Kas Latvijai un Meksikai tuvs

Lorenso Vinjals ( Lorenzo Vignal ), Meksikas Savienoto Valstu ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks,— “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Šāds mūsu sarunas sākums saistīts ar faktu, ka jūs pārstāvat Meksiku vairākās valstīs.

— Jā, arī Zviedrijā, kur ir mana rezidence. Esmu akreditēts arī Lietuvā. Savukārt Tallinā ir akreditēts mans kolēģis, kura rezidence ir Helsinkos. Tā ka manā kompetencē ir Meksikas attiecības ar “divām trešdaļām Baltijas valstu”. Taču mēs par ļoti nozīmīgām uzskatām attiecības tieši ar Latviju. Vispirms jau jūsu valsts ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ. Ļoti būtiski ir arī Latvijā notiekošie procesi. Kopš akreditācijas vēstules iesniegšanas Latvijas Republikas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim es ne reizi vien esmu bijis Latvijā un allaž ar entuziasmu uzņēmis šeit redzēto, jūsu sasniegumus. Arī tas mums licis domāt par abu valstu attiecību padziļināšanu. Pašlaik mēs atveram Meksikas goda konsulātu Rīgā. Es esmu pārliecināts, ka tas manai valdībai palīdzēs iedibināt augstāka līmeņa attiecības ar Latviju.

— Vai šo Latvijas apmeklējumu jūs uzskatāt par sekmīgu?

— Katrā ziņā. Man bija ļoti sekmīga tikšanās ar premjerministru, es viņam nodevu tieši rokās savas valsts prezidenta personīgo vēstījumu. Sarunā mēs skārām daudzas abu valstu sadarbības jomas. Mani patiešām aizkustināja un arī darīja lepnu tas, ka premjerministrs manai valstij veltīja tik daudz laika. Es tikos arī ar Saeimas spīkeru Afredu Čepāni, un mums bija ļoti atklāta domu apmaiņa. Man bija arī vērtīga saruna ar ārlietu ministru Valdi Birkavu, kā arī īsa, bet patīkama tikšanās ar Rīgas pilsētas galvu Andri Bērziņu. Tikos arī ar Latvijas izglītības un zinātnes ministru Juri Celmiņu. Mans mērķis bija ne vien apliecināt viņam savu cieņu: mēs strādājam pie starpvalstu līguma par sadarbību zinātnē un tehnikā. Es gribēju uzzināt par šī līguma tālāko virzību, uzmetumu mēs esam iesnieguši Latvijas pusei. Man bija ļoti interesanti dzirdēt ministra komentārus — no tiem es sapratu, ka process attīstās sekmīgi. Mēs atzinām, ka labas iespējas ir arī sadarbībai kultūras jomā. Varbūt jūs atceraties, ka savas iepriekšējās vizītes laikā es atvedu jau otro Meksikas grāmatu ziedojumu Latvijas Universitātei. Tie bija galvenokārt izdevumi dažādās romāņu valodās. Mūsu pirmais šāds grāmatu ziedojums bija 1994. gadā, vēl pirms mana akreditācijas raksta iesniegšanas. Mēs ar lielu interesi esam uzņēmuši arī Ziemeļamerikas pētniecības centra radīšanu Latvijas Universitātē — jo šis reģions ietver arī Meksiku. Mēs gribam padziļināt sadarbību ar šo centru, piegādājot tam informācijas materiālus par Meksiku. Šajā kontekstā es gribu atzīmēt, ka mēs esam piedāvājuši Latvijas jauniešiem arī mācību iespējas Meksikā. Kolīdz Latvijas attiecīgās institūcijas būs izraudzījušās studentus, es tos stādīšu priekšā Meksikas izglītības un kultūras iestāžu vadītājiem, lai piešķirtu Meksikas stipendijas dažiem Latvijas studentiem, kuri grib turpināt studijas Meksikā.

Jau tagad starp mūsu valstīm pastāv interesanta kultūras sadarbība. Mēs esam iecerējuši nākamgad Rīgā sarīkot meksikāņu glezniecības izstādi. 1993. gadā šeit jau bija meksikāņu glezniecības izstāde. Tagad tie varētu būt mūsu slavenā gleznotāja Raula Anginjāno darbi — viņš ir izrādījis lielu interesi. Bez tam viņa sieva ir latviete. Taču viņš nav vienīgais meksikāņu mākslinieks, kas gribētu savus darbus izstādīt Latvijā. Domāju, nākamais gads mums būs ļoti aktīvs kultūras sadarbības jomā.

— Kā jūs vērtējat mūsu valstu pašreizējo ekonomisko sadarbību un tās potenciālās iespējas?

— Sadarbības iespējas ir plašas. Meksika un Latvija atrodas nozīmīgos ģeogrāfiskos punktos. Līdz ar to tās abas ir nozīmīgas no preču tranzīta viedokļa. Mūsu valstij ir liels iekšējais tirgus — Meksikā taču ir 95 miljoni iedzīvotāju. Zīmīgi, ka puse mūsu iedzīvotāju ir jaunieši līdz 30 gadu vecumam. Tas nosaka ļoti būtisku mūsu valsts savdabību. Domāju, ka par vienu no svarīgākajām sadarbības nozarēm var izvērsties transports. Protams, mums ir jāņem vērā Latvijas stratēģiskā situācija šajā Ziemeļeiropas daļā. Tagad mēs strādājam pie šīs sadarbības padziļināšanas.

— Zīmīgi, ka jūsu valsts par savu goda konsulu Latvijā ir izraudzījusies Latvijas biznesmeni, kurš darbojas tieši transporta jomā,— Georga Lansmaņa uzņēmējdarbība ir koncentrēta uz muitas noliktavām.

— Jā, mana valdība lūdza Latvijas valdību nosaukt iespējamās kandidatūras šim amatam, un jūsu puse mums minēja Georga Lansmaņa vārdu. Gribu atzīmēt, ka arī Latvijas puse ir norīkojusi savu goda konsuli Meksikā — tā ir Beatrise Āboltiņa Trūblūde.

— Sakiet, vai jūs, vairākkārt ierodoties Latvijā, esat pie mums pēdējos gados pamanījis kādas būtiskas pārmaiņas?

— Rīga katru reizi, kad atbraucu, ir kļuvusi aizvien skaistāka. Es šeit saskatu latviskā gara spēka centienus izteikt sevi. Rīgā tiek atjaunota vēsturiskā arhitektūra, parādās jauni pieminekļi. Es redzu, ka šeit tiek ieguldīts liels darbs. Latvija ir valsts ar gaišu nākotni, un jūsu cilvēki šo nākotni tuvina ar intensīvu darbu.

— Paldies par labiem vārdiem! Taču mēs paši zinām, ka ne jau viss ir tikai pozitīvi. Piemēram, 1995. gadā, drīz pēc tam, kad jūs iesniedzāt akreditācijas rakstu, mūsu valstī izraisījās banku krīze. Jūs par to noteikti esat informēts.

— Jā, protams, es to atceros. Tas jums bija sarežģīts gads. Protams, ekonomika ir ļoti komplekss jautājums. Es teiktu, ka Latvijas ekonomika ir cieši saistīta visā Eiropas ekonomikas kontekstā. Ļoti nozīmīga, man liekas, bija Latvijas vadošo personu atziņa, ka vajag modernizēt civilo pārvaldi, pietuvinot to Eiropas Savienības kritērijiem. Sarunās ar Latvijas politiķiem esmu pārliecinājies, ka ir pamats optimismam, domājot par Latvijas nākotni un jūsu valsts iespējām iestāties Eiropas Savienībā. Ļoti liela nozīme ir jūsu apņēmībai virzīt savu valsti uz priekšu un tuvināt Latviju Eiropas struktūrām. To es redzu ik reizi, kad ierodos Latvijā. Man liekas, ļoti zīmīgi, ka šis process jūsu valstī iet uz priekšu. Jā, ar kāpumiem un kritumiem, taču — uz priekšu. Ar lielu politisko gribu visā plašajā politiskajā spektrā.

— Kādu jūs iedomājaties Latvijas nākotni?

— Es jums redzu ļoti gaišu nākotni. Tā būs atkarīga galvenokārt no tā, cik daudz enerģijas jūsu tauta un jūsu valsts institūcijas tai veltīs. Man šķiet, ka Latvijā valda liela pārliecība par to, ka nākotne ir jūsu rokās. Šo atziņu es visbiežāk esmu guvis, runājot ar dažādiem cilvēkiem Latvijā.

— Vai drīkstu jūs lūgt pastāstīt arī par savu personīgo dzīvi? Vispirms — kā jūs pievērsāties diplomātijai?

— Kā jau daudzas lietas mūsu dzīvē, arī šo noteica gadījums. Ārlietu ministrijas darbā es iesaistījos, lai nokļūtu Ķīnā. Mani šī valsts ļoti interesēja, jo es universitātē studēju starptautiskās attiecības. Īpaši mani allaž ir interesējuši Tālie Austrumi. Tas bija 1976. gadā. No šī soļa raisījās nākamie. Es mācījos, sāku savu diplomāta karjeru. Pēc tam strādāju par trešo sekretāru mūsu vēstniecībā Vjetnamā. Tad atgriezos Meksikā, kur strādāju Ārlietu ministrijas Āzijas valstu nodaļā. Pēc tam četrus gadus strādāju mūsu vēstniecībā Austrālijā — biju padomnieks, tad mani paaugstināja ministra rangā. Atgriezies Meksikā, strādāju Ārlietu ministrijā par Eiropas valstu nodaļas ģenerāldirektoru. Tieši tajā laikā mēs nolēmām apvienot Rietumeiropas un Austrumeiropas nodaļas — tas bija vēl pāris mēnešus pirms Berlīnes mūra sabrukšanas. Tā es kļuvu par pirmo apvienotās Eiropas nodaļas ģenerāldirektoru. Pēc tam mani uz trim gadiem nosūtīja uz Franciju par mūsu pārstāvniecības vadītāja vietnieku. Un tad mani norīkoja par Meksikas vēstnieku Zviedrijā, Latvijā un Lietuvā. Tagad jau Stokholmā esmu nodzīvojis trīs gadus.

— Jums ir samērā liela diplomātiskā darba pieredze komunistiskās valstīs — vispirms Ķīnā, tad Vjetnamā. Varbūt tāpēc jūs labi izprotat arī mūsu situāciju postkomunistiskā valstī? Mums taču arī vairāk nekā 50 gadus bija uzspiests komunistiskais režīms.

— Jā, tā varētu teikt. Sociālistiskajai sistēmai ir raksturīga ekonomikas centralizēta sistēma. Tas uzspiež šīm valstīm līdzību, un šīs ekonomikas paliekas jums Latvijā bija jāpārvar. Tas arī radīja jūsu ekonomiskās grūtības.

— Vai jums liekas, ka sociālistiskās okupācijas gadi ir atstājuši arī kādu iespaidu uz mūsu cilvēku mentalitāti?

— Man ir grūti dot izsmeļošu atbildi. Taču man ir iespaids, ka vairākums latviešu spēja vai vismaz centās distancēties no šī smagā laika Latvijas vēsturē un tagad savā būtībā ir jau atbrīvojušies no tā ietekmes. Taču šo pagātni nedrīkst aizmirst. Vajag atcerēties — ar visām tās nestajām sāpēm. Jo arī tā ir Latvijas vēstures daļa.

— Es zinu, ka vēstnieka darbs prasa ļoti daudz laika un enerģijas. Īpaši vēl pārstāvot savu zemi vairākās valstīs.

— Jums taisnība. Taču tas ir ļoti patīkams darbs.

— Es ticu. Es arī ceru, ka jums tomēr atliek brīvais laiks. Kā jūs to pavadāt? Un vai jūs būtu tik laipns pastāstīt arī īsumā par savu ģimeni?

— Ar prieku. Es esmu, protams, precējies. Mums ir četri bērni, kas kopā ar mani dzīvo Stokholmā. Jaunākajam ir 13 un vecākajam — 18 gadu. Man ir viens zēns un trīs meitenes. Tad nu jūs pats varat daļēji izdarīt secinājumus, kāda ir mūsu mājas dzīve.

— Protams, pilna ar prieku un skaļumu. Domāju, ka jūsu kundzei mājā ir daudz rūpju.

— Jā, tas tiesa. Viņa ir gleznotāja. Taču tagad gan viņai neatliek pārāk daudz laika gleznošanai.

Par maniem hobijiem — es cenšos izvēlēties tādas brīvā laika nodarbības, kurās var iesaistīties arī mūsu bērni. Mēs, piemēram, braucam ar laivām Stokholmas apkaimē un arī Baltijas jūrā. Tas ir ļoti svarīgi, lai bērni un arī mēs, lielie, labāk iepazītu šo pasaules daļu.

— Paldies, vēstnieka kungs, par jūsu interesantajām atbildēm! Vai palika kāda tēma, kuru es savos jautājumos neskāru, bet jūs gribētu papildināt?

— Vispirms es gribu izmantot šo iespēju, lai pateiktos jūsu redakcijai, ka tā sava laikraksta lappusēs atrod vietu informācijai par Meksiku. Mēs jūsu laikrakstu saņemam arī vēstniecībā Stokholmā un augstu vērtējam šo informāciju. Es jūtu, ka Meksikai ir labs imidžs Latvijā. Tādēļ gribu jūsu lasītājiem izteikt gatavību piegādāt vēl vairāk informācijas par Meksiku. Es gribu arī aicināt jūsu lasītājus nekautrēties un rakstīt Meksikas goda konsulam Latvijā. Taču pats galvenais, ko es gribu pateikt, — ka meksikāņiem ir ļoti daudz labu jūtu pret latviešiem un Latviju. Zinu arī, ka latviešiem ir tādas pašas jūtas pret mūsu zemi. Un es esmu patiešām lepns, ka varu sekmēt šo labo jūtu padziļināšanos starp mūsu tautām. Tāpēc arī es ierados Latvijā tieši dienā, kad Meksika svin savu Neatkarības dienu.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”