PROBLĒMAS

Par jaunu likumu tapšanas ērkšķaino ceļu

Jānis Skrastiņš, Latvijas Republikas Ģenerālprokurors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Pagājis mazliet vairāk nekā gads, kopš “Latvijas Vēstnesī” tika publicēts darba grupas izstrādātā Latvijas Republikas jaunā Krimināllikuma projekts ar mudinājumu juristiem, citiem interesentiem izteikt savus viedokļus, priekšlikumus vai korekcijas šī ļoti svarīgā dokumenta pilnveidošanā. Kādas ir jūsu domas par šī projekta tālāko ceļu, tiem priekšlikumiem, par kuriem iestājas Ģenerālprokuratūra?

— Jā, darba grupa, ko vada Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Aivars Niedre, pērn nodeva plašākai vērtēšanai, arī prokuratūrai, savu garadarbu. Tas bija tajā stadijā, kad projekts pirmoreiz tika virzīts uz Ministru kabinetu akceptēšanai. Ģenerālprokuratūra savas padomes 11 sēdēs to apsprieda un iesniedza vairāk nekā simt priekšlikumu. Notika diskusijas, juridiski strīdi, tomēr daudzi no mūsu priekšlikumiem darba grupā tika akceptēti. Protams, dažos jautājumos vēl domstarpības palika, taču, lai procesu nebremzētu, to nodeva Ministru kabinetam un tālāk — Saeimai. Parlamenta komisija apspriešanas stadijā vēl deva iespēju darba grupai, prokuratūrai vienoties atsevišķos strīdīgos jautājumos. Pašlaik Krimināllikuma projekts otrajā lasījumā pieņemts Saeimā un tiek gatavots trešajam lasījumam.

Ir jautājumi, kuros uzvarēja, ja var tā sacīt, darba grupas viedoklis, un ir arī tādi, kur komisija atbalstīja prokuratūras viedokli. Tas, manuprāt, ir normāls process. Ir lietas, kas nav tik principiālas, bet ir kāda problēma, kas pārsniedz Krimināllikuma projekta un vispār viena likuma ietvarus. Tas ir tiesiski filozofisks jautājums par to, kā valsts grib rīkoties. Esmu pret to, ka valsts rīkojas līdzīgi peļu slazdam, citiem vārdiem, tā priecājas par katru nozieguma izdarīšanā pieķerto, bet nemēģina viņu atturēt no kļūmīgā soļa.

Tas attiecas uz nodarījumiem, kad nozieguma sastāvs veidojas, analogu pārkāpumu izdarot vairākas reizes, bet pirmajā gadījumā tas vēl netiek vērtēts kā krimināls nodarījums. Darba grupa iestājas par to, lai šādos gadījumos likums prasītu tikai pierādīt nozieguma atkārtotu izdarīšanu gada laikā. Prokuratūra iesaka papildu nosacījumu: kriminālatbildība var iestāties tikai tad, ja pirmo pārkāpumu valsts ir konstatējusi un pārkāpēju brīdinājusi par šādas rīcības nepieļaujamību. Brīdināšana varētu izpausties visdažādākajās formās, — piemērojot administratīvos vai disciplināros sodus, fiksējot pārkāpumus protokolos vai pārbaužu un revīziju aktos, rakstiski brīdinot utt. Mēs savu viedokli pamatojam ar to, ka nodarījuma bīstamība pieaug tieši tāpēc, ka pēc brīdinājuma vai soda attieksme pret likuma prasībām nav mainījusies. Ļoti daudzos gadījumos šādi ir būvēti Krimināllikuma projekta panti par citu normatīvo aktu pārkāpšanu, piemēram, par ugunsdrošības noteikumu neievērošanu, par vides aizsardzības normatīvu pārkāpšanu un līdzīgi. Visi Latvijā zina, ka kūlu dedzināt aizliegts, bet šis pārkāpums ir plaši sastopams. Ja piekristu darba grupas viedoklim, pietiktu pierādīt, ka divas dienas pēc kārtas zemnieks savās pļavās vai ganībās izdarījis šo pārkāpumu, lai būtu pamats krimināllietas ierosināšanai un personas saukšanai pie kriminālatbildības. Mūsu izpratnē noziegums veidotos tikai tad, ja attiecīgas valsts amatpersonas būtu reaģējušas uz pirmo gadījumu, bet persona to ignorētu un turpinātu prettiesisko darbību.

— Bet varbūt nav jāgaida, kamēr no sīka pārkāpuma izaug lielāki zaudējumi, pat ar traģiskām sekām, kad vainīgais jāsauc pie kriminālatbildības?

— Protams, ir jābūt kontroles sistēmai, kurai jābrīdina, lai nenotiktu lielāki pārkāpumi. Taču nevar būt arī tā kā šajā piemērā. Te ir tās lielākās domstarpības prokuratūrai saistībā ar pašreizējo likumprojekta variantu. Taču mūsu pārstāvji šajā darba grupā izjūt: tā ir atklāta, uzklausa dažādus priekšlikumus, lai gan tas nenozīmē, ka visam piekrīt. Ir daži jautājumi, kuros komisijas viedokli izšķīrusi balsošana.

Jāpiebilst, ka divos jautājumos prokurori bijuši nehumānāki, taču mēs ik dienas sastopamies ar skarbo realitāti. Pirmais ir par vecumu nepilngadīgo saukšanai pie kriminālatbildības. Darba grupa projektā iestrādāja šo vecumu no 15 gadiem, šobrīd tas ir no 14 gadiem. Papētot nepilngadīgo noziedzības struktūru, diemžēl redzam, ka tajā ir diezgan daudz vardarbīgu noziegumu. Atbildības iespēja vēl nerada valstij pienākumu pirmajā reizē vērsties pret nepilngadīgo ar visu bardzību. Mūsu pārliecība: jaunajā Krimināllikumā nevajadzētu šo vecuma cenzu paaugstināt. Ir gadījumi, kad pat 14 gadu nesasniegusi persona noslepkavo cilvēku. Jāapzinās, ka valsts vēl nespēj nodrošināt tādu sabiedrību, lai potenciālie noziedznieki nerastos.

— Jūsu viedoklis par nāvessoda piemērošanu vai atcelšanu?

— Domāju, ka topošajā likumā šis soda veids nav pilnīgi atceļams. Lai gan esam gatavi diskutēt par nodarījumu, par kuriem saglabājams izņēmuma soda veids, loka sašaurināšanu, neparedzot to par visa veida slepkavībām pastiprinošos apstākļos. Taču par slepkavību, ko izdarījusi uz mūžu notiesāta persona, noteikti būtu saglabājams nāvessods.

Lietderīgi būtu izanalizēt, ko devis Valsts prezidenta pērn pasludinātais moratorijs. Zinām, ka nāvessods teorētiski iespējams, bet pašlaik nav izpildāms. Kamēr likums nav grozīts, prezidents šo moratoriju var arī atcelt. Apžēlošanas konsultatīvajā padomē Guntis Ulmanis izteicās: ja situācija prasītu, iespējams, moratoriju nāktos atcelt.

Kopš izsludinātā moratorija pagājis vairāk nekā gads. Praktiski noziedzības līkne gan neliecina, ka nāvessodu neizpildīšana būtu atstājusi negatīvu ietekmi. Samazinājies slepkavību, smagu miesas bojājumu gadījumu skaits ar nāves sekām. Un tas ir būtiski, lai gan šajos jautājumos ir domstarpības, Krimināllikuma projekts top normāli, attīstās. Gan darba grupas, gan prokuratūras mērķis ir viens: lai jaunais likums atbilstu dzīves realitātēm un būtu pietiekami stabils, tas ir, lai īsā laikā netiktu pārblīvēts ar grozījumiem, bet arī netiktu pārslogots ar “nestrādājošiem” pantiem.

— Cik zināms, jaunās valdības deklarācijā minētā Krimināllikuma pieņemšanas termiņš no 1998.gada 1.janvāra pagarināts līdz 1.jūlijam. Tātad jaunrades darbs pie tā vēl kādu laiku varēs turpināties.

— Pašlaik likums tiek gatavots trešajam lasījumam, un mēs esam iesnieguši savus priekšlikumus. Vairākus uzskatām par ļoti būtiskiem. Acīmredzot tajos domstarpības ar darba grupu saglabāsies, un galavārds būs jāsaka deputātiem savā balsojumā.

Sarežģītāk ir ar topošo Kriminālprocesa kodeksu. Un, galvenais, neredzu izeju no šīs situācijas. Darba grupa savu darbu it kā pabeigusi, savus viedokļus izteikusi. Prokuratūra, apspriežot šo projektu, savus priekšlikumus iesniedza par aptuveni 200 pantiem. Esam tikušies ar darba grupas pārstāvjiem, taču pastāv domstarpības, ko nevar atrisināt priekšlikumu vai diskusiju ceļā, nonākot pie kopsaucēja. Mūsu priekšlikumi tiek noraidīti kā nepieņemami un neapspriežami, un līdz ar to šis darbs nevirzās. Esmu paudis savas domas arī valdībā, ka pašreizējo Kriminālprocesa kodeksa projektu nevar virzīt uz Saeimu, bet jāizveido ieinteresēto resoru saskaņošanas grupa, jo, kā jau teicu, darba grupa savu nostāju ir izteikusi un nevajag piespiest to mainīt. Taču kāds vārds būtu sakāms Tieslietu ministrijas, Augstākās tiesas, Ģenerālprokuratūras, policijas pārstāvjiem, kuri cieši saistīti ar reālo situāciju. Pēc tam politiķi parlamentā varēs paust savus viedokļus, šo likumprojektu apspriežot. Pavasarī šāda saskaņošanas grupa tika izveidota, to vada Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Veronika Krūmiņa, taču, cik man zināms, tā ne reizes nav sanākusi kopā. Un nezinu, kā turpināt priekšlikumu izstrādes attīstību. Protams, nav runa par sīkumiem, vārdu kārtību, ne jau tur ir būtība.

— Pastāstiet, lūdzu, kādas ir tās principiālās atšķirības starp darba grupas un prokuratūras viedokļiem!

— Vispirms mēs iesakām meklēt iespēju projektā iestrādāt atvieglota procesa elementus, lai daudzos gadījumos lietu tiesā varētu atrisināt ātrāk, īsāk. Lai enerģija un spēks tiktu izmantoti nopietnākām lietām. Pašlaik salīdzinoši sīkas lietas tiek risinātas pēc pilna procesa. Kopš 1993.gada iespējams daļu lietu nosūtīt tiesām, piemērojot saīsināto procesu. Piemēram, šīgada astoņos mēnešos prokuratūra vairāk nekā 1000 lietu tiesām nosūtījusi šādā kārtībā. Taču tas attiecas tikai uz nodarījumiem, kur paredzēta brīvības atņemšana līdz četriem gadiem vai cits sods, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, ja sākotnējos materiālos par šiem noziegumiem ir ziņas par personu, kas tos izdarījusi. Mūsu priekšlikums: ir jāmeklē pavisam cita formula un nav jāskatās, kādu sodu var piespriest, bet gan — cik liela skaidrība šajā lietā. Saīsinātais process būtu piemērojams arī par citiem nodarījumiem personām, kuras pašas piekristu tam. Ja persona atzīst savu vainu, piekrīt šādam procesam, vajadzētu dot iespēju.

Tomēr vislielākie strīdi norit par to, vai ir iespējami kādi vienošanās procesa elementi. Jāpiebilst, ka, piemēram, ASV tiesu sistēmā vairāk nekā puse no tiesu lietām tiek izskatīta, apsūdzībai un aizstāvībai vienojoties par sodu. Protams, ja tiesājamā persona tam nepiekrīt, tad lietu izskata pēc pilna procesa.

Turpinājums — 7.lpp.