skaidrojumi, komentāri, viedokļi

"Vienotais informācijas tirgus: autori, ekonomika, likumi

Inese Krastiņa, Tieslietu ministrijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Minētie jautājumi cieši saistīti ar kontroli pār ar ciparu tehnoloģijas palīdzību raidītiem darbiem. Šāda kontrole ir iespējama un nepieciešama. Eiropas Komisija “Zaļajā grāmatā par autortiesībām un blakustiesībām informācijas sabiedrībā” ir izteikusi savu nostāju par tehniskām sistēmām darbu aizsardzībai un kontrolei. 1996. gada 8. janvārī notika pirmās Eiropas Komisijas rīkotās sēdes visiem tiem, kuri interesējās par informācijas tehnoloģijas attīstību attiecībā uz tā sauktajām identifikācijas sistēmām, kā rezultātā Francijas autortiesību īpašnieki sadarbībā ar to pārstāvošām starptautiskajām organizācijām publicēja pašu iegūtus rezultātus minētajā jomā, lai saņemtu apstiprinājumu savām sistēmām no ISO — Pasaules standartu organizācijas (angļu val. — International Standard Organization ), kura izstrādā pasaules rūpniecības standartus. Piemēram, ņemot vērā iegūtos rezultātus un vienojoties ar autortiesību īpašniekus pārstāvošām starptautiskajām organizācijām, Francijas valdība noteikusi un apstiprinājusi kārtību un termiņus, kā tā izpildīs “Zaļajā grāmatā” ietvertās prasības, vienlaikus apgalvojot, ka, no vienas puses, Eiropas Kopiena noteic minētās vienotās identifikācijas sistēmas nepieciešamību, bet, no otras puses, Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas ietvaros izstrādājamos starptautiskajos dokumentos jāparedz sankcijas par izvairīšanos no šādu sistēmu ieviešanas.

Visi darbi, kuri jāapzina, ir atsevišķi apzīmējami. To apzināšanas zīmes ir starptautiski atzīstamas. ISO piedāvātā standartizācijas kārtība atbilst šīm prasībām. Apzināšanas zīmju oriģinalitātes apliecināšana balstās uz starptautisko iestāžu tīklu, kuras ir atbildīgas par darbu apzināšanas prasību reģistrēšanu. Tas ir pamats, kas nepieciešams, glabājot informāciju par darbu izmantošanu tīklā.

Oriģinālā ciparu reģistrācija nodrošina neapšaubāmus pierādījumus domstarpību gadījumos. Piemēram, fotogrāfisku (nekustamu bilžu) attēlu apzināšanas noteikumus paredz tādi starptautiski standarti kā “Fotogrāfisku attēlu kodētas informācijas saspiešanas tehnoloģija” (angļu val.— “Technology of information — Coding compression of the picture of photographic nature” ) Šajā sakarā ISO nesen izstrādājusi papildinājumus standartam, kas nosaka ar nekustamiem attēliem saistītu ciparu informācijas apmaiņas kārtību — SPIFF (angļu val.— “ Still Picture Interchange File Format” ), kas, reģistrējot identificējamos objektus, nodrošina atsevišķu un neatkarīgu failu brīvu kustību tīklos.

Audiovizuālo pakalpojumu apzināšana ir līdzīga nekustama attēla apzināšanas kārtībai: to secība un sastāvdaļas iekļauj apzināšanas zīmes noteiktās vietās, kuras savienojamas ar telekomunikāciju un informācijas apstrādes aparatūru. Savukārt filmu informācijas kodēšanas tehnoloģija un kopējā skaņu informācija sastāv no 5 sastāvdaļām: sistēma, video, audio, atbilstības tests un attiecīgās datorprogrammas.

Starptautiskas autoru, audiovizuālo producentu, izpildītāju un autortiesību īpašniekus pārstāvošas organizācijas izstrādājušas uz identificējamiem objektiem attiecināmas kodēšanas sistēmas, kuras apstiprinājusi arī Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija. Ir spēkā vienīgi nosacījums, ka visi kodi, kas attiecināmi uz dažādiem darbu veidiem, paši ir standartizējami. Šādi kodi pašreiz tiek izstrādāti, jo sevišķi CIS — Vienotās informācijas sistēmas (angļu val. — Common Information System ) plāna ietvaros. Līdz 2000. gadam minētā organizācija plāno izveidot starptautisku ciparu informācijas tīklu, ar kura palīdzību būtu identificējami mākslas un literārie objekti. Ar šiem minētajiem objektiem saprot šādus:

1) ieinteresētās puses — visi autortiesību īpašnieki, kuriem pienākas autoratlīdzība, (autori, komponisti, izdevēji, producenti). Pašreiz CISAC — Autoru un komponistu savienības starptautiskā konfederācija (franču val. — Confēdēration Internationale des Sociētēs d'Auteurs et Compositeurs ) ietvaros pastāvošais kods CAE, kas nozīmē “komponisti, autori , izdevēji” tiks paplašināts, lai to attiecinātu uz pārējiem autortiesību īpašniekiem, it sevišķi uz izpildītājiem;

2) atsevišķi darbu veidi, piemēram, ar savu kodu tiks apzīmēti audiovizuālie darbi, kas attiecināmi uz CISAC ;

3) tie līgumi, uz kuru pamata būs nosakāms starptautiskais identifikācijas kods.

Izstrādājamie kodi papildinās jau esošos kodus, tādējādi nodrošinot jebkura ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargājama objekta aizsardzību. Tādējādi kodu pastāvēšana nodrošinātu darbu identifikāciju un līdz ar to automātisku kontroli pār darbu izplatīšanas operācijām attiecībā uz ārējām datu bāzēm. Vēl viena tās priekšrocība, lai gan dažreiz ārējās datu bāzes mēdz būt neatkarīgas, (piemēram, producenti un autori, izpildītāji un autori), tiek nodrošināta vienota identifikācijas informācijas apmaiņa visas sistēmas ietvaros.

Attiecībā uz fotogrāfiskiem attēliem identifikācijas standarti piemērojami kodēšanai, t.i., tajā ietilpst ierīce, kas nodrošina tīklā esošo fotogrāfisko attēlu reģistrāciju.

Informācija un izdevēji. Salīdzinot Eiropas valstu likumu īpatnības, tiek mēģināts līdzsvarot tās ar pašreizējām Eiropas izdevēju vajadzībām. Izdevējiem ir būtiska loma informācijas pasaulē, jo to darbība ir saikne starp radošā darba darītājiem un patērētājiem. Izdevējiem vienlaikus jāapmierina patērētāju vajadzības, jāpaaugstina savas konkurences spējas un jāveicina nodarbinātības un ekonomikas attīstība. Tādēļ izdevēju īpašumā jābūt mantiskajām autortiesībām uz tiem darbiem, kurus radījuši to darbinieki darba līguma vai to nodarbinātības termiņu ietvaros. Tomēr Eiropas izdevējiem nav tādas pašas tiesības kā izdevējiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Eiropas Komisijas izveidotā Juridisko konsultāciju palāta atzīst, ka būtu nepieciešama jauna autortiesību koncepcija attiecībā uz darba vietā radītiem darbiem, turklāt tajā noteikti tiktu paredzēti atvieglojumi autortiesību piešķiršanā un regulēšanā visās ar informāciju saistītās jomās un tā nodrošinātu atbilstošu aizsardzību pret autortiesību pārkāpējiem.

Laika gaitā ir notikušas pārmaiņas attiecībā uz darbu izdošanas procesu: pastāv jauni ražošanas un izplatīšanas veidi, jauni reproducēšanas un klajā laišanas veidi, jaunas informācijas vides rašanās un jaunas informācijas pasaules, kas savukārt rada nepieciešamību pēc izmaiņām likumos.

Kas ir mainījies attiecībā uz izdevējiem? Pirmkārt, izdevēji piemērojas informācijas patērētāju vajadzībām, piedāvā saviem klientiem pakalpojumus tieši tādā veidā, kā nepieciešams klientiem (datu bāzes, informācijas tīkli). Otrkārt, izdevējiem nākas investēt ievērojamus līdzekļus, lai apmierinātu patērētāju vajadzības. Tāpat kā jebkurā citā uzņēmējdarbībā izdevējiem jāizmanto materiāli, par ko tie ir samaksājuši; jāpiegādā patērētājiem produkcija un pakalpojumi tādā veidā un formā, kā patērētājiem būtu nepieciešams. Ja izdevēji to nevar izdarīt pilnībā, ieguldīt naudu arī turpmāk kļūst neizdevīgi un gan darba radītājs, gan izdevējs, gan patērētājs zaudē. Līdz ar to izdevējiem ir būtiski pārvaldīt tiesības uz darbu, ko radījuši to darbinieki jebkurā informācijas jomā, izmantošanu, t.i., neapstrīdami pārvaldīt mantiskās tiesības uz darbiem, kurus radījuši pašu izdevēju darbinieki.

Amerikas Savienotajās Valstīs autortiesības saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem pieder individuālajam darba radītājam — autoram vai darba devējam/pasūtītājam, ja darbs tiek radīts pēc pasūtījuma, līdz ar to pasūtītājs uzņemas visu risku, kas saistīts ar darba radīšanu un tālāku izmantošanu. Saskaņā ar Latvijas Republikas 1993. gada likumu “Par autortiesībām un blakustiesībām”, ja autors radījis darbu kādai fiziskajai vai juridiskajai personai (darba devējam) saskaņā ar darba līgumu un šajā līgumā noteiktajā laikā, pirmais šā darba personisko un mantisko tiesību īpašnieks ir autors, ja līgumā nav paredzēts citādi, bet šāda darba mantiskās tiesības atbilstoši līgumam var tikt nodotas darba devējam tādā apmērā, kāds viņam nepieciešams darba izveides laikā.

Daudzās Eiropas valstīs autortiesības pieder tikai individuālajam darba radītājam neatkarīgi no tā, vai darbs tiek radīts uz vienkārša darbinieka līguma pamata, vai darbs tiek radīts pēc pasūtījuma, turklāt ar nosacījumu, ka pasūtītājs uzņemas visu risku, kas saistīts ar darba radīšanu, vai, radot darbu, individuālais radītājs pilnībā vai daļēji uzņemas visu finansiālo risku.

Toties attiecībā uz datorprogrammām autortiesības jau ir saskaņotas Eiropas Savienības ietvaros. Darba devējiem pieder mantiskās autortiesības uz datorprogrammām, kuras radījuši to darbinieki.

Eiropā autortiesību jomā pašreizējā situācijā piemīt šādi trūkumi: tajos gadījumos, kad izdevēju darbiniekiem (individuālajam darba radītājam — autoram) pieder mantiskās tiesības uz darbiem, to darba devējiem nākas sastapties ar dārgiem un ilgstošiem tiesas procesiem lietās par autortiesībām un autoratlīdzību; pastāv ierobežota materiālu pieejamība un to izmantošanas iespējas; nenoteiktība attiecībā uz to, vai visas ar autortiesību piederību saistītās problēmas var tikt atrisinātas tad, ja veicama uzņēmējdarbība.

Daudzi Eiropas izdevēji izvairās no investīcijām savas produkcijas ražošanā un pakalpojumu sniegšanā, jo tiem nepārtraukti nākas dot tiesības uz jebkuru jaunradi ikdienas darba procesā tiem darbiniekiem, kuru darbs jau ir bijis atalgots. Tajā pašā laikā Amerikas Savienotajās Valstīs un citās valstīs var brīvi un netraucēti veikt uzņēmējdarbību, jo jaunās autortiesības tiek automātiski piešķirtas darba devējam, piemēram, Juridiskā konsultāciju palāta uzskata, ka minimālās prasības šīs situācijas atrisināšanai būtu šādas:

— visiem darba devējiem pilnībā jāpiešķir autortiesības uz darbiem, ko radījuši to darbinieki darba līguma vai to nodarbinātības termiņu ietvaros;

— nesamazināt esošo autortiesību aizsardzību saskaņā ar spēkā esošiem nacionāliem likumiem vai negrozīt jau pastāvošos līgumus.

Kā tas ir panākams, to sevī ietver jaunā koncepcija attiecībā uz autortiesībām uz darbiem, ko rada darbinieki:

1) mantiskās tiesības uz darbu pašreizēju un turpmāku izmantošanu pieder darba devējam, tajā skaitā arī turpmākās darba izmantošanas tiesības, neprasot katra darbinieka atļauju. Izdevējiem jāveic arī nepieciešamā kontrole pār autortiesību izmantošanu;

2) darbinieki saņem pilnu kompensāciju par savu ieguldīto darbu un laiku — darba algas, brīvdienu, slimības atvaļinājumu, pensiju un citos veidos. Atšķirībā no tādiem neatkarīgiem darba radītājiem kā komponisti, rakstnieki, brīvmākslinieki izdevēju darbinieki nenes nekādu risku par savu darbu nodošanu izmantošanai;

3) autoru personiskās nemantiskās tiesības netiek skartas un līdz ar to regulējamas saskaņā ar attiecīgās valsts nacionālajiem likumiem. Autora personiskās nemantiskās tiesības var pāriet kādai citai juridiskai vai fiziskai personai saskaņā ar līgumu, lai gan šīs tiesības sākumā pieder tikai darbiniekam.

Argumenti par šādu koncepciju:

— patērētājiem tiks garantēta Eiropā ražotā daudzveidīga un augstas kvalitātes produkcija;

— sabiedrība gūs labumu no tā, ka tai būs atvieglota piekļūšana darbinieku radītiem darbiem, jo darba izmantošanas atļauja saņemama vienīgi no izdevēja;

— individuālo darba radītāju tiesības tiks labāk aizsargātas, jo izdevējam kā autortiesību īpašniekam būtu gan iniciatīva, gan līdzekļi, kā efektīvi novērst iespējamos autortiesību pārkāpumus;

— Eiropas izdevējiem būs iespējams radīt augstas kvalitātes darbus konkurences apstākļos salīdzinājumā ar attiecīgajiem izdevējiem Amerikas Savienotajās Valstīs;

— darbiniekiem tiks nodrošinātas jaunas darbavietas un augstāks atalgojums darbavietā.

Argumenti pret koncepciju:

Darba devējs ir tiesīgs pilnībā izmantot darbu, ko radījis tā darbinieks. Tomēr tas nekādā ziņā nenoliedz darbinieka ieguldījumu darba radīšanā. Radītā darba vērtība atlīdzināma darba radītājam algas vai pabalstu veidā. Protams, nav iespējams baudīt visus ar darbinieka statusu saistītos labumus un tajā pašā laikā konkurēt ar savu darba devēju.

Saskaņojot nacionālos likumus ar Eiropas Savienības standartiem intelektuālā īpašuma tiesību jomā, Eiropas Komisijas ekspertu viedoklis par asociētajām valstīm ir tāds, ka nozīmīga ir nevis pašu likumu tekstu tuvināšana standartiem, bet gan tiesību aizsardzības mehānisma radīšana, lai nodrošinātu likumu pilnvērtīgu piemērošanu.