Sarunas. Intervijas

Par līgumu starp valsti un tradicionālo konfesiju baznīcām

Jānis Jonāss, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Interesanti, kā veidojas valsts un baznīcas attiecības kaimiņu valstīs? Vai ministrijā ir kāda informācija par to?

— Jā, konceptuālajā ziņojumā mēs ietvērām informāciju par dažu ārvalstu pieredzi. Piemēram, Vācijā šādi līgumi tiek slēgti attiecīgajās federālajās zemēs. Tur ir starpmodelis starp valsts baznīcu un pilnīgi no valsts atdalītu baznīcu. Tas pamatojas uz trijiem pamatprincipiem: pirmais — neitralitāte (valsts nenostājas par labu kādai īpašai baznīcai vai, tieši otrādi, pret kādu no tām, valsts neidentificē sevi ar kādu reliģiju un neiejaucas to lietās); otrais — tolerance (valsts garantē savu pilsoņu reliģiskās vajadzības); trešais — vienlīdzība (valsts piemēro visām baznīcām vienādus noteikumus, ievērojot baznīcu skaitlisko sastāvu un sabiedrisko ietekmi). Vācijā baznīcas finansē sevi pašas.

Igaunijas likumā par baznīcām un draudzēm ir atsauce uz to, ka Romas katoļu Baznīca darbojas Igaunijā, balstoties uz līgumu, kas noslēgts ar Svēto Krēslu. Lietuvā savukārt atšķirībā no pārējām divām Baltijas valstīm ir savs risinājums nodokļu politikā: Lietuvā reģistrēto reliģisko organizāciju ienākumi, ko tās iegūst, pārdodot labdarības ceļā iegūtos īpašumus, netiek aplikti ar nodokļiem, ja ienākumus izmanto baznīcu celtniecībā, remontā vai restaurācijā, kā arī ja šos līdzekļus izlieto labdarībai, kultūrai un izglītībai. Ar ienākuma nodokli neapliek garīdznieku un garīgā personāla ienākumus, ar nodokļiem neapliek arī ziedojumus un dāvinājumus. Ar muitas nodokli netiek aplikta reliģiskā literatūra un rituāla lietas.

— Cik zināms, līguma izstrādāšanai starp valsti un baznīcām tika nodibināta darba grupa un jūs esat šīs grupas vadītājs. Pastāstiet, lūdzu, par tās darbību!

— 1996. gada decembra beigās vienlaikus ar toreizējā premjerministra Andra Šķēles rīkojumu tika izveidotas divas darba grupas: viena, kurai uzdots sagatavot līgumu starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu par Romas katoļu Baznīcas juridisko statusu un kuru vada Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Aivars Maldups, otra — kurai jāsagatavo jau minētais līgums starp mūsu valsti un tradicionālo konfesiju baznīcām. To uzdeva vadīt man. Darba grupā strādā Tieslietu ministrijas darbinieki, bez tam, gatavojot līguma projektu, konsultējamird ar Finansu, Iekšlietu, Aizsardzības, Izglītības, un zinātnes ministriju speciālistiem.

Mūsu darba grupa strādāja diezgan ilgi, sākotnēji noteikto termiņu līgumprojekta sagatavošanā vajadzēja pagarināt. Jo izrādījās, ka nemaz nav tik viegli ievērot paritāti gan laika, gan uzdevumu ziņā. Turklāt katrai konfesijai ir savas īpatnības. Tāpēc mēs šo līguma projektu centāmies veidot universālāku, elastīgāku, lai tas būtu pieņemams visām pusēm — kā valstij, tā konfesijām. Darba procesā izkristalizējās divi varianti jeb viedokļi: viens paredzēja vienotu, kopīgu tekstu ar nelielām atšķirībām, ko paraksta valsts un konfesiju deleģētas personas, otrs nozīmēja, ka valsts paraksta līgumu ar katru tradicionālo konfesiju atsevišķi. Pārsvaru guva otrais variants. Jo, kā secinājām, starp konfesijām tomēr ir atšķirības. Piemēram, baptistu draudzes dzīvo savrupāk, arī bīskapu tur ievēlē, nevis ieceļ. Vienojāmies, ka darba gaitā katram šo konfesiju pārstāvim būs iespējams iepazīties ar citu konfesiju līgumprojektiem.

— Kāda bija valdības attieksme sakarā ar iesniegtajiem priekšlikumiem par šiem līguma variantiem?

— Pirmoreiz — jūlija sākumā — visai dīvaina. Nācās dzirdēt: kāpēc vispār tādi līgumi jāslēdz, ko tas dos un tamlīdzīgi. Pēc tam darba grupa sāka strādāt it kā no otras puses: uzrakstījām koncepciju un iesniedzām priekšlikumus. 26. augustā Ministru kabinets sēdē pieņēma zināšanai tieslietu ministra sniegto informāciju, pamatā atbalstīja ministrijas izstrādātās koncepcijas variantu, kurš paredz valstij slēgt līgumu ar katru no tradicionālajām konfesijām. Taču saprotams, ka iepriekš Saeimai jāizdara grozījumi Reliģisko organizāciju likumā, lai šādas tiesības valdībai deleģētu.

Sakarā ar to Tieslietu ministrijai līdz 1. decembrim jāizstrādā tipveida līgumprojekts, kas būs pamatā šiem atsevišķajiem līgumiem. Tiesa gan, līgumam pagaidām būs visai deklaratīvs raksturs, jo pa īstam tā izpilde varētu sākties tad, kad uzlabosies finansu situācija valstī. Pašlaik tas ir labas gribas žests no abām pusēm. Un tomēr svarīgi, ka pirmo reizi šāds darbs tiek veikts Latvijā.

— Vai vienlaikus ar šī līguma slēgšanu gaidāmas izmaiņas kapelāna dienesta statusā?

— Domāju, ka jā. Piemēram, valsts varētu uzņemties kapelānu sagatavošanu, paplašinātos viņu darbības loks. Pašlaik kapelāni darbojas armijā un cietumos. 1994. gada 4. oktobrī Aizsardzības ministrijā apstiprinātais Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku kapelāna dienesta nolikums nosaka kārtību, kādā kapelāni veic garīgās aprūpes darbu bruņotajos spēkos. Viņiem ir speciāla sagatavotība, viņi stājas valsts dienestā, līdzīgi virsniekiem saņem algu. 1996. gada 22. maijā arī Iekšlietu ministrijā ar pavēli apstiprināts Latvijas cietumu kapelāna dienesta nolikums. Mūsuprāt, būtu jāpieņem vienoti Ministru kabineta noteikumi par kapelāna dienestu. Par to ieinteresējusies arī Labklājības, Satiksmes ministrija, piedāvājot savus priekšlikumus. Jo pašlaik šis darbs norit autonomi.

Ja darba grupai, kura, strādājot pie līgumprojekta starp valsti un tradicionālajām konfesiju baznīcām, konsultējās arī ar Aizsardzības, Iekšlietu, Izglītības un zinātnes, Finansu ministrijas speciālistiem, izdotos paspēt sagatavot priekšlikumus arī par kapelāna dienestu un tos pieņemtu Ministru kabinets, būtu liels gandarījums. Katrā ziņā gan Reliģijas lietu konsultatīvā padome, gan mūsu darba grupa strādā intensīvi, lai valstī ātrāk sakārtotu un precizētu valsts un reliģisko organizāciju attiecības.

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore