Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tauta ir dzīva, kamēr dzīva ir tās valoda. Valoda dzīvo, kamēr tā attīstās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.10.1997., Nr. 258/259 (973/974) https://vestnesis.lv/ta/id/45187

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Tauta ir dzīva, kamēr dzīva ir tās valoda. Valoda dzīvo, kamēr tā attīstās (turpinājums)

Vēl šajā numurā

08.10.1997., Nr. 258/259 (973/974)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI LATVIJĀ

Tauta ir dzīva, kamēr dzīva ir tās valoda.

Valoda dzīvo, kamēr tā attīstās

Latvijas Zinātņu akadēmijas 4.oktobra izbraukuma sēde Valmieras novadā kopā ar Valmieras rajona padomi

un Valmieras pilsētas domi. Tēma: par pētījumiem “Letonikā”. Akadēmiķa Jāņa Endzelīna radošais devums

Ar Gaujas auklētām dvēselēm

Pie rīkotāju galda Saulvedis Cimermanis, Visvaldis Skujiņš un Viktors Hausmanis

Latvijas Zinātņu akadēmijas kārtējā izbraukuma sēde šoreiz veltīta akadēmiķa Jāņa Endzelīna radošā devuma analīzei. Un tālab gluži likumsakarīgi, ka tā sākās Valmierā, jo pavisam netālu, Kauguros, ir latviešu tautas lielā valodnieka dzimtās mājas.

Kopsēdi ar ievadvārdiem atklāj akadēmiķis Viktors Hausmanis, pēc tam dodot vārdu mājas tēvam, — Valmieras rajona padomes priekšsēdētājam Visvaldim Skujiņam.

Vai varētu būt tā, ka dabas krāšņums un daudzveidība — gleznainā Gauja un Salaca, teiksmainais Burtnieks un Skaņaiskalns — ietekmē darbīgai un daudzveidīgai dzīvei arī cilvēku? Šādu kopsakarību meklēšanu var saklausīt rajona padomes priekšsēdētāja runā, un laikam jau ne bez pamata, jo valmieriešu kultūras druvas kopšanā ir paaudzēm krātas tradīcijas. Izrādās, ne mazākas sekmes rajons guvis arī tautsaimniecībā.

Visvaldis Skujiņš: “Mūsu rajonā mēs esam virs vidējā līmeņa arī ekonomiskajā ziņā. Premjera Guntara Krasta apciemojumā Valmierā viņš minēja skaitļus, ko mēs nebijām dzirdējuši, — kopprodukta ražošanā uz vienu iedzīvotāju Valmieras rajons ir priekšā gan Ventspilij, gan Daugavpilij. Tas jau kaut ko nozīmē, jo mūsu rajonā saimnieciskā dzīve ir daudz, daudz nopietnāka, nekā daudz kur citur, kur mēs iedomājāmies, ka viss ir tā, kā vajag.

Tā vien liekas — tāpat kā mēs rajonā neļaujam aizaugt tīrumiem ar usnēm, tāpat neļausim aizaugt arī mūsu dvēselēm. Jo jāteic, ka bez naudas un gribas strādāt kultūras nozarē šajā darbā ir jābūt arī dvēselei. Un mūsu kultūras darbiniekiem tā ir. Un tā ir ķīla, ka mēs savu kultūras druvu kopsim arvien labāk.”

Pēc referātiem nāk pārrunu laiks, kur brīžiem doma pret domu met dzirksteles un uzšvirkst strīda karstumā. It īpaši gaisotne elektrizējas pēc žurnāla “Latvijas Ārsts” pārstāvja Jāņa Lojas uzstāšanās, kurš zina stāstīt, ka Miervaldis Birze esot teicis: “Man nav ne mazāko iebildumu pret ŗ, kad es redzu mīkstināto ŗ, tad es atceros savu skolas laiku Valmieras ģimnāzijā.”

Vai taisnība akadēmiķei Ainai Blinkenai, kam Miervaldis Birze sūdzējies par redaktoru patvaļu, vai Jānim Lojam, to zina un izšķirt spēj laikam gan tikai cienījamais rakstnieks pats.

Bet par mīkstināto ŗ Aina Blinkena beidzot atklāj: viņai ir ar Jāņa Endzelīna roku 1950.gadā rakstīts dokuments, kur teikts, ka mūslaiku rakstu valodas vārdnīcā jāatturas no mīkstinātā ŗ apzīmēšanas.

Tā vien šķiet — ja akadēmiķis Jānis Endzelīns būtu mūsu vidū, viņam šāda aktīva domu apmaiņa varbūt gluži labi patiktu. Lai nu kā, filoloģijas doktore Dace Markus ir sameklējusi arī Jāņa Endzelīna balss ierakstu, kas tapis 1953.gada 25.aprīlī, kad profesoram bijuši 80 gadi. Skaidra un noteikta balss uzrunā izbraukuma sēdes dalībniekus. Un ne jau no pagātnes. No mūžības.

Jānis Stradiņš,

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents:

“Jānis Endzelīns

un mūsu Zinātņu akadēmija”

Tuvojoties dižā latvieša valodnieka Jāņa Endzelīna 125 gadu jubilejai (1998. gada 22. februārī), ir jāizvērtē ne tikai viņa devums baltu filoloģijā, bet arī viņa vieta Latvijas zinātnē vispār. Īpaši tas būtu darāms Valmierā, jo no Valmieras novada nākuši abi, mūsuprāt, izcilākie latviešu zinātnieki — Pauls Valdens (1863–1957) no Rozulas pagasta (kas toreiz atradās Valmieras apriņķī; mācījies Rubenes skolā) un Jānis Endzelīns (1873–1961) no dumpīgā Kauguru pagasta. Pauls Valdens bija pasaules mēroga ķīmiķis, kura atklātās parādības (Valdena apgriezenība u.c.), dinamiskās stereoķīmijas un neūdens šķīdumu elektroķīmijas pamatlikumi joprojām saglabā savu nozīmību pasaules zinātnes pamatfondā. Savukārt Jānis Endzelīns zinātniski dziļi izpētījis latviešu valodu un to pacēlis pienācīgā vietā salīdzināmajā valodniecībā līdzās lietuvju valodai, parādīdams latviešu valodas faktu patstāvīgo vērtību indoeiropiešu valodu problēmu pētniecībā. Viņa nopelni latviešu valodas praksē — mūsu pašreizējās rakstības izveidošanā un literārās valodas izkopšanā nav pārvērtējami, ar savu “Latviešu gramatiku” (vācu valodā — 1922, latviešu valodā — 1951) un K.Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīcas” rediģēšanas un izdošanas darbu (1.–4. sēj., Rīgā, 1923–1932), ar Latvijas vietvārdu kopojumu un senprūšu valodas pētījumiem viņš uzcēlis sev nezūdīgu pieminekli. Endzelīna darbi ir latviešu valodas zinātniskās izpētes stūrakmens.

Zentas Mauriņas simtgades reizē būtu vietā sniegt viņas zīmīgo vērtējumu par savu skolotāju Latvijas Universitātē — profesoru Jāni Endzelīnu, kas izsacīts 1938. gadā:

“Kalnā kāpējs kalna augstumu saredz tikai, kad uzkāpis galotnē. Lai lielumu aptvertu, ir vajadzīgs liels laiks. Jo ilgāks laiks paiet, kopš es beidzu baltu filol. nodaļu (1929.g.— J.S.), jo skaidrāk es saredzu tā sava skolotāja dižumu, kas mūsu tautu, šļupstošu bērnu, iemācījis pareizi runāt un kas saviem skolniekiem rādījis, ka jāiet savs ceļš paceltu galvu, par spīti šķēršļiem, zaimiem un asajam vientulības vējam.

Ārzemēs mani vienmēr skumdināja un it kā pazemoja brīdis, kad latvju valūtu nekur neņēma pretī un kad milzīgajās grāmatu krātuvēs neredzēju latvju autoru darbus. Tādēļ arī tā bija sevišķa svētku diena, kad es Heidelbergas universitātes bibliotēkas katalogā ieraudzīju “Lettische Grammatik”. — Arī mums ir vīri, kam ir ko teikt Eiropas zinātniekiem, šī atziņa mani pildīja ar neizsakāmu prieku un lepnumu.

Prof. J.Endzelīns ir ne tikai mūsu valodas kārtotājs un pētnieks, viņš arī ir mūsu valodas domātājs, kas gara apcerē centies atklāt un saprast katra vārda vienreizīgo nozīmi. Vajadzīga bija stingra roka un smalka dzirde, lai mūsu valodai ierādītu to augsto vietu, kādā tā tagad atrodas. Domājot par latviešu valodas vārdnīcu, man šo katram rakstniekam tik nepieciešamo monumentālo darbu gribas salīdzināt ar K.Barona dainu sējumiem: abas šīs vārdu celtnes ir latviešu kultūras dižākie pieminekļi, kas vienmēr liecinās par mūsu tautas gara bagātību un tās ģeniāliem architektiem. Katras tautas lielākais dārgums ir tās valoda, bez kuŗas nacionālās kultūras izveidošana nav domājama.”

Salīdzinot Endzelīna un Valdena vietu pasaules zinātnē, gribētos izvērtēt arī abu zinātnieku saistību ar dažādu valstu augstākajām zinātniskajām institūcijām — zinātņu akadēmijām, kas savā sastāvā iekļauj tikai pašus izcilākos zinātniekus, tāpat abu šo latviešu zinātnieku starptautisko atzīšanu. Neapstrīdami, Pauls Valdens un Jānis Endzelīns bija tie latvieši, kas starptautiskajā zinātnieku saimē ir tieši visaugstāk pagodināti, ievēlot tos par daudzu zinātņu akadēmiju locekļiem un ārvalstu zinātnisko biedrību kārtējiem vai goda biedriem. Pauls Valdens bija 6 zinātņu akadēmiju loceklis (Pēterburgas ZA, Parīzes ZA, Getingenes zinātņu biedrība, Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija, Vācu Dabaspētnieku akadēmija “Leopoldina”, Somijas Zinātņu akadēmija) arī PSRS ZA Goda loceklis un 4 universitāšu goda doktors (Štutgartē, Rostokā, Madridē un Tībingenē), viņš trīskārt nominēts Nobela prēmijas piešķiršanai ķīmijā. Jānis Endzelīns bija 6 zinātņu akadēmiju loceklis (Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija, Čehijas Zinātņu un mākslu akadēmija, Nīderlandes Zinātņu akadēmija, Getingenes zinātņu biedrība, PSRS Zinātņu akadēmija, Latvijas PSR Zinatņu akadēmija), Upsalas un Kauņas (Vītauta Dižā) universitāšu goda doktors, LU Goda biedrs (1943), Tēvzemes balvas (1939), Ļeņina prēmijas (1958) un Latvijas PSR Valsts prēmijas (1957) lareāts, arī ļoti daudzu ārvalstu zinātnisko biedrību godabiedrs vai biedrs (piem., Somugru biedrībā, Amerikas lingvistu biedrībā).

Jānis Endzelīns vērtējams kā pats izcilākais starptautiski atzītākais zinātnieks Latvijas Universitātē visā tās pastāvēšanas laikā. Tur viņš bija 30 gadus baltu valodniecības profesors (1920–1950), līdz brīdim, kad viņu no Universitātes padzina. Piebildīsim, ka kristiska situācija bija izveidojusies arī 1926. gadā, kad apstākļu samezglojuma un intrigu dēļ J.Endzelīns bija gatavs no Latvijas Universitātes aiziet un toreiz slavenā Kēnigsbergas universitāte bija jau lūgusi ministriju apstiprināt viņu tur par profesoru (Vācijas valdības vilcināšanās apstiprināt Endzelīna kandidatūru un 610 latviešu studentu parakstīta Endzelīna atbalsta vēstule ļāva toreiz saglabāt profesoru Latvijai). Starp citu, Jānis Endzelīns bija vienīgais latviešu tautības profesors, kas ieradās Rīgā ar Krievijas impērijā ļoti grūti iegūstamo zinātņu doktora grādu (doktora disertācija aizstāvēta Pēterburgā 1912. gadā); vēl citi profesori ar pilnu doktora grādu bija matemātiķis Pīrss Bols, juristi Vasilijs Sinaiskis un Vjačelsavs Gribovskis, tautsaimnieks Vladimirs Kosinskis (še neminām mediķus, kur doktora disertācijas prasības bija citas).

Par to, cik lielu nozīmi Latvijas valdība piešķīra J.Endzelīna un citu latviešu zinātnieku piesaistīšanai jaundibinātajai Latvijas Augstskolai, liecina apstāklis, ka par to diskutēts arī Latvijas Republikas miera sarunās ar Padomju Krieviju. Atbildes telegrammā uz Latvijas delegācijas 1920. gada 27. janvāra pieprasījumu ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics rakstīja, ka iztrūkstošo ķīlnieku vietā būtu vēlams, lai Latvijā atgrieztos Aleksandrs Dauge Maskavā, profesors Endzelīns Maskavā (sic! — Endzelīns bija Harkovā — J.S.), fizioloģijas profesors Krimbergs Harkovā, profesors Ernests Felsbergs Voroņežā, filozofijas profesors Jēkabs Osis Voroņežā, filoloģijas docents Plāķis Kazaņā, arheoloģijas docents Balodis Saratovā. Jēkabs Osis (Oze), kas bija otrs latvietis ar Krievijas zinātņu doktora grādu (aizstāvējis Maskavā 1897), mira Voroņežā ar izsitumu tīfu 1920. gada martā, dzimteni nesasniedzis.

Pēterburgas universitatē iegūts zinātņu doktora grāds (1899) bija arī Paulam Valdenam, taču Latvijas Augstskolā viņš strādāja tikai īsu sprīdi (gan Stučkas režīma laikā, 1919. gada maijā, būdams tās ievēlēts rektors). Jau 1919. gada augustā viņš pagrieza muguru savai dzimtenei un turpmāko darba mūžu aizvadīja Vācijā.

1919. gadā Pauls Valdens bija noraidījis gan Pagaidu valdības piedāvājumu kļūt par jaundibināmās LU rektoru, gan vadīt Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošanu, un turpmākajos gadu desmitos šīs institūcijas starptautiskajā zinātnes pasaulē reprezentēja pirmām kārtām Jānis Endzelīns. Attieksmē pret dzimteni, pret latviešu zinātni varbūt viskrasāk izpaužas abu lielo zinātnieku kardinālā atšķirība.

Pievēršoties virsrakstā minētajai tēmai, atgādināšu, ka Zinātņu akadēmiju Latvijā oficiāli nodibināja 1946. gada februārī un tās pirmo locekļu skaitā bija arī J.Endzelīns. Taču Zinātņu akadēmijai Latvijā ir sava priekšvēsture. Tā iesniedzas līdz 1869. gadam, kad Rīgas Latviešu biedrība dibināja Zinību (Zinātnības) komisiju, kas 1932. gadā tika pārveidota par privātu (nevalstisku) zinātņu akadēmiju — RLB Zinātņu Komiteju ( Academia Scientiarum Latviensis SRL ). Bez tam 1920.–1922. gadā pie Izglītības ministrijas pastāvēja cita, valstiska Zinātņu Komiteja kā nākamās valsts zinātņu akadēmijas iedīglis. Tās prezidents bija J.Endzelīns, sekretārs — E.Lejnieks un locekļi — K.Balodis, E.Felsbergs, R.Krimbergs, L.Kundziņš, E.Laube, P.Šmits, V.Purvītis, J.Vītols. Diemžēl toreizējā finansu ministra R.Kalninga taupības politikas dēļ šo Komiteju svītroja no valsts budžeta un oficiāla zinātņu akadēmija Latvijā pirmās republikas laikā nodibināta netika.

Toties jo cieša bija J.Endzelīna saistība ar RLB Zinību komisiju, kaut arī savas zinātniskās darbības sākumā Endzelīns no Rīgas bija šķirts: viņš studēja Tērbatas universitātē (1893–1900), vēlāk bija docētājs turpat, bet 1909.–1920.g. — Harkovas universitātē. Par ZK locekli Endzelīns kļuva jau 1890. gados, vēl students būdams, un šajā laikā izpētīja savas dzimtās Kauguru izloksnes intonācijas (par ko publicēja rakstu RLB Rakstu krājumā 11. sējumā, 1897. gadā). Kopš 1899. gada kopā ar K.Mīlenbahu Endzelīns Zinību komisijas darbības ietvaros organizēja ekskursijas latviešu valodas izlokšņu pētīšanai. Viņš publicēja vēl vairākus savus zinātniskus pētījumus arī turpmākajos RLB rakstu krājumu laidienos līdz pat 1912. gadam. Īpaši nozīmīga bija J.Endzelīna līdzdalība Zinību komisijas valodniecības nodaļā, ko 1904. gadā dibināja K.Mīlenbahs, kā arī 1908. gadā organizētajā ortogrāfijas komisijā. Vēsturiskajā ZK vasaras sapulces ortogrāfijas komisijas sēdē 1908. gada 17.–18. jūnijā tika akceptēti latviešu jaunās ortogrāfijas principi uz latīņu raksta bāzes, kas praksē tiek lietota vēl šodien. Tās izveidošanā aktīvi līdzdarbojies arī J.Endzelīns, tāpat kā vēlāk pareizrakstības normu iedibināšanā.

Kad pēc I pasaules kara, 1920. gadā sāka diskutēt, vai nepieciešams atjaunot RLB Zinību komisijas darbību pilnā apjomā (jo bija jau nodibināta Latvijas Augstskola) Endzelīns sākumā uzskatīja, ka tās izpalikšana “varētu būt pieciešama”. Taču komisija atjaunoja darbu prof. Pētera Šmita vadībā, un Endzelīns te uzņēmās vadīt valodniecības nodaļu. Rīgas Latviešu biedrības 60 gadu darbības pārskatā par to sacīts: “Ik ceturtdien no 6–8 vakarā pulcējās interesenti biedrības sēžu zālē un tur prof. Endzelīna vadībā, Fr. Adamovičam protokolējot, noskaidro dažādu vārdu formas, izrunu, nozīmi. Ir prieks redzēt, ar kādu nopietnību te dara darbu! Dalībnieku starpā redz zinātniekus un rakstniecībā pazīstamus vīrus, kas atrod laiku un patiku šim darbam nodoties, lai tā arī no savas puses cik necik veicinātu prof. Endzelīna godbijībā minamo darbu — Latviešu vārdnīcas izdošanu. Kā priekš kara Valodniecības nodaļai dzīvo dvēseli iepūta K.Mīlenbahs, tā tagad Valodniecības nodaļā visur valda prof. Endzelīna gars, un līdz ar to šī Zinību komisijas nozare top par sevišķi zaļu lauru lapu biedrības vairogā.” J.Endzelīns tika ievēlēts par Rīgas Latviešu biedrības goda biedru.

Kad 1932. gadā izvirzījās jautājums par Zinību komisijas pārveidošanu par Zinātņu Komiteju — privātu zinātņu akadēmiju ar vēlētiem locekļiem, tad pie šī pasākuma šūpuļa likumsakarīgi stāvēja arī J.Endzelīns. Par pirmo prezidentu (1932-1938) gan darbojās prof. Pēteris Šmits, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā prezidenta pienākumus uzņēmās prof. J.Endzelīns, kas Komiteju vadīja līdz tās likvidācijai (tā notika ar “Tautas valdības” sabiedrisko lietu ministra P.Blaua rīkojumu 1940. gada 5. jūlijā). Šīs pirmās latviešu Zinātņu akadēmijas veikums izvērtēts J.Stradiņa un Dz. Cēberes rakstā “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā” (1993. Nr.3), tādēļ to sīkāk te neanalizēsim, taču J.Endzelīna loma šīs institūcijas darbībā bija visai ievērojama un pati Komitejas darbība vērtējama pozitīvi — tā bija Zinātņu akadēmijas iedīglis Latvijā.

1944. gadā, kad vairums latviešu inteliģences devās trimdā, J.Endzelīns, jau pārkāpis 70 gadu slieksni, palika dzimtenē. Padomju varai, protams, nebija noslēpums izcilā zinātnieka stingri nacionālā stāja, piederība korporācijai “Lettonis”, pat tas, ka profesors J.Endzelīns 1931. gadā bija kandidējis, kaut neveiksmīgi, uz ievēlēšanu Saeimā Arveda Berga Nacionālās apvienības sarakstā (Nr.15) kopā ar Longinu Ausēju, Gustavu Celmiņu, Juri Plāķi un citiem (šis saraksts Saeimā toreiz vispār neiekļuva). Taču ar savu milzīgo autoritāti viņš bija arī jaunajai varai liels guvums un tiešām politiskām represijām J.Endzelīns netika pakļauts.

Gluži otrādi, kad 1946. gada 7. februārī ar V.Lāča parakstīto lēmumu tika dibināta Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, J.Endzelīns bija tās pirmo 13 īsteno locekļu (akadēmiķu) skaitā — līdzās Paulam Lejiņam, Augustam Kirhenšteinam, Andrejam Upītim, Arvīdam Kalniņam, Paulam Stradiņam, Ernestam Štālbergam, Arturam Krūmiņam un citiem. Kaut arī tas netika klaji deklarēts, toreiz īstenojās zināma pēctecība — no pirmskara RLB Zinātņu Komitejas (privātās zinātņu akadēmijas) jaunajā akadēmijas sastāvā iekļāva abus Rīgā palikušos pirmskara RLB ZK locekļus — Jāni Endzelīnu un Pēteri Nomalu, purvu pētnieku.

Sākotnēji bija domāts izveidot ZA īpašu valodniecības institūtu J.Endzelīna vadībā, taču 1946. gadā izšķīrās veidot apvienotu — Valodas un literatūras institūtu, ko vadīja Andrejs Upīts, J.Endzelīnam tajā atstājot valodas daļas vadību (1946–1953). Kaut arī ierobežotos apjomos, profesors varēja sākt jaunu pētniecības darba cēlienu ar jauniem līdzstrādniekiem (vairums pirmskara valodnieku — J.Endzelīna līdzstrādnieku — bija devušies trimdā).

ZA pirmajā piecgadu plānā iekļautas J.Endzelīna ieceres valodniecībā — latviešu valodas pilnīga vārdnīca, latviešu īpašvārdi, sinonīmi latviešu valodā, latviešu valodas dialektu atlants, latviešu literārās valodas vārdnīca (latviešu valodas tezaurs), izlokšņu pētījumi, Latvijas vietvārdu pētījumi. Endzelīna mūža laikā šīs ieceres īstenot izdevās tikai daļēji, un iezīmētie virzieni joprojām ir mūsu valodniecības zinātnisko pētījumu pamatā. Taču jau tolaik ieceres tika stipri kritizētas, ieteicot pievērsties aktuālākai tēmai — pilnīgas latviešu – krievu vārdnīcas sastādīšanai.

Gandrīz vai kurioza izvērsās šo darbu apspriešana PSRS ZA koordinācijas padomes sesijā Maskavā 1950. gada 19.–20. maijā, kas notika ZA prezidenta Sergeja Vavilova vadībā, pavisam neilgi pirms šī izcilā fiziķa nāves. Recenzenti kritizēja kā neaktuālus J.Endzelīna iecerētos latviešu īpašvārdu un vietvārdu pētījumus. Pēdējos tika ieteikts aizstāt ar É administratīvi teritoriālā iedalījuma vārdnīcu pēc Kazhijas PSR parauga, jo Latvijā notiekot lauku vienlaidus kolektivizācija, vietvārdi mainoties un šādu pētījumu jēga varot sakņoties tikai pagātnē. Aizstāvēdams Endzelīnu, Latvijas PSR ZA prezidents P.Lejiņš atzina, ka vietvārdu vārdnīcai gan tiešām esot tikai vēsturiska nozīme, taču jāievērojot personības moments: J.Endzelīnam esot jau 77 gadi. Vavilovs izteica līdzjūtīgu repliku: “Viņam būs grūti mainīt tematiku!”, un vietvārdu tēma bija glābta. Darbs varēja turpināties.

Taču pašā Latvijā bija jau izvērsusies nelietīga, varas inspirēta kampaņa pret J.Endzelīnu, ko vadīja pats LK(b)P CK sekretārs ideoloģijas jautājumos A.Pelše, kas Endzelīnu neieredzēja īpaši. Vispirms Endzelīns tika pelts par norobežošanos no padomju valodniecības prakses, no Marra mācības, par liegšanos legalizēt rusiciskus patapinājumus, par valodnieciska rakstura kļūdu meklējumiem Staļina prēmijas laureātu (V. Lāča, A.Sakses, A.Upīša) darbos. Skandaloza izvērsās ZA Valodas un literatūras institūta 1948. gada 7. janvāra sēde sakarā ar Republikāniskās partijas skolas klausītāju I.Īverta un K.Bitlera denunciāciju, ka Endzelīns neļaujot sevi uzrunāt ar vārdu “biedrs”. Par šo incidentu pats Endzelīns minētajā sapulcē izteicās, ka viņš “minētajiem jaunekļiem neesot ne partijas, ne darba biedrs, tāpēc šādu uzrunu neatzīstot; tāpat viņš kā demokrātisks cilvēks neatzīstot nekādus titulējumus”. Zinātniskā padome konstatēja, ka “prof. J.Endzelīna neapmierinātība par uzrunu “biedrs” bijusi bez pamata un kvalificējama kā atklātā zinātniskā sapulcē nepieļaujama”; šī lēmuma norakstu nosūtīja ZA prezidentam P.Lejiņam un LK(b)P CK sekretāram A.Pelšem.

Daudzu tendenciozu un nekonsekventu uzbrukumu dēļ J.Endzelīns 1950.g. 3. aprīlī bija spiests aiziet no mīļotā darba LVU un viņa vienīgā darbavieta palika Zinātņu akadēmijā. Taču arī te viņu skāra nepamatota kritika, kas summēta A.Pelšes plašajā un visai tendenciozajā rakstā “Stāvoklis latviešu valodniecībā un republikas valodnieku uzdevumi sakarā ar J.V.Staļina darbu “Marksisms un valodniecības jautājumi”” (1951).

“Šodien nevajadzētu cīnīties pret šīm buržuāziskā nacionālisma izpausmēm Latvijas valodniecībā, ja šim “pašam ievērojamākajam valodniekam” nebūtu bijusi Latvijā sava skola un milzīga ietekme uz zinātni par valodu,” rakstīja A.Pelše. “Prof. Endzelīna skola ir bijusi un pastāv (..) Katru taisnīgu kritiku par dažām nepareizām prof. J.Endzelīna valodniecības tēzēm viņš vienkārši noraida, paziņodams, ka “ar kritiķiem viņš nevēlas atrasties zem viena jumta”. Un profesors Endzelīns ne reizi nav atklāti atzinis vairākas savas kļūdainās tēzes, kas izteiktas “Latviešu valodas gramatikā” un citos publicētajos darbos. (..) Kā zināms, prof. Endzelīns nekad nav bijis marksists. Nesaprotami, kā pēc J.V.Staļina ģeniālajiem darbiem valodniecības jautājumos var runāt par padomju valodniecību bez marksisma, ārpus marksisma.”

Tiesa, A.Pelše atzina, ka no Endzelīna arī var un vajagot smelties šo to noderīgu (īpaši valodas vēstures nozarē), taču vispārējais spriedums bija iznīcinošs. Jānožēlo, ka šajā tendenciozajā kampaņā bija spiesti piedalīties arī nopietni zinātnieki, kā profesors A.Ozols.

Neraugoties uz šo kritiku un institūta vadības, īpaši K.Krauliņa sūkstīšanos, ka Endzelīnu nevarot pāraudzināt, ka viņš nesaņemot “vajadzīgo prettriecienu”, Zinātņu akadēmijas ietvaros J.Endzelīns tomēr varēja turpināt darbu, kaut arī 1953. gadā viņu atbrīvoja no valodas daļas vadītāja amata un turpmāk viņš vadīja vienīgi vārdnīcu sektoru. Par savu darbību ZA pats Endzelīns bija rakstījis: “Domāju, ka bez manis tur lāgā nevarētu iztikt.”

Liels pazemojums bija jāpieredz J.Endzelīna vajātājiem, kad valodniecības vecmeistaram par nopulgoto “Latviešu valodas gramatiku” piešķīra toreiz visaugstāko PSRS zinātnisko apbalvojumu — Ļeņina prēmiju. J.Endzelīna godināšana bija jāvada Valodas un literatūras institūta direktoram Ē.Sokolam, kurš pirms nedaudz gadiem bija sacījis: “Mēs, tā sauktie nevalodnieki, mēs panāksim, ka valodniecībā būs boļševistiska kārtība” (Padomju Students, 1950.g. 8. aprīlī). Arī par “Latvijas PSR vietvārdu” 1. sējumu J.Endzelīns tika apbalvots ar nule nodibināto Latvijas PSR Valsts prēmiju. Nezinām, cik lielā mērā šie pagodinājumi spēja vecajam vīram atsvērt nievas un pāridarījumus, taču savs gandarījums par to, ka zinātnieka principialitāte stāv augstāk par konjuktūru un klanīšanos, tomēr varēja būt.

Jāatzīt gan, ka situāciju bieži vien dramatizēja arī paša J.Endzelīna nelokāmais, parāk tiešais raksturs, viņa neiecietība pret “nevalodniekiem”, kas jau pirmskara gados bija izpaudusies polemikās ar M.Bruņenieku, agr. J.Lūki (pēc prof. P.Zālītes liecības, Endzelīns 1920. gadā bija vērsies pret Raiņa ievēlēšanu par LU goda biedru tā senās polemikas dēļ ar K.Mīlenbahu “Fausta” tulkojuma valodas lietā).

Prof. J.Endzelīns bija ļoti neiecietīgs pret nevalodnieku nekompetentu iejaukšanos valodniecības lietās. Savukārt pēckara gados pats viņš tikpat kā nepiedalījās sabiedriskā dzīvē, arī zinātniskos pasākumos ārpus viņa tiešās specialitātes. Vienīgais no 13 akadēmiķiem viņš neieņēma nekādu vēlētu amatu Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā. Zinātņu akadēmijas prezidija sēdēs Endzelīns piedalījās samērā reti, spriežot pēc protokoliem, tikpat kā nav ņēmis vārdu debatēs. Tiesa, viņš deva valodnieka konsultācijas ZA statūtu veidošanai latviešu valodā, piemēram, ieteica terminu “īstenais loceklis” agrāk lietotā “kārtējā biedra” vietā, terminu “pilnsapulce” “kopsapulces” vietā u.tml. Varētu likties, ka J.Endzelīns kā akadēmijas loceklis nebija īpaši aktīvs, salīdzinot ar daudziem kolēģiem, taču jāatceras laikmets, kad viņš varēja darboties kā akadēmiķis (1946–1961), viņa jau cienījamais vecums un varbūt arī tas, ka klusēšana bija viscienījamākā pozīcija. Galvenais, ko J.Endzelīns ir devis un joprojām dod Latvijas Zinātņu akadēmijai, ir viņa uzvārda spožums, kas netieši cēlis arī ZA prestižu.

Diemžēl, līdz šim nav plašākas grāmatas par Jāni Endzelīnu, kurā būtu izsekots viņa mūža gājums, izvērtēts zinātniskais devums un dots ieskats viņa visai sarežģītajā, viengabalainajā un arī pretrunīgajā personībā (ir gan jāatzīmē vairāki R.Grīsles raksti). Tādu sacerēt būtu mūsu zinātnieku vai varbūt arī literātu goda uzdevums.

Referāts Latvijas ZA “Letonikas” sēdē Valmierā 1997.gada 4.oktobrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!