Mēs visi pasaulē

Dr.habil.philol. Vaira Vīķe-Freiberga,

Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle (Monreāla), Kanādas Zinātņu akadēmijas locekle:

Par dainām uz pasaules skatuves un bahuvrihi epitētiem

Augsti godātais Akadēmijas prezidenta kungs, augsti godātie akadēmiķi, šīs dienas viesi, dāmas un kungi!

Vispirms vēlos pateikties Latvijas zinātņu akadēmijai par man izrādīto godu, par kuru jūtos ļoti aizkustināta. Tas ir liels gandarījums par padarīto darbu un liels uzmundrinājums to turpināt tālāk.

Šī augstā atzinība man ir sevišķi nozīmīga ar to, ka es šeit saskatu sevis kā latviešu zinātnieces atzīšanu un pieņemšanu tieši manas dzimtās zemes zinātnes klēpī. Es priecājos par to, ka man ir ticis dots to piedzīvot, jo apzinos, ka tikai dažus gadus atpakaļ tas nebūtu bijis iespējams, tikai tāpēc vien ka mani kā mazu bērnu vecāki paņēma pie rokas un aizveda polītiskā trimdā.

Es priecājos arī par to, ka mani kolēģi un līdzgaitnieki manā mītnes zemē Kanādā tik augstu ir novērtējuši šo Latvijas Zinātņu akadēmijas apbalvojumu, jo tas liecina ka Latvijas Zinātņu akadēmija ir iestāde, kas bauda augstu prestīžu citās zemēs.

Un beidzot, es priecājos arī par to, ka Latvijā vispār šāda medāļa ir iedibināta jo tā — tā pat kā visas citas zinātnes laukā iegūstamās atzinības, liecina par to, ka Latvija ir tāda kultūras zeme, kur zinātne ieņem savu leģitīmu un svarīgu vietu kā daļa no tautas kultūras. Blakus sasniegumiem sportā, mākslā, literatūrā un citos laukos, arī zinātnes sasniegumi var stiprināt mūsu visu kopējo pašapziņu, arī tiem ir nepieciešama sava vieta publikas apziņā un uztverē.

Kaut savu pamata zinātnisko izglītību esmu ieguvusi eksperimentālā psiholoģijā, mani darbi mūžā gaitā ir skāruši visai plašu interešu loku. Kā vadītājs pavediens tiem cauri vienmēr vijusies interese par prāta procesiem un to darbības veidiem. Mazliet specifiskāk — mani it sevišķi ir saistījusi mijiedarbe starp domu kā tikpat kā netveramu abstrakciju un tās iespējamām simboliskām reprezentācijām un izteiksmes paveidiem. Te psihologi mēdz izšķirt divas paralēlas un atšķirīgas sistēmas. Viena no tām ir ikoniskais tēls vai reprezentācija, kas atbilst vai nu atmiņas vai iztēles “bildei”, un otra sistēma ir valoda, ar vārdu kā tās pamata vienību. Metodiskā plāksnē esmu bijusi spiesta izveidot pati savas metodes, lai atrastu sev darbības teritoriju kaut kur pa vidu starp eksakto un humanitāro zinātņu metodēm un paradigmām. Tā pat mani teorētiskie izskaidrojumi ir starpdisciplināri un eklektiski.

Jaunības gados par latviešu tautas dziesmām sāku nopietnāk interesēties tad, kad tiku aicināta par folkloras lektori latviešu jaunatnes Divreizdivi nometnēs. Ceļš no šī starta punkta līdz zinātniskam darbam ar latvju dainām ir bijis visai līkumains, kaut ne bez savas loģikas un sakarības. Te blakus tīri racionālām un zinātniskām motivācijām, mani vadījis ir arī kāds pilnīgi neracionāls dzenulis. Kā daudziem citiem latviešiem, arī man gribējās meklēt veidus lai kaut kādā sakarībā — vienalga kādā — pievērstu pasaules uzmanību mūsu mazās un daudz cietušās tautas garīgā mantojuma bagātībām. Es iesāku ar daudziem latviešiem pieņemto romantisko domu, ka pasaule daudz labāk izpratīs mūsu tautas centienus, ja mēs tai spēsim pierādīt ka esam kultūras tauta. Šo domu es drīz vien atmetu kā polītiski nereālu un nepamatotu, kā arī psiholoģiski neveselīgu. Savas likumīgās tiesības uz neatkarību mums nevienam nav jāizlūdzas — tās mums pieder de facto un de jure . Tā pat mums nav jāprasa no neviena, lai tas atzītu mūsu vērtību kā tautai ar savu kultūru. Mūsu tauta un kultūra ir un paliek kā pašvērtības, kā mums neatņemami pamata dotumi. Tie ir svarīgi pamata principi, kas jāatceras, lai mēs kā tauta nezaudētu savu pašapziņu. Tā pat ir jāapzinas, ka ne jau uz mūsu kultūras vērtību pamata citas valstis mainīs savas komerciālās intereses vai ārpolītiku. Tie ir pavisam atšķirīgi darbības līmeņi.

Tai pašā laikā, pats par sevi saprotams, ka viss, kas pozitīvā veidā palielina latviešu tautas redzamību pasaules acīs, var mums kā tautai tikai nākt par labu. Ir spēki, kas cenšas mūsu vārdu Rietumu pasaules masu mēdiju vidē saistīt tikai ar ļoti negatīviem un atbaidošiem priekšstatiem. Mūsu uzdevums tad tomēr ir un paliek darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai Latvijas un latviešu vārds nestu pēc iespējas labāku slavu pasaulē. Jautājums tikai būtu — kā to panākt.

Varam jau mēģināt stāties pasaules priekšā un lūgties, lai uz mums paskatās, mūs apbrīno, vai mums aplaudē, bet nav teikts, ka pasaule to tūliņ arī darīs. Iegūt sev pasaules uzmanību ir ārkārtīgi grūti un tās labvēlību vēl grūtāk. Tā piemēram ir labi domājoši cilvēki, kas ieliek milzu pūles cerībā pasaulei celt priekšā 12 sējumus ar dainu tulkojumiem angļu valodā. Man tāds pasākums šķiet bezcerīgs, jo dainu teksti bez plašiem izskaidrojošiem komentāriem cittautu lasītājam nebūs ne izprotami, ne baudāmi. Katrā ziņā — nepietiek autoritāri deklarēt un apgalvot ka mūsu tautai ir sena un vērtīga kultūra, jeb kaut vai sniegt citiem priekšā kādu atsevišķu tās elementu un cerēt ka tas jau tūliņ tiks arī pozitīvi novērtēts. Tādā izpratnē tomēr pierādījumi ir vajadzīgi — būtu jāparāda kā, kur un kāpēc latviešu tautas veidotās bagātības pārstāv vērtīgu pienesumu visas cilvēces garīgo sasniegumu pūram. Ir jāpierāda un soli pa solim ir jānodemonstrē kas konkrēti tās ir par latviskām vērtībām, kas būtu visas cilvēces uzmanību pelnījušas. Savā ziņā mūsu kultūras vērtības tiešām ir pasaulei jāiekodē vai “jāpārdod”, šī vārda pozitīvajā izpratnē (kas nebūt nav apkaunojoša).

Kā labi to zinās katrs, kas jebkādā laukā to būs mēģnājis darīt — ielausties pasaules apritē ar kaut ko vērtīgu, kas būtu saistīts ar Latvijas vārdu, prasa ilgu un grūtu darbu, kur pie tam rezultāti nekad nav iepriekš jau garantējami. Tomēr man šķiet, ka nopietnam darbam atzinība — ja tā būs pelnīta — agri vai vēlu būs sagaidāma. Citu tautu uzmanību un cieņu man šķiet ka visdrošāk var iemantot ar nostāju, ka latviskais mantojums ir tikai viena no cilvēces radošā gara izpausmēm starp neskaitāmām citām. Latviskā gara izpausmes nav sliktākas par daudzām citām, bet nav arī nepieciešami par tām labākas — viņas ir tikai citādas. Tās tomēr ir tik interesantas, un tik saistošas, ka bez to pienesuma zināmos laukos tiešām vairs nedrīkstētu pat iztikt. Visa cilvēce kļūtu daudz nabagāka, ja tās izpaliktu.

Pievēršoties tagad specifiski latviešu tautas dziesmu bagātībām, un vēlmei ar tām iepazīstināt arī pārējo pasauli, lai zinātnes sfērā to paveiktu, ir nepieciešams atrast teorētiskus redzes leņķus, kuru gaismā tad latvju dainas varētu izcelt. Ir jāatrod tādi zinātniski jautājumi, kas interesē zinātniekus citur pasaulē, un jāparāda, kādā veidā dainu materiāli varētu tikt izmantoti, lai sniegtu uz šiem vispārpieņemtiem jautājumiem interesantas atbildes un izgaismojumus.

Tā kā dainu materiāli ir ļoti bagāti un daudzveidīgi, te darba netrūkst vēl daudzām zinātnieku paaudzēm. Mani pašu kā dažādos veidos daudzsološi ir saistījuši jautājumi par t.s. oralitāti. Gan psihologi, gan pedagogi ir daudz interesējušies par to, kā lasīt un rakstīt mācīšana un alfabetizācija ir mainījusi civilizāciju un iespaidojusi cilvēka domāšanu un prāta spējas, salīdzinājumā ar senākām mutvārdu sabiedrībām. Tā pat psihologus un mākslīgā intelekta speciālistus interesē atmiņas procesi — kā informācija tiek iekodēta un saglabāta atmiņā, kā tā tiek atkodēta un no atmiņas atgūta un rekonstruēta. Toties no pavisam cita redzes leņķa daudzās humanitārās zinātnēs jau sen valda liela interese par to, kas tieši būtu tās īpatnības, kas ir savdabīgas mutvārdu literatūras tekstiem, un kā no kāda pierakstīta teksta vien varētu noteikt, vai tas radies mutvārdu vidē, vai ar rakstāmspalvas starpniecību.

Visiem šāda veida jautājumiem ir iespējams meklēt atbildes ar dainu tekstiem kā izejmateriālu. Dainas neapšaubāmi ir mutvārdu literatūra, pie tam viens no impozantākiem tās pieminekļiem visas pasaules mērogā. Savākto dainu masīvs veido milzīgu informācijas avotu, kur iekļauti ne tikai vērienīga apmēra, saistītā valodā izteikti liriskās dzejas krājumi, bet arī vesela tautas mutvārdu enciklopēdija, kas satur neatsverami vērtīgu informāciju par latviešu senāko laiku sabiedrību, dzīves veidu, paražām, gaumi, pārliecībām, vērtībām, mitoloģiju un reliģiju.

Kur savas darbības sākumā mani saistīja galvenokārt dainu dzejiskā tēlainība, tur pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar dainām kā seno laiku dziesminieku prāta procesu atspoguļotājām. No sākuma šī interese bija tīri strukturāla un pat formāla — man gribējās zināt, kā dainas ir būvētas, no kā viņas sastāv, un tieši kādā veidā tās tikušas nodotas no vienas paaudzes uz nākamo. Taču, mēģinot sistemātiski aprakstīt dainu uzbūves struktūras, atklājās, ka tās varētu uztvert ne tikai statiski un deskriptīvi, bet arī kā dinamisku rēgulu vai likumību rezultantes. Ar citiem vārdiem sakot, dainas, man šķiet, ka ir radītas jeb ģenerētas, vadoties pēc stingri noliktiem priekšrakstiem, kas pie tam ir apbrīnojami sarežģīti. To uzbūve seko tikpat kā matemātiski precīzām formulām, pēc kurām ir iespējams radīt dainu tekstu. Kā tādas tās, manuprāt, liecina par dainu radītāju ļoti augsti izkoptām spējām, gan poētiskām, gan estētiskām, gam tīri intelektuāli abstraktās domāšanas spējām.

Šāds konstatējums nebūt nav triviāls vai pats par sevi saprotams, un daudziem tas pat varētu šķist nepamatots. Kā nekā, daudzi Rietumu psihologi vēl šodien kā pārliecinošus citē krievu psihologa Lurijas eksperimentus ar lauku analfabētiem, to skaitā uzbeku zemniecēm, kas esot pierādījuši, ka šie zemnieki nav spējīgi abstrakti domāt. Īsti abstraktu domāšanu iemācoties tikai skolā, kopā ar lasīt un rakstīt māku. Laika trūkuma dēļ šeit tikai viens piemērs par šo bieži citēto eksperimentu nepilnībām. Viena no Lurijas pārbaudēm bija par siloģistiskās prātošanas spējām. Visi atcerēsies klasisko siloģismu: a) Sokrāts ir cilvēks, b) visi cilvēki ir mirstīgi, tātad — loģiski neizbēgamais secinājums — Sokrāts ir mirstīgs. Un te viens no Lurijas lietotiem pārbaudes siloģismiem: a) polārie lāči dzīvo tālos ziemeļos, b) tālos ziemeļos visi dzīvnieki ir balti. Jautājums: Vai polārie lāči ir balti?

Stādīsimies priekšā šo situāciju. Staļina visbargākajos laikos atbrauc tāds bars no centra pie zemniecēm kādā attālā brālīgā republikā, uzstāda visādus jautājumus un pieraksta atbildes. Domāju — Jums nebūs trīs reizes jāmin, kā izjautātie ļaudis par to varēja justies. Gluži paredzamā veidā, uz jautājumu par lāčiem tie izmisīgi gaiņājās ar rokām un centās krievu psihologiem iestāstīt, ka tālos ziemeļos nekad neesot bijuši, par baltiem lāčiem nekā nezinot, un tamdēļ par tiem neesot gatavi ne vārdu sacīt. Gudrie, augsti skolotie psihologi tad rūpīgi pierakstīja secinājumu, ka zemniekiem nav pietiekošas abstraktās domāšanas spējas, lai izsekotu siloģistiskam prātojumam...

Kā citu ilustrāciju — šoreiz par pieņēmumiem tieši par latviešu kā zemnieku tautas abstraktās domāšanas spējām — te varētu arī citēt (no atmiņas) Bīlenšteina slaveno vēstuli, rakstītu tieši 100 gadus atpakaļ, kad viņš tika lūgts sniegt recenziju par Raiņa tulkojumu Gētes Faustam. Vispirms, latviešu valoda neesot spējīga izteikt tik smalkas, garīgas un abstraktas domas, kādas savā darbā izteicis dižais vācu dzejnieks. Bez tam, vajadzētu noteikti Raini atrunāt no ķeršanās pie Fausta otrās daļas tulkošanas, jo tur esot tik dziļas domas iekšā, ka latvieši kā zemnieku tauta nekādā ziņā nekad nebūšot spējīga tādas pat saprast. Tie ir tipiski aizspriedumaini secinājumi par zemnieku vai latviešu domātspējām, kam pēc manas labākās saprašanas vienkārši nav seguma. Izaicinājums te tagad ir atrast veidus kā demonstrēt un pierādīt, ka tas nav tiesa, ka arī zemnieks spēj abstrakti domāt.

Savā darbā ar dainām es pati tiešā vai netiešā veidā esmu centusies demonstrēt, ka dainu pūra eksistence kā tāda jau ir liecība tam, ka mutvārdu tradīcija atļauj izpausties un attīstīties gan mākslinieciskām, gan intelektuālām spējām. Tā piemēram esmu centusies izcelt, ka dainu tradīcija tās kopumā sniedz ārkārtīgi vērtīgu informāciju psihologiem, kas interesējas par atmiņu un par prāta procesiem. Dainas, lūk, varētu uzskatīt par masveidu apmēra izvestu zinātisko eksperimentu, kur piedalījušies ir neskaitāmi tūkstoši dalībnieku (gluži vai kā Holivudas lielfilmā), un kas turpinājies ir gadu simtiem un tūkstošiem ilgi. Šis formulējums ir guvis arī zināmu atbalsi, jo tieši ar šo manu vārdu citātu iesākas kāda Amerikāņu psihologa, Dāvida Rubīna, divus gadus atpakaļ publicētā grāmata par mutvārdu literatūru. Pēdējo gadu laikā esmu arī konkrēti pievērsusies rindai atsevišķu dainu izteiksmes paņēmienu, ar domu caur tiem ilustrēt, ka dainu sacerētāji un veidotāji ir ļoti labi spējuši novērtēt intelektuālu izsmalcinātību, ka tāda bija nepieciešama labāko dainu radītājiem un ka tāda bija arī jāieaudzina šīs tradīcijas turpinātājiem.

Līdz šim esmu runājusi tikai abstrakcijās, bet zinātniskais darbs vienmēr balstās uz konkrētiem datiem. Tamdēļ gribētu Jums šodien vēl arī parādīt dažus raksturīgus fragmentus no viena no saviem pēdējiem darbiem. Tas ir dabs par zivīm zeltspārnītēm un par upēm melnacītēm, jeb par bahuvrīhi paveida epitētiem latvju dainās.

Savā neatsverami vērtīgajā darbā par latvju dainu Poētiku, Ludis Bērziņš (1940/1959) piemin īpašus posesīvus divvārdu saliktos epitētus, kas ir izteiksmīgi, krāsaini, un dainām īpatnēji, kā līdaciņa zeltspārnīte, Daugaviņa melnacīte, līgaviņa baltmutīte, utt. Tie man šķita tik neparasti, ka es kādus gadus atpakaļ sāku tos krāt un pierakstīt, gluži kā bērnībā tiku krājusi pastmarkas, kukaiņus, puķes herbārijam vai krāsainas vilnas pūciņas no citu ļaužu puloveriem. Bērziņš šādas uzbūves saliktos epitētus ir nodēvējis par bahuvrihi, nekādus tuvākus izskaidrojumus par šo terminu gan neminēdams. Viņš norāda, ka šādi epitēti plaši atrodami ar lietvārdu apozīcijā un citē ap sešdesmit dažādus to paraugus.

Izrādās ka bahuvrihi termins nāk no seno indiešu sastādītām sanskrita gramatikām. Burtiski tas nozīmē — daudzrīsainais, resp. tāds cilvēks, kam pieder daudz rīsu, un apzīmē visai plašu epitētu kategoriju. Daži raksturīgi bahuvrihi piemēri no vēdām te būtu: purunāmā (daudzvārdainais), dhūmāksī (dūmacis), acrumukhī (asarmutis, resp. asarsejainais), madhujihva (medusmēlīgais), vājrabāhu (zibenrocīgais). Vēdās atrodams arī Djāus vai Višnū tūkstošacis (kā metafora zvaigžņotām debesīm).

Gluži tāda paša veida izteicieni sastopami arī sengrieķu epos — Homēra Iliādē un Odisejā, kur tie ļoti konsekventi lietoti kā konstanti raksturojumi dieviem vai varoņiem. Katram, kas jau bērnībā būs lasījis klasiķu tulkojumus, būs labi pazīstama rožpirkste Ausma ( rhododaktylos Eos), ātrkājis spīdošais Akhilejs ( podarkes dīos Akhilleus), pūcace dieviete Atēna (theā glaukæpis Athēna), govace karaliene Hēra ( boæpis potnia Hērē), vai baltroce Hēra ( leukolēnos Hērē), starp citiem līdzīgiem.

Ļoti līdzīgi konstanto epitētu veidojumi ir sastopami arī vairāku Rietumeiropas valdnieku vai leģendāru figūru vārdos, it sevišķi tajos no agrīniem vēstures posmiem. Izvēlētie epitēti kā iesaukas to nēsātājiem ne vienmēr ir īpaši glaimojoši. Raksturīgi piemēri te Anglijas karalis Harolds Zaķkājis (Harold Harefoot), Dānijas karalis Haralds Kaujzobis (Harald Hiltetand), Dānijas Haralds Zilzobis (Harald Blaatand). Tā pat arī franču pasakas Zilbārža vārds — Barbe bleue — seko tam pašam uzbūves modelim. Toties agrīnās Francijas karalienes — Lielkājes Bertas — vārds, tikai semantiski vairs atbilst senajam veidojumam, jo franču valodas gramatika senākos salikteņus locījumā sāk atvietot ar prepozicionāliem izteicieniem: Berthe aux grands pieds (Berta ar lielām kājām).

Dainās toties, kaut bahuvrihi epitēti kā salikteņi locījumā tur atrodami neparasti lielā skaitā, tie — pilnīgi pretēji Homēra epiem — netiek saistīti ar dievību vārdiem. Vienīgais izņēmums te ir dainu rinda “Simtacītis Dieva dēls”, kas atsevišķi pazīstama arī kā mīkla (ar atbildi — Sietiņš, vai zvaigžņotā debess). Arī cilvēkus vispār tie apzīmē nesalīdzināmi retāk par dzīvniekiem, un vēl retāk tādus, kas būtu nosaukti personvārdā. Dainu bahuvrihi epitēti tātad, no vienas puses seko pamata modelim, kas pazīstams arī citām indoeiropiešu tautām nu jau vismaz divarpus gadu tūkstošus. No otras puses, ir redzams ka dainās šis izteiksmes paņēmiens ir pieņēmis pilnīgi savdabīgu seju, un sekojis pats saviem savdabīgiem attīstības ceļiem. Vairums dainu bahuvrihi ir mīlinošā pamazinājuma formā vai cildinošā izteiksmē, kā “kumeliņi baltkājīti”. Zināms to skaits tomēr ir arī izsmejoši, it sevišķi attiecībā uz cilvēkiem, kā “visas tautu gnīdausītes”, vai palamu formā, kā “klibā Dore, vīzdegune”.

Atgriežoties pie Homēra epiem: gluži kā skaistās Helēnas seja ir jūrā ielaidusi tūkstots kara kuģu, tā šāda veida epitēti zinātniskā literatūrā ir ievadījuši tūkstots zinātnisku apceru par to lomu un nozīmi mutvārdu teksta kompozīcijā. Neviena to starpā gan ne vārda nebilst par bahuvrihi, nedz arī par homērisko epitētu radniecību ar to brālēniem sanskrita tekstos. Komparativisms un interese par indoeiropiešiem, kas bija dominējošā zinātniskā mode pagājušā gadsimtā, mūsu gadsimtā nav vairs cieņā. Zinātnes modes mainās, un vienas valodas zinātnieki ne vienmēr pazīst to, kas paveikts citās tautās.

Vācietis Dincers (Duntzer) jau 1864. gadā bija pasvītrojis, ka konstantiem epitētiem sengrieķu epos ļoti nozīmīgs ir to izvietojums episkās dzejas metriskā logātā, kamēr to semantiskā nozīme šķiet daudz mazāk svarīga. Amerikānis Milmans Perijs (Parry), mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados, nāca ar visai revolucionāro apgalvojumu, ka šāda veida konstanto izteicienu lietošana kādā tekstā esot drošs pierādījums tam, ka šie teksti ir radušies un sacerēti mutvārdu vidē, ne sarakstīti uz papīra. Šo teoriju par mutvārdu literatūras kompozīcijas veidu tālāk pilnveidoja Alberts Lords. Tā izraisīja milzīgu interesi un milzīgu kontroversiju vētru, kas pilnīgi norimusi nav vēl šodien.

Perijs un Lords pieņēma, ka Homērs, tā pat kā mūslaiku dienvidslāvu guslāri, savu ēpisko dzeju katrā uzstāšanās reizē radīja no jauna, stāvēdami publikas priekšā, dzīvā improvizācijā radot vienu dzejas rindu pēc otras. Tā kā sengrieķu 12 pēdu episkās dzejas rinda ir ļoti srežģīta, uz vietas reģenerēt tik izsmalcinātu tekstu nebūtu nekādā nieka lieta. Perijs norāda ka katram dievam vai varonim sengrieķu epos ir divi līdz četri konstantie epitēti, katrs ar citādu zilbju skaitu un uzsvariem. Katra šāda formula ir izmantojama tikai zināmā izvietojumā dzejas rindas ietvaros. Tā piemēram “theā galaukķpis Athēne” — pūcace dieve Atēna — Homēra epos lietota 50 reizes, katru reizi tai pašā vietā dzejas rindā. Šāds konstantais epitēts ir jau gatava formula, tas ir — vārdu secība, kas izteic vienu un to pašu domu tai pašā metriskā formā un vietā. Formulas mutvārdu dzejniekam sniedz jau gatavu teksta ķieģelīti, ko atliek tikai iebūvēt attiecīgajā vietā dzejas rindā.

Kā jau pats Alberts Lords pamatoti to ir atgādinājis, īsās, līriskās dainas, kā kolektīvi veidots tekstu korpuss, ir pilnīgi cita lieta nekā garie episkie dziedājumi, kas ievākti no viena un tā paša dziedātāja. Bet arī dainās ir formulas, un tamdēļ ir ļoti interesanti izpētīt, kā šādā kolektīvā masīvā tās darbojas un kādu lomu tur spēlē.

Raugoties uz dainu bahuvrihi, šķiet ka visvieglāk un precīzāk tos varētu raksturot tieši pēc semantiskām mērauklām. Nomācošais vairums no visiem to piemēriem dainās ir veidoti kā raksturīgi apzīmējumi kādai ķermeņa daļai. Savā uzbūvē tie visi seko tam pašam abstraktam modelim, kas būtu:

[Raksturojamais lietvārds] + [Bahuvrihi epitēts = Īpašvārds + Ķermeņa daļa]

[A] + [B + C]

Dainu bahuvrihi epitēts nav iestingusi, burtiski atkārtota vārdu kopa, bet tipiski atkārtojas ar ievērojamām variācijām. Šāds modelis tātad iet krietni tālāk par Perija-Lorda formulām, kas kā jau gatavi ķieģelīši atļāva dināmisku episkās dzejas rindas atkalradīšanu. Dainu modelis pieļauj dināmiskas izmaiņas jau vārdu un morfēmu līmenī. Kā izskaidrot šo simultāno atkārtošanās un variācijas dināmiku? Varētu teikt, ka dainu formulas seko zināmiem, skaidri definējamiem ģeneratīviem likumiem. Gramatiskā plāksnē šīs formulas veidojas divās fāzēs: vispirms te ir lietvārds kam seko epitēts. Tad — nākošā fāzē, epitēts tiek precizēts kā saliktenis ar divām sastāvdaļām: īpašvārds locījumā, kam seko kādas dzīvas būtnes ķermeņa daļas apzīmētājs. Tipiska latviskajam bahuvrihi vēl ir pamazināmā vai mīlināmā izteiksme, un kā definējoša īpašība: lietvārdam ļoti savdabīgā posesīvās izteiksmes forma ar galotnēm “e” vai “is”, kā “sārtvaidzītis”, “baltmutīte”.Tas šos izteicienus padara tik savdabīgus, ka nav iespējams tos pārcelt ar visām niansēm daudzās citās valodās, kā piemēram angļu vai franču.

Pēc šīs pamata formulas tad kļūst iespējams darināt gandrīz bezgalīgu rindu dažādu izteicienu, kas visi seko tam pašam pamata likumam, taču konkrēti katrs var būt atšķirīgs no citiem. Variācijas iespējas te rodās dažādos veidos un dažādos valodas līmeņos, no kuriem šiet tikai īsumā pieminēsim pašus galvenos.

Lesksiskās semantikas plāksnē, formula atļauj ievietot citu vārdu (leksēmu, resp. brīvu morfēmu) vai saistītu morfēmu ikkatrā vienā no formulas trīs pamata leksēmiskām sastāvdaļām, A, B un C. Tā veidojas paradigmatisku atvietojumu sistēmas, kur katru vienu no pamata elementiem var atvietot kāds cits vārds no tās pašas semantiskās un/vai gramatiskās kategorijas.

Elementu [A] vai apzīmējamo lietvārdu var izvēlēties burtiskā nozīmē no to dzīvo būtņu kategorijas, kam ir ķermeņi un ķermeņa daļas, resp. no dzīvniekiem vai cilvēkiem. Metaforiski tā varētu arī būt nedzīva lieta, kam pārnestā nozīmē piedēvēts ķermenis. Kaut kur pa vidu būtu situējami augi, kam normālā saruna valoda gan ķermeņus nepiedēvē, bet kam kā dzīvām būtnēm to varbūt varētu darīt uz analoģijas pamata.

Bahuvrihi formulas pati svarīgākā, definējošā daļa ir elements [B] — raksturojamā ķermeņa daļa, un te nu sastopama gara rinda dažādu iespējamu lietvārdu, no acīm līdz astēm, kā ausis, deguns, galva, ragi, spalva, spārni, spuras, kājas, utt., gan izvairoties no ķermeņa iekšējiem orgāniem, no kuriem vienīgi sirds tā īsti ir pārstāvēta.

Beidzot, elements [C], t.i. raksturojošie epitēti, kas izvēlēti lai aprakstītu jebkuru doto ķermeņa daļu, nebūt neveido bezgalīgu iespējamību rindu, bet gan koncentrējas ap zināmām maņu dimensijām. Visbiežāk lietotie ir krāsu (meln, balt, zil, zaļ, zelt, sārt) un formu apzīmējumi (liel, līk, gar, īs, strup, resn), kaut iespējami ir arī citi (svilp, ciet, mīkst, biez, kupl). Biežuma ziņā te novērojamas parastās vārdu frekvences distribūcijas: mazs skaits īpašības vārdu atkārtojas ļoti bieži, turpretim liels skaits dažādu vārdu katrs parādās tikai vienu vai pāris reizes.

Blakus vārdu semantikai, ļoti nozīmīgu lomu spēlē metrika, tas ir, vārdu garums zilbēs un to izvietojums dzejas panta metriskā logātā. Tā kā tie sastāv no divu vārdu salikuma, bahuvrihi epiteti gandrīz simtprocentīgi sastāv no četrām zilbēm. Izņēmumi ir tikai tie gadījumi kur dipodijas pēdējā zilbe tiek aprauta. Blakus šim nemainīgajam dotumam, pārējās četras zilbes dainu dzejas rindā ir iespējams aizpildīt apbrīnojami dažādos veidos, tā piešķirot šīm formulām lielu dažādību un dzīvumu.

Beidzot, bahuvrihi formulās iekļautie vārdi var būt visos iespējamos locījumos, līdz ar ko šādas formulas iespējams iekļaut ļoti dažāda rakstura gramatiskās teikuma uzbūvēs. Pēc pēdējām atziņām psiholingvistikā un lingvistikā, šis ir valodas līmenis kur teikuma semantika jeb semantiskā dziļumstruktūra saplūst ar teikuma sintaktisko uzbūvi.

Pētījumus ar dainām manāmi atvieglo datu bāzes, kas par tām tagad ir pieejamas. Un te nu man jāpateicas manam vīram Imantam Freibergam, kas tik daudz savā mūžā ir darījis, lai mums tādas būtu, kā arī visiem tiem citiem — Latvijā un Rietumos, kas ir gādājuši par to, lai dainas tagad būtu pieejamas datoriem. Metodoloģiskā plāksnē tā ir bijusi pilnīga revolūcija. Tā piemēram no dainu masīva ir iespējams atgūt visas dainas, kas satur kādas ķermeņa daļas apzīmētāju vārdu jeb tā vārdsakni. Tas nav gluži tik vienkārši, kā tas izklausās, un prasa savu tiesu laika un pūļu, tomēr šīs metodes sniedz milzīgas priekšrocības un ir pētniekam arī radoši rosinošas.

Bahuvrihi epitētu dainās ir bezgala daudz, un izsmeļošai to apskatei būtu nepieciešama vesela atsevišķa grāmata. Šeit vēl tikai dažas konkrētas detaļas par 300 epitētu lielu paraugu, kur iekļautas 15 dažādas ķermeņa daļas, kā astes, cekuli, deguni, galvas, mutes, kājas, ļipas, utt.

Apsakatīsimies vispirms kas notiek ar bahuvrihi epitētu dainu dzejas rindas metriskā logātā. Ņemot vērā, ka dainu rindai ir tikai astoņas zilbes, ar cezūru jeb dzejisko griezumu vidū, četrzilbīgam bahuvrihi epitētam ir iespējami tikai divi dažādi izvietojumi: rindas sākumā, pirms cezūras, jeb rindas beigās, pēc cezūras.

Saskaitot visus gadījumus no 300, izrādās ka 92.7% no visiem piemēriem izvietojas rindas beigās, un tikai 7.3% rindas sākumā. Bahuvrihi tātad normāli izvietojas rindas beigās, jo dainās šāds epitēts tipiski seko apzīmējamam lietvārdam, kas jau aizņēmis rindas pirmo pusi. Visraksturīgākās šeit tādas konstrukcijas, kur 4-zilbju epitētam rindas beigās pa priekšu iet 4-zilbju raksturojamās būtnes vārds rindas sākumā, kā tas redzams no piemēriem 1. tabulā (katram piemēram seko tikai viens no tiem dziesmu numuriem, kurās tāds atrodams).

1. tabula. 4-zilbju lietvārds

nominativā ar 4-zilbju

bahuvrihi epitētu apozīcijā

Cielaviņa gludgalvīte (2591v1)

Cielaviņa gludgalviņa (4686)

Kumeliņis baltkājītis (29798v1)

Kumeliņis zilsarītis (49181)

Līdaciņa platastiņa (21278)

Raudavīte grūtspārnīte (23850)

Vāverīte kuplastīte (2348)

Žagatiņa gaŗastīte (2686)

Kankarpolis, sarkangalvis (34804)

Līgaviņa mellacīte (27978)

Vīramāte, spicdegune (46744)

Apīnītis grozgalvītis (765)

Sinepiņa sīvsēkliņa (12318 var.4)

Daugaviņa melnacīte (30710, 11)

Tie ir Luda Bērziņa aprakstītie klasiskie bahuvrihi paraugi, kur lietvārdam vokatīvā seko posesīvais, resp. tam piederošais epitēts. Tie septiņi procenti ar abiem vārdiem otrādā secībā, kā “sarkankrūte vāverīte” vai “kokserdītis tēva dēls” jau atšķiras no iepriekšējiem piemēriem ar to, ka apzīmētais lietvārds tagad ir aprakstošā nominatīvā, ne vairs tiešās uzrunas vokatīvā formā.

Dainu dzejas rindas tomēr, pretēji sengrieķu vai dienvidslāvu episkās dzejas rindām, nav visas gluži vienādas. Dziedamās dziesmās tās apvienojas divrindu pantos, kur abas rindas metriski nav pilnīgi identas. Tā pat klasiskā dainu četrrinde kā īpatnēja dzejas strofa sastāv no divām divrindēm, kas atkal savā starpā nav pilnīgi vienādas. Tam visam vēl pieskaitot klāt izvietojumu pirms vai pēc cezūras, dainu pantā kopā tātad sanāk pavisam astoņas dažādas metriskās gultnes, kurās būtu iespējams izvietot jebkuru 4-zilbju garu teksta vienību.

Ja tagad saskaitam kopā, cik katrā no šiem astoņiem novietojumiem atrodas ikkatrs no mūsu 300 izteicienu lielā statistiskā parauga, tad atklājas kopaina, kas ilustrēta ir 2. tabulā.

2. tabula. 300 bahuvrihi epitētu

izdalījums pa dainu panta

8 metriskām novietnēm

1.div- 1. rinda N = 4 N = 217

rinde 1.3% 72.3%

2. rinda N = 10 N = 9 Hori-

3.3% 3.0% zon-

tālā

2.div- 3. rinda N = 3 N = 45 simet-

rinde 1.0% 15.0% rijas

4. rinda N = 5 N = 7 ass

1.7% 2.3%

Cezūra

Vertikālā simetrijas ass

Te skaidri saredzams, ka katra viena no šīm metriskām gultnēm dainu pantā ir unikāla un savdabīga. Gluži kā to bija apgalvojuši gan Dinzels, gan Perijs, Lords un daudzi citi, metriskam formuliskā izteiciena izvietojumam ir mutvārdu tradīcijā kardināli svarīga nozīme, kas savā līmenī ir tik tiešām pilnīgi neatkarīga no semantiskā satura. Bahuvrihi epitētu lielum lielais vairākums — 72.3%, atrodams ir četrrindes pirmās rindas beigās. Nākošā vietā nāk šim novietojumam simetriski atbilstošā vieta dziesmas otrajā pusē. Veseli 15% no visiem gadījumiem ievietojas otrās divrindes pirmās rindas beigās, resp. četrrindes trešās rindas otrajā pusē. Milzīgā starpība starp abiem šiem procentiem norāda, ka četrrindes otrā divrinde, kaut bieži pirmajai veidota kā paralēle, nebūt nav ar to pilnīgi identa, un ne vienmēr var brīvi stāties tās vietā.

Tas, ka gandrīz 90% no visiem bahuvrihi izvietojas starp abām šīm iemīļotākām metriskām vietām, norāda uz diezgan stingru sekošanu tradīcijas veidotai rēgulai, priekšrakstam vai kanonam, sauciet, kā to gribat. To varētu saukt par centrtieces tendenci tradīcijā. Tomēr tas, ka ap 10% no gadījumiem izvietojas arī citur, norāda uz dažādības un jauninājuma spējām pat ļoti stingri kanoniskas tradīcijas ietvaros. Nav tādas metriskas gultnes visā četrrindu pantā, kur zināmos gadījumos nebūtu atrodams pa bahuvrihi. To varētu saukt par centrbēdzes tendenci tradīcijā. Pie tam, starp mūsu 300 paraugiem, neviena no šīm novietnēm nav pilnīgi unikāla, tā nav tikai sagadīšanās rakstura, jo mazākais gadījumu skaits ir trīs (kā tas ir ar trešās rindas pirmo pusi).

Kā jau to redzējām, raksturīgākā formula ir četrzilbju lietvārds vokatīvā, kam seko četrzilbju epitēts apozīcijā. Lai piepildītu visas 4 zilbes, parasti abi šie vārdi ir pamazināmā formā:

Līd ac iņ a zelt spārn īt e

4 zilbes 4 zilbes

No šiem piemēriem varētu spriest, ka bahuvrihi ir tāda izteiksmes forma, kur stingri noteiktā metriskā ierāmējumā iespējams ielikt pēc parauga receptes veidotu gramatisko un semantisko saturu. Taču īstenība rāda, ka parauga receptes nav tikai viena vien, bet gan vesela rinda, katra šādā vai citā aspektā mazliet citāda. Ko tas mums atklāj par mutvārdu tradīcijas darbošanās veidiem?

Kā izejas punktu varētu iedomāties abstraktu parauga veidolu, kas atļauj ģenerēt jeb radīt garu rindu konkrētu tā iemiesojumu. Bet tas vēl nav viss. Tikai mazliet vien pārmainot kādu no paraugformulas vai dotās rēgulas parametriem, stipri paplašināta top iespējamo rezultātu skāla. Tā kā valodā, runājot Ferdinanda de Sosīra vārdiem, ir sistēma “kur viss turās kopā”, tad arī dainās ik viena sīka pārmaiņa jebkurā līmenī sev līdz izsauc arī veselu rindu citas. Atceroties, ka visbiežāk bahuvrihi formula ir apozīcijā lietvārdam vokatīvā, šāda izteiksme protams ka saistās ar zināma paveida sintaktiskām teikuma uzbūvēm, kā sekojošo:

Kumeliņ baltsarīti,

Tu man kaunu padarīji:

Tev kājiņa paslīdēja,

Man nokrita cepurīte.

(29799)

Blakus tradicionāliem locījumiem vokatīvā vai nominatīvā, bahuvrihi epitētiem iespējams pieņemt arī citus locījumus Tādā gadījumā manāmi izmainīta tiek arī teikuma gramatiskā dziļumstruktūra, kā arī, protams, teikuma semantika. To vispār varētu uzskatīt kā vispārināmu likumu: jo retāka dotā epitēta locījuma forma, jo retāks būs arī tās metriskais izvietojums.

Te piemērs ar bahuvrihi akuzatīvā, ko atrodam ļoti neparastajā izvietojumā otrās panta rindas sākumā:

Kur, kundziņ, tu dabūji

Melnactiņu līgaviņu?

Es izbraucu trīs vasaras,

Es ar tādu neatradu.

(52561)

Mainot vārdu locījumu, rodas arī citādi sintaktiski veidojumi. Tā četrzilbīgā lietvārda un epitēta vietā var stāties divi nominalizēti epitēti apozīcijā:

Ļip ain īt is gaŗ aus īt is

Ļipainītis, gaŗausītis,

Tak uz sātu lūkuotūs,

Ne skaistūs meitiņu,

Bet gordūs kuopusteņu.

(56970)

Vēl lielākas izmaiņas bahuvrihi formulu sistēmā ir iespējamas citu vārdu kombinatorikā ar bahuvrihi kā četrzilbju vienību. Te ir iespējama gara rinda dāžadu veidojumu, no kuriem šeit tikai daži paraugi.

Tā piemēram, paliekot pie vokatīva un apozīcijas kā gramatiskā logāta, apzīmējamais dzīvnieks vai būtne var būt izteikts ar 3-zilbju vārdu agrākajā četrzilbīgajā vietā. Lai izpildītu trūkstošo ceturto zilbi, te jāpieliek kāds vienzilbju vārds — vai nu kāds izsaucējs kā Ai, vai ķic, vai vietniekvārds “tu” tiešā uzrunas formā.

1+3 zilbju kombinācija, uzruna vokatīvā

ar bahuvrihi epitētu apozīcijā

Izsaucējs Ai/Ķic

Vietniekvārds vok. Tu Dzīvnieks Bahuvrihi epitēts

1 zilbe 3 zilbes 4 zilbes

Ai zaķīti, gaŗausīti,

Kam tu ēdi kāpostiņus?

Miķelīt, tēva brāl,

Kam tu gāji zirņu zagt?

(38028)

Pēc šada abstrakta parauga tad kļūst iespējams darināt garu rindu dažādu izteicienu, kā tas labi redzams no stipri garās piemēru rindas ar izsaucēju “Ai”:

3.tabula. Piemēri ar tiešo uzrunu

ar izsaucēju “Ai”,

ar bahuvrihi apozīcijā

Ai lapsīte, garastīte (2665v1)

Ai menciņi zeltspārnīti (30695)

Ai, pīlīte platkājīte (23667)

Ai reņģīte zilspārnīte (30807v1)

Ai zaķīti gaŗausīti (37233)

Ai zosīte, biezspalvīte (40248)

Ai kundziņ siermgalvīti (31271)

Ai meitiņa, baltmutīte (57201)

Ai meitiņa, vīzdegune (58615)

Ai svainīti, lielmutīti (46920)

Ai svainīti miglacīti (13690)

Ai tautieti, līkdeguni (57864)

Ai, liepiņa platlapīte (13315)

Ai pupiņa melnacīte (32514)

Ai rudzīt(i) roggalvīti (27907v1)

Ai akmin' melnacīti (31723)

Ai upīte, melnacīte (381)

Ne visi iespējamie modeļi ri vienādi produktīvi. Tā 3+1 zilbju modeļa gadījumā piemēri ar tiešo uzrunu, kā sekojošā četrrindē, iz daudz mazākā skaitā nekā tie ar izsaucēju “Ai” (kas redzami 4. tabulā).

Tu, zaķīt, garausīt,

Tu man skādi padarīji;

Rudziem asnus nokodīji,

Āboltiņu izlēkāji.

(37250)

4.tabula. Piemēri ar tiešo uzrunu

un vietniekvārdu ”Tu”,

ar bahuvrihi apozīcijā

Tu irbīte zeltspārnīte (30884)

Tu menciņu zeltspārnīti (30885v1)

Tu plekstiņ platspārniņ (30885)

Tu, pūcīte, platactiņa (2509)

Tu, zaķīt, garausīt (37250)

Tu pupiņa melnacīte (32514 var. 2)

Divzilbju lietvārda gadījumā, trūkstošās divas zilbes iespējams aizpildīt vienkārši vārdu otrreiz atkārtojot, kā ar “Pūce, pūce, platacīte,” (2576), vai :

Zaķīt, zaķīt, baltļipīt,

Tādu tavu melošanu!

Tev lūpiņas pārsprāgušas,

Melu ziņas nēsajot.

(2308)

Ļoti populārs veids, kā iepildīt divas zilbes divzilbju lietvārdam blakus, ir ar pozesīvo vietniekvārdu mana/manu/mani, kā redzams 5. tabulā. Šī īpašā vārdu kombinācija veido vienu no populārākām formulām visās dainās.

Ait iņ ma na sīk sprodz īt e

5.tabula. Divzilbju lietvārds

vokatīvā plus 2-zilbju

posesīvais vietniekvārds

mana/i/u ar bahuvrihi epitētu

Aitiņ mana sīksprodzīte (7406)

Kaziņ manu līkra dzīti (V) (28228)

Kaziņ', mana līkra ģīte (34726v2)

Kuniņ, mana kuplastīte (30516v1)

Ķēvīt', mana kuplastīte (27152v1)

Ķēvīt manu svilpastīt (20847)

Gosniņ mana līkraģīte (V) (29499)

Gotiņ mana platradzīte (V) (28904)

Irbīt manu zeltspārnīti

Telīt mana platradzīte (V) (32493)

Vistiņ mana lielcekule (17653)

Sieviņ, mana melnacīte (28247)

Sieviņ' mana zilacīte (49181)

Tētiņ', manu spicbārzdiņ(u) (37133)

Liniņ', manu zilziedīt' (56502)

Ir gadījumi, kur dainu rinda atsakās no paša apzīmētā lietvārda pieminēšanas, kādā gadījumā tad pats bahuvrihi epitēts kļūst nominalizēts:

Gro zi ac is gaŗ aus īt i

Grozi acis, gaŗausīti,

Mana tēva kulītē! (2301).

Šie piemēri ne tuvu vēl neizsmeļ visas iespējamās bahuvrihi variācijas, bet domāju, ka tie pietiekoši parāda, cik šī formula ir spējīga variēties. Blakus tādiem savienojumiem, kas min kādu ķermeņa daļu, ir liels skaits arī citu, kā piemēram “sirdspuķīte”, kas tiem ir tuvu radniecīgi šādā vai citādā veidā.

Noslēgums

Bahuvrihi epitēti dainās seko ārkārtīgi senam uzbūves modelim kas palicis nemainīts jau kopš Vēdu laikiem. Citās indoeiropiešu valodās no tā atrodami vairs tikai reti paraugi, kas saistas galvenokārt ar personvārdiem. Dainās turpretim šāda tipa epiteti ir atrodami lielā skaitā un vēl nesen arī latviešu ikdienas sarunu valodā. Kaut to uzbūve ir ļoti arhaiska pēc formas, šo epitetu pielietojums dainās ir ļoti savdabīgs, būdams saturā, stilā un noskaņā stipri atšķirīgs no tā, kāds tas ir Vēdās vai Homēra epos.

Lielais dažādo iespējamo variāciju skaits, ko pieļauj pat tik vienkārša trīsmorfēmu formula, pierāda ka dainās lietotie likumi ir tiešām ģeneratīvi un radoši. Tā nav tikai no galvas iemācītu, iestingušu vārdu rindu pasīva atkārtošana, un arī ne pakļāvīga sekošana vienam vienīgam kanoniskam modelim. Te nesastopamies ar atsevišķiem izolētiem noteikumiem teksta viedošanai, bet gan ar veselām radniecīgu likumu ģintīm. Dainas ir veidotas pēc veselas veidošanas likumu polifonijas, kur katru vienu no sastāvdaļām kādā izteicienā ir iespējams mainīt neatkarīgi no citām.

Katram šīs tradīcijas pārmantotājam būtu bijis jāpgūst visi tās nerakstītie likumi gluži tādā pat veidā kā katrs apgūst savas mātes valodas gramatikas likumus tikai no valodas lietošanas. Mazi bērni sāktu ar zināma dziesmu skaita iemācīšanos no galvas, kur ar laiku ietilptu arī tādas dziesmas, kas satur bahuvrihi formulas. Pēc pietiekoši daudz dažādu piemēru dzirdēšanas, tradīcijas nesējas tad iegūtu intuitīvu izpratni par piemēros novērojamo paradigmatisko darināšanas formulu. Beidzot, apdāvinātākie no dziedātājiem varētu justies pietiekoši brīvi, lai radītu vai nu jaunus konkrētus variantus pēc dotā mustura, vai arī lai musturi mazliet pārveidotu un vēl vairāk atkāptos no sākotnējā parauga. Tas, ko šeit konkrēti redzējām caur bahuvrihi formulām, pārstāv tikai vienu starp neskaitāmiem citiem dainu izteiksmes paņēmieniem. Visi tie savā dziļākā būtībā rada skaidri precīzējamus likumus, kuru ietvarā iespējams viedot kanoniski pareizus dainu tekstus. Tai pašā laikā, dainu izteiksmes paņēmieni vienmēr ir arī pietiekoši lokani, lai pieļautu šīs tradīcijas robežās arī lielu radošo brīvību un lielu dažādību izteiksmes formās. Dainas līdz ar to spēj būt vienā un tai pašā laikā izteikti tradicionālas un izteikti novatæriskas. Bez tam, kanonisko formulu redzami abstraktais raksturs visai gaiši pierāda, ka ar abstrakto domāšanu dainu tradīcijas nesējiem nebija ne mazāko grūtību.

Akadēmiskā lekcija, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu 1997.gada 16.septembrī Rīgā. Redakcijā — 18.septembrī.

Teksts tiek publicēts pilnā apjomā un autores rakstībā. Pirmpublikācija. — “LV” red.