Svētki un godadienas

Vācijas Federatīvajā Republikā

Šodien — Vācijas atkalapvienošanās diena

Vācija šajā gadsimtā ir pieredzējusi bezgala sarežģītu, dramatisku un pamācošu attīstību. Vācu zemē ir sākušies divi pasaules kari, un abos Vācija cietusi sakāvi, nesot smagus cilvēku un materiālos zaudējumus. Abos gadījumos tā pārsteidzoši ātri sadziedēja karā cirstās brūces un atkal ieņēma ietekmīgu vietu pasaules lielvalstu vidū. Taču tā bija diametrāli pretēja pieredze.

Sakauta un pazemota Pirmajā pasaules karā, vācu zeme deva raženu augsni fašismam. Nacionālsociālistu partija, monopolizējusi valsts varu, pakļāva Vācijas ekonomiku bruņošanās mērķiem. Valsts starptautisko ietekmi strauji nostiprināja Hitlera īstenotā agresīvā ārpolitika, un 30. gadu beigās, divus gadu desmitus pēc sakāves Pirmajā pasaules karā, Vācija kopā ar Padomju Savienību izraisīja jaunu pasaules karu.

Otrajā pasaules karā Vācija piedzīvoja vēl smagākus zaudējumus. Taču tās jaunākā politiskā un ekonomiskā attīstība krasi atšķīrās no divdesmito un trīsdesmito gadu pieredzes, kad Vācijā tika sludināta fašisma ideoloģija. 1945.—1946.gada Nirnbergas tiesas procesā tika notiesāti fašistiskie kara noziedznieki. Valstī tika atjaunotas demokrātiskās institūcijas.

Liela nozīme Vācijas tautsaimniecības atjaunošanā bija Māršala plānam, kuru karā cietušo Rietumeiropas valstu saimniecības atjaunošanai 1947.gadā ierosināja ASV valsts sekretārs Dž.K.Māršals. Nākamajā gadā Māršala plānu apstiprināja ASV Kongress, un tas bija spēkā līdz 1951.gadam. Šajā laikā Vācijā strauji ieplūda ASV privātkapitāla investīcijas, amerikāņu preču piegādes ļāva būtiski samazināt pēckara postu.

Jau 1946.gada decembrī ASV un Lielbritānija vienojās par savu okupācijas zonu apvienošanu, radot reālu pamatu suverēnas vācu valsts radīšanai. 1947.gada vasarā šajā Vācijas rietumu daļā sāka veidot topošās valsts pārvaldes struktūras. 1948.gadā Londonas apspriedē tika pieņemts lēmums par Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) izveidošanu. Ekonomiskos priekšnoteikumus šim solim radīja 1948.gada jūnijā veiktā naudas reforma.

1949.gada 8.maijā tika pieņemta jaunās vācu valsts konstitūcija. 14.augustā notika bundestāga vēlēšanas, bet septembrī tika nodibināta Vācijas Federatīvā Republika, kas dažos gadu desmitos kļuva par vienu no spēcīgākajām valstīm pasaules ekonomikā.

Šie demokrātiskie procesi neskāra Vācijas austrumu daļu, kurā atradās Padomju Savienības okupācijas karaspēks, un 1949.gada oktobrī tika nodibināta komunistiska PSRS vasaļvalsts — Vācijas demokrātiskā Republika (VDR). Vācija tika sašķelta divās valstīs, un robeža starp tām vienlaikus atdalīja divas pasaules — Rietumu Demokrātiju un padomju totalitārismu. Par savdabīgu pasaules mēroga politiskās spriedzes epicentru kļuva Berlīne, kas kopš hitleriskās Vācijas kapitulācijas bija sadalīta ASV, Anglijas, Francijas un PSRS okupācijas zonās. 1949.gadā Padomju Savienība savu okupācijas zonu Berlīnē nosauca par VDR galvaspilsētu. Sešdesmito gadu sākumā padomju režīms savas politiskās ietekmes nosargāšanai apkārt pārējai Berlīnes daļai — Rietumberlīnei — uzcēla augstu dzelzsbetona sienu. Trīs gadu desmitus tūkstošiem austrumvāciešu centās pārvarēt Berlīnes mūri un nokļūt brīvajā pasaulē. Simtiem vāciešu tas arī izdevās, bet simtiem bēgļu tika nošauti vai uzsprāga uz VDR speciāldienestu izliktajām mīnām.

Berlīnes mūra krišana 1990.gadā visuzskatāmāk apliecināja sociālistiskās ļaunumimpērijas sabrukumu. 1990.gada 3.oktobrī simtiem tūkstošu austrumberlīniešu un rietumberlīniešu pie vēsturiskā Reihstāga ēkas svinēja Vācijas atkalapvienošanos vienā suverēnā valstī — Vācijas Federatīvajā Republikā.

Federatīvās Republikas valdība kopš atkalapvienošanās ir daudz darījusi abu ilgstoši šķirto Vācijas daļu sociālo atšķirību izlīdzināšanā. Taču šis process ir sarežģīts un ļoti dārgs. Nācās salauzt centralizētās tautsaimniecības sistēmu Austrumvācijā, pārkārtojot ekonomiku atbilstoši brīvā tirgus apstākļiem. Bijušās VDR rūpniecības uzņēmumiem ir grūti izturēt konkurenci rietumtirgū. Vācijas austrumos ir lielāks bezdarba līmenis nekā rietumos, austrumu federālajām zemēm joprojām ir vajadzīgas lielas federālās valdības subsīdijas.

Šī nasta apgrūtina VFR finansiālo situāciju. Taču, neraugoties uz to, Vācija joprojām veic lielākās iemaksas arī Eiropas Savienības finansu projektos. Līdz ar to VFR pozīcijai būs arī ļoti liela nozīme Eiropas Savienības paplašināšanas procesa gaitā, tātad — lemjot arī par Latvijas ieiešanu apvienotajā Eiropā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors