Lai bērniem atstājam labu īpašumu

Domājot arī par nākamajiem saimniekiem

Viesnīca “Jāņa nams” Kuldīgā
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Japāņu studenti, kas ar Čibas universitātes jauniešu kori piedalījās festivālā “Rīga dimd”, Latvijā teicās guvuši daudz labu iespaidu. Paticis dziedāt baznīcās un muzicēt kopā ar latviešu koristiem, patikusi jūra, baltais liedags un garšīgie ēdieni. To, ar kādu sajūsmu ciemiņi uzņēma Kuldīgas “Jāņa nama” pavāru servētās pusdienas, redzējām arī mēs, jo sēdējām pie viena galda. Tā kā jau agrāk biju izmantojusi šīs elegantās un reizē mājīgās viesnīcas pakalpojumus, radās vēlēšanās noskaidrot, kas ir mājas saimnieks un kā izdevies tik īsā laikā radīt pašā pilsētas centrā šādu oāzīti.

Saimnieka neesot mājās, varot aprunāties ar pārvaldnieku. Bet par pārvaldnieku kopš pirmās dienas strādājot Modris Fokerots. Ar viņu arī saruna.

— Īpašnieks ir Jānis, un viņa vārdā negribu runāt, bet par kopīgo darbu un plāniem varu pa-stāstīt. Latvijas laikā te bijusi iebraucamā vieta. Par savu saimnieku zinu tikai to, ka šīs trīs ēkas un zeme piederējusi viņa vecmāmiņai, kas tikusi izsūtīta un nu jau aizsaulē. Un Jānis pieturas pie principa, ko arī es atzīstu: galvenais ir attīstīties, iet uz priekšu. Nevajag censties atstāt bērniem kaudzi naudas, bet labi nostādītu biznesu.

Kā tad te izskatījās pirms sešiem gadiem, kad īpašums tika atgūts? Divas galīgi nolaistas dzīvojamās mājas un pussabrucis šķūnis. Un vēl deviņas ģimenes dzīvo iekšā. Ne ūdensvada, ne kārtīgas kanalizācijas. Vecie pagrabi te bija izmantoti kā kanalizācijas bedres. Smirdēja pa gabalu. Ar to tad arī sākām. Tagad esam pieslēgušies pilsētas ūdensvadam un kanalizācijai. Jāsaka, ka vēl vairāk rūpju sagādāja dzīvokļu iegāde īrniekiem. Tāpēc sākt varējām ar šķūni. Pēc arhitekta Edgara Zalāna projekta tas pilnīgi pārbūvēts, iekārtota virtuve, ēdamistaba, kamīna zāle un ērta sarunu telpa, pirts ar baseinu. Te bieži ierodas darījumu cilvēki, notiek uzņēmēju sarunas ar ārzemju partneriem. Pēc tam pienāca kārta sētas mājai, kur tagad ir viesnīca un kafejnīca. Tā kā Vecpilsētas teritorijā ļoti stingri jāievēro apbūves noteikumi, no ārpuses visam jāizskatās kā pagājušā gadsimta beigās, kad šīs mājas celtas. Visi koka paneļi, koka sijas un griestu pārsegumi tika izņemti, rūpīgi attīrīti, pēc tam māja gluži kā no jauna uzcelta — no ārpuses senatnīga, iekšpusē — moderna, ar visām ērtībām. Ir astoņas istabiņas. Varam uzņemt 16 cilvēkus. Šī ir trīszvaigžņu viesnīca. Augstāk arī nemērķējam. Jāiet tikai plašumā un jāizveido kārtīga infrastruktūra. Tikko pēdējie īrnieki atstājuši sētas māju. Tai paredzēts piebūvēt trešo stāvu. Tur būs mūsu lielā zāle, kas varēs uzņemt 60 līdz 70 cilvēkus. Viesnīcā būs 70 vietas. Izbūvēsim arī katlumāju un automašīnu stāvvietu. Nekādus kredītus, cik zinu, saimnieks nav ņēmis. Sēklas naudiņu sapelnīja ar mežu. Te, viesnīcā, jau tik drīz uz peļņu nav ko cerēt — viss aiziet celtniecībai, labiekārtošanai.

Un kā ar kadriem? Kā panākta augstā būvdarbu kvalitāte un slavējamais servisa līmenis?

— Labi celtnieki nebija tālu jāmeklē. Tepat Kuldīgā. Mums taču ir laba skola! Ja jau krievu laikos ar sliktiem būvmateriāliem varēja kaut ko uzcelt, kas tad tagad nekaiš būvēt, kad pieejami vislabākie materiāli. Mums ir savs arhitekts, savi celtnieki, savi pavāri, oficianti un strādnieki. Un tikai tādi, kas prot un grib strādāt.

Arī mēbeles ir pašu (ne tālāk par Rīgu!). Pat gobelēni un gleznas — Kuldīgas mākslinieku darbs. Un arī produktus piegādā vietējie zemnieki, dārznieki un zvejnieki. Ievesti ir vienīgi ek-sotiskie augļi. Galvenās pavāres Dace un Vēsma beigušas Jelgavas Lauksaimniecības universitāti, arī pasauli redzējušas. Labas meitenes nāk no vietējās arodskolas. Tāpēc par ēdienu kvalitāti dzirdētas tikai uzslavas.

— Mums nav kā dažā labā vietā, kur no rīta sacep karbonādes un kotletes, noliek siltā vietā un pietiek līdz vakaram. Viesim 10 — 15 minūtes varbūt jāpagaida, bet visu gatavojam pēc pasūtījuma. Tāpēc arī visam svaiguma garša un cits izskats. Tā kā mums ir arī viesnīca, varam regulēt cenu līmeni. Ēdieni ir par 10 — 15 santīmiem lētāki kā citur.

Vai ir arī kādi šķēršļi, kas kavē attīstību?

— Nav normāli, ka pilsētai joprojām nav ģenerālplāna un nav nokārtotas transporta problēmas. Arī pie “Jāņa nama” nevar piebraukt. Te ir gājēju iela. Tomēr mēs ar saimnieku spriežam tā — ja vien cilvēkam ir laba griba, tad strādāt var. Un bērniem paliks labi iekopts darba lauks, kur varēs arī savu roku un izdomu pielikt.

Aina Rozeniece, “LV”