MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas

Republikā

Lietuvas

Republikā

Nodokļu

nemaksātāji zem lielās lupas

Jaunas administratīvās

instances sākumu meklējot

Jau 1.septembrī divu resoru vadītāji, finansu ministrs Marts Opmans un iekšlietu ministrs Roberts Lepiksons, parakstīja protokolu par nodokļu nemaksātāju izmeklēšanas grupas izveidošanu, ko R.Lepiksons nodēvēja par sākumu nodokļu policijai. Šī grupa izveidota, lai organizētu un efektīvi cīnītos pret nodokļu nemaksātājiem. Divu dienestu speciālistu spēku apvienošana dos iespēju vienlaikus nodarboties gan ar nodokļu nemaksātāju “aprēķiniem”, gan ar kriminālajām problēmām, paātrinās nodokļu nemaksātāju atklāšanu.

Pēc Finansu ministrijas vērtējuma, nodokļu nemaksātāji pēdējo divu gadu laikā ir cieši savijušies ar kriminālo (noziedzīgo) pasauli, un precīzi šīs darbības izplatība nav zināma. “Mēs varam tikai izteikt aptuvenus minējumus par nodokļu nemaksātāju apmēriem,” tā bildis Nodokļu dienesta ģenerāldirektors Kalevs Jervelills. Viņš norādīja, ka nodokļu nemaksāšana saistīta ar izvairīšanos no apgrozījuma nodokļa maksāšanas. Pēc M.Opmana vērtējuma, nodokļu nemaksāšanas summa ir 0,5 — 3,5 miljardi kronu gadā.

Jaunizveidotā grupa sākotnēji nodarbosies ar jaunākiem nodokļu nemaksāšanas gadījumiem, jo ar tādiem ir lielāka iespēja tikt galā.

Nodokļu nemaksātāju pētīšanas grupas locekļi atbrīvoti no visiem citiem dienesta pienākumiem. Pašlaik netiek atklāts grupas sastāvs, ir norādīts, ka tajā strādā vairāk ekonomisko policistu nekā nodokļu speciālistu, bet grupu vada nodokļu speciālists.

R.Lepiksons šo slepenību pamatojis ar darba bīstamību. Pieliksim šeit līdzās kaut vai tos datus, cik Krievijā šajā sakarā nogalināts dažādu darbinieku.

R.Lepiksons teica, ka ekonomikas policijai līdz šim ir maza pieredze, lai pētītu visu, kas saistās ar nodokļu nemaksāšanu un nelikumīgiem darījumiem ar vērtspapīriem.

“Vairākas lietas ir palikušas līdz galam nenovestas, jo policistiem trūkst vajadzīgās kvalifikācijas,” izteicies Roberts Lepiksons. R.Lepiksons nenoliedza iespēju, ka turpmāk ekonomiskā policija varētu sākt vākt materiālus arī par vērtspapīru biržā veiktajiem nelikumīgajiem darījumiem.

Pēc R.Opmana vārdiem, valdības akcīzes un apgrozības nodokļa maksas izvairīšanās pētīšanas grupas darbības rezultātā pēdējā pusotra gada laikā nodokļu nemaksātāju skaits ir samazinājies. R.Opmans teica: “Salīdzinājumā ar iepriekšējo pavasari dabūjām trīs reizes vairāk motordegvielas akcīzes nodokļa un divas reizes vairāk alkohola akcīzes nodokļa, piebilstot, ka negribas ticēt, ka cilvēki gada laikā ir sākuši dzert divreiz vairāk...”

Pēc ekspertu vērtējuma, nelegālo preču īpatsvars ir samazinājies. Arī tabakas ražotāji atzinuši, ka Igaunijā nelegālās tabakas īpatsvars ir mazāks nekā Zviedrijā.

Nodokļu nemaksātāji parasti ir rēķinu, muitas deklarāciju un citu nodokļu un maksājumu dokumentācijas viltotāji, datu sagrozītāji un izkropļotāji.

Lielākā daļa apgrozījuma nodokļa nemaksāšanas faktu ir saistīta ar neatgriezeniskām sekām, jo apgrozījuma nodoklis ir valsts budžeta lielākā daļa. Joprojām ir sarežģījumi ar alkohola akcīzi, kaut gan šajā ziņā situācija ievērojami uzlabojusies.

Līdzšinējais darbs bija veidots tā, ka nodokļu nemaksātājus varēja sodīt tikai administratīvā kārtā. Bet, ja darīšana bija ar kriminālsodāmību, tad izmeklēšanu varēja uzsākt, tikai iesniedzot attiecīgu pieprasījumu ekonomikas policijai. Tagad talkā nāks arī nodokļu policija. Cerams, tā atrisinās daudzas būtiskas problēmas.

Iekšlietu ministrs Roberts Lepiksons (pa kreisi) un finansu ministrs Marts Opmans, pārrunājot sadarbības protokola sadaļas. “LV” arhīva foto

“Bezmaksas izglītība nemēdz būt"

Populāru politiķu ieteikumi

un “alkatīgās” augstskolas

Pēdējā laikā Igaunijas presē aizvien biežāk par politiskās cīņas ieroci kļūst izglītība, jo tās nākotne skar gandrīz ikvienu vēlētāju. Par to rakstā “Bezmaksas izglītības nemēdz būt” savās pārdomās dalās Tartu universitātes profesors Toivo Maimets.

Nav šaubu, ka politiķu izteikumi par izglītību nonāk īstajās galvās. Ir pietiekami kārdinoši parādīt sevi kā labu politiķi, kas cīnās pret alkatīgajām augstskolām. Tiesa, eļļu ugunī ielej arī augstskolu pārstāvji. Ar tādu pašu pašpārliecinātību kā daži politiķi. Pauls Tammerts no Tallinas Tehnikas augstskolas apgalvo, ka “bezmaksas izglītība ir izglītība bez vērtības”.

Uzdrošinos apgalvot, ka šādi apgalvojumi ne par naga melnumu nepalīdz labāk izprast problēmas būtību. Bezmaksas izglītības nemēdz būt. Lai veiktu mācību darbu, nepieciešams apkopt, apkurināt telpas, pirkt mācību līdzekļus, maksāt mācību spēkiem algu. Tas viss maksā, turklāt ar katru gadu vairāk. Visas problēmas būtība: kādā veidā sabiedrība to var samaksāt? Un vai tā vispār grib to darīt?

Ar Tartu universitātes rīcībā esošiem līdzekļiem iespējams studentu izglītošanai izlietot 5–6 reizes mazāk līdzekļu nekā kaimiņvalstu augstskolās — Somijā, Zviedrijā u.c. Ja labu izglītību varētu iegūt ar mazākiem līdzekļiem, tad, protams, ar naudu nešķērdētu arī ne Somija, ne Zviedrija. Maza nauda izglītības sistēmā, bez šaubām, rada arī vāju izglītību. Kurš gan no mums gribētu iet pie ārsta, kam kvalifikācija ir 5–6 reizes sliktāka nekā ārstam Somijā un Zviedrijā? Vai arī uzticēt bērnus tādam skolotājam?

Pašlaik situācija tik traka vēl nav. Lielākajā daļā Tartu universitātes specialitāšu tiek sniegta izglītība, par kuras kvalitāti nevajadzētu sarkt nevienā valstī. Šāda finansēšana — par mazu naudu laba izglītība — tiek maksāta ar brūkošām ēkām un mācību spēku zemajām algām. Ēkas kādā brīdī sabruks, un cilvēki nespēs turēties pretī. Sabiedrības vienaldzībai kaut vai mazākumam ir iespēja sūtīt savus bērnus pilnvērtīgās Anglijas vai Vācijas skolās. Igaunijas nodokļu maksātāji ir spiesti spēlēt spēli, kurā mācību spēki, tāpat kā mācāmie un sabiedrība, it kā maksā viņiem algu, bet augstskolās iegūtā diploma vērtība ir minimāla.

Nesenie valsts eksāmeni Igaunijas skolās atklāja sabiedrībai to, ko augstskolu uzņemšanas komisijas sen zināja. Igaunijā ir tikai daži desmiti skolu, kas sniedz skolēniem tādu izglītību, lai viņi varētu iestāties augstskolās. Pārējos gadījumos ir darīšana ar salīgtu spēli, kurā skolotāji par smieklīgi mazu algu sniedz nīkulīgu izglītību, ar kuru bērnu vecāki un darbadevēji klusējoši samierinās.

Visai Igaunijas valsts izglītības sistēmai, tai skaitā arī augstākajai, steidzīgi nepieciešamas lielākas investīcijas. Izmaiņām nepieciešams miljoniem kronu. Paturot prātā Igaunijas nākotni, nenoliedzot valsts aizsardzības, lauksaimniecības un citu nozaru eksistenci, nāksies skaidri pateikt, ka nākamajā gadā paredzētais par 9–10 procentiem lielākais finansējums augstākajai izglītībai neapšaubāmi ved mūs pie kraha. Tādas izredzes veidos Igauniju kā mazizglītotu ļaužu kopumu, kuru lielākai daļai nav nekādu sakaru ar attīstītām valstīm.

Tartu universitāte no savas puses ir mēģinājusi palielināt ienākumus uz privātā sektora rēķina, rīkojot maksas kursus, noslēdzot zinātnisko darbu izpildīšanas un konsultāciju sniegšanas līgumus ar uzņēmējiem. Tā rezultātā iepriekšējā gadā valsts daļa Tartu universitātes finansēšanā bija tikai 76 procenti, šajā gadā pašu peļņa palielināsies vēl vairāk. Visi nopelnītie līdzekļi tiek tērēti tam, lai pildītu Augstskolu likumā paredzēto. Kamēr valdība jau divus ar pusi gadus nav spējusi atbilstoši likumam atdot Tartu universitātei tās nekustamos īpašumus, mūsu iespējas augstākās izglītības attīstībā ir ierobežotas. Atsevišķas valdības ir nākušas un gājušas, bet likums vienalga nav izpildīts.

Līdztekus finansēšanas palielināšanai nepieciešama arī Igaunijas izglītības sistēmas pārkārtošana. Pašlaik Igaunijā ir 36 augstskolas. Daļa no tām gan ir tā sauktās “kaķu skolas”, kur ne īpaši kvalitatīvās maksas izglītības iegūšana vairāk ir studējošo vaļasprieks. Šādu pusizglītoto rašanās kļūst par problēmu visai sabiedrībai. Lielākā daļa augstskolu līdz šim dzīvo uz valsts budžeta rēķina. Daudzu šo skolu vājo kvalitāti ir atzinusi pat Izglītības ministrija.

Vai mācību maksas ieviešana vai neieviešana valstī ir tikai augstskolu problēma? Kad Igaunijā notiek laba līmeņa simfoniskais koncerts ar pasaulslavenu orķestri Nēmes Jervi vadībā, tad rīkotājiem nerūp, kur koncerta apmeklētāji dabūs naudu, lai nopirktu biļeti. Noteikti koncerta rīkotāji vēlētos, lai labo dzīvi baudītu pēc iespējas vairāk — gan augstie biznesmeņi, gan pensionāri. Bet arī viņiem jāmaksā gan par labo mūziku, gan par skaistās koncertzāles uzturēšanu. Tādēļ biļetes cena ir tik augsta.

Tā nav augstskolas problēma, kādā veidā sabiedrība lemj par mācību darba finansēšanu. Par to jāvienojas politiķiem, tas ir viņu līdz šim nepadarītais darbs. Par vakardienas cenām nevar dot rītdienas kvalitātes izglītību.

Vai pārdalīt esošo valsts budžetu? Varbūt paaugstināt nodokļu nastu? Bet varbūt katram cilvēkam par sevis izglītošanu ir jāsamaksā pašam? Šie jautājumi ir jāizlemj parlamentam. Pastāvēs tā valdība, kas par savu prioritāti noteiks ilglaicīgas izglītības stratēģijas izstrādāšanu un īstenošanu dzīvē.

Ja vista dēj zelta olas, par tās kaušanu neprāto

Ignalinas

atomelektrostacija

saimnieciskā skatījumā

Černobiļas dvīņumāsu Ignalinā, nepilnus 30 kilometrus no Daugavpils, sāka būvēt 1978. gadā, bet pirmais reaktors bija gatavs darbam 1984. gadā. Atomelektrostacijā (AES) pavisam ir četri kodolreaktori, projektētā jauda — 6 GW. Par Ignalinas spēkrades vietu un lomu valsts energosaimniecībā un nākotnes izredzēm raksta avīze “Lietuvos aidas”.

Lietuva tiek daudzināta ne vien ar saviem basketbolistiem. Kā nācies pieredzēt, pat trešajā pasaulē Lietuvu pazīst ne tikai ar Vītautu Landsberģi, “kas sagrāva PSRS”, bet arī ar Ignalinas AES, kuras reaktori ir tādi paši kā Černobiļai, pasaulē visskaļāk sevi pieteikušajai atomspēkstacijai. Nevienā valstī atomstacijā saražotā elektrība kopējā elektroenerģijas klāstā neieņem tik lielu daļu kā Lietuvā. Un maz ir pasaulē valstu, kur elektrība ir lētāka nekā Lietuvā. Bet Lietuvā par Ignalinas AES gandrīz neviens neuzdrošinās līksmot. Biežāk pretēji: Ignalinas AES biedē, to piedāvā pēc iespējas drīzāk slēgt.

Ir ne mazums ļaužu, kas no visas sirds rūpējas par Lietuvas nākotni. Bet netrūkst arī tādu, kuri Ignalinas AES biedu izmanto citiem mērķiem. Ir cilvēki, kam bailes no Ignalinas AES noder gluži kā slaucama govs. Dažiem Lietuvā, bet vairumam ārzemēs. No ārvalstu presē iespiestā rodas iespaids, ka nākamā bīstamākā pēc Černobiļas ir Ignalinas AES, kaut gan tādas pašas atomelektrostacijas ir vairākas. Un Krievijas atomstacijas nebūt nav drošākas par Ignalinas AES, taču rietumvalstu sabiedrību ar tām nebiedē. Kaut vai Sosnovijbora ir tuvāk Rietumiem (krietni tuvāk Helsinkiem un gandrīz tikpat tuvu Stokholmai kā Ignalina). Tāda ērmota viedokļa cēloņsakarības var izprast: Ignalinas AES drošības uzlabošana ir atslēga, lai piekļūtu pie naudas gandrīz vai jebkurā fondā. Dažam būtu gandrīz vienādi slikti, ja, piemēram, Lietuvas valdība pasludinātu, ka Ignalinas AES ir droša vai arī ka tā tiek slēgta. Savukārt citam šāds spriedums būtu nelietderīgs. Tā dažādu nozaru un aprindu speciālisti tiek pie krietnas peļņas āderes, kas nenāk no Lietuvas budžeta. Viņi ir daudz izdarījuši un dara, lai Ignalinas AES būtu drošāka. Un uz viņiem nedrīkst ļoti dusmoties, ka šo un to negrib izdibināt un noskaidrot līdz galam.

Pateicoties Ignalinas AES, elektrība Lietuvā ir gana lēta. Tas nav pa prātam grupai sīko uzņēmēju gan Lietuvā, gan ārzemēs. Ja Ignalinas AES tiktu slēgta, elektrība padārdzinātos. Un rastos labvēlīgi nosacījumi tirgot dārgas, bet iedarbīgas ārzemju elektroierīces, celt vēja vai saules spēkstacijas, ieviest enerģijas taupīšanas līdzekļus. Vairumu uzņēmēju Ignalinas AES nebiedē, bet tās ražotā elektrība ir lēta un tas ir kavēklis viņu uzņēmējdarbības attīstībai. Šo uzņēmumu uzplaukumā ieinteresētās personas ir arī kaut kādi mūsu speciālisti, zinātnieki, kam tagad pietrūkst līdzekļu viņu nozarei.

Sliktāk ir ar pasaules varenajiem, kam pieder milzu nauda. Ignalinas AES slēgšana var radīt krietnas peļņas iespējas. Ja slēgsim Ignalinas AES, elektrības ražotājiem nāksies pirkt daudz vairāk gāzes vai mazuta. Vai arī būvēt jaunu, drošu un dārgu spēkradi, visticamāk — atomelektrostaciju. Pirmajā gadījumā daudz vairāk būs jāmaksā Austrumiem, otrajā — Rietumiem, katru gadu vairākus simtus miljonu.

Kad sabruka Padomju Savienība, varenajiem radās doma slēgt padomju atomelektrostacijas: ja jau notika sprādziens Černobiļas AES, var uzsprāgt arī citas. Saprotams, ir skaisti rūpēties par cilvēces nākotni, bet kālab tie “labdari” klusēja, kad šīs “nedrošās” atomstacijas tika būvētas? Reti kāds ticēs (izlūkošana taču strādāja), ka varenie nezināja, kādas bija atomstacijas, kas tika celtas bijušajā PSRS. Diezin kāpēc Rietumos reti kāds (izņemot ASV) uztraucās, ka Armēnijā seismiski aktīvajā reģionā vēl 1995. gadā tika palaists Armēnijas (Medsamoras) AES otrais reaktors, kura celtniecība bija apturēta 1989. gadā.

1996. gadā starptautiskā konferencē Budapeštā Enerģētikas un nacionālās drošības stratēģijas un starptautiskā studiju centra direktors no Vašingtonas Roberts E. Ebels ziņojumā par bijušās PSRS atomspēkstacijām izteica viedokli, ka nebūtu prāta darbs tiekties slēgt Ignalinas AES, kas dod gandrīz 90 procentus no Lietuvā saražotās elektrības. Viņš atzīmēja: Rietumos aizvien vairāk saprot, ka iepriekšējā politika — saistīt Ignalinas AES slēgšanu ar finansiālā atbalsta nesniegšanu un tādējādi neuzlabojot tās drošību — bija netaisna. Pareizi rīkojās skandināvi, ar savu palīdzību sekmējot Ignalinas AES drošību.

Tāds ir ASV augsta ranga speciālista viedoklis. Žēl, bet Lietuvas valdības durvis vēl aizvien virina starptautisku finansu institūciju klerki, atbalstīdami pāris Lietuvas vīreļu , kas visas valsts vārdā pieņēmuši lēmumu nemodernizēt Ignalinas AES tehnoloģiju (līdz ar to samazinot spēkstacijas darba laiku no 40 — 50 gadiem uz 15 — 20 gadiem). Viņi mūs biedē, ka zaudēsim aizdevumus daudzu miljonu dolāru vērtībā, ja neslēgsim Ignalinas AES. Lai Ignalinas AES būtu droša, nepieciešams daudz uzlabojumu, izmaiņu, jo citādi draud briesmas. Tostarp tas netiek pieprasīts no Krievijas atomspēkstacijām, kas nebūt nav labākas, tās Rietumus nebiedē, tāpēc ka Krievija tādās sarunās neielaižas. Lietuva ir maza valsts, tai ir atomspēkstacija, to var baidīt un izstrādāt noteikumus bagātajiem, lai tos padarītu vēl bagātākus.

Pieņemsim, Lietuvas valdība piekritīs slēgt Ignalinas AES, saņems aizdevumu, taču bailes no atomstacijas nebūs daudz mazākas (tikai to, kas bīstas, būs mazāk), jo visi radioaktīvie materiāli paliks Lietuvā.

Tātad — ja Ignalinas AES slēgs, mazliet lielāka drošība tomēr būs. Turklāt, kā liecina Lietuvas enerģētikas institūta aprēķini, pēc Ignalinas AES priekšlaikus slēgšanas, nemodernizējot tehnoloģiju, Lietuvas izdevumi elektroenerģijas ražošanai atkarībā no tā, kā veidosies apstākļi, palielināsies no 9,7 līdz 37,8 miljardiem litu 2015. gadā (1994. gada cenās), bet laika posmā līdz 2020. gadam bez Ignalinas AES izdevumi var sasniegt 80 miljardus litu. Te jāatceras, ka 1996. gadā Lietuvas iekšzemes kopprodukta vērtība bija apmēram 30 miljardi litu. Tātad pārdesmit miljonu kredīta dēļ (ko vajadzēs atdot) tagad piedāvājam rēķināties ar miljardus lieliem zaudējumiem, kurus nākotnē nāksies segt mūsdienu jaunatnei. Vai ir vērts?

Ignalinas AES ir mūsu rūpju bērns, bet vienlaikus arī bagātība. Žēl, ja to lietderīgi neizmantojam. Viens no cēloņiem — tās nākotne nav skaidra. Tālab vajag pašiem izšķirties, jo daudzo svešinieku padomi skaidrību neradīs. Stratēģisko spriedumu par Ignalinas AES nākotni vajadzētu izlemt Seimam vai pat visas tautas referendumam, nevis kaut kādam ierēdnim.

Kā rāda Zviedrijas pieredze, pieņemts lēmums ir tikai puse no darba. Zviedrijas parlaments pēc 1980. gada referenduma nolēma līdz 2010. gadam slēgt visas savas atomspēkstacijas, bet pagaidām nezin kālab nesteidz to darīt. Pašreizējā Zviedrijas valdība paziņoja, ka nākamgad tiks slēgts pirmais reaktors kādā no AES, taču pēdējā reaktora slēgšanas termiņu jau vairs neminēja, jo atteikšanās no atomenerģijas izmantošanas ir dārga un riskanta. Starp citu, slēdzamās AES īpašnieks ir sabiedrība “Sydkraft”, kuras akcionāri ir ārzemju uzņēmēji, kas nav apmierināti ar valdības lēmumu, jo viņiem izdevīgāk ir saņemt peļņu no darbīgas atomspēkstacijas nekā apmierināties ar kompensāciju. Ārzemju prese ziņo, ka 25 gadus nokalpojušās Oskarshamna–1 atomelektrostacijas modernizācijas konkursā uzvarēja “Siemens”, apsolot par 60 miljoniem dolāru paildzināt AES mūžu vēl par 25 gadiem, kaut gan jau 2010. gadā Zviedrijā vairs nevajadzētu būt nevienai atomelektrostacijai.

Lietuvai izlemt par Ignalinas AES slēgšanu ir grūtāk nekā Zviedrijai, lai gan gribēšanas netrūkst, jo Ignalinas īpatsvars valsts tautsaimniecībā ir nesalīdzināmi lielāks nekā vienas atomstacijas slēgšana Zviedrijā. Bēdīgi, ja to izdarīsim steigā, bet Lietuvas enerģētikas pārvaldes struktūrā ir vajadzīgas pārmaiņas.

Tagad Ignalinas AES ir valsts īpašums, tomēr tai ir maz iespēju saviem spēkiem ko praktiski paveikt — gan tehnoloģiski, gan saimnieciski AES ir atkarīga no AB “Lietuvos energija”. Otra puse — arī AB “Lietuvos energija” darbībā daudz ko nosaka Ignalinas AES darbs. Tālab daudz problēmu varētu atrisināt, ja Ignalinas AES kļūtu par AB “Lietuvos energija” apakšnodaļu. Bet vēl labāk būtu, ja visas Lietuvas elektrostacijas izveidotu kopīgu elektrības ražošanas uzņēmumu. Tas atbilstu arī Eiropas Savienības prasībām — atdalīt elektrības ražošanu no strāvas tirgošanas un sadales.

Šāds ieteikums laikā, kad izraudzīts virziens uz decentralizāciju, dažam var šķist neizprotams. Decentralizēt vajag tur, kur tas ekonomiski atmaksājas. Jo attīstīto valstu enerģētikas sistēmās valda lielās enerģētikas sabiedrības, kas ir krietni lielākas nekā iespējamā Lietuvas apvienība. Tas nav ērtuma, bet tautsaimnieciskās efektivitātes dēļ.

Ja Lietuvā visas elektrostacijas apvienotu vienā uzņēmumā, viegli būtu aplēst, cik maksā elektrības ražošana, un būtu skaidrs, kā to palētināt. Lietuvas elektroenerģētikas efektivitāti nevar paaugstināt bez starpvalstu kooperācijas un visa reģiona starptautiskās integrācijas. Starptautiskajā elektrības tirgū Lietuvai vienai pašai nav ko iesākt. Piemēram, tā pati Zviedrija nemēģina pārveidot lielāko savas valsts elektrības ražotāju — Vatenfalla sabiedrību, kuras elektrostacijām ir gandrīz trīs reizes lielākas jaudas nekā Lietuvas elektrostacijām un kura ražo pusi no Zviedrijas elektroenerģijas. Viens no cēloņiem — radīt priekšnoteikumus Vatenfalla sekmīgākai darbībai elektroenerģijas tirgū Eiropā. Šī paša nolūka dēļ savas divas enerģētikas sabiedrības plāno apvienot Beļģija.

Viens no Eiropas Savienības svarīgākajiem elektroenerģijas projektiem — izveidot Baltijas gredzenu, t. i., elektrotīklu ap Baltijas jūru. Baltijas gredzena elektroenerģijas tirgū Vatenfalls kļūtu par lielāko elektrības ražotāju — vairāk nekā desmitā daļa no Baltijas gredzena ietvaros iegūtās elektroenerģijas nāktu no Vatenfalla sabiedrības. Tātad Lietuvai, izdarot reformas valsts elektroenerģētikā, arī vajadzētu domāt par nākotni. Bet nākotne ir ļoti atkarīga no mūsu sadarbības ar tuvākajiem kaimiņiem, vispirms — ar latviešiem un igauņiem. Ignalinas AES viņiem ir nozīmīga.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane

Tā tapa Ignalinas atomelektrostacija. 1980.gada fotouzņēmums no “LV” arhīva

Ignalinas spēkrades aprises šodien