Kas lai stutē paneļu ēkas

Lemjot par dzīvokļa privatizāciju

pašvaldību paneļu ēkās

Namiem, tāpat kā cilvēkiem, ir savs liktenis. Savs īsāks vai garāks mūžs. Un, tāpat kā cilvēki, tie reizumis nonāk domu un valodu krustugunīs. Patīk kādam vai ne, bet apspriešana notiek. Un ne jau vienmēr labvēlīga. Pašlaik tā ir ar lielpaneļu ēkām. Cilvēki satraukti. Maskavā, lūk, sabrucis kāds nams. Un ja nu arī Rīgā tā notiks? Privatizēt savu paneļu mājas dzīvokli vai ne? Runas par šiem jautājumiem nerimst. Arī prese un televīzija neklusē. Pēdējai gan tiek pārmests par neobjektivitāti, par trauksmes celšanu nevietā. Taču labāk varbūt velta trauksme, nekā...

Jāteic, ka maldās cilvēki, kuri uzskata, ka lielpaneļu ēku celtniecība ir bijušās PSRS ideja un jaunievedums. Pirmā šādus namus sāka celt Francija. Mūsu valstī lielo paneļēku būvniecību pašlaik jau var uzskatīt par pagātni. Cita lieta, ka tiek pabeigta uzsākto ēku celtniecība. Kā pirms neilga laika intervijā “Latvijas Vēstnesim” sacīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta direktore Vija Gēme, pašlaik galvenokārt tiekot būvētas individuālās mazstāvu ģimenes mājas, bet lielajos objektos pārsvarā notiekot rekonstrukcija un restaurācija. Esot aktivizēta dzīvojamo māju rekonstrukcija siltumefektivitātes palielināšanai.

Rīgā ir daudz lielpaneļu dzīvojamo ēku. Un tādēļ nav brīnums, ka to iedzīvotāji sākuši uztraukties par savu nākotni un savu privatizēto (vai vēl neprivatizēto) dzīvokļu likteni. Kāds tas varētu veidoties?

Lai šo strīdus kamolu mēģinātu risināt, aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūtā notika apaļā galda apspriede, kurā piedalījās Rīgas Domes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta, “Pilsētprojekta” un “Komunālprojekta” pārstāvji. Sarunas galvenā tēma: vai lielpaneļu ēkās mītošie cilvēki var justies droši? Protams, arī citi ar šo ēku likteni saistīti jautājumi. Piemēram, cik ilgs ir lielpaneļu ēku kalpošanas laiks un kāds ir celtnieku dotās garantijas termiņš. Vai kārtējais un kapitālais remonts ir obligāti lielpaneļu ēku ekspluatācijā un pēc cik gadiem. No speciālistiem gaidīja atbildes uz duci jau iepriekš sagatavotu jautājumu.

Rīgas Domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājas vietnieks Jānis Karpovičs, aizstāvot īrnieku intereses, sacīja, ka pilsētai ar lielpaneļu namiem ir divas galvenās problēmas. Viena no tām — celtnieku ļoti nekvalitatīvi veidotās paneļu šuves, kuras, neieliekot izolācijas materiālu, vienkārši ar betonu aizsmērētas. Pērnvasar nācies iztērēt lielu naudu, iegādājoties materiālu, lai šīs šuvju vietas kaut cik saglābtu. Šopavasar jau gabaliem šī ķite kritusi laukā. “Tas ir viens no smagākajiem faktoriem, kas rada dzīvokļos mitrumu. Otra problēma: paneļiem ir nepietiekams betona blīvums. Arī tā rezultātā dzīvokļos dziļi iet mitrums. Rīgas Domei nav līdzekļu, lai šīs sienas ekranizētu. Lielpaneļu mājām ir arī ļoti slikta siltumizolācija, sienām nav tehniskās pretestības. Diemžēl. Vēl ļoti nepatīkama un arī bīstama situācija ir ar paneļu metinājumu. Pēc metināšanas paneļi ir jācinko, tad jāblīvē ar betonu. Praktiski tas darīts netika. Mums pašlaik nav īsti skaidrs, cik šīs metinājuma vietas ilgi turēsies. Nebūtu problēmu, ja mēs šo betona blīvumu varētu noteikt ar ultraskaņu... Ja, ceļot šīs mājas, būtu ievērota visa nepieciešamā tehnoloģija, tad visai droši varētu runāt par mājas ekspluatācijas gadu skaitu. Pašlaik, nepārbaudot mājas kvalitāti, īpaši metinājuma vietas, nav iespējams pateikt, cik ilgi šīs mājas var izturēt. Rīgas Domei acīmredzot nāksies izpētīt, kāds ir māju stāvoklis. Šie ir galvenie faktori, kas mums rada nedrošības sajūtu un par kuriem mums ir jādomā.”

Lai cik arī dīvaini, bet projektētājiem un būvniekiem šķiet, ka vissliktākā stāvoklī atrodoties pirms kara būvētās daudzstāvu mājas, tāpat arī pirms un pēc kara būvētās privātmājas (trūcīgās rocības dēļ tās uzbūvētas slikti un pieticīgi). Sanhigiēniski un citādi mūsdienām atbilstošākās un drošākās esot tieši lielpaneļu ēkas.

Apaļā galda sarunas ritēja. Taču, lielākoties “riņķī un apkārt” ēku būvei, izmaksām, cik gados ieguldītajai naudai jāatgriežas pie investora, kāda ir īres maksa utt. Tā teikt, cilvēkos, kuru ikdienas darbs saistīts ar būvniecību, acīmredzot dominē citas domas. Viņi ir droši un pārliecināti par paneļmāju ilgizturību (lai nu tā būtu!). Interesanti, ka zviedri, kuru lielpaneļu mājas esot nostāvējušas jau četrdesmit gadu, piedāvā tās demontēt un atvest mums, uz Latviju, samontēt. Mums atliktu vienīgi samaksāt par apdares darbiem. Un, kā izteicās daži “apaļā galda” sarunas dalībnieki, nevajagot rīdziniekus noskaņot pret lielpaneļu ēkām. Tika minēta citvalstu pieredze. Tika aizstāvēts acīmredzot zināmā mērā “mundiera gods”. Pareizi iebilda Jānis Karpovičs, ka “ūdens liešana” par to, kā, lūk, ir Vācijā vai Dānijā, visiem ir zināma. “Man nav jēgas šeit sēdēt, ja, aizstāvot rīdzinieku intereses, nevaru saņemt atbildi uz jautājumu, vai lielpaneļu ēkas ir uzceltas pietiekami kvalitatīvi, lai nebūtu iedzīvotājiem bīstamas,” viņš sacīja. “Man vēlreiz jāatkārto, kādēļ paneļu mājas ir nekvalitatīvas un bīstamas. Ir trīs faktori: nekvalitatīvas šuves, paneļiem ir ļoti slikts betona blīvums un nav hermētiskās izolācijas. Bet viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ šīs ēkas ir bīstamas, ir tas, ka celtnieki metinājuma vietas nav cinkojuši un nav atbilstošs betona blīvums. Ja metinājums sāk korozēt, panelis var izkrist. Ko darīt, kā rīkoties? Ir jābūt konkrētiem apsvērumiem un rīcībai. Nevis — Dānijā, lūk, ir tā, Vācijā — tā.” Bet Jāņa Karpoviča argumentiem nezin kādēļ klātesošie centās oponēt. Jā, iedzīvotāji varot justies droši. Taču, ja īres maksa palikšot tāda pati... Ir normatīvi, pēc cik ilga laika un kā jāveic ēku remonts, bet līdzšinējā īres maksa to neļaujot darīt.

Biju pārsteigta, uzzinot, ka no drošības viedokļa paneļa ēku kalpošanas laiks esot simts divdesmit pieci gadi. Bet jebkurai koka mājai vidējais kalpošanas laiks, lūk, esot trīsdesmit gadu. Visai karstajā diskusijā Jānis Karpovičs atkal bija spiests uzdot jautājumu, vai, ceļot ēkas, ir ievērota visa nepieciešamā tehnoloģija. “Kā nu kurai mājai — citai vairāk, citai mazāk.” Un atkal Jāņa Karpoviča jautājums: “Vai ar ultraskaņu ir pārbaudīts ēku betona blīvums?” Viņam atbildēja, ka to jau sākotnēji garantējot rūpnīcas. Bez tam, ja mājas tiek pareizi ekspluatētas, tās var nostāvēt pat simt divdesmit piecus gadus. “Tātad jūs, celtnieki, gribat teikt, ka visas šuves ir pareizi ieliktas, ka betona blīvums atbilst normatīviem? Kādēļ tad, piemēram, mājām Lubānas ielā var ar roku “izbraukt” cauri sienai?” vaicā Jānis Karpovičs. “Kādēļ paneļi laiž cauri mitrumu?”

“Apaļā galda” sarunas bija visai vētrainas. Jo katrs no klātesošajiem, šķiet, aizstāvēja savas pozīcijas. Jānis Karpovičs — lielpaneļu māju iedzīvotāju intereses. Jo, viņaprāt, nebūt nav mazsvarīgi, cik droši savā dzīvoklī var justies lielpaneļu ēkas iemītnieks. Un, vai nedroši jūtoties, vērts ir savu dzīvokli privatizēt.

Armīda Priedīte, “LV”

Tagad māju stutē šis dzelzs balsts. Vai vēlāk to glābs dzīvokļu īpašnieki? Foto: Arnis Blumbergs, “LV”