Saeimas izveidotās Parlamentārās izmeklēšanas komisijas, lai noskaidrotu G–24 kredītu piešķiršanas pareizību,

to atmaksāšanas iespējas

un personiskās atbildības noteikšanas iespējas

šo kredītu izsaimniekotājiem,

ziņojums

Saeima 1997.gada 17.aprīļa sēdē izveidoja Parlamentāro izmeklēšanas komisiju, lai noskaidrotu G–24 kredītu piešķiršanas pareizību, to atmaksāšanas iespējas un personiskās atbildības noteikšanas iespējas šo kredītu izsaimniekotājiem.

Laikā no 17.aprīļa līdz 30.septembrim ir notikušas 16 komisijas sēdes.

Komisija par galveno uzdevumu uzskata:

— analizēt kļūdas kredītu piešķiršanas mehānismā;

— noteikt cēloņus situācijai, ka zaudējumi, kas radušies, piešķirot G–24 kredītus, tiek segti no valsts budžeta.

Komisija ir iepazinusies ar LR Valsts kontroles slēdzieniem, izmaiņām un dokumentiem no Latvijas Bankas, Finansu ministrijas, Ekonomikas ministrijas un Prokuratūras. Komisija noklausījās Latvijas Bankas viceprezidentu I.Rimševiču, Valsts kases pārvaldnieku A.Veisu, Riska vadības departamenta vecāko ekspertu P.Dzintaru, Norēķinu departamenta vecāko eksperti J.Auziņu, LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības virsprokuroru Ē.Zvejnieku, Valsts zemes dienesta ģenerāldirektoru G.Grūbi, bijušo lauksaimniecības ministra 1. vietnieku un ministra v.i. A.Šķēli, kā arī 5. Saeimas izveidotās Parlamentārās izmeklēšanas komisijas audio ierakstus ar Latvijas Republikas Valsts kontroles ziņojumu, A.Platača, D.Ģēģera, I.Godmaņa, A.Šķēles un J.Kinnas ziņojumiem.

Komisijas uzdevums analizēt tikai G–24 kredītu piešķiršanas pareizību ierobežoja un sarežģīja komisijas darbību, jo G–24 kredīti ir tikai trīs kredītlīnijas, t.i., Eiropas Ekonomiskās kopienas, "Svenska Exportkredit" un "Finnish Export Credit" aizdevumi, pareizāk būtu bijis vērtēt ārvalstu aizdevumu piešķiršanu kopumā, iekļaujot arī Starptautiskā valūtas fonda (SVF) u.c. aizdevumus, jo personas, kas dalīja šos kredītus, bija tās pašas.

1993.gada 8.janvārī tika noslēgts līgums starp EEK (kā Aizdevēju), Latvijas valdību (kā Aizņēmēju) un Latvijas Banku (kā Aizņēmēja pārstāvi) par 80 000 000. ECU liela kredīta piešķiršanu.

Kredītu bija paredzēts izmaksāt divās summās, katru 40 milj. ECU, 7 gadu laikā. G–24 kredīts bija paredzēts Latvijas maksājumu bilances (importa) finansēšanai un to varēja izlietot enerģijas, izejvielu, bet atsevišķos gadījumos arī iekārtu, tehnoloģijas u.c. iegādei pasaules tirgū.

Kredīta piešķiršanas termiņš atsevišķiem pieprasītājiem bija 3 gadi, kredīta maksimālais apjoms vienam kredīta pieprasītājam bija 3 milj. USD. Kredītu lielākam apjomam un termiņam īpašos gadījumos piešķīra pēc Ministru padomes akcepta (Latvijas gāzei, Latvenergo, Latvijas agroķīmijai, Iekšlietu ministrijai, firmām “Lears” un “Faber”, 10 milj. tika piešķirti LPU, bet 1 milj. zemnieku saimniecībām). Kredītu pirmā daļa tika saņemta 1993.g. 31.martā 39 948 000 ECU apjomā.

Pirmais G–24 kredīts no Eiropas Ekonomiskās kopienas tika sadalīts, pamatojoties uz Latvijas Republikas Ministru padomes 1993.g. 22.februāra sēdē akceptētajiem un 1993.g. 16.martā papildinātajiem noteikumiem “G–24 kredītu finansēšanas organizācija un nosacījumi”.

Laikā no 1993.gada septembra līdz 1995.gada martam no jauna saņemto G–24 un Starptautiskā valūtas fonda aizdevumu izsniegšana notika, pamatojoties uz Ministru kabineta 1993.gada 14.septembra “G–24 kredītu izmantošanas nosacījumi” (MK rīkojums Nr.42r) un Ministru kabineta 1994.gada 15.februāra noteikumiem Nr.51 “Par Latvijas Republikas valdībai piešķirto kredītu izmantošanu”.

Kredītu sadali reglamentēja vēl sekojoši dokumenti, normatīvie akti:

1993.gada 8.februāra Aizdevuma līgums starp Eiropas Ekonomisko kopienu un Latvijas Republiku un Latvijas Banku;

LR MK 1993.gada 19.februāra lēmums Nr.82 “Par ārvalstu sniegtās palīdzības realizāciju” (zaudējis spēku no 28.04.93);

LR MP 1993.gada 8.aprīļa lēmums Nr.179 “Par G–24 kredītu izmantošanu” (spēkā no 08.04.93.);

LR MP 1993.gada 22.aprīļa lēmums Nr.197 “Par ārvalstu sniegtās palīdzības realizāciju” (zaudējis spēku no 31.12.93.);

LR MP 1993.gada 22.aprīļa lēmums Nr.204 “Par G–24 kredītu riska kvotām” (spēkā no 22.04.93.);

LR MP 1993.gada 18.jūnija lēmums Nr.321 “Par pilnvarojumu slēgt Latvijas Republikas vārdā divpusējus līgumus ar G–24 valstīm par aizdevumu piešķiršanu Latvijas Republikai”;

LR MK 1993.gada 28.septembra rīkojums Nr.44–r “Par kredīta piešķiršanu zemnieku saimniecībām”;

1993.gada 23.aprīļa līgums starp LR Finansu ministriju un Latvijas Banku “Par kredīta izsniegšanu G–24 aizdevumu ietvaros”;

Latvijas Bankas valdes lēmumi.

Noteikumos un rīkojumos noteikti valdības komisijas, Ekonomikas ministrijas, Finansu ministrijas, Latvijas Bankas un Lauksaimniecības (Zemkopības) ministrijas uzdevumi un pienākumi. Ja, teorētiski analizējot šos noteikumus, var izteikt tikai atsevišķas piezīmes, tad, realizējot praksē šos noteikumos, pielaists daudz kļūdu un nepilnību.

Saeimas komisija ir apkopojusi informāciju par personām, kas tieši piedalījās kredītu sadalīšanā un no kurām bija tieši atkarīga kredīta piešķiršana tam vai citam kredīta pieprasītājam. Informācija apkopota tabulā. (Skat. nākamajā lpp. — “LV” red.)

Komisija, iepazinusies ar kredītu piešķiršanas pamatprincipiem, uzskata, ka līdz šim nav novērtēta Ekonomikas ministrijas atbildības pakāpe par kredītu piešķiršanu. Valdības nosacījumos (apstiprināti MK rīk. Nr.42–r) paredzēts, ka Ekonomikas ministrija:

1) nosaka prioritātes un kritērijus, kurus ievērojot tiks sadalīti kredīti;

2) izvērtē pirmās grupas projektu kredīta pieprasītāju iesniegtos biznesa plānus, veic to ekonomisko analīzi un iesniedz atzinumus FM.

Tieši izvēlētajām prioritātēm bija izšķiroša nozīme biznesa plānu novērtēšanā.

Ekonomikas ministrijas noteiktās prioritātes:

1. Latvijas lauku attīstība;

2. komunikāciju, transporta un finansu infrastruktūras attīstība;

3. enerģētikas attīstība;

4. zinātnes un tehnoloģijas ietilpības rūpniecības attīstība;

5. eksportspējīgas produkcijas ražošana un pakalpojumu sniegšana;

6. mazā un vidējā biznesa attīstība.

Neraugoties uz Ekonomikas ministrijas izstrādātajiem kritērijiem, šī ministrija (ministrs O.Kehris) pati kļuvusi par G–24 kredīta parādnieku (kredīta saņēmējs — Latvijas Attīstības aģentūra; izlietots Ekonomikas ministrijas ēkas remontam). No FM Rezerves fonda un budžeta Ekonomikas ministrijas vietā samaksāts — 539 834,96 USD. Ekonomikas ministrija 1993. gadā bija arī galvotājs firmai “Dane un Co” un Kredītbankas vietā atmaksāja galvoto kredītu. Bet Ekonomikas ministrija ir budžeta iestāde.

Turpinājums — 4.lpp.

Projekti tika izskatīti, ņemot vērā sekojošus kritērijus:

1. iepriekš nosauktie prioritārie mērķi;

2. produkcijas pārstrādes dziļums;

3. jaunradīto darba vietu skaits;

4. projekta izstrādes kvalitāte;

5. tirgus apjoms un produkcijas realizācijas iespējas;

6. importaizvietojošas produkcijas ražošana;

7. pieredze konkrētajā nozarē.

Saskaņā ar MK 1993.gada 14.septembra rīkojuma Nr. 42.–r “G–24 kredītu izmantošanas nosacījumi” 3.punktu Ekonomikas ministrija noteica iepriekš minētās prioritātes un kritērijus, kurus ievērojot tika sadalīti kredīti, kā arī izvērtēja pirmās grupas projektu kredīta pieprasītāju iesniegtos biznesa plānus un veica to ekonomisko analīzi. Ministrijā pēc valsts sekretāres A.Bataragas mutiska rīkojuma ar to nodarbojās viens cilvēks. Uzņēmējdarbības veicināšanas departamenta galvenā speciālista P.Špakovska atzinumi tika sūtīti vēstuļu formā ar valsts sekretāres A.Bataragas parakstu.

Noteiktajās prioritātēs nav atrodami visā pasaulē kredīta piešķiršanai izmantojamie uzņēmuma finansiālās darbības rādītāji, kredītspēja, maksātspēja, un tāpēc komisija uzskata, ka Ekonomikas ministrijai būtu jāuzņemas pilna atbildība par tiem kredītiem, kurus kredīta lietotājs izmantoja iepriekšējo saistību izpildei.

Konkrēto atbildīgo amatpersonu noskaidrošanu apgrūtina tas fakts, ka Ekonomikas ministrijā nav atrodami dokumenti, kas liecinātu par ministra vietnieku un ministrijas struktūrvienību vadītāju pienākumu sadali, veicot ministrijai norādīto pienākumu izpildi atbilstoši MP noteikumiem un rīkojumiem.

Finansu ministrijas funkcijas un uzdevumi G–24 kredītu piešķiršanas, izmantošanas un atmaksas kontrolē ir mainījušies, bet ministrijas vadība nav nodrošinājusi valdības noteikumu un rīkojumu savlaicīgu īstenošanu. LR MP 08.04.1993. lēmumā Nr.179 Finansu ministrijai tiek uzdots “Kontrolēt kredītresursu izlietošanu un atmaksāšanu atbilstoši G–24 kredītu realizācijas nosacījumiem”, pienākumu loks tiek paplašināts ar MK 14.09.93. rīkojumu Nr.42–r un 1994.gada februāra MK notekikumiem Nr.51 “Par Latvijas Republikas valdībai piešķirto ārvalstu kredītu izmantošanu”, kuru 12.punktā noteiktas šādas Finansu ministrijas funkcijas:

pēc Ekonomikas ministrijas atzinuma saņemšanas veikt pirmās grupas projektu kredīta pieprasītāju iesniegtā biznesa plāna finansiālo analīzi un noteikt, kāda veida garantijas nepieciešamas kredīta saņēmējam;

izvērtēt starptautisko organizāciju un ārvalstu kredītu piedāvājumus, sagatavot materiālus un priekšlikumus komisijai un valdībai par to izlietojumu;

koordinēt ministriju un citu valsts pārvaldes institūciju, kā arī Latvijas Bankas darbību ārvalstu kredītu izmantošanā un to atmaksāšanā ārvalstu kreditoriem;

koordinēt Latvijas un ārvalstu ekspertu darbību ar ārvalsts kredītiem saistīto programmu izstrādē un realizācijā, kā arī attiecīgās tehniskās palīdzības sniegšanā;

veikt ārvalstu kredītu izlietošanas uzraudzību saskaņā ar akceptētajiem biznesa plāniem, ne retāk kā vienu reizi ceturksnī iesniegt Ekonomikas un finansu komitejai pārskatus par kredītu izlietošanu;

apkopot un iesniegt komisijai pirmās grupas projektus;

apkopot informāciju par komisijas izsniegtajiem kredītiem un divu nedēļu laikā pēc kredītu izsniegšanas sniegt ziņojumu Ekonomikas un finansu komitejai.

Nenoliedzami, ka savlaicīga un precīza šo noteikumu izpilde varēja samazināt negodīgu vai neveiksmīgu kredīta ņēmēju radīto zaudējumu apjomus, bet, tāpat kā Ekonomikas ministrijā ne visām amatpersonām bija strikta pienākumu un līdz ar to arī atbildības sadale, arī Finansu ministrijā šis darbs netika pietiekami koordinēts. Pēc komisijas rīcībā esošās informācijas, gadu pēc MP lēmuma pieņemšanas un pāris mēnešu pēc citu iepriekš minēto noteikumu pieņemšanas FM Ārējo ekonomisko sakaru departamenta direktors G.Urlovskis 1994. gada aprīlī vēl joprojām nevarēja nosaukt konkrētu amatpersonu, kas ministrijā atbild par kredītu izlietošanas pārbaudi un par to, lai kredīti tiktu atmaksāti. Apliecinājums Finansu ministrijas neoperativitātei ir arī tās vēstulē Nr. 1.5/1546 minētais “G–24 kredītu izmantošanas uzraudzību Finansu ministrija veic, organizējot auditorpārbaudes, kā arī izskatot kredīta lietotāju finansu pārskatus. Pirmos līgumus ar auditorfirmām par ārvalstu aizdevumu izmantošanas pārbaudi FM noslēdza 1994. gada maijā,” kaut gan ir zināms, ka katra netraucētās darbības diena mazināja iespējas atgūt jau 1993. gadā izsniegtos kredītus no firmām “Lears”, “Ceplis”, “Arra”, “Kapar”, “Faber”, kuras šobrīd ir bankrotējušas vai kļuvušas maksātnespējīgas.

Pēc Finansu ministrijas ieskata pilnīgāka G–24 kredītu uzraudzība ir apgrūtināta šādu faktoru dēļ:

1) lielākā daļā gadījumu Finansu ministrijai nav līgumu ar kredītu lietotājiem. Šie līgumi ir komercbankām, kuras garantējušas kredītus. Finansu ministrija noslēdza līgumus ar Latvijas Banku, kuros noteica, ka Latvijas Banka kā Finansu ministrijas aģents izsniegs komercbankām kredītus no G–24 līdzekļiem. Saskaņā ar šiem līgumiem Latvijas Banka ir apņēmusies noslēgt līgumus ar komercbankām, un gadījumā, ja komercbankas nepildīs savas saistības, Latvijas Banka ir apņēmusies piedzīt neatmaksāto kredītu, tā daļu vai procentus no minētajām komercbankām. Finansu ministrijas saistības saskaņā ar šiem līgumiem ir komercbankas maksātnespējas gadījumā nodrošināt komercbanku neatmaksāto kredītu atmaksu Aizdevējam (Eiropas Ekonomiskai Kopienai). Tā kā Latvijas Banka neveica līgumos paredzētās piedziņas darbības, Finansu ministrija, kura ir atbildīga par G–24 kredīta atmaksāšanu Aizdevējam, uzsāka neatliekamās darbības, lai varētu atgūt līdzekļus, kas laika novilcināšanas gadījumā vairs nebūtu iespējams (grozījumi Kredītiestāžu likumā, no Alejas komercbankas un Talsu komercbankas pārņemtās saistības).

Taču šo procesu veikt efektīvāk apgrūtina tas, ka kā jau minēts, Finansu ministrijai nav tiešu līgumu ar kredītu ņēmējiem un komercbankām un līdz ar to nav prasījuma tiesības pret minētajiem