MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Kam uzticēt Lietuvas valsts vadības krēslu

Sākusies Valsts prezidenta vēlēšanu kampaņa

Lai gan šī attēlu rinda ar norādi, cik procentu balsotu par katru no Valsts prezidenta kandidātiem, ir iespiesta 6.oktobra laikrakstā “Respublika”, ziņas par popularitāti jau šobrīd vairs neatbilst paredzamajam iznākumam. Jo ir sākusies oficiālā vēlēšanu kampaņa. Galvenā vēlēšanu komisija pagaidām vēl nav reģistrējusi nevienu kandidātu, jo reģistrācija notiks tikai tad, kad pretendents mēneša laikā vēlēšanu komisijas izsniegtajās veidlapās savam atbalstam būs savācis 20 tūkstošus vēlētāju parakstu. Pagaidām Galvenās vēlēšanu komisijas atbalstu un parakstu vākšanas veidlapas ir saņēmis Seima deputāts Rimants Smetona, advokāts Artūrs Paulausks, Reformu partijas priekšsēdētājs Aļģirds Pilvelis, Seima deputāts Kazis Bobelis un Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis. Paredzams, ka šo četrinieku papildinās Viļņas universitātes rektors Rolands Paviļonis un bezdarbnieks Jurijs Subotins.

Dažādu iebildumu dēļ parakstu vākšanas veidlapu izsniegšana atteikta antropoloģei Ļucijai Baškauskaitei un ekologam Valdam Adamkum. Pēdējais šo vēlēšanu komisijas lēmumu mēģinās apstrīdēt tiesā.

Cīņa par valsts vadības krēslu sāk saasināties, jo par nodomu neizvirzīt savu kandidatūru Valsts prezidenta postenim paziņojis pašreizējais Valsts prezidents Aļģirts Brazausks.

Valsts prezidenta vēlēšanas Lietuvā notiks 1997.gada 21.decembrī.

Uz kājāmgājēja maku cer daudzi

Lietuvas pilsētās — aizvien vairāk maršrutu taksometru

Lietuvas otrā lielākā pilsēta Kauņa nevar mēroties ar Rīgu ne platībā, ne iedzīvotāju skaitā. Vai uz pusi mazāk ļaužu pilsētas saimniekiem rada arī divtik mazāk rūpju un raižu? Tā tomēr nav. Pārdomājamu un sāpīgu mezglu punktu netrūkst, bet dažus jautājumus lietuviešiem, šķiet, izdodas risināt veiksmīgāk nekā viņu ziemeļu kaimiņiem latviešiem. Arī pilsētas satiksmes sakārtošanu. Par to raksta avīze “Lietuvos aidas”.

Katru darbdienas rītu Kauņas ielās izbrauc 135 trolejbusi un 139 autobusi. Nedēļas nogalēs šo kājāmgājēju savācēju gan ir mazāk, tomēr arī tad par 60 centiem braucēji var nokļūt jebkurā pilsētas rajonā. (Viens Lietuvas lits — Ls 0,137.) Pēdējā laikā aizvien lielāku piekrišanu iemanto mazautobusi, brauciens ar šo satiksmes līdzekli maksā vienu litu. Lai gan pilsētas maršruta taksometru 45 līnijās brauc 640 mikroautobusu, pasažieru galvenajiem pārvadātājiem tie nav konkurenti. Jo uzņēmumi “Kauno autobusai” un “Kauno troleibusu parkas” savāc trīs ceturtdaļas visu braucēju.

Gada guvums —

5 trolejbusi un 10 autobusu

Kauņā ir 45 autobusu un l4 trolejbusu maršrutu. Kā stāsta pašvaldības Komunālās saimniecības daļas pasažieru transporta nodaļas vadītājs Mindaugs Stabiņģis, uz dažādām Kauņas apkaimes vietām var nokļūt ar dažādu maršrutu autobusiem.

Šogad paplašinājās un sazarojās arī mazautobusu pakalpojumu tīkls. Tika sarīkots konkurss, lai sakārtotu un noteiktu mikroautobusu maršrutus. Lai pilsētas ielās nerastos transporta sablīvējumi, dažiem nācās arī atteikt. Sastrēgumstundās īpaši garas un gandrīz nekustīgas automašīnu rindas velkas cauri vecpilsētai. Tā kā mazautobusi nav jauni, pilsētā pieaug troksnis.

Vissāpīgākā Kauņas pasažieru transporta saimniecības problēma ir tā, ka pēdējoreiz jauni pasažieru pārvadāšanas līdzekļi iegādāti 1989. gadā. Tiesa, pērn izdevās nopirkt desmit trolejbusus, arī šogad piecus, bet tas maz ko spēj glābt, jo pilsētā transporta līdzekļa caurmēra mūžs ir 15 gadu. Aprēķini liecina, ka šogad vajadzētu nopirkt 20 jaunus trolejbusus un 20 jaunus autobusus — tas būtu pietiekami, lai atjauninātu pilsētas pasažieru transporta parku. Taču pašvaldībai nav pat tik daudz līdzekļu, lai iegādātos piecus trolejbusus un desmit autobusus “Škoda-Karose”. Pilsētas saimniekiem un arī pašiem Kauņas iedzīvotājiem “Karose” vietā daudz ērtāki liekas Polijā ražotie autobusi “Jeltz”, taču tie diemžēl ir par dārgu.

Maršrutu taksometri

nav konkurenti

No septītās rīta stundas līdz astoņiem novakarē 45 maršrutos pa pilsētu ripo 640 mazautobusi. Brauciena cena ar maršruta taksometru — viens lits. Tāda pati maksa ir arī septiņos jaunajos maršrutos, kas apkalpo braucējus pavisam nesen. Kā šī mazautobusu ielaušanās pilsētas kājāmgājēju aprūpē ietekmē autobusu un trolejbusu parka saimnieciskos rādītājus? Savu iespaidu, protams, atstāj, bet par īstu konkurenci runāt nebūtu nopietni. Jo pasažieru pārvadātāji tomēr nestrādā pēc vienotiem nosacījumiem. Pēc spēkā esošajiem noteikumiem maršrutu taksometros nav nekādu atlaižu, taču daudzi braucēji iegādājas mēnešbiļetes, daļai pilsētnieku pienākas arī dažādi citi atvieglojumi - viņus visus pārvadā pašvaldības sabiedriskais transports. Autobusu un trolejbusu parka finansējums ir atkarīgs no tā, kā tiek izpildīts pilsētas budžets. Šogad pašvaldība spēj segt tikai 70 procentus no autobusu un trolejbusu parka vajadzībām.

Lai uzlabotu satiksmi, paredzēts, ka drīzumā Kauņā tiks būtiski grozīti autobusu maršruti.To veiks, pamatojoties uz Kauņas Tehnoloģijas universitātes Ceļu transporta problēmu institūta pētījumiem, ir izdarīta pamatīga pasažieru plūsmu analīze. Pagaidām vēl pāragri stāstīt, kādas būs šīs izmaiņas, taču grozījumi tik tiešām rādās būtiski.

Apvienības “Kauno autobusai” ģenerāldirektors Ovīdijs Adomaitis ir pārliecināts, ka patlaban nevajadzētu palielināt braukšanas talonu cenu, jo tā jau ir augsta. Tomēr būtu vērts pārlūkot mēnešbiļešu cenas — tās derētu mazliet pacelt.

Ja neripo liti,

neripo arī braucamie

Autobusa vai trolejbusa viena kilometra noskrējiens Kauņā ir maksā 2,40 litus. Gada laikā pilsētas trolejbusi un autobusi noripo mazliet vairāk nekā 18 miljonus kilometru. Pašvaldība dotē tikai mazliet vairāk kā pusi nobraukto kilometru cenas.

Un tajā pašā laikā daudzi Kauņas iedzīvotāji sabiedrisko transportu izmanto bez maksas, 1. jūlijā tādu bija 52 930. Atlaides vēl pienākas arī rajona iedzīvotājiem un pilsētas viesiem. Kauņas pašvaldība ierosināja valdībai grozīt pārvadājumu kompensācijas kārtību pasažieriem, kam tiesības uz atlaidēm. Pilsētas pašvaldība lūdz kompensēt transporta izdevumus konkrētam cilvēkam, kuram ir tiesības braukt ar sabiedrisko transportu pēc atvieglotiem noteikumiem. Tad ikviens braucējs pats varētu izraudzīties vēlamo transporta veidu, vieglāk būtu arī vedējiem. Izrādās, ka Vācijā transporta izdevumus no budžeta dotē tikai skolēniem un pirmās grupas invalīdiem — viņi iegādājas biļetes par pilnu cenu, bet valsts par tām vēlāk atdod naudu.

Kauņā ir uzradušies apsviedīgi ļaudis, kas piedāvā stūrēt maršruta taksometrus no pulksten astoņiem vakarā līdz sešiem rītā. Pašvaldībai šī ierosme šķiet lietderīga un atbalstāma, jo tā izdosies aktivizēt nakts dzīvi pilsētas centrā, tāpēc ka tagad vēlīniem braucējiem pavērsies iespēja par diviem litiem nokļūt no centra līdz visattālākajiem pilsētas jaunajiem rajoniem. Līdz šim tas bija iespējams tikai ar taksometru — pēc nakts tarifa par viena kilometra braucienu ir jāmaksā viens lits.

Bet vai tāds nakts maršruts neizsauks īgnumu un dusmas vieglo taksometru vadītājos? Jo patlaban pilsētā vieglo taksometru uzņēmējdarbības licenci ir izņēmuši 3500 automobiļu šoferi. Mindaugs Stabiņģis uzskata, ka tas neapšaubāmi saasinās konkurenci, taču līdz ķildām un sadursmēm transporta pakalpojumu piedāvātājiem nevajadzētu nonākt.

Vēl kāds patīkams pārsteigums, ko iecerējusi īstenot pasažieru transporta nodaļa, — vienots talons braukšanai ar autobusu vai trolejbusu (agrāk šāda kārtība jau bija). Tad varēs gluži kā Rietumu valstīs ar vienu talonu braukt vienā virzienā ar jebkuru pilsētas sabiedriskā transporta līdzekli. Tomēr šo problēmu izdosies atrisināt tikai tad, kad transporta biļešu tirdzniecība būs nevis vedēju, bet gan pašvaldības ziņā. Ja vien izdotos ieinteresēt privātuzņēmējus, nākotnē būtu nepieciešams ceļotājiem piedāvāt arī ūdenstransporta izmantošanas iespējas, piemēram, kuģīši varētu traukties pa Nemunu kaut vai no Penemunes uz Vilijampoli. Kauņas pašvaldība šādu satiksmes paplašināšanu noteikti atbalstītu.

Iedarbīgākais līdzeklis pret korupciju

Lietuvieši palīgos aicina

“Transparency International”

Lietuvu apmeklējuši starptautiskās organizācijas “Transparency International” (starptautiskais caurspīdīgums), kura propagandē cīņu pret korupciju, izpilddirektors Džeremijs Popejs un programmdirektors Sergejs Čereikins. Viņi pētījuši iespējas izveidot šīs organizācijas nodaļu Lietuvā.

Idejas par “Transparency International” Lietuvā autori ir Seima loceklis Vītauts Dudēns un ārzemju lietuvietis, tiesnesis Gabrieļus Ģedvila, kas jau gadu piedalās “Transparency International” darbā.

Pēc savu kolēģu vizītes Lietuvā G.Ģedvila sniedzis interviju presei.

— Ko “Transparency International” piedāvā cīņai pret korupciju, ar kuru nav varējis tikt galā neviens no bijušajiem politiskajiem spēkiem, kas tikuši pie varas?

— Labākās zāles ir atklātība. Visu politisko darboņu rīcībai jābūt skaidrai, caurredzamai. “Transparency International” nosaukums vien jau rāda, kā “ārstēties” no korupcijas. Taču katrai valstij, kurai ir sava atšķirīga kultūra, jāmeklē savi ceļi. Tās metodes, kas ir iespējamas, teiksim, Japānā, nederēs Vācijā, bet vācu pieredzi automātiski nepārcelsim uz Lietuvu.

“Transparency International” izveidota 1993.gadā; šobrīd tās nodaļas ir 70 pasaules valstīs. Katra valsts pati izvēlas savu organizācijas struktūru. Par biedriem tiek uzskatīti visi, kas piekrīt organizācijas mērķim, piedalās tās programmās.

Organizācijas galvenā mītne atrodas Berlīnē. Organizācija vāc informāciju par nodaļu darbu, izplata to presē. “Transparency International” cenšas iesaistīt cīņā ar korupciju pēc iespējas vairāk sabiedrības slāņu: zinātniekus, žurnālistus, juristus, politiķus. Tā nav policejiska organizācija, un tās mērķis nav konkrētu korupcijas gadījumu izskatīšana. “Transparency International” cenšas radīt šai parādībai pretēju sabiedrisko noskaņojumu.

— Kā vērtējat likumu par politiķu un ierēdņu interešu deklarēšanu?

— Tas ir ļoti vajadzīgs likums, kas izstrādāts, balstoties uz rietumvalstīs izplatītajiem modeļiem. Tas ir viens no svarīgākajiem juridiskajiem dokumentiem cīņai pret korupciju. Tikai ļoti svarīgi, lai šis likums darbotos.

— Nevienam nav tiesību iejaukties tiesnešu darbā. Tad kā gan “Transparency International” piedāvā cīnīties ar tiesnešu korupciju?

— Amerikas Savienotajās Valstīs tiesnešu prestižs ir ļoti augsts, dabūt šādu vietu ir ļoti grūti. Šos augstumus sasniegušam juristam, nemaz nerunājot par morāli, nav vērts riskēt — viņš saņem labu algu, viņu ciena sabiedrība.

Lietuvā, pēc manām domām, vēl jūtama padomiskās pagātnes ietekme. Tiesnesis daudzus gadu desmitus bija tikai varas ierocis, tāpēc šīs profesijas morālais prestižs nav augsts. Arī algas nav tik lielas, lai atņemtu vēlēšanos “piepelnīt”.

Izeja atkal ir tā pati — palielināt tiesnešu darba atklātību (publiskumu). Tiesneša lēmumiem jābūt ļoti skaidri pamatotiem un visiem viegli saprotamiem. Ja tiesnesis zinās, ka viņa spriedumu sabiedrība var detalizēti analizēt, viņš būs spiests tiesāt objektīvāk. Saprotams, priekšlaicīgas publikācijas presē varētu ietekmēt tiesneša lēmumu, bet tad, kad lēmums jau pieņemts, nevar būt nekādu noslēpumu.

Zemas cenas rada mazākus ienākumus

Igaunijas lauksaimniecība krustcelēs

Zemnieku partijas ģenerālsekretārs un tagadējais Igaunijas lauksaimniecības ministrs Andress Variks :

— Pirms astoņiem gadiem, 1989. gada decembrī, pieņemot lauksaimniecības likumu, tika likts pamats kardinālām struktūrizmaiņām Igaunijas laukos. Pašlaik viensētu un iedzīvotāju īpašumā ir tikai 57 procenti lauksaimnieciski izmantojamās zemes.

Pašlaik atbilstoši Igaunijas Statistikas pārvaldes 1997. gada 1. janvāra datiem, Igaunijā ir 22 700 saimniecību un aptuveni 900 lauksaimniecības uzņēmumu: pilnīgas un daļējas apvienības, akciju sabiedrības un kopsaimniecības. Zemes platība vidēji vienai saimniecībai ir 11 hektāri, bet uzņēmumiem — 440 hektāri.

Privatizācijas reforma būtībā ir pabeigta. Tagad aktuāla ir struktūrreforma, kas saistīta ar zemes reformu un konkurences nosacījumiem. No tā, kā mēs spēsim ietekmēt lauksaimniecības struktūrpolitiku, nākotnē ir svarīga ne tikai šīs ekonomikas nozares attīstība konkurences spēju ziņā, bet arī visas lauku dzīves kvalitāte.

Struktūras izmaiņām laukos nepieciešami gan papildu līdzekļi, gan arī likumdošanas bāze.

Daudzās ekonomiski spēcīgās valstīs gan politiķi, gan zinātnieki lauza galvas, kā ietekmēt ražošanas struktūras izmaiņas tādējādi, lai lauksaimniecība ietilptu ekonomikas kopējā attīstībā. Igaunijā problēmas ir trīsreiz sarežģītākas: vienlaikus jāturpina privatizācijas reforma (zemes reforma ir tikai sākumstadijā), jāiedarbojas uz negodīgu konkurenci un jāpieņem politiski lēmumi un likumi tādā gaisotnē, kurā toni līdz šim uzdeva politiķi, kam nav adekvātas izpratnes par lauku dzīves un lauksaimniecības attīstības likumu pēctecību un tās lomu ekonomikas vispārējā attīstībā.

Ir zudusi ilūzija par lēto importu kā paliekošu iespēju, uz ko varētu balstīt nākotnes plānus. Konjunktūrinstitūta pētījumu dati par pašreizējo gadu liecina, ka 73 procenti aptaujāto dod priekšroku Igaunijas pārtikas precēm.

Diemžēl demagoģija joprojām iedarbojas, jo daudzi Igaunijas iedzīvotāji lētas preces uzskata par pozitīvu parādību. Bet medaļai ir arī otra puse. Saimniecībai ir bīstami, ja cenu pazemināšana neizriet no efektīvas ražošanas. Zemas cenas nozīmē mazākus ienākumus un algas un tikpat reižu mazākas iespējas maksāt valsts nodokļus un veikt investīcijas.

Pēdējos divos gados lauksaimniecības attīstībā Igaunijā ir pazeminājusies stabilizācija, kas ietver ražošanas un investīciju tempu samazināšanos, tātad apmierinātībai nav pamata. Piemēram, kopražojums 1996. gadā salīdzinājumā ar 1994. gadu (t.i., divu gadu laikā) samazinājies par 6 procentiem.

Gan statistika, gan lielāko tirdzniecības firmu dati liecina par lauksaimniecības produkcijas pirktspējas palielināšanos. Ekonomikas institūta analīze rāda, ka ar peļņu strādā 53 procenti lauksaimniecības uzņēmumu. Visai zīmīgas ir dažas būtiskas problēmas, kas ietekmē efektivitāti un rentabilitāti.

Vispirms par intensitāti. 1995. gadā tīro peļņu ieguva tie uzņēmēji, kuru apgrozījums bija 4000 kronu no viena hektāra, tostarp peļņu ieguva arī tie uzņēmēji, kuri līdzekļus izlietoja attīstībai un kuru apgrozījums bija 7500 kronu no viena hektāra.

Tālāk par cenām. Pēdējos trīs gados produkcijas iepirkšanas cenas ir augušas vidēji ātrāk nekā preču pārdošanas cenas. Kaut gan par augstākas šķiras ražojumiem tika iegūta augstāka cena, šī likumsakarība nav spēkā tad, ja monopoluzņēmumi sāk metodiski nosist cenas.

Pašlaik trīs ceturtdaļām zemnieku un uzņēmēju ir grūtības ar apgrozījuma līdzekļiem. To trūkums nedod iespējas intensīvai ražošanai, un tas nozīmē zemu efektivitāti un apmaksu.

Stāvokli uzlabot varētu tikai jaunu tehnoloģiju ieviešana un apgrozījuma līdzekļu papildināšana. Bijušais zemkopības ministrs Jāns Lētsars šaubās par zemkopjiem piedāvātā pabalsta lietderīgumu, ja nav izpildīti konkurences nosacījumi. Viņš saskata risinājumu monopoluzņēmēju darbības ierobežošanā.

Daudzās attīstītās valstīs lauksaimniecības produkcijas ražotāji ir apvienojušies un izveidojuši tirgus apvienības. Nevienā Eiropas valstī nav izdevies uzsākt radīt un izveidot apvienības no augšas, kā to tagad izmisīgi mēģina darīt Igaunijā. Nebūtu tāpēc jābrīnās, ka igauņu zemnieki patlaban nonākuši krustceļos.

Kurkses traģēdijas dažādie aspekti

Igaunijā dalās domas, kāpēc notika nelaime

Iepriekšējās nedēļās Igaunijas presē galvenais notikums bija Paldiski traģēdijas atspoguļojums, Kurkses notikumu hronika, kartoshēmas, traģēdijas upuru saraksti, komentāri, vainīgo meklēšana, līdzjūtības un tā joprojām.

Visai būtisku komentāru šajā sakarā sniedzis Koalīcijas partijas biedrs, iekšlietu ministrs Roberts Lepiksons:

— Ir radusies nojauta, ka vaina par notikušo tiks uzvelta izlūkošanas vada komandierim, uzsverot mācību brīvprātīgumu.

Atceroties sakāmvārdu, ka zivs pūst no galvas, R. Lepiksons norāda, ka šoreiz ļoti gribētos, lai tā nebūtu.

Valdības ārkārtas sēde, īss aizsardzības ministra pārskats, garāks bruņoto spēku vadītāja ziņojums, komisijas veidošana. No sēdes prātā palicis aizsardzības ministra nevajadzīgais apgalvojums, ka labos apstākļos 3,5 km ūdens šķērsli varot pārvarēt stundas laikā. Zinu no savas prakses, ka peldot normālā tempā, 1 km var nopeldēt 25 minūtēs. Trīsarpus kilometrus gara distance, auksts ūdens, augsti viļņi, aptuveni 50 kilogrami ekipējuma... ir pilnīgi skaidrs, ka Kurkses nāves pārgājiens labākā gadījumā būtu ildzis vismaz trīs stundas.

Kas gan notiek Igaunijas bruņotajos spēkos? Tiek runāts, ka šoreiz darīšana nav ar dienestā iesauktajiem, bet gan ar brīvprātīgajiem. Šajā ziņā jāatgādina, kad ir parakstīts dienesta līgums, katrs miera sargātājs ir tieši tāds pats karavīrs kā armijā iesauktais, tieši tāds pats pavēles pildītājs.

Ko nozīmē šī neizprotamā runāšana, ka viss noticis pēc jaunākā leitnanta iniciatīvas? Vai to, ka pēc kāda feldfēbeļa iniciatīvas varētu sarīkot tanku uzbrukuma mācības Domkalna pils (tur atrodas parlamenta ēka) pagalmā vai ļaužu pil-najā Rātslaukumā?

Ekstrēmas situācijas parasti izgaismo pozitīvās un negatīvās puses un atkailina cilvēku īsteno būtību.

Mūsu neatkarības atgūšanas līdzšinējais laiks ir bijis atbrīvošanās laiks no sociālisma laika bailēm nosaukt lietas īstajos vārdos. Pašapmāns ir sliktākais no mānīšanas veidiem. Kā valdības loceklis es nevaru izteikties, ka mūsu bruņotie spēki, sākot no Aizsardzības ministrijas un beidzot ar armijas vienībām, nav tādā līmenī, lai varētu garantēt stingru kontroli pār 3000 bruņotiem vīriem.

Ar neslēptu interesi klausījos, kā parlamenta valsts aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Pēters Lorents televīzijā vilka paralēles ar prāmja “Estonia” katastrofu. Vai Lorents tik tiešām nesaprot, kāda starpība ir starp nelaimes gadījumu un autonomu darbību aizsardzības spēkos, kur patstāvīga doma tiek aizstāta ar pavēļu izpildīšanu? Kļūst redzams, ka citreiz skaistas runas teikušie karavīri un aizsardzības jautājumos “kompetentie” politiķi ir vīri tikai vārdos, ka bruņoto spēku un Aizsardzības ministrijas vadība savai darbībai un visai situācijai nespēj dot objektīvu vērtējumu.

Neviens bruņoto spēku karavīrs, ne arī algots miera spēku sargātājs nedrīkst Igaunijā pārvērsties par “dabīgu” militāru mācību zaudējumu. Aizsardzības spēku uzbūvei jābūt tādai, kas spēj paredzēt situāciju a'la Kurkse. Arī bez tieslietu ministra Paula Varula vadītās izmeklēšanas komisijas secinājumiem ir skaidrs, ka diemžēl tā tas nav. Brīnos, ko gan mūsu militārie vadoņi gaida no šīs komisijas, viņiem taču ir detalizēti jāpārzina sava sistēma.

Var rasties jautājums: kālab gan es, iekšlietu ministrs, kas pārstāv koalīcijas partiju, rakstu tādas lietas? Tam ir savs visai loģisks pamatojums. Situācijā, kad ne aizsardzības ministrs, ne bruņoto spēku vadītājs nav spējuši dot adekvātu vērtējumu Kurkses traģēdijai, ir īstais laiks gaidīt situācijas vērtējumu no premjerministra un aizsardzības spēku augstākā virspavēlnieka — Valsts prezidenta.

Kļuvis zināms, ka Igaunijas premjerministrs Marts Sīmans nepiekrīt Roberta Lepiksona izteiktajai kritikai par Igaunijas aizsardzības spēku vadību. Tajā pašā laikā premjers devis mājienu par kārtību Iekšlietu ministrijā:

— Ieteiktu Lepiksonam vairāk kritiski analizēt stāvokli Iekšlietu ministrijā un tikai tad skatīties, kā tiek galā viņa kolēģi, M. Sīmans teicis Radio–4. Premjers piezīmējis, ka R. Lepiksonam kā pilsonim ir tiesības kritiski spriest, bet kā ministram tas esot pāragri.

Ir izveidota valdības komisija, ko vada tieslietu ministrs Pauls Varuls. Tā vēl nav guvusi atbildi uz jautājumu: cik lielā mērā šādu mācību veikšana atbildusi spēkā esošiem noteikumiem, tāpat komisija arī nezina, vai un kam bija iesniegta mācību programma, kas to apstiprinājis, kāpēc īsti tas ticis izdarīts un vai ūdenšķēršļu pārvarēšana šajā programmā bija paredzēta? Ja nē, tad kā ir iespējams, ka 22 vīri sākuši bīstamo ūdens ceļu, bet par to neviens neko nezināja. Uz šiem jautājumiem augstas valsts amatpersonas atbild dažādi. Atbilstoši informācijai, kāda ir viņu rīcībā, pastāv arī uzskats, ka igauņu karavīri izmantojuši neprecīzas kartes. Navigācijas kartes, kas bija miera uzturēšanas spēku rīcībā, nav domātas parastiem jūrā staigātājiem, jo šajās kartēs speciāli tiek sagrozīts ūdens dziļums, tas tiek uzrādīts seklāks, un līdz ar to neviena laiva tur nebrauks. Paldiski apkārtnes civilās kartes vispār nav, turklāt krievu militāro objektu apkārtnes kartēs bija daudz viltojumu.

Igaunijas karšu firmas “Regio” vadītājs Tēts Jagomegi bildis, ka nevar vainot Igaunijas kartogrāfus, bet var gan pārmest to, ka Igaunijas armijā līdz šim nav kārtīgu kartogrāfijas mācību. T. Jagomegi arī uzskata, ka precīzāko jūraskarti ar vislielākās slepenības atzīmi Igaunija no Krievijas nemaz nav saņēmusi.

Izmeklēšana turpinās, un secinājumi tiks izdarīti, bet 14 vīru dzīvības tā neatdos. Tāda ir šīs traģēdijas visskumīgākā atziņa.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Evija Liparte un Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane