Ārsts un ārsta privātprakse

Komentējot “Ārstniecības likumu”

ANDREJS POŽARNOVS, 6. Saeimas deputāts, Latvijas Ārstu biedrības prezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Andrejs Požarnovs

— Kā jūs vērtējat “Ārstniecības likumu”, kas stājies spēkā no šā gada 1. oktobra? Ko tas dos ārstiem un pacientiem?

— Kad tapa šis “Ārstniecības likums”, Saeimas komisijā un Labklājības ministrijā mēs diskutējām par notikušo veselības aprūpes reformu, par to, ko jaunu vajadzētu ieviest un kas jau ir novecojis. Bija vairāki jautājumi, kurus vajadzēja sakārtot. Kopš 1994. gada, kad Ministru kabinets pieņēma “Ārsta prakses noteikumus”, daudzas normas vai nu nebija īstenotas, vai arī jau bija novecojušas. Bez tam, ja Noteikumi pieņemti 81. panta kārtībā, Saeimai agrāk vai vēlāk tie ir jāizskata un jāpieņem likums. Sākot strādāt pie “Ārstniecības likuma”, praktiski notika inventarizācija, un likumdošanā tika nostabilizēts viss, kas šodien reāli darbojas. Un iezīmēta zināma virzība uz nākotni, lai varētu atļaut turpināt iesākto veselības reformu. Protams, tika daļēji sakārtotas pacientu un ārstniecības iestāžu attiecības, viņu tiesības un pienākumi. Bez tam tika sistematizētas pārvaldes funkcijas, izsverot Labklājības ministrijas kompetencē esošos jautājumus. Likumā, atšķirībā no līdz šim esošajiem “Ārsta prakses noteikumiem”, tika ieviestas divas jaunas sadaļas — par ārstiem un par medicīnas māsām, par viņu profesijām. Jo līdz šim gan ārsti, gan medicīnas māsas visos dokumentos figurēja kā “ārstniecības personāls”. Un nekur neeksistēja formulējums, kādas konkrēti ir ārstu un medicīnas māsu funkcijas. Likumā ir skaidri formulēts, ko šīs profesijas speciālisti dara, kādi ir viņu pienākumi. “Ārstniecības likumā” ir pārceltas vairākas normas no Ministru kabineta Noteikumiem par ārsta praksi. Tie bija vienīgie noteikumi, kas attiecās konkrēti uz ārstiem. Kad sākām strādāt pie “Ārstniecības likuma” punkta par prakses ārstiem, izrādījās, ka šajos Ministru kabineta Noteikumos ir daudzas normas, kas attiecas uz visiem ārstiem, nevis konkrēti uz prakses ārstiem. Tādēļ nospriedām, ka daļa no šīm normām ir jāpārceļ uz “Ārstniecības likumu”. Līdz ar to šajā likumā radās jauna sadaļa. Noteikumos bija sadaļa par lipīgajām slimībām. Arī tā tagad ir izņemta. Jo pašlaik strādājam pie likumprojekta par epidēmisko drošību, kurā viss tiks precīzi formulēts. Arī jautājums par narkomāniju un alkoholismu.

— Kā, jūsuprāt, varētu attīstīties prakses ārstu darbība?

— Lai tā reāli attīstītos un lai īstenotos visas normas, kuras noteicis šis likums, nepieciešams vēl visai pamatīgs darbs. Viens no jautājumiem ir prakses reģistrācija, kas tagad ir atvieglota. Ārsta prakse nav uzņēmējdarbība, bet gan intelektuāls darbs. Līdz ar to šī prakse nav jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā, bet gan Latvijas Ārstu biedrībā. Pati reģistrācijas procedūra kļuvusi vienkāršāka. Runājot par prakses ārstu reģistrāciju, jāteic, ka, pieņemot likumu, bija “aizķeršanās” sakarā ar abu likumu nesaskaņotību. Jo ar likumiem ir kā ar Lieldienu olām, jo sākumā nav zināms, kas beigās iznāks. Visi, kam ir likumdevēja iniciatīvas tiesības, iesniedz savus priekšlikumus, bet, kad sākas balsošana, nevar zināt, kā likums beigu beigās izskatīsies. Nereti likums iznāk raibs un pat pretrunīgs. Stājoties spēkā likumam par prakses ārstiem, mēs it kā varētu sākt veidot prakses ārstu reģistru, taču bija nepieciešams vēl viens jauns dokuments. Proti: iesniegums, sertifikāts, civiltiesiskās apdrošināšanas polise un vēl prakses telpu un aparatūras atbilstības sertifikāts. Ministru kabinets līdz šim vēl nav pilnvarojis nevienu sertifikācijas institūciju, kas varētu sertificēt ārstu praksi. Līdz ar to viena dokumenta trūkst. Runājām par šo jautājumu ar juristiem. No vienas puses tā it kā ir Ministru kabineta problēma, jo tas nav pilnvarojis sertifikācijas institūciju. No otras puses — ja likums prasa, tad šim dokumentam ir jābūt. Taču “Ārstniecības likumā” rakstīts, ka ārstniecības iestāžu sertifikācija sāksies ar nākamā gada 1. martu. Šodien tātad ārstniecības iestāžu sertifikācija nav spēkā. Bet ārsta prakse ir arī ārstniecības iestāde. Līdz ar to visiem, kam mēs līdz šim esam atteikuši, no šā gada 1. oktobra līdz nākamā gada 1. martam pilnīgi oficiāli varam reģistrēt prakses bez telpu un aparatūras atbilstības sertifikāta. Kas notiks 1. martā — grūti pateikt. Vai nu ieviesīs sertifikāciju, vai varbūt šo likuma normu pagarinās, ja ārstniecības iestādes nebūs sertificētas. Mums jau pašlaik viss ir gatavs, ir sakārtots reģistrs, lai oficiāli varētu reģistrēt ārsta praksi. Taču vēl ir jautājums par prakses ārsta darbības tiesiskumu. Likumā ir ierakstīts, ka prakses ārsts var pieņemt darbā personālu, kas saistīts ar viņa prakses darbību — medicīnas māsas, apkopējas, sanitāres, ārsta palīgu. Un, ja viņš ir iekļauts apmācīt tiesīgo ārstu sarakstā, tad var pieņemt darbā arī vienu ārstu rezidentu. Ārsts ir brīvās profesijas pārstāvis un viņš slimnieku ārstē. Gan palīgpersonāls, gan aparatūra ir tikai tādēļ, lai varētu realizēties ārsta intelektuālās spējas. Taču man no rajoniem jau ir ziņojuši, ka dažviet finansisti iebilstot, ja ārsts savā prakses vietā vēlas pieņemt darbā medicīnas māsu, sanitāri vai kādu citu palīgu. Šis jautājums diemžēl vēl nav īsti labi saskaņots. Bet to nevar uzskatīt par Latvijas likumdošanas nepilnību. Gluži vienkārši mums joprojām svešs ir jēdziens “brīvā profesija”. Pirms pusgada es piedalījos Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas Eiropas foruma sanāksmē, kuras programmā viens no jautājumiem bija veltīts šai problēmai. Lietuvas pārstāvis sacīja, ka daudzi, arī juristi, joprojām neizprotot jēdzienu “brīvā profesija” un līdz ar to radot dažādus ierobežojumus. Rietumos dzīvojošiem tas viss sen ir skaidrs, viņi darbojas pilnīgi autonomi, jo likumdošana viņiem, tāpat kā juristiem, atļauj veidot savu praksi. Mēs piecdesmit gadus esam pieraduši, ka ārsts ir “apkalpojošais personāls”. Tādēļ šajā forumā, Kopenhāgenā, tika izveidota darba grupa, lai risinātu jautājumu par ārstu kā brīvās profesijas pārstāvi. Šajā grupā (vai komisijā) bija arī Lietuvas pārstāvis un Latvijas pārstāvis manā personā. Pusi komisijas veidoja pārstāvji no bijušā sociālistiskā bloka valstīm un pusi — no Rietumvalstīm. Komisijas uzdevums ir definēt brīvās profesijas pamatprincipus. Tā kā šis definējums nāks no Pasaules veselības aiz- sardzības organizācijas, tās varētu būt rekomendācijas valdībām par zināmām garantijām brīvo profesiju pārstāvjiem, kas jāiestrādā likumdošanā.

Ir ne mazums jautājumu, kas ierobežo ārsta kā brīvās profesijas pārstāvja intereses. Slimokasu noteikumi, Ministru kabineta noteikumi, Labklājības ministrijas rīkojumi, finansiālas problēmas, iespējas nosūtīt pacientu pie kāda speciālista vai veikt nepieciešamos izmeklējumusÉ Visi šie faktori kā vienas ķēdes locekļi ierobežo prakses ārsta darbību. Viņš nevar brīvi un neatkarīgi strādāt, lai gan viņa interesēs ir pēc iespējas labāk veikt savu darbu, nodrošinot pacientam visu nepieciešamo. Bet, ja Slimokase kaut ko apmaksā un kaut ko neapmaksāÉ Ja ārstam diktē noteikumus, ja iesaka, piemēram, vispirms iztaisīt pacientam rentgenogrammu un tikai tad kādu citu izmeklēšanu, jo pretējā gadījumā Slimokase neapmaksāsÉ Tā ir iejaukšanās ārsta darbībā. Bet ārsts ir mācījies, ir saņēmis diplomu un sertifikātu, lai zinātu, kā un ar kādām metodēm savu pacientu ārstēt. Protams, Slimokase var noteikt zināmus finansiālus ierobežojumus. Protams, visi šie ierobežojumi tiek noteikti trūcīgā finansējuma dēļ. Taču, ja tā izdod rīkojumu, ka apmaksās tikai “to” vai “to”, ka pie kādas konkrētas diagnozes jāizmanto, lūk, tāda un tāda izmeklēšanas metode, tad savstarpējā pretrunā nonāk ārsta profesionālās brīvības tiesības un pamatuzdevums pacientam sniegt vislabāko medicīnisko palīdzību ar Slimokases reālajām iespējām to visu apmaksāt. Tādēļ, pieņemot jebkādus rīkojumus vai noteikumus par medicīnisko pakalpojumu apmaksu, būtu jāsaskaņo ārsta vēlmes ar Slimokasu iespējām. Taču mehānisms, kā šo procesu iekustināt un virzīt tālāk, ir sarežģīts un būtībā atkarīgs no ārstu spējas ietekmēt šo procesu. Tādēļ Rīgā un Rīgas rajonā ir izveidotas Koordinācijas padomes, kurās ir pārstāvji no Latvijas Ārstu biedrības, no pašvaldībām un Slimokasēm. Padomes uzdevums ir raudzīties, lai netiktu ierobežota ārstu profesionālā brīvība. Tas ir arī pacientu interesēs, dodot iespēju izvēlēties savu ārstu. Bet, ja ārstam ir jādomā, ko Slimokase apmaksās un ko neapmaksās, tad tiek ierobežotas arī pacienta intereses. Likums ir viena lieta, bet, lai īstenotu “Ārstniecības likuma” pamatprincipus, ir jāveic ļoti liels darbs. Latvijas Ārstu biedrība pašlaik pie tā strādā, lai gan darbs veicas ne tik ātri, kā gribētos. Jo daudz kas ir atkarīgs no ārstu aktivitātes, cik lielā mērā viņi paši vēlēsies šos jautājumus ietekmēt. Finansiālo grūtību dēļ ārstu vidū pašlaik valda visai liels pesimisms. Latvijā maz vairs palicis ārstu, kas ir gatavi aktīvi šajā procesā darboties. Bez tam gan finansu trūkuma, gan citu apsvērumu dēļ notiek šķelšanās. Tas viss, protams, traucē.

Otrs pašlaik diskutējamais jautājums ir ārstniecības iestāžu sertifikācija. “Ārstniecības likumā” ir “iesprukušas” divas pilnīgi pretējas normas. Viena: lai atvērtu ārstniecības iestādi, ar nākamā gada 1. martu ir jābūt ārstniecības iestādes sertifikātam. Taču otrā norma ir gluži pretrunīga, proti, ārstniecības iestādes sertifikācija notiek atbilstoši normatīvajos aktos noteiktām nereglamentētās sfēras prasībām. Bet nereglamentētā sfēra nozīmē, ka valsts tajā neiejaucas, ka sertifikātu iegūšana tai nav obligāta, pietiek ar kvalitāti apliecinošu dokumentu. Un šādu dokumentu, ja vēlas, var piespraust pie ieejas durvīm, lai pacients domātu, ka šī, lūk, ir labāka ārstniecības iestāde. Ap šī jautājuma risināšanu pašlaik ir sacēlusies visai liela ažiotāža. Ir sagatavots Ministru kabineta Noteikumu projekts par ārstniecības iestāžu sertifikāciju, kas paredz izstrādāt atsevišķas prasības operāciju blokam, uzņemšanas nodaļai utt. Iepriekšējā reizē, kad izskatīja šo Noteikumu projektu, es izteicu Latvijas Ārstu biedrības iebildumus par šo dokumentu un Ministru kabinets to atdeva atpakaļ Labklājības ministrijai pārstrādāšanai un saskaņošanai ar Ārstu biedrības viedokli. Pēdējā Latvijas Ārstu biedrības valdes sēdē mūsu viedoklis bija, ka nav vajadzīga iestāžu sertifikācija, ja nosaka ļoti zemas prasības. Jo tādā gadījumā “ar vieglu roku” tiks sertificētas visas slimnīcas. Būs izveidota kaut kāda sertifikācijas institūcija, tās darbinieki saņems algu, un dokumentus izsniegs “tāpat”, bez īpašām prasībām. Zemas prasības nav vajadzīgas. Savukārt, ja noteiks Eiropas līmeņa prasības, mūsu ārstniecības iestādes tām neatbildīs. Mums ir jāatrod mehānisms, kā lēnām, pakāpeniski ieviest sertifikāciju. Es pilnīgi pieņemu, ka var noteikt augstas prasības, tādas kā Eiropā, bet tad mums ir jānosaka, cik ilgā laikā un kādā kārtībā šīs prasības tiks īstenotas. Ārstu biedrības valde uzskata, ka katras atsevišķas nodaļas novērtēšana ir jāsāk vienlaikus ar investīcijām, lai šīs nodaļas varētu sakārtot. Esam runājuši ar veselības valsts ministru Viktoru Jaksonu, kurš arī pilnīgi piekrīt, ka šī sertifikācija kā obligāta visām iestādēm ar nākamā gada 1. martu vēl nav ieviešama. Līdz šim termiņam var vienīgi tikt izstrādātas prasības. Jā, ar 1. martu var uzsākt sertifikāciju, bet visas ārstniecības iestādes tad vēl nevar būt sertificētas. Acīmredzot šis termiņš būs jāpagarina par gadu vai pat diviem. Ministrs piekrīt arī, ka sertifikācija ieviešama pakāpeniski. Taču, kā jau sacīju, ap šo jautājumu pašlaik sākusies liela ažiotāža.

Attiecībā uz ārstniecības personu sertifikāciju ir nostabilizēta kārtība, kādā tas pašlaik notiek. Nekā jauna šajā normā nav. Un es arī neredzu, kādēļ būtu jāmaina līdzšinējā kārtība.

— Vai Latvijas Ārstu biedrības pilnvaras kļuvušas plašākas?

— Jā. Ar “Ārstniecības likuma” pieņemšanu Latvijas Ārstu biedrības pilnvaras ir paplašinājušās. Visa darbība, kādu biedrība veica līdz šim, ir nostabilizēta likumā. Daži profesionālas dabas jautājumi tagad no Labklājības ministrijas nonākuši mūsu biedrības kompetencē. Piemēram, apmācīt tiesīgo ārstu un ārstniecības iestāžu saraksta apstiprināšana. Un tas ir loģiski. Jo gandrīz visas ārstu profesionālās asociācijas ir apvienotas Ārstu biedrībā un pie mums tiek apkopota informācija par ārstu profesionālajiem jautājumiem. Esam iecerējuši aktivizēt biedrības teritoriālās nodaļas, veicināt ārstu sabiedriskās aktivitātes, ievirzot tās pareizā gultnē.

Armīda Priedīte,“LV”

Foto: Jānis Deinats