Politiskiem lēmumiem vienmēr ir

tālejošas ekonomiskas un sociālas sekas

Noslēdzot sarunu

par zemes nodokļa lietām Rīgā

MĀRIS VĪTOLS, Saeimas deputāts, Finansu ministrijas parlamentārais sekretārs, — “Latvijas Vēstnesim”

Sarunu par zemes nodokļa lietām Rīgā noslēgsim iespējami optimistiskā noskaņā: gan no Rīgas Domes, gan valdības puses tiek meklēti kompromisa ceļi, lai sarežģījumus atrisinātu iespējami mazsāpīgi visiem šajā sfērā iesaistītajiem. Taču ceļš ir sāpīgs un ilgstošs.

— Esmu iepazinies ar līdzšinējām publikācijām laikrakstos, un skaidrs, ka šajā situācijā, kurā esam nonākuši, tiek meklēti vainīgie. Vai nu pašvaldības, vai Saeima, vai valdība, un nav skaidrs, pie kuras no šīm institūcijām lieta apstāsies. Tādēļ uzskatu, ka nepieciešams vēlreiz izskaidrot, kādi bija apstākļi pagājušā gada beigās, kad tika izdarīti grozījumi likumā “Par zemes nodokli”. Sākotnējais Finansu ministrijas piedāvājums bija indeksēt 1996. gada zemes nodokļa summas 2,46 reizes, tādējādi pašvaldībām nodrošinot stabilu zemes nodokļu ienākumu palielinājumu. Saeima par to nobalsoja. Faktiski jau pēc šī likuma pieņemšanas lauku atbalsta grupa (ļoti ietekmīga lobija grupa Saeimā) mēģināja izvērtēt, kā šis nodoklis iedarbosies uz lauciniekiem. Notika vairākas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdes. Jautājums tika diskutēts arī citās komisijās, un tiem, kas pārstāv laucinieku intereses, likās nepieņemami, ka zemes nodoklis zemniekiem pieaugs 2,46 reizes. Viņi uzskatīja, ka tas būs straujš nodokļa kāpums, kam iespējamas negatīvas sekas laukos, un griezās pie Valsts prezidenta ar lūgumu likuma grozījumus neizsludināt un pārskatīt šo nodokli.

Jāteic — nebija pareizi šādā veidā modelēt likuma grozījumu iespējamās sekas, jo zemes nodoklis Latvijā pamatā ir pilsētnieku nodoklis: 75 procentus no nodokļa iekasē pilsētās un tikai 25 procentus — lauku teritorijās. Nomainot iepriekšējo nodokļa aprēķināšanas bāzi pret zemes kadastrālo vērtību un nodokļos no tās aprēķinot 1,5 procentus, laukos daudzviet situācija tik tiešām tika atvieglota. Piemēram, vairākos Zemgales rajonos zemes nodoklis pat samazinājās, bet citos vienkārši nebija tik augsts. Lauksaimnieki ar šo kompromisu bija apmierināti. Kļūda bija tā, ka tobrīd Saeimā neviens neizpētīja, kā šīs izmaiņas ietekmēs pilsētnieku maksājumus. Veidojās divas pilnīgi atšķirīgas situācijas — viena pilsētās, otra — laukos. Īpaši jāizdala Rīga, kur kadastrālā vērtība izrādījās ļoti augsta, un atsevišķos gadījumos zemes nodokļa apmēri pieauga pat 20 reižu.

Es gribu uzsvērt, ka tas bija politisks lēmums, kura ekonomiskās sekas attiecībā uz pilsētniekiem nebija izsvērtas. Pie tam uzdevums noteikt zemes kadastrālo vērtību bāzi, pēc kuras aprēķināt nodokli, Valsts Zemes dienestam tiešām bija jāizpilda pārāk īsā laikā un bez nepieciešamā finansējuma. Pāreja uz kadastrālo vērtību kā nodokļa bāzi ir teorētiski pamatota, taču tehniski mēs tam gatavi toreiz vēl nebijām. Uz kadastrālo vērtību kā zemes nodokļa aprēķināšanas bāzi iespējams pāriet tikai tad, kad ir izstrādāts iespējami objektīvs un zemes tirgus vērtībai tuvināts katra zemes gabala kadastrālais novērtējums.

Ļoti rūpīgi jāizvērtē zemes ienesīgums — kādu ienākumu tas potenciāli var nest zemes īpašniekam. Saskāros ar konkrētu piemēru, kur diviem gandrīz vienādi lieliem zemes gabaliem ir aprēķināts līdzīgs zemes nodoklis. Taču viens no tiem ir ostas teritorijā, tur uzbūvēta piestātne. Uz otra zemes gabala atrodas koka individuālā dzīvojamā māja ar tai pieguļošu pļavu un ābeļdārzu. Gada nodoklis abu zemesgabalu īpašniekiem aprēķināts 500 latu apmērā. Skaidri redzams, ka šiem īpašumiem ir pilnīgi atšķirīga spēja nest ienākumus. Tas pierāda, ka šobrīd zemes kadastrālā vērtība nav noteikta objektīvi.

Jā, šo vērtēšanu pēc kadastrālās vērtības vajadzēja ieviest tikai ar 1998. gada 1. janvāri, kad mēs tam reāli būtu bijuši gatavi.

— Taču runāt vēlējuma izteiksmē jau ir par vēlu. Ko iespējams vēl labot?

— Tuvojas gada beigas, un nodokļa maksātājiem rēķini par konkrētajām summām izsūtīti. Bieži vien no pašvaldību puses izskan pārmetumi Saeimai par sociālo spriedzi, kas pilsētniekos radusies daudzkārtējā nodokļu palielinājuma dēļ. Apspriežot likuma “Par zemes nodokli” un arī citu ar īpašuma lietām saistīto likumu projektus, gan Pašvaldību savienības pārstāvji, gan pašvaldību vadītāji, gan Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir vairākkārt akcentējusi savu viedokli, ka jebkura ar īpašumu saistīta nodokļa iekasēšanā pašvaldībām jābūt pēc iespējas lielākām pašnoteikšanās iespējām. Tas arī tika ņemts vērā. Gan šajā zemes nodokļa likumā, gan jaunajā likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” pašvaldībām dotas tiesības pašām izdot saistošos noteikumus par nodokļu atlaižu piemērošanu konkrētām nodokļu maksātāju kategorijām. Tātad atbildība par nodokļu atlaidēm, kas ir reāls instruments nodokļa apjoma un līdz ar to arī sociālās spriedzes samazināšanai, ir nodota pašvaldību pārziņā, kuras ir politiski atbildīgas vēlētāju priekšā par savu rīcību.

Aplūkojot, kā šo problēmu risinājušas vairākas pašvaldības, ieraugām būtiskas atšķirības. Rīgas pilsēta savos saistošajos noteikumos nav piešķīrusi atlaides nevienai konkrētai nodokļu maksātāju kategorijai un ir mēģinājusi izsūtīt iedzīvotājiem rēķinus par maksimālajām summām. Tātad centusies iekasēt pēc iespējas vairāk līdzekļu, nerēķinoties ar nodokļu summu daudzkārtīgo palielināšanos. Savādāki saistošie noteikumi pieņemti Rēzeknē, Daugavpilī, Jūrmalā, kur arī zeme ir vērtīgāka nekā laukos. Īpaši te varētu akcentēt Jūrmalas pašvaldības pozitīvo pieredzi šī nodokļa administrēšanā šogad. Pašvaldība pieņēma lēmumu vērtīgākās zemes zonās, t.i., A un B zonā, piemērot visiem nodokļu maksātājiem koeficientu 0,5. Tādējādi šeit nodoklis pieaudzis nevis divdesmitkārtīgi, bet, teiksim, 5 vai 6 reizes. Lai gan arī tas nav maz, tomēr iedzīvotāji to spēj samaksāt. Otrkārt, Jūrmalas pašvaldība, rēķinoties ar konkrētu iedzīvotāju grupu maksātspēju, pielietojusi nodokļa atlaides konkrētām nodokļu maksātāju kategorijām: pensionāriem, invalīdiem, daudzbērnu ģimenēm. Šogad Jūrmalā ienākums no zemes nodokļa būs lielāks nekā pērn, pie tam izvairoties no lielas cilvēku neapmierinātības.

Pašlaik Rīgas Domes deputāti izveidojuši attiecīgu darba grupu, un risinājums par zemes nodokli 1997. gadā Rīgā ir jārod ar pašas pašvaldības lēmumu palīdzību.

— Taču pašvaldībai ir spēcīgs arguments — nodokļa kopapjomu nav iespējams samazināt, jo noteikts, ka zemes nodoklī jāiekasē 7,1 miljons latu. Kā kompensēt iztrūkumu pilsētas budžetā, kas radīsies atlaižu dēļ?

— Šobrīd Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā nolemts, ka zemes nodokļa situācija Rīgas pilsētā aplūkojama kontekstā ar pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadam. Jāsabalansē zemes nodokļa prognozes neizpilde Rīgas pilsētā ar papildu iemaksām izlīdzināšanas fondā pēc grozījumu pieņemšanas likumā. Tiek modelēti vairāki risinājumi, kā atsevšķām pašvaldībām kompensēt zaudējumus, kas radušies tālab, ka pēc valsts budžeta pieņemšanas tika izdarīti grozījumi likumā “Par zemes nodokli” un mainīta šā nodokļa aprēķināšanas bāze, taču likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu” atbilstoši grozījumi netika veikti, un atsevišķām pašvaldībām kopējie ieņēmumi, rēķinot visus nodokļus, ne tikai zemes nodokli, ir samazinājušies.

— Pašlaik iznāk, ka Rīgā sakarā ar to, ka zemes nodoklis, salīdzinot ar prognozi, netiks iekasēts vairāk kā 2 miljonu latu apmērā, vēl izlīdzināšanas fondā papildus jāiemaksā 2,5 miljoniÉ

— Notiek sarunas, kurās piedalās arī Ministru prezidents un Finansu ministrijas un Rīgas pašvaldības pārstāvji, lai atrastu visiem pieņemamu risinājumu.

— Tagad milzīgi pūliņi tiek tērēti, lai izlīdzinātu ar pārsteidzīgu zemes nodokļa aprēķināšanas kārtības maiņu saistītās grūtības. Kas gaidāms nākotnē?

— Stāvoklis Rīgas pilsētā uzskatāmi parāda, ka pašvaldībām nav vajadzīgās pieredzes nodokļu administrēšanā. Tā nav tikai naudas iekasēšana no iedzīvotājiem, bet gan pakalpojumu kopums jeb noteikts serviss, kas tiek piedāvāts nodokļu maksātājiem, kuri pašvaldību ar saviem maksājumiem reāli uztur. Jānodrošina gan konsultācijas nodokļu maksātājiem, gan noteikta strīdu izskatīšanas kārtība, kas būtu viņiem ērta un pieņemama. Šobrīd vērojams, ka viss ir kārtībā līdz tam brīdim, kamēr cilvēks neliekas ne zinis par saviem nodokļu maksājumiem. Tikko viņš ierodas Nodokļu pārvaldē vai Finansu departamentā, pret viņu izturas kā pret likuma pārkāpēju. Bet jābūt tieši otrādi — nodokļu administrācijai jāuztur dialogs ar nodokļu maksātāju, uztverot viņu kā savu klientu. Manuprāt, ne tikai pašvaldībās, bet arī visā valstī jāmaina attieksme pret nodokļu maksātāju.

Atgriežoties pie zemes nodokļa lietām, gribu teikt, ka līdztekus objektīvajām grūtībām sakarā ar sasteigto pāreju uz jauno nodokļu bāzi vairākas pašvaldības, nenākot pretī nodokļu maksātājiem, šīs grūtības vēl vairāk padziļinājušas. Es ceru, ka Rīgas Dome atradīs risinājumu, kā palīdzēt nodokļu maksātājiem, un savukārt parlaments un valdība sapratīs Rīgas pašvaldības situāciju. Ticu, ka šāds kompromiss tiks atrasts, un grozījumi likumā “Par zemes nodokli” izpaliks. Finansu ministrija ir sagatavojusi un valdība izskatījusi iespējamos grozījumus likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli”. Jāņem vērā, ka, neapliekot ar īpašuma nodokli saimnieciskajai darbībai izmantojamās ēkas un būves, līdz 2000. gadam ļoti krasi samazināsies pašvaldību ieņēmumu bāze. Valdībai pašlaik nav iespēju kompensēt šo samazinājumu no citiem avotiem, tādēļ tiek lemts, ka līdzšinējam īpašuma nodoklim jāturpina darboties līdz 2000. gadam, tātad — līdz brīdim, kad nekustamā īpašuma nodoklis tiks attiecināts ne tikai uz zemi, bet arī uz ēkām un būvēm. No 1. janvāra nekustamā īpašuma nodoklis pamatā darbosies tikai kā zemes nodoklis, bet paralēli tam darbosies īpašuma nodoklis, attiecīgajā likumā tā pašreizējā redakcijā izdarot dažas korekcijas. Iespējams, tiks noteikts, ka nodokļa maksāšanas objekts ir ēkas un būves, bet ne ražošanas iekārtas. Tādējādi zināma slodze tiks noņemta arī no uzņēmējiem, un vienlaikus ceram nodrošināt, ka pašvaldībām ienākumu bāze nesamazināsies. Šādi grozījumi ir sagatavoti un drīzumā tiks iesniegti Saeimā akceptēšanai.

Vēl gribu uzsvērt, ka, izstrādājot grozījumus likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli”, esam radījuši priekšnosacījumu, lai nodokļu maksātājam būtu zināma stabilitāte, lai viņš jau iepriekš zinātu, kāda summa būs jāmaksā nākamajā gadā. Tādēļ likums “Par nekustamā īpašuma nodokli” paredz, ka kadastrālā vērtēšana tiks veikta vidēji reizi piecos gados. Ja kāda atsevišķa zemes gabala kadastrālā vērtība dažādu objektīvu iemeslu dēļ samazināsies, vērtējums individuālā kārtā tiks izdarīts ātrāk.

Arī nekustamā īpašuma nodoklī tiks saglabātas atlaides. Atsevišķām nodokļu maksātāju kategorijām pašvaldības nodokli varēs samazināt par 90, 50 vai 25 procentiem. Likumā stingri noteikta tikai viena norma — nodoklis par 50 procentiem samazināms politiski represētajām personām, kuru īpašumā individuālā dzīvojamā māja un tai pieguļošā zeme ir vismaz piecus gadus. Pārējās atlaides pašvaldības varēs piemērot pēc saviem ieskatiem. Daudz elastīgāk būs iespējams novērtēt arī zemes gabala vērtību pēc tā ienesīguma. Likums “Par nekustamā īpašuma nodokli” dos valdībai tiesības samazināt zemes kadastrālo vērtību noteiktiem zemes gabaliem atbilstoši šo īpašumu lietošanas mērķiem. Ļoti svarīgi ir izstrādāt īpašumu lietošanas mērķu klasifikāciju, lai varētu pazemināt kadastrālo vērtību peļņu nenesošiem īpašumiem, kuri netiek izmantoti saimnieciskajai darbībai vai kuros notiek saimnieciskā darbība ar zemu ienesīgumu. Šo klasifikāciju varēs pielietot no 1. janvāra, lai neatkarīgi no zemes vērtības zonas, kas ir atsevišķs kritērijs, varētu papildus samazināt kadastrālo vērtību īpašumiem, kuri atrodas vienā zonā, bet tiek izmantoti atšķirīgiem mērķiem. Pašreiz likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” valdībai dotas tiesības piemērot koeficientus no 0,6 līdz 1, bet, izdarot grozījumus šajā likumā vēl šogad, iespējams, ka koeficientu robežas tiks paplašinātas, par minimālo koeficientu nosakot 0,4, bet vienlaikus dodot arī tiesības kadastrālo vērtību paaugstināt, kas līdz šim likumā nav bijis. Tātad — ja ienesīgums no zemes ir ļoti augsts, tad valdībai būtu jādod tiesības kadastrālo vērtību vēl paaugstināt. Domāju, ka arī tas būs ietekmīgs instruments, lai laika posmā, kad mums vēl nav pilnīgi objektīvu datu par tirgus vērtībām, ar šādu koeficientu palīdzību kadastrālo vērtību izveidotu maksimāli precīzu un atbilstošu īpašnieku maksātspējai.

— Pēc kādiem kritērijiem zemes nodokli lai maksā īres namu īpašnieki?

— Īpašniekam, uz kura zemes īres nams atrodas, ir reāli apgrūtinājumi zemes nodokļa nomaksai, un tam būtu jāatspoguļojas zemes novērtējumā.

— Kā nodokļa problēmu atrisināt zemes īpašniekiem, uz kuru zemes atrodas privatizējamie pašvaldību daudzdzīvokļu nami?

— Arī tā jāatrisina, izdarot grozījumus likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli”. Ir izveidota darba grupa, kurā iesaistīti Saeimas deputāti, Valsts Zemes dienesta speciālisti un juristi, lai rastu risinājumu šai situācijai.

— Un tomēr — jāsaprot, ka īres maksas “griesti” agrāk vai vēlāk tiks atcelti. Namīpašnieki no īrniekiem pieprasīs atbilstošu maksu, lai norēķinātos par īpašuma nodokli. Kas notiks ar īrniekiem, starp kuriem daudzi ir mazturīgi pensionāri, bet dzīvo dārgajos namos pilsētas centrā? Kurp lai viņi iet?

— Šis jautājums gan tieši neattiecas uz Finansu ministriju. Bet kā politiķi mani uztrauc, ka tas pagaidām nevienu īpaši nenodarbina. Arī man nav oriģinālas receptes, kā to atrisināt, taču es ļoti ceru, ka šīs Saeimas laikā Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija šo problēmu sāks nopietni risināt. Ar to ir jārēķinās, ka pilsētas centra namos galvenokārt tiks izvietoti biroji un tirdzniecības iestādes. Jā, dzīvot centrā būs turīgo cilvēku priekšrocība. Tomēr nedrīkst pieļaut haotiskumu šajā pārejas procesā. Tam jābūt vadāmam un kontrolētam. Tas ir valsts sociālās politikas jautājums.

— Kas, jūsuprāt, nepieciešams, lai jauni likumdošanas akti vai iepriekšējo grozījumi neradītu neparedzētas sekas un sociālos nemierus, kā noticis gadījumā ar izmaiņām zemes nodokļa aprēķināšanā?

— Jebkuram politiskam lēmumam, kas aizskar svarīgas ekonomiskās sfēras, būtu jāpievieno aprēķini un pamatojums, kā tas ietekmēs tautsaimniecības procesus, noteiktas iedzīvotāju grupas valstī. Šādi lēmumi jāgatavo ilgākā laika posmā, iesaistot pieredzējušus ekspertus un valdības pārstāvjus, kuri izanalizētu visas iespējamās sekas.

Mudīte Luksa, “LV”