PROBLĒMAS

Par jaunu likumu tapšanas ērkšķaino ceļu

Jānis Skrastiņš, Latvijas Republikas Ģenerālprokurors, — “Latvijas Vēstnesim”

Darba grupas vadītāja — Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece Vija Jākobsone — pret to iebilst, jo tie esot mums sveši elementi, kurus nedrīkstot izmantot Eiropas kontinenta tiesu procesos. Taču, cik zinu, arī dažās Eiropas valstīs, kā Itālijā un dažuviet citur, pamazām šos elementus ievieš. Mūsu tiesas ir ļoti pārslogotas, nav reti gadījumi, kad apsūdzētais gaida tiesu un atrodas ieslodzījumā pat no 1995.gada! Kā tas vispār saskan ar Eiropas cilvēktiesību konvenciju? Ja vēl pēc tam izrādās, ka tiesa šo cilvēku attaisno, valstij ir jākompensē materiālie zaudējumi, nerunājot jau nemaz par to, cik cilvēks cietis morāli, un to nevar atlīdzināt.

Tas nav tikai procesa jautājums. Tiesu darba apjoms pēdējos gados ir grandiozi pieaudzis gan kriminālajā sfērā, gan administratīvo pārkāpumu lietās, bet sevišķi — civiltiesisko strīdu izšķiršanā. Tāpēc mans ierosinājums — valdībai rast iespēju Tieslietu ministrijai finansēt pussimt tiesnešu papildus, lai nepieļautu neizskatīto lietu atlikumu tālāku pieaugumu.

— Šogad janvāra beigās virsprokuroru sanāksmē jūs, Skrastiņa kungs, uzsvērāt, ka krimināllietu kvalitatīvā izmeklēšanā un ātrākā nosūtīšanā uz tiesu sava nozīme ir prokurora prasmei, pieredzei.

— Šim jautājumam ir divi aspekti. Viens — tās ir lietas, ko prokuratūra jau izmeklējusi un nosūtījusi uz tiesu. Un šajā laikposmā līdz spriešanai tiesā ar cilvēku nekas netiek darīts — viņu vairs nepratina, neaicina lieciniekus. Viņš vienkārši gaida tiesu. Otrs aspekts, par ko runāju virsprokuroru sanāksmē, skar arī šos saīsinātā procesa elementus, lai izmeklēšana virzītos ātrāk. Pašlaik cietumā atrodas 408 personas, kurām apcietinājuma termiņš ir ilgāks par diviem mēnešiem. Pērn šajā situācijā bija 592 personas. Protams, ir lietas, kuras nav iespējams izmeklēt divos mēnešos un pat ilgākā periodā. Par to mēs pārliecinājāmies “Banka Baltija” lietā un vēl dažās citās. Saprotams, ka krimināllietu izmeklēšanā daudz kas atkarīgs arī no prokuroru pieredzes, darba spējām. Tāpēc Ģenerālprokuratūra ik mēnesi apkopo ziņas un tabulu veidā izsūta prokuroriem, lai redz, kāda ir noslogotība, cik lietu nosūtīts uz tiesu. Tas ir mūsu darba spogulis. Piemēram, 1.septembrī prokuratūras lietvedībā bija 2574 lietas. Salīdzinot ar gada sākumu, to skaits ir krietni sarucis. Neskatoties uz to, lietu izskatīšana ir ilga, par ko izsaka pārmetumus arī Eiropas eksperti. Tāpēc jau mēs iestājamies par šo vienošanās procesa elementu ieviešanu topošajā Kriminālprocesa kodeksā.

Mūsuprāt, darba grupa būvē ļoti klasisku procesu, kas būtu ideāls 60.—70.gados, taču dzīve attīstās dinamiski un arī noziedzība attīstās līdzīgi. Un tāpēc ar klasiskām metodēm maz ko var līdzēt.

Eiropas cilvēktiesību konvencijā taču nav teikts, ka visas lietas obligāti jāizskata tiesā, bet gan, ka katram cilvēkam ir jābūt tiesībām, lai viņa lieta tiktu izskatīta taisnīgā, neatkarīgā un godprātīgā tiesā. Un šī iespēja netiktu liegta — ja persona nepiekrīt atvieglotam procesam, tad — lūdzu, lietu izskatītu pēc pilna procesa. Taču, ja šo iespēju darba grupa kategoriski noraida, ko uzskatām par vienu no pašām principiālākajām domstarpībām, tad nevar vienoties par procesu kopumā. Kolēģi no Amerikas kontinenta brīnās un saka: jūs galā nekad netiksit, ja rakstīsit simtām lappušu par tādām lietām, kuras var izlemt uz vietas dažu stundu laikā. Protams, ir atšķirības starp valstīm, un es piekrītu Jākobsones kundzei, ka nedrīkst ar vieglu roku samest kopā visu, kas ir tiesu procesos Amerikā un Eiropā. Taču nevar būt arī tā, ka mums nederētu kāda daļa no viņu pieredzes. Darba grupā ir gudri, cienījami, godprātīgi, taču arī ļoti aizņemti cilvēki, kuriem katram atsevišķi nav iespēju studēt pasaules praksi.

— Vai tagadējā saskaņošanas grupā ir vairāki prokurori?

— Jā, pēc mūsu lūguma tajā ir trīs mūsu ieteiktie pārstāvji, kas paudīs Ģenerālprokuratūras oficiālo viedokli, ko būsim apsprieduši padomes sēdēs. Darba grupā mūsu pārstāvja nav. Es arī uzskatu, ka darba grupas personālais sastāvs jāveido nevis pēc darba vietām, bet gan no labiem teorētiķiem vai spēcīgiem praktiķiem, kas grupā pauž personisko viedokli. Saskaņošanas komisijā, turpretim, tiek pausts valsts institūciju viedoklis.

Otra daļa, par ko ir lielākas domstarpības Kriminālprocesa projekta veidošanā, ir starptautiskā sadarbība. Latvijas parlaments ratificējis četras nozīmīgas Eiropas Padomes konvencijas. Tās ir: konvencija par izdošanu; par savstarpējo palīdzību krimināllietās; par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai un par tiesvedības nodošanu krimināllietās. Mēs tagad varam sadarboties gandrīz ar visām Eiropas valstīm, kuras ratificējušas šīs konvencijas. Taču, lai tas notiktu, mūsu nacionālajai likumdošanai jābūt sakārtotai atbilstoši starptautiskajām normām, kā to paredz šīs konvencijas. Piemēram, konvencija, kas saistīta ar personas izdošanu. Mūsu likumdošanā vajadzētu būt noteiktam detalizētāk, kā tas izdarāms. Pašlaik ir viens pants, kas nosaka: par personas izdošanu lemj Ģenerālprokurors un informē Iekšlietu ministriju. Lai kāds pamēģina ielīst manā ādā, kā man rīkoties, ja nav legālās bāzes? Šajā pantā nav teikts, uz kāda pamata personu aiztur, cik ilgi to var turēt nebrīvē. Tā es varētu gadu domāt, pieprasīt kādu papildu informāciju un tamlīdzīgi, un persona visu laiku būtu nebrīvē. Protams, es pārspīlēju, taču principā tā varētu rīkoties. Līdzīga situācija ir ar aizstāvību izdodamajai personai. Tas būtu likumā jāparedz un jāreglamentē. Pašlaik par to nav minēts ne vārds. Daudzās citās valstīs likumos ir sīki formulēts, kā rīkoties šādos gadījumos, lai ievērotu cilvēktiesības.

Konvencija par notiesāto personu izdošanu vispār nebalstās uz nacionālo likumdošanu, jo par šo tēmu ne KPK, ne soda izpildes likumdošana nerunā vispār.

— Vai tiešām Kriminālprocesa projektā visas iespējamās situācijas būtu tik sīki jāfiksē? Varbūt to varētu izdarīt citādā veidā, citos speciālos likumos?

— Esmu pārliecināts: jo detalizētāk to atspoguļo likums, jo labāk. Kurš būs tas, kas izdos instrukciju, kā cilvēku iesēdināt cietumā, cik ilgi personu var turēt tur pirms izdošanas citai valstij? Mūsu Kriminālprocesa kodekss jau tā ir četras vai pat desmit reizes plānāks nekā vairumā citu valstu. Procesa likumā nevar būt otršķirīgu jautājumu.

Manuprāt, ja nevaram atrast jaunus risinājumus, tad vispār nav vajadzīgs jauns Kriminālprocesa kodekss. Jo līdzšinējais ir pilnveidots, sakārtots, un te gods un slava Jākobsones kundzei, kura šo kodeksu nemitīgi pilnveidojusi. Tomēr tas attīstījās saistībā ar pastāvošo teorētisko skolu. Ja vēlamies veidot citu skolu, tad jābūt jaunai pieejai.

— Vai vēl ir kādi mezgli, kas kopīgi jāraisa, lai jaunie likumi veidotos atbilstoši situācijai gan mūsu valstī, gan ievērotu starptautiskās tiesību normas?

— Ļoti asas domstarpības pastāv jautājumā par zvērinātu advokātu pienākumiem. Saskaņā ar starptautiskajiem dokumentiem cilvēktiesību jautājumos un mūsu pašreizējo un topošo Kriminālprocesa kodeksu, katrai personai ir tiesības uz aizstāvja palīdzību. Likumi paredz advokāta iesaistīšanos procesa agrīnās stadijās — no aizturēšanas brīža. Reāli tas notiek ne tikai darba laikā, bet arī naktīs un brīvdienās. Prokuratūra un policija sastopas ar neatrisināmām grūtībām, lai šajā laikā atrastu advokātu. Daudzos gadījumos bez aizstāvja piedalīšanās aizdomās turētais nevēlas runāt, piedalīties jebkādās izmeklēšanas darbībās. Tādas tiesības viņam ir dotas. Prokuratūra un policija iestājas par to, ka visa atbildība par aizstāvības nodrošināšanu jāuzliek advokātu organizācijai, kurai vienīgi likums atļāvis veikt šo darbības veidu. Tas nozīmētu, ka zvērinātiem advokātiem un viņu palīgiem būtu dežūras tāpat kā policistiem, prokuroriem un tiesnešiem. Zvērinātu advokātu padome šādu priekšlikumu noraida, motivējot ar to, ka advokatūra ir nevalstiska apvienība, zvērināti advokāti ir individuāli praktizējoši, un tāpēc valsts nedrīkst pieprasīt no viņiem obligātu rīcību. Šis pamatojums, manuprāt, ir pilnīgi absurds. Tiesības uz aizstāvību ir valsts pasludinātas, ar likuma spēku zvērinātam advokātam dotas tiesības tās realizēt, tad ar šā paša likuma spēku jāuzliek viņam pienākums organizatoriski nodrošināt visām personām aizstāvības tiesību īstenošanas iespēju. Ja zvērināti advokāti to neuzņemas, jārada paralēlas aizstāvju struktūras, kas būtu spējīgas sniegt juridisko palīdzību visiem un likumā noteiktajos termiņos.

“Banka Baltija”, “Latvenergo” lieta beidzot pievērsusi plašāku sabiedrības uzmanību advokātu īpaši priviliģētajam stāvoklim. Žēl, ka mūsos šajā jautājumā neieklausījās agrāk, kad mēs savas idejas aizstāvējām, gan lemjot par grozījumiem pašreizējā KPK parlamenta komisijās, gan Kriminālprocesa jaunā kodeksa apspriešanas gaitā.

Domāju, ka pašreiz nepārvaramais šķērslis mūsu atbalstītā Kriminālprocesa jaunā likuma pieņemšanai ir tieši tas, ka jaunais likums būvēts izteikti apsūdzētā indivīda interesēs, kā nav sabalansētas ar sabiedrības kopējām interesēm pieaugošās organizētās noziedzības, korupcijas un terorisma apstākļos. Visu manu pazīstamo praktiķu viedoklis ir tāds, ka, veidojot jauno projektu, pilnīgi aizmirsta prasība par procesa ekonomismu. Cilvēktiesību garantēšana jānodrošina, bet tas jādara, atceroties, ka šis kriminālprocess tiek īstenots par nodokļu maksātāju līdzekļiem.

Tāpat jāatceras, ka Eiropas Padome pasludinājusi — jebkurā krimināllietā centrālā figūra ir cietušais un viņa pārkāpto tiesību aizstāvība. Ja pieeja jaunajam likumam tiktu balstīta uz šīm deviņdesmito gadu atziņām, tad visas domstarpības būtu pārvaramas un rezultātā taptu patiešām jauns likums.

— Paldies par izsmeļošo sarunu!

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”