Par korupciju Latvijas iedzīvotāju skatījumā

Vakar, 12. aprīlī, sabiedrība par atklātību "Delna" iepazīstināja ar nule pabeigto pētījumu "Korupcijas seja Latvijā", kas tapis sadarbībā ar sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS, Latvijas neatkarīgo kriminologu asociāciju un pētniekiem Aivitu Putniņu un Klāvu Sedlenieku, ar Sorosa fonda — Latvija finansiālu atbalstu.

"Delnas" direktora vietas izpildītāja Diāna Kurpniece atzina, ka šis pētījums ir viens no vislielākajiem pagājušajā gadā veiktajiem darbiem. Pētījums par korupciju Latvijā sākts tādēļ, ka sabiedrība "Transparency International", kuras nodaļa Latvijā ir "Delna", katru gadu veido korupcijas uztveres indeksu, un Latviju raksturojošie dati pagājušajā gadā bijuši ļoti bēdīgi — no 92 valstīm mūsu valsts korupcijas ziņā ierindojusies 58. vietā. Taču, pretēji sabiedrības viedoklim, valdošās aprindas uz korupcijas augsto līmeni Latvijā raugās ar lielu skepsi. Tādēļ arī veikts pētījums "Korupcijas seja Latvijā", lai noskaidrotu patieso situāciju, kurā tika iesaistīts ļoti liels respondentu skaits — 2001, teica D.Kurpniece.

Pētījuma galvenie mērķi bijuši šādi:

1) atklāt definīciju, pēc kuras Latvijas iedzīvotāji vērtē, kas uzskatāms par korupciju un kas — ne;

2) noskaidrot, kādu vietu iedzīvotāju ekonomisko aktivitāšu vidū ieņem korupcija;

3) kā un vai korupcija tiek leģitimizēta;

4) atklāt, kā veidojas korupcijas tēls un pēc kādiem principiem tā tiek lietota;

5) izstrādāt ieteikumus korupcijas novēršanai;

6) iegūt datus, kas būtu salīdzināmi ar iepriekšējos pētījumos par korupciju Latvijā iegūtajiem datiem.

Ārija Lodziņa no Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas pastāstīja, ka viņas vadītā darba grupa strādājusi trīs virzienos — pētīti preses materiāli, pētīta likumdošana korupcijas sfērā, un arī veikti aptaujas rezultāti. Krievu valodā rakstošā prese par korupciju izrādījusi daudz mazāku interesi nekā latviešu valodā rakstošā. No vienas puses, tas, ka presē tiek pievērsta uzmanība iespējamai korupcijai, ir vērtējams pozitīvi, no otras puses, tieši prese lielā mērā veido sabiedrisko domu un cilvēku attieksmi pret šo problēmu. Aptaujājot iedzīvotājus, ticis vaicāts pēc korupcijas cēloņiem, lūgts novērtēt valsts institūciju un iestāžu ierēdņu darbību, cilvēki aicināti izteikt priekšlikumus, kā novērst korupciju. Gandrīz 70 procenti aptaujāto iedzīvotāju kukuļus devuši, lai tiktu vaļā no soda par kādu neapzinīgu darbību. Vairāk nekā 70 procenti aptaujāto devuši kukuļus tāpēc, lai vispār būtu iespējams veikt šādu darbību, un viņiem tas esot izdevies. Korupcijas attīstības līmeni pēdējo četru gadu laikā kā pieaugošu novērtējuši 50 procenti aptaujāto. Bet ierēdņu korumpētības pakāpi 9 ballu sistēmā iedzīvotāji novērtējuši vidēji ar 3,8, kas ir krietni negatīvs vērtējums, teica Ā.Lodziņa.

Pētniece Aivita Putniņa salīdzināja korupcijas definīciju. Valsts dotā korupcijas definīcija 1995. gadā pieņemtajā korupcijas novēršanas likumā ir šāda: korupcija ir atrašanās nelikumīgā ietekmējamā stāvoklī, amatpersonu pilnvaru realizēšana interešu konflikta situācijā, kukuļu ņemšana vai ieņemamā amata izmantošana savtīgos nolūkos. Sadaļa par kukuļu ņemšanu vai ieņemamā amata izmantošanu savtīgos nolūkos 1996. gadā no likuma tikusi izņemta. Savukārt Latvijas iedzīvotāji ar vārdu "korupcija" saprot tieši šo niansi — kukuļu ņemšanu un došanu, ieņemamā amata izmantošanu transakcijā, kurā piedalās divas puses. Un te vērojams pārrāvums korupcijas izpratnē, jo valsts un sabiedrība korupciju uztver atšķirīgi. Tātad pētījums uzrāda pamatīgu varas krīzi — iedzīvotāji koruptīvās darbības saprot kā pozitīvu pretdarbību valstij un maksā kukuļus daudzkārt tikai tādēļ, lai varētu legāli darboties, skaidroja A.Putniņa.

Kas attiecas uz viskorumpētākajām iestādēm Latvijā, iedzīvotāju aptauja liecina, ka pirmajā vietā korupcijas ziņā ierindojas ceļu policija, tai seko muita, "Lattelekom", Privatizācijas aģentūra, Valsts nekustamā īpašuma aģentūra, "Latvenergo", tiesas, amatpersonas ar tiesībām izsniegt licences, valsts policija, pašvaldību ierēdņi. Savukārt par visgodīgākajām iestādēm iedzīvotāji uzskata baznīcu, radio, sabiedriskās organizācijas, televīziju, prezidentūru (visaugstākais vērtējums starp visām varas struktūrām) un slimokasi.

Vēl būtisks aspekts ir pašu iedzīvotāju aktivitāte, jo cilvēki darbojas saskaņā ar saviem uzskatiem. Un lielā mērā iedzīvotāji paši tā vietā, lai ziņotu par mēģinājumu ņemt vai izspiest kukuli, par vislabāko darbību uzskata klusēšanu. To cilvēku, kuri dodas pie nevalstiskajām organizācijām, arī uz policiju vai prokuratūru, lai runātu par korupcijas gadījumiem, mūsu valstī diemžēl ir ļoti maz. Lielā mērā pasivitāti izskaidro arī tas, ka iedzīvotāji vienkārši nezina, kas šādā gadījumā būtu darāms, uz kurieni un pie kā būtu jāiet, teica A.Putniņa.

Taču visam pētījumam cauri vijas jau minētā varas krīze jeb simptoms, ka iedzīvotāji neuzticas valstij. Tas parādās arī korupcijas praksē jau legālā līmenī: mūsu valstī tiesā nonāk tikai korupcijas gadījumi zema līmeņa ierēdniecībā. Nav bijis neviena gadījuma, kad tiesā tiktu izskatīta lieta par vidējā vai augstākā līmeņa ierēdņu vai amatpersonu korumpētību. Līdz ar to korupcijai augstākajā līmenī nav reāla apstiprinājuma un to var dēvēt par iedomām, pat par mītiem, piebilda A.Putniņa.

Pētnieks Klāvs Sedlenieks secināja, ka korupcijas novērtēšana un attieksme pret korupciju sakņojas iedzīvotāju attieksmē pret valsti. Jo korupcija pēc pamatdefinīcijas ir valsts institūciju nepareiza darbība jeb valsts dēdēšana. Atkarībā no tā, kurā vietā cilvēks sevi nostāda attiecībā pret valsti, veidojas arī attieksme pret korupciju. Tas nozīmē, ka atsevišķos gadījumos cilvēki var teikt, ka korupcija bijusi pozitīva jeb tā vērtējama kā lietderīgā korupcija, piemēram, kukulis speciālistam vai amatpersonai, lai garantēti glābtu kāda sev tuva cilvēka dzīvību. Jautājums par to, kādēļ cilvēki piedalās vai nepiedalās korupcijā, lielā mērā atkarīgs no tā, ko cilvēki domā par valsti, kurā viņi dzīvo. Tādēļ liela daļa pētījuma veltīta, lai noskaidrotu Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret valsts institūcijām, pret valsti kopumā un arī pret korupcijas ietekmi uz valsti. Diemžēl cilvēki lielā mērā sevi pretnostata valstij, neuzticas daudzām ļoti svarīgām institūcijām, tajā skaitā arī politiskajām partijām. Pilnībā politiskajām partijām uzticas tikai 0,4 procenti visu respondentu.

Lai gan daudzi iedzīvotāji lepojas ar faktu, ka dzīvo tieši šeit, attieksme pret Latvijas valsts konkrēto izpausmi tomēr ir ļoti skeptiska, secināja K.Sedlenieks. Respondenti uzskata, ka valsts ir tāds aparāts, kas darbojas savu vai to cilvēku interešu aizstāvībai, kuri šajā aparātā piedalās. Un "aparāta cilvēki" darbojas pretēji vienkāršo cilvēku interesēm, kuri savukārt arī šajā situācijā ir ieinteresēti izdzīvot. Iespējams, šāda attieksme pret valsti ir pārmantota no sociālisma laikiem. Savas darbības, piedaloties korupcijā, cilvēki attaisno ar to, ka valsts ir agresors, kas ierobežo indivīda iespējas, tajā pašā laikā to ekspluatējot. Bet kukuļošana ļauj cilvēkiem panākt savu ieceru piepildīšanos. Ar korupcijas palīdzību daudzas lietas tiek nokārtotas daudz ātrāk, piemēram, tiek iegūtas nepieciešamās izziņas vai licences, un neliela daļa respondentu atzinuši, ka kukuļdošana ļauj arī veikt ne īpaši likumīgas darbības. Galvenais secinājums ir tāds, ka korupcijas pastāvēšana Latvijā un korupcijas uztvere sakņojas domā, ka valsts ir agresīvais elements un korupcija ļauj vienkāršajam cilvēkam paātrināti sasniegt savu taktisko mērķu piepildījumu dažādās institūcijās, teica K. Sedlenieks.

D.Kurpniece piebilda, ka ikviens no mums, kas ir iesaistījies vai nu kukuļa došanā, vai arī kukuļa ņemšanā, ir pārkāpis Latvijā pastāvošo likumdošanu. Taču, neraugoties uz pastāvošo situāciju, ir cilvēki, kuri nedod un nepieņem kukuļus savas pārliecības pēc. No personām, kuras ir kontaktējušās ar valsts un pašvaldību veselības aizsardzības iestādēm, 69,5 procentos gadījumu izdevies nokārtot visas lietas, nedodot kukuļus. Kontaktos ar ceļu policiju bez korupcijas iztikts diemžēl tikai 41,2 procentos gadījumu. Kontaktos ar valsts izglītības iestādēm bez kukuļiem viss atrisinājies 85,2 procentos, VID — 83,5 procentos, bet muitā — tikai 59,2 procentos gadījumu.

Kā secināja pētījuma autori, cīņa ar korupciju ir ļoti sena problēma un nemitīga sodu pacelšana nav sniegusi vēlamos rezultātus līdz šim vēl nevienā valstī. Jo, kamēr būs cilvēki, kuri kukuļus dod, tikmēr būs arī to ņēmēji.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore