Ekonomikas ministrijas informācija

1997. gada 12. septembrī

Par Latvijas enerģētikas nacionālo programmu

Programma izstrādāta laikposmam līdz 2020. gadam. Tās mērķis ir noteikt pasākumus, kādi veicami, lai Latvijas tautsaimniecība būtu stabili nodrošināta ar energoresursiem un lai patērētājs varētu saņemt tos pietiekamā daudzumā un kvalitātē ar iespējami zemām izmaksām un mazāko iespaidu uz apkārtējo vidi.

Šī programma no iepriekšējām būtiski atšķiras ar to, ka

— šajā programmā enerģētiskā attīstība cieši saistīta ar pārējām tautsaimniecības nozarēm;

— tā darbosies tirgus ekonomikas apstākļos;

— programmā ņemtas vērā ES valstu enerģētiskās politikas un ES direktīvu pamatnostādnes.

Enerģētikas nacionālā programma tiks iekļauta tautsaimniecības attīstības koncepcijā, pie kuras pašreiz strādā Ekonomikas ministrija.

Ekonomikas ministrijas preses sekretāre I. Bērziņa

Latvijas enerģētikas nacionālā programma
Kopsavilkums

Izskatīta Ministru kabineta 1997. gada 2. septembra sēdes
darba kārtības III daļas “Konceptuālie jautājumi” 1. jautājumā

Ievads

Sagatavotais Latvijas enerģētikas nacionālās programmas projekts balstīts uz līdz 1997. gadam izstrādātajiem nacionālās programmas variantiem, kā arī citiem pētījumiem un materiāliem.

Atšķirībā no iepriekšējās Latvijas nacionālās enerģētikas attīstības programmas (1. produkta) šajā projektā enerģētikas attīstība cieši saistīta ar tautsaimniecības kopējo izaugsmi. Investīcijas enerģētikas sektora attīstībai prognozētas, balstoties uz tautsaimniecības reālajām iespējām. Kā visaugstākā prioritāte tiek vērtēta energoefektivitāte, jo no tās potenciāla realizācijas ir atkarīgs ne tikai enerģijas pieprasījums, bet arī dzīves līmenis un Latvijas uzņēmumu konkurētspēja. Nodrošinot Latvijas Republikas integrāciju Eiropas Savienībā, programma harmonizēta ar ES nostādnēm un direktīvām. Šajā kontekstā plašs pasākumu kopums paredzēts likumdošanas sakārtošanai. Būtiski izvērsts ir vietējo un alternatīvo energoresursu apskats, paredzot maksimāli izmantot to ekonomiski efektīvo potenciālu.

Programmas mērķi, uzdevumi un pasākumi

Enerģētikas nacionālās programmas mērķis ir noteikt pasākumu kompleksu Latvijas Republikas stabilai nodrošināšanai ar energoresursiem patērētāju prasībām atbilstošā kvantitātē un kvalitātē ar iespējami zemām izmaksām un mazāko ietekmi uz apkārtējo vidi. Šis mērķis sasniedzams, paaugstinot energoefektivitāti un pazeminot energoresursu īpatsvaru valsts importā, maksimāli izmantojot vietējos energoresursus.

Latvijas enerģētikas nacionālā programma izstrādāta laikposmam līdz 2020. gadam. Tas ir plānošanas dokuments, kas kopīgā sistēmā apvieno saistītos tehniskos, ekonomiskos un organizatoriskos pasākumus un sastāv no 12 apakšprogrammām, no kurām galvenās ir energoefektivitāte, siltumenerģētika, elektroenerģētika, gāzes apgāde, naftas produkti, koksne; likumdošana un institucionālie noteikumi, kā arī videi labvēlīgas energoapgādes sistēmas.

Nacionālā programma paredz:

— energoefektivitātes paaugstināšanu visos sistēmas posmos — no ražošanas, piegādes un sadales līdz gala patēriņam;

— dziļāku Latvijas integrāciju Eiropas Savienības enerģijas tirgū, Baltijas valstu un Ziemeļeiropas energosistēmās;

— enerģētikas sektora restrukturizāciju un liberalizāciju, radot priekšnoteikumus racionālu energosistēmu attīstībai;

— labvēlīgu vidi privātām investīcijām efektīvās energosistēmās (koģenerācijā), vietējo un atjaunojamo energoresursu izmantošanā, kā arī energoefektivitātes paaugstināšanā;

— racionālu enerģētisko jaudu izmantošanu un saglabāšanu, fiziski un morāli novecojošu, videi nepiemērotu iekārtu nomaiņu;

— ekonomisku un efektīvu vietējo energoresursu izmantošanu, maksimāli aizvietojot energoresursu importu;

— uz ekonomiskajām izmaksām un tirgus principiem balstītu energoresursu cenu politiku;

— vietējo ģenerējošo jaudu attīstību, pakāpeniski samazinot Latvijas atkarību no elektroenerģijas importa;

— videi labvēlīgo alternatīvo enerģijas avotu, jaunu, efektīvu un energotaupošu tehnoloģiju attīstības veicināšanu.

Tautsaimniecība

Programmas izstrādē tika pieņemtas divas iekšzemes kopprodukta pieauguma prognozes, kuras kalpo par pamatu valsts energosistēmas attīstības modelēšanai. Pirmajā (bāzes) variantā ir pieņemts, ka turpināsies 1995. un 1996. gadā novērotās investīciju piesaistīšanas tendences, un šādā gadījumā līdz 2000. gadam ir sagaidāms IKP ikgadējais pieaugums 2–3% apjomā. Otrais (optimistiskais) prognožu variants paredz straujākus investīciju un eksporta pieauguma tempus un, sākot ar 1998. gadu, 5–6% ikgadējo IKP pieaugumu līdz 2000. gadam. Turpmākajā laikā IKP izmaiņu tempi izlīdzinās.

Atkarībā no kopējiem izaugsmes tempiem katrā scenārijā atšķirīgi tiek plānota rūpniecības izaugsme un būvniecības apjomi, iedzīvotāju kopējie ienākumi un pieļaujamais enerģijas cenu līmenis, kā arī citi faktori, kas nosaka enerģijas pieprasījumu un sagaidāmās cenas.

Siltumapgādes un elektroenerģētikas sektoru īpatsvars iekšzemes kopproduktā 1996.–1997. gadā kopumā bija tuvs 6%, un šis līmenis tiek uzskatīts par optimālu no makroekonomiskā viedokļa, jo šādā gadījumā enerģētikas nozare kā infrastruktūras sastāvdaļa nekavē tautsaimniecības kopējo izaugsmi un reģenerē pietiekamus līdzekļus savai tālākajai attīstībai.

Energoefektivitāte

Lielākā daļa centralizēto siltumapgādes sistēmu Latvijā izbūvētas laika posmā no 1960. līdz 1990. gadam. Tādējādi liela daļa sistēmu elementu tuvojas sava tehniskā darba mūža beigām vai ir pat to pārsnieguši.

Uzstādīto katlu vidējais gada lietderības koeficients nav augstāks par 85%. Katlu ar uzstādīto jaudu, mazāku par 1 MW, vidējais lietderības koeficients ir 70–75%, izmantojot šķidro kurināmo, 70–80% — izmantojot dabasgāzi, 50–60% — izmantojot zemas kvalitātes cieto kurināmo. Labāks stāvoklis ir lielajos siltumavotos (15 MW), kur salīdzinoši lielākās finansēšanas iespējas atļāvušas vismaz minimāli uzturēt sistēmas darbaspēju.

Siltumtīklu izolācijas materiāli un izpildījuma kvalitāte neatbilst mūsdienu prasībām. Lielākajās pilsētās 70.–80. gados celtajos dzīvojamajos rajonos izbūvētie centrālie siltumpunkti un pielietotā siltumtīklu četrcauruļu shēma nav sevi ne ekonomiski, ne tehniski attaisnojusi. Siltuma zudumi tīklos vidēji ir 25–30%, bet vasarā, kad tiek realizēta tikai karstā ūdens padeve, tie var pārsniegt 50% no saražotā siltuma daudzuma. To apjomu būtiski ietekmē arī esošo tīklu diametru neatbilstība faktiskajām pieslēgtajām slodzēm.

Latvijas dzīvojamo ēku fonds ir jāuzskata par ievērojami nolietotu, bet to siltumtehniskās īpašības neatbilst mūsdienu prasībām un rada ievērojamu enerģijas pārtēriņu.

Šodienas tehnoloģijas attīstības un esošo siltumapgādes sistēmu stāvokļa apstākļos siltumapgādes sistēmu kopējo efektivitāti iespējams un ir rentabli paaugstināt par aptuveni 65%. Taču šī potenciāla realizācijai nepieciešami kapitālieguldījumi aptuveni 2 miljardu latu vērtībā (1995. gada cenās).

Efektivitātes izmaiņas cieši saistītas ar kapitālieguldījumiem siltumapgādes sistēmās, taču jāņem vērā, ka siltumapgādei novirzītie līdzekļi tiks atņemti citām tautsaimniecības nozarēm.

Aprēķini liecina, ka no 1997. gada līdz 2020. gadam optimistiskajā scenārijā siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanai būs iespējams novirzīt līdzekļus 971 miljona latu apjomā ( 1995. gada vidējās cenās), bet bāzes scenārijā – 826 miljonus latu. Tā rezultātā siltumapgādes sistēmu kopējā efektivitāte salīdzinājumā ar 1997. gadu paaugstināsies attiecīgi par 28% un 39%. Taču optimistiskajā scenārijā efektivitātes pieaugumā būtiska nozīme ir straujākiem būvniecības tempiem, kuru rezultātā mazāks ir veco ēku īpatsvars.

Latvijā ir zemākais elektroenerģijas patēriņš uz iekšzemes kopproduktu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vidū. Šāds stāvoklis izveidojies, galvenokārt pateicoties energoietilpīgo ražotņu likvidācijai un zemajam sadzīves elektroenerģijas patēriņa līmenim.

Elektroenerģijas patēriņš attiecībā pret iekšzemes kopproduktu 1995. gadā

Elektroenerģijas patēriņš Latvijā pēdējos gados ir sasniedzis līmeni, kad tālāks kritums neizbēgami izraisīs cenas pieaugumu, taču ievērojams efektivitātes potenciāls ir elektroenerģijas piegāžu pusē. Pirmkārt, tas slēpjas zudumu samazināšanā, pārvades un sadales tīklu rekonstrukcijā un ražošanas jaudu optimizācijā. Otrkārt, par svarīgu priekšnoteikumu elektroenerģijas sistēmas darbības uzlabošanā uzskatāma VAS “Latvenergo” restrukturizācija.

Efektivitātes paaugstināšanās elektroenerģijas apgādē notiks vienlaikus ar kopējo patēriņa pieaugumu rūpniecībā un mājsaimniecību sektorā. Efektivitāte tiks paaugstināta, rekonstruējot esošās termoelektrocentrāles, kā arī aizstājot elektroenerģijas importu ar salīdzinoši izdevīgāku vietējo ražošanu koģenerācijas stacijās. Sadales un pārvades zudumu īpatsvars samazināsies, pateicoties kapitālieguldījumiem elektrotīklu attīstībā, kā arī kopējam patēriņa pieaugumam.

Šos procesus raksturo mājsaimniecību izdevumu par elektroenerģiju un siltumenerģiju īpatsvara samazināšanās no aptuveni 14% 1995. gadā līdz 6–7% 2020. gadā.

Integrācija Eiropas Savienībā

Latvijas Republika 1995. gada 12. jūnijā Luksemburgā ir parakstījusi ES asociatīvo līgumu, kuru Saeima ir apstiprinājusi un pieņēmusi ar likumu 1995. gada 31. augustā. Ar šo aktu Latvija ir deklarējusi savu virzību uz ES, kā rezultātā Latvijas Republikas normatīvie akti pakāpeniski ir jāsaskaņo ar atbilstošo ES likumdošanas aktu prasībām un normām. Latvijas Republikas enerģētikas sektorā viens no nozīmīgākajiem normatīvajiem aktiem ir likums “Par Eiropas enerģētikas hartas nolīgumu”, kuru Saeima pieņēmusi 1995. gada 13. septembrī. Ar šo likumu tiek pieņemts un apstiprināts 1994. gada 17. decembrī Lisabonā parakstītais Eiropas enerģētikas hartas nolīgums. Parakstot šo hartu, Latvija apņēmās atvieglot enerģijas un energoresursu tranzītu caur savu teritoriju bez diskriminācijas attiecībā uz produkta izcelsmi un virzību, izslēdzot nesaprātīgus kavējumus, aizliegumus vai nodevas, kā arī uzņēmās atbildību par tranzīta drošību. Tas ir īpaši svarīgi Latvijai, jo tā realizē naftas produktu un dabasgāzes tranzītu.

Valdība ir atbildīga par Latvijas iekļaušanos ES iekšējā tirgū, un šis process veicams saskaņā ar EK Komisijas izstrādātās “Baltās grāmatas” ( Commission of the European Communities; White Paper; “Preparation of the associated countries of Central and Eastern Europe for integration into the internal market of the Union” ) ieteikumiem un prasībām, kuru galvenie principi ir šādi:

— tirgus apstākļi un atklātums cenu veidošanā, lai novērstu konkurences izkropļojumus un garantētu vienādas tiesības;

— energoresursu brīvas apmaiņas garantijas iekšējā tirgus robežās;

— atklātu elektroenerģijas un gāzes tirgu veidošana, lai sasniegtu pilnīgāku integrāciju un radītu atklātus un nediskriminējošus nosacījumus nozares darbībai.

Latvijas Republikā enerģētikas sektorā kopumā dominē sabiedriskā (valsts un pašvaldību) sektora monopoli. Lai gan daži enerģētikas sektora likumi valdībā atrodas projektu stadijā, šajā nozarē vēl ir daudz darāmā integrācijai ES enerģētikas tirgū. Latvijā šie monopoluzņēmumi ir jāpārstrukturē, lai tie darbotos konkurences un tirgus apstākļos.

Lai pievienotos ES iekšējam enerģētikas tirgum, “Baltajā grāmatā” ir noteiktas pirmsiestāšanās stratēģijas septiņas galvenās jomas enerģētikas sektorā:

— ogļūdeņraži — lai veicinātu optimālu Kopienas resursu izpēti, ieguvi un ražošanu, direktīvā 94/22/EC dalībvalstīm izvirzīta prasība piešķirt ogļūdeņražu atradņu izpētes, ieguves un ražošanas licences saskaņā ar nediskriminējošu un atklātu kārtību;

— apgādes drošība un rezerves — saskaņā ar Kopienas likumdošanu par drošības rezervēm dalībvalstīm ir pienākums uzturēt trīs galveno naftas produktu veidu krājumus;

— cenu atklātums;

— gāzes un elektroenerģijas tranzīts — noteikts pienākums nodrošināt elektroenerģijas un gāzes tranzītu pa maģistrālajiem tīkliem;

–—elektroenerģijas un gāzes tirgus liberalizācija;

— ūdenssildāmie katli — nosaka, ka ūdenssildāmie katli uz šķidrajiem un gāzveida kurināmajiem nedrīkst būt ekspluatācijā, ja tie neatbilst noteiktajiem efektivitātes kritērijiem;

— sēra saturs dažos šķidrā kurināmā veidos — direktīva nosaka, ka sēra saturs dīzeļdegvielā, kas tiek realizēta Kopienas robežās pašlaik, nedrīkst pārsniegt 0,05 svara %;

— aizvietotājkomponentu izmantošana benzīnā — direktīva nosaka, ka dalībvalstis nedrīkst aizliegt, ierobežot vai kavēt organisko skābekļa savienojumu saturošu benzīna maisījumu ražošanu, realizāciju un brīvu kustību, ja skābekļa savienojumu saturs tajos nepārsniedz noteiktos limitus.

Siltumapgāde

Siltumenerģijas patēriņš 1995. gadā kopumā samazinājās par 22% salīdzinājumā ar 1994. gadu līdz 71 PJ. Aptuveni 70% siltumenerģijas vēl aizvien tika piegādāti no centralizētām sistēmām, taču iezīmējas decentralizācijas tendences. Tās īpaši pastiprinās ar dabas gāzi apgādātos reģionos.

Neskatoties uz atšķirīgajiem kapitālieguldījumu apjomiem efektivitātes pasākumu realizācijā un vidējo dzīvojamo platību uz iedzīvotāju, kopējais siltumenerģijas patēriņš 2020. gadā abos scenārijos ir tuvs – 91,5 PJ bāzes un 92 PJ optimistiskajā scenārijā.

Šāda pieauguma tendence izskaidrojama ar to, ka optimistiskajā scenārijā efektivitātes paaugstināšanos kompensē augstāks pieprasījums rūpniecībā. Siltumenerģijas patēriņš apkurei uz dzīvojamā fonda vienu kvadrātmetru optimistiskajā scenārijā 2020. gadā ir par 13% zemāks nekā bāzes scenārijā.

Nacionālā programma paredz veicināt efektīvu koģenerācijas jaudu attīstību, un optimistiskajā scenārijā 2020. gadā koģenerācijas īpatsvars centralizētās siltumapgādes sistēmās saražotās siltumenerģijas kopapjomā sasniegs 35%, bet bāzes scenārijā — 40%. No šī viedokļa analizējami arī jautājumi saistībā ar centralizēto sistēmu sadrumstalošanu, to pieļaujot galvenokārt apdzīvotās vietās ar stipri izkliedētu siltumslodzi.

Pateicoties kopējam sistēmu efektivitātes paaugstinājumam, siltumapgādes izmaksu pieaugums ievērojami atpaliks no inflācijas tempiem, un 2020. gadā faktiskajās cenās vidējais apkures tarifs uz dabas gāzi balstītās centralizētās siltumapgādes sistēmās, salīdzinājumam pārrēķinot uz kvadrātmetru, optimistiskajā scenārijā tiek prognozēts 0,74 Ls/kv.m, bet bāzes — 0,86 Ls/kv.m.

Elektroenerģētika

Elektroenerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju 1993. g. — 1995. g. Latvijā stabilizējies ap 2500 kWh gadā. Tas ir viens no zemākajiem rādītājiem Austrumeiropā un gandrīz 2 reizes atpaliek no vidējā elektroenerģijas patēriņa uz iedzīvotāju Eiropas Savienībā. Tai pašā laikā elektroenerģijas patēriņš attiecībā pret iekšzemes kopproduktu Latvijā 1993. gadā bija zemākais Austrumeiropā un Centrālajā Eiropā. Tas sasniedza 0,44 kWh uz ASV dolāru un tikai 1,5 reizes pārsniedza vidējo rādītāju Eiropas Savienībā (0,30 kWh uz ASV dolāru).

Sagaidāms, ka patēriņš uz iedzīvotāju palielināsies līdz ar IKP pieaugumu un iedzīvotāju labklājības celšanos. Taču pat optimistiskajā scenārijā tas 2020.g., sasniedzot 4500 kWh gadā, atpaliks no ES šodienas līmeņa. Šāda tendence sakņojas IKP struktūrā, kurā dominē energomazietilpīgas rūpniecības nozares un pakalpojumi, kā arī samērā apjomīgos kapitālieguldījumos energoefektivitātes pasākumos.

Izstrādājot elektroenerģijas patēriņa prognozi, vērā ņemtas gan energotaupības tendences, gan elektroenerģijas patēriņa palielināšanās tendences, aizstājot ar to citas enerģijas formas. Prognozē netiek ņemta vērā energoietilpīgu ražotņu rašanās, jo sagaidāms, ka šādas ražotnes būs pietiekami lielas (piemēram, celulozes kombināts vai ķīmiskais kombināts) un pašas nodrošinās sevi ar elektroenerģiju, būtiski neietekmējot valsts sabiedrisko vajadzību apmierināšanu.

Latvijas elektrostaciju kopējā uzstādītā jauda ir 2082 MWel, no tās 1517 MWel ir Daugavas HES kaskāde, bet 519 MW Rīgas TEC–1 un TEC–2. 1995. gadā vietējās elektrostacijas nosedza 63,8% no kopējā elektroenerģijas pieprasījuma, pārējā daļa tika importēta no Igaunijas, Lietuvas un Krievijas, taču imports gada griezumā vidēji sedz 30–50% no Latvijas iekšzemes patēriņa.

Elektrostaciju jaudu struktūra Latvijā nav optimāla slodžu nosegšanai. Pilnībā trūkst jaudu bāzes pieprasījuma segšanai – Latvijas spēkstacijas nodrošina slodzi tikai pavasara plūdu laikā.

Programmā apskatīta šādu elektrostaciju celtniecība:

— Andrejsalas gāzes turbīnas TEC (49 MWel, 73 MWth);

— Imantas gāzes kombinētā cikla TEC (80 MWel, 93 MWth);

–—TEC–1 gāzes termoelektrostacija (170 MWel, 270 MWth);

— TEC–2 rekonstrukcija, uzstādot gāzes turbīnas ar katlu utilizatoru kondensācijas režīmā (240 MWel), vai Liepājas ogļu KES (408 MWel);

— kā arī neatkarīgo elektroenerģijas ražotāju koģenerācijas jaudu attīstība (2000. g. optimistiskajā scenārijā līdz 80 MW, bāzes scenārijā līdz 50 MW).

Līdz šim veikti izpētes darbi Rīgas TEC–1 un Andrejsalas SC rekonstrukcijai, kā arī jaunas elektrostacijas celtniecībai Liepājā. Pašlaik, izmantojot specializētās datorprogrammas, tiek analizētas TEC–2 rekonstrukcijas iespējas, un sākotnēji iegūtie dati apstiprina šāda projekta ekonomisko izdevīgumu. Gadījumā, ja tiks veikta TEC–2 rekonstrukcija, atkarībā no elektroenerģijas pieprasījuma būs no jauna jāizvērtē Liepājas KES celtniecības lietderība.

Analizējot jaunu staciju celtniecību, tiek ņemts vērā, ka bez iespējamās elektroenerģijas cenas tieši stacijā, kas varētu tikt salīdzināta ar citām piegāžu alternatīvām (imports), jau nu ģenerējošo jaudu izveidošana

— samazinās kopējos zudumus pārvadē un sadalē, jo tās atrodas slodžu centros;

— mazinot atkarību no elektroenerģijas importa, paaugstinās sistēmas kopējo drošību;

— izveidos jaunas darbavietas;

— radīs papildu nodokļu ieņēmumus.

Prognozētā jauno spēkstaciju celtniecība un koģenerācijas jaudu attīstība rada priekšnoteikumus atkarības no elektroenerģijas importa samazināšanai. Bāzes scenārijā pie zemāka elektroenerģijas patēriņa līmeņa (9,1 TWh) 2020. g. imports segs aptuveni 5% no kopējā patēriņa. Taču optimistiskajā scenārijā pie patēriņa 10,6 TWh importa īpatsvars sasniegs 16%.

Elektroenerģijas tarifi cieši saistīti ar kopējo stāvokli tautsaimniecībā. Elektroenerģijas sektora īpatsvars IKP, kas spēj nodrošināt pietiekamu nozares attīstību, nekavējot valsts attīstību kopumā, pēc ekspertu aplēsēm Latvijas apstākļos ir tuvs 2%. Prognozētais vidējais elektroenerģijas tarifs veidojas vairāku faktoru mijiedarbībā. Gadījumā, ja tas kādā laika posmā pārsniegs pieļaujamo līmeni, kopā ar strauju elektroenerģijas patēriņa samazināšanos samazināsies arī IKP apjoms, kā rezultātā elektroenerģijas sektora daļa pieaugs matemātiskā progresijā, izraisot jaunu krituma ciklu.

Gāzes apgāde

Dabas gāze ir viens no efektīvākajiem un videi labvēlīgākajiem enerģētiskajiem kurināmajiem, kura izmantošanai Latvijā ir unikāli resursi un attīstīta apgādes infrastruktūra. Programmā paredzēts palielināt dabas gāzes nozīmi valsts energoapgādē.

Valsts izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis un labvēlīgie pazemes gāzes krātuvju izveidošanas apstākļi ir resursi, kuru ražīgai izmantošanai nepieciešamas ievērojamas investīcijas un gāzes apgādes uzņēmuma starptautiska integrācija. To izmantošanu var nodrošināt stratēģisko investoru piesaiste uzņēmuma privatizācijas rezultātā.

Programma paredz veicināt tālāku dabas gāzes pārvades un sadales sistēmu attīstību, uz dabas gāzi balstītu efektīvu koģenerācijas sistēmu izveidi.

Naftas produkti

Nafta un naftas produkti ir Latvijai vitāli svarīgi resursi ar relatīvi lielāko īpatsvaru kurināmā patēriņā. Naftas produktu tirgus Latvijā ir pilnībā liberalizēts, un valdības darbība tiks vērsta uz tā darbības koordināciju un nodrošināšanos pret iespējamajām krīzēm. Programma paredz atbalstīt naftas un naftas produktu tranzīta attīstību, radot visus priekšnoteikumus Latvijas kā tranzītvalsts statusa nostiprināšanai. Tranzīta plūsma, kas pati par sevi tieši neietekmē Latvijas enerģētiku, rada papildu garantijas valsts stabilai apgādei ar naftas produktiem un samazina piegāžu riskus.

Pēc aptuvenām aplēsēm Latvijas jūras šelfā un sauszemes daļā atrodas 30 līdz 50 milj. tonnu rūpnieciski iegūstamas naftas. Novērtētais iespējamo naftas resursu apjoms pasaules mērogiem ir salīdzinoši neliels un nav pietiekams konkurētspējīgas vietējās naftas pārstrādes rūpniecības attīstībai. Tādējādi potenciālie naftas resursi to atrašanas gadījumā tiks eksportēti jēlnaftas veidā un arī nākotnē neietekmēs Latvijas apgādi ar naftas produktiem.

Vietējie un atjaunojamie energoresursi

Koksne vēsturiski ir viens no galvenajiem Latvijas vietējiem energoresursiem. Koksnes kurināmais atjaunojas dabiskā ceļā, un tā izmantošana nav saistīta ar būtisku apkārtējās vides piesārņojuma palielināšanu. Neskatoties uz salīdzinoši ievērojamajiem koksnes kurināmā resursiem, to izmantošanas attīstība skatīta kontekstā ar kokapstrādes, celulozes un papīra rūpniecības attīstību. Programmā uzmanība koncentrēta uz intensīvāku koksnes enerģētisko resursu izmantošanu, realizējot potenciālās efektivitātes rezerves. Aprēķini liecina, ka 2020. gadā izmantojamo koksnes resursu apjoms neatļauj tai pārsniegt 15% un 14% īpatsvaru primāro energoresursu bilancē (bez autodegvielas) attiecīgi bāzes un optimistiskajā scenārijā.

Latvijas enerģētikā nepietiekami ir izvērtēts kūdras potenciāls. Stimulējama ir jaunu un efektīvu tehnoloģiju ieviešana kūdras izmantošanai. Ievērojams, bet nepietiekami apgūts ir arī Latvijas hidroenerģijas potenciāls. Tā izmantošanas palielināšana tiek saistīta ar intensīvāku un efektīvāku Daugavas kaskādes izmantošanu un mazo upju spēkstaciju būvi. Paredzēts atbalstīt arī citus alternatīvās enerģijas veidus.

Primāro energoresursu bilance

Energoresursu patēriņa apjomu nākotnē, no vienas puses, ietekmēs pieaugošais enerģijas pieprasījums tautsaimniecībā, bet, no otras, energoefektīvu tehnoloģiju attīstība un ieviešana. Tomēr efektivitātes paaugstināšanās kopumā nespēs kompensēt pieaugošo rūpniecības un mājsaimniecību patēriņu. Bāzes scenārijā primāro energoresursu patēriņš (bez autodegvielas) 2020. gadā sasniedz 193 PJ, bet optimistiskajā scenārijā, kurā, neskatoties uz lielākiem kapitālieguldījumiem energoefektivitātes pasākumos, ievērojami straujāka ir kopējā izaugsme, 205 PJ.

Nacionālās programmas realizācijas rezultātā maksimāli tiks izmantots efektīvais vietējo un alternatīvo resursu potenciāls, taču kopumā valsts apgādē dominēs dabas gāze.

Vides aizsardzība

Nacionālā programma paredz veicināt efektīvu uz perspektīviem kurināmā veidiem balstītu energosistēmu attīstību, kā arī vides piesārņojuma standartu jomā, pakāpeniski tuvojoties Eiropas Savienības prasībām.

Ženēvas konvencijā sēra protokolā par atskaites gadu noteikts 1980. g., kad Latvijā reģistrēts 60,25 tūkst. t sēra dioksīda izmešu. Sagaidāms, ka noteiktā bāzes robeža tiks pārsniegta 2000. g., bet pārējos gados būs būtisks samazinājums un 2020. g. sēra dioksīda izmetes būs 36–43 tūkst. tonnu robežās. Tas panākts, izmainot kurināmā struktūru (vairāk sadedzina dabas gāzi un koksni), kā arī veicot citus SO2 samazināšanas pasākumus.

Ženēvas konvencijas Sofijas protokolā par bāzes gadu noteikts 1987. g., kad stacionāro avotu NO izmetes Latvijā sastādīja 13,52 tūkst. t. 2020. g. izmetes sagaidāmas aptuveni 15 tūkst. t apjomā, pārsniedzot noteikto robežu. Taču jāatzīmē, ka abos atskaites gados netika uzskaitītas lokālo siltumavotu radītās izmetes, bet bez tām NOx emisija 2020. g. nepārsniedz 12 tūkst. t.

Riodežaneiro 1992. g. parakstītā starptautiskā konvencija paredz sākt CO2 kontroli un ierobežošanu. Lai nepalielinātu CO2 izmešu daudzumu, efektīvi jāizmanto kurināmais, papildu enerģija jāiegūst, nepalielinot kurināmā daudzumu. Būtisku ieguldījumu CO2 izmešu samazināšanā dod pieaugošā koksnes izmantošana. Koksnes izmantošana samazina CO2 izmetes 2020. g. par 1,1 milj. t. Atskaites 1990. gadā organiskā kurināmā sadedzināšanas rezultātā gaisā tika izmests 15,96 milj. t. CO2 izmešu, kamēr 2020. g. tiks izmests ne vairāk kā 11 milj. t.

Izglītība un zinātne

Restrukturizācijas un transformācijas procesi enerģētikas nozarē prasa principiāli jaunu pieeju kvalificētu kadru sagatavošanai. Prioritāra nozīme ir tehnisko speciālistu zināšanu papildināšanai finansu vadības un mārketinga jautājumos, veidojot izpratni par energoapgādes uzņēmumu darbību jaunajos tirgus apstākļos. Apjomīgs darbs veicams speciālās tehniskās un mācību literatūras sagatavošanai latviešu valodā. Veicami pasākumi mācību procesa atbilstošai materiāli tehniskai nodrošināšanai.

Nepieciešamie resursi

Kapitālieguldījumi, kurus paredzēts novirzīt enerģētikas sektoram, programmā saistīti ar tautsaimniecības kopējo izaugsmi, un to apjoms plānots atkarībā no iekšzemes kopprodukta. Kopumā nacionālās programmas realizācijai līdz 2020. gadam būs iespējams novirzīt 2,5–2,7 mljrd. latu.

Latvijas enerģētikas nacionālās programmas resursi un avoti 1995. gada vidējās cenās, milj. latu

Apakšprogramma 1917–2000 2001–2010 2011–2020 Kopā

Siltumapgādes sistēmu efektivitātes

Bāzes scenārijs 88,40 425,40 312,00 825,80

Optimistiskais scenārijs 130,20 472,50 368,20 970,90

Elektroenerģētikas 163,42 582,60 589,00 1335,02

Gāzes apgādes 35,99 103,50 124,20 263,70

Naftas produktu apgādes 23,70 28,00 13,00 64,70

Koksnes 1,00 3,00 3,00 7,00

Kūdras 3,10 6,00 6,00 15,10

Alternatīvās enerģijas 0,10 1,00 1,00 2,10

Izglītības un zinātnes 2,09 5,96 15,50 23,55

Kopā

Bāzes scenārijs 317,80 1155,46 1063,70 2536,97

Optimistiskais scenārijs 359,60 1202,56 1119,90 2682,07

Finansēšanas avoti

Ārvalstu kredīti

Bāzes scenārijs 96,19 335,45 309,56 741,20

Optimistiskais scenārijs 112,91 349,58 326,42 788,91

Citi līdzekļi

Bāzes scenārijs 221,61 820,01 754,14 1795,76

Optimistiskais scenārijs 246,69 852,98 793,48 1893,15

Sagaidāmais efekts

Latvijas nacionālās enerģētikas programmas realizācijas rezultātā tiks

— nodrošināta nepārtraukta un droša energoapgāde, kas garantēs enerģijas apgādes kvantitatīvu un kvalitatīvu atbilstību Latvijas tautsaimniecības un iedzīvotāju prasībām;

— nodrošināta energosistēmas uzturēšana un attīstība atbilstoši izvirzītajām prasībām, kas vērstas uz tās darbības ietekmes uz apkārtējo vidi samazināšanu;

— nodrošināta energoapgādes efektivitātes palielināšanās un energoresursu īpatnējā patēriņa pazemināšanās.

Latvijas tautsaimniecība kopumā gūs vairākus pozitīvus rezultātus:

— samazināsies produkcijas un pakalpojumu energoietilpība un energoresursu izmaksas, kas palielinās to konkurētspēju un atbrīvos līdzekļus investīcijām nacionālajā ekonomikā;

— tiks izveidotas jaunas darba vietas, kas ne tikai samazinās sociālās izmaksas no valsts budžeta, bet arī palielinās ieņēmumus un paaugstinās Latvijas iedzīvotāju labklājību;

— atsevišķu apakšprogrammu realizācijas rezultātā tiks palielināts valsts eksporta apjoms, kas uzlabos Latvijas ārējās tirdzniecības bilanci, un tiks gūti papildu nodokļu ieņēmumi.

Enerģētikas nacionālās programmas realizācijas rezultātā iekšzemes kopprodukta energoietilpība 1995. gada cenās samazināsies no 18,40 kWh/Ls 1996. gadā līdz 9,93 kWh/Ls optimistiskajā vai 10,41 kWh/Ls bāzes scenārijā.