss. “Kad es bērnus ieraudzīju pirmo reizi, viņi bija ilgstošas slimības, sāpju un neticības izmocīti. Nometnē viņi iemācījās baudīt dzīvi, priecāties par dabu. Mēs palīdzam bērniem gūt pozitīvas emocijas. Pēc tam visu gadu, līdz nākamai tikšanās reizei, saņemam no viņiem vēstules un jūtam viņu sirdspukstus.”

Viena bērna divu nedēļu uzturēšanās šajā nometnē izmaksā 393 dolārus, ko ar atbalstītāju palīdzību sedz nometne. Latvijas bērniem izmantot uzaicinājumu piedalīties nometnē īstenot palīdzēja un ceļa izdevumus sedza arī atbalstītāji.

Kā pastāstīja ārste Inese Vectirāne, šovasar kā psihoterapeiti nometnē darbojušies arī vairāki suņi. Rotaļājoties ar viņiem, glāstot viņus, bērni gūst pozitīvas emocijas. Bērnus priecējusi arī nometnes īpašā aura, dažādas ekskursijas, Niagaras ūdenskrituma apskate, sporta nodarbības un peldēšanās baseinā. Pirms atgriešanās Latvijā bērni vēl nedēļu pavadījuši Ročesterā dzīvojošo latviešu ģimenēs.

Latvijā pašlaik ik 62 ar leikēmiju slimi bērni. Viņiem visiem ir ļoti nepieciešamas zāles. Un labi būtu, ja sponsoru rastos vairāk un savu naudu viņi dotu ne vien braucieniem uz šādām vasaras nometnēm, bet zāļu un medicīnas aparatūras iegādei, kas LMA Bērnu slimnīcai lieti noderētu ar leikēmiju slimo bērnu ārstēšanā.

Armīda Priedīte,

“LV” nozares redaktore

Jānis Komisārs, Natālija Prošina (1.rindā), Zane Zālīte, Mārtiņa fonda prezidente ārste Inese Vectirāne, Sandis Rešķis

Tērvetes pilskalnu goda dienā

Tērvete. Šis vārds rod atbalsi katrā latvietī. Līdzenajai Zemgalei neparasts apvidus ar pakalniem, gravām, upes līkumiem, dižu priežu silu. Vēsturiska vieta, kur dzīvojuši senie zemgaļi, kas no latviešu ciltīm visilgāk un varonīgāk cīnījušies pret iebrucējiem. Rietumzemgales senā galvaspilsēta. “Varbūt visskaistākā vieta Latvijā,” — tā ar lepnumu un mazliet piesardzīgi teica Tērvetes pagasta vecākais Edvīns Upītis, 6.septembrī atklājot svētkus “Skan Tērvete”. To galvenais notikums bija triju Tērvetes seno pilskalnu jauno informācijas zīmju atklāšana.

Šīs informācijas jeb piemiņas zīmes ir skaistas un pamatīgas. Zemē ieraktajiem priežu stabiem piestiprināts garš, biezs dēlis ar pilskalna nosaukumu, ziņām par to un ar zīmējumu, kas atveido kādu varbūt šeit risinājušos vēsturisku notikumu. Mākslinieka Andra Doņa ieceri vērienīgi un precīzi realizējis galdnieks Gunārs Švītiņš. Izdotas arī informācijas lapas par visiem trim pilskalniem.

Vislabāk pazīstamais, šķiet, ir Tērvetes pilskalns, ko sauc arī par Cukurkalnu. Tas paceļas 19 metru augstumā virs apkārtnes. Klāt nāk vēl 8 metrus augsts valnis. Šis pilskalns bijis apdzīvots vairāk nekā 1000 gadu. Kultūrslāņa biezums sasniedz divus līdz septiņus metrus. Te bijušas divas priekšpilis un izveidojusies senpilsēta gandrīz 10 hektāru platībā. Te XIII gadsimtā zemgaļi cīnījušies Viestarta un Nameiša vadībā.

Klosterkalns paceļas 22 metrus virs Tērvetes upes līmeņa. Kopš pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras te dzīvojušas pirmbaltu ciltis. Taču, kā liecina nepilnu pusmetru biezais kultūras slānis, pilskalns bijis apdzīvots samērā īsu laiku. Nostāsti vēstī, ka te bijis sieviešu klosteris. Arheologu pētījumi gan to neapstiprina. Pirms Pirmā pasaules kara kalna galā atradies sargtornis. Tas varbūt tiks atjaunots.

Trešo sauc par Svēto jeb Zviedru kalnu. XIII gadsimtā uzceltā Svētā kalna pils bijusi krustnešu atbalsta bāze Tērvetes un tās apkārtnes pakļaušanai. Zemgaļi un žemaiši 11 dienas centušies pili ieņemt. Kad tas nav izdevies, nodedzinājuši savu Tērvetes pili un atkāpušies uz Lietuvu. Svētā kalna pili vācieši paši nojaukuši, jo bija jau uzcelta viņu Kalnamuižas pils. To no Svētā kalna 1701.gadā apšaudījis un sagrāvis Zviedrijas karaļa Kārļa XII karaspēks. Tā cēlies Zviedru kalna nosaukums.

Ar pamatīgi veidotajām, stabilajām piemiņas zīmēm Tērvetes pilskalni kļūs labāk pazīstami, ar tiem saistītās vēstures lappuses — dzīvākas. Bet sākums gan šīm zīmēm un svētkiem, gan citiem labiem darbiem un iecerēm saistās ar Tērvetes attīstības fonda nodibināšanu. Tas veidojies un audzis jau ilgāku laiku, bet kā sabiedriska organizācija tika oficiāli reģistrēts šā gada maijā. To rosināja Latvijas Kultūras fonda novadu programmu konkursā iegūtā atzinība un 400 latu lielā prēmija, kas bija paredzēta pilskalnu zīmju izveidei. Protams, ar to nepietika. Fonda vadītājs jurists Ivars Niedre, Kurzemes novada rehabilitācijas centra vadītājs Miķelis Gediņš, “Sprīdīšu” saimnieks Jānis Rapa, Grāmatnieku muzeja vadītāja Aija Štosa, uzņēmēja Inese Bula, menedžeris Vilnis Buls un citi fonda aktīvisti čakli strādāja paši un aicināja citus talkā — ar darbu vai ziedojumiem.

Mērķi ir lieli — novada kultūrvides atjaunošana un kopšana, tūrisma attīstība. Atbalsts gūts no rehabilitācijas centra, no pašvaldības, Jelgavas un Dobeles tipogrāfijām, akciju sabiedrības “Dobele”, paju sabiedrības “Tērvete”, SIA “Gamma” un vairākām zemnieku saimniecībām.

Pirms svētkiem atjaunots Lielmātes tilts, ierīkotas kāpnes Svētajā kalnā un daudz padarīts pilskalnu attīrīšanā no krūmiem un nevietā izaugušiem kokiem.

Tērvete ir slavena ar Annas Brigaderes dzimto māju un ar “Sprīdīšiem”, kur rakstniece dzīvojusi no 1922. līdz 1933.gadam. No Tērvetes nākusi gleznotāja Biruta Baumane un citi visā Latvijā pazīstami ļaudis.

Milzu darbu Dabas parka veidošanā un uzturēšanā padarījis mežkopis Miķelis Kļaviņš. Kopš viņa aiziešanas viņsaulē 1975.gadā darbu turpinājuši Dobeles virsmežniecības Tērvetes mežniecības ļaudis un visvairāk mežzinis, tagad SIA “Senatne” vadītājs, Visvaldis Banziņš.

Pārmaiņu laiki radījuši arī savas grūtības. Jārisina sarežģījumi zemes īpašnieku un objektu lietotāju starpā. Zagļi un huligāni papostījuši Krišjāņa Kugras veidotās skulptūras. Aizauguši pilskalni un citas vietas.

Vērā ņemama atdzimšana sākās pērn, kad rudenī pie “Sprīdīšiem” atklāja Annas Brigaderes tēlniecisku atveidu.

6.septembris bija svētku diena visām paaudzēm. Cukurkalnā, kur senie zemgaļi tik drosmīgi stājās pretī Zobenbrāļu ordeņa karotājiem, atkal notika cīniņš — savu māku rādīja vēstures restaurācijas kluba “Livonija” puiši. Pļavā uzceltajā pagaidu estrādē dziedāja Tērvetes, Auru, Dobeles un Jelgavas bērnu ansambļi, koncertu sniedza Ieva Akurātere, Valdis Attāls un Haralds Sīmanis. Klausītāju bija daudz. Kādi divi simti ziedoja savu artavu Tērvetes nākotnei.

Tērvetes attīstības fondam ir iecere šādus svētkus turpmāk rīkot vismaz reizi gadā, septembra pirmajā sestdienā. Katrā reizē domāts atklāt kādu jaunu objektu vai sakoptu stūrīti pašiem un viesiem par prieku. Kā teica skolotāja Inese Roze, staltāki un skaistāki top senie pilskalni un līdzi tiem augšup tiecas visa Tērvete.

Jānis Rozenieks —

“Latvijas Vēstnesim”