“Valmieras stikla šķiedras” un

Preisa–Daimlera firmas tandēms

Lielo uzņēmumu

privatizācijai sekojot

Pirms gadiem trim lielais laukums rūpnīcas priekšā bija gauži kluss. Vasaras nogales saulē kautrīgi karsa dažas mašīnas, pilsētas autobuss atbrauca un aizbrauca tukšs, un tikai izretis redzēja kādu dodamies uz ražošanas cehiem. Šogad aina gluži cita: braucamo stāvvietā pārpārēm, dažas no mašīnām pat sevišķi smalkas un jaunas, un ļaudis — teciņiem vien. Dažkārt arī tā, jau pa gabalu, iespējams manīt uzņēmuma darba pulsu.

Pērnā gada nogalē “Valmieras stikla šķiedra” kļuva par publisko akciju sabiedrību, kurā uzņēmuma kontrolpaketi ieguva firma “Glasseiden GmbH Oschatz”, kas ietilpst vācu komersanta Jirgena Preisa — Daimlera firmu grupā. Tā noslēdzās gandrīz trīs gadus ilgušais privatizācijas process.

“Precību” laiks

Akciju sabiedrības prezidents Inārs Poļaks šo laika posmu atceras kā neziņas pilnu un uzņēmuma pastāvēšanai smagu.

— Pirmās trīs četras Rietumu firmas par “Valmieras stikla šķiedras” privatizāciju ieinteresējās jau deviņdesmit otrajā un deviņdesmit trešajā gadā. Šo firmu pārstāvji atbrauca uz Latviju, gribēja uzsākt nopietnas sarunas. Toreiz bijām pakļauti Rūpniecības ministrijai, bet Ekonomikas ministrijā bija nodibināta Privatizācijas nodaļa. Ekonomikas ministrijā izklāstīja privatizācijas procesa metodiku, bet to īstenot sūtīja uz Rūpniecības ministriju. Tā staigājām no vienas mājas uz otru. Potenciālie partneri beigu beigās noskaitās, konstatēja, ka te, Latvijā, neviens nezina, kurš ir īstais lēmējs, un atmeta visam ar roku. Tā pazaudējām gadu. Pēc tam Ekonomikas ministrija nodibināja īpašu komisiju, kuras cilvēki braukāja uz Valmieru, sēdēja un lēma, rakstījām tik protokolus, bet iznākuma nekāda. Sāka dibināt Privatizācijas aģentūru un visu atkal “nolika uz bremzēm”.

Rūpnīcas vadība saprata, ka privatizācija ir vienīgais ceļš, kā izkļūt no krīzes. Bet — kā to izdarīt? Vienubrīd radās ideja, ka varētu privatizēt paši — uzņēmuma vadības komanda. Taču, kad aprēķināja, cik daudz līdzekļu jāiegulda, bija skaidrs, ka tādas rocības nav un nebūs. Tolaik privatizācijas noteikumi nebija tik elastīgi kā šobrīd un, piemēram, parādu kapitalizācijas iespēja pat sapņos nerādījās. Izvēles nebija: “precībām” jānotiek ar kādu ārzemnieku.

Valmierieši sāka iespējamos partnerus meklēt paši, un izrādījās, ka pasaulē pazīstamām un varenām firmām Latvijas uzņēmums šķita interesants. Procesā aktīvi iesaistījās arī Ekonomikas ministrija, ierindojot Valmieras uzņēmumu starp Latvijas nozīmīgākajām firmām, kuru darbību izvērtēja auditorfirma “Cooper & Lybrand”. Brauca eksperti no Anglijas, Zviedrijas un citām valstīm un atzina — kaut arī stāvoklis smags, rūpnīca ir perspektīva. Nākamais darbs bija sagatavot izsmeļošu informāciju iespējamiem investoriem. Ar ekspertu palīdzību tapa informācijas kopojums uz simt lappusēm. Tā atkal pagāja gads. Auditorfirma piedāvāja Valmieras rūpnīcu vairāk nekā 50 firmām Amerikā, Japānā, Anglijā, Vācijā u.c. Tika uzklausītas arī valmieriešu vēlmes, kurus uzņēmumus no iepriekšējās sadarbības pieredzes viņi vēlētos redzēt kandidātu pulkā. Pēc tam sākās “cerēšanās” laiks. Divas rūpnīcas mašīnas kursēja uz Rīgas lidostu un atpakaļ, vizinot Valmieras rūpnīcas tīkotājus. Uzņēmumā pat iekārtoja savu viesnīciņu ar pieciem numuriem, kur izvietot ārzemniekus. Tas bija gan saspringts, gan pamācošs, jo atbraucēji izteica daudz priekšlikumu, kuri noder vēl šodien.

Tikmēr ražošana gāja uz leju. Austrumu tirgū par piegādāto preci nemaksāja, bet Rietumu tirgū “Valmieras stikla šķiedra” ar milzu grūtībām spēra pirmos nedrošos soļus. Šeit valmierieši bija sveši, no bijušās Savienības, un piedevām vēl nevarēja zināt, kāda saimnieka rokās uzņēmums nonāks. Tas traucēja līgumu noslēgšanu. Daži no produkcijas pircējiem vēlējās paši tikt pie kontrolpaketes. Kad kļuva redzams, ka izredzes lielākas kādam no konkurentiem, sadarbība ar Valmieru tika piebremzēta. Ar uzņēmuma darbības raksturojuma starpniecību pasaulē paspruka arī dažs skaitlis un fakts, kas biznesam par labu nenāca. Maksātspējīgo produkcijas pircēju skaits bīstami saruka.

Deviņdesmit piektajā gadā lieta beidzot nonāca tiktāl, ka tika izstrādāti privatizācijas noteikumi. No visa kuplā pretendentu pulka bija atlikušas dažas firmas. Konkursā nopietni solītāji vairs bija tikai “Glasseiden Oschatc GmbH” un investīciju firma no Igaunijas. Vācieši ar naudas maksāšanu bija skopāki, taču viņi bija izstrādājuši konkrētu uzņēmuma attīstības plānu, un arī investīciju programma pamatīga un pamatota. Pēc lielām diskusijām Latvijas Privatizācijas aģentūrā “Valmieras stikla šķiedra” tika vācu uzņēmumam.

Vāciešu intereses Latvijā

Ošaces firma kā sadarbības partneris valmieriešiem bija diezgan sena paziņa. Kaut arī I. Poļaks vēl tagad piesardzīgi teic: “ Dzīve parādīs, kas un kā būs...”, katrā ziņā Preisa — Daimlera vārds Latvijas uzņēmumam ir piešķīris solīdumu un arī partnerattiecības veidojas stabilas. Saistība ar Ošaces firmu valmieriešu produkcijai pavērusi ceļu uz Vāciju, bet tās stikla šķiedras tirgus ir plašākais Eiropā — apmēram 60 — 70 procentu no kopējā noieta. Vācijā stikla šķiedras rūpniecība ir visai attīstīta, tur darbojas vairāki lieli uzņēmumi, un to vajadzībām no visas pasaules tiek iepirkti šīs nozares izstrādājumi. Tālab arī Preisa — Daimlera firmu grupa bija ieinteresēta savu darbību paplašināt. Turklāt “Valmieras stikla šķiedra” nu ir kontrolējams uzņēmums: partneru līgumā ierakstīts, ka firmas savstarpēji nekonkurē. Tas ir ļoti būtiski, jo Valmiera viena nosūta uz Vāciju vairāk produkcijas nekā visi pārējie bijušās Savienības stikla šķiedras uzņēmumi kopā.

Vāciešu ienākšanai Latvijā ir vēl kāds iemesls. Pasaulē stikla šķiedras ražošanu pārvalda daži lieli monopoli jeb superfirmas, piemēram, šveiciešu ”PPG — Industries International, INC”, japāņu “Nittobo” u.c. Cīnoties par pastāvēšanu un konkurētspēju, mazākie uzņēmumi cenšas apvienoties. Protams, arī Preisa — Daimlera firmu grupa grib kļūt arvien lielāka un varenāka.

Patstāvība partnerattiecību robežās

Tāpat kā jebkuru laulību gadījumā, arī šoreiz, partnerus izvēloties, patstāvības pakāpe varēja būt dažāda. Piemēram, kāda franču firma uzreiz brīdināja, ka pirmajā kopdarba posmā vairāk nekā 600 cilvēkiem rūpnīcā nebūs ko darīt... Rūpnīcas vadībā tika paredzēti 4 — 6 franču darbinieki, kuri arī visu noteiktu. Valmieriešiem būtu jāiekļaujas arī vienotajā datorsistēmā, ar kuras starpniecību koncerna vadība varētu pilnībā pārraudzīt uzņēmuma darbību. Ja uzņēmuma kontrolpaketi iegūtu viena no amerikāņu firmām, tad šeit paliktu strādāt tikai apmēram divsimt cilvēku, kuri pasaules lielās kooperācijas ietvaros lielos apjomos ražotu tikai pāris produkcijas veidu. No ekonomiskā viedokļa — izdevīgi, taču lieki bilst, cik sāpīgi tas skartu pilsētas iedzīvotājus. Un tātad, I.Poļaks secina — ja līgums būtu noslēgts ar kādu no milzu koncerniem, tad “mēs nonāktu pilnīgi zem viņu tupeles”. Būtu viena lielā priekšrocība — tāds milzenis ir drošs pret izputēšanu. Ja vien vadība pati nenolemj kādu ražotni slēgt. Zviedrijas pilsētā Falkenbergā tikusi slēgta koncerna “Owens Corning” rūpnīca, nodrošināta ar vismodernākajām iekārtām (kas speciālistam no Latvijas šķitušas nākamā gadsimta sapnis), jo amerikāņu saimniekiem zviedru prasības gan sociālo garantiju, gan dabas aizsardzības jomā šķitušas pārāk neērtas. Ražotnes vietā iekārtoja noliktavas. Lūk, tā. Ne vienmēr biedroties ar šīs pasaules varenajiem ir tas drošākais ceļš... “Valmieras stikla šķiedras” privatizācijā tika ņemti vērā arī šādi apsvērumi.

Ošaces firmai ziņas par ražošanu, tirdzniecību, finansēm un citiem pamatrādītājiem tiek sniegtas reizi nedēļā. Protams, ja “Glasseiden GmbH Oschatz” pieder 49 procenti “Valmieras stikla šķiedras” akciju, tad arī interese par tās darbību ir atbilstoša. Kaut arī vācu partneri vēlējuši samazināt darba vietu skaitu no 1330 līdz 1200, rūpnīcā pamatā ir saglabātas stikla šķiedras ražotāju pamatprofesiju — audēju, spolētāju, šķeterētāju, šķiedras vilcēju — darba vietas. Ir arī darbinieki, kuriem nākas pārkvalificēties, taču tas nav masveida process.

Vāciešu taupīgais ieguldījums

Tagad, kad privatizācijas process beidzies, kad zināms, cik, kam un kas Valmieras rūpnīcā pieder, un ārzemju sadarbības partneriem ir izskaidroti arī uzņēmuma galvenie attīstības virzieni, ražošanas un tirgus lietās veidojas stabilitāte. Pirmajā pusgadā “Valmieras stikla šķiedras” peļņa bija 416 050 latu, un tas bija par 100 000 latiem vairāk, nekā plānots. Līdz gada beigām tīrā peļņa varētu sasniegt 800 000 latu, no kuriem pēc šā gada budžeta plānots akcionāriem dividendēs izmaksāt 10 procentu. Tiek lēsts, ka 1997. gadā kopējais gada neto apgrozījums varētu būt 10, 5 miljoni latu. Paredzēts, ka Vācijas firma šogad uzņēmumā investē 900 tūkstošus latu. Šis ieguldījums nāks tehnoloģiskās palīdzības veidā. I.Poļaks atzīst, ka Ošaces firmai pietiekami daudz izdevumu bijis, iegādājoties uzņēmuma kontrolpaketi un samaksājot apdrošināšanu par pirmo gadu. Pie tam, kā zināms, vācieši no dabas naudas lietās ir apdomīgi un taupīgi. Lai investētu Latvijā, vācu partneri uz iesniegto biznesa plānu pamata ņem kredītus. Ja līdzekļus paredzēts ieguldīt Austrumeiropā, tad procenti augstāki. Tādēļ septiņreiz jāapdomā, kādas iekārtas iegādāties, lai gūtu maksimālu atdevi. Nākamā lielākā investīcija paredzēta stikla šķiedras vienstadijas ražošanas procesa ieviešanai.

Mudīte Luksa, “LV”

Nobeigums — nākamajā numurā

No šejienes sākas stikla šķiedras pavediena gaita pasaulē Foto: Aleksejs Koziņecs