Uzņēmumu privatizācija, uzņēmumu parādi un cilvēks

Par strādājošo sociālo nodrošināšanu spriežot

AGRIS OLMANIS, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs un ANDRIS KRAVALIS, priekšsēdētāja vietnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Andris Kravalis

Agris Olmanis

Ik pa laikam izdzirdam tā vai cita privatizējamā valsts uzņēmuma darbinieku protestus, jo mēnešiem ilgi nav izmaksātas algas un darba devējs par viņiem nav nokārtojis arī sociālā nodokļa maksājumus. Tātad strādājošajiem liegti ne vien iztikas līdzekļi, bet arī iespēja izkļūt no šī bezcerīgā loka: darba zaudēšanas gadījumā viņi nesaņems likumīgi pienākošos bezdarbnieku pabalstu. Protams, nav patīkams brīdis, kad uzņēmums nonāk līdz maksātnespējai un bankrotam. Tas parasti bijis garš un mokošs ceļš, par kura saīsināšanu un nolīdzināšanu gan daudz spriests, bet efektīvu risinājumu ir maz. Kā situāciju valstī šobrīd vērtē Brīvo arodbiedrību savienībā?

A.K.: — Pirmkārt par to, ko mums ir izdevies panākt. Jau privatizācijas procesa sākumā Brīvo arodbiedrību savienība iesniedza Latvijas Privatizācijas aģentūrai (LPA) priekšlikumu, ka jaunajam īpašniekam, privatizējot attiecīgo valsts vai pašvaldības uzņēmumu, jāpārmanto iepriekš noslēgtā darba koplīguma saistības ar strādājošajiem. Vēlāk šī norma tika iestrādāta likumā “Par privatizāciju”. Nākamais — pagājušā gada 22. martā ar Latvijas Privatizācijas aģentūru noslēdzām vienošanos par darbinieku arodorganizācijas pārstāvju piedalīšanos valsts īpašuma objektu privatizācijas procesā. Šī vienošanās izstrādāta un parakstīta, pamatojoties uz 1992. gada 17. februāra likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 8. panta 6.1 punkta prasībām par privatizācijas procesa un Privatizācijas aģentūras darbības atklātuma un publiskuma nodrošināšanu. Tā atbilst arī likuma “Par arodbiedrībām” 1. pantam, kas savukārt nosaka arodbiedrību tiesības pārstāvēt savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās intereses. Arodbiedrības vai oficiālam darba kolektīva pārstāvim ir tiesības rakstveidā iesniegt Privatizācijas aģentūrai savus priekšlikumus, kas skar privatizējamā objekta darbinieku sociālās un ekonomiskās tiesības. Tas var attiekties gan uz uzņēmumu privatizācijas pamatprincipiem, gan privatizācijas noteikumu apstiprināšanu. Arodbiedrības pārstāvjiem ir tiesības bez maksas piedalīties arī privatizējamā uzņēmuma izsolē kā skatītājiem, būt klāt direktoru sanāksmēs, ko rīko LPA, un dzirdēt, kādus pienākumus un prasības aģentūra izvirza direktoriem. Šāds privatizācijas procesa caurspīdīgums novērš gan pārkāpumus, gan konfliktu rašanos. Ir bijuši sarežģīti vairāku valsts uzņēmumu privatizācijas procesi, piemēram “Dauteks”, “Ventspils nafta”, un tie ir veiksmīgi atrisināti, pateicoties arī šai sadarbībai.

Ko mēs neesam panākuši? Latvijā tika pieņemts likums “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” — apjomīgs un nozīmīgs dokuments. Taču, to izstrādājot un pieņemot, tika pieļautas arī nepilnības. Daudziem uzņēmumiem izveidojušies lieli darba algas un sociālā nodokļa parādi. Likumdošana nenodrošina, lai mūsu valstī tiktu ievērotas Latvijā ratificēto starptautisko normatīvo dokumentu — Starptautiskās darba organizācijas 173. konvencijas par strādājošo prasību aizsardzību uzņēmumu maksātnespējas gadījumā un ES 1980. gada 20. oktobra direktīvas par darbinieku aizsardzību darba devēju maksātnespējas gadījumā — prasības. Tālab pēc arodbiedrību ierosmes pie Saeimas Budžeta un finansu komisijas tika izveidota darba grupa, kurā bija iekļauti Labklājības ministrijas, Latvijas Bankas, Privatizācijas aģentūras un Ekonomikas institūta pārstāvji un kas izstrādāja nepieciešamos grozījumus šajā likumā.Tie tika pieņemti šā gada maijā un cita starpā tika noteikts, ka darba algu parādi, kas bija radušies līdz likuma spēkā stāšanās dienai, jāizmaksā pilnā apjomā. Tas pats attiecināms arī uz darbā nodarīto kaitējumu atlīdzību. Februārī, kamēr noritēja šis likuma grozījumu sagatavošanas process, arodbiedrības Ministru prezidentam nosūtīja vēstuli par to, ka valstī nepieciešams radīt garantijas fondu, kas nosegtu šos maksājumus.

— Jā, šī garantijas fonda trūkums izjūtams ļoti sāpīgi. Taču jau agrā pavasarī LPA juridiskais direktors izteica priekšlikumu, ka tam līdzekļus varētu rast samērā vienkārši — laist apgrozībā tās akcijas, kas no Privatizācijas fonda tiek ieskaitītas Valsts sociālās apdrošināšanas fondā pensiju līdzekļiem.

A.K.: — Esmu runājis ar Valsts sociālās apdrošināšanas fonda direktori, viņa it kā pret to neiebilst, jo šīs akcijas pašlaik “nestrādā”. Taču vairāk par sarunām nekas nav noticis. Tas tikai pierāda, ka ierēdņi pārāk vienaldzīgi izturas pret to valsts iedzīvotāju grūtībām, kuri diemžēl savā labā neko nevar darīt, jo viņiem nav šo likumdošanas tiesību. Mūsu cilvēki ir apbrīnojami pacietīgi. Jā, šī jautājuma risināšana ieilga, un tikai nesen pie Labklājības ministrijas tika izveidota darba grupa, kas šajā mēnesī pabeidza izstrādāt koncepciju par garantijas institūcijas izveidošanu darbinieku prasību apmierināšanai darba devēja maksātnespējas gadījumā. Tagad šis konceptuālais ziņojums iesniegts Ministru kabinetā konceptuāla lēmuma pieņemšanai.

Kāda šobrīd ir situācija ar algas parādiem Latvijā? Koncepcijā par garantijas institūciju minēti šādi skaitļi: “Privatizācijas aģentūras valdījumā uz 1997. gada 1. jūniju ir nodoti 91 par likvidējamiem un maksātnespējīgiem atzīti valsts uzņēmumi un statūtsabiedrības. Šo uzņēmumu un statūtsabiedrību neizmaksāto algu parāds kopumā ir Ls1.897.676; aprēķinātās kaitējuma atlīdzības par 3 gadiem uz priekšu — Ls 328.868 un neizmaksātās kaitējuma atlīdzības — Ls 81.818. Taču mūsu rīcībā ir vēl citi dati: pašlaik 1016 uzņēmumiem ( gan valsts, gan privātajiem) kopējais darba algas parāds ir 12 miljoni 215 tūkstoši 430 latu. Ja atskaitām uzņēmumus, kas atrodas privatizācijas procesā, tad redzam, ka šādi parādi ir arī daudziem privātuzņēmējiem. Taču tā ir atsevišķa tēma.

— Kādu risinājumu piedāvā šis konceptuālais ziņojums?

A.K.: — Ir dažādi ceļi. Piemēram, lietuvieši jau ir izdomājuši, kā rast garantijas līdzekļus, un izveidojuši attiecīgās institūcijas. Šis kaimiņu variants arī ir pievienots koncepcijai. Lietuvas Republikā garantiju fonda galvenais finansējums nāk tieši no privatizācijas fonda līdzekļiem. Jāņem vērā, ka ievērojamu daļu līdzekļu, kas tiek izlietoti šiem pirmās kārtas maksājumiem, maksātnespējas vai bankrota procesā iespējams atgūt, realizējot uzņēmuma mantu. Un otrkārt — noteikts procents garantijas fondā jāiemaksā arī darba devējam. Darba grupa Latvijas apstākļos piedāvā līdzīgu variantu — vienu daļu iemaksu fondā veic darba devējs noteiktā procentuālā apmērā par gadu no uzņēmuma ienākumiem vai no darba samaksas fonda procentuālā apmērā par katru darbinieku, un tās būtu uzskatāmas par strādājošo apdrošināšanu uzņēmuma maksātnespējas gadījumā.Otru daļu varētu veidot valsts pamatbudžeta līdzekļi. Tas būtu sākuma posmā. Tajā jāpanāk, lai tiktu apmierināti to darbinieku prasījumi, kuri jau cietuši uzņēmuma maksātnespējas dēļ. Tālāk sekotu pārejas posms, kurā galvenie līdzekļi tiktu iegūti no Valsts privatizācijas fonda. Jo tieši privatizējamos uzņēmumos ir vislielākais darba algu un citu no darba tiesiskajām attiecībām izrietošo prasījumu parāds. Maksātnespējīgo uzņēmumu skaita pieaugums ļoti cieši saistīts ar privatizācijas procesa uzsākšanu.

Otrajā posmā, kad situācija jau būtu stabilizējusies, garantijas institūcija finansējumu iegūtu no darba devēju un citām iemaksām. Taču šobrīd grūti pateikt, kādu ceļu iesim. Viens gan ir skaidrs: tas būs garš un sarežģīts.

Manuprāt, veicot privatizāciju un izstrādājot arī likumu “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”, visas reformas virzīja valsts pārvaldes institūcijas. Un normatīvie akti bija jāsakārto tā, lai vienlaikus tiktu radīti arī šie garantijas fondi, lai ļoti daudzi cilvēki nepaliktu bez iztikas līdzekļiem. Piemēram, VEF Komutācijas tehnikas rūpnīcai, kurā strādā vairāk nekā tūkstotis darbinieku, neizmaksāto darba algu parāds iekrājies no pagājušā gada decembra. Tāda pati situācija ir jau privatizētajā rūpnīcā RAF. Var nosaukt vēl virkni citu uzņēmumu.

— Ko arodbiedrība šādos gadījumos var palīdzēt?

A.K.: — Likumā par uzņēmumu maksātnespēju pašlaik kā pirmās kārtas parādu maksājumi tiek uzskatīti algas parādi tikai par trim mēnešiem. Maksājumi par tālāko laika posmu atvirzīti piektajā sestajā vietā, tur nepietiks ar visas uzņēmuma mantas pārdošanu... Mēs arodorganizācijām esam ieteikuši — ja kādā uzņēmumā sāk rasties darba algas parādi, nedrīkst ļaut tiem iekrāties ilgāk par trim mēnešiem un nekavējoties jāsniedz prasība tiesā. Taču šodien Latvijas Civilprocesa Kodeksa 369. pants nosaka — ja likumā noteiktajā kārtībā pieņemts lēmums par uzņēmuma privatizāciju, izpildīšanas lietvedība ir apturama, izņemot lietvedību par zaudējumu sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimību. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem, kas ir privatizācijā (kā VEF Komutācijas tehnikas rūpnīca), neviens netiek klāt. Uzskatām, ka tā ir demokrātijas normu pārkāpšana. Atbilstoši Darba likumu kodeksa 101. pantam darba alga ir jebkura uzņēmuma pirmās kārtas maksājums, un naudas līdzekļu apgrozījums bez šīs samaksas vispār nedrīkst notikt. Ja pastāvētu pienācīga uzraudzība, šāda uzņēmuma konts vienkārši būtu jāarestē. Daudzi darba algas parādi radušies tikai dēļ centieniem noturēt agonijas stāvoklī uzņēmumu, kas agrāk vai vēlāk tik un tā kļūtu maksātnespējīgs.

— Tas izklausīsies naivi, taču kādēļ tajā brīdī, kad sākās uzņēmuma lejupslīde, ražošanas apjomu samazināšanās, administrācija pamazām neatbrīvoja no darba nenoslogotos cilvēkus, bet sakrāja šos parādus?

A.K.: — Aministrācijai it kā ir vieglāk cilvēkam iestāstīt, ka agrāk vai vēlāk viņš algu saņems, nekā smagā finansiālā situācijā pieņemt lēmumu par atbrīvošanu, samaksāt algu, sociālo nodokli un vēl kompensāciju. Kā saka — cerība mirst pēdējā, un arī strādājošajam patīkamāk ir ticēt, ka viņam tomēr būs darbs un alga, gaidīt brīnumu un žēloties, nekā vienā mirklī palikt pil-nīgi bez darba. Protams, godīgāk būtu strādnieku laikus brīdināt un pēc tam tiešām likumīgi atbrīvot no darba. Iespējams, tas būtu ievērojami atvieglojis daudzu uzņēmumu likteni. Arodbiedrībai strādnieki ir jāaizstāv un jāuzstāj, lai viņi būtu nodrošināti ar iztikas līdzekļiem. Taču būsim reālisti. Ja oficiālā statistika liecina, ka valstī bezdarba līmenis ir 7,5 procenti, ja norvēģu speciālisti, kopā ar Statistikas pārvaldi veicot pētījumus, secinājuši, ka vidējais bezdarba līmenis pie mums tomēr ir augstāks par 18 procentiem, ja šodien presē parādās ziņas, ka dažviet tas sasniedz pat 50 procentus, protams, šādos apstākļos cilvēkiem ir ļoti grūti izšķirties par aiziešanu pat no izputējuša uzņēmuma, kas nedod ne darbu, ne algu. Darba devēji viņus faktiski tur savā varā un, dodot neizpildāmus solījumus, pierunā negriezties tiesā arī tad, kad tas vēl iespējams, pirms nav sākusies privatizācija.

Obligāti nepieciešams, lai tiktu veikti pasākumi bezdarbnieku nodrošināšanai. Arī Privatizācijas aģentūrai vajadzēja nākt ar savu iniciatīvu, pirmām kārtām novirzot līdzekļus Nodarbinātības dienestam, kas varētu nodarboties ar bezdarbnieku pārkvalificēšanu tām nozarēm, kur darbaspēks vajadzīgs. Taču atkal problēma — valstī nav iedzīvotāju nodarbinātības stratēģijas, tātad arī skaidrības, kādu profesiju speciālisti tuvākajā nākotnē būs nepieciešami. Tās ir nesakārtotas lietas. Un tādēļ visu šo reformu smagumu valstī uz saviem pleciem neiznes vis šo reformu veidotāji, kā dažs varbūt domā, bet gan tauta, katra konkrēta ģimene.

A.O.: — Pēc sarunām LPA par “VEF – Tranzistora” un “VEF – Komutācijas tehnikas rūpnīcas” problēmām presē pavīdēja sagrozīta informācija par to, ka Brīvo arodbiedrību savienība, lūk, ierosina likvidēt Komutācijas tehnikas rūpnīcu un atlaist strādniekus. Pēc tam pie mums nāca sašutušas delegācijas — kā arodbiedrība drīkst par tādām lietām vispār runāt! Ir vēl viena lieta. Īstenībā bezdarba apstākļos daudziem strādniekiem šīs juridiskās saistības ar bankrotējušu valsts vai privatizētu uzņēmumu ir pat izdevīgas. Viņi nolīguši darbā pie privātuzņēmējiem, piemēram, strādā mežā, celtniecībā vai kaut kur citur, savu iztiku nopelna, bet nesaņem valsts nodokļus. Nekādu statistikas datu par to, protams, nav. Es tikai izdaru loģiskus secinājumus, kādēļ ļaudis tik ļoti turas pie šiem “nogrimušajiem kuģiem”. Ir jau arī morālais faktors — daudzi pusmūža cilvēki, kas savu aktīvo mūžu pavadījuši iepriekšējā sociālajā sistēmā, nespēj atbrīvoties no ilūzijas, ka pēkšņi kāds atnāks, parūpēsies par viņiem un visu nokārtos...

A.K.: — Atgriežoties pie likumdošanas — sarežģījumi pastāv arī attiecībā uz darbā nodarītajiem kaitējumiem. Latvija ir īpaša valsts, kur atlīdzību par šiem kaitējumiem nosaka pēc diviem normatīviem dokumentiem — vieni ir spēkā līdz 1997. gada 1.janvārim un otri ir spēkā no 1997. gada 1. janvāra. It kā nekas sevišķs, bet atšķirība ir milzīga. Tiem, kam atlīdzība noteikta pēc 1997. gada 1. janvāra, problēmu nav.

Taču, ja negadījums noticis līdz tam, kaut vai 31.decembrī, jūs saņemat par 20 — 30 procentiem mazāku atlīdzību nekā tas, kam nelaime notikusi 1. janvārī... Pagājušajā gadā vajadzēja atrast līdzekļus valsts budžetā, un, pieņemot šādu lēmumu, tika ietaupīti apmēram 11, 5 miljoni latu. Tas arī rada papildu sociālo spriedzi. To var uzskatīt par kuriozu. Tas diemžēl nav vienīgais.

— Vai jūs zinājāt, ka tā notiks?

A.K.: — Mēs to zinājām, rakstījām, protestējām, taču nespējām aizstāvēt cilvēku tiesības. Mums nav balsstiesību ne Ministru kabineta komitejā, ne arī Saeimas komisijās. Kaut gan par visiem normatīvajiem aktiem, kas valstī tiek izstrādāti un pieņemti, esam iesnieguši savus priekšlikumus. Daļu ir izdevies aizstāvēt, daļu nē. Klaja netaisnība jo-projām arī tā, ka uzņēmumi var atļauties nenokārtot strādājošo sociālā nodokļa maksājumus. Tajā pašā Latvijā ratificētajā Starptautiskās darba organizācijas konvencijā rakstīts: ja strādājošo prasības, kuras izriet no darba attiecībām, nav iespējams apmierināt uzņēmēja maksātnespējas dēļ, tad tās apmierina garantijas institūcijas. Nevienam darbiniekam ar likumu nav uzlikts pašam maksāt valsts institūcijām sociālo nodokli. Tas jānokārto darba devējam. Ja viņš nav pildījis šo ar likumu noteikto pienākumu, darba ņēmējs netiek nodrošināts ar sociālajām garantijām. Tas pats attiecas arī uz privatizējamiem uzņēmumiem. Visi Latvijas iedzīvotāji atceras Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīcas darbinieku bada streiku; līdz tam bija novesti arī “Latvijas enciklopēdijas” speciālisti. Šis jautājums tika atrisināts, bet tikai tāpēc, ka parāda summas par darba algu un sociālo nodokli bija nelielas. Lielajos uzņēmumos šie parādi tikai aug augumā.

A.O.: — Mēs runājām ar mūsu arodbiedrību līderiem un vairumā gadījumu ir panākta vienošanās, ka dīkstāves gadījumā netiek uzskaitīta vidējā darba alga, bet gan valstī noteiktā minimālā — 38 lati, jo parādi citādi samilzīs miljonos, un tos neviens nekad nejaudās samaksāt. Rūpnīcas RAF kopējais nodokļu parāds strādniekiem ir vairāk nekā 6 miljoni. Iepriecinoši, ka šis uzņēmums sāk atdzīvoties, ir saņēmis pasūtījumus. Jūnijā piedalījāmies strādnieku mītiņā, kurā bija klāt arī LPA direktors Jānis Naglis, un tad rūpnīcas administrators izteicās, ka uzņēmies šos pienākumus ar vienu mērķi — panākt RAF sanāciju, atdot tai dzīvotspēju. Mums ir iespaids, ka šis solījums tiešām tiek pildīts. Sākas arī darba algas parādu nomaksa. Un tomēr skaidrs arī tas, ka tik daudz darbaspēka kā agrāk ne šajā, ne citos privatizētajos uzņēmumos netiks paturēts.

A.K.: — Daudzos Latvijas reģionos ir ļoti liels bezdarbs un šeit var palīdzēt tikai jaunu darba vietu radīšana. Ieceres, kas ietvertas Ministru kabineta noteikumos par speciālajām ekonomiskajām zonām un īpašajiem attīstības reģioniem, ir apsveicamas. Taču tam nepieciešams arī pamatots finansiālais nodrošinājums.

Mudīte Luksa, “LV”