PROBLĒMAS

Kad vienam ņem un otram dod

Turpinājums no 1.lpp.

Tā, piemēram, Madonas pilsētas pašvaldībai saskaņā ar pašlaik spēkā esošo likumu finansu izlīdzināšanas fondā šogad ir jāiemaksā kopumā 43 tūkstoši latu, bet pēc aprēķiniem, kas veikti saskaņā ar tiem ienākumiem, ko Madonas pilsēta gūst pēc izmaiņām zemes nodoklī,— tai vajadzētu — tieši pretēji – saņemt dotāciju no izlīdzināšanas fonda 17 tūkstošus latu.

Ja tagad beidzot izdarītu grozījumus likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997.gadā”, šai Madonas pašvaldībai no finansu izlīdzināšanas fonda pēc pārrēķina pienāktos nepamatoti iekasētā nauda un vēl dotācija — kopumā 60 tūkstoši latu. Un šeit man nākas piekrist domai, ka tik vēlu — gada beigās — izdarīts pārrēķins par visa gada finansu izlīdzināšanu radītu milzīgas jukas, un diemžēl ir jāšaubās, vai tādā gadījumā jau minētā Madona sagaidītu savus likumīgos 60 tūkstošus latu.

Otrs variants, kas, manuprāt, būtu iespējams šajā situācijā un neradītu tādu apjukumu, kāds, iespējams, pārņemtu pašvaldības pēc grozījumiem likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997.gadā”, ir pārrēķins gada beigās. Tādu iespēju, kaut arī tā vēl līdz šim nav ne reizi realizēta, paredz pats likums par finansu izlīdzināšanu — gada beigās veikt pārrēķinu atbilstoši faktiskajiem gada ieņēmumiem. Jo, kā jau minēju, likums par finansu izlīdzināšanu katru gadu tiek pieņemts, balstoties uz pašvaldības ieņēmumu prognozi. Gada beigās atbilstoši likumam pastāv iespēja salīdzināt prognozi un faktiskos ieņēmumus, lai tam atbilstoši veiktu pārrēķinu. Domāju, šogad, ņemot vērā to, ka likums “Par finansu izlīdzināšanu 1997.gadā” jau ir darbojies negrozītā veidā līdz pat septembrim, būtu iespējams apvienot šo likumā paredzēto gada pārrēķinu un ar zemes nodokļa aprēķināšanas izmaiņām saistīto pārrēķinu. Tādējādi jukas gan būtu — bet tikai vienu reizi.

Vēl, atgriežoties pie dažu pašvaldību, to skaitā arī Rīgas, pausto negatīvo nostāju pret grozījumu izdarīšanu likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997.gadā”. Jā, atbilstoši likumprojektam Rīgas iemaksa finansu izlīdzināšanas fondā palielinātos par 2,58 miljoniem latu. Bet jāatceras taču, ka saskaņā ar izmaiņām zemes nodokļa aprēķināšanas kārtībā arī Rīgas ieņēmumi šogad ir būtiski palielinājušies. Pat pēc šo 2,58 miljonu latu iemaksas pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā Rīgas galīgie ieņēmumi sakarā ar zemes nodokļa paaugstināšanu pieaugtu par 1,9 miljoniem latu salīdzinājumā ar pagājušo gadu.

Cits problēmas aspekts, kas, protams, arī vērā ņemams, ir tas, ka šis zemes nodoklis ir noteikts ļoti augsts un to bieži nav iespējams samaksāt. Bet tas jau ir iekasēšanas un zemes nodokļa metodikas jautājums un šajā gadījumā nedrīkst tikt saistīts ar nepieciešamajiem grozījumiem likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997.gadā”.

Vēl jāpiemin fakts, ka šis pārrēķinā redzamais Rīgas pilsētas iemaksas pieaugums nebalstās uz zemes nodokļa izmaiņām vien. Pilsētas ieņēmumu palielinājumu, uz kuru pamatojas arī nepieciešamais iemaksas pieaugums pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā par 2,58 miljoniem latu, nosaka izmaiņas īpašumu nodoklī. Pagājušajā gadā tas kopumā veidoja 9,2 miljonus latu, bet šogad Valsts ieņēmumu dienesta veiktās prognozes uzrāda jau 11,8 miljonus latu, kas nonāks Rīgas pilsētas kasē.

— Izskan domas, ka likumprojekta pieņemšanas gadījumā nepamatoti samazinātos lauku un pieaugtu mazpilsētu dotācijas.

— Jā, sevišķi šai sakarā tiek uzsvērtas Latgales pagastu problēmas sakarā ar saņemamo dotāciju samazināšanu.

Mūsu analīze par 1996.gadu rāda, ka pēc iepriekšējās aprēķināšanas kārtības 48 procentos Latgales pagastu zemes nodoklis tika iekasēts no desmit līdz 50 santīmiem par vienu hektāru. Un 37 procentos lauku pašvaldību — no sešdesmit santīmiem līdz latam. Tas ir ļoti zems iekasējums uz citu Latvijas teritoriju fona, pat ņemot vērā to, ka mūsu valstī zemes nodoklis vispār ir ļoti zems. Ar jauno zemes nodokļa aprēķināšanas metodiku Latgalē noteica normālu zemes nodokli, ne vairs tik ļoti niecīgu. Līdz ar to pagastu pašvaldību ieņēmumi šogad ir palielinājušies un likumsakarīgi, ka, veicot Latvijas pašvaldību finansu izlīdzināšanas pārrēķinu, dotācijas lauku pašvaldībām samazinās. Protams, to var vērtēt dažādi, tomēr, manuprāt, efekts tam būtu drīzāk pozitīvs nekā negatīvs. Jo — kāpēc gan lai Latgales pašvaldības nepapūlētos un normālā līmenī neiekasētu nodokļus. Šie iepriekšminētie niecīgie skaitļi taču ir pašu pašvaldību gribas rezultāts. Kāpēc lai Latgale vienmēr pieminētu savu nevarību kā iemeslu tam, ka pārējā Latvija to uztur? Tas, ka Latgales iedzīvotāji nav spējīgi šo nodokli maksāt, ir problēma, kuru nepieciešams risināt. Ja es gribu dzīvot, man ir jākļūst spējīgai maksāt un es nevaru prasīt, lai par to gādā citi, nevis es pati.

— Kā jūs kopumā vērtējat finansu izlīdzināšanas ideju — no ekonomista viedokļa?

— Pozitīvi — esmu taču tās autore Latvijā. Man, protams, ir žēl, ka šo ideju ļoti bieži un nepareizi izprot un ekspluatē. Tā ir finansu izlīdzināšana, nevis sociālismā balstīta koncepcija, kā tas dažkārt tiek traktēts. Jo finansu izlīdzināšana neparedz iniciatīvas bagātām pašvaldībām atņemt visu to peļņu, finansu izlīdzināšanas pamatā ir doma par to, ka turīgākajām pašvaldībām ir jādalās tikai ar kādu daļu no saviem ieņēmumiem. Man, protams, ir žēl, ka, nežēlīgi ekspluatējot šo ideju, mūsu valsts bagātākās pašvaldības bieži vien tiešām tiek aplaupītas.

Tomēr jāpiebilst, ka Rīgu par tādu nevar uzskatīt, kaut arī izlīdzināšanas fondā tā iemaksā daudz. Ekonomistu vidū vispār pastāv viedoklis, ka Rīgai būtu jābūt pateicīgai visai pārējai Latvijai — par to, ka Rīga ir saņēmusi nodokļu maksātājus. Jo cilvēki, kas darbspējīgā vecumā šeit ir ienākuši, nav prasījuši nedz izdevumus izglītībai, nedz bērnudārzam, nedz mazbērnu aprūpei un veselībai. Tādēļ mūsu metropoles iebildumi finansu izlīdzināšanas sakarā būtu vēl kritiskāk uzklausāmi.

Bet ekonomiskās, tātad arī pašvaldības, aktivitātes ziņā Rīga nebūt nav tik augstu vērtējama. Ja šeit ieņēmumi atbilst nepieciešamajiem izdevumiem, tad, piemēram, Ventspilī šī attiecība ir gandrīz divi pret vienu, tātad pašvaldības ieņēmumi gandrīz divkārt pārsniedz nepieciešamos izdevumus.

— Kāds ir jūsu viedoklis par visu Latvijas pašvaldību finansiālās intereses skarošo likuma “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā” grozījumu izskatīšanu un pieņemšanu?

Ēriks Zunda, pašvaldību lietu valsts ministrs:

— Vispirms es gribētu vēlreiz izskaidrot pašvaldību finansu izlīdzināšanas mehānisma pamatprincipus. Kā tas visiem zināms, dažādu pašvaldību finansu situācija ir ļoti atšķirīga, to nosaka gan iedzīvotāju struktūra, gan pašvaldības atrašanās vieta, gan teritorijas lielums un citi faktori. Kā zināms, pašvaldību finanses veido galvenokārt trīs ienākumu avoti: iedzīvotāju ienākuma nodoklis, zemes nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis. Rezultātā pašvaldību finansiālās iespējas un vajadzības ir ļoti nevienādas. Turklāt jāpiebilst, ka ne vienmēr bagātāko pašvaldību turīgums ir viņu pašu nopelns — ļoti bieži tā ir tikai nejauša apstākļu sakritība, piemēram, kāda liela nekustamā īpašuma vai ražojoša objekta atrašanās pašvaldības teritorijā, kas nes tās budžetam lielus nodokļu maksājumus. Teiksim, kāds gan ir Aizkraukles pilsētas domes nopelns pie tā, ka tur atrodas hidroelektrostacija? Tādēļ likumsakarīga un, manuprāt, arī godīga ir ideja par pašvaldību finansu izlīdzināšanu.

— Kādas ir šāda finansu pārdales mehānisma ieviešanas sekas?

— Līdz ar to visas pašvaldības it kā nonāk divās antagonistiskās nometnēs — tās, kuras dod, un tās, kuras saņem. Turklāt pirmajiem liekas, ka tiem ir atņemts par daudz, bet otriem — ka saņemts pārāk maz.

Tādēļ tik svarīgi ir precīzi izstrādāt algoritmu — principu, pēc kura aprēķināt konkrētu finansu daudzumu, kas katrai turīgākajai pašvaldībai jāiemaksā izlīdzināšanas fondā, un to, cik kurai pašvaldībai ir tiesības no šī fonda saņemt. Un ļoti būtiski pašlaik norisošās diskusijas laikā ir atgādināt, ka algoritms ir vienāds attiecībā uz visām — gan lauku, gan lielu un mazu pilsētu — pašvaldībām. Tāpat kā visas pašvaldības vienādi skars pašlaik Saeimā izskatāmie grozījumi likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā”.

— Kas tad ir pašvaldību dažādo viedokļu cēlonis?

— Šīgada situāciju pašvaldību finansu izlīdzināšanā sarežģī tas, ka pagājušā gada beigās pieņemtais likums “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā” balstījās uz tolaik spēkā esošajiem likumiem, kas nosaka pašvaldību ieņēmumus, bet viens no tiem — likums “Par zemes nodokli”— drīz pēc tam tika grozīts. Līdz ar jauna zemes nodokļa noteikšanu mainījās pašvaldību ieņēmumi, tātad būtu bijis jāpārrēķina arī izlīdzināšanas fonda iemaksas un izmaksas — jāizdara grozījumi likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā”. Vēl precīzāk — izlīdzināšanai ir jābalstās uz likumiem, kas ir spēkā. Izstrādātais likumprojekts ātrākas virzības labad tika iesniegts Saeimā, ar Ministru prezidenta piekrišanu apejot izskatīšanas posmu Ministru kabinetā. Projektu atbalstīja Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, diemžēl tā izskatīšana apstājās Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā. Tā rezultātā grozījumi otrajā lasījumā palika nepieņemti līdz pat Saeimas brīvdienām. Tagad, pēc izskatīšanas un atbalsta Sadarbības padomē un pat Ministru kabinetā — jo jautājums jau bija kļuvis stipri politizēts —, Saeima ir pieņēmusi likuma grozījumus otrajā lasījumā.

— Kā jūs raksturotu pašvaldību dažādo attieksmi pret Saeimā pašlaik izskatāmajiem grozījumiem likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā”?

— Tās pašvaldības, kurām, izstrādājot likumu “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā” atbilstoši iepriekšējai zemes nodokļa aprēķināšanas kārtībai tika prognozēti lielāki ieņēmumi, nekā paredz jaunā zemes nodokļa aprēķināšanas kārtība, un no kurām visu gadu ir iekasētas faktiskos ieņēmumus pārsniedzošas iemaksas pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā, brēktin brēc, jo pamazām zaudē cerības atgūt pārmaksāto. Turklāt daudzām no tām, veicot finansu izlīdzināšanu atbilstoši tiem ienākumiem, kurus nodrošina zemes nodokļa aprēķināšanas jaunā kārtība, būtu vēl jāsaņem dotācijas no šī izlīdzināšanas fonda. Un tas viss situācijā, kad tuvojas apkures sezona, sev līdzi nesot atkal jaunus finansu sarežģījumus.

Otra pašvaldību grupa ir tās, kuru ienākumi atbilstoši zemes nodokļa aprēķināšanas jaunajai kārtībai šogad ir auguši, un tātad pēc grozījumu pieņemšanas likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā” pieaugtu arī to iemaksas izlīdzināšanas fondā. Protams, neviens no naudas nešķiras labprātīgi. Tomēr nedrīkst aizmirst to, ka šīs iemaksas pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā un izmaksas no tā ir rēķinātas pēc vienota principa un tāpēc ir godīgas attiecībā uz visām pašvaldībām. Ja reiz ienākumi ir palielinājušies, jāpalielinās arī iemaksai pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā. Turklāt, komentējot Rīgas pašvaldības attieksmi pret grozījumiem likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā” — pat gadījumā, ja šie grozījumi tiek pieņemti un Rīga finansu izlīdzināšanas fondā ieskaita šos aptuveni 2,5 miljonus latu, pilsētas ieņēmumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu tāpat pieaug. Un, teiksim, izdarīt attiecībā uz Rīgas pilsētu izņēmumu un attiecināt šos likuma grozījumus uz visiem, tikai ne uz Rīgu, nozīmētu izjaukt sistēmu. Vēlreiz uzsvēršu — šī paredzamā Rīgas papildu iemaksa pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā nav izņēmums, tā ir aprēķināta pēc tādiem pašiem principiem kā citu pašvaldību iemaksas un dotācijas.

— Pašvaldības, iebilstot pret finansu izlīdzināšanas pārrēķinu, kā argumentu min to, ka zemes nodokļa aprēķināšanas jaunā kārtība paredz pārāk lielus maksājumus un pašvaldība tos reāli neiekasē.

— Prognozes par ieņēmumiem no zemes nodokļa Valsts zemes dienestam iesniedza pašas pašvaldības, un ar tām šīs prognozes faktiski tika arī saskaņotas. Turklāt, ja reiz rodas problēmas ar zemes nodokļa iekasēšanu, tad arī tās ir visām pašvaldībām līdzīgas — gan lielām, gan mazām. Plānojot pašvaldību finansu izlīdzināšanu, ierēķināt vēl iespējamās neiekasēšanas risku nozīmētu līdz neiespējamībai sarežģīt šo aprēķinu algoritmu.

— Vai šo grozījumu pieņemšana ar tādu novēlošanos, jūsuprāt, varētu radīt sarežģījumus pašvaldību savstarpējos norēķinos?

— Jāatzīst, ka objektīvas problēmas var rasties sakarā ar to, ka likuma grozījumu pieņemšanas gadījumā pašvaldību finansu izlīdzināšana tiks veikta par visu šo gadu, bet tam, lai vienas pašvaldības šīs aprēķinātās summas izlīdzināšanas fondā iemaksātu un citas savukārt no fonda tās saņemtu, būs atlikuši tikai daži mēneši. Protams, sarežģījumus var radīt tas, ka pašvaldības, plānojot savus budžetus gada sākumā, netika rēķinājušās ar šādām izmaiņām pašvaldību finansu izlīdzināšanā, tagad naudu jau būs iztērējušas un gadījumā, ja pēc likuma “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā” grozīšanas tām vajadzēs veikt iemaksas izlīdzināšanas fondā, turklāt par visu gadu, pašvaldības tik īsā laikā var neatrast tam nepieciešamos līdzekļus. Tomēr šeit jāpiebilst arī tas, ka visas pašvaldības par šo likumprojektu — grozījumiem finansu izlīdzināšanā — bija informētas, tātad būtu vajadzējis rēķināties ar šo likumprojektu.

— Vai jūs redzat kādus situācijas risinājumu ceļus, kas tomēr apmierinātu visas ieinteresētās pašvaldības un mazinātu pašreizējo spriedzi?

— Jā, sakarā ar izvērsušos dialogu un viedokļu kraso atšķirību esam spiesti meklēt kādus papildu risinājumus. Pirmkārt, budžetā sakarā ar pašvaldību finansu izlīdzināšanas ieviešanu un ar to saistītajām izmaiņām pašvaldību ieņēmumos budžetā ir paredzēta summa 903 tūkstoši latu. Protams, šī nauda gan nav bijusi domāta pašvaldību finansu izlīdzināšanai, bet pašām pašvaldībām, tomēr šajā situācijā, lai atvieglotu pārrēķina veikšanu pēc grozījumu pieņemšanas likumā, šī summa varētu tikt ieskaitīta finansu izlīdzināšanas fondā.

Iespējams kompromisa variants būtu arī tāds, ka tām pašvaldībām, kurām pēc šo likuma grozījumu pieņemšanas izlīdzināšanas fondā būtu jāieskaita lielākas summas, šo norēķināšanās termiņu varētu pagarināt — vēl dažus mēnešus arī nākamā gada sākumā.

Svarīgākais ir — lai kādu interešu spiediena rezultātā lēmumi nezaudētu loģiku un būtu vienlīdz godīgi pret visām Latvijas pašvaldībām. Mana nostāja ir skaidra — grozījumi likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā” ir nepieciešami, tāds ir arī finansu ministra Roberta Zīles viedoklis.

Dina Gailīte,

“LV” iekšpolitikas nozares

redaktore