• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Gētes un Raiņa "Fausts" latvieša gara dzīvē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.09.1997., Nr. 236/241 https://www.vestnesis.lv/ta/id/45004

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par līgumu starp valsti un baznīcām

Vēl šajā numurā

23.09.1997., Nr. 236/241

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RUNAS. REFERĀTI

Gētes un Raiņa “Fausts” latvieša gara dzīvē

Turpinām sniegt ieskatu starptautiskajā simpozijā “Rainis un Gētes “Fausts” (1897 — 1997)”, kas notika Rīgā no 10. līdz 13. septembrim. Sākumu skat. “LV” 19. septembra numurā

Saulcerīte Viese, habilitēta filoloģijas doktore:

Raiņa “Modernais eps”

1926. gadā Rainis uzmet vairākas plānojuma lapiņas tēmai “Modernais eps” jeb “Modernais Fausts”. Saknes šai iecerei stiepjas līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadu vidum un varbūt līdz pat agrīnajai jaunībai, kad topošā dzejnieka rokās pirmo reizi nonāk Gētes darbs un tiek izdarīti pirmie atdzejošanas mēģinājumi. 1926. gada uzmetumi, kaut ļoti konspektīvi savos apjomos, dod kopsavilkumu Raiņa uzskatos par Gēti — sava laika ģeniālu mākslinieku un domātāju. Taču, no otras puses, tie arī tikpat skaidri atsedz līnijas, kurās Rainis jūtas kā Gētes gara radinieks. Nevis sekotājs vai atdarinātājs, bet to lielo problēmu un indivīda dzinuļu izteicējs, kas Gēti pašu vieno ar seno un jaunāko pasaules kultūru. Salīdzinot sevi ar Gētes traģēdijas varoni, Rainis epa uzmetumos uzsver:

“Es izaudzis no pēcnākamā laika, es dēladēls Faustam.”

“Modernajā epā” Rainis meklē formu, kā atklāt XIX gadsimta nogalē un XX gadsimta sākumā dzīvojošas personības garīgās attīstības gaitu. Un te viņš arī paredz izmantot savu biogrāfiju. Paskubinājums un arī attaisnojums tam — pārliecība, ka “Fausts” ir tā sacerētāja dzīve. Ne Gētes biogrāfija, bet “dzīve, filozofiski attīstīta un skatīta”.

Darbam pie “Fausta” tulkojuma ir būtiska loma Raiņa — mākslinieka un Raiņa — jūtām pārbagāta cilvēka mūžā. Runājot par tulkošanas laiku, šo cilvēcisko motīvu gribētos uzsvērt pašu pirmo. Tulkojuma pieteikums žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” 1896. gadā vēsta, ka pie tā ķērusies dzejniece Aspazija un “jaunais dzejnieks Rainis”. Aspazija tobrīd ir populārākā latviešu dzejniece, Rainis pazīstams gandrīz vienīgi kā bijušais “Dienas Lapas” redaktors Jānis Pliekšāns. Šis ir viņu mīlestības krāšņākais un arī dramatiskākais laiks, kad notiek izšķiroši pagriezieni personību attīstībā. Paralēli sabiedrisko problēmu pārvērtēšanai notiek ļoti intensīva savas iekšējās pasaules apzināšana, savu dzejisko iespēju izpēte un izšķirošā uzdrošināšanās iet mākslinieka ceļu. Aspazija Rainim te ir apbrīnojams palīgs. Jau ar savu personību vien — ne velti viņš to sauc par “divpēdaino dzeju” un talanta atraisītībā un vieglumā salīdzina ar Gēti. Aspazija sevī jau ir dziļi izdzīvojusi “Fausta” tēmas dramatismu, un viņas pirmā lielā poēma “Saules meita” gan formas, gan satura ziņā uzrakstīta Gētes traģēdijas iespaidā. Kad Rainis sāk darbu pie “Fausta” atdzejojuma, viņa ne tikai piedalās atsevišķu ainu tulkojumā, bet lasa visu tulkoto un korektūras, izdara arī labojumus, kaut allaž uzsver, ka to nav daudz. Un viņa kopā ar Raini intensīvi meklē senus vārdus Vecā Stendera un Ulmaņa vārdnīcās, kas noderētu atdzejojumā. Viņas izdarītie vārdu izraksti un dzejnieku kopīgie pasvītrojumi ir gandrīz vai vienīgās rakstītās liecības, kas palikušas pāri no 1896. un 1897. gadā darītā darba, jo tulkojuma manuskripts ir gājis zudumā. Kad tulkojums gūst atzinību, viņa pilnīgi atsakās no līdzautorības šajā darbā, lai neciestu dzīvesbiedra pašapziņa.

Šī garīgā atbalsta un mīlestības klātbūtne arī ir viens no pamatfaktoriem, kāpēc tulkojums veikts ar izcilu entuziasmu un — arī ar līdzdalību varoņa liktenī. Sākts Jelgavā, turpināts Berlīnē un Panevēžā, pabeigts Liepājas un Rīgas cietumos — kad visa agrākā dzīve sabrukusi, kad nākas strādāt ar uzspiestu steigu un nervozēšanu par nezināmu nākotni. Taču tulkojums nav cietumnieka darbs vai peļņu meklējoša literāta izmocīts sacerējums. Tulkotāju vada iedvesma, gara lidojums, mīlestība, kas palīdz paveikt īsā laikā to, ko nav izdarījis neviens, kas ar visu rūpību un erudīciju mēģinājis “Faustu” atdzejot vēlāk. “Fausta” tulkojums pat vēl no šīsdienas viedokļa savās spilgtākajās vietās šūpojas valodas atraisītībā, mutuļo nedzirdētu, bet saprotamu vārdu pārpilnībā, latviešu valodā līdz tam nelietotās panta formās. Šis mākslas prieks attīsta tālāk daudzas Raiņa idejas un atstāj pēdas gan literārajās iecerēs, gan pabeigtajos darbos. Cietumlaika vēstulēs Aspazijai jau visai skaidri formulēta nepieciešamība rakstīt “nākotnes cilvēka” romānu, respektīvi — mēģināt izteikt nākošā gadsimta cilvēka formēšanās gaitu. Pāris gadus vēlāk, strādādams pie pirmās lielās filozofiskās drāmas “Īliņš” iecerēm, Rainis uzsver: “Īls ir Fausts.” Kopš “Fausta” tulkošanas laikiem Raiņa daiļradē ienāk uguns un nakts tēma, kas spēcīgi attīstās gan nepabeigtajos “Īliņa” uzmetumos, gan poēmā “Ave sol!” — “Esi sveicināta, saule!”. Tiesa, ugunij Raiņa darbos ir cits uzdevums, salīdzinot ar Gētes traģēdiju, — tā arvien vairāk asociējas ar sauli un dzīvību, kamēr “Faustā” tā ir pretrunīgs spēks. Taču tēmas pārvērtība tāpēc jo sevišķi interesanta — arī Gētem uguns tēma ir daudz senāku ideju variējums, senu filozofisku, mitoloģisku priekšstatu atdzīvinājums citos apstākļos. Kultūras sēkla ir līdzīga jebkurai citai sēklai. Tā nenāk tikai no iepriekšējās paaudzes vien: ik grauds ir tūkstošgadīgu kultūras jēdzienu attīstības posms arvien jaunās varietātēs.

Taču pats būtiskākais tulkojumā — Rainim ļoti tuvs ir galvenā varoņa tēls. Jau 90. gadu piezīmēs viņš raksta: “Fausts” ir stipra pils pret seklumu. (..) Reti lieliska individualitāte, lepns “es”, un viņš vispārībai reti daudz darījis laba. Es nesaku, ka vajadzīga labdarība, bet viņš modināja garus.”

Rainim kā personībai ir svarīga domu bagātība un ideju novatorisms, kas arī nākamās paaudzes stimulē meklēt jaunas idejas. Svarīga ir personības suverenitāte, uzdrošināšanās, darbošanās un pasaules izprastgriba, kas tik spilgti izpaužas galvenā varoņa tēlā.

Rainim kā konsekventam sociālo pārkārtojumu piekritējam “Fausts” ir svarīgs kā tās sava laika garīgi rosīgākās šķiras pārstāvis, kura uznāk vēstures arēnā, brūkot feodālajai sabiedrībai.

Bet Rainim kā kultūras sargam ir svarīga traģēdijā izteiktā attieksme pret pagātnes kultūru, mitoloģiju, dabas zinātnēm un reliģiju. Gētes darbs ir sava veida bībele, kas ietver viena laikmeta garīgos sasniegumus un atziņas. Taču kā viena laikmeta tvērums lielās līnijās tas nevar vairs piepildīt cita laikmeta uzdevumus, tas var kalpot tikai kā izejas pozīcija uz nākamo laikmetu.

Jau 1897. gadā Rainis no cietuma raksta Aspazijai: “Vajadzētu tagad tikt rakstītam “Faustam”, jo gētiskais jau top vecs.” Tūlīt Rainis arī velk robežu starp Gētes varoni un sava laika faustisko cilvēku — Gētes Fausts ir titānisks aizgājušā gadsimta dzīves tvērumā, alkās “visu zemi un cilvēci aptvert”. Raiņa iecerētais varonis jau tiecas izprast “bezgalību un visu būtību”. Vēstures gaitā ir paplašinājusies izzinātās pasaules daļa, radošā cilvēka uzdevumu un zinošā cilvēka atbildības izpratne. Jau 19. gadsimta nogalē Rainis skaidri formulē savu mākslinieka un sabiedriska darbinieka principu: ne tikai “tagadnes darbus darīt”, bet aktīvi darboties jauna laikmeta formēšanā, demokrātiskas sabiedrības radīšanā.

Bet 1926. gada uzmetumos dzejnieks vēlreiz uzsver: “Zemi pārvērš ne tikai dabas spēks, bet cilvēks. Radītājs ne vien Dievs — iesākums, bet cilvēks — turpinājums.” Taču, lai šis turpinājums neizvērstos par uzbrukumu dabai un dzīvībai, mākslinieka un sabiedriska darbinieka pienākums ir apjēgt, kā notiek pasaules izzināšanas gaita, kādi likumi nosaka attīstību.

“Fausta” tulkošana tātad Raini noved pie domas radīt savu “lieldarbu” — vai nu eposu, plašu romānu, drāmu vai dzejoļu krājumu ciklu, kas sabiedrībai sniegtu priekšstatu par atnākošā gadsimta cilvēka dvēseles dzīvi, garīgo pasauli. Aizraujoties ar šo ieceri, jau cietumlaika vēstulēs Aspazijai tiek apcerēta problēma “Vai būtu nepareizi vienā cilvēkā apvienot cilvēci?”, t.i., vienā tēlā koncentrēt veselu laikmetu ar tā tikumiem un netikumiem. Garantija šai iespējai ir doktors Fausts, kurš apguvis sava laika “izglītību, visas idejas, visu laika kodolu” un tātad var reprezentēt sava laika “patiesību”. Turklāt Fausts kā raksturs ir un paliek “viscaur cilvēks”, indivīds, ar visiem cilvēciskajiem trūkumiem un vājībām, kā arī ar cildenajām īpašībām.

“Mums nevajadzētu Fausta noziegumus atvainot un mazākus darīt, tie arī ir patiesi un rupji noziegumi,” Rainis raksta, aprādīdams to postu, ko Fausts atnesis Grietiņai un viņas ģimenei. “Viņš patiešām ir neģēlīgs, gļēvs un mazisks, un tomēr viņš ir Fausts, centīgās cilvēces ideāls.”

Fausts atspoguļo sociālās, psiholoģiskās, idejiskās pretrunas indivīdā. Tāpēc viņš ir ne tikai ticams, bet arī patiess un saprotams cilvēks. Tuvāks nekā Kristus, ko par cilvēcības paraugu izvirza Bībele, — “tādēļ, ka mēs pie Kristus neatrodam nevienu vājību. Viņš ir par daudz Dievs, viņam ir viegli svētam būt un svētam sprediķot”.

Būdams pretrunīgs, Fausts tomēr apliecina cilvēka tieksmi uz pilnību, uz ideālu. Viņš ir apliecinājums labā potencēm cilvēkā. 1897. gada piezīmju noslēgumā Rainis tīri subjektīvi uzsver šī tēla tuvību viņa paša dzīvei, nepiepildītajiem mērķiem un kļūmēm:

“Fausts ir viscaur cilvēks. Un ja viņš iespēja ar godīgu censību sasniegt augstāko cilvēcību, nu, tad mēs arī varam sasniegt to pašu, neraugoties uz mūsu grēcību un maziskumu.”

Kā jau teikts, šinī laikā Rainis pārrunās ar Aspaziju allaž apsver tāda darba radīšanu, kur iezīmētos jauna tipa — “nākotnes cilvēks”. Šai personībai jātop, pārvarot pagātnes maldus un kļūdas, apgūstot gadsimtu mijas jaunos zinātnes un kultūras sasniegumus. Tā dzīvos sarežģītu iekšējo dzīvi, kas tiecas pretī harmonijai. Par novērojumu objektu Rainis izvēlas pats sevi un Aspaziju. Viņa vēstulēs allaž skan brīdinājums — neiznīcināt nevienu papīrīti, dienasgrāmatās un vēstulēs atspoguļot ne tikai visu pārdomāto, bet arī izjusto, lai cik pretrunīgs un garastāvokļa diktēts būtu saturs. Tas viss palīdzētu veidot jauna tipa daiļdarbu —”reālistisku manu biogrāfiju, bet ietērptu kā “Fausts” vēsturiskā personā vai notikumā”.

Taču izšķirties par to, kādam jābūt “modernajam Faustam”, ir ārkārtīgi grūti. Jo “vajaga jaunas teikas, kura savienotu pagātnes burvību un modernās domas un jūtas. Pēdējā teika ir “Fausts”, Gētes ģenialitāte, ka to ņēma,” Rainis raksta 1919. gadā. Vielas meklējumos Rainis apstājas gan pie latviešu folkloras tēliem, gan cittautu mitoloģiskajiem varoņiem, gan pie lielajiem pasaules epiem. Taču viss vairums viņa piezīmju gadu gaitā saistās ar Gētes darbību. Varbūt tāpēc, ka te Rainis visvairāk jūt radošā procesa līdzību: “Gēte tiešām rakstīja “Faustu” visu mūžu, man tikai cīņa ar viņu visu mūžu.”

Gadsimtu mijā, atrazdamies izsūtījumā Krievijā, Rainis kopā ar Aspaziju intensīvi tulko Gētes darbus, veidojot vācu dzejnieka kopoto rakstu pirmo izdevumu latviešu valodā. Emigrācijas gados Šveicē no 1906. līdz 1920. gadam tulkošana apraujas, taču turpinās domāšana par problēmām, ko izvirza šī personība. Dienasgrāmatās un dažādu ieceru piezīmēs Gēte ir visvairāk pieminētais kultūras darbinieks. Gēte Rainim iemieso ne tikai mākslinieka, bet arī visdažādākajos aspektos izteiktas personības garadzīves sarežģījumus, kas sabalsojas ar Raiņa daiļrades, politiskās darbības un personiskās dzīves situācijām. Daudz Gēti Rainis piemin 1906. un 1907. gadā, kad viņš aktīvi meklē jaunas izteiksmes iespējas dzejā. “Gribu kā Gēte to pašu tēlot, kas spiež, un tā no sirds norakstīt,” Rainis atzīmē 1906. gada maijā. Pāris nedēļas vēlāk, uzsverot, ka daiļradē jābūt lielam “vienkāršumam”, Rainis piezīmē — “caurredzams kā Gēte, kā arābiešu pirmpoēzija”.

Gēte ir paraugs, kā aptvert vairākus “dzīves virzienus”, konkrēti — mākslu un dabas zinātnes. Taču Gētem Rainis allaž pārmet, ka lielais vācu dzejnieks savā uzmanības lokā maz ietver sociālās problēmas, dzīves pārveidošanas idejas. Gēte laimi meklē saskaņā ar sevi, iekšējā harmonijā. Rainis savukārt ir pārliecināts, ka “laime vispār nav indivīdā, bet ārpus viņa, arī augstākie mērķi”. Gētes mērķis — pilnība sevī, Raiņa — pilnība savienībā ar sabiedrību un pasaules Visumu. Simt gadu distance, dzīves un personības izpratnes distance, ko lielā mērā nosaka 20. gadsimta revolūciju laiks un Raiņa pārliecība, ka cilvēce atradīs harmoniju, kultivējot sociālisma principus demokrātiskā un humānā sabiedrībā, 20. gadsimta pamatšķirai, kas aptver visu lielum lielo planētas iedzīvotāju daļu, t.s. proletariātu, “jāpiepilda Fausta pareģojumi” — arī viņš nāks ne izpostīt, bet uzcelt un piepildīt.

Lai arī Gētem Rainis pārmet filistrību, Gēte viņam vienmēr paliek “liels kā persona”. Pimā pasaules kara priekšvakarā, kad vācu sociāldemokrātijā jūtama krīze, bet modernā kritika vēl arvien cildina aprakstošo naturālismu, Rainis šīs parādības vērtē kā negatīvu kontrastu Gētes klasiski skaidrajam pasaules skatījumam. 1914. gada 22. maijā viņš raksta:

“Vāci vairs nelasa savus klasiķus, un viņi atstāti no Dieva un no Gētes (..) Jaunā dzeja objektīva, bez personības, episka, īstenībā didaktiska un aprakstoša. Nonēsātas drēbes un pērngada cepures. Esot formas bagātība, kas būtībā bezformība, proza pāršķiebtām acīm, bez prozas loģikas, noteiktības, reālisma.”

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Rainis dod vēl vienu Gētes vērtējumu: “Cik ļoti es ienīstu vācu dzelžaino dūri, tik ļoti es mīlu Gētes “Faustu”, kas parādījās vācu gara ziedu laikos. (..) Mēs esam izmācījušies “Faustu” un gribam iet tālāk.”

No šīs tēzes tad arī veidojas “Fausta dēla dēla” dzīves uzdevuma formulējums 1918. gada 7. februārī:

“Faustam zināšanu mekle, kas ir īstā darba mekle, savas vietas mekle pasaulē. Man pasaules jaunrade, meklē pasaules likumus. Man uzņem sevī pasauli un pārveido.”

Ka tie nav tikai vārdi, apliecina Raiņa līdzdalība 1905. gada revolūcijā un neatkarīgās Latvijas garīgā izcīņā. Vēl vairāk — Raiņa konsekventajā nostājā pret antihumānismu, vienalga, kādā sabiedriskā grupā vai partijas darbībā tas izpaustos, un viņa labi argumentētajā un ilgajā demokrātijas un kultūras aizstāvībā. Viņa tēzes šajos jautājumos caurstrāvo ne tikai politiskās runas un vēstules, bet arī daiļradi — īpaši lugas “Uguns un nakts”, “Indulis un Ārija”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Daugava”, kā arī pārdomāti komponētos dzejoļu krājumus.

“Modernā epa” jeb “Modernā Fausta” uzmetumos 1926. gadā Rainis pie “vecā” un “jaunā” Fausta atgriežas pēdējo reizi un visplašāk. Šeit viņš vairākkārt piemin savus mēģinājumus apvienot visu savā mūžā uzrakstīto kā “modernā Fausta” garīgo biogrāfiju, kā dzejnieka pūliņus izprast dzīves lielākos likumus un patiesības. Tajā pašā laikā Rainis jūt, ka padarītais vēl nesniedz pilnīgu 20. gadsimta pārstāvja garīgo portretu un 20. gadsimta ārkārtīgi sarežģīto un pretrunīgo pasauli, kas katrā gadu desmitā piespēlē arvien jaunas un negaidītas kolīzijas.

Ar Gēti Raini allaž vienojusi tēze: “Edel sei der Mensch, hilfreich und gut.” Taču katrs gadsimts izvirza savus principus, kā cilvēkam būt “palīdzīgam un labam”. Tie arī rada atšķirību starp “veco” un “jauno” Faustu, “dēladēlu”, kas meklē “pasaules aptveri, sevi un cilvēci”.

Kā pirmo atšķirību Rainis formulē faktu, ka Gētes Fausts ir “galīgs individuālists, vientuļnieks”. Viņš atzīst tikai vienu spēku — indivīdu un tikai vienu kopību — dažu garīgi augsti attīstītu indivīdu tuvībā. Gētem “nav tautas pašdarbības, nav kopdarba ar tautu”. 20. gadsimta Fausts redz sabiedrības lielo lomu dzīves pārveidošanā, kamēr vecais Fausts, gribēdams strādāt cilvēces labā, nāk kā “aplaimotājs”, kas neprasa līdzdalību savās iecerēs. Līdz ar to viņš neveido citus par individualitātēm, apspiež citu iniciatīvu, ir autokrātijas pārstāvis. Starp citu — “vecā Fausta” garīgo krīzi Rainis gadsimta sākumā plaši izvērš nepabeigtās lugas “Īliņš” uzmetumos. Galvenais varonis te iet bojā tāpēc, ka visas savas labās idejas grib realizēt viens, tāpēc zaudē savus domubiedrus un pašu varoni liktens bedrē aprok smiltis — garīgi nekoptā, inertā pūļa draudīgā masa.

Otrkārt — “modernā epa” uzmetumos Rainis īpašu vērību veltī atšķirībai zinātniskajā pasaules izpratnē, kas pastāv starp 19. gadsimta sākumu un 20. gadsimta sākumu. Vecā Fausta priekšstati par pasauli aprobežojas ar zināšanām par Saules sistēmu kā Visuma simbolu. 20. gadsimts Sauli redz tikai kā daļu “putnu ceļa sistēmā”, Galaktiku sistēmā. Visums ir paplašinājis robežas līdz bezgalībai, un jaunajam Faustam, veidojot savu pasaules uzskatu un izvēloties izteiksmes līdzekļus jaunajai mākslai, jārēķiņnās ar šīm zināšanām un “pasauļu sistēmu”.

Treškārt — zināšanas par pasaules bezgalību maina arī cilvēka attieksmi pret savu cilti. Cilvēkam nav vairs tiesību apgalvot, ka viņš ir visas radības mērķis un kronis, respektīvi, sludināt savu egocentrismu. “Mums ir līdzīgu cilvēku meklēšana pasaules visumā — altocentrisms.”

Ceturtkārt — ir izmainījusies izpratne par spēkiem, kas pārvērš pasauli. Gētes laika Fausts par tādiem atzīst tikai Dievu, dabu, indivīdu. 20. gadsimta cilvēkam reālās dzīves pārveidotāji ir “indivīds, daba, sabiedrība un tehnika”. Arī šajā tēzē Rainis uzsver — “Faustam tauta, masa bija kā daba, t.i., materiāls”, tātad pasīvs, izmantojams spēks, ne radošs. 20. gadsimtā ir nepieciešams cits princips — “mums tauta, sabiedrība ir darbotājs, virzītājs spēks”.

Piektkārt — Rainis ir nemierā ar vecā Fausta toleranci pret dzīves negatīvajām parādībām. Gētes varonis, Raiņa vārdiem runājot, “atzīst visu par labu, arī ļaunu”. Raiņa varonis grib “ļaunu izskaust, tas neieder skaidrā sistēmā, tā ir sistēmas nepilnības organizēšana. Ļaunums ir nepilnība, sāpes ir aizrādījums uz nepilnību”.

Epa piezīmēs Rainis pieskaras arī jautājumam par Dievu. 20. gadsimtā ir sabrukusi vecā izpratne par Dievu. Daudzās dienasgrāmatās un darbu uzmetumos daiļdarbiem Rainis apstājas pie nākotnes reliģijas problēmām, un arī 1926. gada piezīmēs viņš atsaucas uz Gētes vārdiem: “katrai revolucionārai darbībai, katrai garīgai kustībai jādabū Dievs savā pusē”.

Rainis raksta — ir nepieciešami simboli, kas reprezentē dievišķo, t.i., ētiski augstvērtīgo, dzīvību saudzošo, humāno. Un ja Gēte “Fausta” noslēgumā raksta — “mūžīgi sievišķais augšup mūs ceļ”, tad arī Rainis, gadiem ritot, arvien vairāk uzsver domu — ir nepieciešama “jauna Saules, mīlas, sievietes ticība”. Šie jēdzieni tiek saistīti ar mātišķo, ar dzīvības turpinājumu, ar humānismu, ar gudras, radošas, labestīgas personības izkopšanu, ar skaisto.

Kā redzams 20. gadsimta nogalē, Raiņa tēzēs par moderno Faustu ir zīmīgas līnijas, kas nosaka mūdienu cilvēka skatījumu uz dzīvi. Taču dzīves attīstība ir daudz sarežģītāka un nežēlīgāka, nekā to redzēja Rainis savās sociālajās vīzijās. Modernais eps ar Fausta dēladēlu kā centrālo varoni paliek neuzrakstīts. Ne tikai tāpēc vien, ka Raiņa dzīvi daudz agrāk nekā Gētes mūžu pārtrauc nāve. 20. gadsimts nāk ar negaidītu konfliktu drūzmu, kas lauž un kropļo gan sociālās teorijas, gan indivīdu un tautu likteņus, gan nemitīgi pārvērš un deformē cilvēku apziņu. To jūt arī latviešu dzejnieks, un viņa dzīves pēdējais gadu desmits norit līdz galam neizprastu politisko, sociālo un individuālo problēmu apstākļos.

Taču tas, ko varētu nosaukt par jaunā Fausta augstāko atziņu, tomēr pienākas Rainim: īstai demokrātijai jātop, balstoties uz katra indivīda vispusīgu attīstību, indivīda interešu solidarizēšanos ar sabiedrības interesēm. Tai jātop, zinātnei un mākslai kļūstot par harmoniskas, līdzsvarotas sabiedrības veidotājspēku. Tiecoties pēc laimes, pēc “augstākā acumirkļa”, cilvēkam jāmācās apjaust sevi kā dabas, sabiedrības un Visuma daļu un vairāk nekā jebkad agrāk tam jāapzinās savas rīcības un mērķu iespaids dabā un sabiedrībā. Mūsdienu cilvēkam jāizkopj ētiskie postulāti, kas veicina labestību cilvēku starpā un dara dzīvi drošu.

Referāts starptautiskajā simpozijā “Rainis un Gētes “Fausts” (1897—1997)” 1997. gada 11.–13. septembrī

Skaidrīte Lasmane, Latvijas Universitātes docente:

Fausta tulkojums un pārvērtību dilemmas

Divreiz pusgadsimta laikā Latvijas vēsture piedzīvo apzīmējumu “jaunais”: jaunlatviešiem seko jaunstrāvnieki. Vienu jauno, kas tikko tapis, nomaina cits jaunais, un tā sācēji ir pirmā etniskās apziņas laikmetā dzimusī paaudze. Jaunā dubultojums liecina par pārmaiņu blīvumu un intensitāti, par radikālu attīstības paātrinājumu: jaunie laiki, kas Rietumeiropā ilgst vismaz 400 gadus, Latvijā saīsināti četrkārtīgi, un pārvērtības ir sajūtamas ikviena mūža garumā. Taču, kaut arī pārmaiņas ir acīmredzamas, vēsture ir tapšanas sākums, jo nacionālā valstiskuma programma un modernās kultūras veidošana paliks XX gadsimta vēsturei.

Pārejas, maiņa, pārvērtības, rite, attīstība pieprasa vērtējumu, refleksiju, apjēgumu, un XIX gadsimta 90. gadu jaunā intelektuālā elite to iegūst šķietami dīvainā salikumā — marksistiskajā dialektikā, kas tikko tapusi, un Gētes pārdomu grāmatā par “mūžīgo riti”, dziļajā “Fausta” refleksijā par universālām pārvērtību struktūrām. Šie divi atšķirīgie avoti top par attīstības un maiņas latviskās izpratnes un attieksmes pamatu.

Intelektuālā elite Latvijā romantiskā sajūsmā vai racionālā pamatojumā aizstāv maiņas un attīstības ideju: pārveidojamā milzums gadsimtu mijā citādu attieksmi nepieļauj. Pārvērtību “uguns” — Heraklīta ieviestais maiņas apzīmējums — pretstatīta stinguma tumsai — “naktij”. Tas, kas paliek pāri pēc uguns darbības, Rainim un citiem 90. gadu intelektuāļiem nav tik svarīgi. Galvenais — iedrošināt lauzt un pārveidot kārttību — sociālo, politisko ideju konservatīvismu un sevis, savas patības esošo stāvokli par labu citādajam. Pārveidoties pašradīto pārmaiņu procesā pašam. “Fausta” komentāros īpašs akcents likts uz patības tapšanu: neaizmirsīsim Raiņa “nākotnes cilvēka” meklējumus 90. gados.

Nešaubīgā maiņas, pārvērtību, kustības aizstāvībā pieklusinājumu un ignoranci guvušas Gētes šaubas, viņa attīstības pretruna, paradoksu, dilemmu pārdomas, kuras ieaustas attīstības grāmatā un kuras ieraugām gadsimtu vēlāk, laikā, kas ieguvis postmodernisma, diferences vai dekonstruktīvisma apzīmējumu, beigu ilūzijas (Bodrijārs) u.c. apzīmējumus, kad rūpīgi veidoto universālo struktūru vietā uzsvars likts uz starpsituācijām, perifērām un decentrētām parādībām. Attīstības sarežģītība, neparedzamās sekas un to pretrunīgā pieredze likusi pārvērtēt romantisko, universālo sajūsmu un aizrautību. Attīstības uguns ļāvusi iepazīt ne tikai liesmas skaistumu, bet arī nežēlību un pelnus, kas nesola brīnumainu atdzimšanu vien, bet arī neatgriezenisku zaudējumu un sāpju pieredzi. To pēta attīstības institūti, žurnālisti.

Gētes latviskajā sapratnē garām paslīdējušas dažas attīstības dilemmas — sarežģīta izvēles situācija, kurā vienlaikus pastāv divas pretējas vērtības un iespējami divi risinājumi, turklāt abi vienlīdz nepilnīgi. Tiem tad arī pievērsīšu uzmanību turpmāk.

Tātad pirmā dilemma: pārvērtības ir nepieciešams pastāvēšanas nosacījums, taču tās ir grūti līdzsvarojamas ar stabilitāti: kā ēna ieguvumam seko zaudējums, gan paredzams, gan arī neparedzams. Attīstība ietver sevī ne tikai atdzimšanu, bet arī nāvi, postu, nežēlību. Kā līdzsvarot pārmaiņas un tradicionālā saudzību? Iznīcībai nolemto un perspektīvo? Kur ir robeža, kas ļautu nošķirt saudzējamo no iznīcībai pakļaujamās nepieciešamības? Kā noteikt pārkāpjamās un nepārkāpjamās robežas starlīniju?

Faustiskajai, apjūsmotajai mūžīgās nepieticības un pārvērtību dziņai Gēte nevar nepretstatīt upurus. Ne tikai Grietiņas izpostītā dzīve un ar viņu dzimtas saitēm saistītā nevainīgu dzīvību bojāeja, kas aptumšo pārmaiņu idejas skaistumu, bet arī noslēguma ainas, kur Fausta plāni nevar saudzēt “liepu audzi” un “vecā pārīša” būdu un kārtību, kas liek sajust Faustam žēlumu, taču atteikšanās un notikušā labojums vairs nav iespējams. Kaut kas ir jāupurē par labu pārvērtību kaislei un grandiozu attīstības programmu varenumam. Kaut kam ir jāvēršas oglēs un pelnos, kā jau minētajai liepu audzei. Jaunā valdzinājums liek pieklust ētiskām lietām — vainai, sirdsapziņai. Arī kaitējuma, nežēlības un netikumības veidi ir “tirgus prece”, un pēc tās ir pieprasījums, atkarīgs, ko Mefistofelis atgādina Krāmu raganai, kura tirgojas ar kādreiz ļaudīm nodarītā kaitējuma “derīgumu”:

Tu laikus nesaproti, viņumāt!

Kas bijis, bijis! — gājis, gājis!

Tev vajag jaunu kaut ko iegādāt!

Mūs tagad jauns tik būtu valdzinājis.

Ir dažādas attīstības iespējas un dažādas izpratnes par to. Viena no tām pieder Gētes Proktofantasmistam, kurš grib savienot attīstību un likumu, ko pavada Raiņa komentārs par šauru saprašanas spēju, kas neuzdrošinās “ne domāt, ka var arī tāļāk iet”. Cik tālu var iet pāri normu, likumu, esošā robežām? Kas noteiks šīs robežas, ja zināms, ka cilvēka zināšanas ir ierobežotas un visas pārmaiņu sekas nav paredzamas? XIX gadsimta beigās Latvijā minētiem jautājumiem bija pārāk nebūtisks raksturs, lai par tiem nopietni domātu un jautātu — Fausts jūt šaubas par to, vai attīstības vērtību atsver pieredzes daudzveidība, kas iegūta, tiecoties pēc arvien jauna piedzīvojuma. Viņš pārmet Mefistofelim: “... tu mierīg grīņē pāri par tūkstošu likteni!”, bet tie ir tikai idejas vārdi, kurai prakse nav pieskaņojama, ja pārvērtību skaistums, valdzinājums, tā dziņa un vērtība paliek.

Latviešu kultūrā stabilitātes un pārmaiņu līdzsvarojums XIX gadsimtā izpaudās kā dilemma attiecībā uz tradicionālo kultūru un pasaules pieredzi, kas grasījās sagraut “savējo”, — mutvārdu, balss tradīcijā slīpēto kultūru. Rakstu kultūra ienāk ar lielāku racionālismu, sarežģītību un individualizācijas pakāpi. Vai ieklausīšanās pasaules kultūras balsī ir savienojama ar savējo un tradicionālo? Meklējot dialoga iespējas starp domu un tradīciju, iznirst

otrā dilemma, kā savienot tuvību un tālumu, mīlestību un naidu. Pieķeršanās, savība, mīlestība grūti savienojama ar pāreju uz jaunu attīstības pakāpi, jo vecais nevar palikt un nepaliks. Ne velti ļaunais gars vienmēr blakus Faustam: cilvēka vara nav tik liela, lai pārvarētu esošā ērtumu, laba un skaista mirkļa baudu, kura gadās jebkurā laikmetā.

Mefistofeļa funkcijas un dialogi ar Faustu atklāj šo dilemmu un ietver refleksiju par to: cilvēks Fausts un ļaunais gars.

Nīče runā par distances patosu, aicinot pārvērtēt mīlestības vērtību. Pirms radīt jaunu, ir jādistancējas no tā, kas ir jau radīts, pierasts, tuvs, mīlams. Mūžīgā atgriešanās pie jauna sākuma, svaiguma un spēka nav iespējama, mīlot un saglabājot to, ko mīl. Mīlestība ir tuvinājuma un saiknes veids, ļaunums, ne-mīla distancē, ļauj pārvarēt “nabas saiti” ar esošo. Nīče turpina Gētes ļaunuma pārvērtējumu no attīstības un radīšanas vērtību viedokļa. Pāreja, jaunrade, brīvs konstruktīvisms nav vienkārši savienojams ar mīlestību = saikni. Tāpat kā Gēte Mefistofeli, Nīče piesauc ļauno un distanci.

Etniskais nacionālisms Latvijā tapa mīlestībā uz savējo, to apzinoties un saglabājot, lai pārvarētu “beztēvijas stāvokli”: “kopības apziņa” šaurās “es apziņas” vietā tika veidota tēvu zemes mīlestībā, kas tik uzskatāmi izpaužas Kronvaldu Ata programmā: “modināt, kopt un spēcināt” tautības apziņu, ko spēj “tautiskā civilizācija” ar tēvuzemes dabas un vēstures iepazīšanu, valodas un ierašu atzīšanu, krietnāko “tautas dēlu” godināšanu. Sākt ar savu, radināties to atzīt par savu, apzināties par savu, identificēties un pierast pie jaunā kopības vārda — latvieši.

Šāda tuvināšanās ir raksturīga Eiropas romantiskajam nacionālismam.

90. gados Kronvalda mīlestības uz savējo programmu nācās mainīt ar pasaules kultūras ienākšanu, ar jau minētajām attīstības idejām, arī ar jauno šķiru iesaistīšanu un iesaistīšanos modernajā Eiropas domāšanā, un zināma distance un ne-mīla kārtējo reizi tika pieprasīta. Gadsimta beigas ir intensīvs pasaules zinātnes un kultūras balss klausīšanās laiks. Taču šī pāreja pieprasīja distancēšanos no savējā, ko viegli varēja pārprast un arī pārprata, vainojot Jauno strāvu nacionālā nodevībā, nemīlā, noliegumā. Bet tikai tā bija radāma profesionāla augsvērtīga kultūra, kas balstītos uz brīvu radošu patību. Pārastākās 70. — 80.gadu aktivitātes — kora dziedāšana, teātris, skolotāju sapulces, bibliotēku dibināšana utt. — bija uz kopību vērsti pasākumi, it kā turpinot iesākto tradīciju — etnisko kultūru un folkloru.

Kronvaldu Ata “pāris miljonu attautotu, tikumiski un garīgi panīkušu subjektu” pārvēršana par “tautisku civilizāciju” bija notikusi, un nacionālas valsts un profesionālas modernas kultūras attīstība nepieļāva ieilgt patīkamam gandarījumam un apmieram par iegūto etnisko nacionālismu — latvietību. Mīlestību papildināja ironija, distance, lai pārvarētu vienu mīlestību citas vārdā: pagātnes mīlestību nežēlīgas un nesaudzīgas nākotnes mīlestības vārdā. 90. gadu latviešu intelektuāļi spēra tos pašus Kronvalda trīs soļus — modināt, kopt, spēcināt, tikai šoreiz ne vairs kopības, bet brīvas radītspējīgas, faustiskas individualitātes virzienā un pasaules kultūras plašumā. Bez distancēšanās jaunā mīlestība nebija iegūstama.

Attīstība nenotiek pēc iepriekšējiem noteikumiem un likumiem, bet daudz sarežģītāk, nežēlīgāk un neparedzamāk. Līdz ar attīstības paātrinājumu arvien vairāk un biežāk sevi piesaka pagātne, kā vērtība un nav tik vienkārši atbrīvoties no tās saistošās burvības, kas piemīt pagātnes romantizētajām ainām. Faustam pagātne ir viens no ilgstošākajiem pārbaudījumiem: var arī neatgriezties tagadnē no pagātnes, ja tikai pielūgsme un mīlestība pret skaisto Helēnu nosaka attieksmi. Ne velti Gēte tik lielu vietu atvēl Forķiādēm, lai atbaidītu Helēnas antīko pievilcību un neļautu tikai skaistumu saredzēt tajā, kas pagājis. Nav iespējams atgriezties pagātnē, kāda tā bijusi. Katra paaudze uzdod pagātnes kultūrai jaunus jautājumus, un uz tiem tiek saņemtas citas atbildes.

Trešā dilemma skar teorijas (idejas) un dzīves attiecības. Pārmaiņas notiek, piepildot kādu konstruētu programmu, taču īstenojums vienmēr ir detalizēts un fragmentārs, tāpēc īstenībā katrai no divām pusēm ir sava “dzīve”, uzdevums un iespējas. Teorijas un prakses nesaskaņas paliek. Savukārt teorijā (idejā) nav jēgas atkārtot esošo pieredzi. Tā nav tikai Gētes, bet arī Kanta problēma: jābūtība, kategoriskais imperatīvs nav izsecināms no pieredzes, taču tam ir jāmaina pieredze, kāpēc Kants pieļauj vairākus postulātus: Dieva, brīvības kategorijas.

Gēte atrisina romantismam raksturīgo pretrunu starp ideju un īstenību, dodot Faustam divas dvēseles — to, kas uz ideju debesīm un kas uz zemes dzīvi vērsta. Tālāko atrisina darbība, kas pretrunīgi vieno ideju un īstenību un ne vienmēr cilvēcīgi.

Rainim idejas un īstenības savienojums arī īstenojams darbībā, kas sapni vērstu īstenībā. Taču tas tikai teorētiski. Mākslas un dzīves konkrētība un detalizējums apgrūtina universāla vispārinājuma piepildījumu. Daudz kas nav īstenojams. Ir pretdarbība, citu, bieži vien pat tautas, neizpratne. Ir ikdiena, kurai ir sava balss un vērtība. Kaut gan pēdējo vairāk uzsver un pārvērtē femīnā tradīcija mūsu gadsimtā, tomēr arī Rainim ikdiena ir nopietns spēks, kas izraisa šaubas par romantisko idejas skaistumu un pārākumu pār zemes dzīvi.

Ir arī vairākas citas dilemmas, kas attīstības ideju neļauj skatīt tikai aizrautīgā atbalstījumā, kas to padarītu par dogmu un tādējādi iznīcinātu. Būtu minama arī haosa un kārtības attiecību dilemma, kura nav sveša ne Gētem, ne Rainim, bet kura īpašu spilgtumu gūst Nīčes dionīsiskā un apolniskā savienībā: haoss ir kārtības izjaukums, nepanesams un dzīvībai nepiemērots, un tomēr tikai no haosa dzimst jauna kārtība, kurai ir jāpāriet jaunā radošā haosā, lai atkal dzimtu jaunais. Radīšana ir atgriešanās pie haosa, jo tikai tajā ir rodamas attīstības potences. Dzimšana un nāve nav tikai pretstats, bet saistītas lietas. Gētes “Fausta” dilemmas, paradoksi atklāj attīstības pretrunīgumu un sarežģītību. Nākas atzīt, ka XX gadsimta beigās pārmaiņām ir vēl sarežģītāks raksturs nekā Gētes un arī Raiņa laikā. Daudz grūtāk ir prognozēt sekas, pastāvot attīstības paātrinājuma plurālismam un nevienlaicīgā vienlaicībai, tāpēc pamatots ir atbildības diskurss, arī atbildība par izraisītajām pārmaiņām, to, kas radikāli citāds un par kuru nav pieredzes.

Dilemma nav atrisināma pēc izslēdzošā principa vai nu vai. Saiklis “un” vairāk atbilst sarežģītai situācijai, kas arī atklājas Gētes un Raiņa attīstības domājumā. “Un” ir pāreju domāšana un pārejas pieļāvums. Starpstāvoklis starp divām atšķirībām, kas vienlīdz pastāvošas. “Un” nozīmē turpinājumu, to, kas sekos, tāpēc atbilst attīstības dinamismam.

Laiks ir vienaldzīgs pret apzīmējumiem, bet cilvēks nav vienaldzīgs pret laiku un nepārtraukti apzīmē to. Laika semiotizācijā ir daudz nejaušības, ja ņem vērā attīstības pretrunas un dilemmas, kur parasti viena vai otra dilemmas puse gūst pārsvaru un cenšas pakļaut otru variantu sev. Iespējams, ka XXI gadsimts iemācīsies dilemmas atrisināt dialogā, kuru piedāvā, piemēram, J. Hābernāsa diskursa ētika. Taču tas nebūs vienkāršs dialogs un viegls consensus tajā.

Līdzšinējā kultūras procesā pārsvarā viena no pretrunīgajām niansēm iegūst tiesības tikt atzītai un atkārtotai. Pirms simt gadiem atkārtojuma orbītā riņķoja apzīmējums “vergu laiki”, kas pretstatīti “gaismas un brīvības laikiem”. Pretstatījumi un salīdzinājumi atvieglo laika sapratni, izslēdzot vienlaicību un dialogu starp nevienlaicīgā vienlaicību un līdzīgā atšķirībām. Tālāk viss ir atkarīgs no atkārtojuma: kultūra top ne tikai jaunu nosaukumu radīšanā, bet arī atkārtojumu izvēlē, kas reizēm var būt arī nejauša.

Latvijā 19. gadsimta beigās radās jaunas atkārtojuma tehnoloģijas, ko nodrošināja divas dienas avīzes — “Baltijas Vēstnesis” un “Dienas Lapa”. Tas nozīmēja, ka vārdu, apzīmējumu jaunrades pieprasījums pieauga, bet arī ātrāk nolietojās jaunapzīmētais. Divas avīzes atkārtoja ne vairs vienu, bet atšķirīgus apzīmējumus. Viendabības un vienprātības vietā pastāvēja pretrunas, sacensība, kas sarežģīja, bet arī paātrināja pārejas un pārmaiņas. Mūsdienu pārmaiņas, ko apzīmē bieži atkārtotais apzīmējums “pārejas laiks”, igauņu politiķe Lauristine iedala trīs posmos: masu kustības laiks, ko nomaina apzināšanās laiks (1993—1995), kad notiek nepārtraukta ieklausīšanās pieaugušo Rietumu valodā, kamēr savas vēl nav. Tā bērni mācās runāt pieaugušo valodā un tikai pēc tam seko savas valodas posms, kad pārmaiņas tiek apzinātas savos jēdzienos, jo katrai attīstībai ir savas īpatnības. Viss maiņai pakļauts, arī refleksija.

Gētes “Fausts” bija viens no Rietumu valodas spēcīgākajām un dziļākajām balsīm. Vai Latvijai tā nebija par sarežģītu? Varbūt. Bet attīstības, nepieticības un pārmaiņu dziņu Gētes diskurss virzīja ne mazāk par Nīči, kuru latviešu kultūra labprāt uzklausīja 20. gadsimtā. Atliek ieklausīties Gētes dilemmās, kas izsaka nelineāro attīstības gaitu. Un pakļaut savai refleksijai savu kārtējo pārejas laiku. Izvēlēties, ko atkārtot un ko aizmirst, turklāt darot to vienlaicīgi.

Pārmaiņās un to refleksijā veidojas jauns “regulatīvais ideāls” (M.Fuko). Fausta nepieticība un pārmaiņu varenums paātrināja tā tapšanu latviešu kultūrā. Tā simptomi parādījās kādā no “Dienas Lapas” 1894. gada rakstiem par bērniem. Autors atzina jaunas īpašības — stūrgalvību, patvaļību, ļaunprātību, pārliecīgu pašmīlību utt. (Nr. 66). Gētes Fausts pieļāva jaunu neatkarības pakāpi no tā, kas radīts un pie kā cilvēks ir pieradināts. Jaunu attieksmi pret tradīciju, bijības noārdījumu, jaunu brīvības pakāpi, kurai vajadzēja sekmēt radīšanu. Un aicināja uz dialogu, kas mazinātu nedrošību un nevajadzīgus upurus dabā, valstu un cilvēku attiecībās. Mēs dzīvojam sarežģīta dialoga priekšsajūtā, un pārejā uz to atkal atkārtosies minētās un jaunas pārvērtību dilemmas. Ir tomēr kaut kas paliekošs un mūžīgs: pretrunas, paradoksi, dilemmas.

Referāts starptautiskajā simpozijā “Rainis un Gētes “Fausts” (1897—1997)” 1997. gada 11.–13. septembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!