Uz racionālu lauksaimniecību

Trešdien, 8. oktobrī, problēmu apspriedē pie zemkopības ministra Andra Rāviņa, kurā piedalījās ZM vadība un ministrijas pārziņā esošo dienestu un institūtu vadība, tika pārrunātas lauksaimniecības attīstības politikas nostādnes, labības tirgus sakārtošanas jautājumi un pārtikas produktu kvalitātes kontroles funkciju sadalījuma projekts.

ZM Juridiskā departamenta direktore Sintija Grigaļūna iepazīstināja ar tā sauktā trīspusējā līguma starp labības ražotāju, pārstādes uzņēmumu un banku pamatprincipiem, kāds tiek gatavots, lai regulētu samaksas sistēmu par graudiem. Līgums tiks slēgts starp pārstrādes uzņēmumu un labības piegādātāju par samaksu saskaņā ar kredītlīgumu starp uzņēmumu un banku. Vēl ir jāvienojas par samaksas termiņiem un kārtību. Iespējams, ka, laikus nesamaksājot piegādātājam par labību, uzņēmumam būs jāmaksā lietojuma procenti un saistības ar banku automātiski pāries citā pakāpē. Pēc līguma sagatavošanas tam būs jāiziet likumīgais ceļš, lai kļūtu par parauglīgumu. Savukārt visām valstiskajām un sabiedriskajām organizācijām, kas strādā ciešā kontaktā ar zemniekiem, piemēram, Zemnieku federācijai, Konsultāciju dienestam, graudu audzētāju sabiedrībām un sabiedrību savienībai, rajonu lauksaimniecības departamentiem ar šo līgumu jāiepazīstina labības audzētāji, lai viņi zinātu par tā eksistenci un tajā paredzētajiem nosacījumiem un neslēgtu ar pārstrādes uzņēmumiem līgumu, kas ir neizdevīgāks par iepriekš minēto.

Līdz 12. novembrim Ministru kabinetā jāiesniedz tiesību aktu paketes projekts 1998. gadam, kurā jāapkopo visi nepieciešamie normatīvo aktu grozījumi, kas saistīti ar Labības biroja pārveidošanos par Labības tirdzniecības aģentūru. Kā informēja ZM valsts sekretāra vietnieks Viktors Elksnis, likumā par labības tirgu jāveic grozījumi attiecībā uz valsts rezervi, jāprecizē attiecīgie normatīvie akti, kas definē valsts rezervi, kā arī jāmaina likums par valsts un pašvaldību pasūtījumu ražas iepirkšanas laikā. Vēl dalās viedokļi par to, kādā stāvoklī būtu jābūt valsts labības rezervei ražas laikā - vai pilnīgi tukšai no pērnā gada graudiem, lai būtu finanses, ar ko momentāni sākt iepirkt jauno labību, vai arī rezervē uz jauno ražu varētu palikt noteikts procents iepriekšējā gada ražas. Vēl jāatrisina jautājums arī par izmaiņām normatīvajos aktos par sēklu rezervi.

Pagājušajā nedēļā kopā ar ražotāju asociāciju un konsultatīvo padomju pārstāvjiem tika apspriests lauksaimniecības attīstības politikas projekts. Zemkopības ministrijas speciālisti, ņemot vērā ražotāju ieteikumus, šo projektu ir pārskatījuši, un ZM valsts sekretāra vietnieks Marģers Krams ar šo variantu iepazīstināja sanāksmes dalībniekus. Projekts ir kļuvis daudz īsāks, konkrētāks, un tajā striktāk pateikti darbības pamatvirzieni un nostāja attiecībā uz metodēm un instrumentiem mērķa — konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas — sasniegšanai. Projektā ir iekļauta arī zivsaimniecības un mežsaimniecības attīstības politika. Lauksaimniecības attīstības pamatnostādnes, kas ir izstrādātas saskaņā ar Lauksaimniecības likumu, tiks iesniegtas Ministru kabinetā 12. oktobrī.

Lauksaimniecības attīstības pamatnostādņu tiešs turpinājums ir lauksaimniecības attīstības koncepcija, ar ko klātesošos iepazīstināja ZM Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departamenta direktore Velta Feodorova. Pašlaik kopā ar ražotāju asociāciju un konsultatīvo padomju pārstāvjiem intensīvi risinās darbs pie lauksaimniecības apakšnozaru - piena lopkopības, gaļas cūkkopības, graudkopības, linu, putnkopības, netradicionālās saimniekošanas u. c. — koncepciju izstrādāšanas, kurās saimniekošanas pamatnostādnes un kritēriji tiks izskatīti detalizēti.

Jautājums, par kuru jau vairāku gadu garumā tiek lauzti šķēpi, ir pārtikas produktu kvalitātes kontroles funkciju sadalījums. ZM Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore Gundega Mičule, kas iepazīstināja ar kvalitātes kontroles projektu, uzsvēra, ka kontroles realizācijas mehānismā jābūt trīs līmeņiem. Pirmais līmenis, turklāt obligāts, ir uzņēmumu paškontrole jeb ražotāju atbildība un to iestāžu noteikšana, kam būs tiesības ražotājus kontrolēt. Otrais — arī obligātais līmenis — ir valsts uzraudzības noteikšana uzņēmumiem un ražotājiem, ko nosaka arī ES direktīvas. Valstij ar normatīvo aktu palīdzību ir jāizvirza prasības un arī šo prasību ievērošanas un kontroles kārtība saskaņā ar pastāvošo likumdošanu. Trešais līmenis, kas nav obligāts, taču dod produktam garantiju, ir sertifikācija. Tas jau ir “virsslānis”, kurš dod produktam tirgū priekšrocības un par kura iegūšanu lemj pats ražotājs. Gundega Mičule iepazīstināja arī ar ZM piedāvāto projektu par kontroles funkciju sadalījumu starp ministrijām, ar ZM sistēmā ietilpstošo inspekciju un laboratoriju reorganizācijas projektu, kā arī ar funkciju sadali starp Veterināro un Produkcijas kvalitātes vadības departamentu. Šobrīd kvalitātes kontroles projekts ir gatavs starpministriju saskaņošanai.

Konceptuāli tika noteikti arī žurnāla “Latvijas Lauksaimnieks” izdevēji. Jau esošajam žurnāla izdevēju pulkam — Zemkopības ministrijai, Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijai —, domājams, pievienosies arī Valsts tehniskās uzraudzības inspekcija.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības redaktore