INFORMĀCIJA

Pie bagātā zinātņu avota

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Iznācis žurnāls “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” apjomīgais (apmēram 25 iespiedloksnes) apvienotais 1997. gada 1. un 2. numurs

Šis jaunais žurnāla laidiens sniedz jaunu zinātnisku un zinātniski praktisku informāciju dažādos humanitāro un sociālo zinātņu jautājumos — te publicēti daudzi agrāk nezināti fakti, atziņas par kopsakarībām, rosinājumi dziļākiem meklējumiem, norādīti vērtīgi pirmavoti un plašākai sabiedrībai sveša literatūra, kas izmantojama pedagoģiskajā un citādā darbībā, sniegtas pat metodiskas ievirzes dažādu pirmavotu izmantošanai, kas noderēs Latvijas pedagogiem un studentiem, skatāmi dokumentāli attēli. Daļai materiālu vajadzētu izraisīt arī radošas pārrunas plašās zinātnieku un praktiķu aprindās, daļai — mudināt valsts struktūras, mācību iestādes un sabiedriskas organizācijas praktiskai rīcībai.

Žurnālā lasāmās vielas vairums atspoguļo valsts nozīmes pētījumu programmas “Letonika” īstenošanas gaitā gūtos rezultātus, šajā gadījumā galvenokārt saiknē ar Latvijas divu garamilžu — Friča Brīvzemnieka (1846–1907) un Garlība Merķeļa (1769–1850) radošo darbību. Plašas materiālu kopas veltītas latviešu valodas terminoloģijas izkopšanas, Latvijas žurnālistikas un publicistikas attīstīšanas problēmām. Ir arī atsevišķu lokālu tēmu risinājumi un diezgan bagāta informācija par zinātnes dzīvi Latvijā.

Tā filoloģijas doktors Jānis Rozenbergs skaidro G.Merķeļa folkloristiskās intereses un devumu, kā arī avotus, kādus Merķelis izmantojis latviešu folkloras apguvei. Viņš secina, ka Merķelis 1) pats ir vērojis, aprakstījis un pētījis dažādu ieražu norises, 2) ir labi pazinis viņa laika avotus un literatūru, 3) ir izmantojis latviešu folkloru savā bezkompromisu cīņā pret dzimtbūtniecisko iekārtu Baltijā, 4) izturējies vērtējoši un kritiski pret pirmavotiem, 5) izteicis folkloristiskas atziņas, kuras nav novecojušas līdz mūsdienām. Norādītas vairākas Merķeļa un viņa izzinātāju kļūmes, uzsvērta kompleksu salīdzinošu pētījumu nepieciešamība latviešu un baltu mitoloģijā. Vērtējot Merķeļa folkloristiskos uzskatus un folkloras izmantojumu metodoloģiju, J.Rozenbergs secina, ka Merķelim 1) nav izveidojusies stingra, vienota folkloristisko uzskatu sistēma, 2) izdevies īsteni aizsākt tautas poētiskās daiļrades radošu izmantojumu progresīvu vispārdemokrātisku un antifeodālu ideju paušanai. Ievērību pelna 1) rakstā lasāmais Merķeļa lietoto terminu skaidrojums, 2) norādes par nepareizībām viņa darbu tulkojumos, 3) senā autora nenovecojušo atziņu izklāsts, 4) kritiskā attieksme pret darbā “Vanems Imanta” izteikto, 5) mudinājums izzināt jaunlatviešu folkloristiskās un literārās darbības teoriju un hipotēžu vēsturi, 6) stāstījums par Merķeļa labvēlīgo attieksmi pret folkloru kā senvēstures avotu un noliedzošo izturēšanos pret baltvācu vēsturnieku tendenciozajiem darbiem, 7) piebildes par pārspīlējumiem un nepilnībām, raksturojot folkloras stāvokli dažādos vēsturiskās attīstības laikposmos un par šo pārspīlējumu pārmantojumu jaunlatviešu rakstījumos.

Vēstures doktore Melita Svarāne un LZA īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis vērtē G.Merķeļa “Latviešus” no vēsturiskās patiesības viedokļa, atzīmē darba aso polemisko un tomēr nereti samierinošo raksturu, tajā sakņotos pārspīlējumus un vielu, it īpaši zemnieku psiholoģijas un uzvedības neizpratni, uzsver, ka grāmatu var izmantot kā pilnvērtīgu etnogrāfijas un vēstures, arī kā bagātas izziņas avotu vienīgi tad, ja līdzās strādā arī ar abu minēto nozaru dokumentiem un ekspedīciju dotumiem. Abi autori uzsver “Latviešu” lielo sabiedriski politisko un izzinošo nozīmi, to, ka šis darbs vāciski lasošajai un runājošajai Eiropas sabiedrībai daudzpusīgi parādīja igauņu un latviešu patieso kritisko stāvokli, tuvināja dzimtbūšanas atcelšanu un abu etnosu dzīves un darba apstākļu uzlabošanu. Rakstos parādīts, kā daļa Merķeļa aprakstīto norišu izskatās etnogrāfu ekspedīciju vākumu un vēstures arhīva dokumentu gaismā. Ir ierosināts sākt vairākus līdz šim novārtā atstātus pētniecības virzienus, piemēram, zemniecības detalizētas sociāli profesionālās struktūras un atsevišķu dzimtu sociālā statusa izzināšanu dažādos vēstures periodos. Secināts: “No grāmatas teksta izriet, ka Vidzemes latvieši apzinājās sevi kā atsevišķu etnisku vienību, kurai ir sava zeme, valoda un kultūra, apziņa par to, ka jāturas kopā un jācenšas rast izeja no smagā stāvokļa.” M.Svarānes rakstā iestrādāti daudzi no arhīva dokumentiem ņemti fakti, kas parāda zemnieku beztiesisko stāvokli un muižnieku necilvēcisko attieksmi pret tiem.

Literatūrzinātnieks Ojārs Zanders stāsta par Garlība Merķeļa un Johana Gotfrīda Herdera uzskatu radniecību, radošajiem sakariem, kopīgajām interesēm un sadarbības rezultātiem.

Filozofijas doktore Ella Buceniece rosina uz Merķeļa “Latviešiem” raudzīties no trim skatpunktiem: 1) kā no paša Merķeļa stāsta par latviešiem, 2) kā no tulkotāju latviešu stāstiem par latviešiem, 3) kā no mūsdienu cilvēku stāstiem par Merķeli. Rakstam vajadzētu izraisīt diskusiju par dažādu etniskās vēstures, kultūras vēstures un sociālās vēstures jēdzienu saturu.

Habilitētā filozofijas doktore Larisa Čuhina uzsver Merķeļa atstātā filozofiskā mantojuma daudzpusīgumu un tā izpēti kā svarīgu nākotnes nepieciešamību. Merķelis vērtēts kā progresīvs 18. gadsimta beigu — 19. gadsimta sākuma domātājs, kas paudis humānisma idejas un vērtību izpratnes gan etniskajā, gan citās jomās. Merķeļa domu plašumu un dziļumu raksturo tas, ka daudzu viņa pārrunāto jautājumu plaša un dziļa skaidrošana izvērtās tikai 20. gadsimtā. Merķeļa filozofiskā nozīme Baltijas mērogā nozīmīga ar to, ka viņš popularizēja sava laika progresīvās domas, tajā skaitā humānisma idejās balstītu dzimtenes mīlestību, nepārtrauktā attīstībā esošu cilvēces progresu un citas. Raksts sniedz pieturas punktus skatam uz Merķeli no līdz šim neapjaustām pozīcijām.

Vēstures doktors Ojārs Skudra aplūko Garlību Merķeli, viņa “Latviešus” un citus darbus no līdz šim novārtā atstāta svarīga aspekta — no politiskās preses un žurnālistikas attīstības viedokļa, uzsverot 18. gadsimta apgaismotāja spēcīgumu šajā jomā un izcilo nozīmi Latvijas, pat Krievijas impērijas un Vācijas preses un žurnālistikas vēsturē. Rakstā lasāmi vērā ņemami Latvijas mūsdienu preses centienu un kvalitātes vērtējumi, tāpat lietišķi priekšlikumi tās satura, kvalitatīvā sastāva un darbības veida izmainīšanai, kam jānotiek tautas vispārējās labklājības līmeņa celšanās apstākļos.

Filoloģijas doktors Jānis Rozenbergs raksta par latviešu etnogrāfijas un folkloristikas pamatlicēja Friča Brīvzemnieka dzīvi un daudzpusīgo radošo darbību, par viņa sadarbību ar Krišjāni Valdemāru, Krišjāni Baronu, ar krievu kultūras un zinātnes darbiniekiem. Īpaši uzsvērta Brīvzemnieka loma, organizējot folkloras materiālu vākšanu kā plašu tautas masu darbības formu un publicējot latviešu folkloras materiālus. Brīvzemnieka darbības dziļumu labi atspoguļo jau 1869. gadā radusies doma par salīdzināšanas un kartografēšanas lietderību tautas tradicionālās kultūras parādību izpētē. Ievērību pelna J.Rozenberga aizrādījums par nepieciešamību izvairīties no pārsteidzīgiem seno mitoloģisko tēlu skaidrojumiem, kas ir visai raksturīgi mūsdienu Latvijas kultūras dzīvei.

Etnogrāfe Lilita Vanaga izsmeļoši stāsta par Friča Brīvzemnieka kā latviešu etnogrāfijas zinātnes pamatlicēja darbību, īpaši uzsverot viņa sadarbību ar Krievijas tā laika zinātniskajām aprindām un publicistisko darbību, kura izraisīja plašu rosību latviešu tautas tradīciju izkopšanā un ziņu vākšanā par tām. Brīvzemnieka zinātniskās un populārzinātniskās rīcības otrs rezultāts bija latviešu etniskās apziņas un kopdarbības neatliekamības apziņas celšanās. Viņš pareizi izprata nepieciešamību pētīt novadu tradicionālās kultūras parādību attīstību, savdabību cēloņus, kaimiņos dzīvojošu etnosu sakarus, iecerēja sastādīt latviešu apdzīvoto apvidu un dažādu materiālās kultūras parādību izplatības kartes. Brīvzemnieks lika pamatus oriģinālai pirmavotu bāzei, kas izmantojama dažādos etniskās vēstures un kultūras vēstures pētījumos. Atbalstāms ir L.Vanagas ierosinājums pievērsties Krievu ģeogrāfijas biedrības korespondētājlocekļa un valsts ierēdņa Jūlija Kalēja–Kuzņecova (1843–1905) etnogrāfiskās darbības izzināšanai, kas palikusi novārtā.

Aizputes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Mirdza Birzniece sniedz plašu materiālu par Friča Brīvzemnieka dzimtas dzīves un darba vietām Aizputē un apkārtnē, par Brīvzemnieka veikuma godināšanas un atceres pasākumu saturu un veidotājiem viņa dzimtajā novadā. Ar to viņa rosina citu apvidu izglītības, kultūras un pašvaldību darbiniekus, kā arī iedzīvotājus rūpēties par savu ievērojamo novadnieku atceres saturīgu norišu organizēšanu, par viņu darba un dzīvesvietu sakopšanu un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. M.Birzniece uzsver šāda darba lielo audzinošo un izglītojošo nozīmi.

Filoloģijas doktore Biruta Gudriķe vērtē Brīvzemnieka nelielo devumu dzejā — ap 100 dzejoļu — un secina, ka tā “ir poētisks latviešu nacionālās atmodas centienu un paša dzejnieka patriotisma apliecinājums”. Brīvzemnieka dzejas galvenie motīvi ir dzimtenes mīlestības un Latvijas dabas krāšņuma apdziedāšana, ticība tautas brīvībai nākotnē, cieņa pret cilvēkiem, kas rūpējas par latviešu tautas labklājību, vienotība, izglītošanās un darbs tautas labā, simpātijas pret latviešu zemniecības zemākajiem slāņiem, brīvo latviešu skaistā senatne, latviešu pašapziņas un spēka modināšana.

LZA īstenā locekle Aina Blinkena raksturo Brīvzemnieku kā latviešu valodas izkopēju un attīstītāju, uzsverot, ka šī rīcība bija viens no vissvarīgākajiem jaunlatviešu darbības aspektiem. Viņš centies saglabāt latviešu tautasdziesmu valodu, meklējis racionālus rakstības līdzekļus un paņēmienus, attīstījis dzejas un publicistikas valodu, popularizējis valodas kopšanu un valodas nacionālās vērtības.

LZA goda loceklis Konstantīns Karulis parāda visai daudzpusīgā Brīvzemnieka devumu kirilicas rakstības noraidīšanā latviešu valodas tekstos un uz latīņu alfabēta balstītas latviešu ortogrāfijas pieņemšanā: 19. gadsimta 60.–80. gadi zināmi kā laikposms, kurā īpaši aktīvi diskutēja par latviešu rakstības jautājumiem, kad bija centieni latviešu tekstus rakstīt ar slāvu alfabēta burtiem. Brīvzemnieks aktīvi iesaistījās latviešu rakstības jautājumu nokārtošanā. K.Karulis publicē vērtīgus materiālus latviešu rakstības vēstures izzināšanai.

Filoloģijas doktors Boriss Infantjevs analizē līdz šim nepublicētus Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīva un Krievu ģeogrāfijas biedrības zinātniskā arhīva materiālus par Pēterburgas universitātes docenta Eduarda Voltera (Valtera) (1856–1941) folkloristisko darbību Latgalē 19. gadsimta 80. gados. Rakstā aplūkoti šādi jautājumi: 1) ekspedīciju organizēšana, maršruts, saturs, rezultāti, 2) tautasdziesmu klasificēšanas projekts, 3) publikāciju gatavošana, 4) Voltera palīgi — folkloras teicēji un materiālu iesūtītāji, tajā skaitā J.Pliekšāns (Rainis), P.Stučka, P.Šmits, 5) jaunais, it īpaši salīdzinošais Voltera publikācijās, folkloras salīdzināšanas metodes, salīdzināmo materiālu avoti, 6) Voltera radītā savdabīgā rakstība, 7) Voltera devuma izmantošanas iespējas turpmākos pētījumos, 8) laikabiedri par Voltera devumu, 9) Voltera sastādītās aptaujas lapas etnogrāfijas un folkloras materiālu vākšanai.

Folkloriste Dace Bula publicē rakstu “Dziedātājtauta. Latviešu tautasdziesmu tradīcija un nācijas paštēls”, kuram vajadzētu kļūt par vispusīgu pārrunu izraisītāju. Pārrunās būtu apspriežami jautājumi par folkloru, it īpaši par tautasdziesmām kā par kultūrvēsturisku pētījumu avotu, par tautas tradicionālās kultūras mantojumu, etniskās, novadnieciskās un nacionālās apziņas sastāvdaļu, arī par folkloras izmantojumu un nozīmi mūsdienu Latvijas apstākļos. Šādas pārrunas būtu ļoti vajadzīgas gan Latvijas pedagogiem, kultūras, literatūras, mākslas un zinātnes darbiniekiem, gan plašai sabiedrībai.

Krievijas Zinātņu akadēmijas Etnoloģijas un antropoloģijas institūta aspirante Svetlana Rižakova sniedza savu hipotētisku ieskatu par svētuma (dažādu dievību) parādīšanos latviešu tautasdziesmās. Ar to viņa rosina nopietni pievērsties latviešu mitoloģijas jautājumu izzināšanai un pati min septiņus dievību parādīšanās (sastapšanas) variantus.

Filoloģijas doktore Beatrise Reidzāne aplūko “Lībiešu krastā” pierakstītās klasisko tautasdziesmu četrrindes kā etnisko procesu izpētes avotu, norādot, ka folkloras dotumi līdz šim izmantoti nepietiekami, izzinot latviešu un lībiešu etnisko vēsturi, starpetniskos sakarus un citas etnokultūras norises. Pētījuma galvenā ievirze ir centieni noskaidrot, kā latviešu klasiskās tautasdziesmas iesakņojušās pārlatviskojušos lībiešu garīgajām kultūrām. Tomēr autore iezīmē arī procesa otru pusi, t.i., kā “Latvju dainu” sistēmā iepludināti 19. gadsimta sākumā Kurzemes lībiešu apdzīvotajos apvidos vāktie tautasdziesmu materiāli. Interesi izraisa autores piedāvātā darba metode.

Plašo materiālu kopu par latviešu terminoloģijas veidošanu pēdējos 50 gados ievada LZA korespondētājlocekles Valentīnas Skujiņas stāstījums par LZA Terminoloģijas komisijas veikumu laikposmā pēc 1946. gada, par terminu veidošanas un izmantošanas aktualitātēm mūsdienu Latvijā. Visai būtiska un radoša ir LZA īstenā locekļa Ilmāra Lazovska apcere par nacionālās terminoloģijas veidošanu un pielietošanas praksi ikdienā, ievērojot nosacījumus, ka valoda ir nācijas dzīvotspējas priekšnoteikums, ka valoda un tās termini jālieto visās jomās pareizi un atbilstīgi. Visai Latvijas sabiedrībai, valsts likumdošanas un pārvaldes orgāniem, mācību iestādēm vajadzētu īstenot profesora daudzos lietišķos aizrādījumus un priekšlikumus.

Valodniece Iveta Pūtele lietišķi stāsta par profesiju nosaukumu veidošanas principiem un to iespējām latviešu valodā. Habilitētais vēstures doktors Jānis Štrauhmanis raksta par to, kā kartogrāfijā veidojušies latviskie termini, un izsaka priekšlikumus šā darba pilnveidošanai. Valodniece Vilma Kalme runā par latvisko vingrošanas terminu veidošanas vēsturi, principiem un paņēmieniem. Raksta nobeigumā viņa sniedz priekšlikumus zinātnisku vingrošanas terminu turpmākai izstrādei.

Pieci žurnālā ievietotie raksti skar dažādas žurnālistikas un publicistikas problēmas, piemēram, informācijas sagatavošanu, izplatīšanu, uztveri, informācijas gatavotāju profesionālo līmeni, spēju skaidrot cēloņsakarības un citu. Īpaši svarīgs jautājums ir attiecīgas labi uztveramas un saprotamas latviskas terminoloģijas izstrāde un iesakņošana. Tieši tās trūkums (varbūt nevēlēšanās lietot?) padara publicētā materiāla daļu visai grūti uztveramu un saprotamu. Žurnāla izdevēji cer, ka tajā ievietotie raksti izraisīs nopietnas radošas pārrunas un sekmēs Latvijas žurnālistikas un publicistikas augšupeju.

Pedagoģijas doktore Inta Brikše aplūko žurnālistikas un publicistikas vispārējos jautājumus, savas atziņas balstot rietumvalstu šo nozaru teorētiķu darbos. Rakstā skaidrotas Latvijas informācijas līdzekļu un sabiedrības attiecības pēdējo desmit gadu laikā, meklēti cēloņi preses un citu informācijas līdzekļu neveiksmēm, it īpaši kvalitātes trūkumam.

Mākslas doktors Ābrams Kleckins saistošā stāstījumā pauž savas domas par žurnālistu lomu tādu krasu pārvērtību laikā, kuras skar visas valsts un sabiedrības dzīvi. Viņa redzes lokā ir atmoda Latvijā un tai sekojušie gadi, kuros krasi mazinājusies atmodas laika aktīvās žurnālistikas audzinošā, informējošā un izglītojošā loma. Apcerējumā nosauktas vairākas būtiskas cēloņsakarības un minēta rīcība, kas vajadzīga stāvokļa uzlabošanai, pirmām kārtām žurnālistu profesionālo zināšanu un darba iemaņu celšana. Lietišķi uzrakstītais un ierosinājumiem bagātais raksts būtu izlasāms ikvienam ar presi, radio un televīziju saistītam cilvēkam.

Lektors Sergejs Kruks pauž savas domas par informācijas apmaiņas procesiem modernajā sabiedrībā un par informācijas apmaiņas ietekmi uz sociālo dzīvi. Autora izteiktajām domām par pagātnes un tagadnes norisēm Latvijā vajadzētu rosināt sabiedrisko domu uz nopietnām pārrunām.

Mākslas doktors Miervaldis Mozers cenšas skaidrot mūsdienu publicistikas saiknes ar patērētāja psiholoģiju sabiedrībā.

Lektore Ilze Šulmane sniedz labi pārdomātu, ar rūpīgiem aprēķiniem un uzskatāmām tabulām pamatotu pārskatu par Latvijas žurnālistu sociāldemogrāfisko un profesionālo sastāvu. Kaut arī viņas rīcībā esošie aptauju dati nav pietiekami reprezentatīvi, tie tomēr pārliecina lasītāju. Šie dati liek nopietni domāt par mūsu žurnālistikas stāvokli un rūpēties par nopietnām izmaiņām tajā. Tas īpaši sakāms par žurnālistu spējām izskaidrot sarežģītas problēmas, sniegt zināšanas un izglītojošu informāciju, sekmēt kultūras vērtību saglabāšanu. Raksts rosina padziļinātu pētījumu izdarīšanai.

No lokāltēmu risinājumiem kā pirmo minēšu vēstures doktores Irisas Priedītes izklāstu par tautā visai populārā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja eksponāta — Bornes baznīcas vēsturi. Tā izzināta pēc arhīva dokumentiem un noraida agrākajās publikācijās paustās nepamatotās ziņas par Latvijas visvecāko koka celtni. Viņa pierāda, ka 1) baznīca celta nevis 1537. gadā, bet gan tikai 16. gadsimta pirmajā pusē, 2) baznīca piederējusi nevis katoļu, bet gan luterāņu draudzei, 3) baznīcas ģērbkambaris jeb sakristeja piebūvēts tikai 1857. gadā un nevis agrāk, 4) baznīca Bornē vairākas reizes remontēta un muzejā uzstādīta 1857. gadā, nevis kāda senāka perioda ārējā veidolā.

Filozofe Ināra Cera stāsta par Imanuela Kanta ideju ienākšanu Latvijā 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos un parāda apstākļus, kuri sekmēja ideju apmaiņu starp Baltiju un Vāciju. Viņa aplūko Gotloba Benjamina Ješes un Johana Georga Hāmaņa devumu Kanta ideju izplatīšanā.

Reliģijas vēsturniece Agita Misāne pievēršas līdz šim nepietiekoši izzinātajiem mitoloģijas un reliģijas vēstures jautājumiem, — upurēšanai un ziedošanai, šajā gadījumā skaidrojot jēdzieniem “upurēšana” un “ziedošana” kopīgo un atšķirīgo. Kā darba pamatavotu viņa izmanto latviešu tautasdziesmas. Jēdzienu “upurēšana” pētniece saista ar asins upurēšanu, bet jēdzienu “ziedošana” ar kāzu cikla ieražām. Rakstā iestrādātie fakti un izteiktās atziņas ir nozīmīgas tradicionālās kultūras, it īpaši ģimenes ieražu pētniekiem.

Žurnāla noslēguma daļā ievietotas informācijas par Latvijas zinātnieku darbību un dažas atceres: pārskats par LZA starptautiskās daļas veikumu 1996. gadā un par LZA sakariem ar citzemju zinātniskās pētniecības iestādēm, stāstījumi par teksta problēmām veltīto konferenci Šauļos, par J.Endzelīna 124. dzimšanas dienas atceres konferenci Rīgā un par Latvijas valodnieku devumu tajās. Lasām arī par filozofu teorētiskā semināra “Dzīves māksla” atziņām Rīgā un par LZA divu “Letonikas” sēžu norisēm. Ir publicētas recenzijas par 1996. gadā izdoto “Svešvārdu vārdnīcu” un par tajā pašā gadā iznākušo J.Stradiņa, K.Arona un A.Vīksnas kopgrāmatu “Tāds bija mūsu laiks”. Atceramies divu nesen mirušu izcilu zinātnieku — LZA goda locekles, dabaszinātnieces Magdas Štaudingeres–Voitas (1902–1997) un LZA goda locekļa, valodnieka Rūdolfa Grabja (1906–1996) — dzīves gājumu un veikumu.

Rīgā 1997. gada 19. septembrī