Trikātas lielsaimnieks skatās rītdienā

Lauksaimniecības

lielražošanu pētot

“Irbītes” Trikātas pagastā ir viegli atrast. Tepat lielceļa malā simtgadīgu liepu un ozolu ieskautas paceļas dzīvojamās mājas, koši sarkanos jumtus mirdzinādamas. Šeit ir lielais šķūnis un mazais malkas šķūnītis, pavisam nomaļus – pirtiņa, bet lielais zirgu stallis ir dzīvības pilns. Tam līdzās atrodas tik nepieciešamais iejādes laukums ar šķēršļiem. Viss ir tik kārtīgs un tik jauns. Vienīgi simtgadīgie koki spētu stāstīt par pagājušajiem laikiem.

“Irbītes” ir Intas Circenes dzimtas mājas. Taisnību sakot, atgūstot mantojamās zemes, viņa atrada šeit vairs tikai mājvietu, jo pašu māju vairs nebija... Dzimtai piederošajā īpašumā, izrādījās, bija piecas vecsaimniecības. Un, tās apvienojot, izveidojās zemnieku saimniecība, kurai tika dots senais “Irbīšu” vārds.

Protams, viss nebūt nebija tik viegli un vienkārši. Vispirms ģimene dzīvoja Rīgā. Tās galva – Rihards Circenis, Dr. ekon. 15 gadus bija Latvijas universitātes Ekonomikas fakultātes pasniedzējs. Ekonomistes izglītība ir arī Intai Circenei. Un tomēr dzimtās zemes aicinājums izrādījās spēcīgāks. Varbūt tās bija bērnības atmiņas, bet varbūt lielā atbildība par zemi — kas ar to notiks pēc privatizācijas. Inta Circene stāsta:

— Ļoti gribējās tomēr kaut ko no tā senču ieguldītā saglabāt, jo nekas nebija palicis. Tikai lielie koki. Pirms sešiem gadiem šeit uzsākām celtniecību. Tagad jau tiek būvēta otra dzīvojamā māja dēlam Valdim.

Saimniekošanas modelis

Patlaban Circeņu ģimenes rīcībā kopā ar nomas platībām ir 1000 hektāru zemes. Šķiet, ka lielās zemes platības arī rosināja Circeņu ģimeni izvēlēties lielsaimniecības modeli, kurā galvenokārt ražošanas vadība būtu koncentrēta ģimenes rokās. Uzsākot saimniekošanu, nauda netika ieguldīta jaunu ražošanas objektu būvē. 1994. gadā tika privatizēts Salenieku komplekss, kur patlaban ir 500 liellopi, no tiem 320 — slaucamas govis. Galvenās ražošanas nozares šajā zemnieku saimniecībā ir graudkopība un piena un gaļas ražošana, kas viena otru ļoti labi papildina. Jā, finansu plānošana un līdzekļu lietpratīga ieguldīšana tagad jau nes augļus un ļauj paplašināt nodarbes sfēras.

Pamatkapitālu darbības uzsākšanai Circeņu ģimene ieguva, pārdodot māju Baltezerā un dzīvokli Rīgā. Tika iepirkti būvmateriāli ēku celtniecībai, bet par aizņēmuma naudu — 700 000 LV rubļu — iegādāts kombains un pirmais traktors. Nu jau kredīts drīz būs atmaksāts, bet pēdējie būvmateriāli izmantoti šoruden celtajās ēkās. Savukārt šopavasar paņemtais kredīts 10 000 latu apmērā, kas tika izlietots sējmašīnas “Juko” iegādei, arī būs atmaksājies.

Ražošana saimniecībā koncentrējusies vienuviet. Tepat ir darbnīcas, kur šovasar pāris mēnešu laikā uzbūvēta kalte. Vēl paredzēts pabeigt tehnikas novietnes celtniecību. Bet tuvumā esošajai lielfermai plānots pabeigt administrācijas korpusa būvi. Saimniecībā strādā 36 cilvēki, un tie, kas brīvi no ražas darbiem, parasti iesaistīti būvniecībā, bet ziemā dodas mežu darbos.

Kāda tad ir sējumu struktūra? Vairāk nekā 500 ha aizņem aramzeme, kur galvenokārt tiek sēti graudaugi, ilggadīgie zālāji. Lielā ganāmpulka vajadzībām ir 100 ha pļavu un 180 ha ganību. Sējumi šogad aizņēma 87 hektārus. Ir jau tiesa, ka Trikātas lauki ir liesi — zemes auglības vidējais novērtējums sasniedz tikai 40 balles. Tāpēc īpaši daudz darba un līdzekļu jāiegulda, lai sasniegtu augstas ražas. Un tas atmaksājas – no 14 ha, kur bija iesēti `Kosak' šķirnes kvieši, vidējā raža no hektāra sasniedza 49,5 centnerus. “Irbīšu” laukos 50 ha aizņēma mieži un 22 ha — auzas, kuru vidējā raža ir gandrīz 40 centneri no ha. Savukārt izmēģinājumu laukos, kur izmantoti visi augu aizsardzības līdzekļi, sabalansēts mēslojums un tehnoloģiskā sliede, pat neskatoties uz lielo sausumu, miežu raža sasniedza 46,5 centnerus no ha. Jā, meliorācijai ir sevišķi svarīga nozīme un, kā atzīst pats saimnieks, tas ir smags jautājums. Lielākā daļa lauku “Irbītēs” ir meliorēta un daži masīvi — 30 ha lieli. Te ir ierīkoti gan vaļējie grāvji, gan slēgtā drenāža. Protams, sešdesmitajos gados būvētā drenāža ir degradējusies. Tāpēc vairāk nekā 3000 latu ieguldīts vaļējo un kontūrgrāvju, kā arī sistēmu kopšanā un filtru iebūvēšanā. Plānots iegādāties krūmgriezi grāvju apauguma kopšanai.

Kā liecina augšņu kartēšana, “Irbītēs” ir labs kālija saturs, arī fosfora daudzums pietiekams. Šeit visā platībā iestrādāti kūtsmēsli, tāpat katrs papuves hektārs saņēmis 80 līdz 100 tonnas. Kā uzskata Rihards Circenis, tas ir jau labs pamats, lai visā sējumu platībā iegūtu 40 un pēc trīs gadiem — līdz 50 centneriem ražas no ha. Protams, nepieciešams veikt arī augšņu kaļķošanu. Bet tas jau šīrudens un nākamā pavasara plānos.

Preču produkcija — piens, maize

Viss ir racionāli iekārtots. Ja nebūtu piena lopkopības, viena daļa pļavu, tāpat salmu netiktu izmantoti. Nemaz nerunājot par kūtsmēsliem, ko vajadzētu aizstāt ar dārgajiem minerālmēsliem. Tagad tiek krietni ietaupīts. Un ne tikai ietaupīts, jo galvenā produkcija, ko ražo “Irbītēs”, ir piens. 1994. gadā, pārņemot Salenieku kompleksu, kurā bija 340 govis, vidējais izslaukums no govs gadā bija tikai 2085 kg, bet pērn — jau 3380 kg. Vasarā no Saleniekiem uz pienotavu tiek nogādātas 3,5 tonnas piena dienā, rudenī un ziemā — nedaudz mazāk. Bet gadā jau tās ir 900 tonnas preču produkcijas. Trikātas piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības “Beverīna” valdes priekšsēdētājs Juris Kļaviņš uzsver:

— Mums noteikti vieglāk ir strādāt ar lielražotājiem. Jo mēs zinām, ka no Salenieku lielfermas katru dienu saņemsim noteiktu daudzumu piena, tas būs atdzesēts, tā kvalitāte līdz ar to augsta. Mazajām saimniecībām, kur tiek turētas dažas govis, nekad nebūs iespējams to nodrošināt.

Kaut arī vidējie ienākumi mēnesī par piena produkciju sasniedz 10 000 latus, tomēr Rihards Circenis nebūt neuzskata, ka gūta arī liela peļņa. Vēl prāvi ieguldījumi būs nepieciešami, lai vidējais izslaukums no govs gadā sasniegtu 4000 kg.

Rihards Circenis uzskata, ka mūsdienu apstākļos saimniekojot, panākumus var gūt tikai tas, kas nav atkarīgs no uzpircējiem un pārpircējiem. Un šādu neatkarību zemnieku saimniecībai nodrošina maizes ceptuve Salaspilī.

Var teikt, ka ceptuve ir Intas Circenes lolojums. To kolhoza laikā pati palīdzējusi iekārtot, organizējusi tās darbu. Sākoties privatizācijai, bijis žēl pamest vietu, kur ieguldīts tik liels darbs. Tā kā objekts bijis atsevišķi nodalīts, tad vienīgās grūtības privatizējot — bija jāiztur konkurss. Izdevies pierādīt, ka ģimenei ir nopietnas biznesa ieceres. Ceptuve patlaban ir dēla Valda pārziņā.

Vēlāk ceptuvei pievienojuši arī kalti un dzirnavas. Pašu kaltē var uzglabāt līdz 1000 t graudu. Tagad paši spēj malt miltus ne vien lopbarībai, bet arī maizes ceptuvei. Nesen iegādāta arī jaunā baltmaizes līnija, kas izmaksājusi 100 tūkstošus dolāru. Tā sevi atpelna, jo ik dienas tiek izcepti 3000 baltmaizes klaipi, arī konditorejas izstrādājumi. Pašu audzēto 400 t graudu gan nepietiek, nākas vēl piepirkt klāt.

Kā atzīst Rihards Circenis, lielāku peļņu var gūt, pārstrādājot graudus, bet mazāk uz gala izstrādājuma rēķina. Tāpēc jau visi dzirnavnieki labi dzīvo. Un tāpēc vidējie uzņēmumi cenšas paši iekārtot graudu pārstrādes līnijas.

Vai pilsētnieks kādreiz būs zemnieks?

Tā jautā Rihards Circenis. Un reizē atzīst, ka psiholoģiski tas ir ļoti grūts darbs. Turklāt censties atdzīvināt 20. — 30. gadu saimniekošanas modeli nav perspektīvi. Mūsdienās īsts preču ražotājs būs tikai lielražotājs. Par lielsaimniecības priekšrocībām arī viņš pats pārliecinājies, savulaik vadot kolhozus un padomju saimniecības, strādājot par speciālistu.

Savā saimniecībā arī viņš var paļauties uz speciālistiem. Lielfermā darbus vada Vija Paegle, bijusī kolhoza galvenā zootehniķe. Šeit ir arī savs ciltslietu zootehniķis, uz pusslodzi strādā veterinārārsts.

Savukārt augkopībā darbus pārzina un vada maģistrante Ieva Kamerāde. Rihards Circenis atzīst:

— Ir labi, ka strādā tāds jauns speciālists ar svaigu skatu, kas spēj ieteikt jaunākos zinātnes sasniegumus. Pats jau gan arī cenšos ik dienas sekot līdzi visam darba procesam saimniecībā, tikties ar ikvienu darbinieku. Krietni liels ir mašīnu un traktoru parks, tāpēc nedēļas laikā spējam sējas darbus pabeigt. Šeit galvenais darba rīkotājs ir Aldis Kravainis.

Var teikt, ka viss ir nokārtots tā, lai saimniecība varētu sekmīgi funkcionēt, turklāt ilglaicīgi. Strādājošos stimulē arī tas, ka viņi zina: noteiktā dienā būs alga, arī darbs nodrošināts. Tas nav mazsvarīgi. Saimniecībā strādā viens no mazajiem zemniekiem, viņam ir tikai 20 hektāri. Viņš vienmēr var aizņemties no manis piekabes inventāru. Arī pārējiem darbiniekiem izlīdzam ar tehniku, palīdzam arī miltus samalt.

Jā, var apgalvot, ka jaunais saimniekošanas modelis ir sevi attaisnojis. “Irbītēs” jau veidojas savas tradīcijas — kopā šeit svin apsējības, apkūlības, spāru svētkus.

Un domā par nākotni. Varbūt, ka ar laiku uz Trikātu brauks tūristi ielocīt kājas lauku ceļos un iemēģināt zirgus — Burtniekos iepirktajām ķēvēm jau katrai pa kumeļamÉ

Ingrīda Rumbēna, “LV”

Foto: Aleksejs Koziņecs

Inta Circene ar saviem mīluļiem

Rihards Circenis pie jaunās graudu kaltes

“Irbītēs” saimnieko Inta un Rihards Circeņi

Tehnikas pārzinis Aldis Kravainis