Kad ekonomika uz tirgus ceļa

Analizējot uzņēmējdarbību šajā pārejas posmā

RAITA KARNĪTE, Dr.ekon., Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore,

JĀNIS POČS, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktora vietnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Mūsu rūpniecības pāreja uz tirgus ekonomiku r ieilgusi. Ne visi, kam bija jāizput, ir jau izputējši. Ne visiem, kam bija jāizdzīvo, izdevies sasniegt stabilitāti. Ražošana izmisīgi cīnās par pastāvēšanu. Privatizācijas procesa ieilgums ir mantojums no politisko valdību laikiem. Latvijā nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir 4 reizes mazāks nekā vājākajās ES valstīs. Saglabājoties lēnajiem attīstības tempiem, mēs šādu līmeni sasniegsim ne agrāk par 30 gadiem.

— Ko šajā pārejas laikā domā mūsu tautsaimniecības zinātnieki? Kādus ceļus viņi saredz ražošanas kā sabiedrības attīstības pamata atjaunošanai? Kā strādā LZA Ekonomikas institūts?

J.P.: — Mūsu institūts ir Latvijas Zinātņu akadēmijā asociēta patstāvīga valsts zinātniskā iestāde. Institūta finansu avoti ir Latvijas valsts budžeta finansējums ilgtermiņa pētījumu veikšanai, kā arī par zinātnisko pasūtījumu izpildi iegūtie līdzekļi. Mūsu misija — valsts attīstības un tautas labklājības celšanas veicināšana. Lai paplašinātu sadarbību ar privātām firmām, plašāk organizētu apmācību ciklu uzņēmumiem un dotu iespēju audzināt jaunu zinātnieku paaudzi, esam nodibinājuši arī privātu institūtu — bezpeļņas SIA ZA Ekonomikas institūts. Pašlaik Latvijā pieaug zinātniskie pasūtījumi gan no valsts, gan privātā sektora, kas liecina par kapitāla kustību valstī.

Mūsu zinātnieki strādā ne vien pie vietējiem, bet arī pie starptautiskiem projektiem. Mūsu jaunākie pasūtījumi saistīti ar kultūras ietekmi tautsaimniecības attīstībā. Zinātnisko pētījumu rezultātu bieži vien redz pēc vairākiem gadiem. Nevaram sūdzēties, ka valdība mūsu darbu nefinansē, taču tas ir nepietiekami un esam spiesti meklēt līdzekļus, piedalīties ārzemju projektos, savas idejas atdot ārzemju firmām.

— Kā jūs vērtējat tautsaimniecības attīstību Latvijā?

R.K.: — Pēdējos sešos gados Latvijas tautsaimniecība atrodas it kā īpašos apstākļos — pārejas posmā no centralizēti plānotas sistēmas uz tirgus sistēmu. Tās īpašo stāvokli pierāda iekšzemes kopprodukta (IKP) līdzšinējā lejupslīde. Latvijas IKP 1995. gadā veidoja tikai 49,2 procentus no 1990. gada līmeņa. Rūpniecības produkcijas ražošana 1990. — 1995. gadā sašaurinājās par 62 procentiem, lauksaimniecības produkcijas — par 53 procentiem. Pārejas posmu raksturo arī plašie institucionālie pārkārtojumi, privatizācijas un tautsaimniecības pārstrukturizācijas procesi. Pārejas process ir unikāls, ilgstošs un sarežģīts, bet vāji definēts, tāpēc tā beigas nav iespējams precīzi noteikt.

Latvijas tautsaimniecības attīstība kopš 1990. gada ir veidojusies stihiski. Attīstības procesu ietekmējušas tirgus apstākļu izmaiņas — ārējā tirgus zaudējums un iekšējā tirgus sašaurināšanās rūpniecības lejupslīdes dēļ. Šo iemeslu dēļ radušās finansiālās grūtības ierobežoja iespēju veikt uzņēmumu pārstrukturizāciju, pielāgojoties jaunajiem tirgus nosacījumiem.

Latvija ir maza valsts ar atklātu tautsaimniecību, un tā ir pakļauta globālai konkurencei ne vien ārējā, bet arī iekšējā tirgū. Globalizācija iespaido arī NVS tirgu, radot šo valstu pircējiem lielas izvēles iespējas. Tādēļ pieprasījums pēc Latvijas produkcijas Krievijā un citviet samazinās. Šādos apstākļos produkcijas kvalitātei un cenai ir izšķiroša nozīme.

Globalizācija un atvērtas tautsaimniecības statuss ir divi faktori, ar kuriem jārēķinās, izvērtējot, kādas tautsaimniecības nozares Latvijā iespējams saglabāt un kādā veidā.

Valdība ir formulējusi vairākas Latvijas tautsaimniecības attīstības prioritātes un neatliekamus uzdevumus: privatizācija un īpašuma attiecību sakārtošana, bezdeficīta budžets, valsts iekšējā un ārējā aizņēmuma samazināšana, valsts monetārās sistēmas stabilitātes aizsardzība un ārvalstu investīciju veicināšana. Tie visi ir svarīgi un veicina tirgus attiecību nostiprināšanos valstī. To īstenošana varētu stimulēt tautsaimniecības attīstību, tomēr tie neradīs ilglaicīgus tautsaimniecības attīstības avotus. Tirgus attiecības vien nespēj nodrošināt ilglaicīgu progresu. Pat valstis, kurām ir stabilas tirgus ekonomikas tradīcijas, ir spiestas nepārtraukti meklēt jaunus attīstības avotus.

Latvijā tradicionāli attīstījusies metalurģiskā rūpniecība, mašīnbūve, elektrotehniskā un elektroniskā rūpniecība, ķīmijas un farmaceitiskā rūpniecība, būvmateriālu ražošana, tekstilrūpniecība, apavu ražošana, automobiļu ražošana un pārtikas rūpniecība. Šie rūpniecības veidi ir nozīmīgi, taču to produkcijas konkurētspēja pašlaik ir nepietiekama (galvenokārt augsto ražošanas izmaksu dēļ). Produkcijas dārdzības cēlonis ir novecojušās iekārtas un tehnoloģijas, kā arī visai augstās rūpnīcu pārvaldes uzturēšanas izmaksas. Vietējais tirgus ir ierobežots, savukārt uzņēmumu ražojumu kvalitāte ir pārāk zema, lai spētu iegūt vietu pasaules tirgū.

— Kādi jūsuprāt ir mūsu tautsaimniecības efektivitātes paaugstināšanas ceļi?

R.K.: — Ekonomisti ir vienisprātis, ka ir trīs galvenie ražošanas konkurētspējas paaugstināšanas virzieni.

Pirmkārt — valsts palīdzība ražošanai, nodrošinot tai iespējami labākus attīstības apstākļus. Viena no valsts funkcijām ir tautsaimniecības attīstības veicināšana. Latvijā tomēr vērojama vēlēšanās pat stratēģiskos attīstības jautājumus atstāt tirgus ziņā. Šis ceļš ir iespējams, taču ērkšķains, ilgs un dārgs, saistīts ar kļūdām un neveiksmēm. Tāpēc valstij ir jāpiedalās uzņēmējdarbības veicināšanā ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem, proti:

– tautsaimniecības attīstības stratēģijas noteikšanu;

– tautsaimniecības attīstībai labvēlīgas vides veidošanu;

– katalizatora lomu uzņēmējdarbības veicināšanā, papildu finansu resursu piesaistīšanā un biznesa attīstībai nepieciešamo institūciju veidošanā un finansēšanā.

Valsts uzdevums nav pilnīgi un ilgstoši uzturēt un finansiāli nodrošināt šos procesus, bet gan izraisīt tos un dot starta kapitālu. Starta kapitāla avotam ne vienmēr ir jābūt no valsts budžeta līdzekļiem. Tie var būt arī ar valsts palīdzību piesaistīti starptautiski vai vietējo uzņēmēju finansu līdzekļi. Ārvalstu pieredze liecina, ka nepieciešamā starta kapitāla veidošanā valsts līdzdalība ekonomiskas izaugsmes veicināšanai ir ļoti nozīmīgs faktors. Piemēram, Eiropas Savienības reģionālās attīstības veicināšanai paredzēto līdzekļu sadale dažkārt ir vairāk atkarīga no valstu valdību pārstāvju aktivitātēm vai projektu pieteikumu kvalitātes nekā no reālās finansu vajadzības.

Galvenais virziens, kur nepieciešama valsts līdzdalība, ir tehniskā progresa, t.i., inovācijas procesa uzturēšana. Ir pierādīts, ka inovācijas procesa attīstību nevar atstāt tikai tirgus ziņā, jo inovācijas sociālā peļņa (kopējais ieguvums) ir lielāks, nekā saņem konkrētais privātais ieguldītājs, un ieguldījumi inovācijā ir riskanti. Tāpēc privātie uzņēmēji izvēlas mazāk riskantus, bet arī mazāk inovatīvus projektus un parasti nespēj nodrošināt pilnīgu inovācijas procesa finansējumu.

Valstij, lai veicinātu un uzturētu inovācijas procesu, jāizveido institūcijas, kas sekmētu zinātnes un ražošanas sadarbību, atvieglotu zinātnes sasniegumu ieviešanu ražošanā un orientētu zinātnisko un pētniecisko darbību uz patēriņa vajadzībām. Ir nepieciešama valsts tehnoloģiskā politika, kas attīstītu iniciatīvu un iespējas veikt inovācijas procesu. Tāpat nepieciešama uzņēmējdarbības atbalstīšanas sistēma, kuras uzdevums būtu:

– finansu piesaistīšana zinātniskā un attīstības potenciāla veidošanai, pētījumu finansēšanai, izmantojot valstiskas struktūras, piemēram, Eiropas Savienības palīdzības programmu izmantošanā;

– uzņēmējdarbības un zinātnes saišu stiprināšana;

– informācijas un pieredzes apmaiņas veicināšana starpvalstu līmenī (starptautiskas izstādes, gadatirgi, reklāmas un informācijas izdevumi);

– piegādātāju tīkla attīstība, veidojot atbilstošas informatīvas sistēmas;

– uzņēmējdarbības iemaņu attīstīšana, izglītības un izglītošanas darba organizācija, izveidojot biznesa inkubatorus, konsultāciju dienestus, kas darbojas kvazivalstiskā režīmā;

– atsevišķu nozīmīgu projektu finansēšana;

– kooperācijas projektu uzsākšana.

Šādas sistēmas izveidošana ļautu novērst grūtības uzņēmumu attīstībā.

Piemēram, piegādātāju tīkla izpēte un optimizācija ir uzdevums, kas dažkārt pārsniedz viena uzņēmuma (īpaši neliela) iespējas. Valsts līdzdalība šajā procesā ļauj veikt arī valsts regulēšanas funkcijas, piemēram, attīstīt lielo un mazo uzņēmumu kooperāciju, tai skaitā mazo vietējo un lielo ārvalstu kooperāciju piegāžu vai ražošanas procesa operāciju sadales jomā un pakalpojumu sniegšanā. Rietumu valstīs izveidotas valsts veicinātas vai pilnīgi valsts finansētas institūcijas, kas palīdz uzņēmumiem piegādātāju tīkla veidošanā, informācijas izplatīšanā un uzņēmumu savstarpējo kontaktu veidošanā. Rietumvalstu pieredze liecina, ka tirgus attiecības nevis noliedz, bet pat aktivizē valsts saprātīgu līdzdalību tautsaimniecības attīstības veicināšanā, kas dod labus rezultātus. Šī pieredze noderētu arī Latvijā.

Otrkārt — jaunu produkcijas veidu apgūšana un tradicionālās rūpniecības pārkārtošana atbilstoši mainīgajiem apstākļiem.

Jaunu tehnoloģiju ieviešana ražošanā var notikt, pārstrukturizējot esošos vai veidojot jaunus uzņēmumus. Valstis ar mazākām inovācijas iespējām parasti cenšas izmantot tiešu tehnoloģiju transplantāciju, importējot ārvalstu tehniku, iegūstot ārvalstu patentus, kā arī piesaistot ārvalstu ekspertus un apmācot ārzemēs vietējos speciālistus.

Ātrākais jaunu tehnoloģiju iegūšanas veids, protams, ir tiešās ārvalstu investīcijas, kas ir arī efektīvākais pārejas posma tautsaimniecības modernizācijas grūtību atrisināšanas līdzeklis, jo vienlaikus dod vairākus ieguvumus:

– papildu finansu resursus, jaunu tehnoloģiju un iemaņu tiešu un ātru transplantāciju tautsaimniecībā;

– ātru ražošanas pārstrukturizāciju progresīvu un konkurētspējīgu produkcijas veidu ražošanai, ko veicina ārvalstu ieguldītāja tirgus pieredze;

– kvalitatīva piegādātāju tīkla izveidošanu;

– tirgus iespēju paplašināšanu, izmantojot ārvalstu ieguldītāja preču zīmes vai reputāciju;

– multinacionālu firmu augstās konkurētspējas priekšrocības.

Par ierastu ir kļuvusi frāze, ka, lai veicinātu ārvalstu investīcijas, ir nepieciešams radīt labvēlīgu vidi. Parasti ar to saprot likumu piemērošanu ārvalstu ieguldītāju vēlmēm, taču tā vien ir par maz. Ārvalstu ieguldītājs, izvēloties iespējamo ieguldījumu vietu, vērtē investīciju vidi daudz plašāk, ņemot vērā:

1) jaunu augstas tehnoloģijas nozaru attīstību valstī;

2) uzņēmējdarbības infrastruktūras attīstību, kas ietver telekomunikāciju un satiksmes sistēmu;

3) tirgu un nodokļus — tirgus lielumu, konkurētspējīgus nodokļus;

4) zemes un ēku pieejamību un cenas;

5) darbaspēka kvalitāti — izglītības līmeni, valodu prasmi, darba ražīgumu, apmācības iespējas;

6) augstākās izglītības un zinātnes attīstību;

7) piegādātāju tīklu — vietējo vai ierasto;

8) biznesa pakalpojumus — bankas, apdrošināšanu, tieslietas, reklāmu, viesnīcu servisu, konferenču centrus, multimediju infrastruktūru;

9) dzīves kvalitāti — dzīvojamās ēkas, bērnu izglītošanas iespējas, dabu un klimatu, kultūru un mākslu, sadzīves nosacījumus, kriminālo situāciju;

10) institūcijas, kas vada un organizē ārvalstu investīciju piesaistīšanas procesu.

Šī analīze izskaidro gan ārvalstu ieguldītāju piesardzību, gan arī Latvijas iespējas ārvalstu investīciju veicināšanā. Viss liecina, ka ārvalstu investīciju piesaistē liela nozīme ir valsts tehnoloģiskajam un intelektuālajam potenciālam.

Treškārt — tehnoloģiskā modernizācija un zinātnes sasniegumu ieviešana ražošanā. Šeit neatņemama satāvdaļa ir arī augstākās izglītības, zinātnes un ražošanas integrācija. Gandrīz visās Eiropas valstīs pieaug izdevumi zinātnisko pētījumu un eksperimentu (R&D) nodrošināšanai. Visvairāk šim mērķim izdod Japāna — 2,8 procentus no IKP, tai seko ASV un Vācija. Viduseiropas un Austrumeiropas valstis stipri atpaliek R&D attīstībā. Piemēram, Ungārijā šim nolūkam izlieto 0,78, bet Latvijā — 0,26 procentus. Un tas var būt bīstami šo rajonu konkurētspējas nodrošināšanai ilgākam laikam. Pēc Eiropas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas rekomendācijām R&D vajadzībām ir jāpiešķir ne mazāk kā 1 procents no IKP, jo taupību var nākties nožēlot.

Šodien zinātne kļuvusi par konkurētspējas nodrošināšanas faktoru tautsaimniecībā. Arī valstīs ar augstu attīstības līmeni nacionālās zinātnes attīstībai tiek pievērsta liela nozīme. Eiropas valstis zinātnes attīstībā redz galveno iespēju, kā novērst tuvojošās ekonomiskās grūtības. Lai paaugstinātu zinātnes atdevi, attīstītās valstis cenšas nostiprināt ķēdi: izglītība — zinātne un pētījumi — ražošana — patērētājs. Zinātnes attīstībā meklē racionālo attiecību starp lietišķo un fundamentālo zinātni.

Nacionālās zinātnes attīstība mums ir nepieciešama, lai sagatavotu speciālistus, kas spēj novērtēt ārvalstu piedāvāto jaunievedumu kvalitāti, novitāti un ieviešanas mērķtiecību valstī, pielāgot ārvalstu jaunievedumus konkrētiem apstākļiem, nodrošināt turpmāko inovācijas procesu.

Arvien biežāk nākas secināt, ka ārvalstu ieguldītāju solītā tehnoloģiskā inovācija dod ieguldījumu atpalikušas bijušās PSRS rūpniecības modernizācijā. Taču vērtējot pēc pasaules standartiem, tā ir nolietotu un morāli novecojušu iekārtu ienākšana. Tādēļ Latvijai pašai jādomā par konkurētspējas paaugstināšanu un sava iekšējā potenciāla attīstīšanu, izmantojot arī ārvalstu investīciju dotās iespējas.

Protams, zinātnes attīstības rādītājs nav tikai zinātnes vajadzībām izlietotie līdzekļi. Pieaugot konkurencei, paši uzņēmumi cenšas palielināt savu R&D potenciālu, veidojot savas pētnieciskās struktūras vai izmantojot esošos institūtus. Latvijas uzņēmēji vēl nav sapratuši inovācijas procesa svarīgumu, tiem nav arī naudas zinātnisko pētījumu finansēšanai. Bez finansējuma Latvijas zinātniskais potenciāls pamazām iet bojā, spējīgākie zinātnieki atstāj valsti. Zinātniskā potenciāla atjaunošana prasīs vairākus gadus un lielus līdzekļus. Tāpēc valsts uzdevums būtu uzturēt un veidot R&D potenciālu līdz tam brīdim, kad tā finansēšanu daļēji pārņems uzņēmēji. Tā rīkojas gandrīz visās valstīs, kuras domā par ilglaicīgu attīstību.

Latvijas zinātne pašlaik vairāk kā jebkad ir piemērojusies tirgus ekonomikas prasībām. Tā kā vietējie resursi jau labu laiku ir kritiski mazi, zinātniskās iestādes ir pieradušas meklēt papildu līdzekļus, piesaistot Eiropas Savienības programmas. Zinātnes efektivitātes mērs ir tās ieguldījums tautsaimniecības attīstībā. Jāatzīst, ka Latvijas zinātnes ieguldījums tautsaimniecībā nav īpaši augsts, un tas galvenokārt izskaidrojams ar nacionālās zinātnes kā tautsaimniecības attīstības veicinoša faktora nenovērtēšanu. Valsts nav pratusi izmantot nacionālās zinātnes iespējas. Par to liecina vājā interese par valsts zinātniskā pasūtījuma — zinātnisko grantu izpildi. Lai novērstu pieļautās kļūdas, jāsaprot, ka nacionālās zinātnes attīstība ir valstiska problēma, un tā arī jārisina.

— Kā jūsu teiktais sasaucas ar rūpniecības politikas ikdienas praksi?

J.P.: — No Rietumu pasaules mēs nevaram tieši pārņemt pieredzi, jo tur ražošanas attīstības process ir nostabilizējies. Pie mums ir pārejas posms un ražošana atrodas ļoti mainīgā stāvoklī. Ārzemju uzņēmēji saka, ka tehniskais progress ir tik straujš, ka viņi visu laiku jūtoties kā sēdot uz auļojoša zirga, uz kura jāspēj noturēties. Viņi uzskata, ka mums esot arī jāspēj uzlēkt uz šī auļojošā zirga.

Atsevišķās nozarēs mūsu rūpniecība sāk atmosties, taču jāsaka atklāti — visas nozares neizdzīvos. Valdībai kā valsts uzņēmumu īpašniecei vajadzēja savlaicīgi apjēgt un nepieļaut tik daudzu uzņēmumu pastāvēšanu, kuriem nav perspektīvas.

Vēl nesen bija mēģinājumi rūpniecībā saglabāt gandrīz visus agrāk izveidotos uzņēmumus, nesniedzot tiem nekādu palīdzību. Uzņēmumu nodokļu parādi daudzos gadījumos pārsniedza to atmaksāšanas iespējas, kļūstot par bezcerīgiem parādiem, kas ar katru uzņēmuma darbības dienu pieauga. Neradot apstākļus attīstībai, turpinājās uzņēmumu grimšana savstarpējos parādos. Tagad atjaunot veco rūpniecību ir daudz par vēlu. Ja pārejas procesa sākumā būtu bijuši līdzekļi, būtu citādāk. Lielie valsts uzņēmumi veģetē, iekonservējot savu darbinieku attīstību. Mūsu rūpniecība nespēja ātri reaģēt pārejas posma sākumā, kad jau bija manāma Austrumu tirgus sašaurināšanās, kad vēl nebija uzņēmumu parādu, lai spētu pāriet uz jaunas produkcijas ražošanu. No otras puses, rūpnīcām trūka arī brīvo līdzekļu, bija ļoti augsti banku kredītu procenti, kas praktiski liedza tos izmantot.

R.K.: — Pie pašreizējā stāvokļa lielā mērā vainojams arī galvenokārt investīciju trūkuma dēļ ļoti ieilgušais uzņēmumu privatizācijas process. Taču, lai Latvijā plaši ienāktu pasaules “naudas maisi” — ārzemju investori, vispirms bija nepieciešams veikt lielu informatīvo darbu, sniedzot detalizētas ziņas par mūsu valsti un rūpniecību. Šajā ziņā nepietiekoši ir strādājuši Latvijas Attīstības un Latvijas Privatizācijas aģentūra, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un rūpniecības nozaru asociācijas. Visplašākajām ārzemju rūpnieku un baņķieru aprindām nepārtraukti vajadzēja sniegt informāciju par Latviju, tās likumdošanu, rūpniecību un privatizācijas iespējām.

Igaunijā valsts uzņēmumus ļoti ātri privatizēja. Kaimiņvalsts valdība bija tālredzīgāka, savā domāšanā globālāka. Igauņi mērķtiecīgi, bez liekas bravūras, bet klusi iet uz nosprausto mērķi. Arī Igaunijas valdība daudz iejūtīgāk vēro savu uzņēmumu darba rezultātus. Valstī saglabāta zinātne.

Valsts uzdevums ir stimulēt rūpniecības attīstības vidi, bet mūsu rūpniecības attīstībai vispirms ir jābalstās uz pašu rūpnieku vēlmi un prasmi atrast, ko ražot, atrast finansu līdzekļus ražošanas sagatavošanai un, protams, atrast arī tirgu. Bet tam vispirms ir jāsaistās ar inovācijas iespējām, bez jaunas tehnoloģijas un jaunas produkcijas robežšķirtni nevarēs pāriet. Mūsu uzņēmējiem ir ļoti daudz jāmācās. Diemžēl pārāk bieži tas netiek attiecīgi novērtēts. Mēs cenšamies sadarboties ar uzņēmējiem kā padomdevēji, palīdzam izstrādāt dokumentāciju, izskaidrojam problēmas, veicam izglītojošu darbību. Zinātnieki cīnās par uzņēmēju interesēm, bet bieži ir tā, ka uzņēmēji neatbalsta mūsu centienus. Piemēram, mēs organizējam apmācības, seminārus uzņēmējiem kopā ar baņķieriem, uz kuriem baņķieri atnāk, bet uzņēmēji neierodas. Mūsu pētījumi liecina, ka privāto uzņēmumu direktori ir daudz aktīvāki par valsts uzņēmumu direktoriem.

Pašlaik mēs varam dot vispārējas rūpniecības attīstības deklarācijas, bet dziļi izpētīt rūpniecības attīstības mazspēju un izstrādāt pilnīgu rūpniecības attīstības modeli nevaram. Tas prasītu lielus finansiālos līdzekļus, kuru mums diemžēl nav. Nav arī šāda valsts pasūtījuma.

Mūsu valstī jābūt savai rūpniecības attīstības politikai, savas rūpniecības aizsardzības politikai. Un mēs cerīgi raugāmies uz jaunās Valdības Deklarāciju.

Gunārs Freibergs,“LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”