Runas. Referāti

Par Latvijas laukiem uz XXI gadsimta sliekšņa

Edvīns Vanags, LZA korespondētājloceklis:

Administratīvi teritoriālā reforma un lauki

Latvijas lauku attīstība ir cieši saistīta ar iecerēto administratīvi teritoriālo reformu, kas visvairāk skars pagastus, apvienojot mazos un vidējos pagastus, kā arī pievienojot pilsētām ap tām esošos pagastus.

Administratīvi teritoriālās reformas mērķis Latvijā ir izveidot tādu valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu, kas sekmētu sabalansētu valsts reģionu attīstību, iedzīvotājiem sniedzamo pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu un to daudzveidību, izglītības ieguves un veselības aprūpes iespējas, pašvaldību finansu resursu nostiprināšanu, pārvaldes izdevumu samazināšanu.

Latvijā ir ļoti lielas reģionālās disproporcijas (1. tabula).

Kā redzams, 1. tabulā atšķirība starp labāko un vājāko pagastu pēc iedzīvotāju blīvuma ir 189 reizes, pēc bezdarba līmeņa — 82 reizes, pēc iedzīvotāju nodokļu apmēra uz 1 iedzīvotāju — 44 reizes. Pat tādos šķietami stabilos rādītājos kā iedzīvotāju izglītības līmenis un demogrāfiskā slodze (darbaspējas vecumu nesasniegušo un pārsniegušo personu skaits pret darbspējīgiem iedzīvotājiem, reizināts ar 1000) atšķirības ir 3,5 un 3,3 reizes.

Skaidrs, ka tik milzīgas reģionālās atšķirības nav iespējams novērst vai būtiski samazināt, tikai īstenojot administratīvi teritoriālo reformu vien, nesaistot to ar reģionālo politiku, ieskaitot īpaši atbalstāmo reģionu izdalīšanu.

Vai ir nepieciešams izveidot lielākus pagastus?

Latvijas Statistikas institūtā veikta valsts pagastu un pilsētu ranžēšana pēc sešiem sociāli ekonomiskās attīstības rādītājiem, proti, pēc pieciem rādītājiem, kas redzami 1. tabulā, un rādītāja “Rūpniecības vajadzībām izmantojamās platības un ar ražošanas un sociālās infrastruktūras objektiem aizņemtās platības īpatsvars kopējā teritorijas platībā”. Pēc šo sešu rādītāju svērto rangu summas nosaka katras teritoriālās vienības vietu attiecībā pret citām teritorijām, respektīvi, kuri ir potenciālie īpaši atbalstāmie reģioni.

Rezultātu analīze rāda, ka pagastu sociāli ekonomiskās attīstības līmenis ir tieši proporcionāls iedzīvotāju skaitam tajos.

100 sociāli ekonomiskās attīstības ziņā vājākajos pagastos caurmērā dzīvo 995 cilvēki, otrajā vājākajā simtniekā — 1001 cilvēks, trešajā vājākajā simtniekā — jau 1209 cilvēki, bet otrajā labākajā simtniekā — 1519 un 100 labākajos pagastos — 2815 cilvēki.

Lielāko pagastu pašvaldības ir finansiāli spēcīgākas. Pašvaldībās, kurās iedzīvotāju skaits ir zem viena tūkstoša, caurmērā dotācijas ir puse no pašvaldību budžeta ieņēmumiem, bet pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu virs 2 tūkstošiem dotāciju īpatsvars ir divas un vairāk reižu mazāks (2. tabula).

Arī pārvaldes izdevumi uz vienu iedzīvotāju mazajos pagastos ir lielāki. Pagastos ar iedzīvotāju skaitu līdz 599 pārvaldes izdevumi 1996.gadā sastādīja Ls 19 uz 1 iedzīvotāju, pagastos ar iedzīvotāju skaitu no 600 — 899 — Ls 17, pagastos ar iedzīvotāju skaitu no 900 līdz 1199 — Ls 15, pagastos ar iedzīvotāju skaitu no 1200 līdz 1499 — Ls 13 uz 1 iedzīvotāju utt.

Minētie piemēri liecina par administratīvi teritoriālo reformu nepieciešamību. Bet ar kādām metodēm to veikt? Ir iespējamas trīs metodes administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai:

• piespiedu metode (no augšas);

• brīvprātīgā pašvaldību apvienošanās (no lejas);

• jauktā metode (sākumā noteiktu periodu apvienošanās notiek pēc pašvaldību vēlēšanās, pēc tam ar komandu no augšas).

Piespiedu metodi lietoja Aleksandrs II 1866.gadā, apstiprinot likumu par pagastu pārvaldi Baltijas guberņās. Likums paredzēja obligātu mazo pagastu apvienošanu, ja pagastā dzīvoja mazāk nekā 200 vīriešu. Ar komandu no augšas gandrīz trīskārt tika samazināts ciemu skaits Latvijas teritorijā sociālisma periodā, kuru skaits vienubrīd tuvojās 1,4 tūkstošiem. Skaidrs, ka piespiedu metode nav demokrātiska un mūsdienu apstākļos nav pieņemama, lai arī tā nodrošina visātrāko reformu īstenošanu.

Visdemokrātiskākā ir labprātīga pašvaldību apvienošanās un to robežu mainīšana pēc iniciatīvas no lejas, kā tas notiek ASV, Šveicē un Francijā. Šeit pašvaldību apvienošanās netiek uzspiesta un notiek tikai tad, ja vietējie iedzīvotāji ar vietējā referenduma palīdzību ir izteikušies par apvienošanos. Parasti iedzīvotāji vēlas, lai vietējā vara iespēju robežās atrastos tuvāk tiem. Tāpēc ASV joprojām pusē pašvaldību iedzīvotāju skaits nepārsniedz vienu tūkstoti, Francijā tādu ir 80% no pašvaldību kopskaita. Francijā pašvaldību skaits nav būtiski mainījies kopš 1789.gada revolūcijas (38,5 tūkst., šobrīd — 36,5 tūkst.). Francijā caurmērā vienā pašvaldībā dzīvo 1,5 tūkstoši cilvēku, Šveicē— 2,1 tūkstotis, kas ir 3 un 2 reizes mazāk nekā Latvijā (4,4 tūkst. cilv.).

Īstenojot administratīvi teritoriālās reformas, visplašāk izmantotā ir jauktā metode. Lielākoties izmantojot šo metodi, periodā no 1950. līdz 1980.gadam Zviedrijā likvidēja 89% pašvaldību, Dānijā — 80%, Beļģijā — 78%, Lielbritānijā — 68%, VFR — 64%, Austrijā— 43% un Norvēģijā — 40%. Rezultātā dažās no šīm valstīm pašvaldības ir visai lielas, piemēram, Zviedrijā vienā municipalitātē caurmērā dzīvo 30 tūkstoši cilvēku. Dažās valstīs, piemēram, Dānijā, visai populāra bija pilsētu un lauku municipalitāšu apvienošanās.

Latvijas apstākļos vispiemērotākā šķiet jauktā metode. Turklāt veicot nopietnus zinātniskus pētījumus un analīzi, izskaidrošanas un pārliecināšanas darbu, iesaistot pašvaldības un vietējos iedzīvotājus reformu procesā, jācenšas panākt, lai pēc iespējas vairāk pašvaldību tiktu reorganizētas pēc pašu pašvaldību priekšlikumiem un pēc iespējas mazāk pašvaldību būtu jāpārveido ar norādījumiem no augšas.

Izstrādājot jaunā administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu Latvijā, jāņem vērā ne tikai administratīvi teritoriālās reformas politiskais, ekonomiskais un sociālais pamatojums, bet arī pašvaldību teritoriju ģeogrāfiskais stāvoklis, attīstības vēsture un tradīcijas un, protams, arī vietējo iedzīvotāju vēlmes. Mazo pašvaldību apvienošana būs sekmīga tikai tad, ja par to iestāsies paši iedzīvotāji, deputāti, pašvaldības, nevis tā tiks uzspiesta no augšas.

Administratīvi teritoriālā reforma ļoti cieši saistīta ar jautājumu par pašvaldību sistēmas optimālu līmeņu skaitu — viena vai divu līmeņu pašvaldību sistēma.

Lai gan 1993.gadā Ministru kabineta akceptētajā pašvaldību reformu koncepcijā paredzēts, ka Latvijā ir divu līmeņu pašvaldību sistēma, 1996.gada beigās valdība un Saeima nolēma, ka 1997.gadā rajonu pašvaldības tiek likvidētas. Nenoliedzami, jautājums par pašvaldību sistēmas līmeņu skaitu nav vienkāršs, tas ir diskutējams. Gan divu, gan viena līmeņa pašvaldību sistēmai ir savas priekšrocības un trūkumi.

Lai arī Latvijā divu līmeņu pašvaldību sistēmai bija zināmi trūkumi (rajona pašvaldību funkcijas, īstenojot subsidiaritātes principu, arvien samazinājās un bija visai šauras, rajona pašvaldību uzturēšanas izmaksas bija visai augstas, dažkārt rajona pašvaldības nelabprāt daļu no savām funkcijām nodeva pagastu un rajonu pilsētu pašvaldībām), priekšrocību tai bija vairāk nekā viena līmeņa pašvaldību sistēmai. Praktiski jebkurā administratīvi teritoriālās reformas variantā ir paredzams, ka Latvijā bez pilsētu un pagastu līmeņa ir nepieciešams arī otrais augstāks, proti, rajonu, apriņķu vai novadu līmenis. Optimālais to skaits (piemēram, 26, 19, 15, 10, 5) lielā mērā būs atkarīgs no administratīvi teritoriālās reformas rezultātiem pirmajā zemākajā līmenī. Jo mazāks būs pagastu un pilsētu pašvaldību skaits, jo mazāks varētu būt arī rajonu (apriņķu) skaits, bet iztikt bez šī otrā administratīvi teritoriālā līmeņa nevarēs.

Līdz ar to jautājums varētu būt šāds: kas ir labāks — pilsoņu ievēlēta vietējā vara — rajona (apriņķa) padome — vai centrālās valdības iecelts vietvaldis ar savu aparātu, vai otrreizējās (ne tiešajās) vēlēšanās izveidota sadarbības padome? No demokrātijas viedokļa priekšroka nenoliedzami dodama rajona pašvaldībām. Turklāt Latvijas apstākļos, kur demokrātija vēl ir trausla un jāizmanto katra iespēja mācīties demokrātiju, šādu pilsoņu vēlētu padomju nozīmi ir grūti pārvērtēt. Padomes, būdamas atbildīgas vēlētāju priekšā, labāk īsteno vienu no svarīgākajiem mūsdienu pārvaldes principiem par atbildību klientam, nevis priekšniekam.

Arī Eiropas hartas par reģionālajām pašvaldībām projektā ir iekļauta prasība, ka valstīs, kurās ir vairāki administratīvi teritoriālā iedalījuma līmeņi, katrā no tiem ir jāveido iedzīvotāju (pilsoņu) ievēlētas vietējās varas institūcijas.

Tāpēc ieteicams rūpīgi izvērtēt teritoriālās pārvaldes otrā līmeņa dažādus iespējamos variantus, neizslēdzot rajona pašvaldību atjaunošanu.

Lai sekmīgi un demokrātiski īstenotu teritoriālo reformu, nepieciešams sagatavot likumprojektu par vietējiem referendumiem; plaši iesaistīt pašvaldības un vietējos iedzīvotājus reformu projektu izstrādē un īstenošanā, vajadzības gadījumos organizēt vietējos referendumus; kā arī ciešāk saistīt administratīvi teritoriālās reformas ar reģionālo politiku, tai skaitā ar īpaši atbalstāmajiem reģioniem.

1. tabula

Reģionālās atšķirības 1996.gadā

Rādītāja Rādītāja skaitliskā nozīme Starpība

nosaukums Caurmērā Labākais Vājākais reizēs

valstī pagasts pagasts

Bezdarba līmenis, 6,4 0,6 49,3 82

% Brantu pag. Svariņu pag.

Valkas raj. Krāslavas raj.

Iedzīvotāju ienā- 63,68 168,35 3,83 44

kuma nodoklis Šēderes pag. Gudenieku pag.

uz 1 iedzīv., Ls Daugavpils raj. Kuldīgas raj.

Personas ar aug- 638 789 226 3,5

stāko un vidējo Kursīšu pag. Savas pag.

izglītību uz Saldus raj. Liepājas raj.

1000 iedzīv. 18

un vairāk gadu

vecumā

Demogrāfiskā slodze 732 500 1636 3,3

Smiltenes pag. Tilžas pag

Valkas raj. Balvu raj.

Iedzīvotāju 38 378 2 189

blīvums, cilv./km2 Ozolnieku pag. Zvārdes pag.

Jelgavas raj. Saldus raj.

2. tabula

Valsts dotāciju īpatsvars pagastu pašvaldību

budžetu ieņēmumos 1996.gadā

Pagastu Dotāciju

skaits īpatsvars,

grupā %

Līdz 999 174 49

1000 — 1999 224 43

2000 — 2999 57 24

3000 — 3999 14 18

4000 — 4999 10 13

5000 — 5999 4 7

6000 — 7999 3 3

8000 — 9999 2 6

10 000 un vairāk 1 0

Kopā 489 22

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes kopsēdē Jelgavā 1997.gada 10.septembrī, apspriežot tēmu “Latvijas lauki XXI gadsimta priekšvakarā”.

Oļģerts Krastiņš,

LZA akadēmiķis:

Lauksaimniecībā nodarbināto dzīves līmenis un demogrāfiskā vitalitāte

Dzīves līmenis

Galvenais mājsaimniecību dzīves līmeni raksturojošais rādītājs ir rīcībā esošais ienākums. To aprēķina pēc nodokļu atskaitīšanas vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli vai patērētāju vienību.

1996.gadā rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, Latvijas pilsētās bija Ls 53, bet laukos — Ls 48 mēnesī.

Sadalot lauku un pilsētu mājsaimniecības deciļgrupās rīcībā esošā ienākuma augošā secībā, var redzēt, ka ienākumu atšķirības starp laukiem un pilsētām ir lielākas pirmajās visnabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupās un atkal pēdējās relatīvi turīgāko deciļgrupās. Vidējās ienākumu deciļgrupās starpības starp lauku un pilsētu mājsaimniecībām nav.

Tālākai izpētei no mājsaimniecībām, kuru galvenais ienākumu avots ir darbs lauksaimniecībā, tika izdalītas trīs sociālekonomiskās grupas: zemnieku mājsaimniecības, algotā darbā valsts un sabiedriskā sektorā strādājošo mājsaimniecības un privātā algotā darbā strādājošo mājsaimniecības.

Vidējais rīcībā esošais ienākums lauksaimniecībā nodarbināto sociālekonomisko grupu mājsaimniecībās izrādījās gandrīz vienāds: zemnieku mājsaimniecībās — Ls 49, valsts un sabiedriskā sektorā strādājošo mājsaimniecībās — Ls 51, privātā sektorā algotu darbu strādājošo mājsaimniecībās — Ls 50, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī.

Sadalot deciļgrupās pēc ienākumiem atsevišķu lauksaimniecībā nodarbināto sociālekonomisko grupu mājsaimniecības, konstatējām, ka zemnieku mājsaimniecības izceļas ar mazākiem ienākumiem nabadzīgāko deciļgrupās un lielākiem ienākumiem relatīvi turīgāko deciļgrupās, salīdzinot ar divām pārējām grupām. Tas nozīmē, ka zemnieku mājsaimniecības pēc ienākumiem ir vairāk noslāņojušās nekā lauksaimniecībā algotu darbu strādājošo mājsaimniecības.

Jaunā mājsaimniecību budžetu statistikas metodika paredz tiklab rīcībā esošiem ienākumiem, kā arī patēriņa izdevumiem pieskaitīt pašražotās un pašu mājsaimniecībā patērētās produkcijas vērtību. Lielāko daļu no tās veido pašu ražotie un pašu patērētie pārtikas produkti.

Vērtējot pēc patēriņa izdevumu struktūras, lauka mājsaimniecības 1996.gadā natūrā sedza 33% no izdevumu kopsummas. Turklāt nabadzīgo un trūcīgo mājsaimniecību deciļgrupās šī daļa bija vēl lielāka, sasniedzot 37—38%. Pilsētās naturālā daļa veidoja tikai 12% no patēriņa izdevumu kopsummas.

Šie dati parāda, cik liela joprojām ir naturālās saimniecības loma Latvijas laukos.

Tā kā lielāko daļu pašražotās produkcijas vērtības veido pārtikas produkti, ir saprotams, ka naturālās daļas īpatsvars pārtikas izdevumu daļā ir vēl lielāks: laukos — 51%, pilsētās — 20%.

Lauku nabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupās naturālā saimniecība sedza 53—62% no kopējā pārtikas produktu patēriņa.

Zemais iedzīvotāju dzīves līmenis tiklab laukos, kā pilsētās ir novedis pie ļoti augstas pārtikas izdevumu daļas patēriņa izdevumu kopsummā. Lauku mājsaimniecībās 1996.gadā šī daļa bija 64%, pilsētās — 48%.

Laukos nabadzīgo un trūcīgo iedzīvotāju grupās pārtikas izdevumu īpatsvars pārsniedza pat 70%, bet relatīvi turīgāko grupās — 50—60%.

Kā galvenos cēloņus, kas veido atšķirīgu patēriņa izdevumu struktūru laukos un pilsētās, varētu minēt šādus.

Laukos ir vieglāk pieejami pašu ražotie pārtikas produkti, tādēļ pārtikas patēriņš naturālā izteiksmē laukos ir lielāks nekā pilsētās: var paēst, nemaksājot naudu.

Pilsētu mājsaimniecības ir spiestas vairāk izdot ar mājokli saistīto maksājumu kārtošanai (īre, komunālie maksājumi), kas spiež taupīt uz citu izdevumu, t.sk. uz pārtikas izdevumu, rēķina. Pilsētās ar mājokli saistīto izdevumu īpatsvars patēriņa budžetā bija 17%, bet laukos — tikai 8%.

Citas izdevumu grupas mājsaimniecību patēriņa budžetos ir salīdzinoši daudz mazākas, un arī atšķirības starp laukiem un pilsētām tad nav tik lielas.

Mājsaimniecību budžetu statistika pētī ne vien iedzīvotāju ienākumus un izdevumus, bet arī patēriņu, sīkāk izvēršot pārtikas produktu patēriņu.

Neraugoties uz lauku mājsaimniecību mazākiem ienākumiem, salīdzinājumā ar pilsētu mājsaimniecībām laukos, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, patērē vairāk pārtikas produktu. Sevišķi tas sakāms par pienu un piena produktiem, kartupeļiem, mazāk — par maizi un labības produktiem. Arī dienas uzturdevas enerģētiskā vērtība laukos bija lielāka nekā pilsētās: 2812 un 2378 kilokalorijas diennaktī.

Minētās atšķirības var izskaidrot divi apstākļi: — jau minējām, ka laukos vieglāk pieejami pašražotie pārtikas produkti, par tiem nav jāmaksā grūti iegūstamā nauda;

— darbs lauksaimniecībā, kas saistīts ar lielu fizisko piepūli un bieži jāveic uz atklāta lauka, fizioloģiski prasa lielāku enerģijas patēriņu nekā pilsētās strādājošiem raksturīgie darbi.

Naturālā saimniecība nodrošina īpatnēju situāciju, ka lauku iedzīvotāji, kuru ienākumi ir mazāki nekā pilsētās, tomēr ir labāk vai vismaz vairāk paēduši.

Vislielākais pārtikas patēriņa samazinājums bija vērojams 1991.—1994.gadā. 1995.—1996.gadā tas ir stabilizējies, diemžēl ļoti zemā līmenī.

Ir publicēti dažādi normatīvi, cik uzturvielu nepieciešams cilvēka normālai eksistencei. Jāsaka, ka faktiskais vidējais patēriņš, nerunājot nemaz par nabadzīgo grupu patēriņu, atrodas zem šiem normatīviem.

Uzturzinātniekiem kopā ar statistiķiem vajadzētu strādāt pie uztura normatīvu pilnveidošanas.

Demogrāfiskā vitalitāte

Latvijas Zinātņu akadēmijā vairākkārt ir apspriesta demogrāfiskā situācija valstī, un kritiskā situācija ir visiem zināma.

Šoreiz aplūkosim vienīgi demogrāfiskās īpatnības trīs minētajās atšķirīgajās lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecību sociālekonomiskajās grupās.

Zemnieku mājsaimniecības spilgti atšķiras no pārējām mājsaimniecību grupām ar ļoti lielu veco ļaužu skaitu un īpatsvaru. Zemnieku mājsaimniecībās 35% mājsaimniecību locekļu bija pensijas vecuma sirmgalvji, vecāki par 61 gadu. Algotā darbā strādājošo mājsaimniecībās šādu sirmgalvju īpatsvars nepārsniedza 7—8 procentus.

Līdz ar to līdz 5 gadiem vecu bērnu zemnieku mājsaimniecībās iznāk relatīvi mazāk nekā algoto darbu strādājošo mājsaimniecībās. Tas var radīt maldīgu priekšstatu par zemnieku mazo demogrāfisko vitalitāti.

Lai raksturotu katras sociālekonomiskās grupas demogrāfisko vitalitāti, ir jārēķina bērnu skaits uz 100 potenciāliem vecākiem. Par tādiem šajā darbā pieņēmām personas 26—50 gadu vecumā.

Izdarot aprēķinus, noskaidrojām, ka zemnieku mājsaimniecībās 1996.gadā uz katriem 100 potenciāliem vecākiem bija 25 līdz 5 gadiem veci bērni, algotu darbu strādājošo mājsaimniecībās valsts un sabiedriskā sektorā — 22, bet privātā sektorā — pat tikai 20. Tā ir pietiekami liela starpība.

Zemnieku paaugstināto demogrāfisko vitalitāti konstatējām, jau izpētot 1935.gada tautas skaitīšanas rezultātus. Jaunie dati agrākos secinājumus tikai apstiprina, un šī ir viena no svarīgākajām atziņām.

Par 6 gadiem vecāku bērnu skaitu šādā analīzē nevaram izmantot, jo viņi ir dzimuši pirms lauku iedzīvotāju noslāņošanās minētajās sociālekonomiskajās grupās.

Detalizētāk izpētot lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecību demogrāfiskos tipus, var secināt, ka zemnieku mājsaimniecības vairāk nekā pārējo divu sociālekonomisko grupu mājsaimniecības noslāņojas ne vien materiālā ziņā, bet arī demogrāfiski. No vienas puses, zemnieku grupā ir daudz vieninieku un bezbērnu mājsaimniecību, no otras puses, lielģimenes ar relatīvi daudziem bērniem, kādas reti sastopamas citos sociālekonomiskajos tipos.

No visām vieninieku mājsaimniecībām, kuru galvenais ienākumu avots ir darbs lauksaimniecībā, 92% ir koncentrētas zemnieku sociālekonomiskajā grupā, bet tikai 6% — lauksaimniecībā valsts un sabiedriskā sektorā algotu darbu strādājošo grupā un 2% privātā sektorā algotu darbu strādājošā grupā. Līdzīgi pēc sociālekonomiskām grupām sadalās mājsaimniecības, kuras veido precēts pāris bez bērniem ar vai bez citiem mājsaimniecības locekļiem.

Tajā pašā laikā zemnieku mājsaimniecību grupā relatīvi daudz lielāks īpatsvars ir lielģimenēm, kuras veido precēts pāris ar 3 un vairāk bērniem ar vai bez citiem mājsaimniecību locekļiem.

Lauksaimniecībā algotu darbu strādājošo sociālekonomiskajā grupā dominē precēti pāri ar 1 — 2 bērniem. Ir raksturīgi, ka, bērniem izaugot, tie nošķiras no vecāku mājsaimniecības, bet, pašiem vecākiem nonākot pensijas vecumā, tās kļūst par pensionāru mājsaimniecībām.

Jāsecina, ka zemnieku saimniecības ir pateicīga vide lielu ģimeņu veidošanai, kas varētu palīdzēt novērst dziļo demogrāfisko krīzi valstī. Taču pašreiz liela daļa zemnieku saimniecību pieder gados veciem cilvēkiem, kuriem bērnu nav vai tie jau dzīvo ārpus saimniecības. Tādas situācijas rašanos veicināja zemes īpašumu atdošana bijušo īpašnieku mantiniekiem, neprasot nekādas garantijas, ka un kā viņi atgūtos īpašumus apsaimniekos.

Divdesmito gadu agrārā reforma, kuras skats bija vērsts nevis uz pagātni, bet nākotni, paredzēja, ka “zeme (..) piešķirama tikai pilsoņiem (..), ja tie apņemas saņemto zemi apsaimniekot, nodrošinot šo apņemšanos ar saimniecības uzsākšanai visnepieciešamāko inventāru”. (Instrukcija Nr.5 par zemes piešķiršanu, apstiprināta Centrālās zemes ierīcības komitejas plenārsēdē 1921.g. 3.janvārī.)

Tā lauki kļuva par Latvijas demogrāfiskā spēka avotu un nodrošināja tautas pastāvēšanu un valsts neatkarību līdz Otrajam pasaules karam. Tā divdesmito gadu agrāro reformu ir spiests novērtēt vēsturnieks, kurš pret divdesmito un trīsdesmio gadu Latvijas saimniecisko politiku ir noskaņots ļoti kritiski (A.Aizsilnieks. Latvijas saimniecības vēsture. 1968. — 240.lpp.).

Ņemot vērā mūsdienu zemnieku vecumu un demogrāfisko sastāvu, var prognozēt, ka tuvākajos 5 — 10 gados daudzi pašreizējie īpašnieki būs spiesti no savu īpašumu pārvaldīšanas atteikties. Pastāvot brīvam zemes tirgum, viņu zemi uzpirks jau esošie vai vēl topošie bagātie zemes īpašnieki, veidojot muižu un pusmuižu tipa lauksaimniecības ar daudz algotiem laukstrādniekiem (kalpiem).

Šāda notikumu attīstība vēl vairāk saasinās demogrāfisko krīzi laukos un valstī kopumā, jo privātos uzņēmumos algotu darbu strādājošo sociālā grupa jūtas visnedrošāk par savu rītdienu un tādēļ visbiežāk baidās dot dzīvību bērniem.

Ja mūsu likumdevēji savā laikā izšķirās par lielsaimniecību (kolhozu, sovhozu) masveida sadalīšanu zemnieku saimniecībās, bija nepieciešams pieņemt likumu, kas būtu līdzīgs 1922.gada likumam “Agrārās iekārtas nostiprināšana”, kurš, starp citu, noteica, ka “aizliegts (..) apvienot vienās rokās (..) vairāk par 50 hektāriem zemes, pie kam apvienošana kopplatībā no 22 līdz 50 hektāriem pielaižama (..) ar valdības ikreizēju atļauju un vienīgi tanīs gadījumos, ja apvienojamām zemēm ir kopēja robeža”. (Agrārās reformas likuma 3. daļa, pieņemta Latvijas Satversmes sapulces 1922.g. 3.maija kopsēdē, 47.p.)

Alternatīva bija reorganizēt kolhozus un sovhozus par demokrātiskiem lauksaimniecības kooperatīviem, nesagraujot lielražošanu lauksaimniecībā. Šī iespēja ir palaista garām.

Visļaunākā perspektīva gan no sociālā, gan demogrāfiskā viedokļa ir muižu tipa lauksaimniecības uzņēmumu izplatīšanās, pie kā diezgan droši var novest pašreizējā demogrāfiskā situācija laukos un brīvais zemes tirgus, ja netiks pieņemti likumi un veikti pasākumi lauksaimniecības sociālekonomiskai sakārtošanai plašu lauku iedzīvotāju slāņu interesēs.

Ziņojums LZA, LLU, LLU Ekonomikas fakultātes un LLMZA kopsēdē Jelgavā 1997.gada 10.septembrī. Plašāki dati par šo tematu ir parādīti O.Krastiņa rakstos “LV” 1997.gada 15.maijā, 29.maijā un 12.jūnijā. Pētījumā izmantota LR Valsts statistikas komitejas mājsaimniecību budžetu aptaujas datu bāze. 1996.gadā aptauja aptvēra 7524 mājsaimniecības, no tām 1015 lauksaimniecībā nodarbināto mājsaimniecības.

Baiba Rivža, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore:

Lauki kā neatņemama Latvijas sastāvdaļa

Kas ir lauki Latvijai?

Lauki Latvijai ir nozīmīgi vismaz 5 aspektos:

Lauki ir zināms garants tautas paēdināšanai. Ir pasaulē zemes, kur maz kas aug, bet Latvija ir tādā klimatiskā joslā, kas šādu garantu dod. Turklāt vairāki fakti liecina, ka Viduseiropas un Austrumeiropas mērenā klimata joslas nozīmīgums nākotnē pieaugs arī globālā nozīmē — visas pasaules paēdināšanā.

Lauki ir bijuši garants valstij daudzos grūtos brīžos, kad tai ir trūkušas finanses, nav bijušas eksportpreces. Arī šodien meža materiālu eksports ir viens no svarīgākajiem posteņiem Latvijas eksporta tabulā.

Lauki ir daudzu Latvijas iedzīvotāju darba, iztikas un dzīves garants. Tikai lauksaimniecībā un mežsaimniecībā vien ir nodarbināti 17 procenti no nodarbināto kopskaita. Kopumā laukos dzīvo 31 procents iedzīvotāju, tātad gandrīz katrs trešais.

Lauki ir konservatīvāki un nacionālāki nekā pilsēta, tāpēc lauki ir garants etniskās kultūras un kopības uzturēšanai, kas tautai ir ārkārtīgi svarīgi.

Lauki kā teritorija ir ekoloģiski mazāk samaitāta. Lauku vides saglabāšana ir zināms garants tautas veselības uzturēšanai.

Tātad secinājums ir viens — lai mēs kā biosociālas būtnes izdzīvotu, mums lauki ir jāsaglabā.

Kādi ir mūsu šodienas lauki?

Lai gan Latvijas teritorija ir samērā neliela, tajā ir lielas dabas apstākļu — reljefam augšņu tipu, augšņu kvalitātes — atšķirības. Bez tam šīs atšķirības ir noturīgas un būtiski ietekmē saimniekošanas iespējas dažādos pagastos.

Mums ir ļoti lielas reģionālās atšķirības arī iedzīvotāju blīvumā, izglītības un bezdarba līmeņos. Ir pagasti, kur iedzīvotāju blīvums ir līdz 5 cilvēkiem uz kvadrātmetru un kur vairāk nekā 100 cilvēku uz to pašu vienību, arī bezdarba līmenis atšķiras desmitiem reižu.

Atšķirība starp iedzīvotāju skaitu ar augstāko un nepabeigtu augstāko izglītību uz 1000 iedzīvotājiem visizglītotākajā pagastā un pagastā, kur šādu izglītotu iedzīvotāju ir vismazāk, ir trīs reizes.

Ja mēs svarīgākos sociālekonomiskos rādītājus atliekam uz kartes un iekrāsojam pagastus atkarībā no rādītāju lieluma, tad lielākajā daļā gadījumu iegūstam mozaīkveida ainu. Tātad pat salīdzinoši nelielā teritorijā (piemēramā rajona ietvaros) ir pagasti ar salīdzinoši augstiem, zemiem un vidējiem sociālekonomiskajiem rādītājiem.

Un tomēr vērojamas arī atsevišķas tendences. Tā, piemēram, iedzīvotāju blīvums vislielākais ir ap Rīgu un Zemgalē.

Pirms 60 gadiem vislielākais iedzīvotāju blīvums laukos bija Latgalē. Tātad ir notikušas ļoti būtiskas izmaiņas.

Šodien arī iedzīvotāju izglītības līmenis ir augstāks tajos pašos apgabalos, kur ir lielāks iedzīvotāju blīvums un vairāk iedzīvotāju darbaspējīgajā vecumā. Arī bezdarbs te ir mazāks. Visasākā bezdarba problēma pašreiz ir Latgalē, līdzīgi kā pirms 60 gadiem, jo te vienā mezglā saasinās vairākas problēmas:

zemais iedzīvotāju izglītības līmenis,

valsts valodas nezināšana,

salīdzinoši lielais iedzīvotāju vecums,

mazs darba meklētāju īpatsvars ar darba tirgū pieprasītu profesiju,

informācijas trūkums, kas rada neziņu un bezcerību. Tā rezultātā valstī veidojas materiāli slikti un labi situēti reģioni. Tas nelabvēlīgi ietekmē valsts kulturālo, materiālo un sociālo stāvokli, rada daudzu iedzīvotāju neapmierinātību, pastiprina sociālo spriedzi.

Tradicionāli mēs laukus saprotam ar lauksaimniecību. Pamazām situācija mainās. Pašreiz lauksaimniecībā strādājošo īpatsvars pagasta iedzīvotāju skaitā ir atšķirīgs. Ir pagasts, kur lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars pagasta iedzīvotāju vidū ir vairāk nekā 90 procentu, piemēram, Liepājas rajona Kalētu pagasts, Ludzas rajona Pureņu pagasts, Limbažu rajona Umurgas pagasts. Ir pagasti, kur lauksaimnieciskajā ražošanā ir nodarbināts katrs trešais pagasta iedzīvotājs, kā, piemēram, Ludzas rajona Ciblas pagastā, Liepājas rajona Grobiņas pagastā, bet ir pagasti, kur lauksaimniecībā ir nodarbināti mazāk nekā 10 procenti, piemēram, Cēsu rajona Priekuļu un Mārsnēnu pagastā, Jelgavas rajona Jaunsvirlaukas pagastā. Protams, pašreiz laukos galvenie darba devēji ir lauksaimniecība un mežsaimniecība, bet ir arī tādi darbības veidi kā tirdzniecība, pakalpojumu sfēra, apstrādājošā rūpniecība, sabiedriskā ēdināšana un izglītība,

Tātad varam secināt, ka lauksaimniecība, lai arī tai ir ļoti būtiska un svarīga nozīme, laukos nav vienīgā. Lauki ir plašāks jēdziens nekā lauksaimniecība. Lauki ir teritorija vai telpa, lauksaimniecību mēs vairāk analizējam no nozares aspekta.

Kā rīkoties, lai cilvēki labprātīgi izvēlētos laukus kā dzīves vidi

Te obligāti ir vajadzīgas trīs lietas jeb nosacījumi: darba vietas, infrastruktūra, kultūrvide ar skolu centrā.

Atgriezīsimies pie pirmā nosacījuma. Pašreiz salīdzinoši mazs laukos ir ārpus lauksaimniecības un mežsaimniecībā strādājošo uzņēmumu skaits, izņemot varbūt Rīgas rajonu.

Lielas attīstības perspektīvas ir tādam statusam kā pašnodarbinātie. Pašreiz tādu cilvēku valstī ir nedaudz vairāk kā 4 procenti, un 72 procenti no tiem dzīvo laukos.

Kā veicināt jaunu darba vietu veidošanos?

1. Pozitīva nozīme te varētu būt īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmai, kuras galvenais uzdevums ir uzņēmējdarbības veicināšana atpalikušajos reģionos, galveno uzmanību pievēršot tādiem jautājumiem kā ekonomisko instrumentu noteikšana, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt attiecīgo reģionu attīstību. Tikko “LV” ir publicēts Reģionālā fonda nolikums un “Kārtība, kādā piešķirams īpaši atbalstāmās teritorijas statuss.”

2. Nepieciešama informācija un zināšanas, jāpalīdz lauku cilvēkiem pārvarēt šaubas, jādod iespēja aizņemties starta kapitālu. Ārkārtīgi nepieciešami būtu konsultanti uzņēmējdarbībā, kas tieši pagastos tiktos ar cilvēkiem un rosinātu enerģiskākos rīkoties. Līdzīgi rīkojās arī mūsu kaimiņvalstīs, piemēram, Zviedrijā, un tādējādi panāca būtisku saimnieciskās aktivitātes pieaugumu.

3. Presē vairāk jāpublicē pozitīvie piemēri gan no pagastu, gan konkrētu lauku uzņēmēju darbības.

Ko izglītības un zināšanu izplatīšanā ir darījuši LLU Ekonomikas fakultāte

Esam uzkrājuši palielu pieredzi pagastu attīstības stratēģiju izstrādē, kas ietver attiecīgā pagasta fiziski ģeogrāfisko apstākļu, svarīgāko tautsaimniecības nozaru, zemes reformas gaitas, vides stāvokļa un pagasta iedzīvotāju sociāli ekonomisko rādītāju analīzi; pagastu tālākās attīstības stiprās un vājās puses, attīstības stratēģijas galvenos uzdevumus, kas ietver arī uzņēmējdarbības attīstības izvērtējumu, piemēram, lauksaimniecības, lauku tūrisma, lauksaimniecības produktu pārstrādes iespējas, krājaizdevu sabiedrību veidošanās lietderību u.c. Esam arī izanalizējuši visus Latvijas pagastus pēc 21 sociāli ekonomiska rādītāja un veikuši visu pagastu ranžēšanu periodā no 1994.līdz 1996.gadam pēc četriem rādītājiem: iedzīvotāji darbspējas vecumā, procentos no kopskaita; bezdarbnieku skaits procentos no darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaita; pašu pašvaldību ieņēmumi pagasta budžetā latos uz cilvēku; koriģētais lauksaimniecības zemju novērtējums latos uz hektāra.

Pirmā pazīme raksturo būtiskus attīstības resursus, tie viena pagasta robežās gadu gaitā nav pārāk mainīgi. Otrā un trešā pazīme ir vairāk mainījusies no gada gadā. Savukārt ceturtā pazīme ir stabila un satur arī norādi uz ģeogrāfisko novietojumu un infrastruktūras attīstību.

Kā tiek lietota rangu metode? Vispirms tiek izrēķināts katras pazīmes rangs, tad visu 4 pazīmju summarangs un beidzot aprēķināta vidējā rangu summa, kas atļauj sadalīt pagastu kopas pēc to attiecības pret vidējo rādītāju. Jāpiezīmē, ka katram gadam sastādītās kartes labi atspoguļo Latvijas reģionālās atšķirības. Analizējot rangu tabulas pirmo 50 un pēdējo 50 pagastu izvietojumu Latvijas teritorijā pēc 1994.—1996.gada datiem, konstatēts, ka rangu tabulas pirmie pagasti grupējas Latvijas centrā, bet izklaidus — Kurzemē un Vidzemē. Savukārt rangu tabulas pēdējie pagasti grupējas Latgales austrumu daļā.

Veiktais pētījums piedāvā vienu iespēju, kā salīdzināt un vērtēt administratīvi teritoriālās vienības. Tas attiecas uz sociālās vides raksturojumu, uz cilvēka situāciju šajā vidē, uz sasniegto attīstības līmeni un attīstības priekšnoteikumiem.

Mūsu pētījumi pagastos, kā arī daudzās tikšanās ar pagastu padomju priekšsēdētājiem liecina, ka vide, kurā mēs dzīvojam, protams, ietekmē cilvēku, bet vēl vairāk cilvēks ietekmē vidi. Ļoti liela nozīme ir pagasta padomes priekšsēdētāja personībai, deputātu attieksmei, kuri grib un cenšas kopējiem spēkiem sekmēt sava pagasta attīstību. Daudzreiz pirmajiem soļiem nav nepieciešama liela nauda, bet gan cieša apņemšanās gan, piemēram, teritorijas sakopšana, svētku sarīkošana utt. Šādu pagastu, kur šādu attieksmi var redzēt un daudz ko mācīties, nav mazums.

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes kopsēdē Jelgavā 1997.gada 10.septembrī, apspriežot tēmu “Latvijas lauki XXI gadsimta priekšvakarā”.