starptautiskie dokumenti

Darba kārtība 2000

(Agenda 2000)

Paplašināšanās iespējas

Turpinājums.

Sākums “LV” nr.223., 224.,226/229

III. Paplašināšanas stratēģija

Sarunās tiks noteikti termiņi un noteikumi saskaņā ar kuriem ikviena no pretendentvalstīm pievienojas Savienībai. Tāpat kā agrāk, pamats pieņemšanai Savienībā būs Savienības acquis , kāda tā ir paplašināšanās laikā. Lai arī noteiktos pamatotos gadījumos var būt nepieciešami noteikta un saprātīga ilguma pārejas periodi, Savienības mērķis ir panākt acquis piemērošanu jaunajās dalībvalstīs to pievienošanās laikā.

Tas nodrošinās tiesību un saistību līdzsvaru. Jaunajām dalībniecēm pievienojoties jāuzņemas pamatsaistības, citādi to tiesības pilnībā piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā var tikt apšaubītas. Savienībai nevajadzētu paredzēt jebkura veida otršķirīgu dalību vai izņēmumus. Tādēļ ļoti svarīga ir visu pretendentvalstu laba sagatavotība līdzdalībai Savienībā. Faktiskais pievienošanās grafiks būs galvenokārt atkarīgs no progresa, ko atsevišķas valstis sasniegušas acquis pieņemšanā, ieviešanā un piemērošanā. Šim procesam ir jāturpinās un tas ir jāpaātrina paralēli pievienošanās sarunām.

Tādējādi sekmīgai paplašināšanās stratēģijai ir jāapvieno:

— sarunas, kas balstās uz principu, ka pievienošanās brīdī likumdošanas pakete jau tiks piemērota;

— pastiprinātu pirmspievienošanās stratēģiju visām pretendentvalstīm, kuras mērķis ir panākt, lai pirms kļūšanas par dalībvalsti tās pārņemtu pēc iespējas lielāku acquis daļu.

1. Sarunas par pievienošanos

Principi

Savienības nostājai attiecībā uz pretendentvalstīm, ar kurām uzsāktas sarunas, jābalstās uz šādiem principiem:

— jaunās dalībnieces iegūs dalības tiesības un saistības, balstoties uz acquis , kāda tā pastāvēs valstu pievienošanās laikā;

— tām ir jāpiemēro, jāievieš un jāpilda acquis jau pievienošanās brīdī; nekavējoties jāveic pasākumi, kas nepieciešami Vienotā tirgus paplašināšanai;

— sarunu gaitā pienācīgi pamatotos gadījumos var vienoties par pārejas pasākumiem, taču ne par atkāpšanos no noteikumiem; tiem jānodrošina jaunu dalībvalstu pakāpeniska integrācija Savienībā ierobežotā laika posmā;

— uzņemšanas sarunu laikā, balstoties uz Komisijas sniegtajiem ziņojumiem, tiks regulāri pārbaudīts pretendentvalstu progress acquis pieņemšanā un gatavošanās norise līdzdalībai Savienībā.

Sarunas sāksies ar sekundāras likumdošanas izskatīšanu, ko veiks Komisija un katra no pretendentvalstīm, ar kuru uzsāktas sarunas. Šajā sākumstadijā tiks noteiktas galvenās problēmas jomas turpmākām sarunām.

Pēdējo uzņemšanas sarunu laikā ar īpaši labi sagatavotām pretendentvalstīm grūtības radīja četru atsevišķu, taču paralēlu starpvaldību rakstura pievienošanās konferenču vadīšanā. Savienībai, gatavojoties nākamajām uzņemšanas sarunām, būs jāņem vērā ietverto jautājumu sarežģītība, pretendentvalstu gatavības pakāpe un vajadzība pēc vispārējas saskaņotības un pastiprināta pirmspievienošanās stratēģija.

Pārejas periodi

Savā starpposma ziņojumā par paplašināšanos Eiropas Padomei Madridē Komisija norādīja, ka pamats uzņemšanai Savienībā ir Savienības acquis , kāda tā pastāvēs tai laikā, taču vairākās jomās, tādās kā lauksaimniecība un personu brīva pārvietošanās, var būt nepieciešami pārejas pasākumi. Taču jebkuriem pārejas periodiem jābūt ierobežotiem apjoma un ilguma ziņā.

2. Pirmspievienošanās stratēģijas pastiprināšana

Pēc Dublinas Eiropas Padomes lūguma Komisija ierosina pastiprināt pirmspievienošanās stratēģiju visām Centrāleiropas un Austrumeiropas pretendentvalstīm, lai arī kādu stadiju tās būtu sasniegušas pārejas procesā. Tas, domājot par sarunām, ļaus novirzīt palīdzību katras pretendentvalsts konkrētām vajadzībām saskaņotā, visaptverošā veidā. Tādējādi Savienība spēs sniegt palīdzību atzinumos norādīto konkrēto problēmu atrisināšanā bez ilgiem pārejas periodiem, kas apdraudētu acquis un Savienības ekonomisko un sociālo saliedētību kopumā.

Zemāk aprakstītajai pastiprinātajai pirmspievienošanās stratēģijai ir divi galvenie mērķi. Pirmkārt, ietvert Savienības sniegtās palīdzības daudzveidīgās formas vienos ietvaros, Pievienošanās partnerībā, un sadarboties ar pretendentvalstīm šajos ietvaros, balstoties uz skaidri formulētu programmu gatavošanās norisei līdzdalībai Savienībā, ietverot pretendentvalstu saistības konkrētu prioritāšu sakarā un kalendāru to izpildei; otrkārt, iepazīstināt pretendentvalstis ar Savienības politiku (stratēģijām) un procedūrām, ļaujot tām piedalīties Kopienas programmā.

Esošā pirmspievienošanās stratēģija balstās uz Eiropas līgumiem, Balto grāmatu par Vienoto tirgu, strukturēto dialogu un Phare programmu.

Starp Savienību un pretendentvalstīm pastāvošo kontaktu intensitātes gaismā nākamajā pievienošanās procesa fāzē sarunu, Eiropas līgumu un Pievienošanās partnerības ietvaros pašreizējais strukturētais dialogs vairs nešķiet piemērots.

Vairums Savienībai un pretendentvalstīm svarīgu jautājumu, kas saistīti ar pievienošanos Savienībai, tiks izskatīti divpusējās apspriedēs. Gadījumā, ja rastos ar pievienošanos saistīti horizontāla rakstura jautājumi, kurus varētu ietilpināt daudzpusējos ietvaros, Prezidentūra un Komisija varētu šajā nolūkā veidot īpašu dialogu ar visām desmit Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Šāda pieeja ļautu dialogam ar minimālu formalitāti koncentrēties uz šiem jautājumiem.

Pirmspievienošanās palīdzība

Pirmspievienošanās palīdzība, kas, sākot ar 2000. gadu, tiks sniegta pretendentvalstīm no Centrāleiropas un Austrumeiropas līdztekus Phare atbalstam (1,5 miljardi ekiju gadā), sastāvēs no diviem elementiem:

— palīdzības lauksaimniecības attīstībai 500 miljonu ekiju apmērā gadā;

— strukturālas palīdzības 1 miljarda ekiju apmērā. Šī palīdzība tiktu galvenokārt virzīta uz pretendentvalstu tuvināšanu Kopienas infrastruktūras standartiem, it īpaši — un pēc analoģijas ar palīdzību, kas patlaban tiek sniegta no Saliedētības fonda — transporta un vides jomās. Tas arī ļautu iepazīstināt šīs valstis ar procedūrām strukturālo pasākumu veikšanai.

Pievienošanās partnerības

Jaunais Pievienošanās partnerības instruments būs galvenā pastiprinātās stratēģijas iezīme, un tas mobilizēs visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm sniegtās palīdzības formas vienotos ietvaros nacionālo programmu īstenošanai, lai tās sagatavotos līdzdalībai Savienībā.

Pievienošanās partnerības ietvertu:

precīzas pretendentvalstu saistības, it īpaši attiecībā uz demokrātiju, makroekonomisko stabilizāciju un kodoldrošību, kā arī nacionālo programmu Kopienas acquis pieņemšanu saskaņā ar konkrētu grafiku, koncentrējoties uz katrā atzinumā norādītajām prioritārajām jomām;

— visu Kopienai pieejamo resursu mobilizācija, lai sagatavotu pretendentvalstis uzņemšanai Savienībā. Tas vispirms un galvenokārt nozīmē Phare programmu, kā arī jebkuras jaunas palīdzības formas, kuras Kopiena varētu nodrošināt nākotnes finansu perspektīvu kontekstā. Pārējos resursus darbam pie standartiem un MVU attīstības varētu mobilizēt no starptautiskajām finansu institūcijām. Phare varētu izmantot kā katalizatoru finansēšanas operācijām kopā ar EIB, ERAB un Pasaules banku, ar kurām Komisijas noslēgtu ietvarlīgumus. Ņemot vērā milzīgās prasības, it īpaši vides (ekoloģijas) un transporta jomā, Komisija ierosina apmēram 70% no Phare līdzekļiem izmantot investīcijām.

Komisijai sadarbībā ar katru pretendentvalsti būtu jāizstrādā programma acquis pienemšanai. Noteiktajām prioritātēm sākumā būtu jāatbilst sektoriem, kas atzinumos minēti kā nepietiekami attīstīti. Darbam šo mērķu sasniegšanai tiks sastādīts indikatīvs grafiks. Palīdzības sniegšana — saskaņā ar ikgadējiem līgumiem par finansējumu, būs atkarīga no šo mērķu sasniegšanas un gūtajiem panākumiem. Tādējādi programmas īstenošana būtu atkarīga no stingriem “pievienošanās noteikumiem”, kas balstīti uz piemērotiem novērtējuma mehānismiem un nepārtrauktu dialogu ar Komisiju.

Komisija regulāri ziņotu Eiropas Padomei. Pirmais ziņojums tiks iesniegts 1998.gada beigās un pēc tam ik gadu. Par ziņojumu pamatu kalpos pretendentvalstu progress, ikvienā atsevišķā Pievienošanās partnerībā norādīto mērķu sasniegšanā. Kad tiks atzīts, ka pretendentvalsts ir izpildījusi nepieciešamos noteikumus, lai varētu sākt sarunas par pievienošanos, taču nav vēl to izdarījusi, Komisija iesniegs Padomei rekomendāciju, ka jāuzsāk sarunas par uzņemšanu Savienībā.

Katra Pievienošanās partnerība būs Komisijas lēmuma formā, un tā jāpieņem pēc konsultācijām ar attiecīgo pretendentvalstu un, ņemot vērā pārvaldes komiteju atzinumus, kas iesaistīti palīdzības administrēšanā, kas līdz šim sniegta no dažādiem avotiem.

Pievienošanās partnerību sagatavošana sāksies 1997.gada otrajā pusē.

Piedalīšanās Kopienas programmās un mehānismi acquis piemērošanai

Pretendentvalstīm pakāpeniski pieņemot acquis , gatavojoties līdzdalībai Savienībā, jādod iespēja piedalīties Kopienas programmās.

Tas ir noteiks Eiropas līgumos un neizraisa principiālas problēmas. Tā kā šīs programmas aptver lielāko daļu Kopienas stratēģiju izglītības, apmācības, zinātnes, kultūras, vides, MVU un Vienotā tirgus jomā, tās lieti noderēs sagatavošanās procesā uzņemšanai Savienībā, lai iepazīstinātu pretendentvalstis un to pilsoņus ar Savienības stratēģijām un darba metodēm.

Problēmu rada jautājums, kā panākt, lai šī līdzdalība būtu efektīva visās programmās. Atkarībā no katras valsts budžeta resursiem būs nepieciešams atļaut Phare programmai finansēt pretendentvalsts līdzdalību programmās, pārsniedzot 10% palīdzības robežu, kuru noteica Eiropas Padome Esenē.

Pakāpeniska Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu integrācija dažādās programmās ļaus to pārstāvjiem labāk iepazīt Kopienas likumdošanu un procedūras, kā arī izmantot dalībvalstu pieredzi tādās jomās kā valsts apgāde, uzturēšanās tiesības un pievienotās vērtības nodoklis. Taču tas nenozīmē, ka valstīm, kas vēl nav Savienības locekles, tiks dota lēmējvara.

Noteiktu Kopienas aģentūru vai institūciju iesaistīšana arī palīdzēs labāk sagatavot acquis pieņemšanu. Biežāki kontakti šo iestāžu ietvaros ļaus atrisināt noteiktas problēmas tehniskā līmenī. Speciāli pasākumi tiks veikti, lai iepazīstinātu pretendentvalstis ar tādām Kopienas aģentūrām kā Medikamentu novērtējuma un Vides aģentūra, Eiropas Statistikas birojs (Eurostat) un Veterinārais un Fitosanitārais birojs, kā arī sertifikācijas un standartizācijas iestādes.

IV. Kipra

1993.gada jūlijā Komisija sniedza labvēlīgu atzinumu par Kipras pieteikumu uzņemšanai Savienībā. Pēc tam Eiropas Padome vairākkārt, pēdējoreiz 1996.gada jūnijā, Florencē, apstiprināja, ka sarunas par Kipras uzņemšanu tiks uzsāktas sešus mēnešus pēc IGC noslēgšanas.

1. Ekonomiskā attīstība

Savā 1993.gada atzinumā Komisija norādīja uz Kipras Republikas augsto attīstības un ekonomiskās dinamikas līmeni. Tas vēl joprojām saglabājas ar pilnīgu nodarbinātību (2,5% liels bezdarba līmenis), mērenu inflāciju (3%) un valsts parādu 53% līmenī no MKP (nacionālā kopprodukta) 1996.gadā. Salas dienvidu daļai nevajadzētu saskarties ar nopietnām problēmām acquis pieņemšanā vai konkurences cīņā ES iekšienē. Taču ir nepieciešams vairāk tuvināt finansu sektora noteikumus un praksi Savienībā pieņemtajam un pastiprināt sadarbību un kontroli visās tieslietu un iekšlietu jomās.

Ziemeļkiprā tendences, kuras Komisija ievēroja 1993.gadā, nav mainījušās. Vidējais ienākums uz vienu iedzīvotāju ir apmēram 3600 ekiju gadā, kas ir viena trešdaļa no attiecīgā ienākuma salas dienvidu daļā. Ekonomika kļūst arvien atkarīgāka no valsts sektora, kas rezultātā nozīmē finansu līdzekļu pārvedumus no Turcijas. Neskatoties uz Kipras cilvēku un dabas resursiem, investīciju līmenis vēl joprojām ir zems.

2. Politiska atrisinājuma izredzes

1993.gada atzinumā norādīts, ka Kipras sadalījums vēl joprojām saglabājas. Kopš tā laika centieni, galvenokārt ar ANO sniegto atbalstu, panākt politisku atrisinājumu saskaņā ar dažādiem ANO priekšlikumiem, nav guvuši īpašus panākumus. 1997.gada pirmajā pusē ANO uzturēja intensīvus kontaktus ar abu kopienu līderiem, kas tagad ir noveduši pie sarunām, to starpā ANO pārraudzībā. Ir izredzes panākt progresu pirms Kipras prezidenta vēlēšanām, kas notiks 1998.gada februārī.

Atrisinājuma forma par divkopienu un divzonu federācijas izveidi ir labi noformulēta, un to atbalsta Savienība. Ir izpētīta virkne iespējamo konstitucionālo un teritoriālo modeļu tās īstenošanai, un reizēm ir bijis saskatāms iespējamās vienošanās sākums. Taču pagaidām abām pusēm nav bijis pietiekama stimula vienošanās panākšanai.

Savienība ir apņēmības pilna ietekmēt taisnīga un ilgstoša atrisinājuma panākšanu saskaņā ar attiecīgajām ANO rezolūcijām. Status quo (Pašreizējais stāvoklis), kas ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, apdraud salas, reģiona stabilitāti un var ietekmēt Eiropas drošību kopumā. Savienība nevar un arī nevēlas iejaukties institucionālajos risinājumos, par kuriem pusēm jāpanāk savstarpēja vienošanās. Taču tā ir gatava sniegt konsultācijas par šādu risinājumu atbilstību Savienības acquis . Izredzes tikt uzņemtiem Savienībā, kuras politiskās un ekonomiskās priekšrocības tagad sāk apzināties gan Kipras turki, gan Kipras grieķi, pašas par sevi var kļūt par tādu stimulu.

3. Attiecības ar Eiropas Savienību

Grafiks, kas pieņemts sarunu uzsākšanai ar Kipru par tās iestāšanos, nozīmē, ka sarunas varētu sākties pirms politiska atrisinājuma panākšanas. Savienība ir vienisprātis ar ANO ģenerālsekretāra izteikto viedokli, ka lēmums uzsākt sarunas jāuzskata ar pozitīvu sasniegumu, kas varētu stimulēt politiska atrisinājuma meklējumus.

Sarunas par pievienošanos noritētu vieglāk, ja puses panāktu pietiekamu progresu savos kontaktos šogad, ANO uzraudzībā, kas ļautu Kipras turku kopienas pārstāvjiem iesaistīties pievienošanās procesā. Vienošanās par politisku atrisinājumu ļautu ātrāk pabeigt sarunas. Ja pirms sarunu paredzētā sākuma netiek panākts progress atrisinājuma sasniegšanā, tās jāuzsāk ar Kipras Republikas valdību kā vienīgo starptautisko tiesību atzīto varas orgānu.

V. Eiropas konference

Paplašināšanās ir ilgtermiņa process, kas ietekmē visu Eiropu. Savienības dalīvbvalstis un visas tās Eiropas valstis, kas vēlas kļūt par Savienības dalībniecēm un kas noslēgušas ar to asociācijas līgumus, būtu jāsapulcina vienā forumā.

Eiropas Konference varētu sniegt iespēju konsultācijām par plašu jautājumu spektru, kas rodas Kopīgās ārpolitikas un Drošības politikas, kā arī Tieslietu un Iekšlietu jomā. Attiecībā uz KĀDP konference nodrošinātu ietvarus dialogam par visus interesējošām starptautiskām problēmām, tādām kā attiecības ar Krieviju, Ukrainu un pārējām NVS valstīm, un Eiropas drošību. Konference ļautu valstīm, kas tajā piedalītos, ciešāk iesaistīties kopīgu pasākumu, deklarāciju un demaršu sagatavošanā un īstenošanā. Tas palielinātu KĀDP ietvaros pieņemto lēmumu un veikto pasākumu vispārējo nozīmību un saliedētību.

Tieslietu un Iekšlietu jomā Savienību un pārējās konferences dalībnieces vieno kopīgas rūpes tādās jomās kā cīņa pret organizēto noziedzību, terorisms, korupcija, narkotiku kontrabanda, nelegālā ieroču tirdzniecība, naudas atmazgāšana un nelegālā imigrācija. Eiropas Konference veicinātu sadarbību starp nacionālajām varas iestādēm, tai skaitā policijas un tiesu ierēdņiem, kā arī sadarbību ar Eiropolu.

Konference rīkotu ikgadējas tikšanās valsts vai valdības galvu un Komisijas prezidenta līmenī, un nepieciešamības gadījumā — ministru līmenī.

VI. Attiecības ar Turciju

Turcijas atbilstība uzņemšanai ES, kas pirmoreiz tika atzīmēta 1964.gada Dakaras Asociācijas līgumā, tika atkārtoti minēta Komisijas 1989.gada atzinumā par Turcijas 1987.gada pieteikumu uzņemšanai Savienībā. 1997.gada 29.aprīlī ES — Turcijas Asociācijas padome vēlreiz apstiprināja Turcijas atbilstību un norādīja, ka Turciju vērtēs pēc tiem pašiem objektīviem standartiem un kritērijiem, kā pārējās pretendentvalstis.

Muitas ūnijas stāšanās spēkā 1995.gada 31.decembrī iezīmēja lielu soli uz priekšu attiecībās starp ES un Turciju. Muitas ūnija darbojas apmierinoši un nodrošina stabilu pamatu tālākai attiecību attīstībai starp ES un Turciju. Taču pagaidām politiskie apstākļi nav ļāvuši panākt finansu sadarbību un politisku dialogu, kas tika paredzēts, 1995.gada 5.martā pieņemot lēmumu par muitas ūniju.

Pēdējo desmit gadu laikā Turcijas ekonomika ir piedzīvojusi strauju izaugsmi. Pēc muitas ūnijas stāšanās spēkā ES, Turcijas tirdzniecības kopapjoms ir palielinājies no 22 miljardiem ekiju 1995.gadā līdz plānotajiem 27 miljardiem ekiju 1996.gadā (ar plānoto ES 9 miljardu ekiju lielu pārpalikumu). Muitas ūnija ir parādījusi Turcijas ekonomikas spēju tikt galā ar ražoto preču brīvās tirdzniecības konkurences problēmām, kā arī ar acquis tirdzniecības, konkurences un intelektuālā īpašuma komponentiem. Taču makroekonomiskā nestabilitāte vēl joprojām rada bažas. Pēdējās desmitgades laikā Turcija nav spējusi pārtraukt inflācijas, valsts budžeta deficīta un valūtas vērtības krišanās ciklu. Makroekonomiskās nestabilitātes strukturālie cēloņi jānovērš, piemēram, uzlabojot nodokļu iekasēšanas efektivitāti, pārstrukturējot un privatizējot valsts sektora uzņēmumus, veicot sociālās drošības sistēmas reformu un pārskatot valsts budžeta izdevumu daļu. Nepieciešams pielikt pūles, lai panāktu ekonomisko un sociālo saliedētību, modernizētu lauksaimniecību un vairāk koncentrētu uzmanību uz investīcijām infrastruktūrā un cilvēku kapitālā (resursos).

Politiskā ziņā Turcijā ir valdība un parlaments, kas izveidojušies daudzpartiju demokrātisku vēlēšanu rezultātā, kā arī administrācija, kas spēj izstrādāt un ieviest acquis atbilstošu likumdošanu. Neskatoties uz to, ka ir politiski atzīta nepieciešamība uzlabot likumdošanu un nesen izdarītas zināmas izmaiņas likumdošanā, Turcijas darbība indivīda tiesību un izteiksmes brīvības ievērošanā ievērojami atpaliek no ES standartiem. Cīņā ar terorismu valsts dienvidaustrumos Turcijai nepieciešams rīkoties pārdomāti, cenšoties panākt likuma varu un cilvēktiesību ievērošanu un rast pilsonisku, nevis militāru atrisinājumu. Spīdzināšanas, personu pazušanas un soda izpildes gadījumi bez tiesas sprieduma, kas vēl joprojām sastopami, neskatoties uz valdības atkārtotiem oficiāliem paziņojumiem par tās apņemšanos darīt galu šādai praksei, liek apšaubīt varas iestāžu spējas vadīt un kontrolēt drošības spēku darbību.

Nesenās norises administrācijā un izglītības sistēmā, lai gan domātas laicīguma nostiprināšanai, tomēr uzsver militāristu īpašo lomu Turcijas sabiedrībā. Saskaņā ar Konstitūciju Nacionālajai drošības padomei ir īpaša loma nacionālās drošības politikas izstrādē un īstenošanā, un Ministru kabinetam ir jāpiešķir prioritāte tās lēmumiem. Turcijas likumdošanas sistēmā pastāv neskaidrība attiecībā uz civilistu politisko kontroli pār militāristiem.

Līdztekus turpmākai demokratizācijas norisei Turcijā, valstij ir jāapņemas atrisināt virkni problēmu šajā reģionā. Kā jau norādīja EP — Turcijas Asociācijas padome 1997.gada 29.aprīlī, sasprindzinājumu Egejas jūras baseinā var novērst tikai panākot jautājumu atrisinājumu starp Grieķiju un Turciju atbilstoši starptautisko tiesību normām, ieskaitot tādu līdzekli kā Starptautisko tiesu, kā arī labas kaimiņattiecības un atteikšanās no draudiem vai spēka pielietošanas saskaņā ar ANO Hartu. Vēl jo vairāk, Turcija varētu dot nozīmīgu ieguldījumu Kipras jautājuma taisnīgā un paliekošā atrisinājumā saskaņā ar attiecīgajām ANO rezolūcijām.

ES jāturpina atbalstīt Turcijas centienus rast savu problēmu atrisinājumu un nostiprināt saites ar ES. Asociācijas līgums un muitas ūnija veido pamatu, uz kura veidot arvien ciešākas politiskās un ekonomiskās attiecības, kas varētu attīstīties paralēli demokratizācijas procesam Turcijā, virzīties uz ilgstošu labu kaimiņattiecību nodibināšanu ar Grieķiju un taisnīga un ilgstoša atrisinājuma panākšanu Kiprā.

Komisijas ziņojumā padomei par attiecību attīstību ar Turciju (COM (97) 394) ir izvirzīti vairāki priekšlikumi attiecību veicināšanai. Pēc 1997.gada 24.martā izteiktā Padomes lūguma, to mērķis ir paplašināt attiecības pāri Muitas ūnijas ietvariem 1997.gada Asociācijas padomes lēmumu gaismā.

Vairākiem Komisijas izvirzītajiem priekšlikumiem būs nepieciešams finansējums no Kopienas budžeta. Bez tā vairums no šiem priekšlikumiem nav īstenojami. Komisija uzskata, ka pēc iespējas ātrāk jāpieņem speciāli finansēšanas noteikumi, kuru mērķis ir atbalstīt Muitas ūniju. Tā arī atzīmē, ka finansu sadarbībai ar Turciju ir pieejama MEDA, un cer, ka tiks izstrādāti noteikumi šī instrumenta pilnīgai izmantošanai.

VII. Noslēguma rekomendācijas

1. Komisija lūdz Padomi apstiprināt šajā ziņojumā aprakstīto pieeju paplašināšanas grūtību pārvarēšanai.

Kā norādīja Eiropas Padome Amsterdamā, paplašināšanās ir process, kas aptver visas pretendentvalstis. Vispārējs process ietver sarunu uzsākšanu ar atsevišķām valstīm par to uzņemšanu atkarībā no stadijas, kādu ikviena valsts sasniegusi līdzdalības pamatnoteikumu izpildē un gatavojoties uzņemšanai Savienībā; kā arī ietvarus, kas sastāv no pastiprinātas pirmspievienošanās stratēģijas izpildes Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, kā arī no daudzpusēja sadarbības foruma izveides Eiropas Konferences formā.

Turpmāk — vēl