Mēs visi pasaulē

Ar Latviju un Gruziju sirdī

Dr. Regīna Jakobidze, Latvijas Republikas Goda konsule Gruzijas Republikā, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas valsti, tās diplomātisko rīcību patlaban dažādos pasaules kontinentos un zemēs pārstāv 36 ārkārtējie un pilnvarotie vēstnieki, 1 pagaidu pilnvarotais lietvedis, 1 ģenerālkonsuls, 1 konsuls, 3 vicekonsuli, 8 Goda ģenerālkonsuli, 41 Goda konsuls. Goda ģenerālkonsulu un Goda konsulu vidū lielākoties ir cittautieši, vietējie biznesmeņi, un 12 ir latvieši. Bet Goda konsules līdz nesenai pagātnei bija tikai divas — Meksikā Beatrise Āboltiņa-Trūblūde un Singapūrā Rita V.Skuja-Stīle.

Kopš šā gada 15.augusta ir arī trešā — Latvijas Republikas Goda konsule Gruzijas Republikā Regīna Jakobidze.

Mums viņa visiem skolā un klasē bija Regīna Koleda. No Rīgas nākusi, 1940.gada 6.janvārī Sarkandaugavā dzimusi, tolaik Kundziņsalā dzīvojoša. Tad Jelgavas, pēc tam Valmieras pedagoģiskajā skolā mācījusies (1954.—1958.). Strādājusi par skolotāju Mālpils vidusskolā un Rīgas 42.septiņgadīgajā (vēlāk 6. Kundziņsalas astoņgadīgajā) skolā.

Studējusi Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē (1962.—1967.), pasniegusi turpat, Politekonomijas katedrā, kapitālisma politisko ekonomiju (1967.—1970.). Studējusi Maskavas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātes aspirantūrā (1970.—1973.), aizstāvējusi ekonomikas zinātņu kandidāta (resp. doktora) disertāciju “Kapitāla izveduma un ieveduma valstiskā regulēšana (uz ASV materiāla bāzes)” (1975.). Tur, Maskavā, arī iepazinusies ar savu vēlāko dzīvesbiedru.

1975.gadā ar ģimeni dodas uz Tbilisi, 14 gadus strādā par docētāju Gruzijas Politehniskajā institūtā. No 1989. līdz 1991.gadam — doktorantūrā, uzraksta ekonomikas zinātņu doktora disertāciju “Pasaules ekonomikas transnacionālās korporācijas”. Kopš 1990.gada — Gruzijas Valsts universitātes Starptautisko attiecību fakultātes Pasaules ekonomikas katedras docente/profesore.

Regīnas Jakobidzes vīrs — Dāvids Jakobidze — kopš 1993.gada septembra Gruzijas finansu ministrs. Dēls Dāvids — dzimis 1974.gada 19.martā Rīgā. Meita Nino — dzimusi 1977.gada 13.novembrī Tbilisi, precējusies ar Dāvidu Gorgadzi. Dzīvo Tbilisi centrā, Samtredijas ielā...

Taču bez zinātniski pedagoģiskā darba un mājas rūpēm cienījamā Regīna Jakobidze enerģiski vada arī Gruzijas Latviešu biedrību, par ko satikšanās reizēs viņa arī vislabprātāk grib stāstīt. Tad ieklausīsimies!

Manuprāt, “Latvijas tēla” veidošanā piedalās ne tikai Latvijas valsts latvieši. Milzīgu darbu dara arī tie latvieši, kurus liktenis ir aiznesis aiz oficiālajām robežām. Tā arī Gruzijā, kas ir palikusi daudzu latviešu atmiņā kā brīnišķīgs kūrorts, dzīvo latvieši (varbūt pareizāk būtu teikt — latvietes), kas pamatā ir jaukto gruzīnu – latviešu ģimeņu locekļi, un tikai dažas ir tīri latviskas ģimenes.

Šiem cilvēkiem, kuru ir nedaudz vairāk par simtu, bija jāpārdzīvo ļoti smagi brīži 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad Gruzijā mītošie latvieši kļuva par “krieviem”. Jo galvenā sazināšanās valoda ar apkārtni viņiem taču bija un ir palikusi krievu valoda. Un, ja tu runā krieviski, tad tu skaities krievs; un, ja tu skaities krievs, tad tu esi gruzīnu nelabvēlis.

Šādos apstākļos, lai pretotos šim diskomfortam un lai kompensētu to Dzimtenes trūkumu, kuru radīja robežas, vīzas, ārprātīgās cenas un briesmīgā nabadzība, — Gruzijā dzīvojošie latvieši sāka meklēt viens otru. Tolaik pavisam negaidīti Universitātes docents kļuva par seškārtīgu “miljonāru”, un šo 6 miljonu kuponu pietika, lai 6 reizes mēnesī aizbrauktu uz darbu. Pārējās dienās bija “jāmeklē varianti”.

Lai kompensētu kontaktu trūkumu ar Dzimteni, arī citas Gruzijā dzīvojošās minoritātes sāka veidot biedrības pēc etniskām pazīmēm. Bet Latviešu biedrība “Ave, sol!” kā sabiedriska organizācija tika juridiski reģistrēta Gruzijas Tieslietu ministrijā 1993.gada jūlijā. Sākumā pulcējāmies viens pie otra dzīvokļos, tad sameklējām pamestu māju, no kuras gan mūs izdzina, kad sākās privatizācija. Tagad mums ir savs pastāvīgs ofiss pilsētas centrā — Kiačeli ielā 7, blakus Šotas Rustaveli piemineklim un Republikas laukumam.

Mūsu sanākšanas dienas ir sestdienas, un ļoti daudziem šīs dienas ir svētku dienas. Oficiāli mēs svinam Līgo svētkus, kas ir vislustīgākie, ar izbraukumu no pilsētas, kā arī Ziemassvētkus un Lieldienas, jo visi esam kristieši — gan luterāņi, gan katoļi, gan pareizticīgie, un 18.novembri. Mēs cits citu izjūtam kā radus un uzņemam kā radus.

Mums ir labi kontakti ar Latvijas vēstniecību Krievijā, ļoti daudz palīdz atašeja diasporu lietās Lauma Vlasova, kas pagājušā gada oktobrī veselu nedēļu bija vizītē pie mums. Ar viņas palīdzību nu regulāri saņemam Latvijas presi; esam nodibinājuši draudzīgas attiecības ar Maskavas latviešu biedrības kori “Tālava”; mūsu biedrība “Ave, sol!” pagājušā gada jūnijā piedalījās Krievijas latviešu salidojumā Krasnojarskā un iestājās par kolektīvo biedru Krievijas Latviešu kongresā; šomēnes Krievijas Latviešu kongresa valdes sēde paredzēta pie mums un mēs Tbilisi uzņemsim ciemiņus; esam iepazinušies ar Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdi Vairu Paegli.

Biedrībā mums ir svētdienas skola, kur uzturam un mācāmies latviešu valodu, dziesmas, vēsturi, ģeogrāfiju, es lasu viņiem Raiņa “Ave, sol!” dzeju. Mans darba lozungs ir — nepieļaut situāciju, par kuru Rainis saka: “Zems un smacīgs līdzi būdai / Ir tas gars, kas būdā dzīvo.”

Bet mūsu mītnes zemē Gruzijā oficiālā politika ļoti ātri pārvarēja ekstranacionālismu, un tagad Gruzijas Pilsonības likums ir kļuvis ļoti liberāls — tas par pilsoņiem de facto atzinis visus, kas likuma pieņemšanas brīdī dzīvoja šajā zemē.

Sevišķs notikums šovasar šajā ziņā bija mazo tautību festivāls “Es esmu Gruzijas pilsonis”, kuru nosauca par Pilsoņu dienām. Festivāls ilga no 1. līdz 8.jūnijam. Gatavošanās notika valdošās partijas Pilsoņu Savienības vadībā. Katrai diasporai bija izdalīti 1500 lari, tas ir, Ā 400 $. Pilsoņu dienu ietvaros bija gan bērnu pašdarbības koncerts, kas lielākajā Tbilisi koncertzālē Filharmonijā nebeidzās visu dienu un nakti, gan sporta sacensības Šaha pilī, gan Dzejas diena Aktieru namā, gan zinātniskā konference Universitātē. Bet viss kulmināciju sasniedza Abanotubani dārzā, kur Valsts prezidents Eduards Ševardnadze aizgāja pie visiem, ieskatījās visos stūrīšos un ieklausījās katra dziesmās, domās, attieksmē.

Mēs šīm dienām gatavojāmies kopš janvāra. Sākumā nezinājām, kas no tā visa iznāks. Taču tautastērpus sašuvām, visas savas dzintara rotas savācām, un ar laiku atradām šī notikuma dziļo jēgu un palikām apmierināti gan ar sevi, gan ar idejas autoriem. Tā, ka beigās Pilsoņu Savienība mums izteica pateicību, kuras kvintesence bija vārdi: $Dfit exfcnbt d Lyz[ uhf;lfybyf Uhepbb erhfcbkj b j,kfujhjlbkj yfi ghfplybr.$ (“Jūsu līdzdalība Gruzijas Pilsoņu dienā greznoja un padarīja cildenākus mūsu svētkus.”)

... Nu, ko: te vairs pagaidām atliek tikai tuvāk piebilst par Goda konsules pasniegto dāvanu Gruzijas Valsts prezidentam — Eduardam Ševardnadzem — latviešu jauno laiku prozas krājumu “Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi...”, kas glītā un smalkā izdevumā nāca klajā tieši uz šīm Pilsoņu dienām (signāleksemplāri — 7.jūnijā) un ko tulkojis no latviešu valodas ir Ušangs Sahlthucišvili.

Ušangs Sahlthucišvili — lielais, patiesais Latvijas, latviešu kultūras, latviešu literatūras un valodas draugs, un mūsu — sešdesmito gadu Latvijas Universitātes filologu — studiju biedrs un personiskais draugs. Viņš un vēl divi Gruzijas puiši — Besiks (Besarions) un Džemals — tolaik atbrauca uz Latviju, lai apgūtu mūsu valodu. Besiks gan diezgan drīz aizgāja atpakaļ savā gruzīnu filoloģijā, Džemals — veica vairākus veiksmīgus tiešos tulkojumus, bet, neatradis izdevējos ieinteresētību, kā tulkotājs pieklusa. Un palika vienīgi Ušangs — šis dvēseliski dāsnais, altruistiskais, viscaur godīgais un baltais gaismas stars starp Gruziju un Latviju.

Jā, arī Ušangam nākas strādāt savu maizes darbu Jaungruzīnu valodas laboratorijā, uzturēt ģimeni — jau par lielu izstudējušu jaunekli izaudzis dēls Kahi. Līdz ar to tikai brīvos brīžos ir izdevies atvērt kādu latviešu prozas vai literatūras apceres grāmatu un ieiet tajā. Tieši ieiet katrā konkrētā darbā, lai nevis pārstāstītu kādu sacerējumu, bet savu lasītāju ievestu oriģināla precīzajā, tiešajā, adekvātajā un tajā pašā laikā mākslinieciskajā kontekstā, vidē, gaisotnē. Nāk prātā, ar kādu dziļu ieinteresētību viņš vairākas stundas nāca līdzi garos leksiskos, fonētiskos, dialektoloģiskos, etimoloģiskos, stilistiskos ekskursos, lai precīzi izprastu un izjustu Vizmas Belševicas “cīsceņus” (citā redakcijā “cīsķenus”), kas īstam filologam nebūt nav “cīsiņi” vai krievu “sosiskas”.

Un tā: nu zem Gruzijas dāsnās saules sākusi dzīvi jauna brīnišķīga grāmata “Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi...”, kurā apkopoti trīs Vizmas Belševicas stāsti — “Nelaime mājās”, “Trīs mārciņas cīsceņu”, “Burbeķīša”, divi Andra Jakubāna stāsti — “Dziesma par veco labo zemi un arī par jūru”, “Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi” un Alberta Bela romāns “Būris”. Nu arī zem Gruzijas saules sākuši dzīvot tik dažādie latvieši, kas dzimuši un dzīvojuši latviešu rakstnieku stāstos. Un, jādomā, gan viņi, gan mēs katrs par to sacīsim tikai paldies. Dziļu, izjustu ziemeļnieku paldies Ušangam Sahlthucišvili.

Ja ir jau tāda ieveidota taka starp Gruziju un Latviju — jaunajai Latvijas Goda konsulei Gruzijā nevar būt grūti.

Oskars Gerts

Patents uz trīs gadiem par Goda konsules pienākumu uzticēšanu Gruzijas Republikā

Latvijas Republikas Goda konsule Gruzijas Republikā Dr. Regīna Jakobidze

“Te — mūsu ģimenes lielākā daļa (no labās) : meita Nino Jakobidze, znots Dāvids Gorgadze, es pati un vīra māsa Medeja ar meitu Tamāru...”

“... un te — pārējie no mūsu ģimenes (no labās) : vīrs Dāvids Jakobidze un dēls Dāvids Jakobidze.”

Gruzijas Pilsoņu dienā Valsts prezidentu Eduardu Ševardnadzi (pirmais no labās) sveic lietuviešu biedrības “Rūta” priekšsēdētāja Irēna Džikija (pirmā pa kreisi) , latviešu biedrības “Ave, sol!” priekšsēdētāja Regīna Jakobidze (centrā) un igauniete Regīna Kahidze (blakus prezidentam)

Dāvana Gruzijas Valsts prezidentam no “Ave, sol!” — Latvijas Universitāti beigušā Ušanga Sahthucišvili tulkotā grāmata “Latviešu stāsti un romāns”

Lūk, šī grāmata “Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi... Latviešu stāsti un romāns”

“Te — mūsu mazās meitenes, kuras ne tikai Pilsoņu dienā, bet arī 23.jūnijā uzvilka šos tērpus un, kā pašas atzinās, ja vien viņām ļautu, ar tiem staigātu katru dienu.”

“Un te — mūsu biedrības sieviešu grupa ar bērniem (vīrieši — pie Latvijas dzintara un rotu stendiem). Kopā ar mums (attēla kreisajā pusē) — lietuvietes, labajā pusē baltā blūzē — viena no igaunietēm, un centrā zālītē sēžu es...”

“Un te — mūsu vismazākā Gruzijas latviete, piecgadīgā Anna Urkēvica,

īsta gruzīna Levana sabiedrībā.”

(No Regīnas Jakobidzes fotoalbuma)