PIRMS NOTIKUMA

Sadarbība ar Franciju pastāv,

bet tā varētu būt daudz plašāka

Marks Lamī, Francijas vēstniecības kultūras padomnieks,

Francijas Kultūras centra Latvijā direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kā notiks zinātniskās informācijas apmaiņa? Vai šis centrs būs pieejams tikai akadēmiskajām aprindām vai arī plašākai auditorijai?

— Kā jau teicu, centrs veidots tā, lai cilvēki tajā varētu saņemt informāciju par Franciju dažādos aspektos. Centra rīcībā ir vairāk nekā 2500 Ašeta fonda dāvināto grāmatu, kas aptver visas zinātņu nozares: gan eksaktās, gan humanitārās, gan arī sociālās zinātnes. Tās ir augstvērtīgas grāmatas, kas izraudzītas pēc ievērojamu izdevniecību katalogiem, ņemot vērā Latvijas izteiktās vēlmes. Latviešu speciālisti pie šīs atlases strādāja dienām ilgi. Protams, grāmatas ir franču valodā, bet tās neaptver tikai Franciju vien.

Centra rīcībā ir arī līdzekļi, lai vairākas reizes gadā piedāvātu tikšanos ar franču zinātniekiem un iepazīstinātu ar viņu pētījumiem.

Šogad, piemēram, esmu piedāvājis Zinātņu akadēmijai ielūgt no Francijas četrus augsta līmeņa zinātniekus tajās jomās, kas interesētu Latviju. Tāpat mēs bieži vien palīdzam Latvijas zinātniekiem, apmaksājot ceļa izdevumus uz Franciju, piešķirot zinātniskās stipendijas pēc attiecīgas Francijas zinātniskās pētniecības iestādes ielūguma.

Faktiski centrs darbojas jau šodien, jo šeit top jaunā franču–latviešu vārdnīca, šajā darbā aktīvi iesaistījusies Latvijas Universitāte. Finansiāli atbalstām arī tos, kas raksta disertācijas sadarbībā ar Francijas izglītības iestādēm. Gadā šīs programmas aptver 50 līdz 60 cilvēku.

Protams, vēlamies, lai centrs būtu pieejams pēc iespējas plašākai publikai — gan skolēniem, gan studentiem, kuri apgūst franču valodu, gan franču valodas skolotājiem, kā arī ierēdņiem un jebkuram pieaugušajam, kurš mācās mūsu Francijas kultūras centrā. Vēlamies, lai cilvēki nāktu ar jaunām, radošām idejām.

— Zināms, ka top arī Latvijas Francijas kultūras centrs. Ko jaunu tas ienesīs Latvijas sabiedrībā?

— Francijas kultūras centrs faktiski pastāv jau kopš 1997. gada 1. janvāra, tā pagaidu atrašanās vieta ir Tērbatas ielā. Ja viss labi izdosies, centrs durvis vērs 1998. gadā. Šobrīd kultūras centrā iespējams apgūt franču valodu, jo diemžēl šīs telpas neļauj veidot ne lielu bibliotēku, ne videotēku. Vispār mēs esam ļoti patīkami pārsteigti par lielo cilvēku pieplūdumu, gribētāju apgūt franču valodu ir daudz. Pašreiz centrā ir 16 mācību klases — vairāk nekā 270 cilvēku, un vairāk mēs nespētu uzņemt. Tie ir maksas kursi, kas paredzēti dažādiem līmeņiem, gan iesācējiem, gan tādiem, kuriem jau ir ļoti labas valodas zināšanas.

Divi pirmie semestri jeb iesācēju līmenis aptver 140 mācību stundas, otrais līmenis — atkal 140 stundas, trešais — augstākais līmenis — 70 stundas. Beidzot kursus, iespējams nokārtot eksāmenu un saņemt centra izsniegtu apliecību. Tiem, kuri vēlas, mēs reizi gadā dodam iespēju kārtot īpašu, starptautisku franču valodas eksāmenu, kura rezultātus atzīst arī Francijas Izglītības ministrija.

Kad centrs būs izveidots, tajā būs gan bibliotēka, gan videotēka un mediotēka, cilvēki varēs gūt informāciju par iespējām mācīties Francijā, vispār informāciju par Franciju, tiks veidotas mācību klases, rīkotas nelielas izstādes.

Francijas kultīras centram ir arī divas mākslinieciskās sezonas — rudens un pavasara sezona. Piemēram, šārudens sezonā, kas sāksies 6. oktobrī, paredzami pieci lieli rudens notikumi — koncerti, teātra izrāde, opera, kino retrospekcija, liela izstāde, Francijas un Baltijas videomākslas festivāls.

Visbagātākais piedāvājums frančiem ir moderno deju jomā.

— Vai Latvijas sabiedrība ir pietiekami atvērta franču kultūrai?

— Man patīk Latvijā, ka te ir tāda publika, kas jāiekaro. Publika katrā ziņā ir ieinteresēta. Ja franči piedāvā ko interesantu, protams, Latvijas publika to pieņem — un arī otrādi.

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka par kādas citas valsts piedāvātiem pasākumiem un kultūras dzīvi lielāku interesi izrāda jaunāki cilvēlki. Tas arī ir mans mērķis — ieinteresēt jaunos. Visā visumā droši varu teikt, ka pieprasījums un interese ir, turklāt liela. Tas attiecas gan uz franču valodas apguvi, gan kultūras pasākumiem, gan zinātni.

— Arvien vairāk arī valodu apguvē savus noteikumus diktē Eiropas Savienība. Vai vēstniecībai ir arī projekti gatavot šāda rakstura speciālistus?

— Franču speciālistu sagatavošana Latvijā vēl ir problemātiska. Studentu apmācībai ir jābūt saskaņā ar Latvijas vajadzībām. Studenti, kas, beidzot augstskolu, ir apguvuši tikai franču valodu, būs ar bēdīgām izredzēm. Pērn rīkojām juridisko tekstu tulkotāju konkursu. Tā rezultātā varējām izraudzīt tikai trīs studentes, kuras ir gan ar juridiskām, gan angļu, gan franču valodas zināšanām, šobrīd viņas ir stažieres Valdības terminoloģijas un tulkošanas centrā. 1.oktobrī ar Francijas valdības stipendijām uz Franciju dosies mācīties astoņi cilvēki, kuri jau strādā par ierēdņiem ar labām franču valodas zināšanām un tālāk pilnveido sevi vai nu juridiskā, vai starptautisko sakaru nozarē. Šiem cilvēkiem atgriežoties, darba problēmas Latvijā nebūs.

Valoda — tā ir priekšrocība, lai Latvija varētu pārliecināt par sevi Eiropas Savienībā. Arī Eiropas tiesā Luksemburgā daudz tiek izmantota lielā franču valoda. Latvijas juristi vēl maz runā franču valodā.

Tāpēc apmācām arī esošos ierēdņus franču valodā. Viens no vēstniecības lektoriem strādā tikai ar šo jautājumu, piemēram, ap 80 ierēdņu astoņās ministrijās ir uzrādījuši jau labus franču valodas apguves rezultātus.

Ir bijuši arī vasaras intensīvie kursi ierēdņiem. Vēl ir daudz sadarbības veidu, piemēram, Latvijas Universitāte sadarbojas ar Sorbonas universitāti, strādājam arī atsevišķi ar Tieslietu, Ārlietu ministriju, Eiropas integrācijas biroju.

— Kas jums mūsu valstī rada negatīvas un kas — pozitīvas emocijas? Vai tās ir līdzsvarā?

— Parasti, frančiem atbraucot uz Latviju, viņiem nav nekāda priekšstata par šo zemi. Ierodas ar domu — tad jau redzēs. Tomēr lielākoties visi ir apmierināti, un mūsu praksē vēl nav bijis neviena, kurš aizbrauktu vīlies.

Kas attiecas uz pozitīvajām un negatīvajām pusēm, tādas ir jebkurai valstij, tai skaitā arī Francijai. Šeit Latvijā esmu jau divus gadus un nu zinu, kuras ir tās pelēkās un kuras tās spožās puses. Šeit izjūtams milzīgi liels dinamisms, no vienas puses, un tikpat liela pretestība, no otras.

Runājot par savu darbu, varu teikt, ka kontakti ar cilvēkiem veidojas ātri un viegli. Cilvēki tur doto vārdu un pilda solījumus, kas sadarbības jomā ir ļoti svarīgi. Un, ja institūcijas, ar kurām uzsākam strādāt, pēc trim mēnešiem nepazūd, tad viss ir labi. Tomēr 95 procenti no darba attiecībām ir vienkāršas, sirsnīgas un atklātas. Vienīgais, kas mani kaitina, ir cilvēki, kuri paliek it kā nogaidītāju pozīcijā, kuri gaida, kad viņiem visu pienesīs klāt, visu izdarīs viņu vietā. Raudātāji un vaimanātāji mani neinteresē. Bet, par laimi, tādu ir tikai 5 procenti.

Helēna Grīnberga,

LZA presees sekretāre