PĒC CEĻA

Latvija no dienvidu puslodes skatupunkta

Tālis Millers,

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no1.lpp.

Man ir nācies dzirdēt un lasīt ne vienas vien valsts prezidenta runas, un man šķiet, ka šī bija iespaidīgākā. Varbūt tāpēc, ka lielā mērā saskanēja ar tām domām un idejām, ko mēs izvirzām šeit.

Gribu precīzi atkārtot Fernando Kardoso runas pirmo teikumu: “Mans kā Brazīlijas prezidenta pienākums, atkārtoju — pienākums, ir nepārtraukti interesēties par zinātnes un tehnoloģiju attīstību un sasniegumiem visā pasaulē, lai rezultātus nekavējoties izmantotu savas valsts attīstībā.” Nākamā doma — valsts pirmā prioritāte ir izglītība. Un 1998. gadu valsts prezidents — Brazīlija ir prezidentāla valsts — pasludina par izglītības gadu, kura laikā jāpanāk, lai visi bērni, vai tie atrastos Amazones džungļos, vai kur citur, lai visi nāktu uz skolām. (Un es uzreiz padomāju par Latviju.)

Vēl kāds izraksts — ir svarīga izglītības kvalitāte, vispirms augstākās izglītības kvalitāte, ko savukārt nodrošina laba zinātne. Pēdējā laika sasniegumi valsts saimnieciskajā attīstībā ir tieši saistīti ar izglītības un zinātnes attīstību, kā arī ar resursiem, kas ieguldīti šajās nozarēs. Līdzās bagātajiem dabas resursiem — zeltam, naftai, dārgakmeņiem, koksnei, augļiem utt. — izglītība un zinātne ir nozīmīgākais faktors.

Te es gribu izdarīt mazu atkāpi — ieskatieties Brazīlijas karoga krāsās: zaļš — meži, zils — ūdeņi, dzeltens — zelts un dārgakmeņi. Tātad valsts galvenās bagātības atspoguļojas jau karogā. Un tad vēl zvaigznes, kas atbilst štatu skaitam, tātad aiz tām ir cilvēki.

Bet turpināšu izrakstus no Brazīlijas prezidenta runas.

“Pagājis uz neatgriešanos laiks, kad Brazīlija bija izejvielu — kafijas, koksnes, cukura — piegādātāja. Darbaspēka kvalifikācijas (izglītības līmeņa) paaugstināšana un tirgus paplašināšanās, pirktspējas palielināšanās līdz ar dabas resursiem nodrošina daudzu jo daudzu lielo pasaules firmu ienākšanu Brazīlijā un atbilstošas investīcijas. Tas nodrošina iekšzemes kopprodukta pieaugumu par pieciem procentiem gadā. Lai tas turpinātos un vēl uzlabotos, vispirms ir nepieciešama tautas izglītības līmeņa paaugstināšana.” Tātad nepārtraukti tika vilktas paralēles starp izglītību, zinātni un valsts attīstību. Tika minēts arī kāds piemērs — Brazīlija laikam gan ir gandrīz vienīgā valsts pasaulē, kas degvielai piejauc alkoholu. Šajā degvielā apmēram 20 procenti no kopējās masas ir alkohols, ko viņi paši ražo, tas lielā mērā ir biotehnoloģijas nopelns. Sākotnēji viņi šādu degvielu ir pārdevuši uz pusi lētāk, tagad starpība, salīdzinot ar tīru naftas produktu, ir 15 vai 16 procentu.

— Vai jūs varētu raksturot plašāk abu pasākumu norisi?

— Tie sastāvēja it kā no trim daļām. Vispirms pārskati par zinātņu akadēmijas un Starptautiskā fonda darbību. Tad sekoja zinātniskā daļa —referāti, kas notika dažādās sekcijās. Visās piedalīties nebija iespējams, tātad atlika izraudzīties kaut ko sev tuvāku.

— Un ko jūs izvēlējāties?

— Referātus lasīja vairāki Nobela prēmijas laureāti. Profesors Lī no Taivānas, 1986. gada Nobela prēmijas laureāts ķīmijā, — par lāzeru starojuma ietekmi uz ķīmiskām reakcijām. Tas bija sevišķi interesanti tāpēc, ka plazmas ķīmija un lāzeru ķīmija ir ļoti tuvas. Viņš mazliet vairāk ar tiem lāzeriem ir balstījies uz organisko ķīmiju, es esmu pievērsies neorganiskajai ķīmijai, bet pats pamats ir ļoti interesants un tuvs. Profesors Rovlands no Amerikas Savienotajām Valstīm, Amerikas Nacionālās zinātņu akadēmijas starptautisko sakaru vadītājs, — arī ķīmijā — par ozona slāņa noārdīšanās cēloņiem un visām ķīmiskajām reakcijām, kas ar to saistās.

Uzaicinātie runātāji stāstīja par pētījumiem fundamentālajās zinātnēs — ķīmijā, fizikā, bioloģijā. Turpretī darba grupās lekcijas bija mazliet citā griezumā: par pārtikas problēmu, kas trešajai pasaulei ir ļoti aktuāla, par klimata izmaiņām, biotehnoloģiju — šai nozarei bija pat atsevišķa sekcija, vēl arī par dabas produktiem. Liela vērība tika veltīta arī informātikai un komunikāciju tehnoloģijai, kura trešajā pasaulē vēl nav tik īpaši attīstījusies, bet kurai ir būtiska vieta. Vēl uzmanības centrā bija tropu problēmas — augu valsts, augsnes utt. Tā kā visu četru sekciju sanāksmes notika vienā ēkā, bija ļoti ērti nokļūt jebkurā, tomēr darbs risinājās vienlaikus un visur būt klāt nebija iespējams. Patīkami pārsteidza ļoti precīzā organizācija, visi ievēroja atvēlēto laiku, šķiet, netrūka arī neviena referenta. Konferencē piedalījās 329 zinātnieki no citām valstīm un vairāk nekā piecdesmit brazīliešu. Kopumā Riodežaneiro bija pārstāvētas 83 valstis. Jāteic, ka vairums zinātnieku sanākšanā bija ar tumšu ādas krāsu. Jāatzīstas, mani pārsteidza, ka šajā sabiedrībā bija arī diezgan daudz sieviešu, vairākas zinātnieces nolasīja pat ļoti labas lekcijas.

Bet pie zinātniskajām lekcijām negribētos sīkāk pakavēties, lai gan arī tās lasīja septiņi Trešās pasaules zinātņu akadēmijas prēmiju laureāti. Jo atšķirībā no zinātniskajām konferencēm, kur tiek sniegti jaunumi vai hipotēzes, šoreiz lekcijas bija apskatu līmenī. Tomēr arī tas bija ļoti interesanti. Kaut vai par klimata izmaiņām — uz Zemes taču arī agrāk ir bijuši dažādi laikmeti, gan siltāks, gan aukstāks. Vai pašreiz vērojamās novirzes un siltumnīcas efektu izraisa tieši tās parādības, ko min zinātnieki?

Tātad bija diskusijas. Un pēc tam trešā daļa — vēlēšanas. Protams, man interesantākā šajā sanākšanā bija vidējā daļa.

— Reizēm starptautiskajās sanāksmēs pat saistošākas par iepriekš zināmo dienas kārtību ir sastapšanās ar kolēģiem. Kas šajā ziņā paliks prātā no Riodežaneiro?

— Skaidrs, ka šādos pasākumos ir arī ļoti interesantas tikšanās. Es gribētu atzīmēt divas. Ar Brazīlijas zinātnes un tehnoloģiju ministru profesoru Vargasu un Brazīlijas Zinātņu akadēmijas prezidentu profesoru Krīgeru. Saruna ilga kādas divdesmit minūtes, kas, izrādās, ir ļoti daudz, ja mazas zemes pārstāvis satiekas ar lielvalsts ministru. Pirms tam es uzdāvināju arī mūsu “Latvijas Zinātņu akadēmijas gadagrāmatu”, protams, angļu valodā. Un saņēmu pretī līdzīga rakstura vietējo izdevumu. Te ir informācija par Brazīlijas Zinātņu akadēmiju, pat skaita ziņā viņiem situācija ir līdzīga — ap 400 locekļu. Jāatzīmē, ka viņiem ir maz attīstītas humanitārās zinātnes, lai gan pats valsts prezidents ir humanitāro zinātņu pārstāvis — sociologs. Viņi pārsvarā attīsta tās nozares, kur var “iziet uz tehnoloģiju”. Viņiem ir diezgan laba kosmosa tehnoloģija, sūta pat savus pavadoņus, viņi apkalpo arī militāro kompleksu, attīsta biotehnoloģiju, visu, kas saistīts ar augļiem un dārziem.

Brazīlijā ir izveidoti lieli zinātniskie centri, arī viņu akadēmijai pašai nav savu zinātnisko institūtu, šie centri ir autonomi. Valsts šogad ir atvēlējusi zinātnei 1,15 procentus no iekšzemes kopprodukta. (Jāatgādina, ka Latvijai šis skaitlis ir 0,27, daži gan teic, ka 0,4 — kā nu katrs rēķina.) Brazīlijai naudas izteiksmē šis procents ir 8,74 miljardi dolāru.

Šajā tikšanās reizē es pastāstīju par Latviju, pieminēju, ka arī pie mums biotehnoloģija ir diezgan labi attīstīta. Par sadarbību. Viņiem tā ir ar kādām piecām valstīm, no Eiropas — tikai ar Čehiju. Tas ir vēsturiski izveidojies vēl divdesmitajos gados, kad pēc kādas starptautiskas izstādes Brazīlijā čehi ir atdevuši Brazīlijas Zinātņu akadēmijai savu paviljonu, jo tolaik brazīliešiem bijušas grūtības ar telpām.

Otra liela saruna man bija ar UNESCO pārstāvjiem. Izrādās, ka pašreiz visās valstīs UNESCO komitejas darbojas vai nu ārlietu ministrijas vai izglītības un zinātnes ministrijas ietvaros. Un strādā ļoti slikti — nav atsaucības, nav pat atbilžu uz vēstulēm. Citādi esot, ja zinātnes laukā sadarbojoties tieši ar akadēmijām — daudz operatīvāk varot saņemt un nodot informāciju. Līdz ar to viņi grib visās valstīs, kur ir zinātņu akadēmijas, ieteikt, lai veido zinātņu komisijas zinātņu akadēmiju vadībā. Šinī sakarībā tagad tiek gatavots līguma projekts par sadarbību starp UNESCO un Latvijas Zinātņu akadēmiju, kas varētu tikt parakstīts vai nu oktobra beigās, vai novembra sākumā. Pārrunājām arī iespējamos sadarbības projektus. Izskatās, ka jau tūlīt tie varētu būt trīs. Pirmais — veidot biomedicīnas starptautisko mācību centru uz profesora Elmāra Grēna vadītā institūta bāzes. Tā ir sagadījies, ka UNESCO lielie priekšnieki ir speciālisti tieši molekulārajā bioloģijā un biomedicīnā, tāpēc viņus ļoti interesē šis projekts.

Vēl ļoti aktuāla UNESCO problēma ir Vidusjūra, respektīvi, vairāk tādas iekšējās jūras — un tātad arī Baltijas jūra. Un te viņiem patīk triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju programma, ko viņi gan prāto paplašināt, pieaicinot arī zinātniekus no citām valstīm ap Baltijas jūru. Tātad arī tā būtu programma, ko varētu finansēt.

Par trešo sadarbības virzienu domas radās tieši uz vietas, stāstot par Ventspils starptautisko radioastronomijas centru. Izrādās, ka arī UNESCO ir ieinteresēta šajā programmā, tikai jāsagatavo nepieciešamie dokumenti un jāaizgādā uz Parīzi.

Protams, bija vēl vesela virkne citu tikšanos — ar Armēnijas ZA prezidentu Sarkisjanu, viņi grib ļoti sadarboties ar mums un atjaunot saiknes, — ar Poliju, tās pašas Baltijas jūras programmas sakarā.

Kādā tikšanās reizē man blakus sēdēja Marokas zinātnes ministrs. Viņa valstī zinātnei atvēl 0,8 procentus no iekšzemes kopprodukta. Marokā! Žēl, ka Latvijā līdz ar kārtējo valdības maiņu mainās arī nostādnes, līdz ar to bieži vien jau krietni uz priekšu pavirzītais darbs mums atkal jāsāk no sākuma. Tā bija ar noteikumiem par emeritētiem zinātniekiem. Sākām vēl Birkava valdības laikā, viss jau bija saskaņots. Bet mainījās premjerministrs, nāca Gailis, viņš neko nezināja, kamēr atkal izdevās ieviest skaidrību... Mums palaimējās, ka šie noteikumi tika apstiprināti Gaiļa valdības pēdējā sēdē. Ja ne tā, būtu atkal jāsāk no gala, jāpārliecina, jāpierāda.

— Vai saspringtajā un noslogotajā programmā izdevās izbrīvēt arī kādu brīdi, lai iepazītos ar pašu Riodežaneiro un šīs pilsētas kontrastiem?

— Devītajā septembrī gaisa temperatūra bija +42 grādi pēc Celsija. Tā viņiem izrādījās rekorda temperatūra ziemā pēdējo 70 gadu laikā, kopš reģistrēti regulāru novērojumu rezultāti. Jo pavasaris dienvidu puslodē sākas 21. septembrī. Mūsu viesnīca atradās Kopakabanas pludmalē — līdz okeānam 50 metru, tikai pāri ielai un ūdenī iekšā. Tā temperatūra +23 grādi. Vietējie nepeldas — auksts, ziema taču. Mēs peldējāmies katru dienu sešos no rīta, pēc tam ēdām brokastis. Okeānam tur ir cita elpa, tā nav Rīgas jūrmala. Kad vilnis nogāž no kājām, ir jāprot un jāspēj tikt krastā, kas nemaz tik vienkārši nav.

Visa pludmale ir volejbola un futbola laukumu pilna. Un sporto tur no agra rīta līdz vēlam vakaram. Nāk skolas, cik var redzēt, bērni jau saģērbti formas tērpos. Tad arī kļūst skaidrs, kāpēc brazīliešiem ir tādi panākumi pludmales volejbolā. Šie laukumi tiek visu laiku sakārtoti, kopti. Nepaguvu iedziļināties, uz kādiem pamatiem tas viss notiek, jo laukumi ir brīvi pieejami, publiski. Iespējams, ka darbojas kāda klubu sistēma.

Mazliet iznāca redzēt arī pilsētu. Un tur tas pats — desmitos vakarā ir apgaismoti laukumi, cilvēki spēlē. Ja stāsta, ka dāņi ir sportiska tauta, tad gribu teikt, ka brazīlieši viņus sit pušu.

Mazliet iznāca ielūkoties skolā, kur gatavo dejotājus slavenajiem Brazīlijas karnevāliem, tātad redzēt mazu karnevāla daļiņu. Fantastiski, kā viņi māk kustēties, cik ir muzikāli!

Jā, redzēju arī sociālos kontrastus — vienā ielas pusē lepnas villas, otrā — favelas, nabadzīgas būdas. Tomēr valstī ir izstrādāta politika, lai laika gaitā šos kontrastus mazinātu — tiek būvēti daudzdzīvokļu nami trūcīgajiem, favelu rajoni pamazām izzūd un paliek vēsturei.

— Tā jau ir, ka svešā pusē redzēto allaž salīdzinām ar pašu zemi. Ko mēs varētu aizgūt no citās valstīs ieraudzītā?

— Mani skumdina, ka Latvijā neviens no politiķiem, no valdības nemaz nedomā valstiskā plāksnē. Viss tiek risināts šauri resoriskās interesēs. Kaut vai — ja dzelzceļa līnija Liepāja—Vaiņode nav izdevīga, tad tā jāslēdz ciet. Šajā sakarā man nāk prātā Norvēģija, kur arī man šogad nācās būt.

Sakiet, kāpēc gandrīz pie polārā loka audzē zemenes? Kāpēc fjorda krastā stāvā nogāzē, gandrīz uz mājas jumta audzē ābeles? Vai tas viņiem ir ekonomiski izdevīgi? Kā to ņem. Ja paskatās tieši — audzēt ābolus, protams, nav izdevīgi. Naudas viņiem daudz, varētu mierīgi atvest kaut kur no dienvidiem, kur augļi krietni lētāki. Taču uz laukiem dzīvo noteikts cilvēku daudzums, kas tur strādā. Un viņi saņem psiholoģisku gandarījumu, ka iegūst kaut ko ar savu darbu — izaudzē, pārdod, dabū kaut kādus līdzekļus, naudu. Un vienlaikus ir arī sakopta vide.

Un kas būtu, ja viņi to nedarītu? Visi šie cilvēki aizietu, parādītos pilsētā, papildinātu bezdarbnieku rindas. Pasliktinātos sociālā situācija. Vide paliktu nesakopta, jo tur nebūtu cilvēku. Nekas arī netiktu saražots. Viss būtu jāieved no ārpuses. Tāpēc norvēģi to naudu, ko vajadzētu izsniegt bezdarbnieku pabalstos, atvēl zemniekiem, kas strādā grūtos apstākļos. Un viss ir atrisināts. Vide sakopta. Cilvēks ir pozitīvi noskaņots, jo viņš strādā un ražo produkciju, kas nav jāiepērk ārzemēs. Tā ir valstiska domāšana.

Vai arī par skolām. Latvijā viens skolēns mazā skoliņā gadā izmaksā ap 300 latu, pārējās — ap 130 latu. Tātad starpība ir ap 170 latu. Bet viens cietumnieks gadā izmaksā mazliet vairāk nekā 2,5 tūkstošus latu. Starpība ir vairāk nekā desmit reižu — tas nozīmē, ka desmit skolēnu baro vienu cietumnieku. Un ļoti ticams, ka no šiem desmit bezdarbniekiem un analfabētiem, kas būs radušies skolas slēgšanas dēļ, viens kļūs par cietumnieku. Tāpēc es esmu absolūti pret mazo skolu slēgšanu. Un tāpēc man skrēja skudriņas pa muguru, kad es klausījos Brazīlijas prezidenta runu. Jo atšķirībā no Latvijas Brazīlijā prezidentam ir teikšana un vara.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”