Starp peļņu un iztikšanu

Nobeigums. Sākums "LV"

nr.129/130, 12.04.2000.

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, Edmunds Vaskis, CSP Sociālās statistikas departamenta direktors, Ineta Jansone, CSP Mājsaimniecību budžetu statistikas daļas referente, - "Latvijas Vēstnesim"

Patēriņa izdevumi

Otra rādītāju kopa, kas raksturo iedzīvotāju labklājību, ir patēriņa izdevumi: kopā un pēc galveno izdevumu grupām. Patēriņa izdevumus veido par patēriņa precēm un pakalpojumiem samaksātās summas, kā arī pašražoto un pašu patērēto produktu, citu izstrādājumu un pašpakalpojumu vērtība. Rīcībā esošā ienākuma un patēriņa izdevumu starpību galvenokārt veido uzkrājumi. Tādēļ augstākajās labklājības grupās šī starpība ir diezgan liela, bet vidēji zemās - maza. Pašu trūcīgāko grupā dažkārt starpība ir pat negatīva (izdzīvošana ar parādiem).

Svarīgu informāciju dzīves līmeņa pētījumiem dod patēriņa izdevumu struktūra. Tā ir atšķirīga dažādām labklājības grupām, mainīga laikā un atklāj daudz dažādu dzīves līmeņa likumsakarību un tendenču.

Latvijas mājsaimniecību patēriņa izdevumu lielāko daļu joprojām veido izdevumi uztura produktu iegādei: 1999. gadā tie bija 39,1% no visiem patēriņa izdevumiem. Taču šī daļa no gada uz gadu samazinās (4.tabula). Tajā pašā laikā pieaug gandrīz visu citu izdevumu grupu īpatsvars, īpaši izdevumi, kas saistīti ar dzīvokļa īri, komunālo pakalpojumu samaksu, savas mājas uzturēšanu, transportu, sakariem u.c.

No vienas puses, šādas izmaiņas jāvērtē pozitīvi, jo vairumā Eiropas attīstīto valstu pārtikas izdevumu daļa patēriņa izdevumos nepārsniedz 20%. Taču, no otras puses, jāatzīmē, ka šāda patēriņa izdevumu struktūras maiņa Latvijā nenozīmē, ka būtu sasniegts pārtikas patēriņa piesātinājums, bet gan to, ka ir pieaudzis citu, pusobligāto izdevumu spiediens uz patēriņa budžetiem.

Kā liecina dati par svarīgāko pārtikas produktu patēriņu mājsaimniecībās 1999.gadā, salīdzinot ar 1998.gadu un iepriekšējiem gadiem, patēriņš naturālā izteiksmē nav pieaudzis, bet vairākās nozīmīgās produktu grupās pat samazinājies. Sevišķi slikta uzturvielu bilance ir mazturīgo iedzīvotāju grupās.

Neko labu neliecina arī tas, ka izdevumi veselības aprūpei 1996.-1999.gadu periodā patēriņa izdevumu struktūrā nav palielinājušies, neraugoties uz medicīnas pakalpojumu un īpaši zāļu krasu sadārdzināšanos. Pieļaujam, ka daudziem iedzīvotājiem veselības aprūpe vienkārši vairs nav pa kabatai.

Patēriņa izdevumu struktūra dažādās mājsaimniecību sociālajās grupās veidojas atšķirīgi. Visaugstākais uztura izdevumu īpatsvars ir zemnieku mājsaimniecībās - 59,4% - un pensionāru mājsaimniecībās - 45,2% (vidējie īpatsvari salīdzināšanai 4.tabulas pēdējā ailē). Savukārt dzīvokļa īrei un komunāliem maksājumiem daudz lielāku daļu no patēriņa izdevumiem maksā pensionāri - 24,5% (vidēji 17,7%). Pensionāri relatīvi visvairāk izdod arī veselības aprūpei - 7,7%, bet atpūtai un brīvā laika pavadīšanai visvairāk līdzekļu atdod algotu darbu strādājošie.

Patēriņa izdevumu struktūra būtiski atšķiras labklājības kvintiļgrupās, kuras šajā pētījuma daļā izdalītas pēc visu patēriņa izdevumu lieluma, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli. Ja piektās (augstākās) labklājības kvintiļgrupas mājsaimniecības uztura produktus iegādājušās, izdodot šīm vajadzībām tikai 27,1% no patēriņa izdevumu kopsummas, tad pirmajā (trūcīgāko) kvintiļgrupā šim mērķim izdoti 60,2% no patēriņa budžeta, turklāt nenodrošinot tik labu uzturu kā augstākajās grupās.

Otrs svarīgākais izdevumu postenis - izdevumi par mājokli - vislielāko īpatsvaru uzrāda vidējās labklājības deciļgrupās: trešajā - 21,2%, ceturtajā - 19,7%, otrajā - 18,5%. Augstākās kvintiļgrupas mājsaimniecības šos izdevumus sedz ar 15,2% no patēriņa izdevumu kopsummas. Tieši tikpat procentus no sava budžeta izdeva trūcīgāko kvintiļgrupas mājsaimniecības, taču absolūtā izteiksmē tas ir aptuveni 5 reizes mazāk un, protams, nesedza visus rēķinus. Trūcīgāko kvintiļgrupas iedzīvotāji savus rēķinus kārtoja tikai daļēji, grimstot parādos un riskējot ar izlikšanu no dzīvokļiem.

Uztrauc arī tas, ka trūcīgāko kvintiļgrupas iedzīvotāji savas veselības aprūpei nespēj izdot pat desmito daļu no tās summas (latos), ko izdod turīgāko kvintiļgrupas iedzīvotāji. Vai līdz ar to viņu veselība ir pakļauta desmit reizes lielākam riskam un priekšlaicīgai nāvei, no šiem skaitļiem tieši secināt nevar. Taču neizārstētu slimību risks šajās grupās ir milzīgs.

Pašvērtējumi

Objektīvais iedzīvotāju dzīves līmenis, ko atspoguļo rīcībā esošais ienākums un patēriņa izdevumi, kā arī citi detalizētāki rādītāji, veido iedzīvotāju subjektīvo priekšstatu par savu materiālo stāvokli. Arī subjektīvos vērtējumus noskaidro pētījums, uzdodot jautājumu: "Kā jūs vērtējat savas mājsaimniecības pašreizējo materiālo stāvokli?" Ir jāizvēlas viena no piecām iespējamā atbildēm (5.tabula).

Pēdējos četros gados tikai 0,2-0,4% mājsaimniecību savu materiālo stāvokli spēja vērtēt kā ļoti labu. Nelielas procenta daļu svārstības var būt saistītas ar izlases kļūdu. Tas arī norāda turīgāko mājsaimniecību īpatsvaru: 2-4 no tūkstoša.

Ap 3-5% mājsaimniecību savu materiālo stāvokli vērtēja kā labu. Ja gribētu sīkāk izpētīt šo grupu, labklājības kvantiļgrupējumā būtu jāveido 20 grupas, no tām pēdējā varētu pārstāvēt sabiedrības turīgo un puslīdz nodrošināto slāni (5% mājsaimniecību). Joprojām gandrīz puse (laukos vairāk nekā puse) mājsaimniecību savu materiālo stāvokli vērtēja kā vidēju. Kā pozitīva tendence gan jāvērtē diezgan pārliecinoša krasi negatīvo atbilžu īpatsvara samazināšanās tiklab pilsētās, kā arī laukos. Ir pamats domāt, ka gandrīz puse no tiem, kas 1996.gadā savu dzīvi vērtēja kā "ļoti sliktu", tagad to apzīmē vienkārši kā "sliktu".

Pašvērtējumi ir būtiski atšķirīgi dažādās sociālekonomiskajās grupās. Visneapmierinātākie ir to mājsaimniecību locekļi, kam nav patstāvīgu ienākumu avotu un kas nonāk statistikas grupā "citas mājsaimniecības". Šajā grupā atbildi "slikts" vai "ļoti slikts" deva 68,1% respondentu. Tāpat augsts negatīvo vērtējumu īpatsvars ir pensionāru mājsaimniecību grupā - 57,7%. Negatīvo pašvērtējumu īpatsvars ir mazāks pārējo sociālekonomisko grupu mājsaimniecībās: algotu darbu strādājošo - 38,8%, uzņēmēju un pašnodarbināto - 36,8%, bet zemnieku - 36,2%.

Paradoksāls šķiet pēdējais skaitlis, ņemot vērā, ka zemnieku grupā ir vissliktākie objektīvie dzīves līmeņa rādītāji - rīcībā esošais ienākums un patēriņa izdevumi. Zemnieku subjektīvo pašvērtējumu varētu būt uzlabojusi apziņa par savu īpašumu, atgūtu vai jauniegūtu, kas dod zināmu pašapziņu un drošību. Kaut gan šajā ziņā pētījums vēl jāturpina, īpaši tādēļ, ka zemnieku sociālekonomiskā grupa ir neviendabīga.

Ir izdarīts arī inverss aprēķins, noskaidrojot, kāds ir faktiskais rīcībā esošais ienākums tajās mājsaimniecībās, kas savu materiālo stāvokli vērtēja kā "vidēju". 1999.gadā tas bija Ls 73, rēķinot uz mājsaimniecības locekli mēnesī, apmēram par 10 latiem vairāk nekā faktiski visās Latvijas mājsaimniecībās (Ls 64,73). "Vidēja" pašvērtējuma sasniegšanai nepieciešamos 73 latus var salīdzināt arī ar pilno iztikas minimumu, kas 1999.gadā bija aprēķināts 83,18 latu mēnesī. Tātad mājsaimniecības "samierinās" ar apmēram 10 latu mazāku ienākumu nekā oficiāli noteiktais. Taču vajadzīgs ir daudz vairāk, nekā paredz samērā plaši lietotais "krīzes iztikas minimums", kas "vidēju" dzīves līmeni nenodrošina.

Vēl respondentiem uzdeva jautājumu: "Kā, jūsuprāt, mainīsies jūsu ģimenes materiālais stāvoklis tuvāko 12 mēnešu laikā?". Uzlabošanos vai ievērojamu uzlabošanos sagaidīja 14,3% respondentu (gadu iepriekš - 14,0%), bija pārliecināti, ka tas nemainīsies, - 46,4% (42,6%), bet 18,0% domāja, ka viņu materiālais stāvoklis pasliktināsies vai ievērojami pasliktināsies (gadu iepriekš - 14,8%).

Tātad vairākums prognozēja, ka 2000.gadā nekas ievērojami nemainīsies.

4.tabula

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi* un to struktūra