Pasaules Enerģijas padomes forumā

par elektrību, apkuri un tarifiem

Prognozējot tarifu un

dzīves līmeņa paaugstināšanos

ANDRIS KRĒSLIŅŠ, prof., Dr.H.Sc.Ing., ZA korespondētājloceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

Andris Krēsliņš

Pirmo reizi savas pastāvēšanas 74 gadu laikā Pasaules Enerģijas padome (PEP) organizēja savu reģionālo sanāksmi Latvijā, veltot to Baltijas valstu problēmām. PEP foruma “Enerģētikas stratēģija Baltijas valstīs: no atbalsta uz biznesu”, kas norisinājās šā gada 17. — 19. septembrī, programmas komitejas priekšsēdis bija RTU profesors Andris Krēsliņš. Viņš īsumā informē gan par šī lielā pasākuma norisi, gan par dažām nozares aktualitātēm, kas interesēs daudzus Latvijas iedzīvotājus un tika izgaismotas forumā.

— Vispirms — kas ir PEP?

— Pasaules Enerģijas Padome ir nevalstiska, nekomerciāla starptautiska organizācijas, kurā darbojas Nacionālās komitejas no 94 valstīm. Sākumā dibināta kā elektroenerģētikas asociācija, tagad tās interešu sfērā ir viss ar enerģētiku saistītais, sākot ar naftu un gāzi un beidzot ar oglēm un urānu līdz pat hidroelektrostacijām un jaunajiem atjaunojamās enerģijas avotiem, tādiem kā saules starojums un vējš. Interesanti, ka Latvija bija viena no četrām valstīm, kas 1924. gadā nodibināja Pasaules Enerģijas Padomi enerģētikas konferencē Londonā, kur mūsu valsti pārstāvēja profesors Mārtiņš Būmanis, vēlākais LU rektors. Viņš bija Latvijas Nacionālās komitejas (toreiz to sauca par Pasaules Enerģijas Konferences Latvijas Komiteju) priekšsēdis līdz pat 1940. gadam. Kā foruma atklāšanā norādīja pašreizējais PEP Nacionālās komitejas priekšsēdis profesors Viktors Zēbergs, Mārtiņš Būmanis “būtu priecīgs par to, ka Latvija kopš 1992. gada atkal ir PEP valstu saimē”.

— Kas piedalījās Rīgas forumā un par ko jūs spriedāt?

— Bez Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvjiem bija dalībnieki un referenti no ASV, Baltkrievijas, Dānijas, Krievijas Federācijas, Lielbritānijas, Nīderlandes, Polijas, Norvēģijas, Slovēnijas, Somijas, Šveices, Ukrainas, Vācijas un Zviedrijas, kopā 165 dalībnieki ar vairāk nekā 50 referātiem. Kā preses konferencē sanāksmes noslēguma dienā konstatēja foruma rīcības komitejas priekšsēdis, a/s “Latvijas Gāze” prezidents Dr. Adrians Dāvis, tik liels pasākums enerģētikā Latvijā notika pirmo reizi.

Visi referenti centās analizēt pašreizējo stāvokli un prognozēt tālāko gaitu, enerģētikai pārejot no valsts atbalstītā sociālistiskā saimniecības modeļa uz biznesu brīvā starptautiskā tirgū.

Man šķiet, ka lielo uzņēmumu un valsts institūciju speciālistiem interesantas bija visai asās diskusijas par vērienīgajiem gāzes vadu un naftas tranzīta attīstības projektiem nākamā gadsimta sākumā.

Tomēr daudzus jūsu lasītājus vēl vairāk varētu interesēt forumā apspriestie siltumapgādes risinājumi tuvākajās ziemās, komunālo pakalpojumu tarifi un sāpīgais jautājums — kādu apkures veidu izvēlēties savā dzīvoklī vai privātmājā.

— Ko varam sagaidīt — vai apkure tiešām nekļūs lētāka?

— Neko iepriecinošu konferences runās nedzirdēju. Tarifi noteikti augs visiem enerģijas veidiem, agrāk vai vēlāk sasniedzot Rietumeiropas līmeni. Kā pozitīvs sasniegums visos ārzemnieku referātos atzīmēts tas, ka Latvija pirmā Baltijā sākusi konsekventi celt tarifus un vienlaicīgi izveidojusi sociālās aizsardzības sistēmu tiem, kas nav spējīgi maksāt, kamēr Igaunija kaut ko līdzīgu tikai veido, bet Lietuva, tāpat kā Krievijas Federācija, joprojām nodrošina visus ar valsts budžeta atbalstītu lētu apkuri. PEP Austrumu–Rietumu enerģijas programmas direktors Dr. Klauss Brendovs (Lielbritānija) skaidri formulēja tarifu pacelšanu kā vienīgo progresa nodrošināšanas paņēmienu. Bez garantētas pietiekoši augstas cenas par elektrību nevar ieinteresēt investorus no ārzemēm, un arī pašiem nav iespēju uzlabot no bijušās PSRS mantotās sistēmas un iekārtas. Tās tika būvētas apstākļos, kad enerģija nemaksāja gandrīz neko, kad krāsainais metāls bija deficīts, bet automātiskos regulatorus neuzstādīja — lai tos nenozagtu vai nesabojātu.

— Labi, saņēmām uzslavu no Rietumu ekspertiem. Bet cik augsti tad ir tarifi tur, un vai tie viņus apmierina?

— Elektrība tur maksā apmēram trīsreiz dārgāk, un saskaņā ar Latvijas valdības tikko akceptēto “Enerģētikas nacionālo programmu” tāda pati cena pie mums tiks sasniegta 2010. gadā (no 30 uz 90 Ls/MWh, bez PVN). Pie tam arī Rietumeiropā cenas turpinās augt, 2020. gadā sasniedzot ap 150 Ls/MWh. Tas tomēr nebūt neuztrauc Eiropas Savienības valstu iedzīvotājus, jo nevienā no tām enerģijas apmaksai nav jāpatērē vairāk par 2,5% no ģimenes budžeta. Kā savā referātā norādīja Dr. Villu Varess (Igaunija), balstoties uz Nīderlandes zinātnieku veiktajiem tirgus pētījumiem, Lietuvā enerģijas apmaksas veido 20% ģimenes budžeta, Igaunijā — 25%, bet Latvijā — 30%, visvairāk Eiropā!

Vienīgais mierinājums ir minētajā nacionālajā programmā prognozētais dzīves līmeņa pieaugums, kura tempi apsteidz elektrības cenu celšanās ātrumu. Tādēļ varētu cerēt, ka ap 2020. gadu, kad beidzas Nacionālās programmas ietvari, arī Latvijā ģimenes budžets izskatīsies kā Eiropā.

— Ko praktiski var secināt dzīvokļa vai mājas īpašnieks?

— Svarīgs ir fakts, ka dabasgāzes cena celsies daudz lēnāk — līdz 2010. gadam tikai par 40%, kā apgalvoja a/s “Latvijas Gāze” stratēģiskā investora “Preussen Electra” pārstāvis Dr. Reiners Lēmanis (Vācija) un kā tas arī paredzēts mūsu nacionālajā programmā.

Bez tam, saprātīgi rīkojoties, esošās centralizētās siltumapgādes sistēmas var izolēt un automatizēt, samazinot zudumus par 10 — 15%, bet ēku siltuma zudumus — pat par 30 — 40%. Tādēļ, ja lielās pilsētu un rajonu centralizētās siltumapgādes sistēmas tuvāko pāris gadu laikā nesabruks, tad tālākā nākotnē tās būs spējīgas pat pazemināt tarifus vai vismaz saglabāt tos zemākus par cenām, kas veidosies vietējās katlu mājās.

Lielu interesi izsauca Nila Andersona (Zviedrija) referāts par Ziemeļvalstu pieredzi enerģijas nodokļu politikā. Kā zināms, tur tradicionāli lietotie speciālie nodokļi paceļ videi kaitīgo degvielu cenu gandrīz divkārt, atstājot bez papildu apmaksas centralizētās siltumapgādes klientus un piemaksājot tiem, kas izmanto vietējo kurināmo (biomasu) vai pagaidām ekonomiski neizdevīgos “nākotnes” siltuma avotus.

— Ko jūs ieteiktu karstā ūdens sildīšanai Rīgas dzīvoklī?

— Uzstādīt 80 litru tilpuma elektrisko ūdens sildītāju vai ātro caurteces sildītāju, kas darbojas ar dabasgāzi, tomēr neatvienojoties no siltumtīkla vai vismaz atstājot iespēju ātri pievienoties tam atpakaļ. Un visu ar saviem skaitītājiem dzīvoklī. Visumā Ziemeļvalstu pieredze lielajās pilsētās ar blīvu apbūvi rāda, ka centralizētā siltumapgāde ir lētāka. Toties izklaidus novietotas ēkas lētāk iznāk kurināt ar dabasgāzi (Dānijā, Somijā) vai elektrību (Norvēģijā, Zviedrijā).

— Vai to visu, ko forumā runāja, varēs arī kaut kur izlasīt?

— Jā. Gandrīz visi referāti ir rakstu krājumā, kura abi sējumi palika gan pie katra dalībnieka, gan arī tiks nodoti Latvijas lielajām bibliotēkām.