MĒS VISI EIROPĀ

Latvijas pilis un muižas — Eiropas mantojuma kopainā

Turpinājums no 1.lpp.

• kultūras mantojums ir ekonomiska vērtība, kas veicina arī valsts sociālo un ekonomisko attīstību, kuram jābūt izmantotam, kā tas tika uzsvērts Eiropas valstu kultūras ministru konferencē 1996.gada maijā Helsinkos;

• kultūras vērtību izpratnes trūkums liek secināt: kultūras mantojums ir jāiekļauj izglītības, sevišķi augstākās, programmās; nepieciešams radīt kultūras pieminekļu saglabāšanu un attīstību veicinošu nodokļu politiku un kreditēšanu, tajā skaitā hipotekāro; teritoriālajai plānošanai jāaptver muižu un piļu tīkls, veicinot to jaunu izmantošanu. Gadījumos, kad muižu stāvoklis ir kritisks, lai tās glābtu, ir atbalstāma šo kultūras pieminekļu nodošana potenciālām fiziskām un juridiskām personām, arī ārvalstu investoriem, par simbolisku samaksu.

Eiropas kultūras mantojuma dienu darba grupu Latvijā vadīja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis un viņa vietnieks Jānis Asaris. Starp šo dienu dalībniekiem bija eksperti no Vācijas, Francijas un Kanādas, kā arī Eiropas Padomes Kultūras mantojuma komitejas priekšsēdis Dāgs Miklebusts (Dag Myklebust) .

Kad Turaidas Baznīcas kalna pakājē bija izskanējis pēdējais svētku akords, lūdzu viņus īsumā raksturot šo mantojuma dienu mērķus un ieguvumus.

Jānis Asaris (augšā pa labi) : Mēs vēlējāmies pievērst iedzīvotāju, īpaši jaunās paaudzes un arī speciālistu, uzmanību pilīm un muižām, kas pārstāv dažādu laikmetu mākslas stilu — no gotikas, baroka un klasicisma līdz pat jūgendstilam. Arhitektu vidū ir tādi pazīstami vārdi kā Rastrelli, Kvarengi un Šinkels. Kaut gan ēku īpašnieki nebija latvieši, mūsu senči piedalījušies to celtniecībā un uzturēšanā. Pēdējo sešu gadu laikā, kopš Latvija atguvusi neatkarību, daudz darīts, lai mūsu vēstures ievērojamākās celtnes tiktu apzinātas. Diemžēl valsts un sabiedrības atbalsts nav pietiekams, lai glābtu to kultūras mantojumu, kas pašlaik ir kritiskā stāvoklī. Tas arī ir viens no šo mantojuma dienu uzdevumiem: ieinteresēt par kultūras vērtību saglabāšanu iespējami plašāku cilvēku loku un nostiprināt uzticību tām institūcijām, kas nodarbojas ar kultūras mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu.

Šajās mantojuma dienās apskatei bija atklātas 100 pilis un muižas visos Latvijas novados. Visur bija domāts arī par ainavas sakopšanu. Notika koncerti, teātra uzvedumi, izstādes. Visvairāk iepriecina tas, ka daudzviet notikusi sarosīšanās, vēsturisko objektu īpašnieki sākuši vairāk rūpēties par to apsaimniekošanu un arī attīstību. Šādus jaunā asnus manījām Kalnamuižā un Mēru muižā pie Smiltenes, Stukmaņu muižā un daudzās citās vietās. Mūsu kultūras objekti aizvien vairāk ieiet Eiropas apritē: Bauskas viduslaiku pils parkā notika jau 5. starptautiskais senās mūzikas festivāls, Zvārtavā — starptautisks mākslinieku simpozijs, Ēdolē — otrie starptautiskie renesanses mūzikas vasaras kursi, Pedvālē strādāja amerikāņu un somu mākslinieki, Ungurmuižā otro vasaru turpinājās latviešu un zviedru restauratoru sadarbība.

Dāgs Miklebusts (augšējā attēlā) : Pats vērtīgākais mantojuma dienu ieguvumus man šķiet tas, ka varēju pārliecināties par Latvijas cilvēku goddevīgo attieksmi pret savas tautas kultūras vērtībām. Tikai cienot un saprotot savu mantojumu, mēs varam to saglabāt. Redzēju arī, ka Latvijā, tāpat kā tas ir citās Eiropas valstīs, cilvēki arvien labāk apzinās, ka katrai mājai un parkam, katram kultūras objektam vajadzīgs saimnieks, kas jūt atbildību ne vien par tā saglabāšanu, bet arī izmantošanu un attīstīšanu. Vai nu tā ir privātpersona, firma, pašvaldība vai valsts — bet saimniekam ir jābūt. Pats esmu mākslas zinātnieks ar specializāciju vēstures pieminekļu restaurācijas lietās un jūgendstila arhitektūrā. Pārliecinājos, ka šajās nozarēs Latvijā ir labi speciālisti. Var tikai apbrīnot to entuziasmu, ar kādu savu darbu dara Imants Lancmanis Rundālē un Anna Jurkāne Turaidā, kur man bija tā iespēja pabūt šajās dienās.

Es kultūras mantojumam Latvijā paredzu ilgu mūžu, jo te ir divas pašas svarīgākās lietas — tautas lepnums par šo mantojumu un speciālistu kompetence un entuziasms.

Juris Dambis (augšā pa kreisi) : Šīs mantojuma dienas godam aizvadītas. Rīt jāsāk gatavoties nākamajām. Rūpīgi apsverot visus priekšlikumus, nolemts 1998.gada septembrī celt godā Latvijas pilskalnus. Savu varēšanu varēs parādīt arheologi un ikviens no mums — jo visi Latvijas pilskalni taču atrodas ainavā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Turaidas mūra pils 1214.gadā minēta Livonijas Indriķa hronikā. Laika gaitā te izveidojies kastellas tipa pilīm raksturīgs torņu grupējums. Visu pili aptveroša arheoloģiskā izpēte sākās 1976.gadā. Atjaunošanas un restaurācijas darbi turpinās.

Ungurmuiža — vienīgā koka muiža Latvijā, kas saglabājusies no XVIII gadsimta pirmās puses. Nosaukums esot cēlies no Ungernu dzimtas, kam muižiņa piederējusi XVI gadsimtā, taču savu pašreizējo izskatu tā ieguvusi Kampenhauzenu dzimtas saimniekošanas laikā no 1728. līdz 1939.gadam. Kampenhauzenu ģimene, kas dzīvo Vācijā, atkal labprāt apciemo muižu, kas tagad pieder Raiskuma pagastam, un sniegusi arī atbalstu tās uzturēšanā.

Krāslavas pils muižas apbūvē ietilpst astoņas ēkas un gleznains parks ar grotām, kāpnēm un dīķiem. 1729.gadā par Krāslavas īpašniekiem kļuva grāfi Plāteri, pēc kuru pasūtījuma XVIII gadsimta 60. gados uzsākta jaunās pils celtniecība. Kopš 1990.gada ēka stāv tukša un atrodas avārijas stāvoklī. Astoņdesmitajos gados atklātie sienu gleznojumi iekonservēti.